Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Astotā nodaļa
IEKŠĒJĀS UGUNS IEDEGŠANA

«Diena, kad jogs Ramans man tur, Himalaju augstumos, pastāstīja līdzību par dārzu, patiesību sakot, daudzējādā ziņā līdzinājās šai dienai,» sacīja Džūljens.

«Vai tiešām?»

«Mūsu saruna aizsākās pievakarē un ieilga līdz vēlai naktij. Abi jutāmies tik ļoti elektrizēti, ka gaisā ap mums, šķiet, šķiltin šķīlās dzirksteles. Es jau sarunas gaitā ieminējos, ka, sākot ar brīdi, kad jogu Ramanu Ieraudzīju pirmo reizi, mani pārņēma tāda sajūta, it kā viņš būtu mans brālis, kaut gan īstenībā man brāļa nemaz nav. Šovakar, sēžot te kopā ar tevi un redzot tavā sejā ieinteresētību, es arī šeit jūtu tādu pašu enerģiju un iekšēju saikni. Man jāteic, ka, kopš kļuvām draugi, esmu vienmēr tevi uzskatījis par savu jaunāko brāli. Atklāti sakot, saskatīju tevī daudz ko no sevis paša.»

«Tavas runas tiesas žālē bija fantastiskas, Džūljen Nekad neaizmirsīšu, cik tās bija mērķtiecīgas un iedarbīgas.»

Tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka atmiņās par pagātni viņš gremdēties nevēlējās.

«Džon, es gribētu turpināt tev izskaidrot joga Raman stāstītās līdzības pārējos elementus, bet, pirms to daru, man jāiegūst zināma pārliecība. Esmu jau iepazīstinājis tevi ar vairākām ļoti iedarbīgām tehnikām personiskā izaugsmes veicināšanai. Šīs tehnikas, ja tās praktizē regulāri, spēj darīt brīnumu lietas. Es atklāšu tev šovakar savu sirdi, jo tāds ir mans pienākums. Es tikai gribu justies pārliecināts, ka tu pilnībā apzinies, cik svarīgi ir tas, lai tu, savukārt, nodotu šīs zināšanas tālāk tiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Mēs dzīvojam ļoti saspringtā laikmetā. Pasaulē valda negācijas, un daudzi cilvēki zaudējuši pamatu zem kājām. Kā kuģis, kas zaudējis vadību. Tās ir paguruma māktas dvēseles, kuras tiecas ieraudzīt bāku, lai izvairītos no bojāejas, bangām triecoties pret klinšaino krastu. Tev nāksies uzņemties kapteiņa lomu. Man jābūt pārliecinātam, ka nogādāsi Sivanas Lielo Skolotāju mācību tiem, kuriem tā vajadzīga.» Pēc īsa pārdomu brīža Džūljenam godīgi apsolīju, ka izpildīšu man uzticēto uzdevumu. Tad viņš kaismīgi turpināja: «Šīs mācības lieliskums slēpjas apstāklī, ka, cenšoties uzlabot citu cilvēku dzīvi, arī tava paša dzīve pacelsies nepieredzētos augstumos. Šī atziņa balstās uz senās mācības paradigmu par īpašu dzīvi.»

«Esmu pati uzmanība.»

«Būtībā Sivanas Lielo Skolotāju dzīvi noteica pavisam vienkāršs likums: Tas, kurš visvairāk kalpo citiem, visvairāk arī iegūst. Protams, emocionālajā, fiziskajā, garīgajā un dvēseliskajā līmenī. Tāds ir ceļš uz dvēseles mieru un sevis ārējo pilnveidošanu.»

Es reiz kaut kur lasīju, ka cilvēki, kuri pētī savus līdzcilvēkus, ir gudri, bet tie, kuri pētī sevi, top apskaidroti, Te nu es laikam pirmo reizi mūžā biju sastapis cilvēku, kurš patiešām bija iepazinis savu iekšējo Es līdz galam. Tērpies savā askētiskajā un vienkāršajā tērpā ar jaunajam Budam raksturīgu vieglu smaidu izteiksmīgajos vaibstos, Džūljens Mentls, liekas, to visu bija iemantojis ideālu veselību, laimi un pāri malām plūstošu savas dzīves misijas izjūtu Visuma kaleidoskopā. Tomēr viņam nekas nepiederēja.

«Nu mēs esam nokļuvuši līdz tornim ar bāku,» Džūljens sacīja, loģiski pāriedams pie mūžsenās mācības nākamā punkta.

«Interesanti, kā šis tornis iekļausies joga Ramana līdzībā?»

«Mēģināšu paskaidrot,» viņš atteica, vairāk atgādinot erudītu augstskolas profesoru, nekā mūku, kurš reiz bijis advokāts, kas vēlāk atteicies no personiskās dzīves. «Tagad tu esi uzzinājis, ka prāts ir kā kupli sazēlis dārzs, un, lai tas varētu zaļot arī turpmāk, to ik dienas nepieciešams rūpīgi kopt. Nekad neatļauj tajā kā nezālēm ieviesties netīrām domām un neglītai rīcībai. Sargā ieeju savā prātā, veido to veselīgu un stipru, tad, ja vien to ļausi, prāts tavā dzīvē paveiks apbrīnojamas lietas.»

«Tu atceries, ka dārza vidū atradās milzīgs tornis ar bāku. Šis simbols tev atgādinās kādu citu senu apskaidrotas dzīves principu, kurš skan šādi: Dzīves mērķis ir mērķtiecīga dzīve.»Tie, kuri patiesi ir apskaidroti, zina, ko vēlas no dzīves. Gan emocionāli un materiāli, gan fiziski un garīgi. Skaidri definētas prioritātes un mērķi ikvienam tavas dzīves aspektam ir salīdzināmi ar lomu, kāda piederas tornim ar bāku, vadot un sniedzot patvērumu, kad dzīves bangas kļūst pārāk nevaldāmas. Zini, Džon, tiklīdz cilvēks ir skaidri nospraudis sev mērķi, uz ko virzīties, viņš kļūst spējīgs radikāli pārveidot savu dzīvi. Bet, ja cilvēks nemaz nezina, uz kurieni virzīties, kā viņš uzzinās, ka ir jau sasniedzis mērķi?»

