Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Sestā nodaļa
PERSONĪBAS PĀRRADĪŠANAS GUDRĪBA

Džūljens savu vārdu turēja un nākamās dienas vakarā ieradās pie manis mājās. Apmēram ceturksni pāri septiņiem izdzirdu pie savas mājas parādes durvīm četrus īsus klauvējienus. Māja bija būvēta Cape Cod stilā ar bezgaumīgi rozā logu aizvirtņiem, kaut gan manai sievai likās, ka tie māju ierindo līdzās žurnālā Architectural Higest attēlotajām. Bet arī pats Džūljens izskatījās pavisam savādāks nekā iepriekšējā dienā. No viņa vēl aizvien strāvoja lieliska veselība un apbrīnojami rāms miers. Mani likai mazliet samulsināja viņa izvēlētais tērps.

Džūljena vingro stāvu ietvēra līdz zemei garš sarkans apmetnis, kuru papildināja bagātīgiem izšuvumiem rotāta zila kapuce. Lai gan bija karsta un tveicīga jūlija novakare, kapuce nosedza galvu.

«Mans draugs, esi sveicināts,» entuziasma pilns Džūljens mani sveicināja.

«Sveicināts.»

«Neizliecies nu tik apmulsis. Ko tad tu būtu gribējis redzēt man mugurā? Armani uzvalku, vai?»

Abi sākām smieties, sākumā klusināti, bet drīz vien smiekli izvērtās īstā rēkoņā. Džūljens nekādā ziņā nebija pazaudējis savu sasodīto humora izjūtu, kura man kopš senseniem laikiem bija tik ļoti gājusi pie sirds. Kad manā mēbelēm pieblīvētajā, bet mājīgajā dzīvojamā istabā bijām iekārtojušies uz grīdas, nevarēju nepamanīt izsmalcinātu koka lūgšanu kreļļu kaklarotu virs Džūljena apmetņa.

«Kas tās tādas? Patiešām skaistas!»

Par tām parunāsim vēlāk,» viņš attrauca, pavirpinot dažas koka krelles starp īkšķi un rādītājpirkstu. «Mums šovakar daudz kas pārrunājams.»

«Nu tad sāksim. Šodien darbs birojā nepavisam nevedās, jo visas manas domas vijās tikai ap mūsu tikšanos.»

Uztvēris šo mājienu, Džūljens nekavējoties sāka stāstīt tālāk par savu iekšējā Es pārtapšanu un par to, cik vienkārši šāds process īstenojams. Viņš man stāstīja par senajām tehnikām, ar kuru palīdzību bija iemācījies kontrolēt apziņu, kā arī par to, kā iespējams atbrīvoties no mūžīgā stresa un raizēm, kas mūsdienu sabiedrībā tik graujoši Iedarbojas uz cilvēku. Viņš runāja par to gudrību, ko, lai dzīvotu mērķtiecīgāk un dzīvē gūtu lielāku gandarījumu, bija izmantojuši jogs Ramans un pārējie mūki. Un vēl viņš minēja virkni paņēmienu, kā atraisīt jauneklīgu degsmi un enerģiju, kas paslēpusies kaut kur dziļi jo dziļi ikvienā no mums.

Lai gan pārliecība, ar kādu viņš visu to izklāstīja, bija neviltota, pamazām manī sāka krāties skepse. Vai tikai viņš negrasījās padarīt mani par izsmiekla objektu? i ralu galā šīs advokāts ar Hārvarda universitātes diplomu kabatā bija iemantojis mūsu birojā nežēlīga jokdara slavu. Turklāt, tas, ko viņš runāja, jau robežojās ar fantastiku. Jūs likai padomājiet: viens no šīs valsts visievērojamākajiem aizstāvības advokātiem pēkšņi atsakās pilnīgi no visa, pārdod visus savus laicīgos īpašumus un dodas ilgstošā garīgu meklējumu odisejā uz Indiju, lai atgrieztos no llimalajiem atpakaļ kā tāds Austrumu gudrais. Tas taču nevarēja būt nopietni.

«Paklausies, Džūljen, beidz mani āzēt! Viss tas stāsts sāk atgādināt kādu no taviem kādreizējiem «kroņa numuriem». Varu derēt, ka to kostīmu tu noīrēji tērpu nomātavā, kura atrodas tieši pretī manam birojam,» es sacīju, uzlicis sejai visiedarbīgāko no saviem smaidiem.

