Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Trīspadsmitā nodaļa
MŪŽĪGAIS LAIMĪGAS DZĪVES NOSLĒPUMS

Bija pagājušas jau divpadsmit stundas kopš tā brīža, kad Džūljens bija ieradies pie manis mājās, lai dalītos ar mani tajās zināšanās, ko bija apguvis Sivanā. Nav šaubu, ka šīs divpadsmit stundas bija visnozīmīgākās manā mūžā. Pēc visa dzirdētā es tagad jutos uzmundrināts, motivēts un, jā gan, pat atbrīvots. Izskaidrojot man joga Ramana sniegto līdzību un visus laika pārbaudi izturējušos tikumiskos principus, kas tajā ietverti, Džūljens pašos pamatos bija izmainījis manu pasaules redzējumu. Man kļuva skaidrs, ka es savā dzīvē nebiju pat sācis domāt par savu cilvēcisko iespēju potenciālu. Biju palaidis vējā tās iespējas, kādas dzīve man dienu no dienas piedāvāja. Džūljena stāsts ļāva man saskatīt to, kas liedza dzīvot tādu dzīvi, kādu patiesībā biju pelnījis. Pilnskanlgu dzīvi, pārpilnu ar smiekliem un enerģiju. Es jutos aizkustināts.

«Man drīz būs jādodas prom. Tevi gaida steidzami pienākumi, un arī mani gaida darbs,» Džūljens, kā aizbildinoties, sacīja.

«Mans darbs var pagaidīt.»

«Manējais, diemžēl, ne,» viņš sacīja, sejā iestarojoties smaidam. «Bet, pirms es aizeju, man tev vēl jāizskaidro joga Ramana izstāstītās līdzības pēdējais elements. Es jau sacīju, ka sumo cīkstonis, kurš iznāca brīnišķīgajā dārzā pa durvīm, kas atradās tornī ar bāku, būdams gluži kails, ja neskaita sārto stiepļu pinuma jostu, kura apslēpa viņa vīrietību, paslīdēja uz mirdzoša zelta hronometra un nokrita. Pēc zināma laika, kas likās vesela mūžība, viņš, sajūtot brīnišķīgo dzelteno rožu smaržu, beidzot atguva samaņu. Patīkamu sajūtu pārņemts, viņš pietrūkās kājās un pārsteigts ieraudzīja aizvijamies tālumā garu ceļu, kuru klāja miljoniem sīku dimantu. Skaidrs, ka mūsu draugs, sumo cīkstonis, devās pa šo ceļu tālāk un uz mūžu mūžiem iemantoja laimi.»

«Izklausās ticami,» es piebildu.

«Jogam Ramanam bija ļoti spilgta iztēle. Tur es tev pilnīgi piekrītu. Bet tu jau pārliecinājies, ka šai līdzībai bija savs noteikts mērķis un ka tajā ietvertie, simboliskie principi ir ne vien ļoti iedarbīgi, bet arī praktiski izmantojami.»

«Jā. Tev taisnība,» es nevilcinādamies apstiprināju.

«Nu lūk, tad ceļš ar dimantiem vienmēr liks tev padomāt par apskaidrotas cilvēka dzīves pēdējo tikumisko principu. Pieņemot savā ikdienas dzīvē arī šo principu, tava dzīve mainīsies tādā mērā, ka es to pat nespēju aprakstīt. Tu sāksi ievērot izsmalcinātu skaistumu pat visvienkāršākajās lietās un izbaudīsi savā dzīvē tādu svētlaimi, kādu esi pelnījis Turklāt, izpildot savu man doto solījumu dalīties šajās zināšanās ar citiem, tu ļausi arī viņiem pacelties pāri ikdienībai.»

«Vai tā apgūšana prasīs daudz laika?»

«Pats princips kā tāds ir pārsteidzoši viegli aptverams. Bet, lai iemācītos to radoši likt lietā, vajadzēs pāris nedēļas cītīgi pastrādāt.»

«Nu labi. Degu nepacietībā to uzzināt.»

«Nu tātad, šis pēdējais princips ir attiecināms uz dzīvošanu. Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka patiesi priekpilna un gandarījuma pilna dzīve iespējama, viņu vārdiem runājot, dzīvojot tikai pašreizējā mirklī. Jogi apzinājās, ka pagātne ir kā ūdens, kas zem tilta sen jau aiztecējis, bet nākamība ir kā saule, kas vēl tikai aust pie tavas iztēles horizonta. Svarīgāks par visu ir pašreizējais mirklis. Iemācies to izdzīvot un izgaršot visā pilnībā.»

«Es saprotu, ko tu ar to gribēji teikt, Džūljen. Es patiešām domāju, ka lielāko dienas daļu pavadu nožēlā par pagātnes notikumiem, kurus vairs nespēju mainīt, vai ari, raizēdamies par to, kas varētu notikt nākotnē, bet īstenībā nekad nenotiks. Man prātā vienmēr šaudās miljoniem visādu domu, neļaujot koncentrēties. Rezultātā es jūtos vilies un sarūgtināts.»

