Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Trešā nodaļa
DŽŪLJENA MENTLA BRĪNUMAINĀ PĀRTAPŠANA

Biju satriekts, redzot Džūljena Mentla jauno un uzlaboto variantu.

«Kā gan cilvēks, kurš vēl pāris gadus atpakaļ izskatījās vecs un noguris, var tagad būt tik dzīvespriecīgs un atjaunots?» klusībā neticīgi nodomāju. «Vai viņš būtu iedzēris kādu burvju dzērienu, kas pasmelts no mūžīgās jaunības avota? Kāds bija visu šo fantastisko pārmaiņu cēlonis?»

Džūljens pārtrauca klusumu pirmais. Viņš man pavēstīja, ka konkurences pārņemtā juristu pasaule padarījusi viņu par graustu ne tikai fiziskajā un emocionālajā līmeni, bet arī garīgajā. Straujais temps un nebeidzamais prasīgums bija viņu nodzinuši kā vecu kleperi. Džūljens atzinās, ka juties fiziski salauzts un arī prāts bija zaudējis savu spožo asumu. Sirdslēkme bija tikai viens no simptomiem, kas liecināja par dziļāk sakņotu problēmu

Nepārtraukta atrašanās pasaules klases advokāta spriedzes pilnajā un līdz pēdējai iespējai saplānotajā darba atmosfērā bija sagrāvusi viņa vissvarīgāko un, domājams, arī viscilvēciskāko daļu, proti, garu. Kad ārsts lika viņam izvēlēties starp darbu tiesas zālē un dzīvību, Džūljens teica, ka esot saskatījis lielisku izdevību atgūt jaunības dienu zaudēto dzīves sparu, ko bija zaudējis laikā, kad darbs advokātu birojā, pārtapis par ienākumu avotu, nesniedza vairs nekādu gandarījumu.

Runājot par to, kā viņš pārdeva visus savus īpašumus un devās uz Indiju, zemi, kuras senā kultūra un misticisma caurstrāvotās tradīcijas vienmēr bija viņu valdzinājušas, Džūljens kļuva manāmi satraukts. Viņš bija devies no viena maza ciemata uz nākamo. Reizēm kājām, citreiz ar vilcienu, iepazīstot līdz tam nepazīstamas tradīcijas, apskatot laika zoba neiznīcinātas svētvietas un arvien vairāk iemīlot indiešu tautu, no kuras staroja siltums, labestība un spirdzinoša cerība rast dzīves patieso jēgu. Pagurušajam viesim no Rietumu pasaules savas namdurvis un arī sirdis atvēra pat tie, kuriem nepiederēja tikpat kā nekas. Dienām pamazām pārtopot nedēļās, Džūljens šajā valdzinošajā vidē sajuta sevī atgriežamies enerģiju un dzīvesprieku. Kopš tā laika, kad viņš vēl staigāja zem galda, tas laikam notika pirmo reizi. Džūljens pamazām atguva savu dabisko zinātkāri un radošo dzirksti, reizē ar to atgriezās arī viņa entuziasms un prieks par dzīvi. Viņš atkal iemantoja spēju priecāties un dvēseles mieru. Nu viņš atkal mācēja smieties.

Lai gan viņš racionāli izmantoja katru šajā eksotiskajā zemē pavadīto mirkli, Džūljens sacīja, ka viņa ceļojums uz Indiju bija kas vairāk nekā tikai atvaļinājuma pavadīšana vien nolūkā atslogot pārstrādājušos prātu. Tāltālajā zemē pavadīto laiku viņš attēloja kā sava «personiskā iekšējā Es veiktu odiseju». Viņš atzinās, ka bija nolēmis uzzināt, kas viņš īstenībā ir un kas viņam savā dzīvē vēl paveicams, pirms nav par vēju. To darot, viņa prioritāte bija iedziļināties šīs kultūras neizsmeļamajā senās gudrības krātuvē, lai izprastu, kā nodzīvot mūžu ar lielāku atdevi, piepildījumu un apskaidrību.