Džūljens kopā ar mani atgriezās laikā, kad bija pārrunājis šo mūžsenās mācības principu ar jogu Ramanu. Viņš atsauca atmiņā Lielā skolotāja vārdus. «Dzīve ir tāda savāda lieta,» jogs Ramans bija piezīmējis. «Varētu domāt, ka, jo mazāk cilvēks strādā, jc lielākai vajadzētu būt iespējai pieredzēt laimi. Lai gan laimes īstenais avots ietverams vārdā «sasniegums». Noturīgu un ilglaicīgu laimi sniedz nemitīgs darbs, kurš virzīts uz savu mērķu sasniegšanu, un nelokāma virzīšanās uz priekšu, īstenojot savas dzīves misiju. Tagad esmu tev atklājis noslēpumu, kā uzpūst pilnās liesmās to uguni, kas kvēlo ikvienā no mums. Es saprotu, tas izklausās nedaudz smieklīgi, ka nākas atstāt mūsu uz panākumiem orientēto sabiedrību tūkstošiem jūdžu aiz muguras un aprunāties ar saujiņu noslēpumainu Lielo Skolotāju Himalaju kalnu augstumos, tikai tādēļ, lai uzzinātu, ka vēl viens mūžīgās laimes noslēpums rodams sasniegumos. Bet tā nu tas ir.»

«Vai Lielie Skolotāji būtu darbaholiķi?» es rotaļīgi iestarpināju.

«Nē, gluži pretēji. Jāatzīst, lai gan Lielie Skolotāji bija ļoti produktīvi ļaudis, viņu darbošanās nekad nebija drudžaini fanātiska. Nē, tā drīzāk bija ļoti rimta un koncentrēta, ar dzenbudisma iezīmēm.»

«Kā tā?»

«Visam, ko viņi darīja, bija noteikts mērķis. Lai gan viņi atradās tālu no pasaulīgās dzīves un piekopa garīgi piesātinātu dzīvesveidu, tiem arī praktiski viss veicās. Daži vadīja savas dienas, sacerot filozofiskus traktātus, citi sacerēja brīnišķīgu, bagātīgi niansētu dzeju, kas meta izaicinājumu to intelektam un atjaunoja to radošās spējas. Bet vēl citi pavadīja laiku, nodevušies klusām pārdomām. Tie atgādināju senas, lotosa pozā nosēdinātas apskaidroto statujas. Sivanas Lielie Skolotāji netērēja savu laiku velti. Viņu kolektīvā apziņa pauda, ka to dzīvei ir konkrēts uzdevums un ka viņu pienākums ir šo uzdevumu izpildīt.»

Lūk, ko jogs Ramans toreiz man teica: «Šeit, Sivanas apmetnē, kur laiks ir šķietami apstājies, tevi varētu interesēt, ko nelielai grupiņai vienkāršu mūku, kuriem ne kas nepieder, vajadzētu sasniegt vai arī cerēt sasniegt. Bet sasniegumam nebūt nav jābūt tikai un vienīgi materiālas dabas. Mani mērķi ir iegūt dvēseles mieru, apskaidrību un sevi pilnveidot. Ja līdz mūža beigām man šos mērķus īstenot neizdosies, esmu pārliecināts, ka tā arī nomiršu: neapmierināts un neguvis piepildījumu.»

Džūljens man atzinās, ka tā bijusi pirmā reize, kad viņš dzirdējis kādu no Sivanas Lielajiem Skolotājiem skaram mirstīguma tēmu. «Jogs Ramans laikam šo jautājumu izlasīja manās acīs, jo teica: «Draugs, tev nevajag par to raizēties. Esmu jau pārkāpis simt gadu slieksni, un vēl nebūt netaisos šo pasauli atstāt. Mana gudrība ir pavisam vienkārša. Kad tu skaidri apzinies, kādus mērķus gribi savā dzīvē sasniegt materiālus, emocionālus, fiziskus vai garīgus un kad tu vadi savas dienas, tos īstenojot, tu galu galā iemanto mūžīgu prieku. Tava dzīve būs tikpat patīkama kā manējā, un tu iepazīsi fantastisku realitāti. Bet tev jābūt skaidrībai par savas dzīves mērķi. Un tad nemitīgā darbībā jāpārvērš šī mērķa iztēles vīzija par realitāti. Mēs, Lielie Skolotāji, apzīmējam šo procesu ar vārdu «dharma,» kas sanskritā apzīmē «dzīves mērķi».»

«Vai manas dharmas īstenošana sniegs apmierinājumu mūža garumā?» es gribēju zināt.

«Pilnīgi noteikti. No dharmas cilvēks gūst iekšēju harmoniju un ilglaicīgu apmierinātību. Dharma balstās uz mūžsenu principu, kas nosaka, ka ikvienam no mums dzīves laikā īstenojama varonīga misija. Mums visiem dots unikāls spēju un talantu kopums, ar kuru palīdzību iespējams šo misiju īstenot. Būtiski svarīgi ir tos atklāt, un, to darot, atklāt arī savas dzīves galveno uzdevumu.»

Es Džūljenu pārtraucu. «Tas zināmā mērā sasaucas ar lo, ko tu sacīji iepriekš par riska uzņemšanos.»

«Varbūt jā, bet varbūt arī nē.»

«Es īsti nesaprotu.»

«Jā, varētu likties, ka tu esi spiests prast riskēt, lai atklātu, kas tev vislabāk padodas, un līdz ar to arī savas dzīves galveno uzdevumu. Brīdī, kad cilvēki atklāj savas esības galveno mērķi, daudzi to darbu, kurš viņu attīstību ir bremzējis, pamet. Sevis paša un dvēseles izzināšanas process vienmēr saistās ar šķietamu risku. Tomēr par risku šeit nebūtu jārunā, jo sevis paša atklāšanā un savas dzīves mērķa noskaidrošanā risks kā tāds jau nemaz nav iespējams. Sava iekšējā Es izzināšana līdzinās savas apgaismības DNS noteikšanai. Tā ir ļoti laba un īstenībā ārkārtīgi svarīga lieta.»

«Kāda ir tava dharma, Džūljen?» es neviļus painteresējos, cenšoties apslāpēt savu degošo ziņkārību.

