Devītā nodaļa
SENA PAŠKONTROLES MĀKSLA
Labi cilvēki nemitīgi sevi stiprina.
«Cik ātri paiet laiks!» Džūljens sacīja, liedams savā lāsītē tēju. Drīz ausīs rīts. Vai vēlies, lai turpinu, vai arī vienai naktij būs gana?»
Es nekādā ziņā nebiju ar mieru ļaut šim cilvēkam, kuram piederēja tādas gudrības pērles, doties prom, pirms stāstījums ir galā. Sākumā viņa stāstītais likās neticams, liet, klausoties tālāk, uzņemot sevī viņam uzticētās, laika pārbaudi izturējušās zināšanas, mani pārņēma dziļa ticība viņa sacītajam. Tās nebija lēta reklāmtriku meistara paviršas un virspusējas pašapkalpošanās veikala cienīgas domu drumslas. Džūljena stāsts bija īsts. Viņš tajā lieliski orientējās. Un tas, ko Džūljens stāstīja, šķita patiess.
«Lūdzu, turpini, Džūljen. Man šodien nekur nav jāsteidzas. Bērni aizbraukuši apciemot vecvecākus, un Dženijas nebūs mājās vēl vairākas stundas.»
Jūtot manu patieso ieinteresētību, viņš turpināja skaidrot simbolisko līdzību, ko jogs Ramans bija izstāstījis, la labāk izskaidrotu savas domas par to, kā iespējams piln veidot dzīvi.
«Es tev jau sacīju, ka dārzs apzīmē nobriedušu cilvēka prātu, kurā atrodamas neskaitāmas pasakainas bagātības Esmu tev izstāstījis arī to, ka tornis ar bāku apzīmē mēr ķus un to nepārvērtējamo nozīmi, kāda ir sava dzīves aicinājuma noskaidrošanai. Tu droši vien atceries, ka līdzības turpinājumā torņa durvis lēni atveras un pa tā iznāk deviņas pēdas garš un deviņsimt mārciņas smags japāņu sumo cīkstonis.»
«Izklausās pēc kadra no lētas šausmu filmas par Go dzillu.»
«Kad biju mazs, man tādas ļoti patika.»
«Man arī. Bet neļauj man novirzīt sevi no tēmas,» es atbildēju.
«Sumo cīkstonis Sivanas Lielo Skolotāju mācībā par to, kā pārveidot savu dzīvi, apzīmē ļoti svarīgu elementu. Jogs Ramans darīja man zināmu, ka pirms daudziem gadsimtiem seno Austrumu gudrie izveidoja īpašu filozofisku mācību, kuru nodēvēja par kaizen. Japāņu valodā šis vārds apzīmē pastāvīgu pilnveidošanās procesu, kas nekad nebeidzas. Un tas ir personisks raksturlielums, j
kas piemīt jebkurai sievietei vai vīrietim, kurš dzīvo augstvērtīgu, garīgi možu dzīvi.»
«Kā kaizen koncepcija spēj bagātināt Lielo Skolotāju dzīvi?» es vēlējos noskaidrot.
«Kā jau pirmīt teicu, Džon, panākumi ārējā pasaulē sakas ar panākumiem sava iekšējā Es pārveidē. Īstenībā, ļa tu vēlies kaut ko uzlabot ārējā pasaulē, vai tā būtu lava veselība, tavas attiecības ar citiem cilvēkiem vai lavas finanses, tev vispirms jāpilnveido sava iekšējā pasaule. Visefektīvāk to iespējams izdarīt, nepārtraukti sevi pilnveidojot. Sevis pilnveidošana ir dzīves pilnveidošanas DNS.»
«Džūljen, ceru, ka tu neapvainosies, bet visa šī runāšana par cilvēka iekšējo pasauli man izklausās pārāk iv.otēriska un nesaprotama. Ievēro, ka es esmu tikai vidusšķiras advokāts no dziļiem mežiem laukos, ar džipu mājas priekšā un zāles pļāvēju garāžā.
Redzi, viss, ko pagaidām esi man izstāstījis, liekas ļoti saprātīgi, lai gan es zinu, ka veselais saprāts mūsu laikos nebūt nav tā izplatītākā parādība. Tomēr man jāatzīst, ka jēdziens kaizen un iekšējās pasaules pilnveidošana man nav īsti skaidri. Kas īsti ar to domāts?»
Džūljens acumirklī bija gatavs savu domu paskaidrot. «Mūsu sabiedrībā mēs visi pārāk bieži tos, kuri nav tik izglītoti, dēvējam par vājiem. Tomēr tie, kuri atklāti atzīst savu zināšanu trūkumu un tiecas tās papildināt, airod ceļu uz apskaidrību daudz ātrāk nekā pārējie. Tu atklāti atzinies savā nezināšanā, un tas liecina par to, ka esi atvērts svaigām idejām. Mūsdienu sabiedrībai visvarenākais spēks ir pārmaiņas. Vairākums cilvēku n tām baidās, bet gudrie iet kopā ar tām. Dzen tradīcij runā par labu iesācēja domāšanas veidam, proti, tie, kuri ir atvērti jaunām koncepcijām tie, kuru kauss vienmēr ir iztukšots nenoliedzami nokļūs augstāk un sasniegs ko vairāk. Nekad nekavējies uzdot nevienu, pat vismuļķīgāko jautājumu. Jautājums ir visefektīvākā informācijas ieguves metode.»
«Pazemīgi pateicos, bet man vēl aizvien nav skaidrs, ko nozīmē kaizen?»
«Runājot par tavas iekšējās pasaules pilnveidošanu, es ar to domāju pašpilnveidi un personības tālāku attīstību» Tas ir tas labākais, ko tu savā labā spēj izdarīt. Tu varētu nolemt, ka esi pārāk aizņemts, lai tērētu laiku sevis pilnveidošanai. Tāda rīcība būtu liela un nopietna kļūda. Redzi, kad esi atradis laiku tam, lai izveidotu stipru raksturu, kam piemīt disciplīna, enerģija, spēks un optimisms, tu vari iegūt visu un paveikt visu, ko vien vēlies arī ārējā pasaulē. Kad būsi nostiprinājis sevī dziļu ticību savām spējām un nelokāmajam garam ceļā uz panākumiem, īstenojot savu mērķus un dzīvojot gandarījuma piesātinātu dzīvi, tevi nekas vairs nespēs apturēt. Atlicinot laiku tam, lai asinātu prātu, parūpētos par savu fizisko ķermeni un izkoptu dvēseli, visa tava dzīve kļūs daudzveidīga un dzīvesprieka pilna. Ieklausies Epikteta vārdos, ko viņš teicis pirms daudziem jo daudziem gadiem: «Neviens cilvēks nav brīvs, ja tas nav noteicējs par sevi.»
«Tad jau iznāk, ka kaizen ir ļoti praktiska koncepcija »
«Jā, ļoti. Nu padomā pats, Džon. Kā cilvēks lai spētu vadīt korporāciju, ja viņš nespēj vadīt pats sevi? Kā viņš lai spētu lolot ģimeni, ja nekad nav mācījies nedz lolot, nedz arī parūpēties par sevi? Kā lai cilvēks varētu darīt labu, ja pats labi nejūtas? Nu, vai tagad saproti, ko es ar lo domāju?»
Es piekrītoši pamāju ar galvu. Tā bija pirmā reize, Kad biju nopietni aizdomājies par to, cik svarīgi ir sevi pilnveidot. Man vienmēr likās, ka visi tie cilvēki, kurus redzēju metro vilciena vagonā lasām grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā Pozitīvas domāšanas spēks vai Mega dzīvesveids, bija cilvēki ar nestabilu nervu sistēmu, kuriem, lai atgrieztos normālā dzīvē, nepieciešama medicīniska palīdzība. Tagad es sapratu, ka tie, kuri veltīja laiku sevis attīstīšanai, patiesībā bija visstiprākie, ka tikai, pilnveidojot savu iekšējo Es, var cerēt, ka būs iespējams pilnveidot arī citus. Tieši tad es sāku apcerēt visu to, ko man vajadzētu sevī pilnveidot. Tad es varētu tā īsti izmantot to enerģijas pieaugumu un labo veselību, kādu dotu nodarbošanās ar sportu. Atbrīvošanās no manām neciešamajām garastāvokļa maiņām, kā arī no paraduma iejaukties citu cilvēku sarunās varētu daudz ko dot manu attiecību uzlabošanā ar sievu un bērniem. Savukārt, raizēšanās paraduma izdzēšana ļautu atgūt dvēseles mieru un to dziļās laimes sajūtu, par kādu visu laiku biju sapņojis. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk saskatīju iespējas sevis pilnveidošanai.
Sākot apzināties visas pozitīvās pārmaiņas, kādas ienāktu manā dzīvē, ja es pārveidotu savus paradumus mani pārņēma satraukums. Bet Džūljens, manuprāt runāja par daudz ko dziļāku un nopietnāku nekā tika par nepieciešamību uzturēt sevi labā fiziskā formā, ieturēt veselīgu diētu un rūpēties par sabalansētu dzīvesveidu. Tas, ko viņš bija apguvis Himalajos, bija kas daudz dziļāks un nopietnāks. Džūljens uzsvēra to, cik svarīgi ir veido rakstura stingrību, nostiprināt garīgo izturību un dzīvot drosmīgi. Viņš apgalvoja, ka šīs trīs lietas ir nepieciešams priekšnoteikums ne tikai ceļā uz tikumisku, bet arī panākumiem bagātu dzīvi, kas sniegtu gandarījumu un nodrošinātu dvēseles mieru. Ikvienam cilvēkam ir pa spēkam attīstīt sevī drosmi, un tieši drosme ir tā, kas garākā laika periodā spēj atmaksāties ar uzviju.
«Kāds drosmei sakars ar sevis pilnveidošanu un sevis kontrolēšanu?» es nespēju apslēpt savu izbrīnu.
«Drosme palīdz cilvēkam izvirzīties. Drosme palīdz tev darīt to, ko tu gribi. Tāpēc, ka tu esi pārliecināts par savu taisnību. Drosme ļauj tev izdzīvot tur, kur pārējiem cilvēkiem tas nav izdevies. Un, visbeidzot, tas drosmes līmenis, ar kādu tu dzīvo, ir tieši proporcionāls gandarījumam, kādu tu saņem. Tā ļauj tev visā pilnībā izprast visas tās īpašās daudzsēriju filmas brīnumainās norises, kas patiesībā ir tava dzīve. Tiem cilvēkiem, kuri sevi nemitīgi pilnveido, piemīt ļoti daudz drosmes.»
«Nu labi. Pamazām sāku saprast, cik iedarbīga ir nodarbošanās ar sevis pilnveidošanu. Ar ko lai sāku?»
Džūljens atsauca atmiņā sarunu ar jogu Kamanu augstu kalnos nakti, tai bezgala skaistajā naktī, kad visas debesis bija nokaisītas ar mirdzošām zvaigznēm.
«Sākumā arī man bija problēmas, arī es nespēju izprast, ko īsti nozīmē pašpilnveidošanās. Galu galā es taču biju Hārvardā mācījies veikls un apsviedīgs juridisku kalambūru meistars, kuram nebija laika noņemties ar kaut kādām tur Jaunā Laikmeta teorijām, kuras man cenšas uztiept, manuprāt, slikti frizēti cilvēki, kuri mēdz klaiņot pa lidostām. Man nebija taisnība. Tieši šāda prāta aprobežotība nebija ļāvusi man visus šos gadus aizdomāties par savu dzīvi. Jo vairāk es ieklausījos joga Ramana mācībā un jo vairāk aizdomājos par savā līdzšinējā dzīvē izjustajām sāpēm un ciešanām, jo vairāk man šī kaizen filozofija, kas vērsta uz nemitīgu un ilgstošu prāta, ķermeņa un dvēseles pilnveidošanu, uzsākot savas dzīves pārveidošanu, iepatikās,» Džūljens apgalvoja.
«Kāpēc man pēdējā laikā nākas tik daudz dzirdēt par tādiem jēdzieniem kā «prāts» «dvēsele» un «fiziskais ķermenis»? Liekas, es nespēju paspert ne soli, kad kāds jau atkal nesāktu par to runāt.»
«Tā ir tavu cilvēcisko spēju trīsvienība. Tērēt tikai prātu vien, nepievēršot uzmanību savam fiziskajam stāvoklim, nozīmē gūt tikai daļēju uzvaru. Savukārt, prāta un ķermeņa attīstīšana līdz pilnībai, ja trūkst dvēseles kopšanas, atstāj cilvēcīguma trauku tukšu un nepiepildītu. Bet, veltot visus spēkus tam, lai atbrīvotu visu triju cilvēciskā aspekta potenciālu, tev laimēsies izbaudīt to dievišķo ekstāzi, kādu sniedz apskaidrība.»
«Zini, draugs, es sāku izjust aizvien lielāku ieinteresētību.»
«Kas attiecas uz jautājumu, «ar ko sākt,» apsolu, ka nedaudz vēlāk iepazīstināšu tevi ar vairākām mūžsenām, bet aizvien vēl iedarbīgām tehnikām. Bet pirms tam man ar tevi vēl jādalās praktiskās zināšanās. Nogulies tā, lai varētu pumpēties.»
«Tā tik vēl trūka! Džūljens ir pārņēmis arī armijas seržanta tradīcijas,» klusībā nodomāju. Bet, ziņkāres mākts un vēlēdamies sevis pārveidošanas kausu iztukšot līdz galam, es padevos.
«Nu un tagad pumpējies, cik pietiek spēka! Nepārtrauc, līdz rodas sajūta, ka esi pilnīgi izsmēlis spēkus.»
Šis vingrinājums mani pamatīgi nokausēja. Ar savām divsimt piecpadsmit mārciņām nebiju radis darīt ko vairāk, kā vien aizvest bērnus uz tuvāko Makdonaldu j vai arī paniekoties ar saviem biznesa partneriem golfa laukumā. Pirmie piecpadsmit uzrāvieni bija visīstākā agonija. Vakara sutīgajai tveicei vēl palielinot mocības, es sāku pamatīgi svīst. Tomēr es biju apņēmies neizrādīt savu vājumu un turpināju pumpēties, līdz nodevīgās rokas mani pievīla. Es padevos.
«Viss, Džūljen. Tas mani nogalinās. Ko tu ar to gribi pierādīt?»
«Vai esi pārliecināts, ka patiešām nespēj vairāk uzpumpēties?»
«Pilnīgi pārliecināts. Paklau, ļauj man atpūsties. Vienīgā mācība, kādu esmu guvis, ir tā, ka tagad zinu, kā iespējams izraisīt sirdslēkmi.»
«Uzpumpējies vēl desmit reizes! Tad varēsi atpūsties.» Džūljens nokomandēja.
«Tu joko vai?»
Bet Džūljens manī neklausījās. Viens! Divi! Trīs! Četri! Pieci! Un tad beidzot desmit. Gulēju uz grīdas absolūti bez spēka.
«Tonakt, kad kopā ar jogu Ramanu bijām devušies kalnos, kur viņš man pastāstīja šo līdzību, es apguvu tieši tādu pašu pieredzi kā tu,» Džūljens paskaidroja. «Viņš man sacīja, ka sāpes ir izcils skolotājs.»
«Ko gan cilvēks var iemācīties, apgūstot šādu pieredzi?» es jautāju, cīnīdamies pēc elpas.
