Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Otrā nodaļa
NOSLĒPUMAINAIS APMEKLĒTĀJS

Birojā notika ārkārtas apspriede, kurā piedalījās visi līdzstrādnieki. Ienācis konferenču zālē, nojautu, ka problēma ir krietni samilzusi. Vecais Hārdings klātesošos uzrunāja pirmais.

«Baidos, ka man jums pavēstāma visai nepatīkama ziņa. Vakar Air Atlantic lietas izskatīšanas laikā Džūljenam Mentlam tiesas zālē uznāca sirdslēkme. Pašlaik viņš ievietots reanimācijas nodaļā, bet viņa ārsti darīja man zināmu, ka Džūljena stāvoklis ir stabilizējies un viņš atlabs. Tomēr Džūljens ir pieņēmis kādu lēmumu, par kuru jums visiem vēlētos paziņot. Viņš ir nolēmis no mūsu advokātu biroja aiziet un atteikties no advokāta prakses pavisam. Te viņš vairs neatgriezīsies.»

Jutos šokēts. Zināju, ka viņam ir problēmas, bet nekad nevarēju iedomāties, ka viņš mūs pametīs. Galu galā, pēc tā visa tā, kam bijām kopīgi gājuši cauri, domāju, ka viņam būtu vajadzējis būt tik taktiskam, lai pateiktu man to personiski. Viņš pat negribēja, lai apmeklēju to slimnīcā. Ikreiz, kad man iegadījās būt tuvumā, māsām tika dots norādījums man pateikt, ka viņš guļ un nedrīkst tikt traucēts. Džūljens pat atteicās sarunāties ar mani pa telefonu. Iespējams, es atgādināju viņam to dzīvi, ko viņš vēlējās aizmirst. Kas to lai zina? Viens gan bija skaidrs jutos aizvainots.

Tas notika pirms trim gadiem. Pēdējais, ko par Džūljenu dzirdēju, bija tas, ka viņš devies kādā ekspedīcijā uz Indiju. Viņš bija teicis vienam no advokātu biroja līdzīpašniekiem, ka gribot vienkāršot savu dzīvi un cerot šajā noslēpumainajā zemē atrast atbildes uz dažiem samilzušiem jautājumiem. Viņš bija pārdevis savu savrupmāju, lidmašīnu un personisko salu. Viņš bija pārdevis pat savu Ferrari. «Džūljens Mentls pārtapis par viedu Indijas jogu,» es nodomāju. «Tā Kunga ceļi nav izdibināmi.»

Kad bija pagājuši trīs gadi, es no pārguruša, jauna advokāta biju kļuvis par novārdzinātu un diezgan cinisku vecāko advokātu. Mums ar Dženiju bija ģimene. Beidzot arī manī bija radusies vēlme noskaidrot dzīves jēgu. Domāju, ka tam iemesls bija bērni. Viņi pašos pamatos izmainīja manus uzskatus par pasauli un manu vietu tajā. Mans tēvs laikam to izteica vispiemērotākajiem vārdiem, sakot: «Džon, kad gulēsi uz nāves gultas, tu mūžam nožēlosi, ka tik daudz laika esi pavadījis advokātu birojā.»

Tāpēc sāku vairāk laika pavadīt mājās. Uzsāku tīri jauku, lai arī ikdienišķu, dzīvi. Iestājos Rotari klubā, bet sestdienās saviem partneriem un klientiem par prieku spēlēju golfu. Bet man jums jāsaka, ka dažā labā mierīgā brīdī iedomājos par Džūljenu. Kā gan viņam klājies to pāris gadu laikā, kopš tik negaidīti pašķīrāmies?

Iespējams, ka viņš Indijā apmeties uz pastāvīgu dzīvi. Indija ir tik savdabīga zeme, ka tur iemantot mieru spētu pat tik nemierpilna dvēsele kā viņējā. Iespējams, ka viņš ceļoja pa Nepālu. Vai varbūt nodarbojās ar dziļūdens niršanu Kaimanu salās? Par vienu gan biju drošs - jurista profesijai viņš vairs nav pievērsies. Kopš tā brīža, kad viņš pats labprātīgi devās trimdā, atsakoties no advokāta karjeras, neviens nebija no viņa saņēmis pat ne pastkartīti.

Pirmās atbildes uz jautājumiem sniedza klauvējiens, kas atskanēja pie mana kabineta durvīm apmēram pirms diviem mēnešiem. Biju tikko kā atvadījies no sava pēdējā klienta, kad mana apsviedīgā asistente jurisdikcijas lietās pabāza galvu mana nelielā, bet eleganti iekārtotā kabineta durvīs.

«Džon, te kāds vēlas jūs satikt. Viņš saka, ka tas esot steidzami un ka viņš neiešot prom, pirms nebūšot ar jums runājis.»