Džūljenam atbilde nebija tālu jāmeklē. Likās, ka ar šatlu neticību viņš jau bija rēķinājies. «Kā tu šādā situācijā rīkotos Tiesas zālē?»

«Es piedāvātu neapgāžamus pierādījumus.»

«Tieši tā. Paskaties, te ir mani pierādījumi. Paraugies uz manu gludo seju, kurā nav nevienas krunkas. Paraugies uz manu augumu. Vai tad tu nesajūti enerģiju, ko tas izstaro? Paraugies, cik rāms un mierīgs esmu kļuvis. Nevar būt, ka tu neredzi, cik ļoti esmu izmainījies!»

Viņam bija taisnība. Tas bija tas pats vīrs, kurš vēl pirms pāris gadiem bija izskatījies gluži kā sirmgalvis.

«Paklau, tev taču nav veikta plastiskā operācija?»

«Nē,» viņš atsmaidīja. «Mediķi spēj ietekmēt tikai ārējo veidolu. Bet man vispirms vajadzēja savest kārtībā dvēseli. Mans nesabalansētais un haotiskais dzīvesveids bija mani bezgala nomocījis, tas sagādāja daudz lielākas ciešanas nekā tikai pārdzīvotā sirdslēkme vien. Es biju zaudējis savu iekšējo satvaru.»

«Bet tavs stāsts, tas izklausās tik… mistisks un neparasts.»

Neraugoties uz manu uzstājību, Džūljens saglabāja mieru un pacietību. Pamanījis tējkannu, ko biju novietojis uz galda viņa tuvumā, viņš manā tasē sāka liet tēju. Tase drīz vien bija pilna, bet viņš tikai lēja un lēja. Ritēdama lejā gar tasi, tēja sakrājās apakštasītē, bet pēc tam sāka tecēt uz manai sievai tik dārgā persiešu paklāja. Sākumā es to vēroju klusējot, bet tad vairs to nespēju izturēt.

«Džūljen, ko tu dari? Tēja taču plūst pāri malām! Lai kā arī gribētos, vairāk tasē gluži vienkārši nevar ieliet!» Nepacietībā es jau biju paaugstinājis balsi.

Džūljens brīdi raudzījās manī. «Pacenties mani saprast pareizi, Džon. Esmu tevi vienmēr cienījis un daru to arī tagad. Tomēr tu, tieši tāpat kā šī tējas tase, esi piepildīts tikai ar savu skatījumu uz dzīvi. Un kā gan tur būtu iespējams iedabūt vēl kaut ko, pirms tu to trauku neesi iztukšojis?»

Viņa teiktais mani pārsteidza. Viņam taču bija taisnība. Daudzie gadi, kas aizvadīti konservatīvas jurisdikcijas pasaulē, dienu no dienas darot vienu un to pašu, tiekoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuri domā vienas un tās pašas domas, bija piepildījuši manu dzīves trauku līdz malām. Mana sieva Dženija vienmēr centās mani pārliecināt, ka mums vajadzētu savā dzīvē kaut ko mainīt un tikties arī ar citādiem cilvēkiem. «Es vēlētos, lai icvī būtu mazliet vairāk avantūrisma, Džon,» viņa mēdza nopūsties.

Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju lasījis kādu grāmatu, kas nebūtu bijusi saistīta ar jurisdikciju. Advokāta profesija bija visa mana dzīve. Sāku atskārst, ka sterilā dzīve, pie kādas biju pieradis, bija atņēmusi tai jebkādu radošo dzirksti un ierobežojusi manu redzesloku.

«Jā, saprotu, ko tu ar to gribēji teikt,» es atzinu. Iespējams, ka Tiesas zālē aizvadītie gadi padarījuši mani par nelabojamu skeptiķi. Tajā pašā mirklī, kad vakar ieraudzīju tevi ienākam savā birojā, kaut kur savas būtības dziļumos intuitīvi nojautu, ka tava pārtapšana ir īsta un ka lā varētu būt laba mācībstunda arī man. Iespējams, ka es vienkārši negribēju tam noticēt.»

«Džon, šis ir pats pirmais vakars tavā jaunajā dzīvē. Es vienkārši lūdzu, lai tu par to gudrību un stratēģijām, ar ko icvi tūlīt iepazīstināšu, padomātu dziļāk un pacenstos tās viena mēneša garumā apņēmīgi īstenot. Paraugies uz šim efektīvajām metodēm ar dziļu ticību. Ir kāds iemesls, kāpēc tās ir izdzīvojušas cauri gadsimtiem tās darbojas.»