«Kāpēc?»

«Tas atņem man spēku! Tas man nedod ne mirkli miera. Tomēr ir bijuši arī tādi brīži, kad prāts visā pilnībā koncentrējies uz kaut ko vienu. Visbiežāk tā gadās tad, kad esmu spiests sniegt saīsinātu lietas izklāstu un man nav laika domāt ne par ko citu kā vien to, kas tobrīd darāms. Vēl spēju koncentrēties arī tad, kad kopā ar puikām spēlēju futbolu un ļoti gribēju uzvarēt. To darot, stundas paskrēja tik ātri kā minūtes un es biju maksimāli koncentrējies. Jutos tā, it kā svarīgs būtu tikai tas, ko es tai mirklī darīju. Nekam citam ne raizēm, ne apmaksājamajiem rēķiniem, ne advokāta praksei vairs nebija nekādas nozīmes. Ja tā padomā, tie laikam bija brīži, kad es arī jutos vismierīgāk.»

«Darīt ko tādu, kas patiesi aizrauj, ir veids, kā iespējami visātrāk gūt apmierinājumu un gandarījumu par paveikto. Bet vajadzētu iegaumēt vēl kaut ko, proti, ka «laime ir ceļš, nevis tā galamērķis». Dzīvo šodienai, jo citas tieši tādas pašas dienas vairs nekad nebūs,» Džūljens secināja, salikdams abas plaukstas kā Pateicības lūgšanā par to, ka viņam uzticēts kaut kas tik ļoti konfidenciāls.

«Vai tas ir tas pats princips, kuru joga Ramana stāstā simbolizē ar dimantiem nosētais ceļš?» es painteresējos.

«Jā,» sekoja lakoniska atbilde. «Tieši tāpat kā sumo cīkstonis guva prieku un apmierinājumu, dodoties prom pa dimantiem noklāto ceļu, arī tu spēj iemantot tādu dzīvi, kādu esi pelnījis. Tas notiek brīdi, kad sāc saprast, ka arī tavs izvēlētais ceļš ir nokaisīts ar dimantiem un citiem dārgumiem, kādi par naudu nav iegūstami. Beidz velti šķiest laiku, dzenoties pakaļ lielām dzīves baudām un ignorējot mazās. Piebremzē savas dzīves tempu. Sajūti to krāšņumu un svētību, kāda piemīt visai apkārtējai pasaulei. To tu esi sev parādā.»

«Vai tas nozīmē, ka man vajadzētu atteikties no dzīves lielajiem mērķiem nākotnē un koncentrēties tikai uz tagadni?»

«Nē,» Džūljens stingri atbildēja. «Tālejošie mērķi un sapņi par nākotni ir, kā jau teicu, nepieciešams priekšnoteikums ceļā, kas ved uz panākumiem. Tieši cerība uz labāku nākotni liek tev izkāpt no gultas un iedvesmo tevi strādāt. Mērķa uzstādījums vairo dzīves enerģiju. Mans uzskats ir šāds: «Nekad neatsakies no laimes par labu panākumiem. Nekad neatliec uz vēlāku laiku to, kas ir svarīgi, lai tu justos apmierināts un dzīve tev sagādātu gandarījumu. Šodien ir tā diena, kuru vajag nodzīvot pilnskanīgi, nevis tā diena, kad tu vinnēsi loterijā vai arī aiziesi pensijā. Nekad neatliec dzīvošanu uz vēlāku laiku.»

Džūljens piecēlās kājās un lieliem soļiem sāka staigāt pa istabu gluži kā rūdīts un pieredzējis aizstāvības advokāts, iekļaujot savā kaismīgajā pēdējā argumentā labi tēmētus domu graudus. «Neļauj sevi maldināt domai par to, ka kļūsi labāks un mīlošāks ģimenes tēvs, ja nolūkā mazināt darba slodzi pieņemsi darbā savā birojā vēl dažus jaunākos advokātus. Nemēģini sevi pārliecināt, ka sāksi trenēt prātu, rūpēties par savu fizisko ķermeni un bagātināt dvēseli tad, kad tavā bankas kontā būs pietiekami daudz naudas un varēsi atļauties sev tādu greznību kā brīvo laiku. Šodien ir tā diena, kad jāizbauda sava darba augļi. Šodien ir tā diena, kad satvert laiku aiz ragiem un piešķirt savai dzīvei jaunu, augstāku kvalitāti. Šodien ir tā diena, kad sākt nodarbināt savu iztēli un īstenot savus sapņus. Un, lūdzu, nekad neaizmirsti, kāda īpaša dāvana ir ģimene.»

«Šo tavu domu es gan līdz galam neizpratu, Džūljen.»

«Ļauj saviem bērniem izdzīvot bērnību,» skanēja vienkārša atbilde.

«Ko tas nozīmē?» es nomurmināju, šāda šķietama paradoksa apmulsināts.

