Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Vienpadsmitā nodaļa
LIETA, KAS DZĪVĒ VĒRTĒJAMA VISAUGSTĀK

«Vai gribi zināt, kāds paradokss valda dzīvē?» Džūljens apvaicājās.

«Nu kāds?»

«Kad lielākā daļa cilvēku beidzot aptver, ko īsti vēlas un ko vajadzētu darīt, lai to sasniegtu, parasti ir jau par vēlu. Tieši tāpēc tautas sakāmvārdā: «Ja tikai jaunie zinātu, ja tikai vecie spētu», ietverta tik dziļa un pareiza doma.»

«Vai uz to norāda hronometrs joga Ramana līdzībā?»

«Jā, Tieši tā. Kailais, deviņas pēdas garais un deviņsimt mārciņas smagais sumo cīkstonis, kura ķermenis apjozts ar sārtu stieples vijumu, paslīd uz mirdzoša zelta hronometra, ko kāds pametis brīnumainajā dārzā,» Džūljens man atgādināja.

«Kā es to varēju aizmirst?» es atbildot plati pasmaidīju. Tagad biju jau aptvēris, ka joga Ramana sniegtā līdzība nebija nekas vairāk kā vien virkne atmiņai domātu pieturas punktu, lai Džūljenam atvieglotu mūžsenās apskaidrības mācības elementu apgūšanu, tādā veidā palīdzot tos labāk iegaumēt. Pateicu savas domas arī Džūljenam.

«Ak šis aizstāvības advokātam raksturīgais sestais prāts! Tev pilnīga taisnība. Lielā Sivanas Skolotāja metode arī man sākumā šķita visai dīvaina. Arī es par viņa stāstīto līdzību brīnījos tieši tāpat kā tu, kad pirmo reizi tevi ar to iepazīstināju. Bet man tev jāsaka, Džon, ka visi joga Ramana stāstītās līdzības elementi, sākot ar dārzu un kailo japāņu sumo cīkstoni, līdz pat dzeltenajām rozēm un dimantiem nokaisīto taku, par ko arī drīz runāsim, ir lieliski atbalsta punkti, lai paturētu prātā Sivanas apmetnē apgūtās zināšanas. Dārzs palīdz koncentrēties uz iedvesmojošām domām. Tornis ar bāku man atgādina, ka dzīves mērķis ir saprātīga un jēgpilna dzīve. Sumo cīkstonis rosina mani uz nemitīgu pašatklāsmi, kamēr sārtais stieples vijums liek aizdomāties par gribasspēku. Nepaiet neviena diena, kad man nebūtu jādomā par šo līdzību un tajā ietvertās mācības principiem, kurus man darīja zināmus jogs Ramans.»

«Un ko simbolizē mirdzošais zelta hronometrs?»

«Tas simbolizē to, kas mums ir visdārgākais, proti, laiku.»

«Un kā tad ar pozitīvo domāšanas ievirzi, mērķu uzstādīšanu un pašpilnveidošanos?»

«Bez pareizi orientēta laika tie zaudē jebkuru nozīmi. Kādus sešus mēnešus pēc tam, kad Sivana, kas atradās skaista meža vidū, man kļuva par pagaidu mājām, rožu namiņā, kurā biju apmeties un mācījos, mani apciemoja viena no Sivanas Lielajām Skolotājām. Viņas vārds bija Divēja. Tā bija satriecoši skaista sieviete ar ogļu melnām cirtām, kas sniedzās pāri viduklim. Viņa man ļoti maigā un sievišķīgā balsī pavēstīja, ka esot visjaunākā no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, kuri dzīvoja šajā kalnu ieskautajā ciematā. Viņa man pavēstīja arī to, ka esot ieradusies pēc joga Ramana lūguma. Viņš bija sacījis, ka es tam esot bijis vislabākais skolnieks no visiem.»

«Iespējams, ka tieši visas tavā iepriekšējā dzīvē pārdzīvotās sāpes un ciešanas ļāva tev uzņemt mūsu mācību ar tik atklātu sirdi,» viņa iesāka.

«Kā pašai jaunākajai visā mūsu ciematā mani lūdza atnest tev dāvanu. Tā ir no mums visiem, un mēs to sniedzam kā cieņas apliecinājumu tev cilvēkam, kurš veicis tik tālu ceļu, lai apgūtu mūsu zināšanas. Tu nekad neesi mūs tiesājis, nedz arī noniecinājis mūsu tradīcijas. Tāpēc, lai gan tu esi izlēmis mūs pēc dažām nedēļām atstāt, mēs tevi uzskatām par vienu no savējiem. To, ko tagad tev pasniegšu, vēl nekad nav saņēmis neviens no ārpasaules.»

