Nakts Florencē

VII BRĀĻA LEONARDO CELLE

»

Svētā Marka klosteris, kurā Fīlips Stroci bija patvēries, atradās starp Larga un Kokomero ielām, kas pieder pie skaistākajām visā Florencē. Vēl šodien tas ir ceļamērķis daudziem ceļotājiem, ko pievelk gan mākslinieciski, gan reliģiski motīvi. Pirmos saista Beato Angeliko gleznas un freskas, otrus — mocekļa Savonarolas piemiņa.

Šā cilvēka piemiņa Florencē ir tik lielā cieņā, ka tur atstāsta viņa pēdējos brīžus un citē viņa pēdējos vārdus, it kā tie būtu teikti vēl vakar. Viņa soda vieta katru gadu tiek greznota ar puķēm. Un, lūk, kādā šā cilvēka bijušā skolēna cellē bija ieslēgts Fīlips Stroci.

Trimdinieks jutās gluži mierīgs. No rīta viņš bija aizsūtījis savu saimnieku pie Luīzas. Brālis Leonardo, aiznesdams tai tēva pārmetumus, bija panācis no meitenes pilnīgu atzīšanos un atgriezies viņš sniedza abas rokas Stroci, teikdams:

— Jums atliek tikai apskaut, mīlēt un svētīt jūsu bērnu un piedot šim Lorencīno.

— Bet es jums saku, ka viņa to mīl? — iesaucās sirmgalvis, — es jums saku, ka redzēju to iznākam no viņas mājas pulkstens divos no rīta! Un es jums saku, ka tas ir nelietis!

— Jā, — apstiprināja mūks, — viņa to mīl ar tīru māsas mīlestību.

— Un Lorencīno būtu tas, kurš spētu viņu mīlēt kā brālis! Es gan nesaprotu, kā jūs, mans tēvs, kas esat paradis ieskatīties cilvēku dvēselēs, tā varat runāt! Kā jūs vēl varat aizstāvēt šo nelieti!?

Mūks domīgi klusēja, tad, uzlicis roku uz Stroci pleca, teica:

— Jā, mans dēls, tā ir, kā tu saki. Daudz dvēseļu es esmu pārbaudījis un nebūs daudz to krēslaino bezdibeņu, kur verd cilvēcīgas kaislības un kuru dziļumus es vēl nebūtu mērījis. Klausies, Stroci, ko tev teikšu! Lorencīno ir viens no tiem, kuru apslēptās domas es neesmu spējis izdibināt. Un tomēr es esmu viņu vērojis vairāk nekā kuru katru citu, jo, kā tu pats zini, uz viņu republikāņi ilgu laiku lika visas savas cerības. Nu, lūk, jo vairāk es iedziļinos citos cilvēkos, jo mazāk es varēju ieskatīties viņa sirdī. Nu jau būs gads, kopš viņš ir atgriezies no Romas, un no tā laika viņš ir kļuvis neizdibināms ne tikai citu, bet arī mūsu acīm, jo pēc atgriešanās viņš ne reizi nav tuvojies bikts krēslam.

— O! — iesaucās mūks, bailēs nodrebēdams, — ko gan dzirdēs tas, kurš pirmais klausīsies šā cilvēka grēksūdzi!

— Jā, — drūmi piebalsoja Fīlips Stroci, — ja vien viņš nenomirs bez grēka atlaišanas.

Brālis Leonardo papurināja galvu.

— Bet tas nav svarīgi, — viņš teica, — ja šis cilvēks mīl, tad viņam nav vēl viss zudis. Mīla ir ticība, un tā sirds, kurā saglabājies kaut stariņš mīlas, nekad nav gluži atrāvusies no Dieva.

— Jau tā es esmu diezgan nelaimīgs! — izsaucās Stroci, — bet lai galīgi salauztu manu šaubu nomākto sirdi, vajadzēja vēl gadīties, ka šis cilvēks ir iemīlējis Luīzi un tā viņam atbild ar pretmīlu.

— Stroci, Stroci, — teica mūks, — tai vietā, lai gauztos uz debesīm, tev vajadzētu tām pateikties, ka nabaga no visiem pamestais bērns, mīlēdama kā sieviete, tomēr paklausot tēva vārdam, ir palikusi tīra kā eņģelis.

— O, ja es tam spētu ticēt! — nomurmināja Stroci.

— Tici, es tev to varu apzvērēt, — teica brālis Leonardo, izstiepdams roku.

Nabaga tēvs, kura sirds bija pārpilna, iesaucās:

— Bet kāpēc tad viņa pati nenāk un man to nepasaka? Man šķiet, ja viņa pati man to teiktu, es vairs nešaubītos.