Ženevjeva, manis šeit jau vairs nav,» es nepacietīgi atbildēju. «Pirms pabeigt Hamiltonu lietu, gribu ko iekost. Tagad man nav laika runāt ar apmeklētājiem. Pasakiet viņam, lai piesaka vizīti iepriekš tāpat kā visi pārējie, bet, ja viņš neliek jūs mierā, paaiciniet apsardzi.»

«Bet viņš saka, ka viņam katrā ziņā jūs jāsatiek, un nekādu atraidījumu nepieņem.»

Kādu brīdi pārdomāju, vai apsardzi izsaukt nevajadzētu man pašam, bet tad, nojaušot, ka cilvēkam taču laikam patiesi nepieciešama palīdzība, kļuvu pielaidīgāks.

«Nu labi, vediet viņu iekšā,» es atkāpos no durvīm. «Uzklausīšu, kas viņam sakāms.»

Kabineta durvis lēni vērās vaļā. Beidzot tās atvērās līdz galam, un uz sliekšņa, plati smaidīdams, nostājās vīrietis vecumā starp trīsdesmit un četrdesmit gadiem. Viņš bija gara auguma, slaids un muskuļots, un burtiski izstaroja dzīvesprieku un enerģiju. Viņš atgādināja tos perfektos jaunekļus, ar kuriem kopā studēju jurisprudenci. Tos, kuri nāca no perfektām ģimenēm, no perfektām mājām. Tos, kuriem bija perfekta āda un perfektas automašīnas. Bet manā apmeklētājā bija kas vairāk nekā tikai jauneklīgi nevainojamais ārējais izskats vien. Kaut kāds vārdiem neizsakāms iekšējs miers piešķīra viņam gandrīz vai dievišķu starojumu. Un viņa acis! Caururbjošas, zilas acis, kuras slīdēja man pāri tikpat asi un griezīgi kā žilete, skarot tikko nobrieduša jaunekļa maigo seju pirmo bārdas rugāju meklējumos.

«Vēl viens jaunizcepts advokāts, kurš izdomājis izēst mani no darba,» pie sevis nodomāju. «Apžēliņ, ko viņš tā stāv un skatās uz mani? Ceru, ka tā nebija viņa sieva, kuras intereses es iepriekšējā nedēļā pārstāvēju tiesas zālē, prāvu vinnējot. Iespējams, ka tā doma par apsardzi nemaz nebija tik aplama.»

Jaunais cilvēks vēl aizvien raudzījās manī. Tā uz savu iemīļoto mācekli būtu varējis raudzīties smaidošs Buda. Pēc ieilguša neveikla klusuma brīža viņš sāka runāt pārsteidzoši noteiktā balsī.

«Vai tā tu izturies pret visiem saviem apmeklētājiem, Džon? Arī pret tiem, kuri tev iemācīja visu to, kas tev zināms par panākumu kaldināšanu tiesas zālē? Man labāk būtu vajadzējis savus amata noslēpumus paturēt savā ziņā,» viņš sacīja, paverot pilnīgās lūpas platā smaidā.

Mani pārņēma dīvaina sajūta. To griezīgo, labi nostādīto balsi es uzreiz atpazinu. Man sirds sakāpa kaklā.

«Džūljen? Vai tas esi tu? Nespēju noticēt! Vai tas tiešām esi tu pats?»

Skaļie apmeklētāja smiekli manas aizdomas apstiprināja. Tas jaunais cilvēks, kurš stāvēja manā priekšā, nebija neviens cits, kā sen pazudušais Indijas jogs Džūljens Mentls. Mani ārkārtīgi pārsteidza neticamā pārmaiņa, kas ar viņu bija notikusi. Mans bijušais kolēģis bija zaudējis savu neveselīgo sejas krāsu, nejauko klepu un garlaicības atblāzmu acīs. Nebija vairs ne miņas no vecīguma un slimīgā izskata, kas jau bija kļuvusi par viņa personības neatņemamu sastāvdaļu. No vīrieša, kurš atradās manā kabinetā, tā vien staroja veselība. Tā jautās arī viņa gludajā sejā. Acis gluži kā logs pauda viņa vārdos neizsakāmo enerģiju un dzīvesprieku Iespējams, ka vēl vairāk mani izbrīnīja rāmais miers, kas no viņa strāvoja. Arī mani, sēžot un raugoties Džūljenā, pārņēma dziļš miers. Tasi vīrs vairs nebija ievērojamā advokātu biroja ambiciozais un veiksmīgais vecākais partneris. Nē, tas bija visīstākais pārvērtību iemiesojums jauneklīgs, vitālas enerģijas pārpilns un smaidīgs.