«Jogs Ramans un visi Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka visvairāk cilvēks aug un attīstās, pārkāpjot Neizzinātā robežu.»
«Nu labi. Bet kāds tam visam sakars ar to, ka tu man liki pumpēties?
«Pēc divdesmit trim uzrāvieniem tu jau apgalvoji, ka vairāk nespējot. Tu teici, ka tā esot tavu iespēju galējā robeža. Kad es tev tomēr liku turpināt, tu izdarīji vēl desmit uzrāvienus. Tevī atradās apslēptas spēka rezerves, un, kad tās gribēji likt lietā, tu tās arī atradi un izmantoji. Jogs Ramans pavēstīja man, savam māceklim, vienu absolūtu patiesību: Vienīgais, kassavažo tavu dzīvi, esi tu pats. Kad tu uzdrīksties izlauzties ārpus ierastā komforta rāmjiem, ietiecoties Nezināmajā, tavs iekšējais apslēptai potenciāls sāk atbrīvoties. Tas, lūk, ir pirmais solis ceļā uz sevis pilnveidošanu un visu savas dzīves pārējo as pektu bagātināšanu. Darot ko tādu, kas sniedzas pāri cilvēcisko spēju robežām, tā, kā to pirms brīža darīji tu, tiek atbrīvotas prāta un fiziskā spēka rezerves, par kuru pastāvēšanu tev līdz šim nebija ne mazākās jausmas.»
«Cik fascinējoši,» klusībā nodomāju. Man ienāca prātā, ka es nesen kādā grāmatā biju izlasījis, ka vidēji cilvēks izmanto tikai niecīgu daļu savu spēju un talantu. Ko gan visu cilvēks iespētu paveikt, ja lietotu arī visas apslēptās spēka rezerves?
Džūljens atkal bija «savā elementā».
«Kaizen nepieciešams praktizēt, piespiežot sevi aktīvi rīkoties katru dienu. Lai pilnveidotu prātu un fizisko ķermeni, ir smagi jāstrādā. Nedrīkst aizmirst arī dvēseli. Ir jādara tieši tas, no kā tu baidies. Sāc dzīvot pa īstam, ļaujot vaļu entuziasmam un neierobežotam dzīvespriekam. Vēro saullēktu. Izbaudi deju spēcīgā lietusgāzē. Esi tāds, kāds vēlies būt savos sapņos. Dari to, ko vienmēr esi vēlējies darīt, bet neesi uzdrīkstējies, jo esi sev maldīgi iestāstījis, ka esi par jaunu, par vecu, par bagātu vai par nabagu. Esi gatavs pilnvērtīgai un pulsējošai dzīvei. Austrumos ir tāds teiciens: «Veiksme izvēlas tai sagatavotu prātu.» Es šo tautas gudrību nedaudz koriģētu. Manuprāt, «Dzīve izvēlas tai sagatavotu prātu.»»
Džūljens aizsākto domu kaismīgi izvērsa tālāk. «Noskaidro, kas īsti velk tevi atpakaļ un nobremzē. Vai tev ir bail no runāšanas? Vai arī nav kaut kas kārtībā ar cilvēciskajām attiecībām? Vai tev pietrūkst pozitīva skatījuma uz dzīvi un enerģijas? Uzraksti uz papīra savu nūkumu uzskaitījumu. Cilvēki, kuriem dzīve sniedz gandarījumu, salīdzinot ar pārējiem, ir daudz intensīvāk domājoši. Atlicini laiku tam, lai padomātu, kas īsti tevi kavē dzīvot tādu dzīvi, pēc kādas ilgojies un kādu dziļi zemapziņā jūties pelnījis. Tiklīdz būsi ticis skaidrībā par saviem trūkumiem, tūlīt nepieciešams drosmīgi stāties tiem pretī un uzbrukt, lai bailes pārvarētu. Ja baidies no uzstāšanās auditorijas priekšā, piesakies divdesmit reizes uzstāties publiski. Ja baidies uzsākt jaunu biznesu vai saraut nepatīkamas attiecības, mobilizē visu savu iekšējo enerģiju, lai pieņemtu šādu lēmumu un tad to īstenotu. Tā tu pirmo reizi izbaudīsi īstas brīvības garšu, kādu nebūsi izjutis gadiem ilgi. Bailes nav nekas cits kā vien prāta kultivēts monstrs, kuru pats esi radījis. Citiem vārdiem sakot, tā ir negatīva apziņas plūsma.»
«Bailes nav nekas vairāk kā negatīva apziņas plūsma? Tas man patīk! Vai ar to gribi teikt, ka visas manas bailes nav nekas cits kā vien mazi iztēles mošķīši, kuri daudzu gadu gaitā pamazām ieperinājušies.manā prātā?»
«Tieši tā, Džon. Ikreiz, kad tie tevi ir atturējuši sākt aktīvi rīkoties, tu esi vairojis to dzīves enerģiju. Bet, bailes pārvarot, tava dzīve tiek pārradīta no jauna.»
«Varbūt tu varētu minēt kādu piemēru?»
«Protams. Piemēram, kaut vai uzstāšanās auditorijas priekšā. Lielākā daļa cilvēku no tās baidās vairāk kā no nāves. Tiesas zālē nereti sastapos ar advokātiem, kuri nespēja publiski uzstāties. Viņi bija gatavi darīt visu, pat atteikties no visādā ziņā izdevīgas aizstāvības lietas, lai tikai izvairītos no publiskas uzstāšanās tiesas zālē.»
«Man arī ir gadījies tādus sastapt.»
«Vai tu domā, ka viņi jau ar šādām bailēm nāca pasaulē?»
«Ceru, ka ne.»
«Iedomājies mazu zīdainīti. Viņš vēl nepazīst nekādas robežas. Viņa prātu raksturo milzīgs spēka un iespēju potenciāls. Pareizi ievirzīts, tas ved pie izcila rezultāta. Turpretī, gūstot negatīvu ievirzi, tas, labākajā gadījumā, novedīs pie viduvējības. Es cenšos pateikt lūk ko: neviena pieredze pati par sevi, neatkarīgi no tā, vai tā ir publiska uzstāšanās, algas paaugstinājuma lūgšana savam priekšniekam, peldēšanās saules pielietā ezerā vai pastaiga mēnesnīcā okeāna krastā, pēc sava rakstura nav nedz sāpīga, nedz patīkama. Tādu vai citādu to padara tikai un vienīgi mūsu domāšana.»
«Interesanti.»
«Bērnu var iemācīt uztvert saulainu dienu kā nomācošu. Bērnam var iestāstīt, ka kucēns ir mežonīgs zvērs. Pieaugušajam var iestāstīt, ka narkotikas ir lielisks līdzeklis, ar kā palīdzību panākt iekšēju atbrīvotību. Tātad, tas nav nekas cits, kā vien atkarības veidošana.»
«Piekrītu.»
«Nu, un tieši tāpat ir arī ar bailēm. Bailes ir jau iepriekš nosacīta cilvēka atbildes reakcija. Tas ir ieradums, kas dzīvei atņem krāsainību un, ja zaudēsi modrību, var viegli nosūkt cilvēkam enerģiju, kā arī mazināt radošās un gara spējas. Tiklīdz bailes uzdrošinās pacelt savu pretīgo galvu, vajag tās ātri izgaisināt. Vislabākais veids, kā to paveikt, ir izdarīt tieši to, no kā tu baidies. Mācies izprast baiļu anatomiju. Bailes ir tevis paša radītas. Un tieši tāpar kā jebko citu, ko radījušas cilvēka rokas, tās tikpat viegli kā izveidot, iespējams arī iznīcināt. Metodiski pārmeklē savu prātu, un tad pa vienai vien iznīcini savas bailes, kuras slepeni ielavījušās lava prāta cietoksnī. Tas paaugstinās tavu pašapziņas līmeni, sniegs laimi un dvēseles mieru.»
«Vai cilvēka prāts spēj atbrīvoties no pilnīgi visa veida bailēm?» es gribēju zināt.
«Labs jautājums. Atbilde ir absolūti viennozīmīga un nepārprotama: «Jā!» Sivanas Lielie Skolotāji, visi kā viens, bija pilnīgi brīvi no bailēm. Tas bija nojaušams jau no veida, kā viņi staigāja. To varēja redzēt pēc tā, kā viņi sarunājās. To varēja saskatīt, dziļi ielūkojoties viņiem acīs. Un es tev vēl kaut ko pateikšu, Džon.»
«Jā? Ko tieši?» es pavaicāju, visa dzirdētā ārkārtīgi aizkustināts.
«Manas bailes arī ir izgaisušas. Es sevi pazīstu un esmu pārliecinājies, ka tagad mans dabiskais stāvoklis ir nelokāmas gribas, vitalitātes un neierobežota spēka caurstrāvots. Visus līdzšinējos gadus manu vitalitāti bija nobloķējusi nevērība pret sevi un neizlīdzsvarota domāšana. Pateikšu vēl kaut ko. Padzinis bailes no sava prāta, tu sāc izskatīties jaunāks un veselīgāks.»
«Ak, šī mūžsenā saistība starp prātu un ķermeni,» es atteicu, cerībā nomaskēt savu nezināšanu.
«jā gan. Austrumu Lielajiem Skolotājiem tas zināms jau vairāk nekā piectūkstoš gadu. Tā kā pagrūti kaut ko tādu asociēt ar Jauno laikmetu, vai ne?» viņa starojošajos sejas vaibstos iegūla plats smaids.
«Sivanas Lielie Skolotāji uzticēja man vēl kādu nozīmīgu senās mācības principu, par ko bieži domāju. Domāju, ka tev, nostājoties uz sevis un savas dzīves pilnveidošanas ceļa, tas varētu lieti noderēt. Tas mani ir motivējis tajās reizēs, kad man ne visai gribas iedziļināties lietu būtībā, īsi un kodolīgi to varētu noformulēt šādi: spēcīgi motivēti cilvēki no inertajiem, kuriem sevis pilnveidošana nav aktuāla, atšķiras ar to, ka viņi paveic darbus, kurus mazāk attīstīti cilvēki dara nelabprāt, kaut motivētajiem arī to nemaz tik ļoti negribas darīt.»
«Patiesi apskaidroti cilvēki, kuri katru dienu izjūt patiesu laimi, liela un attāla mērķa īstenošanas labā ir gatavi atteikties no komforta, kādu tiem sagatavojusi tuvākā nākotne. Tāpēc viņi uzreiz metas cīņā ar savām vājībām un bailēm, jo ietiekšanās nezināmajā saistīta ar krietnu devu diskomforta. Viņi izšķiras dzīvot dzīvi pēc kaizen principa, nemitīgi un bez paguruma pilnveidojot ikvienu savas dzīves aspektu. Ar laiku tas, kas sākumā likās grūti paveicams, vairs nesagādā nekādas grūtības. Bailes, kuras agrāk tiem liedza izjust tādu laimi, veselību un labklājību, kādu tie bija pelnījuši, izgaist gluži kā smilšu graudi viesuļvētrā.»
«Tātad tu ar to gribi teikt, ka, pirms izmainīt savu dzīvi, noteikti jāizmainās man pašam?»
«Tieši tā. Tas ir tāpat kā tajā sen zināmajā stāstā, ko Izstāstīja mans iemīļotais profesors, kad vēl studēju Juridiskajā fakultātē. Kādu vakaai tēvs pēc nogurdinošas darba dienas noguris sēdēja savā kabinetā, atlaidies klubkrēslā, un lasīja avīzi. Dēlēns, gribēdams rotaļāties, nelika viņu mierā. Kad lēvs to vairs nespēja izturēt, viņš izplēsa no avīzes tur ievietoto attēlu ar globusu un saplēsa to sīkos gabaliņos. «Paklau, dēls, izveido no šiem mazajiem gabaliņiem atkal globusu,» viņš izrīkoja cerībā, ka šī nodarbe dēlēnam paņems pietiekami daudz laika, lai tēvs pagūtu izlasīt avīzi. Viņam par lielu pārsteigumu, dēlēns jau pēc minūtes bija klāt ar perfekti saliktu globusa attēlu rokā. Kad pārsteigtais tēvs gribēja zināt, kā dēlam tas izdevies, zēns pasmaidīja un atbildēja: «Tēt, globusam otrā pusē bija cilvēka attēls. Kad man izdevās salikt cilvēku, arī ar globusu viss bija kārtībā.»
«Tas ir ļoti interesants stāsts.»
«Liekas, ka visiem gudrākajiem cilvēkiem, kādus esmu savā mūžā saticis, sākot ar Sivanas Lielajiem Skolotājiem un beidzot ar maniem profesoriem Hārvarda universitātē, bija zināma laimes formula.»
«Stāsti tālāk,» es teicu, un manā balsī ieskanējās nepacietīga nots.
«Tas ir tieši tas, ko teicu jau pirmīt, proti, ka laimes sajūtu sniedz aizvien lielāka nozīmīga mērķa apzināšanās. Kad cilvēks nodarbojas ar to, kas viņam patīk, viņš tajā visā rod dziļu apmierinājumu.»
«Bet, ja jau laimi spēj iegūt ikviens, vienkārši darot to, kas tam patīk, kāpēc tik daudzi cilvēki tomēr jūtas nelaimīgi?»
«Ļoti labs jautājums, Džon. Redzi, lai darītu to, kas tev patīk, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmē atteikties no sava pašreizējā darba, lai kļūtu par aktieri, vai arī netērēt tik daudz laika nenozīmīgu darbu veikšanai, izbrīvējot laiku lietām, kas tev ir patiesi nozīmīgas, nepieciešama liela drosme. Tā liek cilvēkam iziet ārpus pierastās komforta zonas, bet sākuma stadijā jebkura pārmaiņa ir saistīta ar nelielu diskomfortu. Turklāt, šāda uzdrīkstēšanās arī ir diezgan riskanta. Kad cilvēks to beidzot sev ir pateicis, jau ir vieglāk ķerties pie savas dzīves pārveidošanas pozitīvā virzienā.»
«Bet kā iespējams iemācīt sev uzdrīkstēšanos?»
«Tas ir tāpat kā tajā stāstā, tiklīdz tu sakārto pats sevi, sāk pārveidoties arī apkārtējā pasaule. Tiklīdz būsi savedis kārtībā prātu, fizisko ķermeni un raksturu, tavā dzīvē gluži neizskaidrojamā veidā ienāks laime un pārpilnība. Bet tikai pie nosacījuma, ka tu katru dienu strādāsi ar sevi, kaut vai tikai desmit vai piecpadsmit minūtes.»
«Un ko īsti simbolizē joga Ramana stāstītajā līdzībā tas deviņas pēdas garais un deviņsimt mārciņu smagais japāņu sumo cīkstonis?»
«Šis smagnējais tēls tev nepārtraukti atgādinās par jēdzienā kaizen ietverto spēku. Es jau tev sacīju, ka japāņu valodā tas nozīmē nemitīgu sevis pilnveidošanu.»
Dažu stundu laikā Džūljens bija man pavēstījis vispārsteidzošāko un iedarbīgāko informāciju, kādu man jebkad mūžā bija gadījies dzirdēt. Biju daudz ko uzzinājis par cilvēka prāta noslēpumainajām spējām un neizsmeļamo potenciālu. Biju uzzinājis ļoti praktiskas tehnikas, ar kuru palīdzību klusināt haotiski klīstošās domas, koncentrējot tās tikai uz sapņu un vēlmju piepildījumu. Biju uzzinājis, cik svarīgi ir apzināties savas dzīves aicinājumu un noteikt konkrētus mērķus ikvienam manas personiskās, profesionālās un garīgās dzīves aspektam. Un tagad vēl nāksies ņemt vērā arī mūžseno kaizen principu.