— Lūk, še es esmu, nešaubaties vairs, tēt! — iesaucās Luīza, ko mūks bija ievedis blakus cellē, kur tā bija noklausījusies visu, gaidīdama uz pirmo sirsnīgāko vārdu no tēva mutes, lai varētu mesties viņam ap kaklu.

Tai pašā mirklī, kad meita ienāca pa vienām durvīm, mūks, negribē­dams traucēt abu saredzēšanās priekus, izgāja pa otrām.

Tas bija acu mirklis, kur vārdi un skūpsti jaucās cits caur citu un kur tikai vienīgi Dievs varēja sadzirdēt tos klusos pateicības čukstus, ko viņam sūtīja tēvs un meita.

Tad Stroci apskatījās pēc Leonardo un pamanīja viņu aizejam.

— Vai jūs, mans tēvs, mūs atstājiet? — viņš jautāja.

— Laime paiet tik drīz, — teica mūks, — ka, ja kāds cilvēks ir laimīgs, ir labi, ja ir vēl kāds otrs, kas tad par viņu lūdz Dievu.

Un brālis Leonardo aizvēra durvis.

Stroci, kas priekos bija mazāk izturīgs nekā bēdās, nokrita uz koka sola, kas stingrajam dominikānim noderēja kā sēdeklis.

Luīza apsēdās pie viņa kājām.

— Ak, Dievs, mīļo tēt, — teica Luīza, — ko jums gan vajadzētu pārciest, ja tas ir taisnība, ka jūs par mani šaubījāties!

— Ak, jā! — iesaucās Stroci, — es daudz ko pārcietu, tāpēc ka tu nekad nesapratīsi, Luīza, cik ļoti es tevi mīlu. Vecāku mīla ir noslēpumaina saite staip viņiem un Dievu. Visus šos trīs gadus, kamēr biju projām no Florences, es tikai pa ilgiem starplaikiem dabūju par tevi kādu ziņu. Tu un Florence esat man vienīgās, ko es mīlu, un, Dievs lai man piedod! Man liekas, ka no šīm divām apspiestajām būtnēm, no kurām viena ir mana māte un otra mana meita, tevi es tomēr mīlu visvairāk.

— Mani brāļi, tēt, bija pie jums un es biju laimīga, zinādama, ka viņi bēdās jūs mierinās.

— Tavi brāļi ir spēcīgi cilvēki, radīti cīņai un ciešanām. Kad tēvs iedzemdē dēlu, viņš zina, ka tas būs jātdod tēvijai; bet meita pieder vairāk tēvam. Meita ir kristīgas ģimenes mājas eņģelis, jaunavīgas mīlas tēls, kas atvieto mūsu senču penātus. No tā tu vari spriest, mans bērns, ko es izcietu, domādams par briesmām, kas tev draud šinī nelaimīgajā pilsētā, kur es nekādi nevarēju tevi aizstāvēt; bet tu, mana meita, ko tu te esi visu šo laiku darījusi?

— Viss šis laiks, tēt, man pagāja mīla un lūgšanās, — atbildēja Luīza, — es lūdzu par jums un mīlēju Lorencīno.

— Tātad tu viņu mīli? — jautāja Stroci, dziļi nopūzdamies.

— Tā, ka ja es viņu pazaudētu, es nesaprastu, ar ko Dievs to manā sirdī varētu aizvietot, — atbildēja Luīza.

— Bet, — vilcinādamies jautāja sirmgalvis, — neviens taču nezina par šo jūsu mīlu?

— Neviens, tēt.

— Bet kur un kā tu ar viņu satiecies?

— Līdz tam laikam, kamēr viņš man lika aiziet no krustmātes, mēs satikāmies pie viņas un pēc tam mazajā mājiņā Santa Kroče laukumā. Tur viņš ierodas pārģērbies gan šā, gan tā, bet vienmēr zem maskas. Katru reizi mēs norunājām jaunu signālu nākamai reizei. Man liekas, ka viņa dzīvē ir kāds liels noslēpums. Brīžiem viņš ir līksms un lepns, brīžiem skumjš un nomākts; brīžiem viņš ir jautrs kā bērns, bet dažreiz atkal raud kā sieviete.

— Un tu?

— Es, es esmu gan jautra, gan skumja, skatoties pēc tā, kādā omā ir viņš.

— Un par jūsu iepriekš nolemtajām laulībām vai viņš arī kādreiz runā?

— O, jā, un diezgan bieži, tēt! Tad viņš sajūsminās, tad viņš runā par nākotni, par varu, par kroni, bet es no visa tā saprotu tikpat daudz, ja viņš nerunātu nekā, jo viņā, tēt, viss ir noslēpums.