«Manējā ir pavisam vienkārša pašaizliedzīgi kalpot cilvēkiem. Iegaumē, ka tu nekad negūsi patiesu prieku no gulēšanas, no relaksēšanās, nedz arī no bezmērķīgas un dīkas vaļošanās. Runājot Bendžamina Disraeli vārdiem: «Laimes noslēpums meklējams pastāvīgā mērķa klātesamībā.» Tā laime, pēc kuras tiecies tu, nāk no to pasaulīgo mērķu apzināšanās, kurus tev lemts īstenot, vēlāk nododoties saviem ikdienas darbiem, lai tiem pietuvotos. Tā ir tās laikam pāri stāvošās filozofijas, kura nosaka, ka visbūtiskākās lietas nekad nedrīkst tikt pakļautas j tām, kuras ir vismaznozīmīgākās, tiešs pielietojums dzīvē. Tornis ar bāku joga Ramana līdzībā tev vienmēr atgādinās to, cik svarīgi ir uzstādīt skaidri formulētus un nozīmīgus mērķus, kā arī to, kas ir vēl svarīgāk, rasti sevī gribasspēku tiem pietuvoties.»

Dažās nākamajās stundās no Džūljena uzzināju, ka visi attīstītākie un motivētākie cilvēki izprot, cik svarīgi ir izzināt savas spējas un talantus, un atklāt savas personiskās dzīves galveno uzdevumu, vēlāk savas spējas pielietojot, lai šo dzīves uzdevumu īstenotu. Daži cilvēki pašaizliedzīgi kalpo cilvēcei kā ārsti, citi kā mākslinieki. Daži atklāj sevī spējas lieliski saprasties ar cilvēkiem un kļūst izcili skolotāji, turpretī citi apjauš, ka nāksies sevi realizēt jaunrades, biznesa vai zinātnes jomā. Pats galvenais ir izveidot sevī pašdisciplīnu un vīziju, lai spētu savu misiju atpazīt, lai tā jau meklējumu laikā kalpotu pārējiem cilvēkiem.

«Vai tas ir veids, kā tiek izvirzīts tuvākais mērķis?»

«Tuvākā mērķa izvirzīšana ir tikai pats sākums. Savu tuvāko mērķu apzināšanās atbrīvo cilvēkā tos radošos spēkus, kādi nepieciešami, lai noskaidrotu dzīves galveno mērķi. Gribi tici, gribi netici, bet jogs Ramans un pārējie Sivanas Lielie Skolotāji mērķu izvirzīšanai pievērsa ļoti lielu uzmanību.»

«Nevar būt, ka tu runā nopietni. Augsti mācītie Lielie Skolotāji, kuri dzīvo pašā Himalaju sirdī, tikai to vien dara, kā caurām naktīm meditē un augām dienām nodarbojas ar mērķu uzstādīšanu. Tas nu gan ir jauki!»

«Džon, cilvēkus vajag vērtēt pēc to sasniegtā. Paskaties uz mani. Dažkārt, palūkojoties spogulī, es nepazīstu pats sevi. Manu reiz tik seklo un nepiepildīto esību nomainījusi jauna, daudz bagātāka piedzīvojumiem, noslēpumainības un priecīga satraukuma caurstrāvota. Esmu atguvis jaunību, lokanību un veselību. Esmu paliesi laimīgs. Šīs mūžvecās zināšanas, ko tagad nododu tev, ir iedarbīgas, tik nozīmīgas un dzīvīgas, ka tev vienkārši sevi tām jāatver.»

«Es tāds esmu, Džūljen. Es patiešām tāds esmu. Viss, ko tu man stāsti, izklausās absolūti loģiski un sakarīgi, lai gan dažas tehnikas liekas nedaudz savādas. Bet esmu tev apsolījis tās izmēģināt un savu solījumu turēšu. Saprotu, ka šajās zināšanās slēpjas liels spēks.»

Ja esmu kaut ko saskatījis tālāk nekā citi, tad tikai tāpēc, ka esmu bijis pakāpies Lielajiem Skolotājiem uz plei iem,» Džūljens pazemīgi paskaidroja. «Minēšu tev vēl vienu I nemēru. Jogs Ramans lieliski šāva ar loku. Šajā jomā viņš bija īsts sava amata meistars. Lai ilustrētu to savas filozofijas daļu, kurā runāts par to, cik svarīgi ir skaidri noformulēti mērķi Ikvienā dzīves norisē un dzīvē kopumā, viņš nodemonstrēja ko tādu, ko es nekad mūžā neaizmirsīšu.»

«Netālu no tās vietas, kur sēdējām, auga milzīgs zols. Jogs Ramans izņēma no ziedu vijas, kuru parasti nēsāja apliktu ap kaklu, vienu rozi un piestiprināja to pie koka stumbra. Tad viņš no lielās mugursomas, savas pastāvīgās pavadones klejojumos pa kalnu takām, pa kādu mēs arī tobrīd gājām, izņēma trīs priekšmetus. Pirmais no tiem bija viņa iemīļotais loks, izgatavots no brīnišķīgi smaržojoša, trausla, bet izturīga sandalkoka; Otrs priekšmets bija bulta, bet trešais bija kabatlakatiņš lilijas zieda baltumā. Tik koši balts, kādu mēdzu nēsāt savu dārgo uzvalku krūšu kabatiņā, lai atstātu iespaidu uz tiesnešiem un zvērinātajiem,» Džūljens kā atvainodamies paskaidroja.

Tad jogs Ramans palūdza Džūljenu ar kabatlakatiņu aizsiet sev acis.

«Cik tālu es atrodos no rozes?» jogs Ramans pavaicāja savam māceklim.

«Kādas simt pēdas,» Džūljens minēja.

«Vai esi kādreiz vērojis mani praktizējamies senlaicīgajā loka šaušanā?» jogs Ramans turpināja Džūljenu izvaicāt, visā pilnībā jau iepriekš apzinādamies, kāda būs atbilde.

«Esmu redzējis jūs trāpām pašā mērķa centrā no trīssimt pēdu attāluma un neatceros gadījumu, kad jūs būtu kļūdījies, šaujot no šāda attāluma,» Džūljens godbijīgi atbildēja.

Un tad, ar aizsietām acīm, ieņēmis stingru stāju, jogs Ramans no visa spēka uzvilka loku un, notēmējis tieši uz rozi, ko bija piespraudis pie ozola stumbra, izšāva bultu. Bulta ar dobju būkšķi atsitās pret koka mizu, diezgan tālu no mērķa.

