Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Septītā nodaļa
VISNEPARASTĀKAIS DĀRZS PASAULĒ

«Dārzs šajā līdzībā simbolizē prātu,» Džūljens paskaidroja. Ja tu rūpējies par sava prāta spodrināšanu, tas, tāpat kā labi kopts un bagātīgs dārzs, dāsni ziedēs, daudzkārt pārsniedzot cerēto. Bet, ja ļausi tajā ieviesties nezālēm, tu nekad neiemantosi nedz dziļu iekšējo harmoniju, nedz ilgstošu dvēseles mieru. Džon, es tev gribētu uzdot pavisam vienkāršu jautājumu. Ja es ieietu dārzā, kurš atrodas aiz tavas mājas, par kuru tu mēdzi man tik daudz stāstīt, un uzgāztu tavām dārgajām petūnijām virsū kaut ko indīgu, tu laikam nebūtu diez ko priecīgs?»

«Protams, ka ne.»

«Patiesībā lielākā daļa īsto dārznieku, kuri ir tādi pēc sirds aicinājuma, sargā savu dārzu kā braši zaldāti un rūpējas par to, lafto nekas neapskādētu. Bet tagad palūkojies uz visu to piesārņojumu, ar kuru vairākums cilvēku ikdienas sagandē sava prāta plaukstošo dārzu, proti, rūpes un raizes, žēlošanās par pagātni, mokošas domas par nākotni un vēl pašradītas bailes, kas izraisa īstu haosu cilvēka iekšējā būtībā. Sivanas Lielo Skolotāju senvalodā, kura pastāvējusi jau tūkstošiem gadu, vārds «rūpes» tiek apzīmēts ar tādu pašu rakstu zīmi kā vārds «līķa kremēšana». Jogs Ramans uzsvēra, ka tā nekādā ziņā nav nejauša sakritība. Rūpes un raizes atņem prātam daudz spēka un agrāk vai vēlāk atstāj rētas arī dvēselē.»

«Lai dzīves kausu izbaudītu visā pilnībā, tev savs prāta dārzs rūpīgi jāsargā, ļaujot tajā iekļūt tikai vislabākajai informācijai. Tu patiešām nedrīksti atļauties greznību domāt negatīvas domas pat ne vienu vienīgu. Mūsu pasaules vislīksmākie, aktīvākie un visapmierinātākie cilvēki savā dziļākajā būtībā daudz neatšķiras ne no tevis, ne manis. Mēs visi sastāvam no miesas un kauliem. Un visi nākam no viena un tā paša universālā Visuma avota. Tomēr tie, kuri dara ko vairāk nekā tikai eksistē vien, tie, kuri uzpūš pilnās liesmās savu cilvēcisko potenciālu un dzīves maģisko deju izdejo visā tās lieliskajā daudzveidībā, dara pavisam ko citu, nekā tie, kuru dzīve ir pelēka. Un pats galvenais viņu rīcībā ir tas, ka viņi pasauli ar visu tajā esošo uztver pozitīvi.»

Džūljens piebilda: «No Sivanas Lielajiem Skolotājiem es uzzināju, ka caur cilvēka prātu vidēji dienā iztraucas aptuveni sešdesmit tūkstoš domu. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka deviņdesmit pieci procenti šo domu ir tieši tādas, kādas vēl vakar domāji tu!»

«Vai tu to saki nopietni?»

«Pavisam nopietni. Tā ir īsta notrulināta domāšanas veida tirānija. Tie cilvēki, kuri katru dienu domā vienas un tās pašas domas, turklāt vairumā gadījumu negatīvas, ir aizrāvušies ar sliktiem garīgajiem paradumiem. Tā vietā, lai censtos savā dzīvē saskatīt tikai labo un visas domas virzītu tikai uz to, kā uzlabot dzīvi, viņi sevi padara par pagātnes gūstekņiem. Daži raizējas par izjukušām attiecībām vai finansiāla rakstura problēmām. Ir tādi, kas nespēj atbrīvoties no smagām bērnības atmiņām. Vēl citi nespēj izmest no prāta arī daudz nenozīmīgākas lietas, piemēram to, kā pret viņiem izturējies veikala pārdevējs vai arī nelabvēlīgi noskaņots darba kolēģis. Tie, kuri šādi nodarbina savu prātu, ļauj rūpēm un raizēm mazināt dzīvessparu. Tādējādi viņi bloķē sava prāta neierobežoto spēju veikt apbrīnojamas lietas, ienesot cilvēku dzīvē lo, ko viņi vēlas gan emocionāli, gan fiziski, gan garīgi. Šādi cilvēki nesaprot, ka tieši prāta pārvaldīšana ir dzīves pārvaldīšanas pamatā.»

«Domāšanas veidu nosaka ieradums. Tas ir tik skaidri un saprotami,» Džūljens kaismīgi turpināja. «Vairuma cilvēki vienkārši neizprot to milzīgo spēku, kāds piemīti prātam. Esmu uzzinājis, ka pat visizcilākie domātāji izmanto tikai vienu simto daļu procenta no savām prātaj rezervēm. Sivanas apmetnes Lielie Skolotāji reiz nolēma izpētīt savu mentālo iespēju apslēpto potenciālu. Iegūtie rezultāti bija vienkārši pārsteidzoši. Jogs Ramans regulāru un koncentrētu vingrinājumu rezultātā bija uztrenējis savu prātu tiktāl, ka pēc paša dotas komandas spēja likt sirdij darboties lēnāk. Viņš spēja arī nedēļām ilgi iztikt bez miega. Lai gan šie nebūt nav tādi mērķi, pēc kā būtu jātiecas tev, es tomēr gribētu, lai tu uz savu prātu paraudzltos kā uz vislielāko dabas dāvanu.»

«Vai pastāv tādi vingrinājumi, ko izpildot, iespējams piekļūt šim slēptajām rezervēm? Tā būtu vislielākā kokteiļu vakara sensācija, ja es saviem viesiem spētu j nodemonstrēt sirdsdarbības palēnināšanos,» es jokodamies iestarpināju.

«Šajā jautājumā, tu, Džon, vari būt mierīgs. Iepazīstināšu tevi ar dažiem praktiskiem paņēmieniem, kas tev pierādīs šīs mūžsenās tehnikas iedarbīgumu. Varēsi tos izmantot vēlāk. Bet tagad ir svarīgi, lai tu saprastu, ka prāta meistarība sasniedzama tikai nemitīgos treniņos. Ne vairāk un ne mazāk. Tai brīdī, kad ievelkam plaušās pirmo dzīvinošo gaisa malku, mums visiem tiek nodrošināts pilnīgi vienāds izejmateriāls Tas, kas atšķir panākumiem bagātos vai arī laimīgos cilvēkus no pārējiem, ir veids, kā viņi šo izejmateriālu izmanto un uzlabo. Kad cilvēks velta sevi tam, lai pārveidotu savu iekšējo pasauli, viņa dzīve no ikdienišķas drīz vien pārtop par kaut ko ļoti īpašu.»

Manu Skolotāju ar katru brīdi pārņēma aizvien lielāks satraukums. Runājot par prāta pārvērtībām un to pozitīvo guvumu, ko tādā veidā iespējams sasniegt, viņa acīs bija parādījies savāds mirdzums.

«Zini, Džon, kad viss ir jau pateikts un izdarīts, paliek vairs tikai viena vienīga lieta, pār kuru esam absolūti noteicēji.»

«Mūsu bērni?» es ieteicos, labsirdīgi pasmaidot.

«Nē, mans draugs, mūsu prāts. Mēs nespējam kontrolēt nedz meteoroloģisko laiku, nedz satiksmi, nedz arī apkārtējo cilvēku noskaņojumu. Bet mēs pilnīgi noteikti spējam kontrolēt savu attieksmi pret šādām lietām. Mums visiem piemīt spēja izvēlēties, ko katrā atsevišķā dzīves situācijā domāt. Šī spēja ir daļa no tā, kas padara mūs par cilvēkiem. Zini, viens no pasaules gudrības pašiem vērtīgākajiem dārgakmeņiem, ko esmu atklājis savos ceļojumos pa Austrumu zemēm, ir līdz absurdam vienkāršs.»

Džūljens apklusa, it kā grasītos man tūlīt pasniegt nenovērtējamu dāvanu.

«Un kas tas būtu?»

«Tādi jēdzieni kā «objektīvā realitāte» vai «reālā pasaule» nemaz nepastāv Citiem vārdiem sakot, nav nekāda absolūta. Tādējādi tavs lielākais ienaidnieks īstenībā var būt tavs labākais draugs. Gadījums, kuru viens uztvers kā traģēdiju, citam var pavērt neierobežotas iespējas. Tas, kas īstenībā atšķir dzīvīgus un optimistiski noskaņotus cilvēkus no tiem, kuri nepārtraukti gaužas par dzīvi, ir kā tiek interpretētas un apspēlētas dzīves norises.»

«Džūljen, kā tas iespējams, ka traģēdija patiesībā var arī nebūt traģēdija?»

