Nakts Florencē

X SLEPKAVĪBA

Šai vakarā Largas ielas pilī bija lieli svētki. Hercogs Aleksandrs tur bija sapulcējis savus tuvākos draugus, lai kopā ar tiem nosvinētu savu triumfu pār republikāņiem. Tikai viena vieta pie viņa laBās rokas bija tukša.

Tā bija Lorencīno vieta.

Jau vairākas reizes daži bija pabrīnījušies par hercoga favorīta prombūtni, bet hercogs uz katru jautājumu bija smaidīdams atbildējis:

— Nemaz nebēdājiet par to; es zinu kur viņš atrodas.

Pusnaktī ienāca Lorenco, apsēdās līdzās hercogam, piepildīja savu kausu un, to pacēlis, iesaucās:

— Uz mūsu sirsnīgi mīlētā hercoga panākumiem, veiksmi un prieku!

Uz jaunā cilvēka tostu visi atbildēja ar skaļu piekrišanu, kamēr viņš,

noliecies hercogam pie auss, teica:

— Monsieur, dzeriet labāk divus kausus nekā vienu! Pēc stundas Luīza būs manā istabā, kur viņa sagaidīs Jūsu Augstības labvēlību.

— Un tu to izdarīji, mīlulīt? — hercogs dzērumā reibdams jautāja.

— Vai tad es, monsieur, nebiju devis jums savu godavārdu?

— Pēc vienas stundas? Un kas man to pateiks?

— Ziniet, monsieur, man nav neviena cilvēka, kam es varētu uzticēties, bet jums ungārs ir ļoti padevīgs, vai nav tiesa.

— Es uz viņu paļaujos — kā pats uz sevi.

— Aizdodiet man viņu, lai atvestu mūsu skaisto bēdulīti.

— Tas neiet! — teica hercogs, — viņa pazīs, ka tas ir no maniem ļaudīm un negribēs tam sekot.

— Ja viņam būs maska uz sejas un zīmīte no manis? Ko jūs nu runājat! Un, pirmkārt, maigais bērns jau zina, kurp viņa iet.

— Kāpēc tad šāda lieka uzmanība?

— Lieciet to pasaukt, monsieur, un piesakiet, lai viņš man paklausītu visās lietās.

Hercogs pasauca sbiru.

— Seko Lorencīno, — viņš tam teica, — un pie tavas galvas es tev pavēlu darīt visu, ko viņš tev liek.

Ungārs jau bija apradis ar šāda veida pavēlēm un tikai pamāja ar galvu.

Lorencīno piecēlās.

— Vai tu aizej, mīlulīt? — jautāja hercogs.

— Velns lai parauj! Man taču jāliek sakārtot jūsu istaba.

— Un tu apsoli, tiklīdz skaistulīte ieradīsies, man to paziņos?

— Ungārs pats atnāks pasacīt jums to brīdi, kad gaidīt.

Lorencīno jau bija pagājis uz durvju pusi, bet tad viņš atkal atgriezās

pie hercoga un teica:

— Monsieur, jūsu godavārdu, ka neviens no jūsu galda biedriem nezinās, kurp jūs ejat un kāpēc pieceļaties no galda!

— Dodu tev godavārdu.

— Un jūsu godavārdu, ka jūs iziesit pa citām durvīm, lai maldinātu tos, kas jūs redzēs izejam.

— Es dodu.

— Un jūs neaizmirsīsit, ks to man esat devuši?

— Ko tu gan domā, mīlulīt!

— Es domāju, ka divi solījumi ir vairāk vērts nekā viens. Tātad man, monsieur, ir jūsu bruņinieka godavārds?

— Mans bruņinieka godavārds!

— Tad viss ir labi.

— Kas tev ir, Lorencīno? — jautāja hercogs.

— Man? — atjautāja jaunais cilvēks.

— Tu esi bāls kā nāve un tomēr tev piere ir vienos sviedros.

— Tas var būt, — atbildēja Lorencīno, noslaucīdams pieri batista mutautiņā, kādu parasti lieto sievietes. — Še pie jums jau var nosmakt.