«Kas tā bija par dāvanu?» es degu nepacietībā uzzināt.

«Divēja no savas pašaustās augu šķiedai somas izvilka kādu priekšmetu un pasniedza to man. Dāvana bija iesaiņota smaržīgam papīram līdzīgā materiālā. Kaut ko tādu es laikam pat nebūtu varējis nosapņot. Tas bija miniatūrs smilšu pulkstenis, stikla pūtēja darinājums sandalkoka ietvarā. Redzot manu apmulsumu, Divēja steidzās paskaidrot, ka ikviens no Sivanas Lielajiem Skolotājiem ir saņēmis šādu dāvanu, vēl būdams pavisam mazs bērns. «Lai gan mums nekas nepieder un mēs dzīvojam pavisam vienkāršu dzīvi, mēs izjūtam cieņu pret laiku un tā ritējumu. Šie mazie smilšu pulksteņi ik dienu atgādina to, ka esam mirstīgi, akcentējot to, cik svarīgi, virzoties uz konkrētu mērķi, ir dzīvot piepildītu un jēgpilnu dzīvi.»»

«Vai gribi teikt, ka Sivanas Lielie Skolotāji tur Himalaju kalnu augstumos ievēroja laiku?»

«Ikviens no viņiem izprata laika īpašo nozīmi. Katrs no viņiem bija attīstījis sevī ko tādu, ko es varētu nosacīti apzīmēt kā «laika apzināšanos». Redzi, esmu sapratis, ka laiks izslīd mums caur pirkstiem gluži kā smilšu graudi, lai nekad vairs neatgrieztos. Tie, kuri jau kopš bērna gadiem prot organizēt savu laiku, dzīvo bagātu un produktīvu dzīvi, kurā netrūkst gandarījuma un prieka. Turpretī tie, kuri nekad nav bijuši spiesti ievērot principu, ka «prasme organizēt savu laiku nozīmē prasmi veidot savu likteni», nekad arī neapjautīs savu iespēju milzīgo potenciālu. Laiks visu nolīdzina. Neatkarīgi no tā, vai piederam priviliģēto sabiedrības slānim vai zemākajiem, vai dzīvojam Teksasā vai Tokijā, mūsu rīcībā ir diennakts tikai divdesmit četru stundu garumā. Tas, kas atšķirs tos, kuri dzīvo pilnskanīgu dzīvi, no pārējiem, ir veids, kā viņi izmanto savu laiku.»

«Reiz es dzirdēju savu tēvu sakām, ka tieši visaizņemtākie cilvēki spēj izbrīvēt laiku arī kam citam Kādas ir tavas domas šajā jautājumā?»

«Es pilnīgi piekrītu. Aizņemti un produktīvi cilvēki ļoti prasmīgi izmanto savu laiku. Viņiem šī prasme nepieciešama, lai izdzīvotu. Prasme lieliski organizēt savu laiku tomēr nenozīmē, ka cilvēkam jākļūst par darbaholiķi. Gluži pretēji. Prasme organizēt savu laiku ļauj to atlicināt arī patīkamām nodarbēm un lietām, kas tev ir patiesi nozīmīgas. Kā jau teicu, prasme organizēt savu laiku ļauj pašam kļūt par tā noteicēju. Neiznieko savu laiku. Atceries, ka tas nav atsaucams.»

«Ļauj man minēt tev kādu piemēru,» Džūljens ierosināja. «Pieņemsim, ka ir pirmdienas rīts un tavā darāmo darbu sarakstā paredzētas dažādas tikšanās, sapulces un uzstāšanās tiesā. Pieņemsim, ka tā vietā, lai kā parasti pieceltos sešos trīsdesmit no rīta, steigā izdzertu tasi stipras Indijas tējas, pa galvu, pa kaklu nokļūtu darbā un tad aizvadītu tur spriedzes pilnu dienu, kurā darbs dzen darbu, tu iepriekšējā vakarā izbrīvē piecpadsmit minūtes laika tam, lai saplānotu savus nākamajā dienā darāmos darbus. Vai arī, kas būtu vēl efektīvāk, tu klusā svētdienas rītā vienu stundu ziedotu tam, lai saplānotu darbus veselai nedēļai. Savā dienas plānotājā tu paredzētu laiku, kad tikties ar klientiem, kad strādāt ar izskatāmās lietas materiāliem un kad atbildēt uz telefona zvaniem Ļoti svarīgi šādā nedēļai paredzēto darāmo darbu sarakstā iekļaut arī tās aktivitātes, kuras saistītas ar tavu personisko, sociālo un garīgo izaugsmi. Tas arī ir līdzsvarotas cilvēka dzīves noslēpums. Iekļaujot visus savus dzīves svarīgākos aspektus noteiktā dienas kārtībā, iespējams ievirzīt dzīvi rāmā un mērķtiecīgā gultnē.»