«Minēšu kādu piemēru. Kad es biju Kalkutā, sastapu kādu skolotāju, vārdā Malika Čanda. Viņa mīlēja savu darbu un izturējās pret saviem skolēniem tā, it kā tie būtu pašas bērni, proti, ar bezgala lielu labestību. Viņas dzīves mūžīgais moto bija šāds: «Apziņa, ka tu uari, ir svarīgāka par tavu intelektuālās attīstības koeficientu.» Savā tuvākajā apkaimē viņu uzskatīja par pašaizliedzīgu cilvēku, kurš nevienu lūgumu neatstāja bez ievērības. Diemžēl, viņas iemīļotā skola, kas pieredzējusi daudzu paaudžu bērnu mazo kāju dipoņu, gāja bojā ugunsgrēka liesmās, ko kādā naktī bija izraisījis ļaunprātīgs dedzinātājs. Šo negadījumu visa apkaime uztvēra kā lielu zaudējumu. Bet, laikam ritot, dusmas nomainīja vienaldzība, un cilvēki samierinājās ar to, ka viņu bērniem turpmāk nāksies iztikt bez skolas.»

«Un kas notika ar Maliku?»

«Viņa bija citāda, mūžīgā optimiste, ja tādas vispār vēl pasaulē atrodamas. Viņa, atšķirībā no pārējiem, saskatīja notikušajā nelaimē jaunu izdevību. Viņa teica bērnu vecākiem, ka jebkurā traģēdijā ir arī savs ieguvums, ja vien cilvēki pacenstos to ieraudzīt. Īstenībā šis gadījums bija kā maskēta dāvana. Līdz pamatiem nodegusī skola bija veca un savu laiku nokalpojusi. Tai tecēja jumts, un tūkstošiem mazu kāju nomīdītā grīda bija bedraina un nelīdzena. Te nu cilvēkiem bija tā ilgi gaidītā izdevība parādīt savu vienotību, lai kopīgiem spēkiem uzbūvētu jaunu un daudz labāku skolu. Tādu, kurā turpmāk varētu mācīties vēl lielāks skaits bērnu. Un tā nu šīs sešdesmit četrus gadus vecās lēdijas iedvesmoti, vietējie iedzīvotāji sasparojās un saziedoja pietiekami daudz līdzekļu, lai uzceltu jaunu skolu. Tādu, kas bija lielisks piemērs tam, kā nelaimi ar prāta spēka palīdzību iespējams pārveidot ieguvumā.»

«Tas taču līdzinās sen zināmai tautas gudrībai par to, ka labāk trauku redzēt pa pusei pilnu nekā pustukšu.»

«Tāds skatījums uz lietām būtu īsti vietā. Lai kas arī dzīvē gadītos, mums katram atsevišķi dota iespēja izvēlēties, kā uz to reaģēt. Kad izveidojies paradums jebkurā situācijā mēģināt saskatīt tikai pozitīvo, cilvēks savā dzīvē sasniedz visaugstāko dimensiju. Tas ir viens no visnozīmīgākajiem Dabas likumiem.»

«Vai gribi teikt, ka tas sāk darboties, tiklīdz mēs sākam kontrolēt savu prātu?»

«Jā, Džon, gan materiāla, gan garīga rakstura panākumi dzīvē ir atkarīgi no tās masas, kas atrodama starp abiem pleciem un sver divpadsmit mārciņas. Citiem vārdiem sakot, tie sakņojas tavās domās, ko tu ielaid savā prātā ik dienu, ik minūti, ik sekundi. Tava ārējā pasaule atspoguļo stāvokli, kādā atrodas tavs iekšējais Es. Kontrolējot savas domas un veidu, kā tu reaģē uz savas dzīves dažādām norisēm, tu sāc ietekmēt un izmainīt savu likteni.»

«Tas izklausās ļoti saprātīgi, Džūljen. Man šķiet, ka dzīve ir uzņēmusi tik trakus apgriezienus, ka man nekad nav iznācis laika par šīm lietām nopietni padomāt. Kad studēju Juridiskajā fakultātē, mans labākais draugs Aleksis mēdza lasīt grāmatas par garīgumu. Viņš apgalvoja, ka tās ikdienas trakajā steigā palīdz rast motivāciju, tādējādi gūstot enerģiju. Atceros, viņš man stāstīja esot kaut kur lasījis, ka «ķīniešu hieroglifs, kas apzīmē jēdzienu «krīze,» sastāv no divām zīmēm, no kurām viena apzīmē jēdzienu «briesmas», bet otra «izdevību». Man šķiet, pat senie ķīnieši zināja, ka jebkuram tumšam mākonim ir sudraba maliņa, ja vien netrūkst drosmes to ieraudzīt.»

«Jogs Ramans izteica to pašu, tikai citiem vārdiem: «Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas. Tāda lieta kā negatīva pieredze nemaz neeksistē. Pastāv tikai iespēja augt, mācīties un turpināt virzīties tālāk pa sevis pilnveidošanas ceļu. Cīņas un šķēršļu pārvarēšana cilvēku norūda. Pat sāpes var būt lielisks skolotājs.»

«Sāpes?» es šai domai negribēju piekrist.

«Tieši tā. Lai sāpes pārvarētu, tās vispirms nepieciešams izbaudīt. Citiem vārdiem sakot, kā gan tu spētu izjust prieku par nokļūšanu kalna virsotnē, ja pirms nebūtu pabijis viszemākajā ielejā? Vai uztvēri manu domu?»

«Tātad, lai novērtētu labo, jāiepazīst arī sliktais?»

«Jā, bet es ierosinu neuztvert dzīves notikumus nedz izteikti pozitīvi, nedz negatīvi. Tos vajadzētu vienkārši pieredzēt, apcerēt un no tiem kaut ko mācīties. No katra notikuma iespējams gūt sev noderīgu pieredzi. Šādas nelielas mācībstundas stimulē tavu izaugsmi gan iekšēji, gan arēji. Neko no dzīves nemācoties, tu savā attīstībā apstājies. Padomā par to savas dzīves kontekstā. Vairākums cilvēku piedzīvojuši izaugsmi, izejot cauri pašām smagākajām dzīves situācijām. Un, ja dažkārt rezultāts liekas negaidīts un tu jūties nedaudz vīlies, tad atceries, ka, saskaņā ar dabas likumiem, vienām durvīm aizveroties, vienmēr atveras citas.»

Džūljens jūtu uzplūdā pacēla rokas pret debesīm, līdzīgi tam, kā to darītu dienvidzemju misionārs, aizlūdzot par savu draudzi. «Tiklīdz tu sāksi pastāvīgi piemērot šo principu savā ikdienas dzīvē un trenēt savu prātu, lai spētu uz ikvienu dzīves norisi paraudzīties pozitīvi, līdz ar to papildinot arī savas spēka un enerģijas rezerves, tu uz visiem laikiem atbrīvosies no rūpēm. Tu vairs nejutīsies pats savas pagātnes vergs. Tu pats būsi kļuvis savas nākotnes noteicējs.»

«Nu labi, teorētiski man viss ir skaidrs. Ikviena pieredze, pat vissliktākā, tātad sniedz man dzīves mācībstundu. Tāpēc man katrā atsevišķā gadījumā vajadzētu būt atvērtam, lai spētu šo mācību uztvert. Tādā veidā es varētu kļūt stiprāks un laimīgāks. Ko vēl varētu darīt viens pazemīgs vidusšķiras advokāts, lai pilnveidotu savu dzīvi?»

«Vispirms sāc izdzīvot savas iztēles, nevis savas atmiņas rosinātu svētlaimi.»

«Vai tu nepaskaidrotu savu domu tuvāk?»

«Es cenšos tev paskaidrot, ka, lai atbrīvotu sava prāta, ķermeņa un dvēseles potenciālu, tev vispirms jāpaplašina sava iztēles spēja. Redzi, lietas vienmēr tiek radītas divreiz: vispirms prāta sfērā un tikai pēc tam īstenībā. Es šo procesu dēvēju par «uzmetumu», tāpēc ka viss, ko tu radi ārējā pasaulē, sākas ar vienkāršu uzmetumu tavā iekšējā pasaulē, ar spilgtu iztēles gleznu tavā prātā. Kad būsi apguvis prasmi kontrolēt savu prātu un spilgti iztēloties to, ko vēlies šajā gaidīšanas periodā savā dzīvē panākt, tevī tiks atraisīti snaudošie spēki. Tu sāksi pasmelt no prāta slēptajām spējām, lai nodrošinātu sev tādu dzīvi, kādu, manuprāt, esi pilnā mērā pelnījis. Sākot ar šo vakaru, aizmirsti to, kas bijis. Uzdrīksties iztēloties, ka tu esi kas vairāk nekā tikai savu pašreizējo apstākļu summa. Gaidi no dzīves pašu vislabāko. Tu būsi pārsteigts par rezultātu.»

«Zini, Džon, visu šo laiku, kopš esmu advokāts, man likās, ka es daudz ko zinu. Es gadiem ilgi izglītojos vislabākajās skolās, izlasīju visas likumu grāmatas, kādām vien izdevās piekļūt, un strādāju kopā ar vislieliskākajiem juristiem. Protams, ka jurisprudencē es izrādījos uzvarētājs. Bet dzīvē, kā es tagad saprotu, izrādījos zaudētājs. Es tik ļoti džinos pēc dzīves lielajām baudām, ka nepaguvu pievērst uzmanību mazajām. Es nekad mūžā neizlasīju nevienu no tām patiesi lieliskajām grāmatām, ko man ieteica tēvs. Es neesmu ieguvis nevienu augsti vērtējamu draudzību. Es nekad neesmu mācījies novērtēt labu mūziku. To visu apzinoties, man patiešām liekas, ka man ir ārkārtīgi paveicies. Piedzīvotā sirdslēkme bija manas dzīves pagrieziena punkts, mans modinātājzvans. Vari man ticēt vai ne, bet tas sniedza man otru izdevību sākt dzīvot garīgi bagātinātāku dzīvi. Es, tāpat kā Malika Čanda, šajā sāpīgajā pieredzē saskatīju jaunu iespēju aizmetni. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka man pietika drosmes to pasaudzēt.»

