Nakts Florencē

IX BARGELLO

*

Plašo Bargello ēku, kurā bija apvienots krimināltiesas sēžu nams kopā ar cietumu un uz kuras sienas nesen vēl atrada Džioto gleznotu Dantes potretu, bija cēlis Arnolfo Lupo. Ar savām milzīgajām kāpnēm, ko grezno lauvas tēls, šī celtne vēl šodien pieskaitāma dižākajiem un oriģinālākajiem Florences pieminekļiem no tiem laikiem, kuru drausmīgos notikumus tā … ir pieredzējusi.

Šai cietumā bija tikuši ievietoti nevien Fīlips Stroci un brālis Leonardo, bet arī ievainotais Selvadžo Aldobrandīni, Bernardo Korzīni, kas tam bija devis patvērumu un vēl citi patrioti, kurus hercogs bija uzskatījis par vajadzīgu pievienot iepriekšējiem — kā pret viņu vērstas sazvērestības dalībniekus.

Cietums.

Visi bija ieslēgti vienā kopīgā istabā. Tā bija plaša telpa ar aizrestotiem logiem, kur sienas bija noraibinātas ar zīmīgiem uzrakstiem. Tos še bija atstājuši tie daudzie politiskie mocekļi, kas te bija uzturējušies pirms mūsu stāsta varoņiem.

Tai brīdī, kas mēs mūsu lasītāju ievedām hercoga tirāna dižciltīgo upuru vidū, brālis Leonardo ir atspiedies pie kolonnas, kas atbalsta velvi, Stroci sēž uz kāda sola ar mēteli pagalvī. Viņam līdzās guļ Selvadžo Aldobrandīni. Pārējie ir sastājušies ap Bernardo Korzīni, kurš uzkāpis uz ķeblīša, ar vecu naglu mēģina sienā ieskrīpot savu vārdu.

— Ko tu, Bernardo, tur dari? — jautāja mūks.

— Tu redzi, godājamais tēv, — atbildēja Bernardo, — es ierakstu savu necienīgo vārdu līdzās to agrāko mocekļu vārdiem, kas mūs gaida debesīs.

Un viņš pasniedza naglu Vitorio Paci.

— Tagad ir mana kārta, — teica Vitorio. — Pie Kristus — ir mūsu pēdējā no tautas izvēlētā valdnieka! Šīs sienas reiz dienās būs Florences zelta grāmata. Lūk, še, vecā Jēkaba Paci, mana senča vārds, te Džeroms Savonarola, te Nikola Karduči, Dante Kastiljone… Augstais Dievs! Tur augšā taču ir vesels pulks dižciltīgo brīvības ēnu!

— Paci, uzraksti arī manējo! — iesaucās Selvadžo, — raksti to starp tavu un Stroci vārdu, lai nākamās paaudzes zina, ka es še reiz biju. Bet ja mūris ir par cietu, tad nāc, ņem manas asinis un raksti ar tām… mana rēta vēl ir svaiga un neliegs tev šo tinti. Raksti, raksti: „Selvadžo Aldo­brandīni, miris par brīvību"!

— Tava kārta, Stroci, — teica Vitorio, kad bija iegravējis Selvadžo Aldobradīni vārdu zem savējā.

Un viņš tam pasniedzas niecīgo naglu, kas šo dižciltīgo cietumnieku rokās pārvērtās par vēstures griezekli.

Fīlips Stroci paņēma naglu un rokas augstumā uzrakstīja itāliešu sentenci, ko varētu tulkot šādā divrindā:

Sargi mani no tā, kam es uzticos. No tā, kam neuzticu, pats es sargāšos.

Vitorio sāka smieties:

— Šis padoms ir labs, — viņš teica,— bet ja to mums dod cietuma mūri, tad tas nāk mazliet par vēlu.

Pārējie turpināja ierakstīt savus vārdus.

Šai brīdī ieradās kāds inkvizīcijas sulainis.