«Dzīvē maz ir tik nozīmīgu lietu, kā būt daļiņai no sava bērna bērnības. Kāda jēga kāpt pa karjeras kāpnēm, ja esi palaidis garām pirmos soļus, ko sper paša bērns? Kāds labums no visgreznākā nama visā kvartālā, ja neesi atradis laiku tam, lai padarītu šo namu par Mājām? Kāda jēga tam, ja visā valstī esi ieguvis sensacionāla un panākumiem bagāta advokāta slavu, bet bērni pat nepazīst savu tēvu?» Džūljens to visu norunāja tik kaismīgi, ka jūtu uzplūdā tam drebēja balss. «Es zinu, ko runāju.»

Džūljena pēdējie vārdi mani iedzina strupceļā. Zināju par Džūljenu vienīgi to, ka advokātu aprindās viņu uzskatīja par zvaigzni un sabiedrībā viņš mēdza rādīties tikai kopā ar pasakaini bagātiem vīriešiem un skaistām sievietēm. Viņa romantiskās aizraušanās ar topmodelēm precību gados bija gandrīz tikpat leģendāras kā viņa aizstāvības runas tiesas zālē. Ko gan šis izbijušais miljonārs un pleibojs varēja zināt par ģimenes tēva problēmām? Vai iņš ko zināja par tām ikdienas dzīves rūpēm, ar kādām man nācās saskarties, cenšoties palīdzēt un izdabāt pilnīgi visiem, kas atradās manā tuvumā, cenšoties vienlaikus būt gan labam tēvam, gan veiksmīgam advokātam? Bet Džūljens laikam prata lasīt manas domas.

«Zini, es šo to zinu par dzīves svētību, kuras nosaukums ir bērni,» viņš klusi sacīja.

«Bet man vienmēr likās, ka tu vienmēr biji mūsu pilsētā visievērojamākais vecpuisis, pirms meti pie malas jurisprudenci un atteicies no savas advokāta karjeras.»

«Pirms ieslīgu tajā trakajā un iluzorajā dzīvē, ar kādu kļuvu slavens, tev jāzina, ka reiz biju precējies.»

«Patiešām?» Džūljens uz brīdi apklusa kā bērns, pirms sadūšoties uzticēt savam labākajam draugam rūpīgi glabātu noslēpumu.

«Tu nezini, ka mums bija maza meitiņa. Tā bija visjaukākā un trauslākā būtne, kādu dzīvē jebkad biju redzējis. Tolaik es biju tieši tāds pats kā tu, kad pirmo reizi satikāmies. Pašpārliecināts, ambiciozs un cerību pilns. Man bija viss, ko vien cilvēks var vēlēties. Ļaudis runāja, ka man esot lieliska nākotne, satriecoši skaista sieva un brīnišķīga meita. Un tomēr, kad dzīve šķita gandrīz vai ideāla, man tas viss vienā mirklī tika atņemts.»

Pirmo reizi kopš atgriešanās no Indijas Džūljena starojošajā un prieka pilnajā sejā bija iegūlušas skumjas. Pāri saulē iedegušajam vaigam noritēja asara un pazuda kaut kur sarkanā apmetņa krokās. Es nespēju parunāt, tik ļoti mani bija aizkustinājusi mana senā drauga atzīšanās.

«Džūljen, tev nav par to jārunā. Vari tālāk neturpināt,» es līdzjūtīgi sacīju, mierinot aplicis viņam roku ap pleciem.

«Es tev tomēr izstāstīšu, Džon. No visiem tiem, ko savā agrākajā dzīvē pazinu, tu likies visdaudzsološākais. Kā jau teicu, tu man atgādināji to, kāds es pats biju jaunībā. Tu arī tagad neko daudz neesi mainījies. Bet, ja tu turpināsi dzīvot tā arī turpmāk, tas pie laba gala nevedīs. Es ierados pie tevis, lai parādītu, ka tev savā atlikušajā mūžā vēl iespējams izbaudīt daudz ko brīnumainu.»

«Piedzērušais šoferis, kurš tajā saulainajā oktobra pēcpusdienā nogalināja manu meitiņu, atņēma man ne tikai vienu dzīvību, bet veselas divas. Pēc meitiņas nāves pazaudēju arī savu sievu. Sāku ikvienu nomoda brīdi pavadīt birojā, cerot, ka mana advokāta karjera remdēs salauztās sirds mokas. Dažkārt es advokātu birojā pavadīju pat naktis, neuzdrīkstēdamies atgriezties mājās, kur viss atgādināja manu zudušo meitiņu. Gūstot aizvien žilbinošākus panākumus kā advokāts, es nespēju tikt galā ar savu dvēseli, kurā valdīja visīstākais haoss. Mana sieva, ar kuru bijām kopā kopš studiju laikiem, mani pameta, uzskatīdama manu apsēstību ar darbu par pēdējo pilienu bēdu kausā. Man pasliktinājās veselība, un es sāku griezties tajā vāveres ritenī, kurā atrados arī toreiz., kad satiku tevi. Jā, man netrūka nekā, ko vien iespējams nopirkt par naudu, bet es biju pārdevis savu dvēseli.» Džūljenam bija tik grūti runāt, ka viņam aizrāvās balss.