Un viņš steidzīgi izgāja.

Katedrāles pulkstenis nosita pusnakti, kad Lorencīno iznāca Larga ielā.

Tā bija nakts no 5. uz 6.janvāri, auksta, tumša ziemas nakts, kad tikai desmit soļus varēja redzēt uz priekšu.

Lorenco gāja klusi un uzmanīgi, skatīdamies pa labi un pa kreisi — kā cilvēks, kas kādu meklē.

Lansī ielas stūrī pēkšņi viņam priekšā nostājās kāds cilvēks.

Lorencīno atlēca soli atpakaļ un ķērās pie dunča.

— Monsieur, tas esmu es! — svešais teica.

— Ā, tas esi tu, Mikele! — iesaucās Lorencīno.

— Vai tad Jūsu Ekselence nelika man gaidīt Larga ielā no vienpad­smitiem līdz vieniem?

— Taisnība, es esmu laimīgs, ka tu tik akurāti esi ieradies uz satikšanos. Vai tu esi gatavs?

— Jā.

— Tad seko man!

— Vai jūsu atriebšanās brīdis jau klāt? — jautāja sbirs.

— Es ceru, Mikele, ka stundas laikā viss būs cauri!

— Jūs esat laimīgs, monsieurl

Lorenco, neteicis ne vārda, devās tālāk, tad iegriezās Larga ielā un atvēra kādas mazas durvtiņas.

— Ā, — noteica sbirs, — tātad pie jums tā lieta norisināsies?

— Jā, pie manis.

— Vai jūs nobaidāties, ka no hercoga pils vārētu sadzirdēt kliedzienus un ieroču šķindu? — jautāja sbirs.

— Esi bez rūpēm, — teica Lorencīno, — jau veselu gadu kaimiņi ir dzirdējuši pie manis tik daudz kliedzam un ieročus žvadzinam, ka viņi tam nepievērsīs nekādu vērību.

Uzkāpis pirmajā stāvā, Lorencīno atvēra kādas durvis, pa kurām iebīdīja Miķeli.

Lorencīno jau gribēja viņu atstāt vienu, kad sbirs to satvēra aiz rokas.

— Monsieur, — viņš teica, — es esmu jūsu rīcībā, bet arī jūs man esat devis kādu solījumu.

— Saki kādu?

— Ja jūsu ienaidnieks būs beigts, jūs man ļausit izrēķināties ar hercogu.

— Tātad tu vēl arvien paliec pie savas apņemšanās?

— Vairāk kā jebkad.

— Un ne zelts, ne sudrabs, ne lūgums, ne drauds nespētu tevi atturēt no šā tava nodoma?

— Es esmu zvērējis tb nokaut bez līdzjūtības, bez žēlastības.

— Un tas, ko tu man stāstīji, viss būtu patiesība?

— Es jums pateicu visu.

— Tas nav iespējams.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka neviens cilvēks nevarētu būt tik nežēlīgs.

— Hercogs Aleksandrs nav cilvēks!

— Vai šī jaunā meitene bija skaista?

— O! Kā eņģelis.

— Es aizmirsu tās vārdu; tu man teici, kā viņu sauca?

— Nella.

— Un cik veca viņa mira?

— Astoņpadsmit gadu.

— Pārāk jauna.

— Nē, — pārāk veca, jo jau kopš diviem gadiem kauns un negods sagandēja viņas dzīvi.

— Un tu teici, ka pēc tam, kad viņa tev bija solījusies, hercogs Aleksandrs…

— Ak, klusējiet, monsieur, klusējiet! — iesaucās sbirs, kura atmiņā Lorenco tik nesaudzīgi atdzīvināja pagātnes ainas. Klusējiet! Jūs mani padarīsit traku. Runa pašreiz nav par mani, bet par jums. Jūs man likāt še ierasties, lai palīdzu jums kādu nogalināt… Nu, labi, kas ir šis cilvēks, kuru debesis atstājušas un par kura asins cenu man jānopērk iespēja savukārt atriebties? Nosauciet man to, es esmu gatavs.

— Nav nekādas vajadzības viņu nosaukt, tu pats to redzēsi.