— Ak, bērns… bērns!

— Nomierinies, tēt, no Lorenco jums nav ko bīties.

— Jā, pareizi tu man atgādini, ka tev draud vēl citas briesmas… Tātad šis nelietis hercogs ir tevī iemīlējies.

— Neviens man to vēl nav teicis, bet vairākas reizes, pat šodien vēl, man sekoja maskojušies cilvēki, un es jutu, ka man sirds sažņaudzās, it ka man draudētu briesmas.

— Viņš nezina, kur tu dzīvo?

— Kopš dažām stundām viņam tas ir ticis atklāts.

— Augstais Dievs!

— Es gan no sākuma ļoti nobijos, bet tad Lorenco man iegalvoja, ka man neesot ko bīties, un es nomierinājos.

— Lorenco! Tātad tu viņu satiki?

— Jā, tēt, šorīt.

— Un viņš tev teica, ka mēs vakar redzējāmies?

— Jā, viņš man stāstīja.

— Vai viņš tev teica, ka es viņam tevi piedāvāju par sievu?

— Jā, tēt.

— Un viņš arī neliedzas, ka tevi ir atraidījis?

— Arī to viņš man pateica.

— Un ko tu tad domāji?

— Man, tēt, viņa bija žēl.

— Žēl!?

— Jā, tāpēc ka es zinu, ka viņam tas bija ļoti sāpīgi.

— Un kur tu ar to satikies?

— Pie viņa.

— Tu biji pie viņa, šā nelieša mājā, Larga ielā?

— Man likās, ka briesmas ir tuvu.

— Un vai tu pirmā viņam stāstīji par mani?

— Nē, viņš pirmais sāka runāt par jums.

— Viņš taču nezina, kur es atrodos.

— Piedod, tēt, viņš to zina.

— Kas viņam to pateica?

— Es.

— Nelaimīgā, tu pazudini mani un pazudināsi sevi! — iesaucās Stroci.

— Ak, tēt, kā jūs tā varat domāt?

— Un tu, kā tu varēji būt tik akla un lētdabīga? Šai brīdī, Luīza, hercogs Aleksandrs zina visu. Šai brīdī es, tu, mūsu draugi, visi esam viņa varā. Un tā ir tava neprātīgā mīla, tava apmātā uzticība, kas mūs ir pazudinājusi! Ak, nelaimīgā! Lai Dievs tev piedod, kā es tev piedodu! Bet ko tu esi izdarījusi!

Un Stroci, kas bija piecēlies, rokas lauzīdams, nokrita uz sava krēsla.

Šai brīdī pie klostera vārtiem atskanēja spēcīgi sitieni.

— Klausies! — teica Stroci, izstiepis roku uz to pusi, no kurienes atskanēja troksnis.

— Kas tas ir? — apjukusi vaicāja Luīza.

— Vai tu dzirdi? Redzi, šaubies nu vēl!

Un, saņēmis meitu pie rokas, Stroci to aizvilka līdz celles logam, kur tā caur pusatvērtajiem vārtiem redzēja zibam ieročus.

— Sbiri!.. zaldāti… hercogs! — iekliedzās Luīza. — Tēvs, tēvs, nogaliniet mani! Bet nē, tas nav iespējams! Vai tiešām jūs būtu nodots!

— Jā, es esmu nodots. Un briesmīgākais ir tas, ka mani nodevusi mana paša meita!

— Ak, pagaidiet, tēt, netiesāsim vēl paši sevi!

Nebija ilgi jāgaida. Brālis Leonardo parādījās celles durvīs.

— Mans brāli, — viņš teica, vērsdamies pie Stroci, — vai jūs esat gatavs mocekļa nāvei?

— Jā, — dzedri atteica sirmgalvis.

— Tad labi, — piebilda mūks, — bendes ir klāt.

Šai brīdī atskanēja hercoga Aleksandra balss, kura teica:

— Palieciet pie šiem vārtiem un neļaujiet nevienam iziet. Jūs ātri sekojiet man!

Un viņš parādījās savu slepeno gaitu līdzbiedru, abu sbiru, Džakopo un ungāra, pavadīts.

— Ahā, — smiedamies teica hercogs, — kā mans godājamais tēvs pats redz, es esmu dievbijīgs piligrims, kas apmeklē mūsu Kunga mitekli, lai atalgotu vai sodītu tos, kas savā augstprātībā iedomājas stāvam augstāk par katru sodu vai atalgojumu. Ko es gribu, tas ir…

Un viņš atbīdīja mūku sānis.