«Un kā šo kaizen principu iespējams praktizēt?»
«Izstāstīšu tev desmit mūžsenas, iedarbīgas metodikas, kas ļaus pavirzīties tālu uz priekšu sevis pilnveidošanas ceļā. Ja praktizēsi tās katru dienu, noticot to iedarbīgumam, reālu rezultātu iegūsi jau pēc viena mēneša. Ja turpināsi tās praktizēt arī turpmāk, padarot tās par savas ikdienas dzīves nepieciešamu sastāvdaļu, un ļausi tām kļūt par ieradumu, tu iemantosi lielisku veselību, neierobežotu enerģiju, ilglaicīgu laimi un dvēseles mieru. Visbeidzot tu iemantosi arī dievišķu likteni, kāds tev tika ielikts jau šūpulī.»
«Jogs Ramans man šos rituālus darīja zināmus, būdams dziļi pārliecināts par to īpašo efektivitāti, un domāju, tu man piekritīsi, ka esmu tam dzīvs pierādījums. Lūdzu tev tikai to, lai uzklausi, kas man sakāms, un pats spried par sasniegto rezultātu.»
«Tu tiešām gribi man iegalvot, ka dzīvi iespējams izmainīt viena vienīga mēneša laikā?» es neticīgi pārjautāju.
«Jā. Quid pro quo nosaka, ka tev vienu mēnesi katru dienu ir jāizbrīvē vismaz viena stunda, lai praktizētu tās tehnikas, par kurām tev stāstīšu. Tev nenāksies sevi ieguldīt neko vairāk. Un lūdzu nesaki, ka tev tam neatliks laika.»
«Bet man patiešām neatliks,» es godīgi atzinos. «Mana advokāta prakse ir ļoti piesātināta. Es pat desmit minūtes sev nespēju izbrīvēt, kur nu vēl veselu stundu, Džūljen.»
«Es jau pirmīt teicu, ka aizbildināšanās ar laika trūkumu sevis pilnveidošanai, vai nu tā attiektos uz prātu vai dvēseli, ir aptuveni tas pats, kas aizbildināšanās ar pārāk lielu braukšanas ātrumu, neatrodot laiku tam, lai automašīnas bākā ielietu benzīnu. Galu galā tas novedīs tevi pie kraha.»
«Patiešām?»
«Patiešām.»
«Kāpēc?»
«Mēģināšu to paskaidrot šādā veidā. Iedomājies, ka tu esi augstas klases sacīkšu automašīna, kas maksā miljoniem dolāru. Labi ieeļļota un ārkārtīgi sarežģīta.»
«Paldies par komplimentu, Džūljen.»
«Visapbrīnojamākā lieta pasaulē ir tavs prāts, bet tavam fiziskajam ķermenim piemīt spēja paveikt to, kas tev pašam ir īsts atklājums.»
«Jā, piekrītu.»
«Zinot šīs ārkārtīgi dārgās un vērtīgās mašīnas cenu, vai būtu prātīgi darbināt to katru dienu no rīta līdz vakaram ar pilnu jaudu, neļaujot tai ne uz mirkli apstāties, lai atdzesētu motoru?»
«Nekādā gadījumā.»
«Kāpēc tādā gadījumā arī tev reizi pa reizei uz brīdi neizslēgt savu motoru? Kāpēc lai tu nespētu izbrīvēt laiku, lai atdzesētu arī sava prāta jaudīgo motoru? Vai tu seko līdzi manai domai? Laika izbrīvēšana, lai sevi atjaunotu, ir absolūti nepieciešama. Un tā ir īsta likteņa ironija, bet, izbrīvējot savā saspringtajā grafikā laiku sevis pilnveidošanai un savas dzīves bagātināšanai, tu visai radikāli ietekmēsi arī sava veiktā darba rezultātu, kad pie tā atgriezīsies.»
«Un tam mēneša garumā būs nepieciešama tikai viena stunda dienā?»
«Tā ir tā maģiskā formula, ko vienmēr tiku meklējis. Savās advokāta slavas dienās es būtu bijis ar mieru samaksāt par to pāris miljonu dolāru, ja vien būtu izpratis tās nozīmīgumu. Man nebija ne jausmas, ka to iespējams iegūt par velti, tāpat kā visas patiesi vērtīgās zināšanas. Kad tu tagad visu to zini, tev jābūt disciplinētam un katru dienu jāpraktizē tehnikas, ko ietver šī formula, turklāt darot to pārliecībā par tās efektivitāti.»
«Jā, izdarīt to veikli un ātri laikam nav iespējams. Ja esi to sācis, tad nāksies tam ziedot diezgan daudz laika, un turklāt ilgstoši.»
«Ko tu ar to gribi teikt?»
«Pie nosacījuma, ka tu dari tieši to, kas tev jādara, vienas stundas izbrīvēšana katru dienu, lai sevi pilnveidotu, pēc mēneša jau noteikti dos visai jūtamu rezultātu. Vajadzīgs apmēram viens mēnesis, lai izstrādātu pilnīgi jaunu pozitīvu paradumu. Pēc mēneša jaunapgūtās stratēģijas un tehnikas jau būs pārvērtušās par ierastu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Ja gribēsi redzēt arī turpmākos rezultātus, ļoti svarīgi ir turpināt tās praktizēt katru dienu.»
«Jā, tas būtu tikai taisnīgi,» es piekritu. Bija skaidri redzams, ka Džūljenam patiešām bija izdevies rast pieeju sava personiskā spēka avotam un atbrīvot savu dzīvi no spriedzes un stresa. īstenībā viņa pārtapšana no veca un slimīga advokāta par starojošu un enerģijas pilnu filozofu bija apbrīnojama. Tieši tobrīd es izšķīros par to, ka noteikti veltīšu katru dienu vienu stundu laika tam, lai īstenotu tās tehnikas un principus, ar kuriem vēl tikai tikšu iepazīstināts. Nolēmu vispirms pievērsties sevis paša pilnveidošanai, pirms mainīt citu cilvēku dzīves, kā biju to paradis darīt. Varbūt arī man izdotos sevi pārveidot tāpat kā Džūljenam. Katrā ziņā bija vērts pamēģināt.
Tonakt, sēdēdams savā mēbelēm pieblīvētajā dzīvojamajā istabā, es uzzināju to, ko Džūljens dēvēja par «prieka pilnas dzīves desmit rituāliem». Dažu veikšanai bija nepieciešama prāta koncentrēšana. Turpretī citu varēja veikt bez jebkādas piepūles. Visas piedāvātās tehnikas bija ļoti intriģējošas un solīja visai neparastu rezultātu.
«Pirmo no šīm tehnikām Sivanas Lielie Skolotāji dēvēja par Vienatnes rituālu. Šīs tehnikas izpildei nekas vairāk nebija nepieciešams kā vien tavā ikdienā obligāti iekļaujams miera periods.»
«Ko tu ar to domā «miera periods»?»
«Tas ir laiks piecpadsmit līdz piecdesmit minūšu garumā, kurā tu izbaudi klusuma dziedinošo iedarbību uz sevi un izproti, kas tu īstenībā esi,» Džūljens paskaidroja.
«Vai tas būtu brīdis, kad apstāties, lai atdzesētu manu pārkarsušo motoru?» es, viegli pasmaidījis, pajokoju.
«Jā, tas būtu ļoti precīzs un trāpīgs raksturojums. Vai esi kādreiz kopā ar ģimeni devies garākā pārbraucienā ar automašīnu?»
«Protams. Mēs katru vasaru dodamies prom uz salām, lai pāris nedēļas padzīvotu pie Dženijas vecākiem.»
«Nu redzi, un vai tu reizi pa reizei ceļā mēdzi apstāties?»
«Jā. Lai paēstu vai arī, ja, sēžot pie stūres, sāku justies noguris. Tad es, sešas stundas noklausījies bērnu strīdos aizmugures sēdeklī, atļaujos mazliet nosnausties.»
«Nu tad uztver šo Vienatnes rituālu kā brīdi, kad veldzēt savu dvēseli. Šī tehnika domāta sevis atjaunošanai, un to praktizē, pavadot laiku vienatnē, ietinoties klusuma brīnišķīgajā sagšā.»
«Kas klusumā ir tik īpašs?»
«Labs jautājums. Vienatne un klusums ļauj tev pieslēgties savam radošajam polam, ļauj tev piekļūt bezrobežu Visuma gudrībai. Redzi, Džon, prātu var salīdzināt ar ezeru. Mūsu haosa pārņemtajā pasaulē vairumā gadījumu cilvēka prāts nemitīgi rosās. Mēs visi esam iekšējā nemiera pārņemti. Tomēr katru dienu, izbrīvējot laiku, kad varam būt klusi un mierīgi, prāts aprimst un kļūst līdzīgs rāmam ezera spogulim. Šāds iekšēja klusuma brīdis ietekmē cilvēku ļoti pozitīvi, sniedzot tam dvēseles mieru, neierobežotu enerģiju un dziļu sevis sakārtotības sajūtu. Tev pat miegs kļūst ciešāks, un, veicot savus ikdienas darbus, tu jūties atjaunots un līdzsvarots.»
«Un kur man šo miera brīdi pavadīt?»
«Teorētiski to var darīt jebkur, sākot ar guļamistabu un beidzot ar tavu biroju. Svarīgi ir vienīgi tas, lai tur patiešām valdītu miers un skaistums.»
«Kāda te nozīme skaistumam?»
«Skaistas lietas satrauktu dvēseli nomierina,» Džūljens, smagi nopūties, piebilda. «Uz taviem jutekļiem ļoti nomierinoši iedarbosies rožu pušķis vai arī viena vienīga narcise, sniedzot tev dziļu relaksāciju. Ideālos apstākļos tev vajadzētu izbaudīt skaistumu tādā telpā, kura kalpotu par patvērumu tavam iekšējam Es.»
«Ko tu ar to domā?»
«Īstenībā tai vajadzētu kļūt par slepeno vietu tev, kur nodarboties ar sava prāta un gara pilnveidošanu. Tā varētu būt guļamistaba tavā mājā vai arī nelielā dzīvoklī izbrīvēts neliels stūrītis. Tai vajadzētu būt vietai, kas paredzēta tikai sevis atjaunošanai, vietai, kas klusi gaida katru tavu ierašanos.»
«Tas gan būtu labi. Manuprāt, ja man būtu kāda klusa vietiņa, kur patverties, kad pārnāku mājās no darba, tas būtu vienkārši brīnišķīgi. Tur es varētu vienā mierā atbrīvoties no dienas laikā uzkrātās spriedzes un uztraukumiem. Pēc tam mājiniekiem droši vien būtu daudz vieglāk rast ar mani kontaktu.»
«Bet te atkal parādās viens svarīgs moments. Vienatnes rituāls vislabāk darbojas tad, ja to praktizē katru dienu vienā un tajā pašā laikā.»
«Kāpēc?»
«Tāpēc, ka pēc tam tas jau iestrādājas, pārvēršoties par ikdienas dzīves rituālu. Praktizējot šo tehniku vienā un tajā pašā laikā, tu pie šīs ikdienas klusuma devas tik ļoti pieradīsi, ka nekad vairs nevēlēsies no tās atteikties. Bet pozitīvi dzīves ieradumi katrā ziņā pilnīgos un bagātinās arī tavu dzīvi.»
«Vai ir vēl kas?»
Jā. Ja vien pastāv tāda iespēja, vajadzētu katru dienu pabūt pie dabas. Neliela pastaiga mežā vai arī dažas minūtes sakņu dārzā pie tomātiem sniegs atjaunotni un mieru, kas tev tik ļoti nepieciešami. Atrašanās dabā ļauj cilvēkam noskaņoties uz sava augstākā Es nebeidzamā gudrības viļņa. Šī savas patības apzināšanās nodrošinās tev pieeju nevienā kartē neiezlmētajām tavas personiskās varēšanas dimensijām. Nekad to neaizmirsti,» Džūljens kaismīgā balsī piezīmēja.
«Vai uz tevi arī, Džūljen, šis rituāls iedarbojas?»
«Pilnīgi noteikti. Es ceļos līdz ar sauli, un pirmais, ko daru, dodos uz savu slepeno patvērumu. Tur es, cik vien ilgi nepieciešams, gremdējos Rozes Sirdī. Ir dienas, kad es klusās pārdomās aizvadu vairākas stundas, bet ir arī tādas, kad varu šīm pārdomām veltīt tikai desmit minūtes. Rezultāts vienmēr ir vairāk vai mazāk līdzīgs: es izjūtu dziļu iekšēju harmoniju un fiziskās enerģijas pieplūdumu. Un te nu mēs nonākam pie otrā rituāla. Tas ir Fizikalitātes rituāls.»
«Izklausās interesanti. Ko tas nozīmē?»
«Tas ir saistīts ar rūpēšanos par savu fizisko ķermeni.»
«Patiesi?»
«Tas nav nekas sarežģīts. Fizikalitātes rituāls balstīts uz principu, kas nosaka sekojošo: kā tu rūpējies par savu ķermeni, tā tu rūpējies par savu prātu. Sagatavojot savu fizisko ķermeni, tu sagatavo savu prātu. Cik daudz tu trenē savu fizisko ķermeni, tikpat daudz tu trenē arī savu prātu. Izbrīvē katru dienu brīdi tam, lai ar vingrojumu palīdzību uzturētu kārtībā savu fiziskā ķermeņa templi. Liec savam ķermenim kustēties, lai labāk cirkulētu asinis. Vai tu zini, ka nedēla sastāv no simt sešdesmit astoņām stundām?»
«Nezināju vis.»
«Tā tas ir. Un vismaz piecas no šīm stundām vajadzētu ziedot kādai fiziskai aktivitātei. Sivanas Lielie Skolotāji praktizēja jau kopš senseniem laikiem pazīstamo jogu, lai atbrīvotu savu fizisko potenciālu un padarītu savu dzīvi vitālu un dinamisku. Bija visai neparasti redzēt šos apbrīnojamos cilvēkus, kuri bija spējuši saglabāt jaunību, stāvam ciemata vidū uz galvas.»
«Vai esi kādreiz praktizējis jogu, Džūljen? Pagājušā gada vasarā Dženija sāka nodarboties ar jogu un saka, ka jūtoties tā, it kā būtu par pieciem gadiem pagarinājusi savu dzīvi.»
«Džon, vispirms es gribu tev pateikt, ka neviena no šīm atsevišķajām tehnikām pati par sevi nespēj kādā brīnumainā veidā mainīt tavu dzīvi. Ilglaicīgas un noturīgas pārmaiņas izraisa tikai nemitīgs visu to daudzo tehniku pielietojums, par kurām tev stāstīju. Bet joga ir ārkārtīgi iedarbīgs veids, kā atbrīvot vitalitātes iekšējās rezerves. Es veicu jogas vingrinājumus katru dienu, un tā ir viena no vislabākajām lietām, ko varu sevis labā darīt. Tā ne tikai atjauno manu ķermeni, bet palīdz arī teicami fokusēt prātu. Ar tās palīdzību man izdevies atbrīvot pat savas radošās spējas. Tā ir fantastiska disciplīna.»
«Vai Sivanas Lielie Skolotāji darīja arī ko citu, rūpējoties par savu fizisko ķermeni?»