«Ceru, ka tu neuzstāj, lai es savā aizņemtībā izbrīvētu dienas vidū laiku pastaigai parkā vai meditācijai.»

«Uzstāju gan. Kāpēc tu tik nelokāmi turies pie vecajiem ieradumiem? Kāpēc tev liekas, ka tev jārīkojas tāpat, kā rīkojas citi? Izlem pats, kā tev rīkoties. Kāpēc gan tev nepiecelties stundu agrāk, lai atļautos sev tādu greznību kā rāmu rīta pastaigu tajā brīnišķīgajā parkā, uz ko paveras tava biroja logi? Vai arī, kāpēc nedēļas sākumā nepastrādāt birojā stundu ilgāk, lai piektdien pēc pusdienas pabeigtu darbu ātrāk un aizvestu bērnus uz zooloģisko dārzu? Vai arī, kāpēc neatvēlēt divas dienas strādāšanai mājās, lai būtu vairāk kopā ar ģimeni? Cenšos tev pateikt vienīgi to, ka vajadzētu radoši organizēt savu laiku un saplānot darbus veselai nedēļai uz priekšu. Disciplinē sevi tā, lai izbrīvētu laiku savām prioritātēm. Visnozīmīgākās lietas savā dzīvē nekad nedrīkst upurēt visnenozīmīgāko labā. Un vēl atceries, ka plānošanas trūkums nozīmē jau iepriekš noteiktu neveiksmi, tai skaitā arī panākumu deficītu. Pierakstot ne tikai savas plānotās lietišķās tikšanās, bet, ieplānojot laiku arī tam, lai nolūkā uzlabot dzīves kvalitāti izlasītu labu grāmatu, atslābinātos vai arī uzrakstītu mīļu vēstulīti savai sievai, tu iemācīsies organizēt savu laiku daudz produktīvāk un racionālāk. Nekad neaizmirsti, ka laiks, kurš atvēlēts tava brīvā laika bagātināšanai, nekad nav iztērēts velti. Tas ļauj tev ļoti efektīvi izmantot arī savu darba laiku. Nesadrumstalo savu dzīvi un saproti reizi par visām reizēm, ka viss tas, ko tu dari, veido vienu nedalāmu veselu. Tavs dzīvesveids mājās ietekmē to, kā tu izturies darbā. Bet veids, kā tu izturies pret cilvēkiem savā birojā, ietekmē veidu, kā tu izturies pret saviem ģimenes locekļiem un draugiem.»

«Esmu, Džūljen, ar tevi vienisprātis, bet dienas vidū es patiesi nespēju izbrīvēt ne minūti laika. Un tā nu ir iegājies, ka lielāko daļu vakaru es arī strādāju. Šobrīd mans grafiks ir vienkārši iznīcinošs.» Sakot šos vārdus, mans kuņģis iesmeldzās jau no domas vien par priekšā stāvošo darbu apjomu.

«Aizņemtība nav nekāds attaisnojums. Rodas jautājums, ar ko tad tu esi tik ļoti aizņemts? Viens no Dabas likumiem, kurus uzzināju no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, nosaka, ka par astoņdesmit procentiem dzīvē gūto rezultātu mums jāpateicas tikai divdesmit procentiem darbību, kas veiktas mūsu laikā. Jogs Ramans to dēvēja par Seno Skaitļa Divdesmit likumu.»

«Neesmu pārliecināts, ka izprotu tavu domu.»

«Nu labi. Aplūkosim tavu aizņemto pirmdienu. No rīta līdz pat naktij tu varētu izmantot savu laiku gan tam, lai sarunātos pa telefonu ar saviem klientiem un sagatavotos aizstāvības runām tiesā, gan tam, lai savam jaunākajam bērnam pirms iemigšanas palasītu ko priekšā. Vai arī tam, lai uzspēlētu šaha partiju ar savu sievu. Vai tu man piekrīti?»