«Tātad, sakot, «ļauj saviem bērniem izdzīvot bērnību», tu centies man pateikt, ka nepieciešams izbrīvēt laiku, lai vērotu tos augam un nostājamies dzīvē uz kājām. Tā ir, vai ne?»

«Pat šodien, divdesmit septiņus gadus pēc tā mirkļa, kad mēs, vedot meitiņu ar mašīnu pie savas labākās draudzenes uz dzimšanas dienu, viņu zaudējām, es atdotu visu, lai atkal dzirdētu manas meitiņas smieklus vai arī pagalmā aiz mājas spēlētu ar viņu paslēpes. Es gribētu paņemt viņu klēpī un maigi glāstīt viņas zeltainos matiņus. Aizejot viņa paņēma līdzi daļu no manas sirds Un, lai gan pēc sastapšanās ar Sivanas Lielajiem Skolotājiem, kuri man parādīja ceļu uz apskaidrību un savas patības iepazīšanu, mana dzīve ieguvusi jaunu jēgu, nepaiet neviena diena, kad es iztēles klusajā spogulī neieraudzītu savas mīļās, mazās meitiņas smaidīgo seju. Tev ir tik lieliski bērni, Džon. Maldoties starp kokiem, nepazaudē kopskatu uz mežu. Vislabākā dāvana, ko tu saviem bērniem vari pasniegt, ir tava mīlestība. Iepazīsti viņus tuvāk. Parādi viņiem, ka viņi tev ir svarīgāki nekā tas īslaicīgais apmierinājums, kādu nodrošina profesionāla karjera. Drīz pienāks laiks, kad viņi atstās ģimenes ligzdu, lai veidotu paši savu ģimeni un savu dzīvi. Bet tad jau būs par vēlu. Laiks būs nokavēts.»

Džūljens bija dziļi aizskāris kādu manas dvēseles stīgu. Es jau labu laiku manīju, ka mans darbaholiķa uzņemtais dzīves temps lēni, bet nepārtraukti ārdīja manas ģimenes pamatus. Bet pagaidām tas vēl bija kā gruzdoša ogle, uguns klusi un nemanāmi pieņēmās spēkā, pirms, vienā mirklī uzliesmojot, parādītu savu postošo spēku. Es zināju, ka esmu saviem bērniem vajadzīgs, kaut arī viņi neko tādu man nebija teikuši. Man vajadzēja dzirdēt šo Džūljena atzīšanos. Laiks aizritēja uz neatgriešanos, un viņi strauji auga lielāki. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi kopā ar savu dēlu Endiju dzestrā sestdienas rītā bijām klusi aizlavījušies prom no mājām, lai visu dienu pavadītu makšķerējot vietā, kuru tik ļoti bija iecienījis mans vectēvs. Reiz bija laiks, kad mēs to darījām katru nedēļas nogali. Tagad šis rituāls jau sen bija nogrimis aizmirstībā.

Jo vairāk es par to domāju, jo sirds kļuva smagāka. Uzstāšanās ar klavierspēli, Ziemsvētku ludziņas, bērnu sporta līgu čempionāti to visu es biju upurējis savai profesionālajai karjerai.

«Kas ar mani bija noticis?» es sev vaicāju. Es taču patiesi slīdēju lejup pa nogāzi tieši tā, kā Džūljens to bija aprakstījis. Tieši tobrīd es nolēmu radikāli mainīt savu dzīvi.

«Laime ir ceļš,» Džūljens turpināja, un viņa balsī atkal ieskanējās kaismīga aizrautība. «Tā ir tevis izdarītā izvēle.

Tu vari sajūsmināties par dimantiem, ar kuriem nokaisīts tavs ceļš, bet vari arī vadīt savas dienas drudžainā steigā, maldīgi dzenoties pakaļ iluzoriem ideāliem, rezultātā paliekot pie sasistas siles. Izdzīvo visus tos īpašos mirkļus, ko piedāvā šodiena, jo tas ir vienīgais, kas tev pieder.»

«Vai ikviens var iemācīties dzīvot šim mirklim?»

«Pilnīgi. Neatkarīgi no tā, kāda ir tava pašreizējā situācija, tu vari iemācīt sev izbaudīt dzīvi visā tās daudzveidīgajā krāšņumā un piepildīt savu eksistenci ar ikdienas dzīves mazajiem dimantiem.»

«Vai tas neskan pārāk optimistiski? Un kā tad ar tiem, kuri pazaudē visu, kas tiem pieder, neveiksmīga biznesa darījuma dēļ? Jādomā, ka viņi ir bankrotējuši ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli.»

«Tavam bankas rēķinam un mājas lielumam nav nekā kopīga nedz ar prieku, nedz piepildītu dzīvi. Mūsu pasaule ir pilna ar nelaimīgiem miljonāriem. Vai tu domā, ka Sivanas Lielie Skolotāji, kurus es sastapu Himalajos, raizējās par savu rēķinu bankā vai vasaras māju Francijas dienvidos?» Džūljens pavaicāja.

