Nakts Florencē

VII SKATS NO RASINA TRAĢĒDIJAS

>

Tas bija gadus trīsdesmit piecus vecs cilvēks, kurš savā jaunībā droši vien bija bijis viens no stingri klasiskajiem Dienviditālijas skaistuļu tipiem. Bet komedianta profesija bija piešķīrusi viņa vaibstiem tādu maiņveidu un pagurums bija tik agri piekaisījis viņa bārdu un matus ar sudrabu, ka tiešām grūti bija saskatīt klasisko cilvēku šinī nenoteiktā vecuma komediantā, kas nostājās Lorencīno priekšā.

Lorencīno kādu brīdi to uzlūkoja ar savu caururbjošo skatienu, kas likās spēja iespiesties līdz pašiem dvēseles dziļumiem, un tad pirmais pārtrauca klusēšanu, ko līdz šim komediants, jādomā, aiz cienības bija ievērojis.

— Tu gribēji ar mani runāt? — viņš jautāja.

— Jā, — atbildēja komediants, panākdamies dažus soļus uz priekšu.

Bet Lorencīno, roku pacēlis, to apturēja.

— Pagaidi, draudziņ, — viņš teica, — es esmu paradis ar nepazīsta­miem cilvēkiem sarunāties tikai pa gabalu.

— Es lūdzu monsieur pieņemt, ka man tas pārāk labi zināms, lai es nebūtu pirmais, kas šo distanci pārkāpj.

— Kā, jokdari! — iesaucās Lorencīno un it kā smaidīdams parādīja savus baltos, asos zobus, — vai tu pretendē būt asprātīgs?

— Goda vārds, monsieur, — atbildēja komediants, — kopš esmu uzstājies jūsu komēdijā „Aridorio", man pār mēli ir gājis tik daudz asprātību, ka nebūtu nekāds brīnums, ja vēl tagad mēles galā šis tas būtu pielipis.

— Skat, skat, glaimotāji Bet es tevi brīdinu, draugs, ka še to pieprot divas vai pat trīs reizes labāk, un ja tu biji iecerējis šādā lomā debitēt, tad tu vari mierīgi atgriezties turp, no kurienes esi nācis.

— Velns lai parauj! Monsieur, esiet bez rūpēm, — turpināja nesamulsināmais komediants. — Es pārāk labi zinu, cik daudz esmu parādā maniem amata brāļiem galminiekiem, lai man pārietu visa patika tos atdarināt… Nē, es spēlēju tikai pirmās lomas un kalpiņus lai ņem, kas grib!

— Traģiskās vai komiskās pirmās lomus? — jautāja Lorencīno.

— Vienlīdz daudz — traģiskais un komiskais.

— Nu, labi, un kādas būtu tās, kuras tu esi spēlējis?

— Jums tik ļoti draudzīgā, labā pāvesta Klementa VII galmā es tēloju Kalomako „Mandragorā" un Benvenuto Čellīni, kas šai uzvedumā noskatījās, varētu jums liecināt par maniem izcilajiem panākumiem. Tad Venēcijā es uzstājos kā Menko Parabolāno «Kurtizānē", un ja slavenajam Mikelandželo kādreiz rastos dūša atgriezties Florencē, viņš jums pastāstītu, ka es viņu nosmīdināju gandrīz vai līdz nāvei un ka pārsmieša­nās dēļ šai izrādē viņam trīs dienas bija jāguļ uz gultas. Beidzot Ferārā es traģēdijā «Sofroniste" tēloju tirānu un pie tam tik raksturīgi un dabīgi, ka princis Herkuless Destē vēl tai pašā vakarā mani izraidīja ārpus valsts robežām tā iemesla dēļ, it kā es savus pienākumus būtu guvis ar netiešo norādījumu uz viņu, kurpretī tā, goda vārds, bija tīri nejauša sagadīšanās.

— Tā, tā, ja tev var ticēt, — teica Lorenco, kuru pļāpīgais komediants patiesi sāka interesēt, — tad tu esi pirmās šķiras aktieris?

— Ļaujiet, monsieur, man jums to pierādīt! Bet ja jūs no visas tiesas gribat redzēt manu labāko lomu, tad atļaujiet man nodeklamēt kādu fragmentu no jūsu traģēdijas „Bruts". Goda vārds, tas ir lielisks darbs! Nelaime tikai tā, ka tas aizliegts gandrīz vai visās zemēs, kur runā to valodu, kādā tas sarakstīts.