«Nevēlos, lai tu domātu, ka esmu sajucis prātā, Džon, bet man bija tā, it kā es būtu saņēmis rīkojumu no sava iekšējā Es uzsākt garīgu ceļojumu, lai atgūtu zaudēto dzīves sparu,» Džūljens paskaidroja. «Tas bija laiks, kad izjutu ārkārtīgi lielu dvēseles atbrīvotību.»

Jo vairāk Džūljens meklēja, jo biežāk dzirdēja stāstām par indiešu mūkiem, kuru mūžs pārsniedzis simt gadu robežu; par mūkiem, kuriem, neraugoties uz savu cienījamo vecumu, bija izdevies saglabāt jauneklīgumu, enerģiju un vitalitāti. Jo vairāk Džūljens ceļoja, jo biežāk dzirdēja runājam par nemirstīgiem jogiem, kuri apguvuši prasmi kontrolēt savas domas, gūstot garīgu apgaismību. Un, jo vairāk viņš redzēja, jo vairāk alka izprast cilvēcisko spēju raisītā brīnuma dinamiku, cerot ar šīs filozofijas palīdzību atjaunot arī sevi.

Sava ceļojuma sākumā Džūljens uzmeklēja daudzus slavenus un visnotaļ cienījamus Skolotājus. Viņš pastāstīja, ka ikviens no tiem viņu saņēmis atplestām rokām un sirdi, daloties ar visām tām viedo gudrību pērlēm, ko bija ieguvuši, visu savu mūžu aizvadot klusā apcerē par lietām, kas caurvij mūsu eksistenci. Džūljens centās aprakstīt seno tempļu skaistumu. Tempļu, kuri bija izkaisīti visā šīs noslēpumainās zemes teritorijā. Tās bija būves, kas gluži kā uzticami sargi, neļāva piekļūt gadsimtu gaitā uzkrātajām senču zināšanām. Viņš sacīja, ka visā šajā vidē jaušamā svētuma gaisotne to neizsakāmi valdzinājusi.

«Zini, Džon, šis periods manā dzīvē bija vienkārši teiksmains. Tur nu es biju, vecs un paguris, kurš, pārdevis pilnīgi visu, sākot ar manu sacīkšu zirgu un beidzot ar Rolex pulksteni, atlikušo mantību biju sakravājis lielā mugursomā, kurai bija lemts kļūt par manu pastāvīgo līdzgaitnieci, tiecoties izzināt Austrumu kultūras tradīciju bezrobežību laikā.»

«Vai nebija grūti visu pamest?» es ievaicājos, nespējot apslāpēt ziņkārību.

«Patiesībā tas bija vieglākais, ko man savā mūžā jebkad nācies darīt. Lēmums atteikties no advokāta prakses un visas laicīgās mantas likās pats par sevi saprotams. Albērs Kāmī savulaik teicis, ka «būt īsteni augstsirdīgam pret nākotni nozīmē ziedot visu, kas tev pieder, tagadnei». Tieši to es izdarīju. Zināju, ka man vajadzēs pārtapt, tāpēc nolēmu paklausīt savai sirdsbalsij un visu bijušo nogriezt kā ar nazi. Kad biju nometis no pleciem visu pagātnes nastu, mana dzīve kļuva nesalīdzināmi vienkāršāka un ieguva jēgu. Brīdi, kad pārtraucu izšķiest laiku, dzenoties pakaļ dzīves lielajām baudām, sāku izjust prieku par mazumiņu, vai nu vērojot zvaigžņu dejas mēness piestarotajās debesīs, vai arī ļaujoties saules glāstiem burvīgā vasaras rītā. Indija tik ļoti stimulē cilvēka intelektu, ka es visai reti iedomāju par to, kas palicis pagātnē.»

Sākotnējās sastapšanās ar šīs eksotiskās kultūras mācītajiem vīriem un viedajiem Skolotājiem, lai cik intriģējošas būtu, tomēr nesniedza tās zināšanas, pēc kurām Džūljens tiecās. Tā gudrība, kuras viņš alka, un praktiskie paņēmieni, kuri, viņaprāt, varētu kvalitatīvi izmainīt viņa dzīvi, odisejas sākuma posmā nekādi nedevās rokā. Džūljens bija Indijā pavadījis jau kādus septiņus mēnešus, kad beidzot pirmo reizi uzzināja ko patiesi nozīmīgu.