— Tātad es viņu pazīstu.

— Tev ir slikta atmiņa, Mikele. Tu taču pats man minēji četrus cilvēkus, kas tajā liketnīgajā naktī bija atradušies tai telpā, un es tev teicu, ka vienam no šiem četriem gribu atriebties.

— Pareizi, monsieur, ar to man pietiek.

— Tad viss ir kārtībā! Es tevi atstāšu šinī istabā. Esi gatavs… domā par hercogu… sapņo par atriebšanos tam… un, kad es atnākšu pēc tevis, lai es tevi atrstu ar zobenu rokā.

— Par to esiet drošs, monsieurl

Lorenco aizdarīja durvis un iegāja hercogam paredzētajā istabā.

Kamīns gaiši dega un tā arī bija vienīgā uguns, kas apgaismoja šo telpu.

Tiklīdz jaunais cilvēks bija tur iegājis, viņš izdzirda uz kāpnēm soļus.

Viņš apstājās, klausījās: tie bija vīrieša un sievietes soļi.

Bija dzirdama zīda drēbju čaukstoņa.

Lorencīno metās blakus ejā, tik tikko paspēdams vēl atvērt un aizdarīt kādas durvis.

Piecas sekundes vēlāk Luīze maskotā ungāra pavadībā pagāja garām šīm durvīm un iegāja istabā.

Šī telpa Luīzai nebija pazīstama, jo istaba, kurā to šorīt bija ieveduši, atradās mājas otrā galā.

Bet viņa bija saņēmusi Lorencīno rakstītu zīmīti un, pazīdama viņa rokrakstu, pēc cita nekā vairs nejautāja.

-r- Mēs esam klāt un še jums būs jāgaida, — teica ungārs.

— Pateicos! — atbildēja Luīza apsēzdamās.

— Vai jūs kaut ko vēlētos? — jautāja sbirs.

— Nē, — atbildēja jaunā meitene, — tikai pasakiet tam, kas jūs sūtīja pēc manis, ka esmu ieradusies un viņu gaidu.

— Labi, kundze, — atteica ungārs.

Un, aizvēris durvis, viņš izgāja.

Tiklīdz viņš bija spēris soli gaitenī, Lorencīno to aizturēja.

— Vai viņa ir tur? — jaunais cilvēks klusu prasīja.

— Jā, monsieur.

— Labi, tad ej un pasaki hercogam, ka mēs viņu gaidam, bet lai viņš neaizmirst, ka vienīgi tu drīksti redzēt viņu še ienākam.

Ungārs palocījās un gribēja atdot Lorencīno atslēgas.

Bet Lorencīno tās nepaņēma.

— Kā tu domā, lai hercogs ienāk? — viņš jautāja.

— Pareizi, — norūca ungārs.

Un viņš aizgāja ar visu atslēgu.

Hercogs šo laiku bija pacenties izmantot un, kad ungārs atgriezās zālē, viņš bija jau stipri iereibis.

Ungārs pamāja hercogam, tas piecēlās un devās pie viņa.

— Nu, kā ir? — viņš jautāja sbiram.

— Monsieur, viņa jūs gaida.

— Nudien, — iesmējās hercogs, — šis Lorencīno ir nesamaksājams. Man šķiet, ja es to prasītu, viņš man atvestu pašu Madonnu.

Tad, iegājis tualetes istabā, viņš apvilka garu satina tērpu ar caunādas oderi.

— Vai lai es apvelku savus kara vai mīlas cimdus? — jautāja viņš ungāram.

— Velciet, monsieur, jūsu mīlas cimdus, — tas atbildēja.

Un patiesi — uz hercoga galda atradās pāris brūnu un pāris parfimētu cimdu.

Hercogs uzvilka parfimētos.

Tad, atvēris zāles durvis, viņš teica:

— Ar labu nakti, kungi, jūs varat palikt pie galda, cik vien ilgi jums patīk. Pagrabos vīna ir diezgan un istabās ir gultas. Pirms pusdienām nenāciet mani modināt, es gulēšu ilgi.