«Nu labi. Es sapratu, ko ai domā.»

«Ir milzīga starpība starp naudas pelnīšanu un pilnskanīgas dzīves veidošanu. Kad atlicināsi kaut vai piecas minūtes dienā tam, lai noskaitītu Pateicības lūgšanu, tu arī sāksi dzīvot tādu dzīvi, pēc kādas tiecies. Pat bankrotējušais cilvēks, kuru tu nupat pieminēji, apzinās, ka ir daudz kas tāds, par ko viņam, neraugoties uz finansiālo krahu, vajadzētu būt pateicīgam. Tu uzzināsi, ka viņam vēl aizvien ir laba veselība, mīloša ģimene un laba reputācija sabiedrībā. Pavaicā šim cilvēkam, un tu uzzināsi, ka viņam vēl aizvien ir tā laime būt šīs lielās valsts pilsonim un ka viņam ir jumts virs galvas. Iespējams gan, ka viņa rīcībā vairs nav nekādu citu resursu kā vien prasme strādāt ar pilnu atdevi un spēja sapņot lielus sapņus. Un tomēr, tie ir ļoti vērtīgi pamatlīdzekļi, par kuriem viņam vajadzētu justies pateicīgam. Mums visiem par daudz ko vajadzētu justies pateicīgiem. Pat putniņš, kas skaistā vasaras dienā dzied aiz tava loga, dzīvesgudram cilvēkam liekas esam Dieva dāvana. Ņem vērā, Džon, ka dzīve ne vienmēr iedod tev to, ko tu lūdz. Bet tā vienmēr dod to, kas tev patiešām ir vajadzīgs.»

«Vai tas jāsaprot tā, ka katru dienu, izjūtot pateicību par to, ko tā devusi, neatkarīgi no tā, vai guvums ir materiālas dabas vai garīgas, es izveidošu sevī paradumu dzīvot pašreizējam mirklim?»

«Jā. Šis ir ļoti iedarbīgs paņēmiens, kā piešķirt savai dzīvei vitalitāti. Izbaudot katru dzīves acumirkli, tu iegūsti dzīvesprieku un degsmi, kas ļauj pašam izveidot savu likteni.»

«Pašam izveidot savu likteni?»

«Jā. Es jau tev teicu, ka mums visiem ir dotas noteiktas spējas un talanti. Ikviens cilvēks uz mūsu planētas ir ģēnijs.»

«Nu tu nepazīsti dažus no advokātiem, ar kuriem kopā man iznāk strādāt,» es iemetu starpā.

«Ikviens,» Džūljens uzsvērti atkārtoja. «Mums visiem dzīvē ir dots savs uzdevums. Tajā pašā mirklī, kad tu atklāsi šo savu sūtību, koncentrējot tās īstenošanai visu savu enerģiju, tevī sāks izpausties tavas spējas un talanti, bet dzīvi sāks piepildīt laime. Tiklīdz tu sāksi savu misiju apzināties kļūt vai nu par izcilu bērnu skolotāju vai arī iedvesmas pilnu mākslinieku, visas tavas vēlmes sāks bez īpašām pūlēm īstenoties. Tev pat nevajadzēs īpaši censties, jo viss izdosies pats no sevis. Īstenībā ir tā: «Jo vairāk tu centies, jo uzstādīto mērķu īstenošana prasa vairāk laika.» Tā vietā tev vajag sekot saviem sapņiem un jau iepriekš sagatavoties tām balvām, kas noteikti sekos. Tādā veidā nokļūsi pie sava dievišķā galamērķa. Tieši to es domāju, sakot, ka tu pats izveidosi savu likteni,» Džūljens prātīgi paskaidroja.

«Kad es vēl biju zēns, tēvs bieži lasīja man priekšā pasaku par Pēteri un burvju pavedienu. Pēteris bija mazs un kustīgs zēns. Visi viņu mīlēja ģimene, skolotāji un draugi. Bet viņam piemita viens trūkums.»

«Kāds tas bija?»

«Pēteris nekad nespēja izdzīvot pašreizējo brīdi. Viņš nemācēja priecāties par dzīvi. Uzturēdamies skolā, viņš ilgojās pēc rotaļām brīvā dabā. Rotaļājoties brīvā dabā, viņš ilgojās pēc vasaras brīvdienām. Viņš nemitīgi ilgojās pēc kaut kā tāda, kā viņam nebija, nekad nemēģinot izdzīvot ikvienu mirkli, kas pildīja viņa dienas. Kādu rītu Pēteris klaiņoja pa mežu, kas atradās netālu no viņa mājām. Juzdamies noguris, viņš apsēdās zemē atpūsties un iesnaudās. Pēc dažām minūtēm, kas bija pavadītas dziļā miegā, viņš izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā. «Pēter! Pēter!» kaut kur no augšas skanēja spalga balss. Kad zēns lēnām atvēra acis, viņš izbiedēts ieraudzīja sev līdzās stāvam dīvaina izskata sievieti. Viņai varēja dot vairāk nekā simt gadu, bet sniegbaltie mati šķipsnās vēlās pāri pleciem kā pūkaina sagša. Izdēdējušajā rokā sieviete turēja mazu kamoliņu, no kura nokarājās garš zeltīts pavediens.