Tieši Kašmirā, senā un noslēpumainā Indijas nostūrī, kas mierīgi klājas Himalaju pakājē, viņam beidzot uzsmaidīja laime sastapt kādu vīri, jogu, vārdā Krišnans. Šis nelielā auguma cilvēks ar kaili noskūto galvu, bieži mirdzinādams zobus smaidā, jokoja, ka savā «iepriekšējā inkarnācijā» arī esot bijis advokāts. Nespēdams izturēt vētraino tempu, kāds raksturīgs dzīvē Njūdeli, viņš arī atteicās no visiem materiālajiem labumiem un atkāpās pasaulē, kurā dzīve ir daudz vienkāršāka. Kļuvis par ciemata tempļa pārraudzītāju, jogs Krišnans pastāstīja, ka esot iepazinis savu iekšējo būtību un misiju daudz plašākā izpratnē.

«Biju noguris no dzīves, kurā jutos kā gaisa desantnieku apmācībās. Es sapratu, ka mans uzdevums ir kalpot citiem un darīt ko tādu, kas spētu šo pasauli padarīt labāku. Tagad es dzīvoju, lai dotu,» viņš sacīja Džūljenam. «Es vadu savas dienas un naktis šai templī, dzīvojot askētiski, bet piepildīti. Savās atskārsmes dalos ar visiem tiem, kuri nāk šeit lūgt Dievu. Es palīdzu tiem, kuriem mana palīdzība nepieciešama. Es neesmu priesteris. Esmu vienkārši cilvēks, kurš atradis savu dvēseli.»

Džūljens šim no advokāta par jogu pārtapušajam vīram pavēstīja savu dzīvesstāstu, kurā netrūka ne slavas, ne privilēģiju. Viņš tam nenoklusēja arī savas alkas pēc bagātības un apsēstību ar darbu. Jūtu uzplūdā Džūljens izstāstīja tam arī par savā dvēselē valdošo haosu, kā arī par garīgo krīzi, ko bija piedzīvojis laikā, kad reiz tik liesmojošā dzīves lāpa trauksmainā dzīvesveida brāzmās draudēja apdzist.

«Arī es esmu pārdzīvojis to pašu, mans draugs. Arī man tevis pārdzīvotās ciešanas nav gājušas secen. Tomēr esmu sapratis, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši,» jogs Krišnans līdzjūtīgi piebilda. «Ikvienai norisei ir savs cēlonis, un ikvienas nepatikšanas mums kaut ko iemāca. Esmu sapratis, ka neveiksme, lai tā būtu personiska, profesionāla vai garīga, ir nepieciešama cilvēka turpmākai izaugsmei. Tā dod iespēju sevi pilnveidot un sniedz daudzveidīgu garīgo gandarījumu. Nekad nenožēlo savu pagātni. Labāk uzņem to kā mācībstundu, jo īstenībā tāda tā arī ir.»

Džūljens teica, ka, noklausījies šos vārdus, esot bijis sajūsmā. Iespējams, ka joga Krišnana personā viņš bija atradis savu garīgo Skolotāju, kuru bija meklējis. Kurš gan vēl spētu labāk viņam atklāt to, kā sabalansēt savu dzīvi, darot to valdzinošu un patīkamu, ja ne vēl viens izbijis veiksmīgs advokāts, kurš pats savu garīgo meklējumu rezultātā spējis pilnveidot savu mūžu?

«Krišnan, man nepieciešama tava palīdzība. Man jāuzzina, kā iespējams piepildīt un bagātināt savu mūžu.»

«Jutīšos pagodināts, ja spēšu tev kā palīdzēt,» jogs Krišnans atbildēja. «Bet vai drīkstu tev dot kādu padomu?»

«Protams.»