— Uzgaidiet, monsieur, — teica viens no dzīrotājiem, — es iešu jums līdzi.

— Nē, paliec vien Džustiāno, — teica hercogs, — man neviens nav vajadzīgs.

Bet ar dzēruša cilvēka neatlaidību Džustiāno Cesena, hercoga virsnieks, neatlaidās.

— Nu, tad nāc, žūpa! — teica hercogs un klusi piebilda Džakopo:

— Svētā Marka laukumā vai nu ar ļaunu, vai ar labu viņš tev ir jāaizved. Man pietiek ar ungāru.

Un visi četri izgāja no pils. Bet lai novērstu aizdomas, kā to hercogs Lorencīno bija solījis, viņš nogriezās pa Kaldera ielu, iegāja Džinori ielā, tad pagājis gabaliņu pa Sangallo ielu, devās tālāk pa Ardeieri ielu, Svētā Marka laukumā atkratījās no Džustiāno, kuru sbiram Džakopo lika aizvest uz mājām un, ungāra pavadīts, atkal atgriezās Larga ielā.

Pa to laiku Lorencīno bija iegājis istabā, kur viņu gaidīja Luīza.

Viņu ieraudzījusi, jaunā meitene strauji piecēlās un metās tam ap kaklu.

— Es tev pateicos, ka tu neesi šaubījusies par mani, — teica Lorenco.

— Tā diena, kad es sāktu šaubīties par tevi, būtu mana pēdējā, — atteica Luīza.

— Pagaidi, lai es aiztaisu šīs durvis, — teica Lorencīno.

Aizdarījis durvis, viņš atkal atgriezās pie Luīzas.

— Mana mīļotā Luīza, tu man esi palikusi uzticīga līdz galam, bet tagad klausies, ko tev teikšu.

— Tāpat kā uzklausa Dieva balsi, bet vispirms, kas būs ar manu tēvu?

— Es jau teicu, ka tavs tēvs tiks glābts. Bet ar to vēl nepietiek, domādams par viņu, es, mana sirdsmīļotā, esmu padomājis arī par mums abiem: pēc vienas stundas mēs atstāsim Florenci.

— Un kurp mēs dosimies?

— Mēs dosimies uz Venēciju… Lūk, še, — Lorencīno piesita pie ķešas, — man ir bīskapa Morei izdotais orderis pasta zirgiem. Tiklīdz būsim brīvībā, tavs tēvs mums pievienosies.

— Tad ejam, ejam, mans mīļotais Lorencīno!

— Vēl nē, pirms mēs aizejam, ir jānotiek kādam svarīgam notikumam.

— Kur?

— Še.

— Kā še?

— Še, šinī istabā.

— Un es… es?

— Tu, Luīza, būsi šinī blakusistabā. Lai arī ko tu dzirdētu, lai kāds troksnis še saceltos, un lai kas še tiktu darīts, tu nekusties ne no vietas, un neizdves ne vārda! Kad viss būs galā, es tev atvēršu, Luīza… Tad tu, nākot cauri šai istabai aizvērsi acis, un mēs steigsimies projām.

— Lorenco! Lorenco! — iesaucās Luīza, — tu mani biedē! Kam še jānotiek? Ak, es vairs neesmu nekāds bērns… Arī mans tēvs teica, ka es jau esmu sieviete!

— Cst! — čukstēja Lorenco, — vai tu kaut ko nedzirdēji?

— Man liekas — kāds atdarīja ārdurvis.

— Tad labi. Ej, Luīza, blakusistabā… Izšķirošais brīdis ir klāt. Saņem visu savu drosmi un, kaut tu redzētu ienākam pašu nāvi, ciet klusu!

— Ak, svētā Madonna, kam gan šeit jānotiek?

Lorencīno iebīdīja meiteni blakusistabā, tad, iebāzis atslēgu ķešā, devās laukā no istabas un ieslīdēja mazajā kabinetā, kur tas arī pirmīt, ungāram garām ejot, bija noslēpies.

Ungārs pagāja viņam arī otru reizi garām, tikai šoreiz tas veda hercogu.

Hercogs smagiem soļiem iegāja istabā un apsēdās uz gultas.