«Piekrītu.»

«Bet no simtiem darbību, kas aizņem tavu laiku, tikai divdesmit procenti ir tādas, kuras galu galā patiešām noved pie ilglaicīga rezultāta. Tikai divdesmit procenti tavu veikto aktivitāšu spēj būtiski ietekmēt tavu dzīvi. Tās ir tā dēvētās īpaši iedarbīgās aktivitātes. Palūkosimies tagad teiksim uz to, ko esi paveicis pēdējo desmit gadu laikā. Vai tu patiesi domā, ka viss tas laiks, ko esi pavadījis neauglīgos spriedelējumos par dzīvi pie ūdens dzesētāja vai arī, sēžot pie pusdienu galda kādā piesmēķētā restorānā, vai arī skatoties televīziju, spēj pilnveidot tavu dzīvi?»

«Diez vai.»

«Tieši tā. Tāpēc, domāju, tu man piekritīsi, ka ir arī daudz tādu aktivitāšu, kas radikāli spēj mainīt tavu dzīvi.»

«Vai tu domā to laiku, ko esmu veltījis tam, lai pilnveidotu savas juridiskās zināšanas? Vai laiku, ko esmu veltījis tam, lai uzlabotu savas attiecības ar klientiem? Vai varbūt to laiku, kas ieguldīts manas veiksmīgās advokāta karjeras nostiprināšanai?»

«Jā. Un arī to laiku, kuru esi veltījis Dženijai un bērniem. Arī to laiku, kuru esi pavadījis dabā. Arī to laiku, kuru esi veltījis pateicības izteikšanai par visu to, ko tik veiksmīgi esi iemantojis. Arī to laiku, ko esi atvēlējis sava prāta, fiziskā ķermeņa un gara pilnveidošanai. Tās ir tikai dažas no īpaši iedarbīgajām aktivitātēm, kas ļauj tev dzīvot tādu dzīvi, kādu esi pelnījis. Velti visu savu laiku tieši šāda veida aktivitātēm. Apskaidroti cilvēki vienmēr izvirza sev prioritātes. Tāds arī ir veiksmīgas laika organizēšanas noslēpums.»

«Oho! Un to visu tev iemācīja jogs Ramans?»

«Esmu sācis apgūt dzīves mācībstundas, Džon. Jogs Ramans nenoliedzami bija lielisks un iedvesmojošs skolotājs, kuru es nekad neaizmirsīšu. Bet visas tās mācībstundas, kuras man sniegusi daudzveidīgā dzīves pieredze, tagad sāk salikties kopā kā milzu mozaīka, rādot man ceļu uz apskaidrotāku dzīvi.»

Tad Džūljens piebilda: «Ceru, ka tu no manām agrākajām kļūdām ko mācīsies. Daži cilvēki mācās no citu pieļautajām kļūdām. Tie ir gudri. Citi turpretim domā, ka kaut ko iemācīt tiem spēj tikai un vienīgi pašu pieredzētais. Šādiem cilvēkiem to dzīves laikā nākas pārciest pavisam nevajadzīgas sāpes un bēdas.»

Es kā advokāts biju piedalījies daudzos semināros, kuros tika runāts par laika menedžmentu. Tomēr vēl nekad nebiju dzirdējis tādu pareizas laika organizēšanas filozofiju, ar kādu mani iepazīstināja Džūljens. Viņa skatījumā laika menedžments nebūt nebija domāts tikai tam, lai to ievērotu birojā un darba dienas beigās atmestu. Nē, nepavisam. Tā bija holistiska sistēma, kuru pareizi pielietojot, radās reāla iespēja harmonizēt un pilnveidot visas manas dzīves jomas. Es uzzināju, ka, plānojot savas dienas un atlicinot laiku tam, lai sev piederošo pārējo laiku organizētu racionāli, mana dzīve kļūs ne tikai produktīvāka, bet arī daudz laimīgāka.

«Tātad dzīve ir kaut kas līdzīgs biezai gaļas šķēlei,» es Džūljenu pārtraucu. «Un, lai kļūtu noteicējs pār savu dzīvi, tev treknums jāatdala no liesuma.»