«Kopš esmu kļuvis par šī ciemata tempļa pārraudzītāju, man ausīs nonākušas runas par kādu noslēpumainu viedo mūku apmetni kaut kur augstu kalnos. Stāsta, ka viņi esot atklājuši sistēmu, kas spēj būtiski pilnīgot cilvēka dzīvi, ar to es domāju ne tikai fizisko aspektu vien. Valda uzskats, ka tā ir holistiska un tādu laikam pāri stāvošu principu un paņēmienu sistēma, ar kā palīdzību iespējams atbrīvot prāto, ķermeniskās un dvēseles potences.»

Džūljens jutās savaldzināts. Šie vārdi viņam likās pati pilnība.

«Kur tieši šo mūku apmetne atrodas?»

«To neviens nezina, un es nožēloju, ka esmu pārāk vecs, lai dotos to meklēt. Bet viens gan, draugs, man tev jāsaka: daudzi mēģinājuši tos uzmeklēt un piedzīvojuši neveiksmi, dažkārt pat ar traģiskām sekām. Himalaju kalnu augstākās kores ir ārkārtīgi nodevīgas un bīstamas.

Pat visprasmīgākie alpīnisti izrādās bezspēcīgi cīņā ar dabas liktajiem šķēršļiem. Bet, ja tās, ko tu meklē, ir zelta atslēgas uz lielisku veselību, ilglaicīgu laimi un sevis garīgu piepildījumu, tad man šādas gudrības nav, viņiem gan ir.»

Džūljens nekad nemēdza viegli atteikties no tā, ko iecerējis, tāpēc vaicāja jogam Krišnanam vēlreiz: «Vai tev patiesi nav ne mazākās jausmas, kur šī apmetne atrodas?»

«Vienīgais, ko varu tev pateikt, ir tas, ka vietējie ciemata iedzīvotāji tos dēvē par Sivanas Lielajiem Skolotājiem. Mitoloģijā Sivana nozīmē «apgaismības oāze». Uzskata, ka šie mūki pēc izskata un ietekmes pielīdzināmi dievībām. Ja es zinātu, kur tos atrast, mans pienākums būtu tev to pateikt. Bet es patiešām nezinu, un, ja godīgi, tad to nezina neviens.»

Nākamajā rītā, pirmajiem Indijas saules stariem iekrāsojot horizontu, Džūljens devās ceļā, lai uzmeklētu noslēpumaino Sivanas zemi. Sākumā viņam ienāca prātā, ka nenāktu par ļaunu noīrēt garajā pārgājienā pa kalniem par pavadoni kādu šerpu, bet, kāda neizprotama instinkta vadīts, viņš nolēma, ka šajā ceļā labāk doties vienam. Un tā nu viņš laikam pirmo reizi mūžā atbrīvojās no prāta važām, paļaujoties vienīgi uz intuīciju. Viņš zināja, ka ceļā tam nekas ļauns nenotiks. Nojauta Džūljenam teica, ka viņš atradīs to, ko meklē. Un tā nu ar misionāra dedzību sirdī viņš devās kalnos.

Pirmajās dienās kāpt bija viegli. Reizēm viņš panāca kādu no dzīvespriecīgajiem ciemata iedzīvotājiem ielejā, kuri klīda pa kalnu takām, meklējot lietaskokus kokgrebumiem vai arī patvērumu, ko šī brīnumainā vide piedāvāja tiem, kuri uzdrīkstējās pietuvoties tik tuvu debesīm. Pārējā laikā viņš kalnos bija viens pats, pavadīdams laiku mierīgā apcerē par to, kur reiz bijis un kurp tagad dodas.

Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad ciemats ielejas dziļumā jau bija pārvērties par niecīgu punktiņu uz majestātiskās dabas gleznas lieliskā audekla. Himalaju kalnu sniegoto galotņu diženums lika straujāk iepukstēties viņa sirdij, un uz kādu brīdi viņam pat sajūsmā aizrāvās elpa. Viņš sajuta dziļu vienotību ar šo kalnaino vidi. Tā bija tāda tuvība, kādu varētu izjust seni draugi, kuri pēc gadiem ilgas atšķirtības ieklausās viens otra visapslēptākajās domās un smejas viens par otra jokiem. Svaigais kalnu gaiss attīrīja viņa prātu un spirdzināja garu. Daudzkārt apceļojušam pasauli, Džūljenam likās, ka jau ir redzējis visu, bet šādu skaistumu viņa acis skatīja pirmo reizi. Krāšņums, ko viņš šajā brīnumainajā laikā baudīja pilniem malkiem, bija patiess slavinājums dabas krāšņuma simfonijai. Viņa būtību tai pašā mirklī pārņēma prieks, sajūsma un bezrūpība. Tieši tur, pakāpies tik augstu virs ielejā palikušās civilizācijas, Džūljens palēnām uzdrošinājās atbrīvoties no ikdienības važām un iedziļināties pārpasaulīgajā visapkārt.

«Man vēl aizvien palikuši prātā vārdi, kas tur augšā caurstrāvoja domas,» sacīja Džūljens. «Es domāju par to, ka cilvēka dzīvi nosaka viņa izvēle. Cilvēka liktenis atkarīgs no viņa izvēles katrā konkrētajā situācijā, un es biju pārliecināts par to, ka manis izdarītā izvēle bija pareiza. Es zināju, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā senāk, un ka es piedzīvošu ko lielisku, vai varbūt pat brīnumainu. Tā bija fantastiska atklāsme.»

Kad Džūljens sasniedza pilnīgi neapdzīvotu Himalaju kalnu apvidu, viņa satraukums pieauga. «Bet tās bija priecīga satraukuma trīsas, līdzīgas tām, kādas izjutu pirms uzstāšanās skandalozā prāvā mediju ielenkumā uz Tiesu pils kāpnēm. Un, lai gan man nebija ne pavadoņa, ne kartes, es zināju ceļu, un maza, ceļinieku reti mērota taka veda mani aizvien augstāk un aizvien dziļāk kalnos. Likās, ka manī darbojas kāds iekšējs kompass, mierīgi tuvinot mērķim. Diez vai es spētu kāpienu pārtraukt, pat ja būtu to gribējis.» Džūljens jutās saviļņots. Vārdi raisījās kā lietus laikā pārplūdis kalnu strauts.

Divās nākamajās dienās ceļā uz viņa tik ilgoto Sivanu Džūljens pārdomāja savu līdzšinējo dzīvi. Lai gan viņš jutās pilnīgi atbrīvojies no tā stresa un spriedzes, kas raksturoja pasauli, ko bija pametis, viņš domāja par to, vai patiesi spētu nodzīvot savu atlikušo mūžu bez tā intelektuālā izaicinājuma, ko sniedza viņa advokāta karjera kopš Hārvardas universitātes Juridiskās fakultātes absolvēšanas. Tad viņa domas pievērsās kabinetam ar ozolkoka paneļu sienām mirdzošajā debesskrāpī pilsētas centrālajā daļā un idilliskajam bungalo, ko bija pārdevis par nieka naudu. Viņš domāja par vecajiem draugiem, ar kuriem kopā mēdza apmeklēt vislieliskākos restorānus visskaistākajās vietās. Viņš atcerējās arī savu satriecošo ferrari un to, kā salēcās viņa sirds, kad pagrieza aizdedzes atslēgu un motors atdzīvojās un ierēcās kā mežonīgs zvērs.

Dodoties aizvien dziļāk šajā noslēpumainajā apvidū, bijušās dzīves apceri nomainīja tā brīža fantastiskā realitāte. Un tad, mirklī, kad Džūljens sajutās dabas brīnumainās pasaules varā, atgadījās kas satraucošs.

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja uz taciņas sev priekšā cilvēka stāvu, tērpušos dīvainā, garā, vējā plandošā sarkanā apmetnī, ar tumši zilu kapuci galvā. Džūljenu ārkārtīgi pārsteidza tas, ka viņš šajā neapdzīvotajā apvidū, ceļā uz ko bija aizvadījis septiņas dienas, kur ik solī uzglūnēja briesmas, sastapis dzīvu būtni. Tā kā viņš atradās jūdzēm tālu no jebkādas civilizācijas, un vēl aizvien nebija skaidrībā, kur atrodams viņa galējais ceļamērķis Sivana, viņš uzsauca nepazīstamajam ceļiniekam.