— Nu kur tad viņa ir? — jautāja hercogs.

— Kāda viņa?

— Nu, šī skaistā Luīza, ko Lorenco man apsolīja un ko tev ar viņa ziņu man vajadzēja atvest.

— Es to, monsieur, atstāju še, bez šaubām, viņa tūdaļ ieradīsies.

— Labi… Tad ir labi, — teica hercogs. — Par turpmāko gādās Lorencīno… Tu paliec… gaidi mani pie Sosteņjī pils un gaidi līdz rītam. Ja es tad vēl nebūšu atgriezies, kas ir ļoti iespējams, tad ej uz pili un' gaidi mani tur.

— Vai monsieur paliks viens?

— Nē, viens es še nebūšu, muļķis tāds! — smiedamies teica hercogs, — jo Lorenco man atvedīs savu līgavu… Un tagad ej!

Ungārs aizgāja.

Tāpat kā pirmo reizi I orencīno viņu sagaidīja gaitenī.

— Kur ir atslēga? — viņš prasīja.

— Te būs, — atbildēja ungārs.

— Vai hercogs tev lika viņu gaidīt?

— Jā līdz rītam… Ja viņš līdz rītam vēl nebūs iznācis, es varu atgriezties pilī.

— Tu turp vari doties tūlīt, — smiedamies teica Lorencīno. — Es tevi atlaižu.

— Vai jūs galvojat, ka hercogs pirms gaismas neiznāks?

— To es tev galvoju ar savu bruņinieka godavārdu, — teica Lorencī­no, uzlikdams sbiram roku uz pleca. — Vari mierīgi iet gulēt.

— Nudien, — atteica ungārs, — to es darīšu.

— Nu tas būs labi darīts… Ej, draugs, ej!

Ungārs devās lejā pa kāpnēm, un Lorencīno, pārliecies pār margām, klausījās aizejoša sbira soļos. Tad viņš dzirdēja lejā durvis atveram un atkal aizveram.

Tikai tagad viņš atvieglots nopūtās.

Tad. pārvilcis ar roku pār pieri, Lorencīno iegāja pie hercoga.

— Nu, kur tad viņa ir — šī tava skaistā bēdulīte? Kāpēc viņa mani še nesagaida?

— Še! Jūs, monsieur, taču bijāt pie vakariņu galda… Vai, spriežot pēc tā, cik cītīgi jūs tukšojāt kausus, es varēju zināt, kādā stāvoklī jūs atvedīs? Es negribēju, ka jūs to nobiedētu.

— Skat, cik liela piesardzība! — teica hercogs, atjozdams zobenu. — Nu, redzēsim, ej ved viņu šurp!

— Tūlīt, monsieur!

Lorencīno paņēma no hercoga rokām zobenu, divas reizes izvilka siksnu caur maksts uzkabi tā, lai hercogs nevarētu izvilkt asmeni.

Tad viņš nolika zobenu zem pagalvja.

— Vai jūs paturēsit mugurā šo rīta svārku? — viņš prasīja hercogam.

— O, nē, še ir pārāk karsti.

— Tad dodiet šurp un liecieties gultā, viņa tūdaļ būs klāt.

Nolicis rīta svārkus uz kāda krēsla, viņš izgāja.

Durvis aizdarījās.

Un tūdaļ Lorencīno skriešus devās uz to istabu, kur viņš bija ieslēdzis Miķeli.

— Brāl, — viņš teica, to izlaizdams, — tā stunda ir situsi: manā istabā ir ieslēgts ienaidnieks, par kuru es tev minēju… Vai tu arvien vēl esi gatavs man palīdzēt ar viņu izrēķināties?

— Ejam! — bija sbira atbilde.

Tad abi, paslēpdami kailos zobenus zem mēteļiem un iedami pēc iespējas klusākiem soļiem, devās uz hercoga istabu.

Lorencīno atvēra durvis un iegāja pirmais.

Hercogs vairs nesēdēja, bet gulēja gultā. Viņš bija pagriezies pret sienu un likā aizmidzis, jo nemaz nepakustējās, kad Lorenco pie tā piegāja.