Pārliecinājos pats savām acīm, ka Džūljens, ārēji kļūstot daudz jauneklīgāks, bija tapis daudz gudrāks arī iekšēji. Man kļuva skaidrs, ka šis vakars bija kas vairāk nekā tikai aizraujošas saruna ar senu draugu. Es sapratu, ka šis vakars varēja kļūt arī par manas dzīves pagrieziena punktu, dodot iespēju sākt visu no sākuma. Sāku prātā apcerēt visu to, ko savā dzīvē biju darījis nepareizi. Jā, man bija liela ģimene un stabils darbs prestižā advokātu birojā. Un tomēr dažbrīd prātā ienāca doma, ka dzīve taču varētu sniegt ko vairāk. Man vajadzēja aizpildīt to tukšumu, kas jau sāka pārņemt manu ikdienas dzīvi.

Kad biju vēl bērns, man bija tik lieli sapņi, nereti iztēlojos sevi kā slavenu sportistu vai veiksmīgu biznesmeni. Es patiešām domāju, ka varēšu dzīvē darīt to, ko gribu; varēšu kļūt par to, ko vēlos, ka man arī piederēs viss ilgotais. Atcerējos arī to, kā toreiz, jauns zēns būdams, jutos, izaugot saules apspīdētajā Rietumu krastā. Jautrību sagādāja pavisam vienkāršas lietas lieliska pēcpusdiena, kas tika pavadīta, lecot no klintīm ūdenī vai arī traucoties cauri mežam ar divriteni. Mani caurstrāvoja zinātkāre. Man patika piedzīvojumi. Un nākotnei, likās, nebija nekādu robežu. Es pavisam godīgi atzīstos, ka jau veselus piecpadsmit gadus vairs nekad neesmu izjutis nedz tādu brīvestību, nedz arī prieku. Kāpēc tā bija noticis?

Varbūt es pazaudēju savus sapņus un ideālus tobrīd, kad kļuvu pieaudzis un sāku dzīvi uztvert no pieauguš cilvēka skatu punkta? Bet iespējams, es tos pazaudēju tad, kad sāku studēt jurisprudenci universitātē un apguvu prasmi sarunāties ar cilvēkiem tā, kā mēdz runāt profesionāli advokāti. Jebkurā gadījumā vakars, ko pavadīju kopā ar Džūljenu, kurš, malkojot aukstu tēju, atvēra man savu sirdi, rosināja mani pieņemt lēmumu tērēt tik daudz laika nevis tam, lai nopelnītu iztiku, bet gan, lai radikāli pārveidotu savu dzīvi.

«Šķiet, ka esmu licis tev aizdomāties pašam par savu dzīvi,» Džūljens piebilda. «Pārmaiņas pēc sāc domāt par saviem sapņiem, par tiem, ko loloji, kad biji vēl bērns. Jonass Salks šo domu vislabāk izteicis šādi: «Man ir bijuši gan sapņi, gan murgi. Murgus esmu pārvarējis, pateicoties saviem sapņiem.» Džon, notrauc no saviem sapņiem nost putekļus. Sāc atkal cienīt dzīvi ar visu to, kas tajā neparasts un apbrīnojams. Sāc kontrolēt savu prātu, lai iespētu mainīt savu dzīvi. Tiklīdz tu to izdarīsi, tavā labā sāks darboties Visuma spēki, nesot tavā dzīvē brīnumainas pārvērtības.»

Džūljens no sava apmetņa dziļumiem izvilka nelielu, apmēram vizītkartes lieluma kartīti. Tās malas bija apspurušas, acīmredzot, daudzu mēnešu nepārtrauktas lietošanas rezultāts.

«Kādu dienu, kad mēs ar jogu Ramanu pastaigājāmies pa klusu kalnu taku, es pavaicāju, kurš ir viņa mīļākais filozofs. Jogs atbildēja, ka viņa uzskatus ietekmējuši daudzi filozofi un ka ir grūti to vidū izcelt vienu kā īpašu iedvesmas avotu. Tomēr bija kāds citāts, kuru viņš bija ieslēdzis dziļi sirdī. Šajā citātā bija ietvertas visas tās vērtības, kuras dzīves klusās apceres laikā viņam bija kļuvušas īpaši nozīmīgas. Tai krāšņajā vietā, kura atradās pašā nekurienes vidū, Lielais Sivanas Skolotājs to man parādīja. Arī es iekļāvu šos vārdus dziļi sirdī. Šie vārdi katru dienu man atgādina visu to, kas mēs esam, kā arī visu to, kas mēs varētu būt. Tie ir lielā indiešu filozofa Patanjali vārdi. To atkārtošana skaļā balsī ik rītu, pirms nosēdos kādā klusākā stūrītī, lai meditētu, ir ārkārtīgi spēcīgi ietekmējuši manu dzīvi. Iegaumē, Džon, ka arī vārdiem piemīt ļoti liels spēks.»

Džūljens man šo kartīti parādīja. Lūk, kas tajā bija ukstīts:

Kad tevi iedvesmo kāds liels mērķis vai kāds neparasts projekts, visas tavas domas pēkšņi atraisās; tavs prāts vairs nepazīst robežu; tava apziņa paplašinās visos virzienos, un tu atrodies jaunā, lielā un brīnišķā pasaulē. Snaudošie spēki, spējas un talanti atdzīvojas, un tu atklāj, ka esi kļuvis daudz varenāks, nekā jebkad esi uzdrīkstējies pat sapņot.

Tieši tobrīd es apjautu saistību starp fizisko vitalitāti un prāta skaidrību. Džūljens bija lieliskā fiziskā formā un izskatījās daudzkārt jaunāks nekā tad, kad mēs abi tikāmies pirmo reizi. No viņa starot staroja dzīvesprieks, un, likās, ka viņa enerģija, entuziasms un optimisms nepazīst robežu. Varēja redzēt, ka viņš daudzējādā ziņā bija izmainījis savu iepriekšējo dzīvesveidu, bet bija pilnīgi skaidrs, ka šo lielisko pārmaiņu pamatā bija prāta treniņš. Ārējās veiksmes pamatā vienmēr ir iekšēja sakārtotība, un, mainot savas domas, Džūljens Mentls bija izmainījis visu savu dzīvi.

«Bet kā tieši man izveidot sevī šādu pozitīvu, rāma miera un iedvesmas pilnu attieksmi pret dzīves norisēm, Džūljen? Pēc visiem šiem rutīnā pavadītajiem gadiem mani garīgie muskuļi liekas mazliet atslābuši. Ja es tā padomāju, es gandrīz nemaz nespēju kontrolēt savas domas, kas klejo mana prāta dārzā,» es nelaimīgs sacīju.

«Prāts ir lielisks kalpotājs, bet briesmīgs izrīkotājs. Ja tu raugies uz lietām negatīvi, tas noticis tāpēc, ka neesi rūpējies par savu prātu, neesi atradis laiku, lai mācītu tam saskatīt labo. Vinstons Čērčils reiz teicis: «Patiesa lieluma cena ir atbildība par katru savu domu.» Tikai tad tevī sāks darboties tas vibrējošais prāta uzstādījums, kuru vēlies sev iemantot. Ņem vērā, ka prāts ir tieši tāds pats kā visi pārējie muskuļi tavā organismā. Trenē to vai arī tas atrofēsies.»

«Vai gribi teikt, ka, netrenējot prātu, tas novājinās?»

«Jā. Paraudzīsimies uz to no šāda viedokļa. Ja gribi nostiprināt rokas muskuļus, tev tie jātrenē. Ja gribi attīstīt kāju muskuļus, arī tos nepieciešams nodarbināt. Līdzīgā veidā, ja tikai tu patiesi vēlēsies īstenot savā dzīvē lieliskas pārmaiņas, tev līdzēs tavs prāts. Tiklīdz būsi uzzinājis, ka to efektīvi nodarbināt, tas piesaistīs tavai dzīvei to, pēc kā tu tiecies. Ja tu par to pienācīgi parūpēsies, tas tev nodrošinās ideālu veselību. Un, ja vien vēlēsies, tas atgriezīsies savā dabiskajā miera un rimta klusuma Māvoklī. Sivanas Lielajiem Skolotājiem bija kāds ļoti iemīļots teiciens: «Tavas dzīves ierobežojumi ir tikai un vienīgi paša radīti.»

«Nedomāju, ka es to pilnībā izpratu, Džūljen.»

«Apskaidrotajiem domātājiem zināms, ka visu apkārtējo pasauli veido to domas, un ka arī par savas dzīves kvalitāti cilvēkam jāpateicas tikai savu domu bagātībai. Ja vēlies padarīt savu dzīvi harmonisku un jēgpilnu, tev jādomā rimtākas un jēgpilnākas domas.»

«Vai nevari man to piedāvāt ātrāk īstenojamā variantā, Džūljen?»

«Ko tu ar to domā?» Džūljens klusi pavaicāja, ar saulē iedegušajiem pirkstiem glāstot no lieliska auduma darinātā apmetņa malu.

«Viss, ko tu man stāsti, man šķiet ārkārtīgi interesants. Bet man pietrūkst pacietības. Vai nevari izstāstīt man kādus paņēmienus vai tehnikas, ko es, lai kontrolētu savu prātu, varētu izmantot tūlīt un tagad, šajā dzīvojamajā istabā?»