«Jogs Ramans, kā arī viņa brāļi un māsas uzskatīja, ka pastaigas dabā, vai tā būtu kāpelēšana pa kalnu takām vai arī pastaiga pa bieziem mežiem, lieliski atbrīvo cilvēku no noguruma un atjauno fizisko ķermeni tā dabiskajā možajā stāvoklī. Ja laiks pastaigām brīvā dabā nebija piemērots, viņi nodarbojās ar vingrojumiem sava mājokļa drošajā patvērumā. Viņi drīzāk varētu izlaist kādu ēdienreizi nekā savu vingrošanas nodarbību »
«Kas viņiem tur mājās bija, taču ne trenažieri?» es iesmējos.
«Ne gluži. Dažkārt viņi praktizēja jogas pozas. Citreiz redzēju viņus nodarbojamies ar pumpēšanos, kuru tie mēdza izpildīt tikai ar vienu roku. Īstenībā man liekas, ka viņiem nemaz nebija īpaši svarīgi, ar ko tieši nodarboties, jo viņi visu dienu nemitīgi kustējās un atradās dabā, neaptverami skaistā vietā, kur to plaušas pildīja dzīvinošs kalnu gaiss.»
«Kāds tam visam sakars ar elpošanu un svaigu gaisu?»
«Atbildēšu uz tavu jautājumu ar vienu no joga Ramana iemīļotajiem teicieniem: «Pareizi elpot nozīmē pareizi dzīvot.»
«Vai elpošana patiešām ir tik ļoti svarīga?» es pārsteigts vaicāju.
«Sivanas Lielie Skolotāji jau īsi pēc manas ierašanās viņu apmetnē man pastāstīja, ka visātrākais veids, kā dubultot vai pat trīskāršot savas enerģijas daudzumu, ir apgūt pareizas elpošanas tehniku.»
«Bet vai tad mums visiem tas nav zināms jau kopš brīža, kad ieradāmies šajā pasaulē?»
«Tā vis nav, Džon. Vairākums no mums zina, kā elpot, lai izdzīvotu, bet mēs nekad neesam mācījušies elpot tā, lai varētu dzīvot bez bēdu. Lielākā daļa cilvēku elpo pārāk sekli. Elpojot tādā veidā, mēs nespējam nodrošināt organisma apgādi ar skābekli tik lielā apjomā, lai tas varētu darboties optimālā režīmā.»
«Liekas, ka pareizai elpošanai ir izteikta saistība ar zinātni.»
«Tā ir Pastāstīšu, kā šo problēmu atrisināja Sivanas Lielie Skolotāji. Viņu filozofija bija pavisam vienkārša. Jo vairāk cilvēks, pareizi elpojot, uzņem skābekli, jo vairāk viņā atbrīvojas iekšējā enerģija un dabiskajam stāvoklim raksturīgā vitalitāte.»
«Nu labi. Un ar ko man vajadzētu sākt?»
«īstenībā tas ir loti vienkārši Divas vai trīs reizes dienā vajadzētu ziedot pāris minūtes tam, lai padomātu par dziļāku un līdz ar to rezultatīvāku elpošanu.»
«Kā es varu zināt, ka mana elpošana ir rezultatīva?»
«Nu, tev vajadzētu nedaudz izgāzt vēderu. Tas nozīmē, ka tu elpo ar diafragmu, kas arī ir vajadzīgs. Jogs Ramans iemācīja man pavisam vienkāršu triku, kā pārliecināties, ka elpoju pareizi. Man vajadzēja uzlikt uz vēdera kausā saliktas plaukstas. Ja ieelpošanas laikā tās pacēlās uz augšu, mana elpošanas tehnika bija pareiza.»
«Ļoti interesanti.»
«Ja tev tas liekas interesanti, tad tev patiks arī trešais starojošas dzīves rituāls,» sacīja Džūljens.
«Kas tas tāds?»
«Tas varētu būt Dzīvinoša Uztura rituāls. Savas advokāta karjeras laikā manas maltītes sastāvēja no steikiem, ceptiem produktiem un dažādas citas mazvērtīgas barības. Jā, es ēdu mūsu valsts lepnākajos restorānos, bet tik un tā pildīju savu ķermeni ar visiem šiem draņķiem. Bet tas bija viens no galvenajiem manas neapmierinātības iemesliem.»
«Patiešām?»
«Jā, slikts uzturs ārkārtīgi ietekmē dzīvi. Tas izsūc garīgo un fizisko enerģiju. Tā ietekmē tavu garastāvokli un domu skaidrību. Jogs Ramans to izteica šādi: «Kā tu baro savu ķermeni, tā tu baro savu prātu.»»
«Tādā gadījumā es pieņemu, ka tu savu diētu mainīji?»
«Radikāli, un tas ļoti spēcīgi izmainīja manu izskatu un manas sajūtas. Es vienmēr domāju, ka izskatos tik nodzīts stresa un spriedzes dēļ, kas saistīti ar manu darbu. Un arī tāpēc, ka pēc manis jau snaikstījās vecuma artrīta savilktie pirksti. Sivanā es uzzināju, ka par savu letarģisko stāvokli varu pateikties pārtikai, kurā trūka piesātināto ogļūdeņražu. Bet tieši ar tādu pārtiku es visu laiku pildīju savu vēderu.»
«Un ko ēda Sivanas Lielie Skolotāji, izskatoties tik jauneklīgi un vitāli?»
«Dzīvo pārtiku,» atbilde sekoja nekavējoties.
«Kādu pārtiku?»
«Dzīvo pārtiku. Dzīva pārtika ir tāda, kas nav mirusi.»
«Džūljen, izbeidz. Kas tā par dzīvo pārtiku?» es nespēju nociesties.
«Patiesībā dzīva pārtika ir tā, kas veidojas savstarpējā un dabiskā mijiedarbībā ar sauli, gaisu, augsni un ūdeni. Es runāju par veģetāro diētu. Liec uz sava šķīvja svaigus dārzeņus, augļus un graudus, un tu dzīvosi mūžīgi.»
«Vai kaut kas tāds maz iespējams?»
«Lielākā daļa Sivanas Lielo Skolotāju jau bija krietni pārkāpuši simt gadu slieksni, bet viņos nemanīja vēl nekādas novecošanas pazīmes. Un vēl tikai pagājušajā redēļā es lasīju rakstu par nelielu cilvēku grupu, kuri dzīvo Okinavas salā Dienvidķīnas jūrā. Šī sala nokļuvusi zinātnieku uzmanības lokā, jo tajā novērota vislielākā simtgadnieku koncentrācija pasaulē.»
«Ko zinātniekiem izdevās noskaidrot?»
«To, ka viens no galvenajiem ilgdzīvošanas noslēpumiem ir veģetāra diēta.»
«Bet vai šāda diēta ir veselīga? Diez vai tā dod arī spēku? Neaizmirsti, ka es vēl aizvien esmu praktizējošs advokāts, Džūljen.»
«Tā ir tieši tāda diēta, kādu mums paredzējusi daba. Tā ir dzīva, vitāla un ļoti veselīga. Sivanas Lielie Skolotāji ieturējuši šādu diētu jau tūkstošiem gadu. Viņi to dēvē par sattvic vai tīro diētu. Kas attiecas uz tavām raizēm par spēku, tad visstiprākie dzīvnieki uz mūsu planētas, sākot ar gorillām un beidzot ar ziloņiem, ietur izteikti veģetāru diētu. Vai tu zināji, ka gorillam piemīt aptuveni trīsdesmit reižu vairāk spēka nekā cilvēkam?»
«Paldies par šādu svarīgu informāciju.»
«Zini, Sivanas Lielie Skolotāji nav nekādi pārcilvēki. Visa viņu gudrība balstās uz mūžseno principu, ka cilvēkam savā dzīvē jāietur mērenība un nav jāieslīgst pārmērībās. Tā ka, ja tev garšo gaļa, vari to ēst arī turpmāk. Tikai atceries, ka tu sevī uzņem mirušu barību. Bet, ja tev nav iebildumu, mazliet parunāsim par to sarkano gaļas gabalu, ko tu ēd. Tas ir grūti sagremojams, un, tā kā gremošanas sistēma ir viena no tām organisma sistēmām, kas patērē visvairāk enerģijas, tad vērtīgās enerģijas rezerves tiek nevajadzīgi tērētas šīs barības sagremošanai. Vai saproti, ko es vēlos tev pateikt? Salīdzini, kā tu jūties pēc tam, kad esi apēdis steiku, un pēc tam, kad esi apēdis salātus. Kāds katrā no šiem gadījumiem ir tavs enerģijas līmenis? Ja nevēlies kļūt par izteiktu veģetārieti, tad vismaz pievieno katrai maltītei porciju salātu un kādu augli desertam. Arī šāda ēdienu karte ieviesīs radikālas pārmaiņas tavā jaunajā dzīvē.»
«Neliekas, ka tas būtu pārāk grūti izdarāms,» es piezīmēju. «Esmu daudz ko dzirdējis par veģetārās diētas priekšrocībām. Vēl tikai pagājušajā nedēļā Dženija man stāstīja par kādu Somijā veiktu pētījumu, kā gaitā noskaidrots, ka jaunie veģetārieši, kuri bija trīsdesmit astoņi procenti no visiem aptaujātajiem, tikai pēc septiņu mēnešu ilgas jaunās diētas ieturēšanas jutās daudz mazāk noguruši un daudz atvērtāki aktīvai dzīvei. Centīšos ikvienu maltīti papildināt ar salātiem. Raugoties uz tevi, Džūljen, es būtu ar mieru pārtikt tikai no salātiem vien.»
«Izmēģini to kaut vai tikai vienu mēnesi un novērtē rezultātu. Tu jutīsies fantastiski.»
«Nu labi. Ja ar to pietika Sivanas Lielajiem Skolotājiem, tad pietiks arī man. Es tev apsolu, ka to izmēģināšu. Nešķiet, ka tas varētu būt pārāk mokoši, un man tev jāatzīstas, ka man tie ikvakara saieti ar gaļas cepšanu dārzā ir jau līdz kaklam.»
«Nu, ja esmu tevi pārliecinājis par nepieciešamību ieturēt dzīvās barības diētu, domāju, tev patiks arī ceturtais rituāls.»
«Tavs māceklis deg nepacietībā uzzināt, kas būs tālāk.»
«Ceturto rituālu dēvē par Bagātīgo Zināšanu rituālu. Tā būtība ir tāda, ka cilvēks visu mūžu mācās un uzkrāj zināšanas, lai pilnveidotu ne tikai sevi, bet arī sev apkārt esošos cilvēkus.»
«Vai tas ir tas pats vecais sauklis, ka zināšanas ir spēks?»
«Nē, Džon, tajā slēpjas kas nesalīdzināmi vairāk. Zināšanas ir tikai potenciāls spēks. Lai šis spēks varētu izpausties, to nepieciešams pielietot. Lielākā daļa cilvēku ļoti labi zina, kā viņiem katrā konkrētā situācijā rīkoties, kā arī to, kas viņiem savā dzīvē paveicams. Bet problēma ir tā, ka viņi savā ikdienas dzīvē neko nedara, lai pielietotu savas zināšanas un īstenotu savus sapņus. Bagātīgo Zināšanu rituāls nozīmē to, ka tev jākļūst par mūžīgo studentu. Bet vēl svarīgāka ir nepieciešamība visu dzīves skolā iemācīto arī izmantot.»
«Kā jogs Ramans un Sivanas Lielie Skolotāji pildīja šo rituālu?»
«Viņiem bija vēl daudzi mazāki rituāli, kurus tie ik dienas īstenoja kā papildinājumu lielajam Bagātīgo Zināšanu rituālam. Tās stratēģijas, kuras ir visbūtiskākās, parasti mēdz būt ļoti vienkārši izpildāmas. Tu varētu sākt jau šodien.»
«Ceru, ka tas neaizņems pārāk daudz laika?»
Džūljens smaidīja. «Tās tehnikas, paņēmieni un padomi, ko e§mu tev atklājis, darīs tavu dzīvi rezultatīvāku un efektīvāku kā jebkad agrāk. Krāj sīkumos, un kļūsti bagāts. Padomā par tiem, kuri apgalvo, ka viņiem nav laika noglabāt informāciju datorā tāpēc, ka viņiem daudz jāstrādā. Un kad nu datori kādu dienu iziet no ierindas un cilvēks pazaudē darbu, pie kā strādājis mēnešiem ilgi, viņš nožēlo, ka nav veltījis dažus mirkļus tam, lai tekstu saglabātu. Vai saprati, ko es ar to gribēju teikt?»
«To, ka jāizvirza prioritātes?»
«Tieši tā. Mēģini sevi nesavažot ar dienasgrāmatā saplānotajiem darbiem. Tā vietā koncentrējies uz to, ko tev saka priekšā tava sirds. Kad būsi izbrīvējis sev laiku un sācis nodarboties ar prāta, fiziskā ķermeņa un rakstura treniņiem, lai paceltu tos jaunā esības pakāpē, tu gandrīz vai sajutīsi sevī stūrmani, kas tev pateiks priekšā, kas jādara, lai gūtu vislielākos panākumus un vislielāko iespējamo gandarījumu. Tu beigsi raizēties par ritošo laiku un sāksi dzīvot savu īsteno dzīvi.»
«Viss skaidrs. Bet kas tie par rituāliem, par ko tu pirmīt ieminējies?» es gribēju noskaidrot.
«Lasi grāmatas. Trīsdesmit minūšu ilga lasīšana dienā spēj darīt brīnumus. Bet man tevi jābrīdina nelasi visu pēc kārtas, kas vien pagadās. Tev jābūt ļoti izvēlīgam attiecībā uz to, kam ļauj ienākt savā prāta dārzā. Tai jābūt ļoti labai lasāmvielai. Lasi tikai tādas grāmatas, kuras spēj bagātināt gan tevi, gan tavu dzīvi.»
«Ko lasīja Sivanas Lielie Skolotāji?»
«Viņi pavadīja garus nomoda brīžus, lasot un pārlasot savu priekšteču atstātās grāmatas. īpaši augsti viņi vērtēja filozofiska rakstura literatūru. Es vēl aizvien redzu šos pasakaini skaistos cilvēkus sēžam nelielos bambusa krēslos un lasām savas īpatni iesietās grāmatas ar rāmu smaidu apgarotajās sejās. Tieši Sivanā es iepazinu lasīšanas spēku un sapratu, ka grāmata ir īsteni gudra cilvēka vislabākais draugs.»
«Vai tas nozīmē, ka man vajadzētu sākt lasīt ikvienu labu grāmatu?»
«Gan jā, gan nē,» skanēja atbilde. «Es tev nekad neieteiktu lasīt visu pēc kārtas. Iegaumē dažas grāmatas domātas tam, lai tās izgaršotu, citas lai tās sagremotu, bet ir arī tādas grāmatas, kuras var lasīt, aprijot veselas. Un tā mēs nonākam vēl pie kādas svarīgas lietas.»
«Vai jūties izsalcis?»