— Vai Fīlips Stroci ir atgriezies no nopratināšanas? — viņš prasīja.

— Jā, kas pēc viņa prasa? — jautāja Stroci.

— Kāda jauna meiča, kurai atļauts pavadīt ar viņu kopā pusstundu, — atbildēja sulainis.

— Jauna meiča! — Stroci izbrīnījies iesaucās. — Kad tik tā nav Luīza!

— Tā ir Luīza, tēt! — iesaucās durvīs Stroci meita.

— Nāc, mans bērns, nāc! — teica Fīlips, rokas atplētis. — Es tev esmu piedevis un ceru, ka arī citi tev piedos.

Tad pēkšņi ar tēva mīlas pārpilnu sirdi to pie krūtīm spiezdams, viņš bailēs izsaucās:

— Ak, bērns, es drebu iedomājoties… Saki, kas tev atļāva ar mani tikties?

— Hercogs pats, — atbildēja Luīza.

— Un kā tu dabūji atļauju?

— Es gāju to meklēt.

— Kur?

— Uz pili.

— Uz pili, pie hercoga?.. — iesaucās Stroci. — Tu biji pie šī nelieša? Stroci meita pie Mediči bastarda! O, ja tu šādā ceļā esi iekļuvusi še, tad labāk es tevi nemaz vairs nebūtu redzējis… Ej! Ej!

Un viņš atgrūda savu meitu.

— Stroci, esat vīrs… — teica brālis Leonardo, uztverdams rokās Luīžu.

Bet sirmgalvis saslējās un, kamēr nevainīgais bērns tajā noraudzījās ar izbrīna un baiļu pilnu skatienu, viņš, abām rokām matus plēzdams, sauca:

— Viņa ir bijusi pie tā… Viņa ir iegājusi šinī netiklības pereklī, šinī izvirtības zaņķī! Un ar cik nevainības gadiem tu samaksāji par šo atļauju uz pusstundu mani satikt? Atbildi, Luīza, atbildi!

— Tēt, — pazemīgā balsī atbildēja jaunā meitene, — Dievs redz, ka neesmu pelnījusi tos pārmetumus, ko jūs man sakāt. Pirmkārt, es tur nebiju viena. Pie hercoga bija arī Lorencīno, kas mūs ne uz brīdi neatstāja divatā.

— Tātad, Luīza, nebija nekādu apkaunojošu nosacījumu?

— Nē, tēt, es tev zvēru pie mūsu ģimenes goda! Es metos viņiem pie kājām un lūdzu atļauju tevi satikt. Hercogs ar Lorenco klusi savā starpā pārmainīja dažus vārdus, tad hercogs parakstīja kādu papīru, pasniedza to man un es iznācu nosarkusi vienīgi no viņa skatiena.

— Visvienalga, Luīza, — galvu kratīdams, teica Stroci, — aiz šīs žēlastības slēpjas kāds briesmīgs noslēpums. Bet, tas nav svarīgi, tā kā mums ir dots pusstunda laika, tad pacentīsimies to izmantot, jo ir ļoti iespējams, ka tie ir pēdējie brīži, ko mēi pavadam kopā.

— Tēt! — iekliedzās Luīza.

— Dievs tev, mana meita, ir devis spēku, — teica sirmgalvis, — un es varu runāt ar tevi nevis kā ar bērnu, bet kā ar sievieti.

— Ak, Dievs! Tēv, jūs mani baidāt, — čukstēja jaunā meitene.

— Tu pazīsti cilvēku, kas prasa manu galvu, tu pazīsti tiesnešus, kas par mani spriež!

— Tēt, vai jūs būtu jau notiesāts?

— Nē… vēl ne… bet ka mani notiesās, par to nav ko šaubīties. Tātad atbildi man, it kā mans nāves sprieduma būtu jau pasludināts. Neaizmirsti, ka tas, ko es tev prasu, būs mana stiprināšana nāves stundā. Neaizmirsti, ka notiesātam atliek tikai mirt, bet mirt kā kristīgam cilvēkam pieklājas: bez lāstiem un bez zaimošanas.