— Monsieur, — tas prasīja, — vai jūs jau guļat?

Un pie šiem vārdiem viņš ar savu smailo zobenu deva hercogam tik briesmīgu dūrienu, ka smaile, ieiedama nedaudz zem pleca, iznāca ārā otrā krūšu pusē.

Hercogs iekliedzās sāpēs.

Bet būdams ārkārtīgi spēcīgs cilvēks, viņš ar vienu lēcienu bija istabas vidū un metās uz durvju pusi, bet durvīs jau stāvējs Mikele, kas, pazinis hercogu, priekā iekliedzās un ar varenu cirtienu pāršķēla viņam deniņus, gandrīz nocirzdams visu kreiso vaigu.

Hercogs pastreipuļoja dažus soļus, meklēdams citu izeju. Lorencīno sagrāba to ap vidu, aizrāva līdz gultai, un nogāzis uz tās, uzgūlās viņam ar visu sava ķemeņa smagumu. Tikai tagad hercogs, kurš līdzīgi slazdā noķertam zvēram, līdz šim vēl nebija teicis ne vārda, sauca pēc palīga. Bet Lorencīno aizspieda viņam ar delnu muti, tā kā īkšķis iespiedās starp zobiem. Ar instinktīvu kustību hercogs sakoda zobus ar tādu spēku, ka kauls brikšķēdams salūza un Lorencīno aiz sāpēm atrāvās, izgrūzdams kliedzienu, kas līdzinājās kaucienam. Asiņodams no divām brūcēm un rīstīdamies asinīs, hercogs tomēr vēl metās virsū savam pretiniekam, un saliecis to zem sevis kā niedru, mēģināja viņu nožņaugt ar kailām rokām.

Lorencīno likās, ka pienākusi viņa pēdēja stundiņa. Tik tuvā cīņā zobens vairs nederēja. Un šinī brīdī viņš atcerējās savu mazo dāmu duncīti, uz kura viņš tik labi mācēja uzdurt zelta sekīnas. Sataustījis to starp savām drēbēm, viņš to divas reizes līdz spalam ietrieca hercogam sānos. Bet ne viens, ne otrs dūriens nevarēja hecogu piespiest atlaisties no sava upura.

Mikele velti mēģināja iejaukties šajā cīņā: abi cīnītāji bija tā sakļāvušies, ka neskatoties uz visu viņa vēlēšanos dot hercogam nāves dūrienu, viņš to nedrīkstēja darīt aiz bailēm, ka netrāpa otram.

Beidzot viņš, tāpat kā Lorencīno, nometa zobenu, izvilka savu dunci un pieplaka cīnītāju kamolam, kas valstījās pa grīdu krēslainajā kamīna uguns atspīdumā. Beidzot viņš sataustīja hercogs kaklu, ietrieca tur dunča asmeni un, tā kā hercogs vēl nedomāja krist, viņš — kā saka vēsturnieks Varši — tik ilgi rakņājās pa rētu, kamēr pārgrieza artēriju.

Vēl pēdējo reizi smagi iegārdzamies, hercogs nogāzās, aizraudams līdz kritienā Lorencīno un Miķeli.

Abi tūdaļ atkal bija kājās un, atkāpušies soli atpakaļ, paši nobijās, redzēdami viens otra bālo seju un asinīs samirkušās drēbes.

— Man liekas, ka viņš ir beigts, — pirmais ierunājās sbirs.

Bet tā kā Lorencīno, šaubīdamies papurināja galvu, viņš pacēla no grīdas savu zobenu un viegli iedūra hercogam, kurš vairs nekustējās.

Viņu priekšā gulēja līķis.

Tagad Lorenco iedomājās Luīžu un kādas bailes viņai bija nācies pārciest. Par cīņas laiku, kas ilga kādas desmit minūtes, viņš bija dzirdējis to blakus istabā reizes divas vai trīs apspiesti ievaidāmies.

Viņš steidzīgi atvēra durvis un sauca tās vārdu, atbildes nebija.

Krēslainajā gaismā, kas iespīdēja no priekšistabas, viņš saskatīja to guļam zemē uz tepiķa.