— …Ir tas, lai tu man dotu ceļu, jo man jāparunā ar šo cilvēku.

Bet brālis Leonardo no jauna aizstājās Stroci priekšā, lai pirmais izbaudītu hercoga dusmas.

— Šis cilvēks ir tā Kunga viesis, — viņš teica, — kā tāds viņš ir svēts un tu pie viņa iesi tikai pār manu līķi.

— Labi, — noteica hercogs, kura acis jau sāka mest zibeņus, — tad pāriesim. Varbūt tu domā, ka tas, kurš, lai uzkāptu tronī, ir saminis zem kājām veselas pilsētas, apstātos kāda nožēlojama mūka pīšļu priekšā?

— Vai var?.. — prasīja ungārs, uzlikdams roku uz dunča spalu.

— Nē, nav vajadzīgs, vai, vismaz, vēl nē, tu esi vienmēr ļoti steidzīgs… Nu, draugs, — atkārtoja hercogs, no jauna vērsdamies pie mūka, — ceļu tavam hercogam!

— Manam hercogam? Es nepazīstu šo vārdu, — atcirta mūks. — Es zinu, kas ir gonfalonjērs, es zinu kas ir priors. Es esmu gatavs paklausīt balijam*, bet es nepazīstu ne hercogus, ne hercogienes.

— Nu, tad, — teica Aleksandrs caur dusmās sakostiem zobiem, — ceļu tavam kungam!

— Manam kungam! Mans kungs, — stūrgalvīgi atteica brālis Leonardo, — ir Dievs. Man nav cita kunga, kā vien tas tur debesīs, un, ja kāda balss še apakšā man saka: „Ej!" es dzirdu otru no augšienes, kas man saka: „Paliec!"

— Nu, pagaidi tik! — atkārtoja ungārs.

Bet hercogs piecirta kāju un uzmeta sbiram skatienu, kas tam lika atkāpties.

Golfalonjērs, priors, balijs: Itālijas republikānisko pilsētu amatpersonu nosaukumi viduslaikos.

— Pagaidi jel! — viņš uzsauca, — ja es esmu pacietīgs, esi tāds arī tu. Tu taču redzi, ka es negribu nobiedēt šo jauno meiteni. Nu, labi mūk, — turpināja hercogs, — tā kā tu neatzīsti ne kungu, ne hercogu, tad ceļu stiprākajam!

Un uz hercoga mājienu ungārs ar Džakopu parāva sānis mūku, tā atsegdami Stroci, kas tagad stāvēja aci pret aci ar hercogu.

— Hercog Aleksandr, — nievājoši teica sirmgalvis, vēl instinktīvi ar roku aizsegdams savu meitu, — es domāju, ka tev pietiek ar tavu kancleru, tavu cietumu un sargiem, lai pašam nebūtu jāuzņemas sbira loma. Bet es esmu maldījies.

Hercogs skaļi iesmējās:

— Vai tu domā, ka prieks sastapt savu ienaidnieku vaigu vaigā nav nekā vērts? Tu laikam arī mani uzskati par vienu no tiem, kas naktī slepeni iezogas pilsētā, pa dienu noslēpjas kādā alā un pacietīgi gaida, kamēr tumsā varēs pacelt roku un no muguras dot nodevīgo dūrienu? Nē, es no saules nebaidos un esmu ieradies še gaišā dienas laikā, lai tev pateiktu: „Mēs, Stroci, esam spēlējuši augstu spēli, kur dzīvība bija likta ķīlā; tu pazaudēji un tagad Stroci — maksā!"

— Jā, — atbildēja Stroci, — un man atliek tikai apbrīnot mana pretspēlētāja apdomību, kurš ar tik lielu pavadonību ierodas pieprasīt savu parādu?

— Tu laikam iedomājies, ka man būtu bail? Vai tu domā, ka es nebūtu uzdrošinājies viens uzmeklēt tevi, kur vien būtu varējis cerēt sastapt? Tad tu gan ļoti maldies un laikam noturi mani par kādu citu.

Tad, pagriezies pie abiem sbiriem, viņš piebilda:

— Ungār un Džakopo, izejiet! Aiztaisiet durvis un, lai ko jūs dzirdētu, nenāciet, kamēr pats jūs nesaukšu!

Abi sbiri gribēja vēl ko iebilst, bet hercogs, pagriezies pret tiem, piecirta kāju. Abi palaida vaļā Leonardo un izgāja, aizvērdami durvis, bet mūks nometās ceļos kāda krucifiksa priekšā.