— Un kuru lomu šinī šedevrā tu esi izvēlējies? — jautāja Lorencīno.

— Lielais Baķus! Vai tas vēl jājautā?.. Protams — Brutu.

— Kā! Un tu to saki tādā tonī, kas jau pa gabalu skan pēc republi­kāņa… Vai tu, varbūt, ari pats esi Bruta piekritējs?

— Es neesmu ne par Brutu, ne par Cēzaru, es esmu komediants — tas ir viss. Lai dzīvo skaistas lomas! Tātad ar jūsu atļauju es drīkstētu deklamēt Jūsu Ekselencei, ja vien viņa parāda man to godu uzklausīt mani Bruta lomā.

— Nu, labi, redzēsim, ko tu gribi deklamēt?

— Piektā cēliena lielo skatu, vai jūs to gribētu?

— To, kur kur beigās Bruts nodur Cēzaru? — jautāja Lorencīno mazliet smaidīdams.

— Tieši to.

— Lai tad arī iet lielais skats!

— Tikai, — piebilda komediants, — ja Jūsu Ekselence gribētu, ka es pilnīgi ieeju savā lomā, jums vajadzētu likt dot man gala vārdus, vai, vēl labāk būtu, ja tos man dotu jūs pats.

— Labprāt, — atteica Lorencīno, — kaut gan agrākās traģēdijas man mazliet izgājušas no prāta, jo pašreiz domāju ķerties pie kādas citas… Ā! — piebilda viņš nopūzdamies, — lūk, tanī man vajadzētu labu aktieri!

— Nu, redziet, tāds še stāv! — teica komediants. — Noklausieties vispirms mani un jūs redzēsit, ko es spēju!

— Es klausos.

— Nu, lūk, mēs pašreiz atrodamies senāta vestibilā. Tur stāv Pompeja statuja. Jūs esat Cēzars, es esmu Bruts. Jūs nākat no laukuma, es jūs še gaidu. Vai jums, monsieur, šis inscenējums pieņemams?

— Pilnīgi.

— Bet tagad uzgaidiet, kamēr es ietinos savā togā.

Un kārtīgais komediants ietinās savā mētelī, tad paspēris soli uz Lorencīno pusi, iesāka:

Komediants :

Sveiks, Cēzar! Vienu vārdu…

Lorencīno:

Teic, Brut, klausos.

Komediants:

Es nācu šurp, lai še ar tevi satiktos.

Lorencīno:

Tas godu dara man, ja klients cēls kā tu… Komediants:

Tu maldies, Cēzar, nāku es ar lūgumu.

Lorencīno: Tu, lūdzējs?

Komediants :

Zini pats, ikviena lieta rāda, Ka tiek tā vadīta no principa divējāda. Jo labs un ļauns pie katras lietas līp un sienas, Un nedienām mēdz sekot laimīgākas dienas. Ar tādu noteiktību ļaunums labs nāk līdz', Kā dienai seko nakts un naktij atkal rīts. Tā cilvēks dažs, ko redz uz augšu soļojam, Grib pārkāpt robežas, ko dievi nosprauž tam, Bet tur kur viņa ģēnijs, lāpa mirdzošā, Kas, likās tam, joprojām vēl kvēlos mūžībā, Tā rokā pēkšņi dziest, pirms viņš vēl ticis galā. Un aklā tumsā pamests sava ceļa malā Viņš velti lūko teku tālāk sataustīt, Un līdz ar pirmo soli bezdibenī krīt. Ak, Cēzar, uzklausi, jo sen jau teikt tev slāpu — Tu esi cilvēks šis ar izdzisušu lāpu!

Lorencīno :

Ir tiešām likums tāds, es neapstrīdu tevis

Bet liktenis ir katram savu tiesu devis,

Ar to tad katrs, kā prazdams, tīko laimi gūt:

Viens paliek mazs, bet otrs grib liels un slevens kļūt

Tik šitā balss mums jāuzklausa ir arvien,

Kas ērglim saka: „Lido!", tārpam atkal: „Lien!"

Un man šī balss, lūk, saka: „Cēzar, tālāk ej!

Tavs senāts tevi gaida uz sēdi pēdējo,

Un turpmāk Cēzars ies pa ceļu nosprausto."

Komediants :

Teic, Cēzar, 'ko vēl vairāk vēlēties tu vari,

Ir uzvarēti briti, tāpat gaili ari.