«Viens mēnesis liekas ilgs laiks.»

«Seši simti septiņdesmit divas stundas darba pašam ar sevi, lai ievērojami pilnīgotu jebkuru pamošanos savā atlikušajā dzīvē, ir visai izdevīgs darījums, vai tev tā neliekas? Investēt pašam sevī tas ir vislabākais, ko tu jebkad varētu darīt. Tas ne tikai uzlabotu tavu dzīvi, bet arī visu to cilvēku dzīvi, kuri atrodas tavā tuvumā.»

«Kā tad tas iespējams?»

«Tu vari patiesi iemīlēt citus tikai tad, kad esi apguvis mākslu mīlēt pats sevi. Tikai tad tu spēsi rast atbalsi otrā, kad vispirms būsi atvēris pats savu sirdi. Kad esi dzīvīgs un nejūties nobīdīts malā, tev ir daudz lielākas iespējas sevi pilnveidot.»

«Un ko man gaidīt notiekam to sešsimt septiņdesmit divu stundu laikā, kas, kopā ņemot, ir viens mēnesis?» es gribēju zināt.

«Tu pieredzēsi pārsteidzošas izmaiņas savā prātā, fiziskajā ķermenī un dvēselē. Tevī būs vairāk enerģijas, entuziasma un iekšējās harmonijas nekā, iespējams, bijis visā tavā līdzšinējā mūžā. Cilvēki sāks runāt, ka tu izskaties jaunāks un laimīgāks. Tavā dzīvē drīz vien atgriezīsies līdzsvara un sakārtotības sajūta. Turklāt tas vēl nebūt nav viss, ko Sivanas mācība tev spējīga sniegt.»

«Paskat tik!»

«Viss, ko tev šovakar stāstīšu, domāts tam, lai pilnveidotu tavu dzīvi, ne tikai personiskā aspektā un profesionāli, bet arī garīgajā ziņā. Mūsdienās Sivanas Lielo Skolotāju mācība ir tikpat aktuāla, kāda tā bija pirms piectūkstoš gadiem. Tā bagātinās ne tikai tavu iekšējo pasauli, bet pavērs arī plašas iespējas laicīgajā dzīvē, padarot jebkuru uzsākto darbu daudz rezultatīvāku. Šī viedā gudrība īstenībā ir visiedarbīgākais spēks, ar kādu man jebkad iznācis sastapties. Tā ir tieša, praktiska un izturējusi gadsimtiem ilgu pārbaudi laikā. Bet svarīgāks par visu ir tas, ka šī mācība noder ikvienam. Bet pirms dalos šajās zināšanās ar tevi, gribu, lai tu man ko apsoli.»

Man jau likās, ka tik viegli tas vis neies. Kā mana māte mēdza teikt pēc pusdienām vienmēr tiek pasniegts rēķins.

«Kad būsi iepazinis Sivanas Lielo Skolotāju mūžseno zināšanu un praktisko paņēmienu iedarbības spēku, kā arī pieredzējis radikālas pārmaiņas savā dzīvē, tev jāuzņemas pienākums šīs zināšanas nodot tālāk citiem, lai viņi spētu pilnīgot arī sevi. Tas ir mans vienīgais lūgums. Piekrītot tu manu misiju atvieglosi.»

To es apsolīju bez šaubīšanās. Un Džūljens ievadīja mani mācībā, ko pats uzskatīja par svētu. Lai arī uzturēšanas laikā pie Sivanas Lielajiem Skolotājiem Džūljens bija apguvis dažādus paņēmienus, Sivanas seno zināšanu pamatā bija septiņi galvenie tikumi, kas nodrošina ceļu uz pašatklāsmi, personisko atbildību un garīgo apgaismību.