«Ātrie varianti te ir bezspēcīgi. Jebkuras iekšējas pārmaiņas īstenošanai nepieciešams laiks un zināma piepūle. Personības izmaiņu avots ir neatlaidība. Es nesaku, ka radikālu pārmaiņu ieviešanai tavā dzīvē būs nepieciešami gadi. Ja tu zināšanas, ko tev tagad nododu, katru dienu liksi lietā, tad jau pēc mēneša pamanīsi pārsteidzošu rezultātu. Tu iegūsi pieeju savu spēju un iespēju visaugstākajām dimensijām un ietieksies sfērās, kas robežojas ar brīnumaino. Bet, lai šo mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!»

«Kā tas var būt!?»

«Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli, kurš devās projām no mājām, lai mācītos pie kāda no Lielajiem Skolotājiem. Kad viņš sastapa veco un gudro Skolotāju, viņš tam vaicāja: «Cik ilgs laiks paies, līdz es kļūšu tikpat gudrs kā tu?»

Atbilde sekoja nekavējoties. «Pieci gadi.»

«Tas ir ļoti ilgs laiks,» jauneklis atbildēja. «Kā būtu, ja es mācītos divreiz uzcītīgāk?»

«Tādā gadījumā paietu desmit gadi,» atbildēja Skolotājs.

«Veseli desmit gadi? Tas ir pārāk ilgs laiks. Un kā būtu, ja es mācītos caurām dienām un naktīm?»

«Piecpadsmit gadi,» skanēja atbilde.

«Es nesaprotu,» jauneklis sacīja. «Ikreiz, kad es apņemos mērķa sasniegšanā ieguldīt vairāk enerģijas, tu man apgalvo, ka tas aizņems vairāk laika. Kāpēc tā?»

«Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.»

«Trāpīts tieši desmitniekā, mans padomdevēj,» es augstsirdīgi piekāpos. «Izklausās tieši pēc mana dzīvesstāsta.»

«Esi pacietīgs un dzīvo ar domu, ka viss, pēc kā tu alksti, noteikti piepildīsies, ja vien tu tam gatavosies un to gaidīsi.»

«Bet man, Džūljen, nekad mūžā nekas nav iekritis klēpī tāpat vien. Viss, ko esmu ieguvis, panākts neatlaidīgā darbā.»

«Kas gan ir veiksme, mans draugs?» Džūljens pacietīgi atbildēja. «Tā nav nekas vairāk, kā vien gatavības un izdevības apvienojums.»

Tad Džūljens klusi piebilda: «Pirms pāriet pie detalizēta Sivanas Lielo Skolotāju seno zināšanu izklāsta, man tev jāizstāsta vēl pāris nozīmīgu šīs mācības principu būtība. Vispirms vienmēr paturi prātā, ka prāta meistarības pamatā ir prasme koncentrēties.»

«Patiešām?»

«Jā gan. Arī mani šī doma pārsteidza. Bet tā tas patiešām ir. Tu jau esi uzzinājis, ka prāts patiešām spēj paveikt apbrīnojamas lietas. Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot. Tāda ir viena no universālajām patiesībām, kas zināmas Sivanas Lielajiem Skolotājiem.

Tomēr, lai prātu atbrīvotu, tev vispirms jāiemācās pakļaut to savai gribai un koncentrēties tikai konkrētā brīdī veicamajam darbam. Brīdī, kad tu koncentrējies tam, lai fokusētu prātu viena noteikta mērķa īstenošanai, dzīve tev sniegs neparastas dāvanas.»

«Kāpēc iemācīties koncentrēt prātu uz vienu konkrētu mērķi ir tik ļoti svarīgi?»

«Lai atbildētu uz tavu jautājumu, uzdošu tev kādu mīklu. Pieņemsim, ka pašā ziemas spelgonī esi apmaldījies dziļā mežā. Tu izmisīgi vēlies nenosalt. Bet tavā mugursomā nav nekā cita kā vien vēstule, ko atsūtījis tavs labākais draugs, konserva kārba ar tunča zivs gabaliņiem un neliels palielināmais stikls, kuru tu nēsā līdzi, jo jūtami pasliktinājusies tava redze. Laimīgā kārtā tev izdevies salasīt dažus sausus žagarus iekuram, bet tev, diemžēl, nav līdzi sērkociņu. Kā tu iekursi uguni?»

Apžēliņ! Džūljens atkal bija guvis virsroku. Man nebija ne jausmas, kāda varētu būt pareizā atbilde.

«Es padodos.»

«Tas ir ļoti vienkārši. Ieliec starp sausajiem žagariem vēstuli un novieto virs tās palielināmo stiklu. Saules stari tiks fokusēti tā, ka papīrs dažu sekunžu laikā uzliesmos.»

«Un kādam nolūkam tad nepieciešama konservu kārba ar tunci?»

«Ak tā? To pievienoju tāpēc, lai novērstu tavu uzmanību no acīmredzamā atminējuma,» Džūljens atbildot pasmaidīja. «Bet piemērā ietvertā būtība ir šāda: ar vēstules novietošanu uz sausajiem zariem vien ir par maz. Bet brīdī, kad virs tā tiek novietots palielināmais stikls, ar kura palīdzību izkliedētie saules stari tiek fokusēti uz papīra, tas uzliesmo. Ar prātu viss notiek analoģiski. Kad tā neizmērojamais spēks tiek koncentrēts uz konkrētu un jēgpilnu mērķi, tas tavu personisko potenciālu uzpūš pilnās liesmās, radot fantastisku rezultātu.»

«Kādu tieši?» es vēlējos konkretizēt.

«Uz šo jautājumu atbildēt spēj tikai tu pats. Kas ir tas, pēc kā tu tiecies? Vai tu vēlies būt labāks tēvs saviem bērniem un dzīvot līdzsvarotāku dzīvi, kas sniegtu tev vairāk gandarījuma? Vai arī tu alksti gūt garīgu piepildījumu? Vai varbūt tavai dzīvei pietrūkst līksmības un azartiska avantūrisma? Tev vajadzētu par to padomāt.»

«Kā būtu ar mūžīgu laimi?»

«Nu jā. Visu vai neko,» viņš iesmējās. «Neiesi jau apmierināties ar mazumiņu. Nu ko, vari iegūt arī to.»

«Kādā veidā?»

«Sivanas Lielajiem skolotājiem jau piectūkstoš gadus zināms laimes noslēpums. Veiksmīgi, ka viņi to uzticēja arī man. Vai tu gribi to dzirdēt?»

Nē, es domāju, ka tagad laiks pārtraukumam, iešu Izlīmēt garāžā tapetes.»

«Kā?»

«Protams, ka es gribu dzirdēt mūžīgās laimes noslēpumu. Vai tad tieši pēc tā galu galā netiecas ikviens no mums?»

«Tas tiesa. Paklau … vai drīkstu palūgt vēl vienu tasi tējas?»

«Beidz nu runāt aplinkus. Ķeries pie lietas.»

«Nu labi. Laimes noslēpums ir pavisam vienkāršs: noskaidro, ko tu patiešām vēlies darīt, un tad novirzi visu savu enerģiju tieši uz to. Ja papētīsi pasaulē vislaimīgāko, visveselīgāko un visgandarltāko cilvēku dzīvi, redzēsi, ka ikviens no tiem ir atradis savas dzīves aizraušanos un tad visu savu laiku veltījis tās īstenošanai. Šāds dzīves aicinājums gandrīz vienmēr kaut kādā veidā dara labu arī citiem cilvēkiem. Tiklīdz tu savu garīgo spēku un enerģiju koncentrē uz to, kas tev patīk, tavā dzīvē ienāk pārpilnība, un visas tavas vēlmes īstenojas viegli un eleganti.»

«Tātad vajag tikai vienkārši izdomāt, kas tev patīk, un tad to darīt?»

«Ja vien tavs nodoms ir atzīstams,» Džūljens piemetināja.

«Kas ar to domāts «atzīstams»?»

«Kā jau es teicu, Džon, tavam nodomam ir jābūt tādam, kurš tā vai citādi spēj pilnveidot citu cilvēku dzīvi vai ari tai kalpot. Viktors Frenkls to izteicis daudz precīzākier vārdiem, nekā to spēju es: «Veiksmi, tāpat kā laimi, nav iespējams izvirzīt par pašmērķi. Uz to var tikai tiekties. Un tas ir tikai kā cilvēka neapzināta tiekšanās uz tādu mērķi, kas lielāks par pašu.» Tiklīdz būsi noskaidrojis, kas tev dzīvē darāms, tava pasaule iegūs jaunu dzīvību, Ik rītu tu pamodīsies, milzīgas enerģijas un entuziasma pārpilns. Visas tavas domas būs koncentrētas uz vienu: konkrētu mērķi. Tev neatliks laika nevajadzīgām lietām. Tāpēc nevajadzētu savu garīgo spēku tērēt maznozīmīgām domām. Tevī automātiski izzudīs paradums domāt par rūpēm un raizēm, un līdz ar to tavs prāts sāks darboties daudz efektīvāk un produktīvāk. Lūk, kas ir interesanti tevi pārņems iekšējas harmonijas sajūta. Tu jutīsies tā, it kā kāds tev palīdzētu realizēt tavu misiju dzīvē. Tā ir brīnišķīga : sajūta. Es to ļoti mīlu,» Džūljens līksmi piebilda.