«Man likās, ka jūs gatavojāties nodemonstrēt ko vairāk no savām maģiskajām spējām, jog Raman. Kas notika?»

«Mēs esam ieradušies šajā nomaļajā vietā ar vienu vienīgu nolūku. Esmu nolēmis tev atklāt visas pasaulīgās esības. Šodien demonstrētais domāts tam, lai vēlreiz uzsvērtu, cik svarīgi ir precīzi noteikt savā dzīvē mērķus un zināt, kurp ved tavs izvēlētais ceļš. Tas, ko tu redzēji, vēlreiz apstiprina būtiski svarīgu principu visiem tiem, kuri tiecas īstenot savas dzīves mērķus, proti, tu nekad netrāpīsi mērķī, ja nespēsi to saskatīt. Cilvēki nodzīvo visu savu mūžu, sapņodami par laimi, cenšoties just aizvien vairāk dzīvesprieka un daudzkārt pilnībā ļaujoties kaislībām. Tomēr viņi nespēj apjaust, cik svarīgi ir ziedot kaut vai desmit minūtes mēnesī tam, lai uzrakstītu savus mērķus uz papīra un nopietni padomātu par savas dzīves jēgu, par savu dharmu. Mērķu izvirzīšana paceļ cilvēku dzīvi jaunā pakāpē. Tā kļūst bagātāka, patīkamāka un pārpilna burvīga valdzinājuma.»

«Redzi, Džon, mūsu senču atstātās mūžsenās zināšanas māca, ka skaidri noformulēti mērķi tam, ko vēlamies sasniegt dvēseliskajā, fiziskajā un garīgajā sfērā, ir ārkārtīgi svarīgi to turpmākajai īstenošanai. Tajā pasaulē, kurai tu piederi, cilvēki izvirza sev materiāla un finansiāla raksi ura mērķus. Ja tas ir tavu vērtību mērs, tur nav nekā nosodāma. Tomēr, lai sevi pilnveidotu un rastu iekšēju apskaidrību, tev nepieciešams mērķu uzstādījums arī citās dzīves jomās. Vai tu jutīsies pārsteigts, uzzinot, ka man ir ļoti skaidri noteikti mērķi, kā gūt dvēseles mieru, pēc kā alkstu, enerģiju, ko vēlos iemantot katrai dienai, un mīlestību, ko dāvāju visiem tiem, kas atrodas manā tuvumā? Mērķu uzstādījums nebūt nav domāts tikai tādiem izciliem advokātiem, kā tu, kuri dzīvo savu pasaulīgo dzīvi tik daudzu materiālas dabas vilinājumu ielenkumā. Ikvienam, kurš vēlas pilnveidot savu iekšējo Es un ārējo eksistenci, Vajadzētu paņemt papīra lapu un sākt uz tās pierakstīt savas dzīves mērķus. Tiklīdz tas ir izdarīts, sāk darboties Dabas spēki, lai šos sapņus vērstu īstenībā.»

Tas, ko dzirdēju, mani fascinēja. Kad spēlēju vidusskolas futbola komandā, treneris pastāvīgi runāja par to, cik svarīgi ir apzināties, ko mēs no katras spēles gaidām. «Apzinies savu mērķi!» Tāds bija viņa personiskais kredo, un mūsu komandai pat sapņos nerādījās, ka varētu iesoļot laukumā bez konkrēta spēles plāna, kam vajadzēja mums nodrošināt uzvaru. Nevarēju saprast, kāpēc, kļūstot pieaugušam, nekad nebiju papūlējies sastādīt spēles plānu arī pats savai dzīvei. Laikam jau Džūljena sacītajā un joga Ramana dzīves filozofijā patiešām slēpās sava daļa taisnības.

«Kas tad tajā papīra lapiņas paņemšanā un savu mērķu uzrakstīšanā ir tik īpašs? Kas no tik vienkāršas darbības mainās?» es gribēju zināt.

Džūljens izskatījās apmierināts. «Tava acīmredzamā ieinteresētība mani iedvesmc, Džon. Entuziasms ir viens no panākumiem bagātas dzīves priekšnoteikumiem, un man prieks, ka tu savējo esi pilnā mērā saglabājis. Agrāk rs tev mācīju, ka cilvēks dienā vidēji izlaiž prātam cauri apmēram sešdesmit tūkstošus domu. Uzrakstot savus Veicamos darbus un mērķus uz papīra, tu tādā veidā dari zināmu savai apziņai, ka šīs uz papīra izliktās domas ir daudzkārt svarīgākas par atlikušajām piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit deviņām. Tad tavs prāts gluži kā vadāmā raķete sāk meklēt visas iespējas, ka savus uzstādītos mērķus īstenot. Īstenībā tas patiešām li absolūti zinātnisks process. Diemžēl, lielākajai daļai i ilvēku par to nav ne mazākās jausmas.»

«Dažiem mūsu partneriem mērķu uzstādīšana padodas sevišķi labi. Ja tā padomā, tad tie ir finansiāli visnodrošinātākie cilvēki, kādus es pazīstu. Bet nedomāju, ka tie ir arī vislīdzsvarotākie un iekšēji visharmoniskākie,» es piebildu.

«Iespējams, ka viņi nav sev uzstādījuši pareizos mērķus. Redzi, Džon, dzīve lielā mērā piespēlē mums tieši to, ko mēs tai lūdzam. Vairums cilvēku vēlas justies labāk, vēlas iegūt vairāk enerģijas vai arī gūt dzīvē lielāku gandarījumu. Tomēr uz jautājumu, ko īsti tie no dzīves sagaida, nespēj atbildēt. Cilvēka dzīve sāk mainīties tai hi idī, kad viņš ir uzstādījis mērķi un sāk tiekties izzināt savu dharmu,» Džūljens papildināja mirdzošām acīm, apzinoties savos vārdos ietverto patiesību.