Pie ķēdes pavadā, lūk, Kartāga top vesta,

Un Romas vilku mātei Ēģipte ir m^sta;

Nav varas Eifratai pār saviem ūdeņiem,

Jo dzeramsile tā ir Romas kumeļiem,

Zūd visi šķēršļi, viss nu iet pēc tavas gribas,

Kas vakar dumpojās, lūdz šodien žēlastības.

Gan mīla, aprēķins, gan bailes, cerības:

Nu taviem likumiem ar prieku padodas,

No augstumiem, kur pērkons grauj un saule smej,

Tavs lepnais ērglis raugās pāri pasaulei.

Kā vēl tev vajag? Lūk, jau par dievišķu

Mēdz tevi daudzināt, teic, ko vēl gribi tu?

Vai Romu sodīt, ka tā tevi radīdama,

Ir radījusi vairāk nekā tikai cilvēku?

Lorencīno :

Klau, Brut, advokāt, pats zini tu, ka Romā

Ne runā, kā saki tu, ne arī domā,

Nē, tā nav Roma, draugs, bet patriciešu kava,

Ko žilbina mans vārds un kaitin' mana slava.

It sevišķi kopš viņas dienas nīsts es tieku,

Kad, cīnoties ar savu titānisko pretinieku,

Pie Farsalas es liku viņus sejā sist,

Un tik caur to vien nācās Pompejam tur krist,

Tu zini, Brut, ka ar mani tauta iet,

To dievi vēlās tā.

Komediants:

Klus\ Cēzar, klusu ciet!

Lai miers tā pīšļiem! būt par viņu klusēt mums, Jo tava uzvara var kļūi reiz noziegums. Un neapsmej, ko cīņā uzvarēji tu, Jo uzveicēju veiktais krizdams satriektu: Tā piemiņa ar katru dienu varenāka augs, Bet kauna traips būs tavai slavai viņa nāve, draugs, Par to vēl šodien varam debatēt, cik zinu; Bij' dievi tavā pusē, bet Kato bij' ar viņu.

Lorencīno:

Tā tīri liekas man, ka savā naidā cietā Ir Brutam labpaticis stāties verga vietā, Kas iet uz ratiem, kuros triumfators brauc, Un balsī svinīgā pa laikam skaļi sauc: (Kad pūlim cauri trumfgājiens ceļu šķir), „Lai Cēzars atceras, ka Cēzars cilvēks ir!"

Komediants:

Nē, Cēzars būtu dievs, ja Cēzars romiešiem To mantu atdotu, ko saņēmis no tiem, Bet ja viņš nodos Romu, tici jel man tu, Viņš nebūs dievs, pat sliktāks būs par cilvēku, Jo Cēzars tirāns ir… (ne draudēdams, bet lūdzoši) Bet ja tu redzētu

Še mani ceļos krītam un ja dzirdētu, Kā reizi pēdējo no sirds vēl lūdzu tevi: «Apžēlojies par romiešiem un pats par sevi!" Tev domas mainītos… Ak, briesmas! — nava tam Pat man ko atbildēt!..

Lorencīno :

Dod ceļu ķeizaram!

Komediants : Tad mirsti, tirān!

Un pie šiem vārdiem komediants, kurš pamazām bija pienācis Lorencīno gluži tuvu klāt, izrāva no drēbēm dunci un, nometis mēteli, deva Lorencīno tādu dūrienu, kas noteikti būtu bijis nāvīgs, ja vien dunča smaile nebūtu atdūrusies pret bruņukreklā tēraudu, ko zem drēbēm valkāja hercoga draugs.

Tomēr cirtiens bija tik spēcīgs, ka jaunais cilvēks sagrīļojās. — Ā! — iesaucās komediants, pārsteigts atkāpdamies. — Šis sātans ir bruņās!

Varbūt pirmo reizi savā mūžā Lorencīno skaļi iesmējās, tad ar vienu lēcienu viņš bija ieķēries komediantam rīklē un starp abiem sākās briesmīga, klusa cīņa, no kuras bija skaidri redzams, ka tai jābeidzas ar nāvi.

Ar pirmo acu uzmetienu šiem abiem cilvēkiem, no kuriem viens bija ar spēcīgiem muskuļotiem locekļiem, bet otrs trausls un vārgs, nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka pirmajam ir visas izredzes palikt uzvarētājam. Tomēr pēc vienas minūtes izrādījās, ka atlēta muskuļu spēks sāka gurt un ar piesmakušu kliedzienu nogāzdamies uz parketa, viņš atradās sava trauslā pretinieka varā.

Tai pašā brīdī Lorencīno rokā pazibēja mazais, skaistais duncītis, kurš bija ass kā odzes dzelonis un ar kuru viņš vēl pirms stundas pie hercoga durstīja zelta florīnus.

Tad pielicis dunci pie komedianta rīkles, viņš aizelsies izsmejoši ierunājās:

— Ahā! Kā šķiet, tad lomas ir mainījušās, un šoreiz tas ir Cēzars, kurš nodurs Brutu…

— Vari pateikties Dievam, hercog Aleksandr! — uzvarētais nomurmi­nāja piesmakušā balsī.

— A, — teica Lorencīno, atņemdams dunci no komedianta kakla, kur tas jau draudēja ieurbties, — vienu acumirkli… Ko tu tur teici?

— Es teicu, — ierunājās sbirs, — debesis negrib, ka Florence kļūtai brīva, jo tavā personā debesis ir devušas hercogam nesalaužamu vairogu.

— Ahā, — nomurmināja Lorencīno, — tātad tu gribēji nogalināt hercogu?

— Es esmu zvērējis, ka viņš mirs vienīgi no manas rokas.

— Velns un elle! Tas visu nostāda pavisam citā gaismā, — teica Lorencīno, atlaizdams savu pretinieku, — piecelies, apsēdies un pastāsti man par to. Es klausos.

Sbirs piecēlās uz viena ceļa, tad ar kauna pilnu izmisumu balsī teica:

— Lorenco, nesmejies par mani. Es gribēju tevi nonāvēt, man tas neizdevās, tu biji stiprāks… Pasauc savus ļaudis, liec mani aizvest pie karātavām un lai ar to viss būtu izbeigts.

— Es redzu, ka tu vēl runā, it kā še būtu noteicējs, — zobgalīgi piezīmēja Lorencīno. — Bet ja nu man būtu ienācis prātā ļaut tev dzīvot, saki, kas man to varētu liegt?

— Ļaut man dzīvot! — izsaucās sbirs, izstiepdams abas rokas pret jauno cilvēku. — Tu varētu ļaut man dzīvot?

— Varbūt gan, Mikele Tavolačīno, — atbildēja Lorencīno, ar sevišķu uzsvaru izrunādams tā cilvēka vārdu, kurš nupat bija tīkojis to nogalināt.

— Tu zini manu vārdu?— sbirs pārsteigts iesaucās.

— Varbūt arī visu tavu dzīves gājumu, mans nabaga Skoronkonkolo!

— Tad tu visu saproti, Lorencīno?

— Jā, es par šo notikumu dzirdēju runājam, es tai laikā biju Romā. Bet, nu, redzēsim, pastāsti man pats.

— Tā kā tu mani pazīsti, — teica Mikele, — tu arī zināsi, kas es reiz biju?

— Velns lai parauj! — teica Lorencīno, iekārtodamies, lai ērtāk varētu klausīties, — tu biji hercoga Aleksandra nerrs.

— Vai tu esi kādreiz mīlējis, Lorencīno?

— Es? — jautāja jaunais cilvēks saltā, griezīgā balsī.— Nekad!

— Bet es, lūk, reiz mīlēju; es biju reiz pietiekami neprātīgs, lai aizrautos. O, tu nezini, ko nozīmē būt atstumtam, padzītam un nicinātam nerram, ko viņa valdnieks, kad tas viņam apnicis, nodod savu galminieku rīcībā, lai tie ar viņu uzjautrinās. Tu nezini, kas tas ir, — no cilvēka pārvērsties par lietu, kas smej, raud un vaibstās…. Par lietu, kurai katrs uzsit, lai dzirdētu viņam patīkamu skaņu, par ķiparu, ko visi var raustīt aiz diedziņa… Lūk, tas es biju!..

Un, lūk, šinī visdziļākajā pazemojumā, šinī vistumšākajā naktī kādudien pēkšņi man pamirdzēja gaišs saules stars: mani iemīlēja kāda jauna meitene. Viņa bija maigs un mīļš bērns, jauna, nevainīga un smaidīga. Vistīrākais lilijas zieds nespēja sacensties ar viņas pieres baltumu; rozes pumpuram izplūkta ziedlapiņa nebija svaigāka par viņas smalko vaigu. Un viņa mani mīlēja, mani!..

Vai jūs saprotiet, monsieur?.. Mani, nabaga nerru, manu vientuļo sirdi, manu nabaga apmāto galvu! Toreiz es vēl cerēju, kā to dara visi cilvēki; es sapņoju par mīlas laimi, es sapņoju par ģimenes priekiem. Es uzmeklēju hercogu un lūdzu viņam atļauju precēties.

Viņš sāka skaļi smieties.

„Precēties!" viņš izsaucās, „tu gribi precēties!.. Mans nabaga nerrs, tu patiesi esi kļuvis traks. Vai tad tu nemaz nezini, kas ir laulības dzīve? Vai tu neesi ievērojis — kopš tā laika, kamēr es esmu apprecējies, mani ir daudz grūtāk uzjautrināt? Un tāpat arī tu, mans nabaga Skoronkonkolo, tiklīdz būsi apprecējies, kļūsi bēdīgs, īgns un noraizējies. Tiklīdz būsi apprecējies, tu mani nemaz vairs nespēsi uzjautrināt. Pietiek, nerr, par to runāt, un ja tu man vēlreiz to atgādināsi, es likšu tev uzskaitīt divdesmit pārus rīkšu.

Nākamajā dienā es viņam atkal par to ieminējos un hercogs turēja vārdu… Džakopo un ungārs mani pēra līdz asinīm. Un tomēr es riskēju runāt vēl trešajā dienā.

„Nu," viņš teica, „es redzu, ka tā slimība ir iesakņojusies un še ir vajadzīgi stiprāki līdzekļi."

Tad laipnā balsī kā kungs, kas interesējas par savu kalpotāju priekiem un bēdām, viņš man noprasīja manas mīļotās vārdu un viņas ģimenes adresi. Būdams pārliecināts, ka viņš ir piekritis manas sirds tieksmēm, es nokritu pie viņa kājām, noskūpstīju tā ceļus; tad steigšus devos pie Nellas un mēs pavadījām to dienu neizsakāmā laimē. Vakarā pilī tika sarīkota orģija; tur bija hercogs, tur bijs Frančesko Gičardīni, Aleksandrs Vitelli, Andrē Salviati un arī es, jo es biju spiests piedalīties visās orģijās. Kad no vīna un mūzikas viņi bija jau diezgan iekaisuši, durvis atvērās un viņu vidū tika iegrūsta jauna meitene… Šī šķīstā, šī mocekle, monsieur, bija tā, kuru es tā mīlēju, kuras dēļ es būtu atdevis savu dzīvību, savu dvēseli… tā bija Nella…

— O, — iesaucās sbirs uz ceļgaliem pievilkdamies pie Lorencīno, — ļaujiet man dzīvot, monsieur, ļaujiet man atriebties, un, goda vārds, tiklīdz es būšu nožņaudzis šo tīģeri, es atnākšu nogulšos atkal pie jūsu kājām un atsedzis kaklu, teikšu: „Nu, Lorencīno, ir tava kārta! Atriebies man, kā esmu atriebies viņam!"

— Bet tas vēl nav viss, Mikele, — teica Lorencīno, pēc kura sejas izteiksmes ne par matu nebija redzams, kādu iespaidu uz viņu ir atstājis dzirdētais stāsts.

— Ko jūs vēl gribat, lai es jums saku, un ko gan nozīmē beigas? — teica sbirs. — Es aizbēgu no šī nolādētā galma. Es skrēju, kamēr tiku pāri Toskānas robežām. Boloņā es sastapu Filipu Stroci. Es zināju, ka viņš ir viens no hercoga nāvīgākajiem ienaidniekiem, un iestājos viņa dienestā ar to vienīgo noteikumu, ka, atgriežoties Florencē, es būšu tas, kas hercogu nodurs. Vakarvakarā mēs ieradāmies. Tai brīdī, kad gājām garām Santa Kroče klosterim, no turienes iznesa Nellas līķi; viņa bija mirusi aiz kauna, sāpēm un dvēseles izmisuma… Nu, es jums esmu pateicis visu!

— Jā, un kas attiecas uz pārējo — uz Fīlipa Stroci pavēli mani nogalināt, tāpēc ka negribēju precēt viņa meitu, uz tavu neizdevušos mēģinājumu un visu, kas še notika, tad par to nav vērts runāt, es saprotu…

Lorencīno apklusa un pēc brīža atkal turpināja:

— Nu, labi, Mikele: atbildi man sekojošo… Jā, tai vietā, lai sauktu savus ļaudis un liktu tevi pakārt, kā tu pats man nupat vēl teici, es tev atdodu dzīvību un arī brīvību, bet tikai ar vienu nosacījumu?

— Es pieņemu to pat nezinādams, ko no manis prasa, — iesaucās sbirs, — es to apliecinātu ar savu dzīvību un asinīm.

— Mikele, — tumši teica Lorencīno,— arī es gribu kādam atriebties.

— O! — iesaucās sbirs, — jums grandsiņjoriem tas ir viegli izdarāms.

— Tu maldies, Mikele, jo tas ir kāds no hercoga tuvākajiem draugiem, kas arī piedalījies Nellas orģijā.

— O, Lorencīno, es esmu tavā rīcībā! Un ja tu baidies, ka es nepazū- du vai neaizbēgu, liec mani ieslodzīt visdziļākajā pagrabā, kura atslēgas glabātos vienīgi pie tevis, un izlaid mani tikai tādēļ, lai nogalinātu tavu ienaidnieku… Bet pēc tam… ak, pēc tam atstāj man hercogu!

— Lai notiek, bet kas man garantēs tavu uzticību?

— Es zvēru pie Nellas dvēseles pestīšanas! — svinīgi teica sbirs, paceldams roku. — Un tagad pavēli man! Ko lai es daru?

— To, ko tu vislabāk gribētu… Atgriezies pie Stroci, kurš tevi jau droši vien ar nepacietību gaida; saki, ka tev neizdevās pie manis iekļūt; ka tu mani šodien vēl neesi nogalinājis, bet ka tu to izdarīsi rīt.

— Un tad?

— Tad, piebilstot vēl to, ka tev ik nakti no vienpadsmitiem līdz vieniem jāpastaigājas Larga ielā, būtu viss, ko es no tevis prasu.

— Vai jūs, monsieur, man tur kādu atsūtīsit?

— Nē, kad tu man būsi vajadzīgs, es tevi paņemšu pats.

— Un tas būs viss, ko jūs man pavēlat?

— Jā, ej! Ak tā, tev varbūt ir vajadzīga nauda?

Un Lorencīno pasniedza Mikelem maku pilnu ar zeltu.

— Paldies! — teica sbirs atsacīdamies, — bet jūs man varētu uzdāvāt kaut ko vērtīgāku.

— Labprāt.

— Ļaujiet man ņemt vienu zobenu no šīs kolekcijas.

— Izvēlies!

Mikele citu pēc cita apskatīja piecus vai sešus rapierus, kas karājās pie sienas, un beidzot apstājās pie kāda Brešas asmens.

— Lūk, šito, monsieur, — viņš teica.

— Ņem, — atteica Lorencīno.

Tad pats pie sevis nomurmināja:

— Skat, šis nerrs izrādās pazinējs.

— Kā tad paliek? — jautāja Mikele.

— Larga ielā, no pulkstens vienpadsmitiem līdz pulkstens vieniem no rīta.

— Šonakt?

— Šonakt un visas citas naktis.

— Tad ir norunāts, monsieur, — teica sbirs, apjozdams zobenu, • — varat uz mani paļauties.

— Velns lai parauj! Es domāju! — iesaucās Lorencīno.

Un kad sbirs bija jau pazudis priekšistabā, jaunais cilvēks smaidīdams noteica: w

— Man liekas, ka es esmu laimīgāks nekā Diogēns, un būšu atradis savu cilvēku.

Tad kādu brīdi viņš stāvēja domīgs, it kā pūlētos atcerēties kādu svarīgu lietu, kas tam vēl bija nokārtojama.

Pēkšņi viņš iesita sev pa pieri:

— Nu, lūk, es aizmirstu pašu svarīgāko.

Un apsēdies pie galda, viņš uzrakstīja:

„Fīlips Stroci ir Svētā Marka klosterī, brāļa Leonardo cellē."

Uz kunga svilpienu ieradās Birbants.

— Hercogam Aleksandram, — teica Lorencīno, — un, lejā iedams, pasaki, ka es nevienam neesmu mājā, izņemot, monsieur hercogu, kuram esmu sastopams katrā laikā.