Ar vienu lēcienu Lorencīno bija pie tās, saņēma viņu rokās, un domādams, ka meitene ir vienkārši paģībusi, iznesa to priekšistabā, kur, noguldījis kamīna priekšā, viņš atbalstīja tās galvu sev klēpī un neap­rakstāmu baiļu pārņemts sauca tās vārdu.

Luīza atvēra acis un Lorencīno priekā iekliedzās.

Viņam likās, ka meitene pamostas.

Bet Luīza dziestošā balsī čukstēja:

— Piedod man, mans visumīļais Lorencīno! Es tomēr par tevi šaubījos un es tev jau teicu, ka tiklīdz šaubīšos par tevi, tai brīdī es miršu.

— Ko tas nozīmē? Ko? — iesaucās Lorencīno. — Runā! Saki!

— Mans tēvs man iedeva… Ja es kristu hercoga rokās, šo flakonu ar indi… un es, es domāju, ka ne tik vien esmu kritusi hercoga rokās, bet arī, ka tu esi viņam nodevis…

— Un tad? Ko tālāk? — iekliedzās Lorencīno.

— Skaties… — teica meitene.

— Flakons ir tukšs! — ievaidējās jaunais cilvēks.

Tad pusārprātigs dvēseles mokās, viņš satvēra rokās meitenes ķermeni un traucās ar to lejā pa trepēm, atstādams hercoga līķi savā istabā.

Pēc viņa Mikele gluži mierīgi aizvēra istabas durvis un, tikpat rūpīgi aizdarījis ārdurvis, izgāja.

Neinteresēdamies vairs ne par notikušo, ne par Lorencīno, viņš devās taisni uz Santissima Annunciatas laukuma stūri, tur nometās ceļos Dievmātes tēla priekšā un no sirds dziļumiem pateirās Madonnai par tās žēlastību, ka viņam tik labi izdevusies šī briesmīgā slepkavība.

BEIGU VĀRDS

* Visiem zināms, kā beidzās šī drausmīgā Florences drāma, kuru mēs še esam attēlojuši galvenajos vilcienos.

Lieku reizi pasaule pārliecinājās par to neapgāžamo patiesību, ka gandrīz vai vienmēr duncis gan pārcērt, bet neatrisina.

Kā pēc Pompeja uzvarētāja Cēzara nāves par Romas valdnieku kļuva Oktaviāns, tāpat arī pēc Aleksandra par Florences valdnieku kļuva jaunais Koms I, par kuru jau ieminējāmies šā stāsta sākumā un kuram, pateicoties viņa tēva Melno Bandu 2ana popularitātei, kā arī viņa jaunībai, skaistumam un tam apstāklim, ka florencieši jau bija pieraduši pie verdzības, ceļš uz troni bija nolīdzināts.

Viņš nosēdās tanī, pateicoties zvērastam, ar kuru viņš kardinālam Cibo svēti apsolījās turēt šos četrus solījumus:

pirmkārt, izturēties taisnīgi pret nabagiem un bagātiem; otrkārt, nekad necensties atjaunot Florencē ķeizara varu; treškārt, atriebt hercoga Aleksandra nāvi;

ceturtkārt, izturēties labvēlīgi pret viņa īstajiem bērniem sinjoru Jūliju un sinjorinu Jūliju.

Koms to apzvērēja un izvēlējās par savu devīzi šādu Vergīlija rindu: — Primo avulso, non dcficit alter.

Bet ar Komu notika tāpat, kā tas notiek ar visiem, kurus negaidīts apvērsums paceļ varas augstumos.

Pie pirmās troņa pakāpes viņš saņēma saistošus noteikumus, pie pēdējā viņš tos atmeta.

Vienīgais solījums, kuram tas palika uzticīgs, bija atriebība. Tūlīt otrā dienā pēc slepkavības, tiklīdz kardināls Cibo uzzināja par hercoga Aleksandra nāvi, viņš saprata, cik bīstamā stāvoklī viņu nostāda Stroci un tā biedru atrašanās pilsētā… Tā kā hercogs bija miris, viņus vairs nevarēja notiesāt… Bet, atrodoties pilsētā, viņi nepieļautu Cita hercoga proklamēšanu.