«Vai tev nav dzīvē gadījies sastapt kādu cilvēku ar dīvainu vārdu? Un tad tu ievēro, ka šo vārdu pamani arvien biežāk: avīzēs, televīzijā vai tavā birojā. Vai varbūt esi ieinteresējies par kaut ko pilnīgi jaunu, teiksim, mušiņmakšķerēšanu, un tad tu pēkšņi ievēro, ka ik uz soļa sāc dzirdēt stāstus par šādā veidā izvilktiem milzu lomiem? Tas ir tikai viens piemērs, kas ilustrē Mūžseno principu, kuru jogs Ramans dēvēja par joriki, kurš, kā esmu noskaidrojis, nozīmē «koncentrējies prāts». Koncentrē katru unci savas garīgās enerģijas pašatklāsmei. Noškaidro, kas tev padodas īpaši labi un dara tevi laimīgu. Varbūt tu darbojies jurisprudences jomā, bet, ņemot vērā to, ka spēj būt pacietīgs un mīli citus pamācīt, tavs dzīves aicinājums ir kļūt par skolotāju. Iespējams, ka tu esi vīlies savā gleznotāja vai skulptora profesijā. Lai kas tas būtu, atrodi savu aicinājumu un seko tam.»

«Tad, kad esmu šajā jautājumā iedziļinājies, saprotu, ka būtu visai skumji dziļā vecumā atskārst, ka man visu mūžu piemitis kāds īpašs talants, kam vajadzēja atraisīt manu potenciālu un kaut nedaudz palīdzēt citiem.»

«Tiesa gan. Tāpēc turpmāk, sākot ar šo brīdi, mēģini skaidri apzināties, kas tev dzīvē paveicams. Liec prātam apjaust tās daudzās iespējas, ko piedāvā dzīve. Sāc dzīvot ar aizrautību un degsmi. Cilvēka prāts ir vislielākais filtrs, kāds vien pasaulē iespējams. Pareizi pielietots, tas nofiltrē visu nebūtisko, nodrošinot tikai ar tādu informāciju, kādai tev tajā mirklī ir nepieciešama. Brīdī, kad mēs te sēžami tavā dzīvojamajā istabā, visapkārt notiek simtiem, ja ne tūkstošiem lietu, kurām mēs nepievēršam ne vismazāko uzmanību. Ir dzirdama mīlētāju sačukstēšanās, klusi lavoties pāri čīkstošajiem grīdas dēļiem, zelta zivtiņu līganās kustības akvārijā, kas atrodas tev aiz muguras, vēsā gaisa plūsma no gaisa kondicionētāja un pat mani sirdspuksti. Tiklīdz es nolemju koncentrēt domas uz saviem sirdspukstiem, es sāku sajust to ritmu un vērtību. Līdzīgā veidā, koncentrējot domas uz savas dzīves galveno mērķi, prāts māk atsijāt visu nebūtisko, koncentrējoties tikai uz pašu galveno.»

«Patiesību sakot, man liekas, ka ir pienācis laiks arī man atklāt savu mērķi,» es ieminējos. «Saproti mani pareizi, manā dzīvē ir daudz lielu lietu, bet tās nebūt nesniedz man tādu gandarījumu, kādu es vēlētos. Un, ja man nāktos no dzīves aiziet, es nudien neņemtos apgalvot, ka tas man sniegtu mierinājumu.»

«Kādas sajūtas tas tevī raisa?»

«Depresīvas,» es atklāti atzinos. «Es zinu, ka man ir talants. Īstenībā, kad biju jaunāks, es biju sasodīti labs mākslinieks. Tas gan bija, pirms izdomāju, ka jurista prolesija spēs man nodrošināt stabilākus ienākumus.»

«Vai jebkad esi vēlējies, kaut būtu labāk izvēlējies gleznotāja profesiju?»

«Neesmu īpaši daudz par to domājis. Bet vienu gan zinu pilnīgi droši gleznojot es jutos kā paradīzē.»

«Un tas tevi uzlādēja ar enerģiju, vai ne?»

«Pilnībā. Gleznojot savā studijā, man pazuda jebkura laika izjūta. Audekls mani pārņēma savā varā. Jutos iekšēji pilnīgi uzlādēts. Likās, ka esmu pārvarējis laika robežu un iekļuvis pavisam citā dimensijā.»

«Džon, te jau arī parādās tava prāta koncentrēšanās spēka ietekme uz to, kas tev patīk. Gēte savulaik teicis:

«Mūs veido un mums piešķirt formu tas, ko mēs mīlam. Iespējams, ka tavs dzīves uzdevums ir paspilgtini apkārtējo pasauli ar skaistām ainavām. Vismaz sāc atlicinā gleznošanai kaut brītiņu laika.»

«Bet kā šo filozofiju iespējams piemērot arī ne tik ezotēriskām lietām kā savas dzīves pārveidošana?» es viltīgi pavaicāju.

«Izklausās interesanti,» Džūljens reaģēja nekavējoties «Ko tu ar to domāji?»

«Piemēram, viens no maniem mērķiem, lai arī ne pašiem galvenajiem, ir atbrīvoties no tās «riepas», kas apjož manu jostasvietu. Ar ko man, tavuprāt, vajadzētu sākt?»

«Lai tas tevi nemulsina. Iemācies mērķi uzstādīt un to arī īstenot, iesākot ar mazumiņu.»

«Vai gribi teikt, ka ceļojums tūkstoš gadu garumā iesākas ar vienu vienīgu soli?» es intuitīvi pavaicāju.

«Tieši tā. Pieredze, kas gūta nelielu mērķu īstenošanā, palīdzēs īstenot arī vistālākos mērķus. Tāpēc, atbildot uz tavu jautājumu, teikšu īsi un skaidri nav nekā nosodāma tajā apstāklī, ka tu ceļā uz tālāko mērķu sasniegšanu īsteno daudzus pakārtotus mērķus.»

Džūljens man pastāstīja, ka Sivanas Lielie Skolotāji ir izstrādājuši piecu pakāpju metodiku nolūkā sasniegt savus mērķus un izpildīt savas dzīves galveno uzdevumu. Tehnika ir vienkārša, praktiska un iedarbīga. Pirmajā, pakāpē nepieciešams prātā konkrēti vizualizēt vēlamo rezultātu. Ja mērķis ir zaudēt svaru, Džūljens sacīja, tad katru rītu pēc pamešanās rnan sevi jāiztēlojas kā slaidu i ilvēku lieliskā fiziskā foim?., vitalitātes un nebeidzamas enerģijas pārņemtu. Jo spilgtāka būs mana iztēles vīzija, jo ātrāk tiks panākts vēlamais rezultāts. Viņš apgalvoja, ka prāts ir galvenais spēka un enerģijas avots un ka vienkāršais mērķa vizualizēšanas akts paver ceļu šīs vēlmes aktualizēšanai.