«Cik aizraujoši! Man personiski patīk tā vieta, kur stāstīji par pamošanos labā garastāvoklī. Tev, Džūljen, varu godīgi pateikt, ka visbiežāk nepavisam negribas celties, bet gan pastaipīties gultas pēļos. Tas būtu daudz patīkamāk nekā iekļauties satiksmē, tikties ar sadusmotiem klientiem, mēroties spēkiem ar agresīvi noskaņotiem oponentiem un nonākt negatīvu emociju straumē. Pēc tā v isa jūtos galīgi zaudējis spēkus.»

«Vai tu zini, kāpēc lielākā daļa cilvēku ilgi guļ?»

«Kāpēc gan?»

«Tāpēc, ka īstenībā viņiem nav nekā cita ko darīt. Visiem tiem, kuri mostas līdz ar sauli, ir kaut kas kopīgs.»

«Trakums vai?»

«Ļoti smieklīgi… Nē, viņiem visiem ir kāds mērķis, kas aktivizē viņu slēpto, iekšējo potenciālu. Viņiem liek darboties pašu izvēlētas prioritātes, bet tā nav neveselīga apsēstība. Tas ir kaut kas tāds, kas neprasa tik lielu piepūli un ir pret cilvēku saudzīgāks. Pie nosacījuma, ka savu dzīvē izvēlēto darbu tie veic ar entuziasmu un mīlestību. Šādi cilvēki izdzīvo ikvienu strādāšanas brīdi. To nedalīta uzmanība pilnīgi un absolūti pievērsta tikai lajā brīdī konkrēti veicamajam uzdevumam. Tāpēc šādā situācijā nemēdz būt nekādas enerģijas noplūdes. Šāda lipa cilvēkiem piemīt viselastīgākais skatījums uz dzīvi un visneiedomājamākā vitalitāte, salīdzinot ar visiem pārējiem, kurus nācies sastapt.»

«Enerģijas noplūde, tu saki? Tas jau izklausās pēc Neivage sludinātās mācības, Džūljen. Varu derēt, ka Hārvarda universitātes Juridiskajā fakultātē šādas gudrības tev neviens nemācīja.»

«Tiesa gan. Šīs koncepcijas pirmatklājēji bija Sivanas Lielie Skolotāji. Lai gan tās pastāvēšanas vēsture mērojam gadu simtos, tās piemērotība mūsdienu dzīves apstākjier ir tikpat atbilstoša kā laikā, kad tā tika izstrādāta. Pārāk daudzu cilvēku prātus nodarbina nebeidzamu un gluž lieku rūpju slogs. Tas izsūc viņu dabisko vitalitāti un enerģiju. Vai esi kādreiz uzmetis aci velosipēda riepas kamerai?»

«Protams.»

«Kad tā ir piesūknēta ar gaisu, tu bez jebkādāi grūtībām sasniedz savu ceļamērķi. Bet, ja tajā rodas gaisa noplūde, kamera pamazām saplok un tavs braucien pēkšņi tiek pārtraukts. Tieši tāpat darbojas cilvēka prāts Raizes izraisa vērtīgās mentālās enerģijas un potence mazināšanos tieši tāpat kā gaisa trūkums velosipēda kamerā. Drīz vien visi enerģijas krājumi ir izsmelti. Visi cilvēka radītspējas, optimisma un motivācijas krājumi ir izsīkuši, bet cilvēks pats jūtas pilnībā zaudējis spēkus.»

«Es šo sajūtu pazīstu. Manas dienas nereti paiet krīze izraisītā haosā. Es taču nespēju atrasties vairākās vietās vienlaikus un nevaru izdarīt visu tā, lai pilnīgi visi justos apmierināti. Esmu ievērojis, ka šādās dienās, lai gan fiziski darbs kaulus nelauž, vakarpusē raizēšanās dēļ jūtos galīgi iztukšots. Gandrīz vai vienīgais, ko es, pārnācis mājās, daru ieleju sev glāzē viskiju un iezveļos dīvānā ar TV tālvadības pulti rokās.»

«Tieši tā. Šādu stāvokli izraisa pārlieku liels stress. Bet, ja tev izdodas atrast savai dzīvei mērķi, dzīvot kļūst vieglāk, un dzīve tev sniedz daudz lielāku gandarījumu. Kad tu beidzot noskaidrosi, kāds ir tavas dzīves galvenais uzdevums, tev dzīvē nenāksies strādāt vairs nevienu dienu.»

«Vai tāpēc, ka agri aizsūtīs pensijā?»

«Nē,» Džūljens atbildēja tajā iestudētajā tonī, kādu bija Ieguvis savos advokāta karjeras ziedu laikos. «Darbs tev btis pārtapis par atpūtu.»

«Vai man tagad nebūtu nedaudz riskanti atteikties no darba, lai sāktu meklēt visu savu vēlmju piepildījumu un dzīves mērķi? Gribu ar to teikt, ka man taču ir ģimene un reālas saistības, kas jāpilda. No manis ir atkarīgi četri i ilvēki.»

«Es jau nesaku, ka tev no advokāta karjeras vajadzētu atteikties jau rīt. Lai gan zināmus riskus tev tomēr vajadzētu sākt uzņemties. Citiem vārdiem sakot, mazliet sapurināt savu dzīvi. Atbrīvoties no zirnekļu tīkliem. Izvēlēties kādu mazāk iebrauktu ceļu. Lielākā daļa cilvēku dzīvo un eksistē sava komforta zonas ietvaros. Jogs Ramans bija pirmais cilvēks, kurš man paskaidroja, ka vislabākais, ko cilvēks savā labā var sākt darīt, ir regulāri iziet ārpus šīs zonas robežām. Tas ir ceļš, kas ved pretim ilglaicīgai sevis pilnveidošanai un izpratnei par to, cik liels cilvēcisko spēju un talantu patiesais potenciāls ir pašā.»

«Un tas būtu?»

«Tavs prāts, tavs ķermenis un tava dvēsele.»

«Un kādus riskus man vajadzētu uzņemties?»

«Vairs nebūt tik pragmatiskam. Sākt darīt to, ko vienmēr esi vēlējies. Zinu advokātus, kuri ir atteikušies no savas karjeras, lai kļūtu par aktieriem, un grāmatvežus, kuri sevi realizējuši kā džeza mūziķi. Šajā pārtapšanā viņi atkal ir atraduši to dziļo un piesātināto laimes sajūtu, kāda tiem tik ilgu laiku bija liegta. Kas par to, ka divus atvaļinājumu gadā un greznu vasaras villu Kaimanu salās viņi vairs nevarēja atļauties? Par aprēķinātu un izplānotu risku nāk milzīgas dividendes. «Kā gan tu jebkad lai spētu uzkāpt trešajā stāvā, ja ar vienu kāju joprojām atrodies otrajā?»

»Es nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.»

«Nu tad apsēdies un padomā. Noskaidro īsto iemeslu kāpēc še atrodies, un tad saņem drosmi, lai sāktu šo savu misiju īstenot.»

«Džūljen, vari man ticēt, ka es to vien daru kā domāju, īstenībā liela daļa problēmas ir tā, ka es pārāk daudz domāju. Mans prāts nekad nepierimst. Tas pārslogots ar iekšējo tērgāšanu, kas reizēm mani dara traku.»

«Es ierosinu pavisam ko citu. Visi Sivanas Lielie Skolotāji mēdz gremdēties klusās pārdomās ne tikai par to, kur atrodas, bet arī par to, uz kurieni dodas. Viņi gremdējas apcerē arī par savas dzīves mērķi un par katru izdzīvoto dienu. Bet svarīgākas par visu pārējo bija pārdomas par to, kā darīt katru nākamo dienu labāku par iepriekšējo. Ikdienišķa, nepārtraukta attīstība rada ilglaicīgu rezultātu, kas izraisa nākamās pozitīvās pārmaiņas.»

«Tātad man regulāri vajadzētu gremdēties pārdomās par savu dzīvi?»

Jā gan. Pat tikai desmit minūšu ilgas koncentrētas pārdomas dienā visai būtiski ietekmēs tavas dzīves kvalitāti.»

«Es saprotu., kā tas bija tur, no kurienes esi ieradies, Džūljen. Bet mana problēma ir tā, ka, dienai sākot ritēt Ierastajā gaitā, es nevaru vairs izbrīvēt pat desmit minūtes lam, lai paēstu pusdienas.»

«Mans draugs, apgalvojot, ka tev nepietiek laika, lai sakārtotu savas domas un savu dzīvi, tu apgalvo apmēram lo, ka tev nav laika uztankoties, jo ir pārāk liels braukšanas airums. Šāds dzīves temps tevi pilnībā nobeigs.»

«Jā, es to zinu. Paklau, tu taču teici, ka iepazīstināsi mani ar dažām praktiskām Sivanas Lielo Skolotāju piedāvātām tehnikām,» es ieminējos, cerībā uzzināt, kā iegūtās zināšanas pielietot dzīvē.

«Ir viena tāda prāta trenēšanas metode, kura izceļas pārējo vidū. To mēdza praktizēt Sivanas Lielie Skolotāji, kuri arī to man godprātīgi iemācīja. Praktizējis to divdesmit vienu dienu, es izjutu lielāku enerģijas, entuziasma un piemērošanās spēju pieplūdumu kā jebkad agrāk. Šī tehnika ir vairāk nekā četrtūkstoš gadu veca, un to sauc Rozes Sirds.«

«Pastāsti man par to sīkāk.»