Tāpēc viņiem paziņoja, ka hercogs tos ir apžēlojis, izlaida no Bargello, aizveda līdz robežām un tur palaida brīvībā.

Viņi devās uz Venēciju.

Un tikai tur Stroci no paša Lorencīno mutes pirmo reizi dzirdēja par hercoga un savas meitas nāvi.

Dziļas bija tēva sāpes.

Bet kad viņi redzēja, ka Florence ir nākusi Koma I rokās un tiklīdz tie bija izpratuši jaunā hercoga drūmo, nežēlīgo raksturu, viņi sapulcēja ap sevi visus Toskānā vēl atlikušos republikāņus un mēģināja uzsākt atklātu cīņu.

Bet viņi tika sakauti un ieslēdzās Montemurlo cietoksnī, kur tos Aleksandrs Vitelli aplenca.

Pēc vairāk stundu asiņainas cīņas uzbrucēji, kas bija itāliešu vai spāņu kondotjēri, iekļuva pilī, un republikāņi tika vai nu nogalināti, vai saņemti gūstā.

Fīlips Stroci padevās tikai pašam Vitelli.

Koms I atpirka gūstekņus zaldātiem, kas tos bija saņēmuši, un lika viņus aizvest uz Florenci, kur tos tiesāja Astoņu padome.

Pirmajās četrās dienās katru rītu uz Pārvaldes laukuma nocirta galvas četriem republikāņiem.

Bet tauta nespēja vairs ciest šo skatu. Tā saprata, ka še zem bendes cirvja tiks izlietas vistīrākās florenciešu asinis.

Ļaužu dusmu kliedzieni nobiedēja hercogu. Tāpēc viņš aizsūtīja pārpalikušos cietumniekus, to starpā arī Nikolu Makiavelli, slavenā vēsturnieka dēlu — uz Pizas, Livorno un Volteras cietokšņiem.

Mēneša laikā neviens no tiem vairs nebija starp dzīvajiem.

Bija atlikuši vēl tikai pieci dižciltīgākie: Bartolomejs Valori, viņa dēls Fīlips Valori, viņa brāļa dēls — otrs Fīlips Valori, Antonio Frančesko Albici un Alesandro Rondinelli.

Viņiem vajadzēja mirt 20.augustā, tai pašā dienā, kad pirms septiņiem gadiem šis pats Bartolomejs Valori, toreiz vēl Aleksandra Mediči piekritējs, bija, pretēji Florences satversmei, sasaucis parlamentu un nodevis savu tēviju šiem pašiem Mediči, kas nu to atalgoja, kā jau tirāniem parasts.

Visi pieci vispirms tika stiepti uz moku sola un noliktā dienā vesti uz ešafotu.

Tur viņi mira kā republikas nodevēji.

Atlika vēl Fīlips Stroci. Tā kā viņš bija padevies pašam Vitelli, tad arī tam tagad piederēja. Aleksandrs Vitelli, viņu bija ieslodzījis viņa agrākajā cietoksnī un, atsacīdamies to izdot Mediči, izturējās pret viņu laipni un saudzīgi.

Pats par sevi saprotams, ka tas bija tikai laika un naudas jautājums. Koms beidzot nopirka cietumnieku un Kārlis Piektais atļāva to izdot.

Tomēr šo atriebšanās prieku Komam nebija lemts piedzīvot: tai dienā, kad cietumniekam vajadzēja tikt izdotam, Fīlips Stroci, jau iepriekš brīdināts, ar nazi pārgrieza sev rīkli, kad ar pirmajiem asins pilieniem bija uzrakstījis sekojošās pravietiskās rindas no Vergīlija:

Exoriare aliquis nost ris ex ossibus ultor.

Kas attiecas uz Lorencīno, tad viņu 1547.gadā atrada nodurtu un ielas Venēcijā — tieši desmit gadus pēc tam, kad Koms I bija zvērējis atriebt hercoga Aleksandra nāvi.