«Galvenais iemesls, kāpēc cilvēks neizpilda savu apņemšanos līdz galam, sakņojas apstāklī, ka ir pārāk viegli no tās atkāpties, atgriežoties iepriekšējā dzīvesveidā. Keizēm noder arī piespiešanas metode. Piespiešanās cilvēku var iedvesmot sasniegt patiesi ievērojamu rezultātu. Parasti cilvēki spēj paveikt ko patiesi apbrīnojamu tieši lad, kad ir bezizejas situācijā nostādīti ar seju pret sienu, tin nav nekāda cita glābiņa, kā vien sākt izmantot sevī pašā apslēptās iekšējās rezerves.»

«Kā lai attīsta prasmi sevi piespiest?» es pavaicāju, domājot par to, kā šo metodi izmantot, lai spētu no rīta agrāk piecelties, lai iemācītos būt pacietīgāks un mīlošāks tēvs saviem bērniem.

«Ir ļoti daudz dažādu veidu, kā to izdarīt. Viens no vislabākajiem ir publiska apņemšanās. Pastāsti visiem saviem paziņām, ka atbrīvosies no liekajiem kilogramiem, ka pabeigsi iesākto romānu vai arī paveiksi ko citu. Tiklīdz savu apņemšanos būsi pavēstījis pasaulei, tūlīt jutīsies spiests sākt rīkoties, jo nevienam jau nepatīk piedzīvot sakāvi. Sivanas Lielie Skolotāji sevis piespiešanai praktizēja daudz drastiskākas metodes. Viņi cits citam paziņoja, ka, nespējot savu apņemšanos izpildīt, proti, ieturēt vienu nedēļu garu gavēni vai arī, lai meditētu, piecelties četros no rīta, viņi dosies uz ledus auksto ūdenskritumu un stāvēs ūdenī, kamēr to rokas un kājas kļūs nejūtīgas. Tas gan ir visai ekstrēms piemērs tam, kā piespiešanas metode var palīdzēt veidot labus ieradumus un īstenot izvirzītos mērķus.»

««Ekstrēms» tas būtu par vieglu teikts, Džūljen. Tas ir visai ekscentrisks un dīvains rituāls.»

«Tomēr tajā pat laikā arī ārkārtīgi iedarbīgs. Viss uzsvars būtībā likts uz to, ka, liekot prātam patīkamo asociēt ar labiem paradumiem, bet sodu ar sliktiem, cilvēkar īsā laikā izdodas atbrīvoties no savām vājībām.»

«Tu minēji, ka šajā metodikā, kas domāta cilvēka vēlmju īstenošanai, ir piecas pakāpes,» es nepacietīgi iestarpināju. «Kādas ir trīs atlikušās?»

«Nu labi, Džon. Pirmā pakāpe nozīmē vizualizēt vēlamo rezultātu iztēlē. Otrā pakāpe nozīmē radīt pozitīvu piespiešanu, lai nepazaudētu iedvesmu. Trešā pakāpe ir pavisam vienkārša: nekad neuzstādi mērķi, nepievienojot tam izpildes termiņu. Lai mērķi aktualizētu, tam katrā ziņā pievienojams konkrēts izpildes termiņš. Tas ir līdzīgi tam, kā tu gatavojies lietas izskatīšanai tiesā. Tu taču vienmēr pievērs uzmanību tieši tiem jautājumiem, kurus tiesnesis paredzējis izskatīt nākamajā dienā, nevis tiem, kuru izskatīšanas laiks vēl nav precizēts.»

«Jā, un starp citu,» Džūljens iestarpināja, «iegaumē, ka mērķis, kas nav uzrakstīts uz papīra, nemaz nav mērķis,

Aizej uz veikalu un nopērc pavisam lētu piezīmju bloku ar spirāli. Nosauc to par savu «Sapņu grāmatu» un ieraksti lajā visus savus tuvākos mērķus un sapņus. Iepazīsti pats sevi un visu to, kas ar tevi saistās.»

«Vai tad es sevi jau neesmu iepazinis?»

«Lielākā daļa cilvēku sevi nav iepazinuši. Viņiem nekad neiznāk laika padomāt par savām labajām un sliktajām īpašībām. Par savām cerībām un sapņiem. Vai zini, kā ķīnieši definē tēla jēdzienu? Ir trejādi spoguļi, kas ataino cilvēka atspulgu. Pirmais spogulis parāda to, kādu sevi redzi tu pats. Otrais spogulis parāda to, kādu tevi redz citi. Bet trešais spogulis parāda patiesību. Iepazīsti, Džon, sevi.»

«Sadali savu «Sapņu grāmatu» atsevišķās nodaļās mērķiem, kas attiecas uz tavas dzīves dažādām jomām. Nu, piemēram, tur varētu būt sadaļas, kas domātas fiziskā stāvokļa uzlabošanas mērķiem, finansiālā stāvokļa uzlabošanas mērķiem, pašpilnveidošanās mērķiem, cilvēcisko attiecību uzlabošanas mērķiem, sociālajiem mērķiem un, kas, jādomā, ir visbūtiskāk taviem garīgajiem mērķiem.»

«Jā, tas nu gan izklausās interesanti! Man nemūžam nebūt ienācis prātā pašam sākt darīt ko tādu. Man nudien nenāktu par ļaunu piemest savai dzīvei nedaudz sāls.»

«Jā gan. Ir vēl kāda cita visai efektīva tehnika, ar kuru tevi tūlīt iepazīstināšu. Piepildi savu sapņu grāmatu ar to lietu attēliem, pēc kurām tiecies, un ar to cilvēku attēliem, kuri spējuši sevī atraisīt tos talantus un kvalitātes, pēc kurām tiecies arī tu. Kas attiecas uz tevi un to nevajadzīgo «riepu» ap jostas vietu, ja gribi atbrīvoties no liekā svara un būt lieliskā fiziskā formā, ielīmē savā «Sapņu grāmatā» kādā maratonskrējēja vai cita izcila sportista bildi. Ja gribi kļūt par pasaulē vislabāko laulāto draugu, kāpēc gan tev neizgriezt un neielīmēt cilvēcisko attiecību sadaļā tāda cilvēka bildi, kurš, tavuprāt, šo lomu ļoti veiksmīgi īstenojis? Iespējams, ka tas varētu būt tavs tēvs. Savukārt, ja tu sapņo par māju jūras krastā un sporta automobili, sameklē iedvesmojošu attēlu, kurā redzami abi šie objekti, un ielīmē «Sapņu grāmatā» arī tos. Un katru dienu atlicini laiku, lai šajā piezīmju blokā ieskatītos kaut vai tikai dažas minūtes. Padari «Sapņu grāmatu» par savu draugu. Rezultāts tevi pārsteigs.»