«Viss, kas tev, šo vingrinājumu izpildot, nepieciešams, ir svaiga roze un klusa vieta. Vislabāk jau brīvā dabā, bet arī klusai istabai nav ne vainas. Sāc lūkoties rozes zieda centrā tās sirdī. Jogs Ramans man teica, ka roze ārkārtīgi līdzinās cilvēka dzīvei. Ceļā tu sastapsies ar ērkšķiem, bet, ja savā ticībā būsi nelokāms un spēsi noticēt saviem sapņiem un ideāliem, tad beidzot aizkļūsi garām ērkšķiem līdz krāšņajam ziedam. Turpini lūkoties rozē.

Pievērs uzmanību tās krāsai, tekstūrai un formai. Sajūti tā smaržu un nedomā ne par ko citu, kā vien par brīnišķo veidojumu sev priekšā. Sākumā prātā nāks visādas cita domas, traucējot koncentrēties uz Rozes Sirdi. Tas liecina par to, ka prāts nav trenēts. Bet neuztraucies, rezultātu nenāksies gaidīt ilgi. Vienkārši pievērs atkal uzmanību tam, uz ko tu koncentrējies. Drīz vien tavs prāts kļūs spēcīgs un disciplinēts.»

«Un tas ir viss? Izklausās diezgan vienkārši.»

«Tur jau slēpjas šis tehnikas lieliskums, Džon,» Džūljens atbildēja. «Tomēr, lai šis rituāls būtu efektīvs, to vajadzētu izpildīt katru dienu. Dažas pirmās dienas tev būs grūti lūkoties rozē pat piecas minūtes. Vairums cilvēku vada savas dienas tik trakā steigā, ka patiess miers un klusums tiem liekas absolūti svešs un nepatīkams. Vairums cilvēku, izdzirduši manus vārdus, teiks, ka viņiem nav laika sēdēt un aplūkot puķi. Tie ir tie paši, kuri teiks arī to, ka tiem nav laika ieklausīties arī sava bērna smieklos, nedz arī staigāt basām kājām pa rasu. Šie cilvēki apgalvos, ka ir pārāk aizņemti, lai noņemtos ar tādiem niekiem. Viņiem neatliek laika arī tam, lai iedibinātu draudzību, jo draudzības uzturēšana arī aizņem laiku.»

«Vai tu pazīsti daudzus šādus cilvēkus?»

«Es pats biju viens no tiem,» Džūljens atbildēja. Tad viņš brīdi klusēja un nekustējās. Viņa pētīgais skatiens pievērsās lielajam pulkstenim uz grīdas, ko mana vecmāmiņa mums ar Dženiju bija uzdāvinājusi mājas iesvētīšanas reizē.» Kad aizdomājos par tiem cilvēkiem, kuri savu dzīvi aizvada šādi, man atmiņā nāk kāda veca angļu romānista vārdi, kura darbus mēdza lasīt mans tēvs: «Nekad nedrīkst ļaut ne pulkstenim, ne kalendāram padarīt sevi aklu, liedzot izjust ik dzīves mirkli kā brīnumainu noslēpumu.»

«Esi neatlaidīgs un pavadi arvien ilgāku laiku, cenšoties sajust Rozes Sirdi,» Džūljens turpināja savā zemajā balsī. «Pēc nedēļas vai divām, tev jau vajadzētu būt spējīgam izpildīt šo tehniku veselas divdesmit minūtes, neļaujot domām aizklīst kaut kur citur. Tā būs pirmā norāde, kas liecinās par to, ka tu esi atguvis spēju kontrolēt savu prātu. Tagad tas koncentrēsies tikai uz to, uz ko tu vēlēsies. Tas tagad būs lielisks kalpotājs, kas spēj tavā labā paveikt brīnišķīgas lietas. Nekad neaizmirsti, ka vai nu tu kontrolē prātu, vai prāts kontrolē tevi.

Īsi sakot, tu ievērosi, ka esi sācis justies daudz mierīgāks. Tu būsi spēris milzīgu soli pretī tam, lai atbrīvotos no savām rūpēm un raizēm, kas sagandē dzīvi lielākajai daļai cilvēku, tā vietā saņemsi daudz vairāk enerģijas un optimisma. Vēl svarīgāk ir tas, ka reizē ar prieku tu pamanīsi savā dzīvē ienākam arī spēju novērtēt tās daudzās dāvanas, kas atrodamas visapkārt. Atgriezies pie Rozes Sirds tehnikas katru dienu, neatkarīgi no tā, cik esi aizņemts un cik izaicinājumiem tev nāktos stāties pretī. Tā ir tava oāze. Tā ir tava klusā atkāpšanās. Tā ir lava miera osta. Nekad neaizmirsti, kāds spēks slēpjas rimtā mierā un klusumā Klusums ir pakāpiens ceļā uz pieslēgšanos Visuma informatīvajam laukam, kurš strāvo ikvienā dzīvās pasaules radībā.»

Tas, ko dzirdēju, mani neizsakāmi valdzināja. Vai patiesi iespējams dzīvi tik radikāli pilnveidot, izmantojot tik vienkāršu metodiku?

«To radikālo pārmaiņu pamatā, kuras saskatāmas tevī, noteikti jābūt kam vairāk nekā tikai Rozes Sirds rituālam vien,» es savas domas izteicu balsī.

«Jā. Tā ir taisnība. Būtībā mana transformācija bija daudzu ļoti efektīvu stratēģiju un tehniku apvienojums. Neraizējies, tās visas ir tikpat vienkāršas kā tehnika, ar ko tevi iepazīstināju. Un tieši tikpat iedarbīgas. Tev, Džon, svarīgāk par visu ir iemācīties atvērt savu prātu tam, lai spētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, izmantojot visas tās piedāvātas iespējas.»

Džūljens kā neizsmeļama zināšanu aka turpināja atklāt man to, ko bija apguvis Sivanā. «Vēl viena laba tehnika, kā atbrīvot prātu no raizēm un citām negatīvām ietekmēm, kas atņem cilvēkam spēkus, pamatota uz to, ko jogs Ramans nodēvēja par Pretmetu Domāšanu. Es uzzināju, ka vareno Dabas likumu iespaidā prāts vienā un tai pašā laikā spēj apstrādāt tikai vienu vienīgu domu. Izmēģini to, Džon, un tu pārliecināsies, ka man ir taisnība.»

«Es izmēģināšu. Tas patiešām tā ir.»

«Izmantojot šo maz kam zināmo informāciju, ikvienam cilvēkam īsā laika periodā iespējams pavērst savu domāšanu pozitīvā un radošā virzienā. Šis process ir tiešs un nepastarpināts. Tiklīdz prātā ienāk kāda nevēlama doma, nekavējoties liec tās vietā kādu nozīmīgu. Tas ir apmēram tā, it kā tavs prāts būtu viens liels diaprojeklors, bet ikviena tava doma slaids. Tiklīdz uz ekrāna kļūst redzams negatīvs attēls, nekavējoties nomaini to ar pozitīvu.»

«Un tagad pienācis laiks parunāt par šīm krellēm,» Džūljens piebilda ar augošu entuziasmu balsī. «Ikreiz, kad pieķeru sevi domājam kaut ko negatīvu, es noņemu nost šīs krelles un noraisu no tām vienu zīli. Šīs rūpju zīles ievietoju lādītē, ko glabāju savā mugursomā. Visas kopā tās man kalpo par atgādinājumu, ka sevis garīgā pilnveidošanā un atbildībā par domām, kuras aizpilda manu prātu, man vēl mērojams garš jo garš ceļš.»

«Jā, tas gan ir lieliski! Turklāt pavisam viegli izdarāms. Nekad neesmu neko tamlīdzīgu dzirdējis. Pastāsti man par šo Pretmetu Domāšanas tehniku un filozofiju ko vairāk.»

«Te būs viens piemērs no dzīves. Pieņemsim, tev bijusi smaga diena tiesā. Tiesnesis nav piekritis tavam likumu interpretācijas veidam, savukārt apsūdzības uzturētājs ir guvis virsroku, un tavs klients ar tavu veikumu nav diez ko apmierināts. Tu pārnāc mājās un, drūmu domu pārņemts, ieslīgsti savā iemīļotajā atpūtas krēslā. Pats pirmais solis ir apzināties, ka tu patiesi nododies šādām neiedvesmojošām domām. Šāda apzināšanās ir jau solis ceļā uz sevis pilnveidošanu. Nākamais solis ir atcerēties reizi par visām reizēm, ka tikpat viegli, cik tu ļauj šādām drūmām domām pārņemt savu prātu, tu vari tās aizstāt ar daudz pozitīvākām. Domā par to, kas ir tiešā pretstatā šīm drūmajām domām. Koncentrējies uz uzmundrinošām un enerģētiskām domām. Pacenties justies laimīgs. Iespējams, ka tu pat sāksi smaidīt. Lai tavs ķermenis ieņem tādu stāvokli, kādā parasti esi, kad tevi pārņēmis prieks un entuziasms. Izslienies, iztaisno plecus, dziļi ieelpo un koncentrējies domās ūz kaut ko pozitīvu. Jau pēc dažām minūtēm tu sajutīsi būtisku atšķirību. Lūk, kas ir īpaši svarīgi: ja turpināsi praktizēt šo Pretmetu Domāšanu, tad ikvienas negatīvas domas gadījumā, kas pārņēmusi tavu prātu, tu jau pēc dažām nedēļām pārliecināsies par to, ka tās zaudējušas savu nozīmīgumu. Vai saprati, ko es ar to gribēju teikt?»