Džūljens man pastāstīja, ka jogs Ramans bijis pirmais, kurš pēc vairākiem Sivanā pavadītiem mēnešiem viņu iepazīstinājis ar šiem septiņiem tikumiem. Kādā zvaigžņotā naktī, kad pārējie apmetnē jau gulēja dziļā miegā, Ramans klusi pieklaudzināja pie sava mācekļa namiņa durvīm. Džūljens izdzirda sava labestīgā Lielā Skolotāja balsi, kura sācīja: «Esmu tevi, Džūljen, uzmanīgi vērojis jau ilgāku laiku. Es zinu, ka tu esi godavīrs, kurš patiesi vēlas piepildīt savu dzīvi ar labestību. Kopš brīža, kad še ieradies, tu pieņēmi mūsu tradīcijas kā pats savējās. Tu esi apguvis daudz ko no tā, kas aizpilda mūsu ikdienas dzīvi, un esi nereti pieredzējis šo darbību dziedinošo efektu. Tu esi cienījis mūsu dzīvesveidu. Mūsu ciematā ļaudis ir dzīvojuši šādu mierīgu dzīvi neskaitāmu gadsimtu garumā, bet mūsu mācība ir zināma tikai dažiem izredzētajiem. Tagad pasaulei pienācis laiks uzzināt mūsu apskaidrotās dzīves filozofiju. Šovakar, sākoties tavam trešajam Sivanā pavadītajam mēnesim, es sākšu tevi iepazīstināt ar to, kas ir mūsu mācības pamatu pamats. Ne tikai tevis paša labā, bet gan visu to cilvēku labā, kuri dzīvo tavā pasaulē. Es būšu kopā ar tevi katru dienu, tāpat kā biju kopā ar savu dēlu, kad viņš vēl bija bērns. Diemžēl, pirms dažiem gadiem viņš nomira. Viņa stunda bija situsi, un man nācās ar to samierināties. Es izbaudīju laiku, ko pavadījām kopā, un saglabāju to atmiņā. Tagad dēla vietā man esi tu, un es jūtos pateicīgs, ka viss tas, ko esmu noskaidrojis klusās pārdomās daudzu gadu garumā, turpinās dzīvot tevī.»

Paskatījies uz Džūljenu, ievēroju, ka viņa acis bija aizvērtas. Likās, ka viņš mēģina nokļūt atpakaļ tai teiksmainajā pasaku zemē, kas bija to dāsni apveltījusi ar zināšanām.

«Jogs Ramans man pavēstīja, ka septiņi tikumi jeb principi, kas cilvēka dzīvi bagātina ar iekšēju mieru, prieku un garīgumu, ir ietverti mistiskā līdzībā. Līdzībā, kura veido Sivanas mācības pamatu un kodolu. Ramans lika man aizvērt acis, kā es daru to tagad, sēžot uz grīdas tavā dzīvojamā istabā. Un tad viņš lika man gara acīm iztēloties šādu ainu:

Tusēdi brīnišķa, lekni sazaļojuša dārza vidū. Visapkārt dārzā zied pasakaini skaistas puķes. Visapkārt valda absolūts miers un klusums. Izbaudi šī brīnišķā dārza burvību un pārliecini sevi, ka viss laiks, cik vien pasaulē tā ir, atvēlēts tam, lai baudītu šīs dabas veidotās oāzes jaukumu. Bet, palūkojies visapkārt, tu ieraugi, ka šī burvīgā dārza vidū sešu stāvu augstumā slejas tornis ar bāku. Un tad dārzā valdošo klusumu pēkšņi pārtrauc skaļa eņģu čīkstoņa, veroties vaļā durvīm torņa pirmajā stāvā. Pa tām iznāk deviņas pēdas garš un deviņsimt mārciņas smags japāņu sumo cīkstonis, kurš iesoļo tieši dārza vidū

«Nu jau kļūst labāk,» Džūljens aprauti iesmējās. Japāņu sumo cīkstonis ir gandrīz pilnīgi kails. Viņa vīrišķību sedz tik vien kā šaura metāla stīpa.»

«Kad šis sumo cīkstonis sāk pastaigāties pa dārzu, viņš atrod mirdzošu zelta hronometru, kurn kāds pirms daudziem gadiem tur aizmirsis. Viņš paslīd uz tā un ar milzīgu būkšķi nogāžas zemē. Sumo cīkstonis guļ zemē kluss un nekustīgs, it kā būtu zaudējis samaņu. Tieši tai brīdī, kad tu nodomā, ka viņš jau atvadās no šīs pasaules, cīkstonis pamostas. Iespējams, viņu pamodināja dažu tuvumā ziedošu dzelteno rožu smarža. Atkal sajutis enerģijas uzplūdus, cīkstonis veikli pielec kājās un intuitīvi paraugās pa kreisi. Tas, ko viņš tur ierauga, viņu izbiedē. Cauri krūmiem, kas saauguši pašā dārza malā, viņš pamana garu, līkumotu celiņu, kas klāts ar miljoniem mirdzošu dimantu. Kaut kas liek cīkstonim doties uz šo taku, un, gods kam gods, viņš to arī dara. Šī taka izved viņu uz mūžīgā prieka un svētlaimes ceļa.»