Cilvēks neko neatbildēja, bet sāka pa stāvo taku kāpt ātrāk, nepagodinot Džūljenu pat ne ar skatienu. Drīz vien noslēpumainais ceļinieks jau skrēja, sarkanajam apmetnim plandoties gluži kā palagiem uz veļas auklas vējainā rudens dienā.

«Draugs, lūdzu, man nepieciešama tava palīdzība, lai rastu ceļu uz Sivanu,» Džūljens uzsauca. «Esmu ceļā jau septīto dienu, man trūkst pārtikas un ūdens. Liekas, ka esmu apmaldījies!»

Cilvēks spēji apstājās. Džūljens tam uzmanīgi tuvojās, ceļinieks sastinga, absolūti kluss un mierīgs. Nekustīga bija viņa galva, nekustīgas bija viņa rokas, un nekustīgas bija arī viņa kājas. Džūljens nevarēja zem kapuces saskatīt viņa seju, bet viņu pārsteidza nelielais groziņš, ko ceļinieks turēja rokās. Tajā bija vistrauslākie un skaistākie ziedi, kādus Džūljenam jebkad bija nācies redzēt. Kad Džūljens pienāca tuvāk, ceļinieks satvēra grozu ciešāk. Šajā kustībā jautās gan mīlestība pret vārajiem ziediem, gan arī neuzticēšanās šim garajam rietumniekam, kurš šajā kalnu apvidū bija tikpat reti satopama parādība kā rasa tuksneša smiltīs.

Džūljens vērās ceļiniekā saspringtā ziņkārē. Gaistošs saules stars atklāja, ka vaļīgā kapuce slēpj vīrieša seju. Šādu cilvēku Džūljens nekad agrāk nebija sastapis. Lai gan viņi abi likās esam viena gadu gājuma, vīrietim bija pārsteidzoši spilgti sejas vaibsti, likās, ka Džūljens vērās: tajos gandrīz veselu mūžību. Vīrietim bija acis kā kaķim, un tik caururbjošas, ka Džūljens bija spiests novērst skatienu. Vīrieša olīvkrāsas āda bija elastīga un gluda. Viņa augums izskatījās vingrs un spēcīgs. Lai gan vīrieša rokas liecināja, ka viņš vairs nav jauneklis, viņā jautās tik liels jauneklīgums un vitalitāte, ka tas Džūljenu nohipnotizēja gluži kā bērnu, kurš pirmo reizi mūžā vēro burvju mākslinieka uzstāšanos.

«Tam jābūt vienam no Sivanas Lielajiem Skolotājiem,» Džūljens klusībā nodomāja, ar grūtībām apvaldot prieku par šo atklājumu.

«Mani sauc Džūljens Mentls. Esmu še ieradies, lai mācītos no Sivanas Lielajiem Skolotājiem. Vai jums ir zināms, kur es tos varētu sastapt?» viņš vaicāja.

Vīrs domīgi raudzījās pagurušajā ceļiniekā no Rietumiem. Nesatricināmais miers darīja to līdzīgu eņģelim, kurš izstaro gaismu.

Tad vīrs klusā balsī, gandrīz čukstus, ierunājās: «Kāpēc tu gribi tos atrast, draugs?»

Nojaušot, ka viņš patiesi sastapis vienu no noslēpumainajiem mūkiem, kuri tik daudziem ceļiniekiem pirms viņa spējuši palikt neredzami, Džūljens atklāja sirdi un izstāstīja savu bēdu stāstu. Viņš pastāstīja tam par savu agrāko dzīvi, par garīgo krīzi, ko mēģinājis pārvarēt, par to, ka bija zaudējis veselību un enerģiju, to vietā saņemot tikai acumirklīgu un pārejošu gandarījumu, ko devusi advokāta prakse. Viņš runāja par to, kā bija iemainījis dvēseles bagātību pret lielu rēķinu bankā, un iluzoru apmierinātību ar intensīvu dzīves stilu. Viņš izstāstīja arī par noslēpumainās Indijas apceļošanu un sastapšanos ar jogu Krišnanu, bijušo advokātu no Njūdeli, kurš arī bija atteicies no savas iepriekšējās dzīves cerībā rast iekšēju harmoniju un dvēseles mieru.