«Nē, Džon,» Džūljens sāka smieties. «Es tikai gribu tev pateikt, ka, lai no patiesi labas grāmatas kaut ko mācītos, nepieciešams to ne tikai izlasīt, bet tajā iedziļināties. Tādas grāmatas vajadzētu lasīt tikpat uzmanīgi, kā tu iepazīsties ar juridisko līgumu tekstiem, kurus, gribēdami uzzināt tavu viedokli, tev piegādā bagāti klienti. Pārdomā izlasīto, strādā ar šādu lasāmvielu, saplūsti ar to, kļūstot par vienu veselu. Lielie Skolotāji savā plašajā tempļa bibliotēkā savāktās grāmatas bija pārlasījuši reizes desmit vai piecpadsmit. Paliesi nozīmīgas grāmatas viņi cienīja tāpat kā Svētos Rakstus, kā dokumentus ar dievišķu izcelsmi.»
«Tiešām? Vai lasīšana patiesi ir tik ļoti svarīga?»
«Trīsdesmit minūtes dienā ienesīs tavā dzīv patīkamu pārmaiņu, jo tu drīz vien sāksi saskatīt tās plašās iespējas, kādas cilvēkam sniedz zināšanas, lai varētu tās izmantot savā labā Drukātā formā atrodama atbilde uz jebkuru problēmu, ar kādu tev nāksies satapties. Ja gribi kļūt labāks advokāts, tēvs, draugs vai mīļākais, ir virkne grāmatu, kas tevi taisnā ceļā novedīs pie izvēlētā mērķa. Arī visas kļūdas, kādas dzīvē tev vēl tikai nāksies pieredzēt, ir jau paguvuši pieļaut tie, kuri dzīvojuši pirms tevis. Vai tu patiešām uzskati, ka tavas dzīves problēmas ir absolūti unikālas un neatkārtojamas?»
«Nekad neesmu par to domājis, Džūljen. Bet es sekoju līdzi tavai domai un zinu, ka tev ir taisnība.»
«Visas problēmas, ar kādām tev jau ir nācies sastapties un ar kādām tu savā mūžā kādreiz vēl tikai sastapsies, kaut kad jau ir bijušas,» Džūljens apgalvoja. «Daudz svarīgāk ir tas, ka grāmatās ir atrodamas atbildes un visu šo problēmu risinājumi. Tāpēc izvēlies lasīšanai īstās grāmatas un uzzini, ka tādas pašas problēmas, ar kādām tu sastopies šodien, risinājuši arī tie, kuri dzīvojuši pirms mums. Pārņem viņu panākumu atslēgu un būsi pārsteigts par to, kādu attīstību pieredzēsi paša dzīvē.»
«Kuras tieši ir tās pareizās grāmatas?» es pavaicāju, sajūsmā par to, cik skaidri Džūljens visu izklāsta.
«Tas tev jāizlemj pašam, mans draugs. Es personiski, kopš esmu atgriezies no Austrumiem, dienas lielāko daļu pavadu, lasot apbrīnojamu vīriešu un sieviešu biogrāfijas, kā arī filozofiska rakstura grāmatas.»
«Vai vari ieteikt man kā iesācējam dažas grāmatas?» es palūdzu.
«Protams. Tu daudz ko iegūsi, izlasot izcilā amerikāņa Bendžamina Franklina biogrāfiju. Domāju, ka dažu labu noderīgu ideju varēsi pasmelties no Mahatmas Gandija autobiogrāfijas ar nosaukumu «Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību». Vēl es tev ieteiktu izlasīt Hermaņa Heses grāmatu «Sidharta», visnotaļ dzīvē noderīgo Marka Aurēlija filozofiju, kā arī dažus Senekas darbus. Tu varētu izlasīt grāmatu «Domā un kļūsti bagāts», tās autors ir Napoleons Hils. Es to beidzu lasīt pagājušajā nedēļā. Tajā bija izteiktas ļoti dziļas domas.»
«Domā un kļūsti bagāts!» es pārsteigumā iesvilpos. «Man likās, ka pēc pārdzīvotās sirdslēkmes tevi tamlīdzīgas lietas vairs neinteresē. Nevaru ciest visas tās bezgala daudzās naudas taisīšanas rokasgrāmatas, kuras, mēģinot iedzīvoties uz vājo rēķina, tev cenšas iesmērēt pieglaimīgi izplatītāji.»
«Tiesa gan, šajā ziņā esmu ar tevi pilnīgi vienisprātis » To sakot, Džūljena sejā parādījās tāda labestības un pacietības pilna izteiksme, kāda parasti raksturīga dzīvesgudriem un mīlošiem vectētiņiem. «Es arī vēlos atjaunot mūsu sabiedrībā zudušās ētikas normas. Šī nelielā grāmatiņa stāsta nevis par to, kā tikt pie naudas, bet gan par to, kā padarīt savu dzīvi pilnskanigu. Būšu laikam pirmais, kurš tev noradīs uz lielo atšķirību starp jēdzienu «labklājība» un «nodrošinātība». Esmu to pieredzējis un pazīstu ciešanas, kādas sagādā dzīve, kuras vadmotīvs ir nauda. Grāmata «Dzīvo un kļūsti bagāts» stāsta par pārpilnību, tai skaitā arī par gara dāsnumu, kā arī par to, kā piesaistīt savai dzīvei visu labo un pozitīvo. Būtu jauki, ja tu to izlasītu. Bet tas nebūt nav obligāti.»
«Atvaino, Džūljen, es negribēju kļūt uzmācīgs,» es izlīdzinoši sacīju. «Reizēm manī ņem pārsvaru sliktais. Tas ir vēl viens virziens, kādā man vajadzētu sevi pilnveidot. Esmu tev bezgala pateicīgs par to, ko esi man pastāstījis.»
«Viss kārtībā. Kas bijis, bijis. Es vienkārši domāju, ka cilvēkam vajag lasīt un lasīt. Vai zini, kas vēl man šķiet interesanti?»
«Kas?»
«Tevi bagātina ne tik daudz tas, ko tu izlasi grāmatā. Beigu beigās tavu dzīvi daudz vairāk izmaina tas, kādus rezultātus tu sasniedz pats. Zini, Džon, īstenībā grāmatas tev neko jaunu neiemāca.»
«Vai tu patiešām tā domā?»
«Domāju gan. Grāmatas tev vienkārši palīdz saskatīt to, kam jau ir aizmetņi tavā zemapziņā, vai arī to, kas tevī jau ir. Tāda ir apskaidrotības būtība. Pēc visa sava ceļojuma uz Austrumiem un tā, ko tur uzzināju, es sapratu, ka esmu nogājis pilnu apli un atkal nonācis tajā pašā sākuma punktā, kurā atrados, kad biju pavisam mazs. Tikai tagad es sevi pazīstu, esmu iepazinis savu patību un izzinājis savas iespējas.»
«Vai ar to jāsaprot, ka Bagātīgo zināšanu rituāls attiecas tikai uz lasīšanu un uz iegūtās informācijas izvērtēšanu?»
«Daļēji. Pagaidām pietiks, ja lasīšanai atlicināsi trīsdesmit minūtes dienā Pārējais nāks pats no sevis,» Džūljena balsī ieskanējās noslēpumainība.
«Nu labi. Un kāds ir pilnskanīgās dzīvošanas piektais rituāls?»
«Tas ir Personisko Pārdomu rituāls. Sivanas Lielie Skolotāji bija cieši pārliecināti par cilvēka iekšējo pārdomu spēku. Izbrīvējot laiku sevis paša iepazīšanai, cilvēks pieslēdzas tādai savas esības dimensijai, par kā pastāvēšanu viņam nav bijis ne maiākās jausmas.»
«Izklausās ļoti dziļi.»
«Patiesību sakot, tā ir ļoti praktiska koncepcija. Redzi, ikvienā no mums ir apslēpti neizzināti talanti. Atlicinot laiku tam, lai tos noskaidrotu, mēs tos aizdedzam. Tomēr gremdēšanās klusās pārdomās spēj ko vairāk. Tā padara tevi stiprāku, dzīvesgudrāku un ļauj pārāk nesaspringt pašam par sevi. Šī prāta prakse sniedz lielu gandarījumu.»
«Pagaidām gan man šī koncepcija liekas vēl diezgan miglaina, Džūljen.»
«Tā varētu būt. Arī es, kad to pirmo reizi dzirdēju, to līdz galam neizpratu. Iedziļinoties tajā līdz pašai būtībai, kļūst skaidrs, ka personiskās pārdomas nav nekas vairāk kā ieradums domāt.»
«Bet mēs taču visi domājam! Vai tas mums nav ielikts jau šūpulī?»
«Nu jā, lielākā daļa cilvēku patiešām domā, be problēma slēpjas tai apstāklī, ka viņi domā tikai un vienīgi par savu izdzīvošanu. Ar Personisko Pārdomu rituālu es saprotu tādu domāšanu, kas nepieciešama, lai bagātinātu sevi un savu dzīvi. Lasot Bendžamina Franklina biogrāfiju, tu sapratīsi, ko es ar to domāju. Katru vakaru pēc pilnvērtīgas darba dienas viņš devās uz mājām un pilnīgā nošķirtībā pārdomāja, ko tajā dienā paveicis. Viņš izvērtēja ikvienu savu mazāko rīcību, konstatējot, vai tā bijusi pozitīva, konstruktīva vai arī destruktīva, proti, tāda, kurai nepieciešama transformēšana. Skaidri apzinoties tai laikā, ko viņš darījis nepareizi, Franklins spēja nekavējoties reaģēt un aktīvi rīkoties, lai pieļauto kļūdu izlabotu un pa sevis pilnveidošanas ceļu virzītos tālāk. Sivanas Lielie Skolotāji rīkojās tieši tāpat. Katru nakti viņi nozuda savu smaržīgām rozēm greznoto mājokļu patvērumā un gremdējās dziļās pārdomās. Jogs Ramans mēdza sīki uzskaitīt, ko viņš katru dienu darījis.»
«Ko viņš tai sarakstā ietvēra?» mani mocīja ziņkāre.
«Vispirms viņš uzskaitīja visas savas rīta aktivitātes, sākot ar sevis savešanu kārtībā, turpinot aprakstīt savstarpējo mijiedarbību ar pārējiem Lielajiem Skolotājiem un beidzot ar klejojumiem pa mežu, meklējot malku un svaigu pārtiku. Interesanti atzīmēt, ka viņš mēdza atzīmēt arī domas, kas attiecīgajā dienā bija uzplaiksnījušas prātā.»
«Vai tas nav grūti?» Es tik tikko spēju atcerēties, par ko domāju pirms piecām minūtēm, kur nu vēl pirms divpadsmit stundām.»
«Nav grūti, ja praktizē šo rituālu katru dienu. Redzi, to, ko esmu sasniedzis es, spēj sasniegt ikviens. Ikviens cilvēks. īstenībā problēma ir tā, ka pārāk daudz cilvēku cieš no briesmīgas slimības ar nosaukumu excusitus.»
«Domāju, ka pagātnē būtu zinājis, kā šc vārdu saīsināt,» es sacīju, pilnībā izprotot to, ko mans draugs sacīja.
«Beidz meklēt aizbildinājumus, bet vienkārši ņem un to izdari,» Džūljens iesaucās, balsī ieskanoties stingrai pārliecībai.
«Izdarīt ko?»
«Izbrīvē laiku tam, lai padomātu. Padari ielūkošanos sevī par ikdienas paradumu. Tiklīdz jogs Ramans vienā slejā bija uzskaitījis visas savas darbības un domas, viņš blakus slejā pierakstīja to izvērtējumu. Pārskatot uz papīra uzrakstīto, viņš sev vaicāja, vai kāda no tām bija pozitīva. Ja bija, viņš nolēma to attīstīšanai veltīt enerģiju, jo garākā laika periodā šāda rīcība atmaksāsies ar uzviju.»
«Un ko tad, ja šīs domas un darbības izrādījās negatīvas?»
«Tad viņš izdomāja rīcības plānu, kā no tām atbrīvoties.»
«Es vēlētos dzirdēt kādu piemēru.»
«Vai tas drīkstētu attiekties uz tevi?» Džūljens painteresējās.
«Protams. Es ļoti labprāt gribētu zināt tavas visapslēptākās domas,» es nevilcinoties atbildēju.
«Īstenībā es iedomājos par tevi.» Mēs abi sākām ķiķināt kā puišeļi skolas pagalmā.
«Nu labi. Tev vienmēr piederējis pēdējais vārds.»
«Tā. Nu tad padomāsim par to, ko tu šodien darīji. Pieraksti visu uz tā papīra, kas atrodas uz kafijas galdiņa,» Džūljens izrīkoja.
Man sāka likties, ka teju teju notiks kas svarīgs. Šī bija pirmā reize manā mūžā, kad es faktiski nedarīju neko citu, kā vien nodevos pārdomām par to, ko esmu darījis un ko esmu domājis. Tas viss likās tik dīvaini, un tomēr tajā visā slēpās dziļa gudrība. Kā tad es galu galā jebkad varētu cerēt pilnveidot sevi un savu dzīvi, neatlicinot laiku domām par attīstību?
«Ar ko lai sāku?» mani māca nezina.
«Sāc ar to, ko darīji no rīta, un tad pārej pie tā, ko darīji vēlāk. Izstāsti tikai pašu galveno, jo mums vēl diezgan daudz kas pārrunājams, un es pēc pāris minūtēm vēlētos pāriet pie joga Ramana stāstītās līdzības.»
«Nu tā. Es tātad pamodos pusseptiņos no rīta, klausoties sava elektroniskā gaiļa dziesmā,» es pajokoju.
«Labāk esi nopietns un turpināsim,» Džūljens neļāvās novirzīties no tēmas.
«Nu labi. Tad es iegāju dušā un noskuvos, steigā notiesāju vienu grauzdiņu un steidzos uz darbu.»
«Un kā ar ģimeni?»
«Viņi visi vēl gulēja. Kad beidzot nokļuvu savā birojā, ieraudzīju, ka mani jau kopš agra rīta gaida klients, ar kuru tikšanās bija norunāta tikai septiņos trīsdesmit, un, jā gan, viņš bija noskaities kā negaisa mākonis.»
«Kāda bija tava reakcija?»
«Sadevu viņam kārtīgi pretī. Ko tad citu man bija darīt? Ļaut, lai viņš mani izlamā?»
«Njā… nu labi. Kas notika tālāk?»
«Nu, situācija arvien pasliktinājās. Man piezvanīja no tiesas nama un paziņoja, ka mani savā kabinetā vēlas redzēt tiesnesis Vaildabests. Un, ja es neieradīšoties tuvāko desmit minūšu laikā, tad viņš par sekām neatbildot. Tu taču atceries Vaildabestu, vai ne? Tu biji tas, kurš nosauca viņu par nezvēru, pēc tam, kad viņš bija tev izteicis piezīmi par necieņas izrādīšanu tiesai, jo biji novietojis savu Ferrari vietā, kas bija paredzēta viņa automašīnai,» es atcerējos, izplūzdams smieklos.
«To tu būtu varējis arī nepieminēt,» Džūljens attrauca, un viņa acīs iezibsnījās tās nerātnās uguntiņas, kas bija viņam tik raksturīgas tiesas zālē.
«Lai nu kā, trakā ātrumā nesos uz tiesu, kur iznāca saraušanās ar vēl vienu ierēdni. Kad beidzot atgriezos savā birojā, mani gaidīja atstāta ziņa par divdesmit septiņiem telefona zvaniem, pilnīgi visi bija atzīmēti kā neatliekami. Vai turpināt?»
«Jā gan.»