«Tas jau izklausās pēc aicinājuma uz revolūciju, Džūljen. Man šķiet, ka, lai gan šīs idejas ir gadsimtiem vecas, ikviens no man zināmajiem cilvēkiem varētu pilnveidot savu ikdienas dzīvi, pielietojot kaut vai tikai dažas no tām. Manai sievai noteikti patiktu tāda «Sapņu grāmata». Viņa to droši vien piepildītu ar manām fotogrāfijām, kurās es būtu redzamas bez tā bēdīgi slavenā vēdera.»

«Tas jau nemaz nav tik pārlieku liels,» Džūljens mierinošā tonī piebilda.

«Kāpēc tad Dženija sauc mani par «Rausīti»?» es atmetu, izplūzdams platā smaidā.

Džūljens sāka smieties. Man arī sanāca smiekli. Drīz mēs abi jau smējāmies pilnā kaklā.

«Ja jau cilvēks nespēj pasmieties pats par sevi, par ko lad viņš vispār vēl spēj dzīvē pasmaidīt?» es teicu, vēl aizvien nespēdams nomierināties.

«Ļoti pareizi, draugs. Kad biju piesaistīts savam iepriekšējam dzīves stilam, viena no manām galvenajām problēmām bija tā, ka raudzījos uz dzīvi pārāk nopietni. Tagad visu uztveru daudz vienkāršāk un bērnišķīgāk Tagad es priecājos par visu, ko dzīve man dāvā, neatkarīgi no tā, vai šīs lietas ir lielas vai mazas.»

«Bet esmu novirzījies no tēmas. Man tev tik daudz vēl kas stāstāms, ka vārdi gāžas kā ūdenskritums. Vēl daži vārdi par to piecpakāpju metodiku lielāku un mazāku mērķu sasniegšanai. Kad esi vizualizējis vēlamo rezultātu, izdomājis veidu, kā sevi piespiest, izvirzījis konkrētu izpildes termiņu, pierakstījis to visu, tad nākamais solis ir izmantot to, ko jogs Ramans dēvēja par Skaitļa Divdesmit Viens maģisko likumu. Viņa pasaules Lielie Skolotāji uzskatīja, ka jauns izturēšanās veids kļūst par paradumu, ja to praktizē divdesmit vienu dienu pēc kārtas.»

«Kāpēc tieši divdesmit vienu dienu? Kas tajā skaitlī tik ipašs?»

«Sivanas Lielajiem Skolotājiem nekļūdīgi izdevās izveidot jaunus un daudz veiksmīgākus paradumus, kas noteica to turpmāko dzīvi. Kādu dienu jogs Ramans man atklāja, ka gadījumā, ja slikts paradums jau izveidojies, tas vairs nekad nav izdzēšams.»

«Bet tu taču visu vakaru centies man iestāstīt, ka mannepieciešams mainīt savu dzīvi. Kā gan to iespējams izdarīt, neizdzēšot nevienu no maniem sliktajiem ieradumiem?»

«Es teicu, ka sliktos paradumus nekad nav iespējams izdzēst. Es neteicu, ka negatīvos paradumus nevarētu nomainīt,» Džūljens uzsvērti paskaidroja.

«Nu, Džūljen, semantikas jomā tu vienmēr esi bijis nepārspējams. Bet man liekas, es saprotu, ko tu ar to domāji.»

«Vienīgais veids, kā izveidot jaunu un noturīgu paradumu, ir ziedot tā izstrādei tik daudz enerģijas, ka vecais paradums pazūd gluži tāpat kā nevēlams viesis no mājas. Jaunais paradums ir pilnībā izveidojies aptuveni divdesmit vienas dienas laikā. Tāds laika sprīdis ir nepieciešams, lai nervu impulsu novadīšanas veids kļūtu automātisks.»

«Nu, ja es, teiksim, vēlētos izmantot Rozes Sirds tehniku, lai atbrīvotos no kāda kaitīga paraduma un palēninātu dzīves tempu, vai man vajag to praktizēt katru dienu vienā un tajā pašā laikā?»

«Labs jautājums. Vispirms gribu tev pateikt, ka tev vispār nekad un nekas nebūtu jādara. Visu, ko tev šovakar stāstu, piedāvāju kā draugs, kuru patiesi interesē tava izaugsme un turpmākā attīstība. Ikviena stratēģija, tehnika un instruments ir laika gaitā pierādījuši savu iedarbīgumu, novedot pie reāla rezultāta. Vari man ticēt. Un, lai gan sirds liek man pierunāt tevi izmēģināt visa Sivanas Lielo Skolotāju piedāvātās tehnikas, sirdsapziņa tomēr iesaka izpildīt savu pienākumu un dalīties ar tevi šajās zināšanās, atstājot to īstenošanu tavā ziņā. Mans uzskats ir šāds: nekad neko nedari tāpēc vien, ka tev tas ir jādara Vienīgais iemesls kaut ko darīt ir tāpēc, ka tu to patiesi vēlies, kā arī tāpēc, ka tu zini tā rīkoties tavā gadījumā būtu pareizi.»

«Izklausās sakarīgi, Džūljen. Neraizējies. Ne mirkli neesmu uzskatījis, ka tu man šo informāciju uzspied ar varu. Vienīgā lieta, kas man tuvākajās dienās varētu tikt uzspiesta, būtu kārba ar raušiem,» es piemetināju.

Džūljens tikko manāmi pasmaidīja. «Nu labi. Bet tagad, atbildot uz tavu jautājumu, es tev ieteiktu praktizēt Rozes Sirds tehniku katru dienu, vienā un tajā pašā vietā, kā arī vienā un tajā pašā laikā. Rituālam piemīt neizmērojams spēks. Sporta zvaigznes, kuras pirms atbildīgām sacensībām ēd vienu un to pašu ēdienu vai arī vienādā veidā aizšņorē kurpes, ievēro zināmu rituālu. Mācītāji baznīcās, veicot vienas un tās pašas darbības un nēsājot vienu un to pašu apģērbu, arī piekopj rituālu. Pat biznesa cilvēki, ejot uz darbu pa vienu un to pašu ceļu un pirms atbildīgas prezentācijas izrunājot vienus un tos pašus vārdus, arī izmanto rituāla spēku. Redzi, iekļaujot ikdienas rutīnā jebkuru jaunu aktivitāti, atkārtojot to katru dienu vienā un tajā pašā laikā, tā drīz vien pārvēršas par paradumu.»