«Ļoti trāpīgs salīdzinājums. Jā, tu esi pareizi uztvēris manu domu. Un, lai gan mana veģetārieša pārliecība nav ar to mierā, man patīk tavs salīdzinājums, jo tos trāpa tieši naglai uz galvas. Kamēr tu tērē savu laiku un vērtīgo garīgo enerģiju tam, lai domātu par liesumu, tev neadiek vairs laika padomāt arī ar treknumu. Šis ir tas pagrieziena punkts, kurā tava dzīve no ikdienišķas un ierastas sāk pārmainīties, ietiecoties augstākās dimensijās. Tieši šajā vietā un brīdī tu patiešām provocē pārmaiņas, un durvis, kas ved uz apgaismības templi, spēji atveras,» Džūljens piezīmēja.

«Tāpēc man tev jāpavēsta vēl kas. Neļauj citiem piesavināties tavu laiku. Uzmanies no laika zagļiem. Tie ir cilvēki, kuri piezvana tieši tad, kad, tikko kā nolicis bērnus gulēt, tu esi ērti ierīkojies savā iemīļotajā klubkrēslā, lai palasītu aizraujošu romānu. Tie ir cilvēki, kuriem piemīt nelāgs paradums ierasties tavā birojā tieši tajā brīdī, kad saspringtās dienas vidū esi izbrīvējis dažas minūtes, lai atvilktu elpu un sakārtotu domas. Vai šādas situācijas tev neliekas pazīstamas?»

«Nu protams, Džūljen. Tev, kā vienmēr, izrādās taisnība. Man šķiet, ka es vienmēr esmu bijis pārāk pieklājīgs, lai lūgtu tos aiziet vai arī lai aizslēgtu sava kabineta durvis,» man pilnībā nācās viņam piekrist.

«Attiecībā uz savu laiku tev jābūt nelokāmam. Iemācies pateikt arī «nē». Ja uzdrīkstēsies pateikt «nē» sīkumos, tu iemācīsies pateikt «nē» arī lielās un izšķirošās dzīves situācijās. Ja tev nepieciešams izbrīvēt vairākas stundas kādas lielas aizstāvības lietas sagatavošanai, aizslēdz sava kabineta durvis. Pacenties neaizmirst to, ko tagad tev saku. Necel klausuli ikreiz, kad iezvanās telefons. Tas domāts tavai, nevis citu cilvēku ērtībai. Paradoksāli ir tas, ka pārējie cilvēki, redzot, ka tu ļoti augstu vērtē savu laiku, sāks tevi vairāk cienīt un ar tevi rēķināties. Viņi sapratīs, ka tavs laiks tev ir dārgs, un to novērtēs.»

«Un kā tad ar kavēšanos un lietu atlikšanu uz vēlāku laiku? Esmu pārāk bieži pasācis atlikt to, ko man negribas darīt, uz vēlāku laiku, tā vietā sākot pētīt pa pastu pienākušās reklāmas un pārlapot juridiskos žurnālus Tādā veidā es laikam vienkārši «nositu» laiku?»

«Nosist laiku» ir tēlaina metafora. Nav noliedzams, ka cilvēka dabā ir darīt to, kas viņam patīk, un izvairīties no tā, kas nepatīk. Bet, kā jau pirmīt teicu, tie cilvēki, kuri guvuši vislielākos panākumus, ir izkopuši sevī paradumu darīt arī to, kas nemaz tik ļoti neiet pie sirds.»

Te nu es uz brīdi apstājos, aizdomājies par principu, kuru tikko kā biju iepazinis. Iespējams, ka vilcināšanās un kavēšanās nemaz nebija mana problēma. Var jau būt, ka mana dzīve bija pārāk samezglojusies. Džūljens intuitīvi nojauta, kas mani satrauc.

«Jogs Ramans man pavēstīja, ka tie cilvēki, kuri paši kontrolē savu dzīvi, izturas ļoti vienkārši. Daba nevienam nav paredzējusi neprātīgu dzīves tempu un steigu. Kaut arī viņš bija cieši pārliecināts, ka ilglaicīgu laimi spēj sasniegt tikai enerģiski cilvēki, kuri rīkojas mērķtiecīgi, panākumiem bagāta un pilnskanīga dzīve nedrīkst tikt nodrošināta, upurējot tai dvēseles mieru. Tieši tas, man iepazīstot šo mūzšeno gudrību, fascinēja visvairāk. Tas ļāva man kļūt produktīvākam, tajā pašā laikā tomēr ļaujot sevi arī garīgi pilnveidot.»