«Pa ceļam uz mājām piezvanīja Dženija un lūdza aizbraukt pie viņas mātes uz mājām, lai paņemtu viņas izcepto fantastisko pīrāgu, ar kuriem mana sievasmāte bija slavena. Problēmu radīja tas apstāklis, ka, izbraucot no viņas pagalma, es iekļuvu tādā satiksmes sastrēgumā, kādu savu mūžu nebiju pieredzējis. Tā nu es tur stāvēju ar visu mašīnu pašā sastrēgumstundas vidū deviņdesmit piecu grādu karstumā, stresā trīcot un jūtot, ka mans laiks ir vienkārši nomests zemē.»
«Kā tu uz to reaģēji?»
«Es to satiksmi nolādēju,» es atklāti atbildēju. «Īstenībā es savas mašīnas salonā skaļi kliedzu. Vai gribi zināt ko?» es piemetināju.
«Nedomāju, ka tas būtu kas tāds, kas varētu manam prāta dārzam noderēt,» Džūljens, rāmi pasmaidot, atbildēja.
«Bet tas varētu būt labs mēslojums.»
«Nē, paldies. Varbūt ka šajā vietā mēs varētu apstāties. Atskaties tagad vēlreiz uz šo dienu. Jādomā, ka retrospekcijā izkristalizēsies dažas lietas, kuras tu, ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ, būtu darījis citādi.»
«Domāju gan.»
«Un kuras tās būtu?»
«Hmm. Nu vispirms ideālos apstākļos es būtu piecēlies agrāk. Nedomāju, ka man nāk par labu kārtot lietas steigā. Es gribētu, lai man no rīta atliktu kāds brīdis arī tam, lai mierīgi apsēstos un padomātu par dienā darāmajiem darbiem. Te laikam īsti vietā būtu Rozes Sirds tehnika, par kuru tu man stāstīji. Bez tam man gribētos pie brokastgalda sēdēt ģimenes lokā, kaut arī pasniegta tiktu vienīgi auzu tume. Tas piešķirtu manai dzīvei zināmu līdzsvaru. Mani vienmēr nomāc sajūta, ka es pārāk maz laika pavadu kopā ar Dženiju un bērniem.»
«Bet mums ir perfekta pasaule, un tu dzīvo perfektu dzīvi Tev ir iespēja pašam noteikt, kāda veidosies tava diena. Tev ir iespēja domāt labas domas. Tev ir iespēja dzīvot tieši tādu dzīvi, par kādu tu sapņo,» Džūljens piebilda jau skaļākā balsī.
«Tagad es to saprotu Es patiešām sāku sajust, ka spēju mainīties.»
«Lieliski Ievērtē tālāk tās dienas notikumus,» viņš izrīkoja.
«Nu, es vēlētos, kaut nebūtu sakliedzis uz savu klientu Man nevajadzēja arī strīdēties ar to ierēdni tiesā. Un nepavisam nevajadzēja kliegt, iekļūstot satiksmes sastrēgumā.»
«Satiksmei jau tas būtībā ir vienalga.»
«Jā, protams, satiksme jau ir un paliek tikai satiksme,» man nācās atzīt.
«Man šķiet, ka tagad tev ir pilnīgi skaidrs, ko nozīmē Personisko Pārdomu rituāls. Paraugoties atpakaļ uz to, ko esi darījis, kā esi pavadījis savu dienu un kādas domas esi domājis, tu jau esi nodrošinājis izejas punktu, no kura sākt sevis pilnveidošanu. Vienīgais veids, kā padarīt labāku rītdienu, ir apzināties tās kļūdas, kuras esi pieļāvis šodien.»
«Jā, un sastādīt konkrētu rīcības plānu, lai turpmāk tādas lietas vairs nepieļautu,» es papildināju.
«Tieši tā. Pieļaut kļūdas ir dabiski. Kļūdas ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa, un tās ir nepieciešamas, lai mēs spētu sevi pilnveidot. Tas ir tā, kā vēstī sena tautas gudrība: «Laimi nodrošina I?.bs izvērtējums. Labu izvērtējumu nodrošina pieredze. Bet pieredzi, savukārt, nodrošina slikts izvērtējums.» Kaut kas nepavisam nav kārtībā tikai tad, ja dienu no dienas vienas un tās pašas kļūdas tiek pieļautas atkal un atkal. Tas liecina par pilnīgu pašapziņas trūkumu, šī īpašība atšķir cilvēku no dzīvnieka.»
«Šādu apgalvojumu nekad agrāk nebiju dzirdējis.»
«Tajā slēpjas dziļa patiesība Cilvēks spēj paraudzīties uz sevi no malas un izvērtēt, ko viņš dara pareizi vai nepareizi. Suns to nespēj. Putns arī to nespēj. Pat pērtiķis to nespēj, bet cilvēks spēj. Tieši tam domāts Personisko Pārdomu rituāls. Izvērtēt to, kas bijis labs un kas bijis slikts kā aizvadītajā dienā, tā arī visā mūžā. Un, lai padomātu, kā citreiz rīkoties labāk.»
«Cik daudz jādomā, Džūljen! Cik ļoti daudz jādomā,» es, domās nogrimis, atkārtoju.
«Tagad mēs varētu pāriet pie pilnskanīgas dzīvošanas sestā rituāla, proti, pie Agras Mošanās rituāla.»
«Nu jā. Man liekas, ka es jau nojaušu, kas tas būs.»
«Viens no vislabākajiem padomiem, kuru uzklausīju un ievēroju, dzīvojot kopā ar Sivanas Lielajiem Skolotājiem, bija celties un sākt jaunu dienu reizē ar sauli. Lielākā daļa cilvēku guļ ilgāk, nekā nepieciešams. Vidēji cilvēkam, lai viņš justos vesels un možs, nepieciešamas sešas stundas miega. Miegs nav nekas cits kā vien ieradums, un to kā jebkuru citu ieradumu iespējams mainīt, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Šai gadījumā saīsināt miegā pavadīto laiku.»
«Bet, ja pieceļos pārāk agri, es jūtos ļoti noguris,» es sacīju.
«Sākumā tu vairākas dienas patiešām jutīsies ļoti noguris. Es tev pilnīgi piekrītu. Tu tāds varētu justies pat visu pirmo nedēļu. Mēģini to uztvert kā nelielu pārejošu neērtību, kas pieciešama liela un ilglaicīga guvuma labad. Veidojot jaunu paradumu, cilvēks vienmēr izjūt zināmu diskomfortu. Tas ir apmēram tāpat kā ievalkāt jaunas kurpes. Sākumā tās spiež un liekas neērtas, bet vēlāk pielāgojas kājām, un tad tās pat nejūt. Kā jau teicu, sāpes nereti ir sevis pilnveidošanas priekšnosacījums. No sāpēm nevajag baidīties, bet gan tās pieņemt.»
«Nu labi. Tā ideja par sevis pieradināšanu celties agri no rīta man patīk. Bet kas īsti domāts ar jēdzienu «agri»?»
«Jautājums vietā. Ideāls laiks nepastāv. Tāpat kā attiecībā uz visu pārējo, ko esmu tev stāstījis, arī šajā gadījumā izvēle jāizdara tev pašam. Atceries joga Ramana novēlējumu: «Visā ievēro mērenību Nekādu pārmērību.»»
«Celties līdz ar sauli man tomēr liekas diezgan ekstrēmi.»
«Īstenībā nav vis Maz ir tādu lietu, kas ir vēl dabiskākas par celšanos līdz ar jaunu dienu vēstošiem, mirdzošiem saules stariem. Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja sauli par debesu dāvanu. Viņi nepārspīlēja ar atrašanos saulē, tomēr katru dienu sauļojās, bet, saulei austot, nereti tika redzēti dejojam. Esmu stingri pārliecināts, ka tas bija vēl viens iemesls viņu neparastajai ilgdzīvošanai.»
«Vai tu arī sauļojies, Džūljen?» es painteresējos.
«Katrā ziņā. Saule mani padara jaunāku. Kad esmu noguris, tā palīdz man saglabāt labu garastāvokli un možu prātu. Saskaņā ar seno Austrumu kultūru saule ir saistīta ar cilvēka dvēseli. Cilvēki to godināja, jo saule briedināja ne tikai ražu, bet cilvēku arī iekšēji atjaunoja. Saule atraisa cilvēkā vitalitāti un atjauno gan tā emocionālo, gan fizisko līdzsvaru. Mērenās devās tā izārstē cilvēku slimības. Bet, ak vai! Atkal esmu novirzījies no tēmas.»
«Hmm Un kā iespējams arī šo rituālu padarīt par savas ikdienas dzīves sastāvdaļu?»
«Nu, arī šajā jautājumā varu tev sniegt dažus padomus. Vispirms vajadzētu paturēt prātā, ka svarīga ir miega kvalitāte, nevis tā daudzums. Labāk sešas stundas nogulēt ciešā miegā nekā desmit, mokoties ar bezmiegu. Doma ir tāda, ka miega uzdevums ir sniegt tavam ķermenim atpūtu. Tā laikā dabiskā veidā tiek koriģēta un atjaunota vesela ķermeņa fiziskā dimensija. Tā ir dimensija, kuru ikdienas stresu un ķīviņu dēļ cilvēks zaudē. Daudzi Sivanas Lielo Skolotāju ieradumi pamatojas uz principu, ka kvalitatīva atpūta ir augstāk vērtējama par ilgu miegu. Jogs Ramans, piemēram, pēc astoņiem vakarā vairs neko neēda. Viņš uzskatīja, ka kuņģim uzspiesta gremošanas slodze mazina miega kvalitāti. Kā vēl vienu piemēru varu minēt Sivanas Lielo Skolotāju paradumu pirms gulētiešanas meditēt liego arfas skaņu pavadībā.»
«Kāds tam visam ir pamatojums?»
«Pamēģini, Džon, pats atbildēt uz šo jautājumu. Ko tu mēdz darīt katru vakaru pirms gulētiešanas?»
«Es kopā ar Dženiju noskatos pēdējās ziņas. Manuprāt, to pašu dara vairākums cilvēku, kurus es pazīstu.»
«Tā jau es domāju,» Džūljens sacīja, acīm atkal noslēpumaini uzzibsnījot.
«Es īsti nesaprotu, kas tur slikts, ja pirms gulētiešanas noskatos pēdējo ziņu raidījumu?»
«Tas, ko cilvēks domā desmit minūtes pirms iemigšanas un desmit minūtes pēc pamošanās, ļoti būtiski ietekmē zemapziņu. Šajos brīžos vajadzētu domāt tikai rāmas un iedvesmojošas domas.»
«Tu jau prātu iztēlo gandrīz vai kā personālo datoru.»
«Tas nemaz nav slikts salīdzinājums. Ko tu tajā ieprogrammē, to arī dabū laukā. Bet svarīgs ir tas apstāklis, ka programmētājs nav neviens cits kā tikai tu pats. Izvēloties domas, kādas ielaist savā prātā, tu jau iepriekš nosaki to, ko saņemsi. Tāpēc, pirms laisties miegā, nevajadzētu skatīties ziņu pārraides, nevajadzētu ne ar vienu strīdēties un nevajadzētu arī iztēlē atgriezties pie aizvadītās dienas notikumiem. Šai laikā ieteicams relaksēties, izdzert kādu tasi zāļu tējas, paklausīties lēnu klasisko mūziku un sagatavot sevi ciešam un atjaunojošam miegam.»
«Ļoti prātīga doma. Jo labāks būs miegs, jo mazāk vajadzēs gulēt.»
«Tieši tā. Un atceries likumu par skaitli divdesmit viens, proti, ja darīsi kaut ko divdesmit vienu dienu no vietas, tas tev kļūs par ieradumu. Tāpēc celies augšā līdz ar sauli trīs nedēļas pēc kārtas, iekams atsakies to darīt, jo tas tev sagādā lielas neērtības Pēc trim nedēļām agrā celšanās būs kļuvusi par paradumu. Pēc neilga laika tu jau spēsi pamosties pavisam viegli piecos vai sešos no rīta, gatavs izjust un nodzīvot vēl vienu dienu visā tās lieliskajā daudzveidībā.»
«Nu labi. Pieņemsim, ka es katru dienu celšos augšā pussešos. Ko es tādā agrumā darīšu?»
«Tavi jautājumi liecina par to, ka tu pārdomā manis teikto, draugs. Es to novērtēju. Kad būsi piecēlies, varēsi tik daudz ko darīt. Svarīgs princips, ko vajadzētu paturēt prātā, ir šāds ir ļoti būtiski labi iesākt savu dienu. Kā jau minēju, tavas domas un rīcība pirmajās desmit minūtēs pēc pamošanās ļoti lielā mērā ietekmē gaidāmo dienu.»
Nopietni?»
«Pilnīgi nopietni. Domā pozitīvi! Noskaiti Pateicības lūgšanu par visu to, kas tev pieder. Pateicies visiem tiem, kuri tev kaut ko iemācījuši. Paklausies labu mūziku un pavēro saullēktu. Vai arī izej pastaigāties brīvā dabā. Sivanas Lielie Skolotāji, neatkarīgi no sava garastāvokļa, piespieda sevi smieties, lai jau no paša rīta izraisītu sevī laimes sajūtu.»
«Džūljen, es tavā stāstā klausos ļoti uzmanīgi. Domāju, tu piekritīsi, ka iesācējam tas ir visai atzīstami. Bet nu gan tu mazliet pārspīlē. Tas liekas pārāk dīvaini pat mūkiem, kuri apmetušies uz dzīvi Himalaju kalnu augstumos.»
Nepārspīlēju vis. Pamēģini uzminēt, cik reizes dienā smejas četrgadīgi bērni!»
«Kurš to var pateikt?»
«Es. Trīssimt reižu. Un tagad pamēģini uzminēt, cik reizes dienā mūsu sabiedrībā vidēji smejas pieaugušie?»
«Varbūt piecdesmit?» es izteicu minējumu.
«Precīzi runājot piecpadsmit,» Džūljens, apmierināti pasmaidot, sacīja.
«Vai uztvēri, ko es ar to gribēju pateikt? Smiekli ārstē dvēseli. Pat, ja tev nemaz negribas smieties, paraugies spogulī un pāris minūtes pasmejies. Tevi pārņems fantastiska sajūta. Viljams Džeimss savulaik teicis: «Mēs smejamies nevis tādēļ, ka esam laimīgi, bet esam laimīgi tādēļ, ka smejamies.» Tāpēc sāc savu dienu ar kaut ko patīkamu. Smejies, esi rotaļīgs un pateicies Dievam par visu, kas tev pieder. Tādējādi katra diena kļūst īpaša un sniedz gandarījumu.»
«Ko tu no rīta dari, lai dotu dienai pozitīvu ievirzi?»
«Mans rīta rituāls būtībā ir diezgan sarežģīts un daudzveidīgs. Sākot ar Rozes Sirds meditāciju un beidzot ar pāris glāzēm svaigi spiestu augļu sulas. Bet ir vēl kāda stratēģija, ko es īpaši gribētu izcelt.»
«Izklausās intriģējoši.»
«Tā arī ir. Drīz pēc tam, kad esi piecēlies, ieej sava klusuma svētnīcā. Apsēdies un sakoncentrējies. Ieklausies sevī. Tad uzdod sev šo vienu jautājumu: «Ko es darītu, ja šī diena būtu manā mūžā pēdējā?» Šo jautājumu nepieciešams uztvert ļoti nopietni. Uzskaiti prātā visu to, ko tu gribētu paveikt. Visus tos cilvēkus, kurus tu gribētu sastapt, un visus tos mirkļus, ko gribētu izbaudīt. Iztēlojies sevi to visu enerģiski īstenojam. Iztēlojies gara acīm arī to, kā tu izturēsies pret saviem ģimenes locekļiem un draugiem. Pamēģini iztēloties arī to, kā tu izturēsies pret absolūtiem svešiniekiem, ja šai dienai būtu lemts būt pēdējai, ko tu pavadi uz šis planētas. Izdzīvojot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, tava dzīve iegūst brīnumainu skanējumu.»