— Ak, Dievs, es tev pateicos! — čukstēja brālis Leonardo, — ka tu esi atsūtījis šo eņģeli, lai tas viņam atdotu prātu, ko tas gandrīz vai jau bija zaudējis.

— Kas man, tēt, ir jādara, lai jums atdotu mieru? Sakiet, un es tūdaļ paklausīšu.

— Luīza… — Stroci svinīgi teica, — kad tu redzēsi taisām man ešafotu, kad tu zināsi, ka es eju uz soda vietu, zvēri man, ka tu nespersi ne soli pie šā cilvēka, lai mani glābtu, kaut arī ar to izpelnītos manu dzīvību! Zvēri man, ka nekad nebūs nekāda sakara starp tavu nevainību un viņa nelietību. Jo pie tavas mātes dvēseles miera, pie manas bezgalīgas mīlestības uz tevi, Luīza, es tev zvēru, ka tā tu manis neizglābsi, bet ka tad es miršu izmisumā… un, pazudinājusi mani zemes virsū, tu, nabaga bērns, manis vairs neatradīsi debesīs.

Lai viņas solījums būtu svinīgāks, Luīza nometās ceļos, ielika abas rokas sirmgalvja rokās un teica:

— Tēvs, mans tēvs, es jums to zvēru un Dievs lai mani soda, ja es šo zvērastu lauztu!

— Tas vēl nav viss, — teica Stroci, uzlikdams abas rokas meitai uz galvas un nolūkodamies tanī ar dziļu maigumu, — tās briesmas, kas tev uzmāksies manā tiesāšanas laikā, var vēl turpināties pēc manas nāves… Ko hercogs nebūs varējis panākt ar iebiedēšanu, viņš var lūkot panākt ar varu.

— Tēt! — iesaucās Luīza.

— Viņš var visu un viņš drīkst visu! — turpināja sirmgalvis. — Viņš ir nelietis!

— Ak, Dievs! — murmināja jaunā meitene, paslēpdama rokās nosarkušo seju.

— Luīza, — neatlaidās Fīlips, — tu tačū labāk mirtu jauna un nevainīga, nekā dzīvotu kaunā un negodā?

— Jā, jā, simtkārt labāk! Tūkstoškārt. Dievs mans liecinieks!

— Nu, labi… — teica Stroci, un viņa balss sāka drebēt, — ja tu kādreiz kristu šā cilvēka rokās, ja tev nebūtu vairs nekāda līdzekļa no viņa aizbēgt… un ja pat Dieva žēlastība neatstātu tev vairs nekādas cerības…

— Tālāk, tālāk, tēv!

— Nu, lūk, viens dārgums man vēl ir palicis, ko līdz šim esmu noslēpis no visu acīm: pēdējais mierinātājs, cēlākais draugs, kam vajadzēja atvieglot manas mokas un paglābt no ešafota… Tā ir inde…

— Tēt, dodiet man to! — iesaucās Luīza, izpratusi sirmgalvja runas nolūku.

— Labi, Luīza, labi, — teica Fīlips, — es tev pateicos. Šinī flakonā ir brīvība, gods… ņem to, Luīza, es atdodu to tev… Un neaizmirsti, ka tu esi Stroci meita!

— Mans tēvs, es darīšu, kā jūs to vēlaties, to es jums zvēru!

Un pastiprinādama savus vārdus ar žestu, viņa svinīgi pacēla roku.

— Pateicos! — teica Fīlips, — tagad es varēšu mierīgi mirt. Un tu, mans Dievs, kas dzirdi šo zvērastu, tu taču ļausi to izpildīt.

Šai brīdī atvērās cietuma durvis un tajās parādījās tas pats tiesas sulainis, kas bija ievedis Luīžu. Tikai šoreiz līdz ar viņu bija ieradies kāds cilvēks maskā.