«Pēter,» viņa zēnu uzrunāja, «šis ir tavas dzīves pavediens. Ja pavilksi to mazliet, stunda paies kā pāris sekundēs. Ja pavilksi stiprāk, dienas paskries kā pāris minūtes. Un, ja vilksi no visa spēka, tad mēneši un pat gadi aiztrauksies kā vēja spārniem.» Šāds atklājums Pēteri ļoti satrauca. «Es gribētu to paņemt, ja drīkst,» viņš pieklājīgi palūdza. Vecā sieviete žigli pieliecās un iedeva kamoliņu ar zelta pavedienu zēnam.

Nākamajā dienā Pēteris sēdēja klasē nemierīgs un nogarlaikojies. Tad viņš atcerējās savu jauniegūto rotaļlietu. Mazliet pavelkot zeltīto pavedienu, viņš tai pašā brīdī atradās mājās un rotaļājās dārzā. Aptvērušam burvju pavediena spēku, Pēterim drīz vien apnika būt vienkāršam skolas zēnam. Viņš ilgojās kļūt par pusaudzi, ar visiem tiem priecīgi satraucošajiem pārdzīvojumiem, ko solīja šāds vecums. Un tā nu viņš atkal paņēma kamoliņu un pavilka zelta pavedienu stiprāk.

Nu viņš vienā mirkli kļuva par pusaudzi. Ar ļoti jauku un skaistu meiteni, vārdā Elīza, blakus. Bet Pēteris vēl aizvien nebija apmierināts. Viņš nekad nebija pratis izbaudīt pašreizējo mirkli, paraugoties apkārt uz visām tām brīnumainajām lietām, ko dzīve tam katrā brīdī dāvāja. Tā vietā Pēteris ilgojās būt pieaudzis. Un tā nu viņš zeltīto pavedienu parāva ļoti spēcīgi. Un vienā mirklī garām aiztraucās gadi. Tagad viņš bija pārtapis par pieaugušu vīru pusmūža gados. Elīza tagad bija viņa sieva, un viņiem bija pilna māja bērnu. Bet Pēteris pamanīja arī ko citu. Viņa mati, kas reiz mirdzēja kraukļa melnumā, bija sākuši sirmot. Un viņa māmiņa, kuru viņš tik ļoti mīlēja, bija kļuvusi veca un nespēcīga. Pēteris vēl aizvien nejutās apmierināts. Viņš nekad nebija apguvis prasmi izdzīvot pašreizējo brīdi. Un tā nu viņš atkal strauji pavilka burvju pavedienu un gaidīja, kas tagad notiks.

Tagad Pēteris bija pārtapis par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņa tumšie, biezie mati bija kļuvuši balti kā sniegs. Viņa skaistā, jaunā sieva Elīza arī bija kļuvusi veca un tagad jau vairākus gadus kā mirusi. Viņa brīnišķīgie bērni bija izauguši lieli un devušies projām no mājām, lai dzīvotu paši savu dzīvi. Un tad Pēteris pirmo reizi mūžā saprata, ka dzīvi visā tās daudzveidīgajā skaistumā nemaz nav iepazinis. Viņš nekad nebija kopā ar saviem bērniem devies makšķerēt, nedz kopā ar Elīzu mēness piestarotā naktī gājis pastaigāties. Viņš nekad nebija stādījis dārzu, nedz arī izlasījis kādu no tām brīnišķīgajām grāmatām, kuras mīlēja lasīt viņa māte. Tā vietā viņš bija steigā izskrējis cauri dzīvei, ne mirkli neapstādamies, lai ieraudzītu to labo, ko dzīve ik brīdi tam piedāvāja.

Izdarījis šādu atklājumu, Pēteris ļoti noskuma. Viņš nolēma aizstaigāt uz mežu, kur mēdza klejot, zēns būdams, lai sakārtotu domas un veldzētu dvēseli. Iegājis mežā, viņš ievēroja, ka no sīkajām atvasītēm, kuras bija redzējis bērnībā, izauguši vareni ozoli. Mežs bija izvērties par īstu Paradīzes stūrīti. Pēteris atlaidās kādā zālainā klajumiņā atpūsties un iesnaudās. Brīdi Vēlāk viņš izdzirda kādu saucam viņu vārdā. «Pēter! Pēter!» balss viņu uzrunāja. Viņš pārsteigts atvēra acis un ieraudzīja to pašu veco sievieti, kura pirms daudziem jo daudziem gadiem bija viņam iedevusi burvju kamoliņu ar zeltīto pavedienu.

«Nu, kā tev patika mana īpašā dāvana?» viņa vaicāja.

Pēteris nevilcinādamies atbildēja: «Sākumā tā man sagādāja prieku, bet tagad es to ienīstu. Visa mana dzīve ir paslīdējusi garām, neļaujot neko no tās izbaudīt. Tajā, protams, būtu bijuši gan skumji, gan arī priecīgi brīži, bet man nebija iespējas izbaudīt arī tos. Savā dvēselē es jūtos pilnīgi iztukšots. Man ir pietrūcis dzīvošanas prieks.»