«Un te nu mēs nonākam pie pilnskanīgas dzīvošanas septītā rituāla, proti, pie Mūzikas rituāla.»
«Esmu pārliecināts, ka tas man patiks.» es piebildu.
«Domāju gan. Sivanas Lielie Skolotāji arī mīlēja mūziku. Tā viņus spēcināja tikpat lielā mērā kā saule. Mūzika raisīja smieklus, lika tiem dziedāt un dejot. Ari tevi mūzika ietekmēs līdzīgi. Nekad nepiemirsti, kāds spēks piemīt mūzikai. Klausies mūziku katru dienu, kaut arī tas būtu tikai ieraksts, kuru tu atskaņo ceļā uz darbu. Kad jūties nomākts vai noguris, paklausies mūziku. Tā spēj cilvēku lieliski motivēt. Labāku motivētāju par to es nemaz nespēju iedomāties.»
«Par tevi jau vispār nav ko runāt!» es, emociju pārņemts, iesaucos. «Jau klausoties tavā stāstā vien, mani pārņem fantastiska sajūta. Tu, Džūljen, patiesi esi ļoti izmainījies. Pie tam ne tikai ārēji vien. Tevī vairs nav cinisma. Kaut kur pagaisis bijušais negatīvisms un agresivitāte. Liekas, ka tu patiešām esi iemantojis dvēseles mieru. Šovakar tu esi aizskāris manā sirdī visai jūtīgu stīgu.»
«Bet tas vēl nav viss.» Džūljens iesaucās, pasliedams gaisā roku. «Turpināsim!»
«Jā, lai notiek. Turpināsim!»
«Nu tātad. Astotais ir Runātā Vārda rituāls. Sivanas Lielajiem Skolotājiem bija bezgala daudz mantru, ko tie skandēja no rīta, dienā un Vakarā. Viņi apgalvoja, ka šī tehnika esot ārkārtīgi iedarbīga, ļaujot tiem justies mērķtiecīgiem, stipriem un laimīgiem.»
«Kas ir mantra?»
«Mantra nav nekas cits kā vien savstarpēji sasaistītu vārdu sakopojums, kā skandēšana noskaņo cilvēkus pozitīvi. Sanskritā «man» nozīmē «prāts» un «tra» nozīmē «atbrīvošana». Tātad mantra ir frāze, ar kuras palīdzību iespējams atbrīvot prātu. Un vari man ticēt, Džon, ka mantra tiek ar to galā visai efektīvi.»
«Vai tu mantras skandē katru dienu?»
«Protams. Lai kur es dotos, tās vienmēr ir manas uzticamās pavadones. Neatkarīgi no tā, vai braucu autobusā, eju uz bibliotēku vai pastaigājos pa parku, es nostiprinu visu to, kas manā dzīvē ir pozitīvs, skandējot mantras.»
«Vai mantras tiek tikai skandētas?»
«Tas nav obligāti. Mantras, kas uzrakstītas uz papīra, arī ir ļoti iedarbīgas. Bet es esmu atklājis, ka mantru atkārtošana balsī lieliski stimulē garu. Kad rodas nepieciešamība justies motivētam, es trīssimt reižu atkārtoju šādu teikumu: «Es jūtos iedvesmots, disciplinēts un enerģijas pilns.» Lai neļautu sevī ieperināties mazvērtības kompleksam, es atkārtoju: «Es esmu stiprs un mierīgs.» Es izmantoju mantras pat tam, lai saglabātu jauneklīgu sparu un vitalitāti,» Džūljens atzinās.
«Kā mantras spēj uzturēt cilvēku jauneklīgu?»
«Vārdi lielā mērā ietekmē prātu. To iedarbība ir ļoti izteikta, neatkarīgi no tā, vai tie tiek izrunāti vai uzrakstīti.
Ja svarīgs jau ir tas, ko cilvēks pasaka otram, tad vēl daudzkārt svarīgāks ir tas, ko viņš pasaka pats sev.»
«Vai tā būtu pašiedvesma?»
«Tieši tā. Tu esi tas, ko tu par sevi visas dienas garumā domā. Tu esi arī tas, ko tu visas dienas garumā sev iestāsti. Ja tu sev saki, ka tu esi vecs un noguris, tad šī mantra izpaudīsies arī tevī ārēji. Ja tu teiksi, ka esi kļuvis vājš un zaudējis dzīvesprieku, arī tas atspoguļosies tavā ārējā izskatā un skatījumā uz ārējo pasauli. Bet, ja tu sev sacīsi, ka esi vesels, dinamisks un atvērts dzīves norisēm, tad tava dzīve pārveidosies. Redzi, vārdi, kurus tu saki sev, ietekmē tavu paštēlu. Bet tavs paštēls ietekmē tavu rīcību. Piemēram, ja tavam paštēlam pietrūkst pašpaļāvības, lai izdarītu kaut ko nozīmīgu, tad tu arī visā nopietnībā spēsi paveikt tikai nenozīmīgas lietas. Un otrādi, ja tavs paštēls raksturo vitālu un bezbailīgu personību, tad arī tava rīcība būs atbilstoša šim standartam. Tavs paštēls ir zināma veida garants sevis pozitīvai izpausmei dzīvē.»
«Kā tas iespējams?»
«Ja tu sev iestāsti, ka nespēj īstenot savu sapni, nu kaut vai atrast ideālu dzīves draugu vai arī dzīvot mierīgi un bez stresa, tad šī pārliecība ietekmēs tavu paštēlu. Savukārt, paštēls neļaus tev darīt to, kas nepieciešams, lai šādu ideālu partneri atrastu vai arī nodrošinātu mierīgu eksistenci. Īstenībā tas nobremzēs jebkurus tavus centienus šajā virzienā.»
«Un kāpēc tā notiek?»
«Tas ir pavisam vienkārši. Tavs paštēls ir zināmā mērā tāds kā kungs un noteicējs, kas visu regulē un kontrolē. Tas nekad neļaus tev rīkoties neatbilstoši paštēlam. Lieliski ir tas, ka paštēlu iespējams mainīt tieši tāpat, kā iespējams izmainīt tavā dzīvē arī visu pārējo, kas neļauj uzturēt paštēlu līmenī. Mantras ir ļoti labs veids, kā šo mērķi īstenot.»
«Tātad, izmainot savu iekšējo pasauli, es izmainu arī ārējo,» es neapzināti atkārtoju.
«Ak Dievs! Cik ātri tu visu aptver!» Džūljens mani paslavēja, parādījis gaisā paslietu īkšķi, kā bija darījis savā iepriekšējā dzīvē, būdams vēl spožs advokāts.
«Un tā nu esam nonākuši pie devītā jeb Pilnskanīgas Dzīvošanas rituāla. Tas ir harmoniska dzīvesveida rituāls. Tas uzskatāms par tādu kā atvasinājumu tai paštēla koncepcijai, par kādu tikko kā runājām. Vienkārši sakot, šis likums nosaka to, ka nepieciešams nemitīgi pilnveidot savu raksturu. Rakstura pilnveidošana ietekmē gan cilvēka pašvērtējumu, gan viņa rīcību. Dažādas cilvēka aktivitātes saplūst kopā vienā veselā, izveidojot paradumus, bet paradumi, kas ir īpaši svarīgi, nosaka tavu likteni. Iespējams, ka jogam Ramanam izdevās noformulēt šo domu vislabāk, sakot šādus vārdus: «Tu iesēj domu, bet nopļauj rīcību. Nopļaujot rīcību, tu sēj paradumu. Sējot paradumu, tu nopļauj raksturu. Sējot raksturu, tu nopļauj likteni».»
«Kas tieši man būtu darāms, lai pilnveidotu savu raksturu?»
«Jebkas, kas paaugstina tavu tikumību. Pirms tu vaicā man, kas domāts ar vārdu «tikumi», ļauj man tev šo to paskaidrot. Sivanas Lielie Skolotāji bija cieši pārliecināti, ka tikumīga dzīve ir jēgpilna dzīve. Tāpēc jebkurā savā rīcībā tie balstījās uz neskaitāmiem, mūžseniem dzīves principiem.»
«Bet vai tad tu pirmīt neapgalvoji, ka viņi savā dzīvē izvirzīja mērķi?»
«Jā, tā tas arī ir. Bet viņi par vienu no savas dzīves galvenajiem priekšnoteikumiem uzskatīja dzīvošanu saskaņā ar tiem tikumiskajiem principiem, kādus tūkstošiem gadu garumā bija ievērojušu viņu senči.»
«Kādi ir šie principi, Džūljen?» es gribēju zināt.
«Tie ir pavisam vienkārši strādīgums, līdzcietība, pazemība, pacietība, godīgums un drosme. Ja viss, ko tu dari, nav pretrunā šiem principiem, tu jutīsi sevī dziļu iekšēju harmoniju un mieru. Šāda dzīve ļaus tev garīgi pilnveidoties, tāpēc ka tu rīkosies tā, kā katrā gadījumā būs pareizi. Tu rīkosies atbilstoši Dabas un Visuma likumiem. Tad tu gūsi iespēju pieslēgties augstākam enerģētiskajam līmenim. Ja vēlies, vari to saukt par Augstāko varu. Tai brīdī tava dzīve no vienkāršas un ikdienišķas pārtaps par neparastu, un tu sāksi apzināties savas esības garīgumu. Tas ir pirmais solis ceļā uz apgaismību visas dzīves garumā.»
«Vai tu pats to esi pieredzējis?» es degu nepacietībā uzzināt.
«Jā, esmu. Un domāju, ka tu arī to pieredzēsi. Rīkojies tā, kā ir pareizi, lai tas nebūtu pretrunā ar tavu patieso būtību. Esi godīgs savā būtībā. Rīkojies tā, kā liek tava sirds. Pārējais notiks tā, kā tam jānotiek. Tev jāatceras, ka tu nekad neesi viens,» Džūljens paskaidroja.
«Ko tu ar to gribi teikt?»
«Varbūt paskaidrošu to kādu citu reizi. Pagaidām tev vajadzētu iegaumēt, ka nolūkā pilnveidot savu raksturu, tev katru dienu tas jāpierāda sīkās un mazās lietās. Citēšu Emersona vārdus: «Raksturs vērtējams augstāk par intelektu. Garīgi attīstīts cilvēks ir tas, kuram piemīt spēks gan dzīvot, gan domāt.» Cilvēka raksturs veidojas, pakļaujot savu rīcību tiem tikumiskajiem principiem, par kuriem tikko kā runājām. Ja tu tā nerīkosies, tu nekad neizjutīsi patiesu laimi.»
«Un kāds ir pēdējais rituāls?»
«Tas ir ļoti būtisks rituāls, proti Vienkāršības rituāls. Tas liek dzīvot pavisam vienkāršu dzīvi. Joga Ramana vārdiem runājot, cilvēks nedrīkst sevi izniekot sīkumos. Koncentrējies tikai uz prioritātēm, uz tām darbībām, kas ir patiesi jēgpilnas. Tādā veidā tava dzīve netiks pieblīvēta ar nenozīmīgām lietām, bet ritēs rāmi un mierīgi, kā arī sniegs gandarījumu par paveikto. To es tev apsolu.»
«Viņam bija taisnība. Brīdī, kad sāku atsijāt graudus no pelavām, mana dzīve kļuva harmoniska. Es pārtraucu traukties pa dzīvi tajā trakajā tempā, kādu biju uzņēmis. Pārtraucu dzīvot tā, it kā atrastos pašā virpuļviesuļa epicentrā. Tā vietā es dzīves tempu samazināju, izbrīvējot laiku arī tam, lai sajustu dzīves metaforas.»
«Un kā tu šo Vienkāršības principu īstenoji dzīvē?»
«Es pārtraucu nēsāt dizaineru tērpus. Atteicos no paraduma lasīt sešas avīzes dienā. Pārtraucu būt pieejams un izmantojams jebkurā brīdī. Kļuvu par veģetārieti un ēdu mazāk. Vispārīgi runājot, es ierobežoju savas vajadzības. Redzi, Džon, iekams tu nesamazināsi savas vajadzības, tev nekad nebūs gana. Tu vienmēr līdzināsies tam azarta spēlmanim Lasvegasā, kurš nespēj piecelties un aiziet no ruletes galda cerībā, ka jāuzspēlē tikai vēl vienu vienīgu reizi, lai vinnētu. Tev vienmēr vajadzēs vairāk, nekā jau ir. Kā šādā situācijā iespējams justies laimīgam?»
«Iepriekš tu apgalvoji, ka laimes sajūtu nodrošina veiksme un panākumi, bet tagad centies mani pārliecināt, ka man jāierobežo savas vajadzības un jābūt mierā ar mazumiņu. Vai tas nav paradokss?»
«Lieliski, ka tu to uztvēri, Džon. Patiešām lieliski. Tas patiesi var izklausīties pretrunīgi, bet tā tas tomēr nav. Laimi mūža garumā nodrošina centieni īstenot savus sapņus un ideālus. Cilvēks jūtas laimīgs tad, ja virzās dzīvē uz priekšu. Svarīgi ir apzināties, ka laimes sajūtu nesniedz pa varavīksnes tiltu nostaigātā ceļa galā iemantotais materiālais un finansiālais nodrošinājums. Piemēram, es, tolaik būdams ne viena vien miljona īpašnieks, iestāstīju sev, ka manā izpratnē panākumi un veiksme nozīmē trīssimt miljonu dolāru lielu kontu manā bankā. Tas bija ceļš pretī sabrukumam.»
«Trīssimt miljonu dolāru?» es neticīgi pārjautāju.
«Jā, trīssimt miljonu dolāru. Tāpēc, lai cik daudz man bija naudas, man tās vienmēr bija par maz. Es nekad nejutos laimīgs. Bet tā bija tikai un vienīgi alkatība. Tagad varu to atklāti pateikt. Tas bija tā kā tajā stāstā par valdnieku Midu. Esmu pārliecināts, ka esi to dzirdējis.»
«Protams. Tas virs tik ļoti mīlēja zeltu, ka lūdza Dievu, lai zeltā pārvērstos viss, kam vien viņš pieskaras. Kad valdnieka lūgšana tika uzklausīta, viņš līksmoja. Bet līdz brīdim, kad pārliecinājās, ka nespēj neko ēst, jo arī ēdiens, tiklīdz viņš tam pieskārās, pārvērtās zeltā.»
«Tieši tā. Nu lūk, un tieši tāpat arī mani kāre pēc naudas bija pārņēmusi tik ļoti, ka es vairs nespēju priecāties par to, kas man bija. Un, zini, tad pienāca laiks, kad vienīgais, ko spēju ieēst, bija maize un ūdens,» Džūljens sacīja, kļuvis kluss un domīgs.
«Vai tu runā nopietni? Man vienmēr likās, ka tu kopā ar slavenajiem draugiem mielojies tikai visizsmalcinātākajos restorānos.»