Noklausījies šo savādo stāstu Himalaju augstkalnu apvidū, sēdēdams līdzās Sivanas Lielajam Skolotājam, kurš pats personiski pieredzējis gara apgaismību tieši no Dieva, Džūljens jutās vīlies. Var jau arī saprast. Viņš bija cerējis dzirdēt kaut ko tik dinamisku, kas rosinātu viņu vai nu rosīgi darboties, vai arī līdz asarām aizkustinātu, bet tā vietā vienīgais, ko viņš izdzirda, bija muļķīgs stāsts par sumo cīkstoni un bākas torni.

Jogam Ramanam viņa vilšanās nepalika nepamanīta. «Nekad neaizmirsti, kāds spēks slēpjas vienkāršībā,» Džūljens dzirdēja Skolotāju sakām.

«Iespējams, ka šis stāsts nebija tik sarežģīts, kādu tu gaidīji,» Skolotājs paskaidroja. «Bet tajā ietverts milzum daudz saprātīguma un sirdsšķīstas skaidrības. Jau kopš tās dienas, kad tu še ieradies, esmu ļoti daudz domājis par to, kādā veidā nodot tev mūsu senās zināšanas. Vispirms es apsvēru iespēju vairāku mēnešu garumā nolasīt tev lekcijas, bet tad sapratu, ka šāds tradicionāls izklāsta stils nebūtu šo noslēpumaino zinību apgūšanai īsti piemērots. Tad es iedomājos, ka varētu palūgt visiem mūsu brāļiem un māsām katru dienu veltīt kādu brīdi tam, lai ievadītu tevi mūsu filozofijas izpratnē. Tomēr arī tas izrādījās ne pats efektīvākais veids, kā pavēstīt to, kas mums tev sakāms. Pēc ilgām pārdomām es beidzot nolēmu, kā ļoti radošā un tai pat laikā arī ļoti uzskatāmā veidā iepazīstināt tevi ar Sivanas mācības septiņiem tikumiem. Un tā ir šī filozofiskā līdzība.»

Tad jogs Ramans piebilda: «Sākumā tā tev droši vien liksies naiva vai varbūt pat bērnišķīga. Bet vari man ticēt, ka ikvienā līdzības elementā ietverts kāds laikam pāri stāvošs princips ceļā uz dvēseles harmoniju, kuram piemīt ārkārtīgi dziļa jēga. Dārzs, tornis ar bāku, sumo cīkstonis, sārtais vītais stiepļu pinums, hronometrs, rozes un dimantiem klātais līkumotais ceļš ikviens no šiem elementiem simbolizē kādu no septiņiem mūžseno zināšanu galvenajiem principiem ceļā uz apgaismību. Ņem vērā sekojošo: ja iegaumēsi šo nelielo līdzību un mūžīgās patiesības, kas tajā ietvertas, tu vienmēr būsi nodrošināts ar visām nepieciešamajām zināšanām, lai spētu maksimāli pilnīgot savu dzīvi. Tavā rīcībā būs visa tā informācija un tehnikas, kādas nepieciešamas, lai spētu būtiski ietekmēt ne tikai savas dzīves kvalitāti, bet arī visu to cilvēku dzīves, ar kuriem tu nonāksi saskarē. Pielietojot šīs zināšanas savās ikdienas gaitās, tu izmainīsies arī pats emocionāli, fiziski un garīgi. Ieraksti šo stāstu savās atmiņas dzīlēs un ieslēdz to dziļi sirdī. Pārmaiņas nāks tikai tādā gadījumā, ja tu to pieņemsi bez liekas kavēšanās.»

«Zini, Džon,» Džūljens sacīja, «man palaimējās, jo es to pieņēmu. Karls Jungs reiz sacījis šādus vārdus: «Cilvēka vīzija top skaidra tikai tad, ja viņš spēj ielūkoties savā sirdī. Tas, kurš vēro ārējo pasauli sapņo. Tas, kurš lūkojas sevī, gūst apgaismību.» Tonakt es dziļi jo dziļi ielūkojos sevī un kļuvu atvērts tām mūžsenajām noslēpumainajām zināšanām, kas spēj bagātināt prātu, pilnveidot fizisko ķermeni un veldzēt dvēseli. Tagad pienākusi mana kārta nodot to visu tev.»