«Tu esi ļoti nepateicīgs,» sacīja vecā sieviete. «Tomēr es vēl izpildīšu vienu tavu pēdējo vēlēšanos.» Pēteris mirkli padomāja un steidzīgi sacīja: «Es atkal gribētu būt mazs skolas zēns un izdzīvot savu dzīvi vēlreiz.» Tad viņš iegrima dziļā miegā.

Tad Pēteris atkal izdzirda kādu saucam viņu vārdā un atvēra acis. «Kas tas šoreiz varētu būt?» viņš neizpratnē nodomāja. Atvēris acis, viņš laimīgs ieraudzīja savu māti, noliekušos pār viņa gultiņu. Viņa izskatījās jauna, vesela un starojoša. Pēteris saprata, ka dīvainā sieviete, kuru sastapa mežā, patiešām bija izpildījusi viņa vēlēšanos un atgriezusi to atpakaļ bērnībā.

«Pēter, pasteidzies! Tu esi pārāk ilgi gulējis. Ja tu šajā pat mirklī necelsies augšā, tu sapņu dēļ nokavēsi skolu,» māte viņu brīdināja. Man laikam nav jāsaka, ka Pēteris burtiski izlidoja no gultas un sāka dzīvot tā, kā bija vēlējies. Pētera dzīve kļuva skanīga un piepildīta. Tajā netrūka nedz prieka, nedz apmierinājuma, nedz pacilātības. Bet viss notika tikai tad, kad viņš pārtrauca upurēt tagadni nākotnei, pilnā mērā izdzīvojot ik brīdi, ko dzīve tam sniedza.»

«Apbrīnojams stāsts,» es klusi teicu.

«Diemžēl, Džon, stāsts par Pēteri un burvju pavedienu ir tikai pasaka. Cilvēkiem, kuri dzīvo reālajā pasaulē, nekad netiks piedāvāta izdevība nodzīvot savu dzīvi vēlreiz daudz pilnskanīgāk. Šodien tev vēl tiek dota iespēja pamosties jaunai dzīvei tādai dzīvei, kurā tiek izgaršots ik mirklis. Dari to, iekams vēl nav par vēlu. Laiks slīd cauri pirkstiem kā sīksīki smilšu graudi. Lai šī jaunā diena iezīmē tavā dzīvē pagrieziena punktu. Lai tā kļūst par dienu, kad tu reizi par visām reizēm izlemsi darīt to, kas tev patiešām ir svarīgi. Apņemies pavadīt vairāk laika kopā ar cilvēkiem, kuri piešķir tavai dzīvē nozīmīgumu un jēgu. Izjūti godu un cieņu pret dzīves īpašajiem brīžiem. Līksmi izdzīvo un izbaudi tos. Dari to, ko vienmēr esi vēlējies darīt. Uzkāp kalnā, kura virsotni vienmēr esi vēlējies sasniegt. Vai arī apgūsti trompetes spēli. Ļaujies lietusgāzes stihijai vai arī uzsāc jaunu biznesu. Iemācies izprast mūziku, apgūsti kādu jaunu valodu un iededz sevī bērnībai raksturīgo dzīvesprieku. Veiksmes un panākumu vārdā neatsakies no laimes. Un vispār izbaudi pašu procesu. Atspirdzini savu garu un sāc rūpēties par savu dvēseli. Tas ir ceļš uz Nirvānu.»

«Uz Nirvānu?»

«Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka ikvienas patiesi apgaismotas dvēseles galīgais mērķis ir nokļūt vietā, ko dēvē par Nirvānu. Patiesībā Nirvāna ir ne tikai vieta vien. Lielie Skolotāji uzskatīja Nirvānu par apziņas visaugstākās attīstības stāvokli, kurā viss, kas bijis iepriekš, iegūst pilnīgi jaunu kvalitāti. Nirvānā iespējams pilnīgi viss. Tajā nav ciešanu, bet dzīves ritējumu caurvij atbrīvotība, miers un svētlaime. Lielie Skolotāji uzskatīja, ka, sasniedzot Nirvānu, cilvēki, vēl aizvien dzīvojot uz Zemes, jūtas kā Debesīs. Tas bija viņu dzīves augstākais mērķis,» Džūljens paskaidroja, un viņa rāmā seja izstaroja eņģeļu mieru.

«Mums ikvienam šai dzīvē veicams kāds īpašs uzdevums,» viņš pravietiski piebilda. «Padomā par to, kāds ir tavas dzīves patiesais aicinājums un kādā veidā tu spēj sevi veltīt citiem. Nepaļaujies savu slikto ieradumu inercei. Iededz savas dzīves lāpu jau šodien, ļauj tai uzliesmot arvien spožāk. Sāc pielietot tās stratēģijas un principus, kurus esmu tev darījis zināmus. Esi tas, kas tu patiesībā esi. Pienāks laiks, kad arī tu nogaršosi tos augļus, kurus sniedz Nirvāna.»