Maska ienāca un nostājās pie durvīm.

— Atļautā pusstunda ir beigusies, — teica sulainis, vērsdamies pie jaunās meitenes, — jums jāseko man.

— Vai tiešām jau! — iesaucās Luīza.

— Ej, mans bērns, un lai Dievs tevi svētī, — teica Stroci.

— Vēl vienu brītiņu, tikai dažas sekundes! — rokas lauzīdama, viņa lūdzās.

— Nē, ej, tagad, ej! Šie cilvēki nepazīst žēlastības. Ardievu, bērns!

— Ardievu, tēt! — teica Luīza.

— Uz redzēšanos debesīs! — piebilda brālis Leonardo.

— Ak, Dievs! — stenēja Stroci, rokas lauzīdams.

— Dūšu, nabaga tēvs, dūšu! — mierināja viņu brālis Leonardo, spiezdams to pie savām krūtīm.

Pa to laiku sulainis aizveda Luīžu.

Tai brīdī, kad viņi gāja garām maskai, tā pačukstēja:

— Luīza!

Dzirdot šo balsi, jaunā meiča nodrebēja.

— Lorencīno! — viņa izdvesa.

— Vai tu man vēl arvien uzticies? — jautāja maska.

— Vairāk nekā jebkad!

— Labi, tad šovakar.

— Šovakar, — gluži klusi atkārtoja meitene.

Un viņa izgāja ar drosmes un cerību pilnu sirdi.

Durvis aizvērās un maska palika stāvam viena starp cietumniekiem, kuru skatieni urbās tajā ar izbrīnu un draudiem.

Tikai Fīlips Stroci, kuru atbalstīja brālis Leonardo, sāpju pārņemts, to neievēroja.

Tad Vitorio Paci, paspēris soli uz maskas pusi, pirmais to uzrunāja.

— Kas tu esi, ka ierodies starp mums maskā? Vai tu esi kāds no Maurīcija spiegiem? Vai hercoga sbirs?

— Vai tu esi bendes kalps? Mēs esam gatavi gulties uz moku sola, — teica Bernardo Korzīni.

— Varbūt tu esi pats bende? — jautāja Selvadžo Aldobrandīni, ar pūlēm uzsliedamies kājās. — Mēs esam gatavi mirt!

— Runā taču, nelaimes putns! — uzstāja Vittorio. — Kādas vēstis tu mums nes?

— Es jums nesu tādu vēsti, — teica Lorencīno, noņemdams masku, — ka jūs visi esat notiesāti uz nāvi un ka sods tiks izpildīts rīt gaismai austot.

— Lorenco! — visi cietumnieki reizē iesaucās.

— Lorencīno! — atkārtoja brālis Leonardo un Stroci.

— Ko tu še meklē? — jautāja Vitorio Paci.

— Ko tu še gribi? — uzstāja Bernardo Korzīni.

— Vai tad jums tas ir svarīgi? — atjautāja Lorencīno. — Jums, kam šinī pasaulē vēl tikai atliek pielūgt Dievu un mirt.

Tagad panāca uz priekšu brālis Leonardo.

— Lorenco, — viņš teica, — vai tu esi nokāpis Katakombās, lai ņirgātos par mocekļiem? Ko tu še gribi darīt?

— To tu, mūk, tūdaļ uzzināsi, jo tieši tevi es meklēju.

— Ko tu no manis gribi?

— Saki šiem cilvēkiem, lai viņi aiziet, cik tālu vien iespējams un atstāj mūs divatā.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka man tev jāatklāj kāds noslēpums, un tā, kā ari es pašreiz atrodos nāves briesmās, es gribu, lai tu pieņemtu manu grēksūdzi.

— Tavu grēksūdzi! — iesaucās brālis Leonardo, atkāpdamies soli atpakaļ.