— Nu, lūk, — hercogs augstprātīgi teica, — tagad, Stroci, es esmu viens, viens pret jums diviem. Ā! Jā, es saprotu, es esmu apbruņots un jūs esat bez ieročiem. Pagaidi! Skaties, Stroci, es nometu šo zobenu.

Un izvilcis šo zobenu, hercogs to nometa aiz sevis.

Tad viņš pasniedza Stroci savu dunci.

— Nāc, vecais romiet… Vai nebija senatnē kāds Virgīnijs, kas nodur savu meitu un Brutu, kas nodur savu karali? Izvēlies starp tiem. Dur un topi nemirstīgs tāpat kā viņi! Nu, dur! Dur droši! Ko tu riskē? Pat savu galvu nē: tu zini labi, kā tā pieder bendem. Un tu, mūk, kas tevi tur?

Paņem šo zobenu un uzbrūc man no muguras, ja tev nav dūšas ieskatīties man sejā.

— Dievs aizliedz saviem kalpiem izliet asinis, — mierīgi, bet stingri atbildēja brālis Leonardo, — jo citādi, hercog Aleksandr, es nebūtu uzticējis tēvijas glābšanu citu rokām, bet tu jau sen būtu miris un Florence brīva.

— Nu, Stroci, — jautāja hercogs Aleksandrs, — vai tu domā, ka man ir bail?

Uz brīdi iestājās klusums, ko pasteidzās izmantot Luīza.

— Nē, monsieur, nē! — iesaucās viņa drebošā balsī, — jūsu drosme ir visiem zināma. Ak, esiet tikpat žēlīgs, cik jūs esat vīrišķīgs.

— Klusu, bērns! — iesaucās Stroci. — Nesāc viņu lūgties!

— Ak, tēt, — turpināja Luīza, kamēr hercogs iebāza atpakaļ makstī savu dunci un zobenu, — ļaujiet man, Dievs dos maniem vārdiem spēku. Monsieur].. — viņa, ceļos nokritusi, iesaucās.

Bet tagad uzlēca kājās brālis Leonardo. V

— Piecelies, bērns! — viņš iesaucās. — Nevar būt vienošanās starp nevainību un noziegumu, ne līguma starp dēmonu un eņģeli! Piecelies!

— Tu runā aplam, mūk, — teica hercogs, smiedams savus parastos smieklus, kas bija briesmīgāki par viņa dusmām, — viņa pašreiz bija tik skaista, ka es mīlā uz to aizmirsu visus apvainojumus.

— Mans bērns! Mans bērns! — iesaucās Stroci, satverdams savu meitu un to apskaudams.

— Ak, Dievs, Dievs! — teica brālis Leonardo, pacēlis abas rokas pret debesīm, — ja tu to redzi un nesūti savu zibeni, tad man jāteic, ka tava žēlastība ir lielāka nekā tava taisnība.

Hercogs nogaidīja brīdi, it kā dodams Dievam laiku viņam sodīt, tad iesaucās:

— Ungār, Džakopo!

Ienāca abi sbiri.

— Ko Jūsu Augstība pavēl? — prasīja ungārs.

— Nododiet šos abus sargiem un lieciet tos aizvest uz bargello, — teica hercogs, norādīdams uz Stroci un brāli Leonardo.

— Monsieur! Monsieur! — iesaucās Luīza, — Dieva dēļ, nešķiriet tēvu no meitas un netņemiet Dievam viņa priesteri!

— Ciet klusu un paliec, — uzkliedza viņai Stroci. — Ne viena vārda vairs, ne soļa, vai es tevi nolādēšu!

— Ak, Dievs! — nomurmināja Luīza un kā salauzta nokrita uz ceļiem.

— Ardievu, bērns, — teica Stroci. — Tagad vienīgi Dievs būs par tevi nomodā. Tikai neaizmirsti nekad, ka tas bija Lorencīno, kas mani nogalināja.

— Tēvs, tēvs! — iekliedzās meitene, izstiepdama abas rokas pret sirmgalvi.

Bet tas bez līdzjūtības viņas ciešanām pamāja vēl pēdējās ardievas, kurā bija vairāk dusmu nekā maiguma, un izgāja.

— Ak, monsieur, monsieur! — uz ceļiem gulēdama, Luīza griezās pie hercoga, — vai es tiešām nekā nespēju darīt, lai glābtu savu tēvu?

Hercogs, kas jau bija pie durvīm, atgriezās pie Luīzas.

— Zini, bērns, — viņš teica, — vienīgi tu vēl vari ko darīt, lai viņu glābtu.

— Un kas man, monsieur, būtu jādara? — jautāja meitene.

— To tev pateiks Lorencīno, — atbildēja hercogs un izgāja.