«Un kā es zināšu, ka esmu sasniedzis apskaidrību?»

«Par tuvošanos šim apziņas visaugstākajam stāvoklim liecinās daudzas mazas norādes. Tu sāksi apjaust svētību visās apkārtējās pasaules lietās: mirdzoša mēnesstara dievišķajā vizmojumā, tveicīgas vasaras dienas vilinošajā lebesu zilgmē, smaržīgā margrietiņas ziedā vai arī maza bērna nebēdīgajos smieklos.»

«Džūljen, es tev apsolu, ka to laiku, ko pavadīji kopā ar mani, tu nebūsi tērējis velti. Es vadīšu savas dienas tā, lai dzīvotu saskaņā ar Sivanas Lielo Skolotāju mācību, un pildīšu tev doto solījumu nodot šo mācību tālāk tiem, kuriem tā varētu palīdzēt. Es to saku no visas sirds. Dodu tev savu goda vārdu,» spēcīgu emociju uzplūdā es izjusti sacīju.

«Jā. Nodod šīs Sivanas Lielo Skolotāju sniegtās zināšanas visiem tiem, kas atrodas tavā tuvumā. Viņi drīz vien sajutīs šīs mācības iedarbīgumu un radikāli pārveidos savas dzīves tieši tāpat, kā to paveiksi tu. Un atceries, ka izdzīvojams ir pats process kā tāds. Ceļš ir tikpat vērts kā galamērķis.»

Es ļāvu Džūljenam turpināt. «Jogs Ramans bija liels stāstnieks, bet viens no viņa stāstiem bija tik izcils, ka es to gribētu izstāstīt arī tev. Vai drīkstu?»

«Protams.»

«Pirms daudziem gadiem senajā Indijā kāds maharadža gribēja savai sievai kā lielas mīlestības un cieņas apliecinājumu uzbūvēt kaut ko lielu un paliekošu. Būvei bija jābūt tādai, kāda pasaulē vēl nekad nav redzēta. Tādai, kura atmirdzētu mēness piestarotajās debesīs.

Tādai, kuru cilvēki apbrīnotu gadsimtiem ilgi. Un tā nu strādnieki karstajā saulē strādāja dienu no dienas, likdami ķieģeli pie ķieģeļa. Ar katru dienu būve pieņēma aizvien noteiktāku apveidu. Tā aizvien vairāk sāka atgādināt monumentu, kas kā lāpa izstaro mīlestību, izgaismodamās caurspīdīgi zilajā Indijas debesu zilgmē. Visbeidzot, pēc divdesmit divu gadu ilga darba, marmora pils bija gatava. Vai zini, par ko es runāju?»

«Nav ne jausmas.»

«Par Tadžmahalu. Vienu no septiņiem pasaules brīnumiem,» Džūljens paskaidroja. «Tajā ietvertā doma ir šāda: «Ikviens cilvēks, kas dzīvo uz mūsu planētas, ir pasaules brīnums. Ikviens no mums tādā vai citādā veidā uzskatāms par varoni. Ikvienā no mums rodams potenciāls, lai gūtu apbrīnojamus panākumus, iemantotu laimi un ilglaicīgu dzīves piepildījumu. Un vienīgais, kas nepieciešams, ir pamazām, soli pa solim īstenot savu sapni Pilnskanīga dzīve, tieši tāpat kā Tadžmahals, tiek veidota dienu no dienas, liekot ķieģeli pie ķieģeļa. Nelielas uzvaras ved pie lielām uzvarām. Neievērojamas un pakāpeniskas pārmaiņas un uzlabojumi, par kādiem tev stāstīju, ļaus izveidot pozitīvus paradumus. Pozitīvi paradumi, savukārt, novedīs pie taustāma rezultāta. Bet rezultāts tevi iedvesmos vēl lielākām personības izmaiņām. Sāc dzīvot tā, it kā katra diena tavā mūžā būtu pēdējā. Maini savu dzīvi jau šodien. Apgūsti ko jaunu, vairāk smejies un dari to, ko patiešām vēlies. Neļauj nevienam citam kļūt noteicējam pār tavu dzīvi, jo tas, kas atrodas pagātnē, un tas, kas atrodas nākotnē, salīdzinot ar to, kas slēpjas tevī, kļūst visai maznozīmīgs.»

Neteicis vairāk ne vārda, Džūljens Mentls, reiz bijušais advokāts miljonārs, kurš tagad pārtapis par apgaismotu Lielo Skolotāju, piecēlās, apskāva mani kā brāli, kāda pašam nekad nebija bijis, un izgāja ārā no manas istabas tveicīgas vasaras dienas karstajā saulē. Palicis viens un sakārtojis savas domas, es pamanīju, ka vienīgais apliecinājums Sivanas Lielo Skolotāju sūtītā vēstneša neparastajam apmeklējumam klusi stāvēja manā priekšā uz žurnālu galdiņa. Tā bija viņa tukšā tase.