Džūljens risināja iesākto domu tālāk: «Domas ir ārkārtīgi svarīgas, dzīvas, tās ir mazi enerģijas sablīvējumi. Vairākums cilvēku nekad neaizdomājas līdz tam, kādas ir viņu domas, un tomēr tieši domu kvalitāte ir tā, kas nosaka cilvēka dzīves kvalitāti. Domas tikpat lielā mērā uzskatāmas par materiālās pasaules sastāvdaļu, kā ezers, kurā tu pekli, vai arī iela, pa kuru tu ej. Vājas domas noved pie vājas rīcības. Turpretī rūdīts un disciplinēts prāts, kādu ikdienas treniņu rezultātā var iegūt ikviens, spēj paveikt apbrīnojamas lietas. Ja vēlies izbaudīt dzīvi visā tās pilnībā, rūpējies par savām domām, tāpat kā tu rūpētos par savām visaugstāk vērtētajām materiālās pasaules lietām. Piestrādā pie tā, lai atbrīvotos no haotiskiem domu virpuļiem. Uz radikālām pārmaiņām tev ilgi nenāksies gaidīt.»

Nekad neesmu uzskatījis, ka domas varētu būt dzīvas,» es atbildēju, šī atklājuma pārsteigts. «Bet es spēju saskatīt, kā tās ietekmē ikvienu manas pasaules elementu.»

«Sivanas Lielie Skolotāji nelokāmi ticēja, ka prātā nepieciešams kultivēt tikai sattuic vai tīras domas. Šādu prāta stāvokli viņi panāca, pielietojot dažādas tehnikas, par kurām tev jau stāstīju, kopā ar citām, proti, ar dabisku diētu, pozitīvu apgalvojumu, vai, kā viņi mēdza teiktmantru jeb, citiem vārdiem sakot, atkārtotu kādas frāzes skandēšanu, gudru grāmatu lasīšanu, kā arī, nemitīgi rūpējoties par to, lai viņiem būtu gudri sarunu biedri. Ja prāta templī ielavījās kaut viena netīra doma, viņi, lai sevi sodītu, devās uz daudz jūdžu attālu, varenu ūdenskritumu un ļāva ledusaukstajam ūdenim šļākties sev pāri, līdz kamēr ledainais saltums kļuva neizturams.»

«Liekas, tu man apgalvoji, ka Sivanas Lielie Skolotāji bija ārkārtīgi gudri. Bet stāvēt zem ledainas ūdens strūklas kaut kur tālu Himalaju augstkalnu apvidū tikai tāpēc vien, ka prātā iešāvusies slikta doma, man šķiet visai ekstrēmi.»

Gandrīz tajā pašā mirklī sekoja Džūljena atbilde. Ne velti viņš daudzus gadus tika uzskatīta par izcilu pasaules klases advokātu. «Džon, teikšu īsi un skaidri. Tu patiešām nedrīksti atļauties ielaist prātā nevienu vienīgu negatīvu domu.»

«Esi par to pārliecināts?»

«Pilnīgi. Drūma doma līdzinās embrijam. Sākumā tā ir niecīga, bet tad aug un veidojas arvien lielāka. Drīz vien tā sāk dzīvot pati savu dzīvi.»

Džūljens uz brīdi apklusa, bet tad pasmaidīja. «Piedod, ja mans izklāsts, runājot par šo tēmu, proti, par filozofiju, kuru apguvu sava ceļojuma laikā, tev liekas nedaudz pamācošs. Es tikai vēlos pateikt, ka esmu atklājis veidu, kā uzlabot to cilvēku dzīvi, kuri jūtas nomākti un nelaimīgi. Neliels ikdienas treniņš, ietverot arī Rozes Sirds tehniku un pastāvīgi praktizējot Pretmetu Domāšanu, varētu viņu dzīvei piešķirt pavisam jaunu skanējumu. Domāju, ka viņi būtu pelnījuši to zināt.»

«Pirms pāreju no dārza uz joga Ramana sniegtās noslēpumainās līdzības nākamo elementu, man tev atklājams vēl viens noslēpums, kurš tev lieliski palīdzēs pilnveidoties kā personībai. Šī noslēpuma pamatā ir mūžsens princips, ka pasaulē ikviena lieta un dzīva būtne tiek radīta divreiz. Pirmo reizi prātā un tikai pēc tam reālajā dzīvē. Esmu jau tev skaidrojis, ka domas ir materiālas. Tās ir materiāla rakstura ziņneši, kurus mēs raidām, lai tie ietekmētu mūsu fizisko pasauli. Esmu teicis arī to, ja ceri būtiski ietekmēt ārējās pasaules norises pozitīvā virzienā, tev vispirms jāsāk ar sevi pašu un jāizmaina sava domāšana.»

«Sivanas Lielajiem Skolotājiem bija zināms brīnišķīgs veids, kā uzturēt savas domas vienmēr tīras un jēgpilnas. Šī tehnika izrādījās visai iedarbīga, arī pārveidojot to vēlmes, lai cik tās būtu vienkāršas, realitātē. Šī metodika darbojas jebkurā gadījumā. Tā spēj palīdzēt gan jaunam advokātam, kurš tiecas pēc lieliem honorāriem, tieši tāpat kā mātei, kura alkst uzlabot attiecības ģimenē, tieši tāpat kā pārdevējam, kuram nepatīk rīkot palētinātu preču izpārdošanu. Šo tehniku Sivanas Lielie Skolotāji devēja par Ezera Noslēpumu. Lai to īstenotu, Skolotāji cēlās četros no rīta, jo sirdi izjuta, ka tik agrai rīta stundai piemīt tādas noslēpumainas kvalitātes, no kurām tie var tikai iegūt. Tādās reizēs Sivanas Lielie Skolotāji devās garā ceļā pa stāvām un bīstamām kalnu takām, kuras tos noveda zemākos apvidos. Nokļuvuši tur, viņi soļoja pa tikko saskatāmu taku, kuras malās auga priedes un eksotiskas puķes, līdz taka tos izveda klajumā. Klajuma vidū atradās ezers ar dzidri zilu ūdeni, kuru klāja tūkstošiem baltu lotosa ziedu. Ūdens ezerā bija pārsteidzoši dzidrs un rāms. Skats uz ezeru patiesi bija apbrīnas vērts. Sivanas Lielie Skolotāji man stāstīja, ka šis ezers daudzu gadsimtu garumā sniedzis veldzi arī to senčiem.»

«Un kas tā par tehniku Ezera Noslēpums? es degu nepacietībā uzzināt.

Džūljens paskaidroja, ka Skolotāji mēdza lūkoties i.linā ezera ūdenī, vizualizējot savus sapņus, lai tie pārvērstos par īstenību. Ja viņi savā dzīvē vēlējās ieviest disciplinētības tikumu, viņi iztēlojās sevi ceļamies agrā gaismiņā, bez kurnēšanas pakļaujoties bargā iežīma noteikumiem un vadot savas dienas klusumā, lai nostiprināti gribasspēku. Ja Sivanas Lielie Skolotāji vēlējās ienest savā dzīvē vairāk prieka un līksmes, viņi, lukodamies ūdenī, iztēlojās sevi skaļi smejamies vai ari, sastopoties ar kādu no brāļiem vai māsām, viens ntram uzsmaidām. Ja tiem bija nepieciešama drosme, viņi iztēlojās sevi krīzes un izaicinājuma brīdī izturamies drosmīgi un izlēmīgi.»

«Jogs Ramans man reizēm atzinās, ka zēna gados izjutis mazvērtības kompleksu, jo bijis mazāka auguma nekā pārējie zēni viņa vecumā. Kaut arī tie, pateicoties savai audzināšanai, izturējās pret viņu laipni un draudzīgi, viņš kļuva nedrošs un kautrīgs. Lai no šī kompleksa atbrīvotos, jogs Ramans mēdza bieži nākt uz šo dievišķo stūrīti, lai ezera ūdenī vizualizētu tādu personību, par kādu cerēja kļūt. Reizēm viņš sevi vizualizēja kā izteikts līderis, kurš augumā stalts un garš būdams, stāv un uzrunā apkārtējos spēkpilnā un valdonīgā balsī. Citreiz viņš skatīja ezera spogulī sevi tādu, kādu vēlējās redzēt, gadiem ejot, proti, kā Lielo i Skolotāju, kuram piemīt liels iekšējs spēks un izteikta personības aura. Visu to, ko viņš dzīvē vēlējās sasniegt, jogs Ramans vispirms vizualizēja ezera ūdenī.»

«Pagāja vairāki mēneši, un jogs Ramans patiešām pārtapa par tādu cilvēku, par kādu savā garā vienmēr bija vēlējies kļūt. Redzi, Džon, prāts darbojas caur j iztēli. Prāta vīzijas ietekmē tavu paštēlu, bet tavs paštēls savukārt ietekmē to, kā tu jūties, kā tu darbojies un ko gribi sasniegt. Ja tavs paštēls apgalvo, ka tu esi pārāk jauns, lai kļūtu veiksmīgs advokāts, vai arī, ka esi pārāk vecs, lai izmainītu savus paradumus pozitīvā virzienā, tu šos mērķus nekad arī nesasniegsi. Ja tavs paštēls tev apgalvo, ka bagāta, nodrošināta un mērķtiecīga dzīve, papildināta ar lielisku veselību un laimi, domāta tikai citiem cilvēkiem, kuri par tevi pārāki, tad šāds uzstādījums galu galā patiešām arī kļūs par tavu dzīves īstenību.