«Tas bija kādreiz, agrā jaunībā. Ne visiem tas zināms, bet šis nesakārtotais dzīves stils noveda pie asiņojošas kuņģa čūlas. Nespēju apēst pat siltu maizīti ar cīsiņu, lai nejustos galīgi slims. Kas tās bija par mokām! Man bija tik daudz naudas, bet vienīgais, ko varēju ieēst, bija tikai maize un ūdens. Tas bija tik nožēlojami,» Džūljenam nācās atzīt.
«Bet es neesmu no tiem, kuri dzīvo pagātnē. Tā bija vēl viena no dzīves lielajām mācībstundām. Kā jau teicu, sāpes spēj daudz ko iemācīt. Lai sāpes pārvarētu, man vispirms vajadzēja tās izjust. Bez tām es nebūtu kļuvis tas, kas esmu,» viņš stoiskā mierā atzina.
Vai tev ir kāda doma par to, ko man vajadzētu darīt, lai arī savā dzīvē īstenotu Vienkāršības rituālu?» es vaicāju.
«Ir tik daudz, ko tu varētu darīt. Tavu dzīvi spēj izmainīt arī pavisam nenozīmīgas lietas.»
«Piemēram?»
«Neej pie telefona ikreiz, kad tas zvana. Nelasi visādas muļķības, kuras saņem pa pastu. Pārtrauc trīs reizes nedēļā ieturēt vakariņas restorānā. Atsakies no golfa kluba. Pavadi vairāk laika kopā ar bērniem. Atļaujies vienu dienu nedēļā iztikt bez pulksteņa. Centies biežāk pavērot saullēktu. Pārdod savu mobilo telefonu un aizmet prom peidžeri. Vai man vēl turpināt?» Džūljens retoriski pavaicāja.
«Skaidrs. Tagad es sapratu. Bet pārdot mobilo telefonu?» es nobažījies atkārtoju, juzdamies kā zīdainis, kam pārgriež nabassaiti.
«Kā jau teicu iepriekš, mans pienākums ir nodot tās zināšanas, ko apguvu sava ceļojuma laikā, tālāk. Tev, lai pārveidotu savu dzīvi, nav nepieciešams izmantot pilnīgi visas tehnikas un stratēģijas. Izmēģini tikai tās, kas tev šķiet pieņemamas.»
«Zinu jau zinu. Ievēro visā mērenību. Nekā ekstrēma.»
«Tieši tā.»
«Man jāatzīst, ka ikviena no piedāvātajām stratēģijām izklausās lieliska. Bet vai to pielietošana patiešām spēj trīsdesmit dienu laikā būtiski izmainīt manu dzīvi?»
«Tam vajadzēs pat mazāk laika nekā trīsdesmit dienas un pat vairāk,» Džūljens atbildēja, vaigos kā parasti ievelkoties nerātnām bedrītēm.
«Te nu mēs esam. Atkal kārtējais paradokss. Jel paskaidro, ko tas nozīmē, tu, gudrākais no visgudrākajiem.»
«Pietiktu jau arī vienkārši ar uzrunu «Džūljen», lai gan «gudrākais no visgudrākajiem» būtu uz maniem juridiskajiem dokumentiem,» viņš atjokoja. «Er saku, ka būs nepieciešams pat mazāk laika nekā trīsdesmit dienas, jo dzīvē patiesās izmaiņas notiek spontāni.»
«Spontāni?»
«Jā. Tas notiek vienā acumirklī. Tieši tajā brīdī, kad tu savā visdziļākajā būtībā izlem paaugstināt savas dzīves kvalitāti. Sākot ar šo mirkli, tu jau esi kļuvis pavisam cits cilvēks. Tāds, kurš apņēmies mainīt savu likteni.»
«Un kāpēc tas ilgst vairāk nekā trīsdesmit dienas?»
«Es tev apsolu, ka pēc tam, kad būsi sācis praktizēt manis ieteiktās tehnikas un stratēģijas, tu jau pēc viena mēneša savā dzīvē sāksi just pārmaiņas. Tev būs vairāk enerģijas, mazāk rūpju, lielāka iedvesma jaunradei un mazāk stresa ikvienā dzīves jomā. Bet, neraugoties uz to, tev jāsaprot, ka Sivanas Lielo Skolotāju praktizētās metodes dod ātru rezultātu uz laiku laikiem. Tās ir laika pārbaudi izturējušas tradīcijas, kas izkopjamas dienu no dienas visu tavu atlikušo mūžu. Beidzis tās praktizēt, tu konstatēsi, ka pamazām atkal atslīdi atpakaļ savā iepriekšējā dzīvē.»
Pēc tam, kad Džūljens bija man izskaidrojis desmit pilnskanīgas dzīvošanas rituālus, viņš, brīdi klusējis, turpināja: «Es zinu, ka tu vēlies, lai es turpinu savu stāstu, tāpēc tā arī darīšu. Es esmu par to, ko tev stāstu, tik ļoti pārliecināts, ka man nav nekas pretim pavadīt visu šo nakti kopā ar tevi nomodā. Iespējams, ka šis ir vispiemērotākais brīdis, lai ielūkotos šajā mūžsenajā mācībā nedaudz dziļāk.»
«Vēl dziļāk? Ko tu ar to domā? Man šķiet, ka viss, ko šovakar esmu dzirdējis, ir bijis pietiekami dziļš,» to sakot, es nespēju noslēpt pārsteigumu.
«Tie noslēpumi, kurus esmu tev izskaidrojis, pavērs iespēju tev un tiem cilvēkiem, ar kuriem kontaktējies, pašiem veidot savu dzīvi. Bet Sivanas Lielo Skolotāju dzīves filozofijā slēpjas kas vairāk, nekā liekas pirmajā acu uzmetienā. Tas, ko esmu tev izstāstījis, vairāk saistīts ar šīs mācības praktisko aspektu. Bet tev vajadzētu šo to uzzināt arī par to garīgo strāvojumu, ar kuru piesātināti šīs mūžsenās mācības principi, kurus esmu tev darījis zināmus. Ja tu šobrīd īsti neizproti to, par ko tagad runāju, nesatraucies. Vienkārši pieņem to zināšanai un kādu laiku pārdomā. Saprašana nāks ar laiku.»
«Vai tas jāsaprot tā, ka Skolotājs ierodas tad, kad māceklis tam ir gatavs?»
«Tieši tā,» Džūljens plati pasmaidīja. «Tu vienmēr esi visu sapratis no pusvārda.»
«Nu labi. Kā tad tur ir ar to garīgo piesātinājumu?» es enerģiski noprasīju, pavisam aizmirsis, ka pulkstenis jau rāda pustrīs no rīta.
«Tevī ir gan saule, gan mēness, gan debesis, gan plašais un neizzinātais Visums. Prāts, kas to visu radījis, ir tas pats, kas radījis arī tevi. Visas tās lietas, kas redzamas visapkārt, nāk no viena un tā paša avota. Mēs visi esam viens veselums.»
«Neesmu pārliecināts, ka saprotu, ko tu ar to gribi pateikt.»
«Ikvienai būtnei, kas dzīvo uz mūsu planētas, ikvienai lietai, kas atrodas uz mūsu planētas, piemīt dvēsele. Un visas šis dvēseles saplūst vienā kopīgā Visuma dvēselē. Redzi, Džon, tāpēc, pilnveidojot savu prātu un garu, tu būtībā papildināsi arī Visuma dvēseli. Pilnveidojot sevi, tu pilnveido arī visu apkārtējo cilvēku dzīvi. Un, kad esi uzdrīkstējies sākt apzināti īstenot savus sapņus, tu gūsti pieeju Visuma enerģijai. Kā jau teicu, dzīve nodrošina visu, ko tu no tās lūdz. Tā visu laiku ieklausās tevī.»
«Vai tas jāsaprot tā, ka pašpilnveidošanās un kaizen, palīdzot sev pašam, man ļaus palīdzēt arī citiem?»
«Jā, apmēram tā. Bagātinot savu prātu, rūpējoties par savu fizisko ķermeni urt gūstot prāta apgaismību, tu sapratīsi, ko tagad saku.»
«Džūljen, es zinu, ka tev attiecībā uz mani ir vislabākie nodomi. Bet tev jāatzīst, ka pašpilnveidošanās ir visai augstas prasības divsimt piecpadsmit mārciņas smagam ģimenes tēvam, kurš līdz šim lielāko daļu laika pavadījis, nevis pilnveidojot savu dzīvi, bet gan kārtojot citu cilvēku dzīves. Kas notiks, ja man nepaveiksies?»
«Neveiksme nav nekas cits kā vien drosmes trūkums uzsākt ko jaunu. Ne vairāk un ne mazāk. Vienīgais, kas lielākajai cilvēku daļai liedz īstenot savus sapņus, ir bailes no neveiksmes. Tieši neveiksmei ir svarīga loma panākumu kaldināšanā ikvienā dzīves norisē. Neveiksme cilvēku pārbauda, ļaujot viņam augt un pilnveidoties. Tā sniedz dzīves mācībstundas un virza mūs tālāk pa apskaidrības ceļu. Sivanas Lielie Skolotāji uzskata, ka jebkura mērķī trāpīta bulta ir neveiksmju simtu rezultāts. «Iegūst tas, kurš zaudē» tā skan viens no visnozīmīgākajiem Dabas likumiem. Nekad nebaidies no neveiksmes. Tā ir tavs draugs.»
«Vai tas nozīmē, ka neveiksmes vajadzētu uztvert ar prieku?» manā balsī jautās neticība.
«Drošajiem pieder pasaule. Kad tu reizi par visām reizēm pieņem lēmumu pacelt savu dzīvi augstākā dimensijā, pareizo ceļu tev norāda sirds. Jogs Ramans uzskatīja, ka ikviena cilvēka liktenis tam ielikts jau šūpulī. Šis dzīves ceļš vienmēr noved tevi brīnumainā vietā, pārpilnā fantastiskiem dārgumiem. Bet katram cilvēkam pašam jāsaņem sevī pietiekami daudz drosmes, lai ietu šo ceļu. Jogs Ramans pastāstīja man stāstu, kurn tagad pavēstīšu tev.
Reiz senajā Indijā dzīvoja kāds ļauns milzis, kuram piederēja grezna pils ar skatu uz jūru. Daudzus gadus milža prombūtnē, kad viņš bija devies pasaulē karot, tuvējā ciemata bērni mēdza priecīgi rotaļāties pils brīnišķīgajā dārzā. Kādu dienu milzis atgriezās un padzina bērnus no dārza. «Tā kā es jūs vairs te nekad neredzētu!» viņš, niknuma pilns, bērniem uzkliedza, aizcērtot varenās ozolkoka durvis. Lai neļautu bērniem pils dārzā rotaļāties, viņš tam apkārt lika uzcelt augstu akmens mūra sienu.
Iestājās barga un auksta ziema, kāda raksturīga Indijas vistālākajā ziemeļu daļā. Milzim ļoti gribējās, lai laiks kļūst siltāks. Ciematā, kas atradās pils kalna pakājē, iestājās pavasaris. Bet dārzā vēl aizvien valdīja ziema. Tad kādu dienu milzis caur atvērtajiem pils logiem un saules glāsmaino pieskārienu sajuta pavasara elpu. «Beidzot ir atnācis pavasarisf» viņš iesaucās un izskrēja ārā dārzā. Bet tas, ko viņš dārzā ieraudzīja, bija kas pavisam negaidīts. Ciemata bērni kaut kā bija pamanījušies tikt pāri pils mūrim un dārzā rotaļājās. Tieši viņu klātbūtnes dēļ dārzs no novārtā pamesta ziemīgā kailuma bija pārtapis auglīgā zaļumā, kurā ziedēja rozes, narcises un orhidejas. Visi bērni smējās un rotaļājās, izņemot vienu zēnu. Pašķielējis ar vienu acs kaktiņu, milzis pamanīja mazu zēnu, kurš augumā bija padevies daudz mazāks nekā pārējie bērni. Viņš gauži raudāja, jo nespēja pārrāpties pāri augstajam mūrim, lai iekļūtu dārzā. Milzis iežēlojās par zēnu, un viņam pirmo reizi mūžā kļuva kauns par saviem ļaunajiem darbiem. «Es palīdzēšu šim bērnam,viņš sacīja, dodoties klāt zēnam. Kad pārējie bērni ieraudzīja tuvojamies milzi, tie, bīdamies par savu dzīvību, no dārza aizbēga. «Es to milzi nogalināšu,» mazais zēns izstomīja. «Es viņam neatdošu mūsu rotaļu vietu.» Kad milzis zēnam tuvojās, viņš izpleta rokas un sacīja: «Es esmu tavs draugs. Es atnācu, lai palīdzētu tev tikt pāri mūrim. Tagad tas būs tavs dārzs.» Tagad mazais zēns pārējo bērnu acīs bija kļuvis varonis un jutās ļoti laimīgs. Viņš uzdāvināja milzim zelta ķēdīti, kas tam vienmēr bija aplikta ap kaklu. «Tas ir mans laimes talismans,» zēns teica. «Es gribu to uzdāvināt tev.Sākot ar to dienu, ciemata bērni rotaļājās brīnišķīgajā pils dārzā kopā ar milzi. Bet mazais, drosmīgais zēns, kurn milzis bija iemīlējis visvairāk, nekad neatgriezās. Laikam ritot, milzis sasirga un kļuva pavisam vārgs. Bērni turpināja pils dārzā rotaļāties, bet milzim to darīt vairs nebija spēka. Šajās rāmajās dienās milzis visvairāk domāja par mazo zēnu. Kādā īpaši saltā un skaudrā ziemas dienā milzim pa logu pavērās brīnumains skats. Lai gan lielāko dārza daļu klāja dziļš sniegs, pašā dārza vidū bija izaudzis milzum krāšņs rožu krūms, tā zari vai lūza no fantastiski skaistu ziedu pārbagātības. Līdzās rožu krūmam stāvēja mazais zēns, kuru milzis tā mīlēja. Zēns smaidīja. Milzis, prieka pārņemts, pietrūkās kājās un izskrēja ārā no pils, lai zēnu apskautu. «Kur tu biji visus šos garos gadus, mans jaunais draugs? Man tevis tik ļoti pietrūka.» Zēns pēc neilga pārdom u brīža atbildēja: «Pirms daudziem gadiem tu palīdzēji man tikt pāri pils mūrim un iekļūt tavā brīnišķīgajā dārzā. Tagad esmu atnācis, lai ievestu tevi manējā.»Kad tajā pašā dienā, lai milzi apciemotu, pils dārzā ieradās ciemata bērni, viņi atrada to guļam zemē bez dzīvības. Milža augumu no galvas līdz kājām klāja tūkstošiem rožu ziedu.
«Esi vienmēr tikpat drosmīgs, Džon, kāds bija šis zēns. Aizstāvi savu pārliecību un seko saviem sapņiem, jo tie tevi novedīs pie tava likteņa. Seko savam liktenim, un tas ļaus tev sajust Visuma brīnumaino spēku. Seko Visuma brīnumainajam spēkam, jo tas tevi novedīs īpašā dārzā, kas pildīts ar rozēm.»
Palūkojies uz Džūljenu, lai pateiktu, cik ļoti dziļi šis stāsts mani aizkustinājis, es ieraudzīju ko tādu, ka izbijos šim akmenscietajam bijušajam jurisprudences korifejam, kurš savas dzīves labākos gadus bija ziedojis tam, lai aizstāvētu šīs pasaules varenos, bagātos un slavenos, pār vaigiem ritēja asaras.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Персональные книжные рекомендации
Что почитать?
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги