Nakts Florencē

v UNGĀRA AIZDOMAS

Un, patiesi, hercogs, kurš vakar, pirms atgriešanās pilī, bija šķīries no Lorenco, tiklīdz atausa rīts, nevarēja vairs ilgāk iztikt bez sava dubult­nieka un bija aizsūtījis ungāru to sameklēt. Kā jau parasti Lorencīno bija pasteidzies paklausīt hercoga pavēlei, piekodinādams aizsūtīt pēc viņa, tiklīdz ierastos daži komedianti, kurus tas bija uzaicinājis pie sevis.

Vispār hercoga draudzība pret Lorencīno bija tik liela, ka viņš negribēja ļaut jaunajam cilvēkam dzīvot no viņa šķirti un tāpēc bija iekārtojis tam kādu viņa pilij līdzās esošo namu, kas atradās tur, kur tagad stāv palaco Rikardi zirgu staļļi. Aleksandrs pat gribēja likt izlauzt durvis, kas tieši savienotu hercoga telpas ar Lorencīno dzīvokli. Tikai Lorencīno pret to bija noteikti uzstājies, teikdams, ka ja izlauzīs durvis, hercogs vienmēr būšot viņa pusē un tā neļaušot viņam ne brīdi vaļas. Hercogs viņam bija pārmetis nepateicību un beidzot tomēr piekāpies, kā viņš parasti piekāpās visām savām favorīta kaprīzēm.

Lorencīno atrada hercogu paukojamies ar viņa jauno ieroču meistaru, kuru tas bija ataicinājis no Neapoles. Hercogs bija sajūsmā par jaunā skolotāja mākslu, un tā kā Lorencīno no tiem laikiem, kad viņš vēl saucās Lorenco, bija saglabājis zināmu reputāciju kā lietpratējs zobenu cīņā, hercogs bija gribējis iespiest tam rokā savu rapieri. Bet Lorencīno no tā bija noteikti atteicies, aizrādīdams, ka visi tamlīdzīgi vingrinājumi viņu nogurdinot.

Nogūlies uz kādas kušetes, viņš bija licis atnest sev biskvītus un pudeli heresa. Grauzdams cepumus un palēnām tukšodams pudeli, viņš aplau­dēja un kritizēja vienu vai otru cirtienu kā lietpratējs mākslā, kuru pats nepiekopj.

Kad stunda bija beigusies, hercogs atlaida savu jauno skolotāju un piegāja pie Lorenco, kurš kavēja sev laiku, caururbdams zelta sekīnas. Šim nolūkam viņš lietoja mazu, smailu, uzasinātu dāmu duncīti, kura lieliskais ārdējums ļāva tam parādīt visu viņa veiklību, pat spēku, ja vien nebūtu smieklīgi attiecināt šo vārdu uz vārgulīgo Lorenco, bet fakts ir tas, ka viņš caururba divus vai trīs naudas gabalus uzreiz.

— Pie velna, ko tu še dari? — jautāja hercogs, kad bija brīdi noskatījies viņa rotaļā.

— Jūs jau redzat, Augstība, es tāpat kā jūs vingrinos ieroču mākslā.

— Kā! Ieroču mākslā?

— Bez šaubām, šie ir mani ieroči. Šis mazais duncītis ir mans zobens. Vai jūs domājat, ka tai dienā, kad man kāds aizdos dusmas, es muļķīgā kārtā iešu ar viņu meklēt strīdu un nolikšu to sava zobena galā, pats stādamies pretī viņa ierocim?.. Nē, mans princi, tāds muļķis es neesmu. Ja jau kādam ir tā nelaime būt par hercoga Aleksandra favorītu, tad arī viņam vajag izmantot visus labumus, ko šis stāvoklis dod. Es savu vīru nogaidīšu vārtu vidū un tad ietriekšu šo viņam kaklā!.. Apskaties, Augstība, manu mazo duncīti, vai tas nav glīts?

Hercogs paņēma dunci un to apskatīja. Tas patiesi bija lieliska kaluma un viņš ar lietpratēja skatienu pētīja tā rokturi.

— O, — teica Lorenco, — tas nav rokturis, ko jums vajag apbrīnot, tas ir asmens… Redzat, noārdēts kā adata un stiprs kā mūsu ienaidnieka karaļa Franciska I ar abām rokām cilājamais zobens.

— Un kur tu nopirki šo meistardarbu? — jautāja hercogs.

— Nopirku? Vai tad šādas lietiņas maz pērk? — atjautāja Lorenco. — Tas ir mans brālēns Melno Bandu Koms, kas man to uzdāvināja" Iedomājies, šis nabaga bērns savā Trebijas pilī tik ļoti garlaikojies, ka ir sācis nodarboties ar ķīmiju; viņš ir izgudrojis paņēmienu, kā noindēt kaķus un noārdēt tēraudu. Ar viņa indi kaķi nobeidzas piecās sekundēs un ar viņa tēraudu var griezt porfiru. Vai varat uzminēt, ko es pēdējā apciemojumā pie viņa sastapu? Benvenuto Čellinī, to pašu, kurš atteicās strādāt jūsu labā. Šis velna vīrs bija tur un lielījās, ka tas esot bijis viņš, kas ar musketes šāvienu nogalinājis Burbonu konetablu. Viņš šo dunci bija atnesis Komam un Koms to atdeva man. Lūk, tāpēc es to jums nepiesolu: jo kas kuram dāvāts, pie tā tas arī paliek… Bez tam mans mazais duncītis ir man pašam vajadzīgs… man arī kāds ir jānodur!..

— Tu būtu muļķis, ja pats uzņemtos šīs pūles, saki man, kas tas tāds ir, un es tevi no viņa atsvabināšu.

— Ah, cik jūs esat delikāts atriebības lietās, monsieurl Jūs mani no tā atsvabināsit ar kāda sbira palīdzību, vai nav tā? Ko jūs gan domājat! Vai tad jūs to prieku — atriebties pašam ar savu roku — uzskatāt par nevērtīgu? Vai nav patīkami izjust, ka šāds smalks, labi ārdēts asmens ielien kādam sānos un ar savu smalko tērauda mēli aplaiza jūsu ienaidnieka sirdi? Piemēram, vai jums pašam pagājušajā naktī nebija vairāk prieka nodurt marķīzu Cibo ar šo pamatīgo dūrienu, kas ir tam izgājis cauri abām plaušām, nekā kad jūs būtu nosūtījis tam uz kakla Džakopo, kas vienkārši būtu pārgriezis rīkli, vai ungāru, kas muļķīgi būtu uzšķērdis vēderu.

— Velns lai parauj, tu man liec pārdomāt. Vai tu arī zini, ka otrs nav beigts?

— Tā.

— Nē! Viņa asiņainās pēdas veda no Cibo mājas līdz Bernardo Korsīni namam, kur viņš arī tika arestēts, un līdz ar viņu apcietināja Korsīnī, ko nebija grūti izdarīt.

— Un kas tas tāds bija?

— Selvadžo Aldobrandinī. Nudien, šis Mauricio, Astoņu uzraugu priekšnieks ir patiesi veikls zellis… Vai ne tā, mīlulīt?

— Jā, bet šis veiklais zellis bez šaubām būs pateicis jums vēl kaut ko?

— Es viņam vairāk nekā neprasīju.

— Vai patiesi? Nu, lieliski! It kā policijas priekšniekam vajadzētu atbildēt tikai to, ko viņam prasa! Tātad viņš domā, ka tikai marķīzs Cibo un Selvadžo Aldobrandinī ir atgriezušies Florencē.

— Jā, tā viņš domā…

— Un viņš Jūsu Augstībai neviena vārdiņa neieminējās par kādu citu?

— Nē.

— Piemēram, vai viņš jums nekā neteica par Fīlipu Stroci?

— Ak, jā, es viņam tieši prasīju, kur Stroci pašreiz atrodas?

— Un viņš jums atbildēja?

— Bez šaubām — policijas priekšnieks vienmēr atbild.

— Un kur tad atrodas mans dārgais tēvocis?

— Savā Montē Redžiones cietoksnī.

— Ak, tā, es redzu, ka esmu savā draugā Maurīcijā vīlies.

— Kādā ziņā.

— Es līdz šim domāju, ka viņš ir tikai vientiesis, bet tagad es redzu, ka viņš ir īsts muļķis.

— Un kas tev liek tā domāt?

— Viņa izziņas veids.

— Kā! Fīlips Stroci?

— Ir atstājis Montē Redžione vakar pulkstens trijos pēc pusdienas.

— Un kur viņš atrodas tagad?

— Viņš ir Florencē.

— Stroci Florencē! — iesaucās hercogs. — Tas nav iespējams!..

— Fakts nu ir tas, — turpināja Lorencīno savā parastajā zobgalīgajā tonī, — ka šī persona nav pietiekami svarīga, lai uztrauktos par to, vai viņš iet vai nāk, šis kungs ir tikai visu neapmierināto barvedis… Vai viņš nav divas reizes mēģinājis nogalināt Jūsu Augstību? Pirmo reizi viņš piepildīja ar pulveri kādu somu, uz kuras jūs parasti mēdzāt nosēsties, jo viņš bija ticis brīdināts, ka Jūsu Augstība valkā bruņukreklu… Ak, jā, šis jūsu bruņukrekls.

— Kas ir ar to? Vai tas ir atrasts?

— Nav iespējams viņu dabūt rokā.

— Nu, tad vajadzēs uzdot Maurīcijam to sameklēt; viņam nepazudīs nekas, izņemot, varbūt trimdiniekus… Laime vēl, ka es tos atrodu.

— Pie velna, ko tu te runā?

— Es saku, monsieur, ka ja jums nebūtu jūsu nabaga Lorencīno, kas par jums vienmēr ir nomodā, nu tad gan notiktu smukas lietas!..

— Un es, mīlulīt, viņam par tā modrību esmu tik pateicīgs, ka ja mans tronis kļūtu vakants, vienīgi viņš būtu cienīgs tur nosēsties.

— Monsieur, es gan sev vēlētos tādu troni, uz kura var arī gulēt un nevis tikai sēdēt.

— Klausies, Lorencīno, — teica hercogs, atdodams viņam mazo duncīti, ar kuru tas visu laiku bija rotaļājies un kuru Lorencīno veikli paķēra un iebāza makstī, — man tev kaut kas ir jāsaka… Es domāju — tu esi mans vienīgais īstais draugs.

— Es ļoti priecājos, ka varu būt par tevi tādās pašās domās kā jūs, monsieur, — atbildēja jaunais cilvēks.

— Un ja man vajadzētu kādam uzticēties, — turpināja hercogs, — tad es uzticētos vienīgi tev, bet tam ir vajadzīgs, ka tu man vienlīdz labi kalpotu mīlas lietās un politikā.

— Un ja es Jūsu Augstībai vienlīdz labi kalpotu mīlā un politikā?

— Tad tu būtu vērtīgs cilvēks, nesalīdzināms un nesamaksājams, ko es nemainītu pat pret visu Neapoli, ne arī pret mana sievas tēva Kārļa V pirmo ministru, kaut an viņš apgalvo, ka tam esot labākie ministri visā pasaulē.

— Labi!.. Es gan laikam monsieur mīlas lietās slikti kalpoju?

— Jā, jā, lielies tikai… Lūk, jau pagājis vesels mēnesis, kopš es tev uzdevu izokšķerēt, kur paslēpusies šī mazā Luīza, kurā es pats nezinu, kāpēc esmu tik neprātīgi iemīlējies un kura man neizprotamā kārtā ir izsprukusi… Un tu esi tikpat tālu ticis kā pirmajā dienā; bet es tev varu teikt, ka esmu palaidis viņai uz pēdām savu labāko suni.

— Patiesi, monsieur, man jāatzīstas, ka es esmu liels muļķis.

— Tu?

— Jā, es… Kā! Un es par viņu jums nekā vēl nebūtu teicis?..

— Neviena paša vārda, nodevēji

— Ne nodevējs, bet aizmārša. Lūk, jau būs trīs dienas, kopš esmu uztapis viņai uz pēdām.

— Goda vārds, Lorencīno, es nezinu, kāpēc es tevi pašreiz nenož- ņaudzu!..

— Sasodīts! Nu tad pagaidiet vismaz, kamēr es jums iedodu adresi.

— Saki, bende, kur viņa dzīvo?

— Santa Kroče laukumā, starp Dilūvio un Fogna ielām, divdesmit soļu no marķīzes; un, goda vārds, pagājušo nakti jūs būtu varējis, kad aizgājāt pāri mūrim no vienas, piesliet trepes turpat pie balkona un uzkāpt pie otras.

— Labi, šovakar es likšu viņu aizvest.

— Ak, monsieur, — noteica Lorencīno, — var tūdaļ redzēt, ka jums patīk īsti mauru paņēmieni.

— Lorencīno! — draudīgi iesaucās hercogs.

— Piedošanu, monsieur, — atbildēja Lorencīno pa pusei pazemīgi, pa pusei izsmejoši, — bet tas gan ir taisnība, ka jūs pasaulē visu mērojat ar vienu un to pašu svaru mēru. Pie velna! Starp sievieti un sievieti taču jātaisa izšķirība, nevar viņām visām pieiet vienādi; ir starp viņām tādas, kuras aizved un kurām tas tīri labi patīk… Marķīze ir viena no tām. Turpretī citas prasa, lai ar tām apietas maigāk, viņas grib, lai papūlas tās savaldzināt.

— Nu, un kam tas ir vajadzīgs?

— Lai viņas neizmestos ārā pa logu, kad jūs nākat iekšā pa durvīm, kā to izdarīja nabaga audēja meita, neatceros vairs, kā viņu sauca… ar to jūs tikai piespiežat jūsu florenciešus kliegt kā ugunsgrēka gadījumā.

— Lai viņi kliedz šie tavi florencicši, es tos nicinu!

— Nu, lūk… atkal tie paši aizspriedumi pret jūsu labo tautu.

— Šie nožēlojamie zīda tirgotāji un nekrietnie vilnas kārsēji, kuru vapeņi ir viņu veikalu izkārtnes un kuri uzdrošinās iepūsties un ķengāt manus vecākus…

— It kā dažam labam no mums būtu dota tā iespēja izvēlēties sev tēvu, — plecus paraustīdams, atbildēja Lorencīno.

— Tev vēl laikam patīk nostāties viņu pusē?

— Šie nelieši, kas mani ik dienas apvaino?

— Kāpēc ne, man par to samaksā…

— Ar to, ka viņi mani saudzē?

— Kāpēc tad uzstājies tiem par aizstāvi?

— Lai viņi, monsieur, neuzstātos pret mums. Šie jūsu florencieši ir lieli sūdzību iesniedzēji, viņi sūdzas visai pasaulei: Fransuā I, pāvestam, ķeizaram. Un tā kā jums ir tas gods būt par ķeizara znotu, tad, ja viņiem ienāktu prātā aizsūtīt tam sūdzību par jūsu mīlas dēkām, ir ļoti iespējams, ka viņš noteikti atbalstītu savu meitu, Austrijas Margeritu, kura sāk jau žēloties, ka pēc desmit mēnešu laulības dzīves viņa tiek pamesta novārtā.

— Hm, — norūca hercogs, — vai zini, dēls, ka no šāda redzes viedokļa tev var būt taisnība.

— Goda vārds, monsieur, jūsu galmā es esmu vienīgais prātīgais cilvēks. Tāpēc jau arī visi n^ani sauc par traku.

— Hm, — nomurmināja hercogs pēc īsām pārdomām, it kā piekrizdams Lorencīno ieskatiem, — tad tu manā vietā pavedinātu šo Luīžu?

— Jā gan, monsieur, tā būtu tikai maza taktikas maiņa.

— Bet vai zini, — teica hercogs žāvādamies, — šis tavs paņēmiens ir pārāk garš un apnicīgs…

— Nu… piecas, sešas dienas.

— Bet saki man, lielais pavedēj, kā tad tu to iesāktu?

— Es iesāktu ar to, ka nogaidītu, kamēr uzzinu, kur ir paslēpies Stroci.

— Kā, nelaimīgais! — iesaucās hercogs. — Un tu to vēl nezini?

— Ak, monsieur, jūs prasāt pārāk daudz… Es jau jums pateicu meitas adresi. Dodiet man dažas dienas laika, lai sameklētu arī tēvu… Nevar taču visu paveikt vienā dienā.

— Un ja tev būs tēva adrese?

— Nu, tad es likšu viņu arestēt un tiesāt pēc visiem likumiem.

— Ak, tā! Tu man gan vēl neesi teicis, ka būtu konsula Fabija pēcnācējs, bet šodien tev gribas visu vilkt garumā…

— Nu, redzēsim, varbūt monsieur ir kas labāks padomā?

— Stroci ir izraidīts, Stroci atgriežas Florencē, Stroci ir pārkāpis likumu. Par viņa galvu ir izsolīti desmit tūkstošu florīnu; šo galvu atnes manam mantzinim, mans mantzinis samaksā… Un tā lieta darīta. Gar visu citu man nav nekādas daļas.

— Nu, lūk, tas jau ir tas, no kā es baidos.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šādi rīkodamies, jūs sabojāsit visu, jo Luīza nekad nepiederēs sava tēva slepkavam. Turpretī, ejot pa to ceļu, ko es jums rādu, jūs vispirms liekat apcietināt Stroci. Astoņu padomei jūs liekat viņu tiesāt, kas jūsu rīcībai piešķir šķietamu taisnīgumu, par ko gan, cik es zinu, jums ir maza bēda… Velns lai parauj! Tāda maiga meitene kā Luīza neļaus notiesāt savu tēvu, ja viņai vajag teikt tikai vienu vārdu, lai to glābtu… Viss naids par notiesāšanu kritīs uz tiesnešiem, bet, starojošs kā antīkais Jupiters, jūs parādaties izšķirošā brīdī, lai novestu pie atrisinājuma… Pierādījums ir drošs.

— Bet ellišķīgi vecmodīgs, mīlulīt!..

— Velna lai parauj! Vai jūs domājat, ka mūsu laiku tirānija varētu atrast kaut ko jaunu? Kopš Falarisa, kurš izgudroja slaveno vara vērsi, un Prokrusts, kurš kļuva pazīstams ar savām divējādām gultām, ir bijis tikai viens šāda veida ģeniāls izgudrotājs — dievišķīgais Nērons. Bet es jums prasu, ar kādu atzinību viņu ir atalgojušas nākamās paaudzes? Spriežot pēc Tacīta, vieni apgalvo, ka viņš ir bijis ārprātīgs, bet, lasot Svetonu, redzam, ka citi to ir uzskatījuši, par plēsīgu zvēru. Esiet nu vēl pēc visa tā tirāns!..

— Piecas, sešas dienas…

— Nu, lūk, esiet mazliet pacietīgāks. Jūs jau zināt, cik ļoti esmu jums pieķēries; nākamajās sešās dienās es nokārtošu jūsu lietas ar manu radinieci Katerīnu Džironi.

— Jā, kā tad ar to paliek?

— Nu, tā, es viņu vakar redzēju, tāpēc arī pēc jūsu galantās dēkas Santa Kroče laukumā es no jums aizgāju, jo man bija ar viņu jāsatiekas.

— Nu, vai viņa tev ko apsolīja?

— Rīt vai parīt viņas vīrs dodas mazā izbraukumā pa Florences apkārtni un…

— Un ko?..

— Šā lāga vīra prombūtni pacentīsimies izmantot…

— Es uzticu tev nokārtot šo lietu. Bet nu man šodien pat jādabū Stroci adrese.

— Tad prasiet to savam kancleram Maurīcio kungam… Tā ir viņa darīšana, bet ne mana.

— Lorencīno, tu man apsolīji…

— Es jums apsolīju? Tad jūs to ari dabūsit. Bet, lūk, mūsu ļaudis už mums gaida: ungāram ir jums kaut kas sakāms un Birbants grib parunāt ar mani. Neaizturēsim viņus, monsieur, esmu pārliecināts, ka tic abi nāk paša velna uzdevumā…

— Panāc šurp, ungār, — teica hercogs.

Abi brīdi sarunājās ar saviem kungiem.

— Ienāc, Birbant, — teica Lorencīno.

— Tu, ungār, nāc par vēlu, lai varētu cerēt uz atalgojumu, — teica hercogs smiedamies. — Zinām jau… starp Dilūvio un Fogna ielām.

— Un kas jums, monsieur, deva šo adresi?

— Kāds daudz smalkāks okšķeris nekā tu, mans nabaga draugs. Un viņš norādīja uz Lorencīno.

— Ak, sātans! — nomurmināja sbirs. — Tas to vien zina, kā sagandēt nabaga cilvēkiem viņu prieku.

— Un kas tev tur ir, Lorencīno? — jautāja hercogs.

— Kāda dāma maskā prasa pēc manis un ir ar mieru noņemt masku tikai jūsu padevīgā kalpa priekšā.

— Laimīgais nelga!

— Jā gan… Ja vien šī skaistā nezināmā ir ieradusies manis dēļ! Tad, tuvodamies hercogam, piebilda:

— Neaizturiet mani, monsieur, es jau pa gabalu saožu Džinori.

— Vai patiesi?

— CstL

— Zini, mīlulīt, man būtu viena vēlēšanās…

— Sakiet.

— Iet tev līdzi?

— Tad nu gan jūs iztaisītu smukas lietas?

— Kāpēc tad jums neiet vienam pašam?

— Tas būtu vislabākais…

— Tādā gadījumā es palieku še un vairs nekur nejaukšos.

— Ja jau nu reiz tev jāļauj vaļa, tad ej ar! Tad klusu piebilda:

— Soli šai savai radiniecei visu ko.

— Es teikšu tai, ka viņas dēļ jūs liksiet sev nogriezt bārdu un matus.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc ka dārgā radiniece man atzinās — mīlot tikai tumšmatainus.

— Muļķi!

Un hercogs pagrūda Lorencīno, kura acīs uzdzirkstīja tāda naida un dusmu liesma, ka ungārs nodrebēja.

Tāpēc, kamēr Lorencīno lēniem un gļēviem soļiem kāpa lejā pa Rikardi palaco trepēm, sbirs familjāri piegāja pie sava kunga, ko hercogs atļāva saviem izpriccu un nozieguma līdzgaitniekiem:

— Monsieur, — teica ungārs, — tiklīdz es redzēšu, ka jūsu sasodītais brālēns kaut kur laidīsies lejā pa virvi no otrā stāva, atļaujiet man tad šo virvi pārgriezt!..

— Kāpēc tā, tu nezvērs? — jautāja hercogs.

— Tāpēc, ka man ir savas aizdomas… Šis cilvēks jūs pieviļ.

— Virvi, ungār, tu vari pārgriezt, uz to tu esi meistars.

Sbira acis iedzirkstījās.

— Tikai, ja tu to izdarīsi, — turpināja hercogs — es likšu bendēm sasiet atkal abus galus kopā, bet tā kā tavs kakls būtu mezgla vidū… Vai tu nu saproti?

— Jā, monsieur, — nomurmināja ungārs atkāpdamies.

— Tad panāc šurp! — hercogs pavēlēja.

Mazliet aizvainotais ungārs novērsās.

— Es apsolīju simts florinu tam, kas man pirmais pateiks Luīzas adresi.

— To es zinu, monsieur, un cerēju, ka būšu tos nopelnījis.

— Bet es vēl piebildu, ka došu piecdesmit otram adreses pienesējam… Še, saņem.

Un hercogs pasvieda sbiram maku tā, kā sunim pamet kaulu.

Ungārs ņurdēdams paķēra to, pasvārstīja rokā, lai pārliecinātos, vai tanī būtu solītā summa, tad atkal ieminējās par savām aizdomām:

— Lai nu kā, monsieur, — viņš teica, — jo lielāka būs jūsu labvēlība pret mani, jo vairāk es jums atgādināšu: neuzticieties šim cilvēkam!

Un viņš aizgāja, atstādams hercugu domīgu, kas tam pavisam nebija parasts.