Sāku Džūljenam arvien vairāk uzticēt savas visslēptākās domas. «Tu attiecībā uz mani vienmēr esi bijis godīgs un atklāts, tāpēc būšu tāds pats arī pret tevi. Es negribu atteikties no savas advokāta prakses, mājas un automašīnas tikai tāpēc vien, lai iemantotu laimīgāku dzīvi. Man patīk manas «rotaļlietas» un visi tie materiālie labumi, kādus esmu nopelnījis. Tā ir atlīdzība par visām tām darbā pavadītajām stundām kopš brīža, kad pirmo reizi satikāmies. Bet es jūtos iztukšots. Es patiešām tāds jūtos. Es tev pastāstīju par tiem saviem sapņiem, kādi man bija tolaik, kad vēl tikai studēju jurisprudenci. Ir tik daudz kas, ko es vēl gribētu dzīvē paveikt. Zini, man ir gandrīz četrdesmit gadu, un es vēl neesmu savām acīm skatījis ne Lielo Kanjonu, ne Eifeļa torni. Es nekad neesmu bijis tuksnesī, nedz arī brīnišķīgā vasaras dienā īries laivā pāri klusam ezeram. Nevienu vienīgu reizi neesmu novilcis kurpes un zeķes, lai staigātu pa parku basām kājām, klausītos bērnu čalās un suņu rejās. Nevaru atcerēties pat to, kad pēdējo reizi pēc sniegputeņa esmu izbaudījis klusu pastaigu sniegā, ieklausoties dabā dzirdamajās skaņās un izbaudot to burvību.»

«Nu tad padari savu dzīvi vienkāršāku,» Džūljens līdzjūtīgi ieteica. Izmanto seno Vienkāršības rituālu. Attiecini to uz ikvienu savas dzīves jomu. Praktizējot šo tehniku, tev atliks laiks arī tam, lai visas šīs brīnumainās sajūtas izbaudītu. Viena no vistraģiskākajām lietām, ko ikviens no mums spēj izdarīt, ir atlikt dzīvošanu uz vēlāku laiku. Pārāk daudz ir tādu cilvēku, kuri daudz labprātāk nododas sapņiem par fantastisku rožu dārzu pie horizonta, nekā kopj to dārzu, kurš atrodas aiz paša mājas. Tas patiešām ir traģiski.»

«Un kādi būtu ieteikumi?»

«To es atstāšu tavā ziņā. Esmu tevi iepazīstinājis ar daudzām Sivanas Lielo Skolotāju piedāvātajām stratēģijām un tehnikām. Ja vien nepietrūks drosmes tās pielietot, tu pieredzēsi brīnumainas lietas. Jā. Šajā sakarībā man atmiņā nāk vēl kāda lieta, ko es daru, lai mana dzīve ritētu harmoniski un bez sarežģījumiem.»

«Un tā būtu?»

«Pēc pusdienām es mēdzu bridi nosnausties. Esmu konstatējis, ka tas man palīdz justies enerģiskam, možam un jauneklīgam. Droši varētu to nosaukt par manu «skaistumkopšanas» miegu,» Džūljens ironiski pasmīnēja.

«Skaistumkopšanā nu gan nekad neesmu bijis lietpratējs.»

«Toties humora izjūtas gan tev nekad nav trūcis, un tās dēļ es tevi ļoti augstu vērtēju. Nekad neaizmirsti to, kāds spēks piemīt smiekliem. Tie, tāpat kā mūzika, lieliski tonizē pret dzīves stresiem un spriedzi. Man šķiet, ka jogs Ramans izteica šo domu visprecīzāk, sakot šādus vārdus: «Smiekli atver tavu sirdi un dziedina tavu dvēseli. Nevienam nevajadzētu dzīvi uztvert tik nopietni, ka tiek pazaudēta pat spēja pasmieties pašam par sevi.»»

Jautājumā par laiku Džūljenam ienāca prāta vēl kāda doma. «Svarīgāk par visu, Džon, ir rīkoties tā, it kā tev ko dzīvot būtu atlikuši vēl veseli piecsimt gadi. Kad Divēja uzdāvināja man šo nelielo smilšu pulksteni, viņa man deva arī kādu padomu, kuru es nemūžam neaizmirsīšu.»

«Kāds bija šis padoms?»