Bet, radot prātā iedvesmojošas iztēles vīzijas, tavā dzīvē sāk risināties brīnišķīgas lietas. Einšteins reiz sacījis: «Par zināšanām svarīgāka ir iztēle.» Tev katru dienu jāatrod zināms laiks, kaut vai tikai dažas minūtes, lai praktizētu radošu vizualizāciju. Iztēlojies gara acīm lo, kāds vēlies būt izcils tiesnesis, lielisks tēvs vai arī godājams sabiedrības loceklis.»

«Vai man vajadzētu sameklēt kādu īpašu ezeru, lai praktizētu Ezera Noslēpumu?» es naivi apvaicājos.

«Nē. Ezera Noslēpums ir tikai Sivanas Lielo Skolotāju dots nosaukums mūžsenai tehnikai, kas ar pozitīvu tēlu palīdzību ļauj ietekmēt prātu. Tu vari to praktizēt savā dzīvojamajā istabā vai pat birojā. Aizslēdz durvis, atvieno telefonu un aizver acis. Tad pāris reižu dziļi ieelpo un izelpo. Pēc kādām divām vai trim minūtēm tu sajutīsi, ka tevi pārņem atslābums. Tad mēģini gara acīm iztēloties lo, kas tu gribētu būt, ko gribētu iegūt savā īpašumā un ko vēlētos dzīvē sasniegt. Ja vēlies kļūt par pasaulē vislabāko tēti, iztēlojies, kā tu smejies un rotaļājies ar saviem bērniem, ar tīru sirdi atbildot uz visiem viņu jautājumiem. Iztēlojies, kā spriedzes situācijā tu nezaudē savu pievilcību un labestību. Iztēlē izmēģini, kā tev izdosies kontrolēt savu rīcību, ja līdzīgā situācijā gadīsies nokļūt reālajā dzīvē.»

«Vizualizāciju iespējams izmantot ļoti dažādās dzīves situācijās. To var izmantot, lai gūtu panākumus tiesā, lai uzlabotu attiecības ar cilvēkiem, kā ari, lai sevi garīg bagātinātu. Pastāvīga šīs tehnikas pielietošana var arī palielināt tavus finansiālos ienākumus un sniegt citāda veida materiālos labumus, ja tas ir tas, pēc kā tu tiecies. Saproti reizi par visām reizēm, ka prātam piemīt magnētiskas spējas piesaistīt visu to, pēc kā tiecies. Ja tev dzīvē kā pietrūkst, tā notiek tāpēc, ka tev pietrūkst labu domu. Iztēlojies brīnišķas ainas un atceries, ka pat viens vienīgs negatīvs tēls spēj visu saindēt. Tiklīdz sāksi izjust prieku, kādu sniedz šī senā tehnika, tu sāksi apzināties sava prāta neierobežotās spējas un līdz ar to gūsi pieeju arī tām slēptajām spējām un enerģijai, kāda snauž katrā cilvēkā.»

Man radās tāds iespaids, it kā Džūljens runātu kādā svešā valodā. Nekad agrāk nebiju nevienu dzirdējis runājam par to, ka prātam piemīt magnētiska spēja piesaistīt garīgu un materiālu pārpilnību. Nedz arī jebkad agrāk biju dzirdējis kādu runājam par iztēles spēku un tās ietekmi uz visām cilvēku dzīves norisēm. Un tomēr kaut kur savas dvēseles dzīlēs es ticēju tam, ko Džūljens stāstīja. Tas bija vīrs, uz kura spriedumiem un intelektuālajām spējām varēja paļauties. Tas bija vīrs, kura domāšanas asums tika augstu vērtēts visas pasaules mērogā. Tas bija vīrs, kurš to ceļu, ko es vēl tikai gatavojos sākt iet, bija jau nogājis. Viens gan bija skaidrs Džūljens savā odisejā uz Austrumiem patiešām bija radis ko neaptverami nozīmīgu. Sajūtot viņa fizisko vitalitāti un acīmredzamo rimto mieru, kas lo apņēma, redzot visas viņā notikušās pārmaiņas, bija skaidrs, ka šī vira padomos ir vērts ieklausīties.

Jo vairāk es par dzirdēto domāju, jo jēgpilnāks man tas sāka likties. Prātam noteikti piemīt daudz lielāks potenciāls, nekā vairums cilvēku raduši domāt. Kā citadi lai mātes spētu pacelt smagas un neizkustināmas automašīnas, lai izglābtu savus brēcošos mazuļus, kas pakļuvuši zem to riteņiem? Kā citādi Austrumu cīņas meistari iespētu pāršķelt kaudzi ķieģeļu ar vienu vienīgu plaukstas cirtienu? Kā citādi Austrumu jogi iespētu pēc vēlēšanās apzināti palēnināt savu sirdsdarbību, vai arī, ne aci nepamirkšķinot, izturēt nepanesamas sāpes? iespējams, ka īstenībā problēma slēpās manī un tai apstāklī, ka man pietrūka ticības cilvēka neizsmeļamo rezervju esamībai. Iespējams, šis vakars, ko pavadīju kopā ar bijušo izcilo jurisprudences spīdekli, kurš bija pārtapis par viedu Himalaju mūku, uzskatāms par tādu kā manas dzīves modinātājzvanu.

«Bet es taču nevaru šīs tehnikas praktizēt savā birojā!» es piezīmēju. «Maniem partneriem jau tagad šķiet, ka es Izturos dīvaini.»

«Jogam Ramanam un visiem pārējiem Sivanas Lielajiem Skolotājiem, kuru vidū tas uzturējās, bija kāds Iemīļots, daudzus laiku lokus pārdzīvojis izteiciens. Tagad pienācis brīdis, kad varu šajā mums abiem tik nozīmīgajā brīdī, atļaušos to apgalvot, tālāk to nodot tev. Tas skan sadi: «Augstprātīga izturēšanās pret citiem cilvēkiem nav uzskatāma par cēlu rīcību. Būt patiesi cēlam nozīmē izturēties augstprātīgi pret savu iepriekšējo iekšējo Es. Tas, ko vēlos pateikt, ir: ja gribi pilnveidot savu dzīvi u dzīvot tā, kā esi pelnījis, tev visu laiku jācenšas pārs_ pašam sevi. Nav nozīmes tam, ko par tevi runā citi. Svarīg ir tikai tas, ko tu pats saki sev. Neraizējies par citu cilvē: spriedumu, ja esi pārliecināts par sava viedokļa pareizību Vari darīt visu, ko vierr gribi, ja dziļi sirdī esi pārliecināts pa: savu taisnību. Nekad nekaunies rīkoties tā, kā, tavuprāt, ir pareizi. Izlem, kāda rīcība tev liekas pareiza, un tad no savas nostājas vairs neatkāpies. Un, Dieva dēļ, nekad nepakļaujies nožēlojamam paradumam savu pašvērtību noteikt citu cilvēku teiktajam. Jogs Ramans mēdz teikt: «Ik mirklis, kc aizvadi, domādams par citu cilvēku sapņiem, izdzēš to laiku, kuai tu varētu veltīt savējiem.»

Bija jau septiņas minūtes pāri pusnaktij. Dīvaini, bel es nemaz nejutos noguris. Kad pateicu to Džūljenam, viņš atkal pasmaidīja. «Tu esi apguvis vēl vienu apskaidrotas dzīves principu. Arī nogurums būtībā ir prāta darbības rezultāts. Nogurumu izjūt tie cilvēki, kuru dzīvē trūkst mērķtiecības un sapņu. Ļauj minēt piemēru no dzīves. Vai tev ir gadījies visu pēcpusdienu pavadīt savā birojā, lasot sausus lietas materiālus, līdz sākušas jukt kopā domas un tevi pārmācis miegs?»

«Reizēm jā,» es atbildēju, negribēdams atzīties, ka tas ir mans modus operandi. «Protams, ka, strādājot birojā no rīta līdz vakaram, cilvēks sāk justies miegains.»

«Un tomēr, ja piezvana draugs, lai uzaicinātu tevi uz bumbas spēli, vai arī, lai palūgtu tavu padomu attiecībā uz golfa spēli, esmu pārliecināts, ka nogurums tai pašā mirkli būtu atņemts kā ar roku. No tā vairs nebūtu ne miņas. Tā taču ir, vai ne?»

«Jā, Jūsu Godība.»

Džūljens jutās savā elementā. «Nu, tātad tavs nogulums nav nekas vairāk kā vien prāta darbības rezultāts, las ir slikts paradums, kuru tavs prāts piesavinājies un darbojas kā bremze, kad tu veic kādu nogurdinošu darbu. Toties šovakar mans stāsts tevi acīmredzot ir savaldzinājis, un tu dedz nepacietībā uzzināt to, kas tapis zināms man. Enerģiju tev dod tava ieinteresētība un garīgā koncentrēšanās. Šovakar tavas domas nav ne aizklīdušas pagātnē, ne arī pievērsušās nākotnei. Tās koncentrējušās tikai uz tagadni, uz mūsu sarunu. Liekot prātam nemitīgi darboties tagadnē, tu nekad nejutīsies noguris, lai arī kādu nakts stundu rādītu pulkstenis.»

Es piekrītoši pamāju. Džūljena gudrība likās tik acīmredzama un pati par sevi saprotama, un tomēr tik daudz kas no dzirdētā man pašam nekad nebija ienācis prātā. Man šķiet, ka veselais saprāts nebūt ne vienmēr Ir tik vesels, kā pieņemts uzskatīt. Atceros vārdus, ko, mani audzinot, mēdza sacīt mans tēvs: «Atrod tikai tie, kuri meklē.» Man viņa ļoti pietrūkst.