Ceļinieks klausījās rāms un nekustīgs. Vīrs sāka runāt tikai tad, kad Džūljens bija viņam atklājis savas dedzīgās, gandrīz vai apsēstībai līdzīgās alkas apgūt senās zināšanas par apskaidrotu dzīvi. Uzlicis roku Džūljenam uz pleca, vīrs klusi sacīja: «Ja tu patiesi no visas sirds alksti iegūt zināšanas, kā pilnveidot savu dzīvi, mans pienākums Ir tev palīdzēt. Es patiesi esmu viens no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, kuru dēļ esi devies tik tālā ceļā. Tu esi pirmais cilvēks, kurš garu gadu gaitā mūs ir atradis. Esi sveicināts. Es apbrīnoju tavu mērķtiecību un izturību. Tu noteikti esi biji izcils advokāts,» viņš piebilda.

Vīrs uz brīdi apklusa, it kā nespētu izšķirties, ko darīt tālāk, un tad turpināja. «Ja vēlies, esi mans viesis un nāc man līdzi uz mūsu templi. Tas atrodas šajos kalnos apslēptā vietā vairāku stundu gājienā no šejienes. Mani brāļi un māsas uzņems tevi atplestām rokām. Mēs strādāsim visi kopā, lai iemācītu tev sensenos principus un stratēģijas, kuras mūsu senči nodevuši no paaudzes paaudzē.

Pirms ievedu tevi mūsu noslēgtajā pasaulē un dalos ar tevi mūsu senajās zināšanās par to, kā piepildīt dzīvi ar prieku, spēku un jēgu, tev man kas jāapsola,» sacīja Lielais Skolotājs. «Kad būsi uzzinājis šīs laikam pāri stāvošās! patiesības, tev jāatgriežas Rietumos, savā dzimtenē, un jāsniedz šīs zināšanas visiem tiem, kuri vēlas tās apgūt. Lai gan šajā noslēpumainajā kalnu apvidū dzīvojam ļoti noslēgti, mums ir izpratne par to, kas notiek lejā, pasaulē. Krietnie cilvēki zaudē pamatu zem kājām. Tev jādod tiem cerība, ko tie ir visnotaļ pelnījuši. Bet ir vēl kas svarīgāks tev jāiemāca tiem veidi, kā īstenot savus sapņus. Tas ir viss, ko es lūdzu.»

Džūljens Lielā Skolotāja izvirzītajiem noteikumiem acumirklī piekrita un apsolīja nogādāt vērtīgo mācību Rietumu pasaulē. Kad abi vīri kāpa pa taku kalnā aizvien augstāk un augstāk, uz nevienam nezināmo Sivanas apmetni, Indijas saule sāka grimt aiz apvāršņa; ugunīgi kvēlojošā lode pēc garas un nogurdinošas dienas iegrima maigā, burvīgā snaudā. Džūljens man teica, ka nekad neesot aizmirsis tā brīža diženumu, ejot kopā ar šo nenosakāma vecuma indiešu mūku, pret kuru izjuta neizprotamu dvēseles tuvību, pa brīnumainajām, noslēpumu pārpilnajām vietām, kurās tā bija ilgojies nokļūt.

«Tas noteikti bija visneaizmirstamākais mirklis manā mūžā,» viņš atzinās. Džūljens vienmēr bija uzskatījis, ka cilvēka dzīves kvintesence ir tikai daži tās pagrieziena brīži. Un tas mirklis bija viens no tiem. Dziļi zemapziņā viņš nojauta, ka tas bija jaunas dzīves sākums, pilnīgākas kā jebkad agrāk.