«Viņa man teica, ka vislabākais laiks, kad iestādīt koku, bijis pirms četrdesmit gadiem. Bet otrs vispiemērotākais laiks, kad to darīt, ir šodien. Neiztērē velti nevienu vienīgu minūti no tev atvēlētā laika. Domā un rīkojies tā, it kā katra diena tavā mūžā būtu pēdējā. Izveido sevī «beigu tuvuma mentalitāti».

«Kā tu teici?» es pārjautāju, visai izbrīnīts par tik neparastu vārdu salikumu, kādu Džūljens bija lietojis. «Ko nozīmē apzīmējums «beigu tuvuma mentalitāte»?»

«Tas ir jauns veids, kā palūkoties pašam uz savu dzīvi. Varu teikt, ka tā ir visai rosinoša pozīcija. Atbilstoši tai ikviena tavas dzīves diena var izrādīties pēdējā. Tāpēc izdzīvo to pilnībā.»

«Ja gribi zināt manas domas, tad tas izklausās diezgan patoloģiski. Tas liek aizdomāties par nāvi.»

«Patiesību sakot, tā ir vesela dzīves filozofija. Akceptējot šādu domāšanas veidu, tu katru dienu dzīvo tā, it kā tā būtu pēdējā diena tavā mūžā. Iztēlojies sevi no rīta pamostamies, un uzdod sev pavisam vienkāršu jautājumu: «Ko es darītu, ja šī diena manā mūžā būtu pēdējā?» Un tad padomā par to, kā tu izturētos pret savu ģimeni, pret saviem kolēģiem darbā un pat pret pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Padomā par to, cik mērķtiecīgs un satraukts tu būtu, vēlēdamies ik mirkli izbaudīt maksimāli pilnskanlgi. Jau pats vārdu apvienojums «beigu tuvums» vien spēj būtiski ietekmēt tavu dzīvi. Tas var tavām dienām piešķirt vitalitāti, ikvienu tavu rīcību bagātinot ar kaismīgu aizrautību un garīgumu. Tu sāksi intensīvi domāt par visām tām nozīmīgajām un jēgpilnajām lietām, kuras visu laiku biji atlicis uz vēlāku laiku, un pārtrauksi tērēt laiku tiem sīkumiem, kuri bija tevi ievilkuši krīzes un haosa muklājā.»

Džūljens izvērsa savu domu tālāk. «Piespied sevi izdarīt vairāk un līdz ar to arī pieredzēt vairāk. Izmanto visu savu enerģiju, lai uzdrīkstētos paplašināt savus sapņus. Jā, tieši tā paplašināt savus sapņus. Nesamierinies ar viduvējībai raksturīgu dzīvesveidu, jo tava prāta cietoksnī rodams neierobežotu iespēju potenciāls. Uzdrošinies kļūt izcils. Tādas tiesības tev ieliktas jau šūpuli.»

«Cik spēcīgi vārdi!»

«Pateikšu vēl vairāk. Ir kādas pavisam vienkāršas zāles, ar kurām iespējams izdziedināt no vilšanās un neapmierinātības, kāda pārņēmusi tik daudzus cilvēkus.»

«Es šajā ziņā neesmu izņēmums,» es klusi piebildu.

«Rīkojies, nepieļaujot pat domu par neveiksmi, un panākumi būs nodrošināti. Atbrīvojies no jebkuras domas par to, ka varētu izvirzīto mērķi arī nesasniegt, vienalga, vai tas ir materiālas dabas, vai arī garīgas. Esi drosmīgs un nekādā veidā neierobežo savu iztēli. Nekad nepadari sevi par savas pagātnes vergu. Veido pats savu nākotni. Un atceries, ka tāds, kāds esi bijis, tu vairs nekad nebūsi.»

Kad pilsēta sāka mosties un rīts arvien vairāk atvēra savus miegpilnos plakstus, mans jauneklīgais draugs pēc nakts, kas pavadīta, daloties savās zināšanās ar vērīgu un ieinteresētu mācekli, sāka izrādīt pirmās noguruma pazīmes. Mani bija dziļi izbrīnījusi viņa izturība, viņa neizsmeļamā enerģija un nebeidzamais entuziasms. Viņš ne tikai runāja, bet arī aizrāva.

«Tagad mēs esam pietuvojušies joga Ramana stāstītās līdzības pēdējam elementam. Līdz ar to tuvojas laiks, kad man nāksies tevi atJtāt,» viņš klusi sacīja. «Mani gaida darbs un jātiekas ar daudziem cilvēkiem.»