«Piemēram, vairums cilvēku pamostoties dara vienu un to pašu, īpaši nepiedomājot pie tā, ko dara. Viņi atver acis, izkāpj no gultas, dodas uz vannas istabu un sāk tīrīt zobus. Tā ka, paturot prātā savu mērķi divdesmit vienu dienu un šai laikā praktizējot kādu darbību vienā un tajā pašā laikā katru dienu, tā kļūst par paradumu. Drīz vien tev šis paradums, vai nu tā būtu meditācija, vai piecelšanās stundu agrāk, lai kaut ko palasītu, būs tikpat dabisks kā zobu tīrīšana.»

«Vai tas ir viss, kas vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi un spētu īstenot arī savas dzīves galveno uzdevumu?»

«Šī Sivanas Lielo Skolotāju piedāvātā tehnika ir izmantojama visā dzīves laikā.»

«Man tomēr liekas, ka kaut kā pietrūkst,» es iebildu.

«Šo procesu nepieciešams izbaudīt. Sivanas Lielie Skolotāji bieži pāraināja šo tēmu. Viņi bija cieši pārliecināti, ka diena, kura aizvadīta bez smiekliem vai mīlestības, līdzinās dienai bez dzīvības.»

«Neesmu pārliecināts, ka saprotu, ko tu domā.»

«Es cenšos pateikt vienīgi to, ka jāvirzās pretim savas dzīves tuvākajiem un tālākajiem mērķiem ar prieku, gūstot no tā baudu. Nekad neaizmirsti to, cik svarīgi ir dzīvē izjust nevaldāmu pacilātību. Vienmēr centies jebkurā dzīvā radībā saskatīt tās īpašo skaistumu. Šī diena un šis brīdis, ko pavadām kopā, ir likteņa dāvana. Esi dzīvs, enerģisks, līksms un zinātkārs. Koncentrējies savas dzīves galvenā uzdevuma izpildei un pašaizliedzīgai kalpošanai citiem cilvēkiem. Par visu pārējo parūpēsies Visums. Tas ir viens no Dabas vissvarīgākajiem likumiem.»

«Un nekad nevajadzētu nožēlot to, kas noticis pagātnē?»

«Nekad. Visumā nav haosa. Tam, kas ar tevi noticis, ir bijis kāds nolūks, un nolūks būs arī visam tam, kas ar tevi vēl tikai notiks. Paturi prātā šos vārdus, Džon. Ikviena pier edze sniedz cilvēkam mācībstundu. Tāpēc pārtrauc nodarboties ar blakuslietām. Izbaudi savu dzīvi.»

«Vai tas ir viss?»

«Nē, man vēl ir daudz kas tev stāstāms. Vai jūties noguris?»

«Nē, nemaz. īstenībā es jūtos pamatīgi uzskrūvēts. Tev ļoti labi padodas motivēšana, Džūljen. Vai nekad neesi domājis, ka varētu sākt darboties konsultatīvo pakalpojumu nozarē?» es draiski pavaicāju.

«Es nesaprotu,» viņš klusā balsī atbildēja.

«Neņem galvā. Tas bija tikai viens no maniem neveiksmīgajiem jociņiem.»

«Labi. Pirms atkal pievēršamies joga Ramana izstāstītajai līdzībai, ir vēl kaut kas, ko es gribētu tev paskaidrot par dzīves tuvajiem un tālajiem mērķiem.»

«Un tas būtu?»

«Ir kāds vārds, kuru Sivanas Lielie Skolotāji izrunāja ar ļoti lielu godbijību.»

«Kas tas ir par vārdu?»

«Liekas, ka šis vienkāršais vārds ietver kādu īpaši jēgpilnu nozīmi, jo tas viņu ikdienas sarunās tika atkārtots neskaitāmas reizes. Es runāju par vārdu «kaisme». Tas ir vārds, ko tev, virzoties pretī savu mērķu īstenošanai, vienmēr vajadzētu paturēt savu domu priekšplānā. Kaismīga aizrautība ir visvarenākais dzinējspēks lavu sapņu īstenošanai. Šeit, mūsu pasaulē, kaismīga aizrautība ir zudusi. Mēs darām lielas lietas nevis tāpēc, ka mums tas patiktu, bet gan sajūtas dēļ, ka mums tās ir jādara. Tā ir posta un ciešanu formula. Un es nemaz nerunāju par mīlas kaisli, lai gan arī tā ir ļoti svarīga ceļā uz panākumiem bagātu un apskaidrotu dzīvi. Es sajāj gadījumā runāju par kaismīgu un ieinteresētu attieksmi pret dzīvi. Mācies pamosties katru ritu ar prieku, pārpilns enerģijas un pacilātības. Uzpūt kaismīgas aizrautības liesmās visu, ko dari. Un tu drīz vien gūsi kā materiālau, tā arī garīgu gandarījumu.»

«Vārdos tas izklausās ļoti vienkārši.»

«Ir jau arī. Sākot ar šo brīdi, sāc kontrolēt savu dzīvi. Un reiz par visām reizēm izlem kļūt noteicējs pār savai likteni. Izvirzi priekšplānā sevi. Noskaidro savas dzīves aicinājumu, un tu sāksi pieredzēt apskaidrotas dzīves svētlaimi. Visbeidzot nekad neaizmirsti, ka tas, kas ar tevi bijis, un tas, kas tevi vēl gaida, nav absolūti nekas, salīdzinot ar to, kas rodams tevī pašā.»

«Paldies tev, Džūljen. Man patiešām vajadzēja to dzirdēt. Līdz pat šim vakaram man nemaz nelikās, ka manā dzīvē tik daudz kā pietrūkst. Es pa to bezmērķīgi klīdu, nezinādams, kurp īsti doties. Bet tagad mana dzīve mainīsies, es tev apsolu.»

«Ir jau labi, mans draugs. Es vienkārši daru to, kas man darāms.»