«Vai gatavojies pavēstīt par savu atgriešanos mājās visiem bijušajiem darījumu partneriem?» es painteresējos, nespēdams apvaldīt ziņkāri.

«Nedomāju vis,» Džūljens atbildēja. «Esmu pavisam savādāks nekā tas Džūljens Mentls, kuru viņi pazina. Es vairs nedomāju tādas pašas domas kā viņi. Es vairs nevalkāju tādas pašās drēbes kā viņi. Es vairs nerīkojos tāpat kā viņi. Esmu kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņi mani vairs nepazītu.»

«Tu patiesi esi kļuvis pavisam cits cilvēks,» es apstiprināju Iekšēji uzjautrināts, es iztēlojos, kā šis noslēpumainais, Sivanai raksturīgajā apmetnī ar kapuci tērpies mūks, iesēžas savā sarkanajā Ferrari, kāds tam piederēja tā agrākajā dzīve.

«Pavisam jauna būtne laikam būtu precīzāks apzīmējums.»

«Es te nesaskatu nekādu atšķirību,» man nācās atzīt.

«Indijā dzirdēju kādu senu sakāmvārdu: «Mēs esam nevis cilvēki, kuri apgūst garīgu pieredzi, bet gan garīgas būtnes, kuras apgūst pasaulīgās dzīves pieredzi.» Tagad es izprotu savu lomu Visuma struktūrā. Esmu uzzinājis, kas patiesībā esmu. Es vairs nepastāvu pasaulē, bet pasaule pastāv manī.»

«Man tas, ko tu teici, vēl kādu brīdi jāpārdomā,» es atklāti sacīju, nebūdams gluži skaidrībā par to, ko Džūljens ar to bija domājis.

«Jā. Protams. Es tevi saprotu, mans draugs. Pienāks laiks, kad sapratīsi to, ko nupat sacīju. Ja sekosi tiem principiem, kurus esmu tev atklājis, un izmantosi manis piedāvātās tehnikas, tu, ejot apgaismības ceļu, būsi ievērojami pavirzījies uz priekšu. Tu apgūsi prasmi pašam kontrolēt sevi un vadīt. Tu ieraudzīsi savu dzīvi tādu, kāda tā ir patiesībā, proti, kā nelielu punktiņu uz Mūžības audekla. Turklāt tu sāksi skaidri apzināties to, kas esi, kā arī savas dzīves misiju »

«Un tas būtu?»

«Kalpošana citiem, bez šaubām. Nav svarīgi tas, cik liela ir tava māja, nedz arī tas, cik greznai automašīnai tu sēdi pie stūres, jo tik un tā vienīgais, ko, dzīvei beidzoties, varēsi paņemt līdzi, būs vienīgi tava sirdsapziņa. Tāpēc ieklausies savā sirdsbalsī un ļauj, lai tā tevi vada. Sirdij vienmēr ir zināšanas, kā būtu pareizi rīkoties. Tā pateiks priekšā, ka tavas dzīves galvenais uzdevums ir tādā vai citādā veidā pašaizliedzīgi kalpot citiem. Tas ir tas, ko man iemācījis paša pārdzīvotais. Un tagad man paredzēts tikties ar daudziem jo daudziem cilvēkiem, kuriem gribu pakalpot un kurus izdziedināt. Manas dzīves galvenais uzdevums ir nodot Sivanas Lielo Skolotāju mūžsenās zināšanas visiem tiem, kuri vēlas tās apgūt. Tā ir mana misija.»

Sivanas Lielo Skolotāju sniegtās zināšanas bija ļāvušas Džūljenam garīgi atdzimt. Tas bija skaidri redzams pat tik neapgaismotam radījumam, kāds biju es. Savas zināšanas viņš izklāstīja tik kaismīgi, ar tādu atdevi un entuziasmu, ka tas atspoguļojās arī viņa fiziskajā veidolā. Viņa pārtapšanas iemesls no vārga, slima un vecīga advokāta par vitālu un jaunu Adonīdu bija ne tikai vienkāršas diētas ieturēšana un dažādu tehniku praktizēšana vien, bet arī daudzkārt dziļāka panaceja, kuru Džūljens bija radis vareno Himalaju kalnu augstumos. Viņš bija atklājis noslēpumu, kuru cilvēki bija tiekušies atklāt gadsimtiem ilgi. Tas bija kas vairāk nekā tikai jaunības, garīga piepildījuma un laimes noslēpums vien. Džūljens bija atklājis savas patības noslēpumu.