— Jā.

— Es lai pieņemu tavu grēksūdzi! — atkārtoja mūks nobijies, — un kāpēc es, bet ne kāds cits?

— Tāpēc, ka tu esi uz nāvi notiesāts, tāpēc, ka tava dzīvība ir atkarīga no mana noslēpuma, un beidzot tāpēc, ka visā Florencē tu esi vienīgais, kam es uzticu savu grēksūdzes noslēpumu.

— Brāļi, paejiet tālāk! — teica mūks Leonardo nobālis, jo kā viņš jau bija izteicies Stroci, viņš nojauta, ka tam nāksies dzirdēt kaut ko briesmīgu.

Cietumnieki paklausīja. Brālis Leonardo apsēdās kolonnas pakājē un Lorencīno nometās viņa priekšā ceļos.

— Godājamais tēvs, — teica jaunais cilvēks, — nu jau ir gads, kopš es atgriezos Florencē, un jau toreiz manī bija nobriedis plāns, ko es šodien gribu īstenot.

Tikko atgriezies savā dzimtajā pilsētā, es, baidīdamies, ka nepiedzejoju citiem tās pašas izjūtas, kas bija pārņēmušas mani, es krustām šķērsām izstaigāju dažādus pilsētas iecirkņus. Es apvaicājos bagātnieku pilīs un nabagu būdiņās, Es sastapos gan ar lepniem patriciešiem, gan ar nabaga strādniekiem. Un tikai viena balss kā milzīga nopūta pacēlās no visām pusēm, sūdzēdamās par hercogu Aleksandru. Viens tam atprasīja savu naudu, otrs savu godu, šim bija paņemts tēvs un tam bija paņemts dēls. Visi raudāja, žēlojās un apsūdzēja. Tad es teicu sev: „Nē, tas nav taisnīgi, ka viena tirāna dēļ tā jācieš visai tautai.

— Ak, — nomurmināja brālis Leonardo, — tas ko mēs sapņojām, ir bijis taisnība.

— Un tad, — turpināja Lorencīno, — es sāku apskatīties visapkārt. Es redzēju, ka negods bija visās sejās, bailes visās sirdīs un nelietība katrā dvēselē. Es meklēju, kam varētu pieslieties, un jutu, ka viss grīļojas un ļogās. Nodevība bija visur: gan ārā, gan iekšā. Tā iezagās ģimenēs, bija sastopama publiskos laukumos, kur tā ielaidās debatēs. Nodevība nosēdās pie laulātu ļaužu pavarda un apstājās uz krustceļiem! Tad es sapratu, ka, ja šādos apstākļos kādam ienāktu prātā organizēt sazvērestību, viņš drīkstētu uzticēties vienīgi paša domām un par biedru uzskatīt vienīgi savu roku. Es sapratu, ka tam, līdzīgi pirmajam Brutam, jāaizklāj sava seja ar pietiekami biezu segu, lai neviens skatiens nevarētu tai izurbties cauri. Un tā, lūk, Lorenco kļuva par Lorencīno.

— Turpini, mans dēls, — teica mūks, smagi elpodams.

— Vajadzējs piekļūt pie hercoga, — turpināja jaunais cilvēks. — Vajadzēja panākt, ka viņš neuzticētos nevienam, un vajadzēja panākt, ka viņš uzticētos man. Tā es kļuvu viņa galminieks, viņa dienderis, viņa nerrs. Es ne tik vien izpildīju viņa pavēles, es jau paredzēju viņa iegribas un aizsteidzos priekšā viņa kārībām. Veselu gadu Florence mani sauca par nodevēju, nelieti, nelgu! Veselu gadu mani smagāk nekā kapakmens nospieda manu līdzpilsoņu nicināšana; veselu gadu visas sirdis, izņemot vienu vienīgu, šaubījās par mani. Beidzot esmu sasniedzis mērķi, ko gribēju sasniegt, beidzot esmu sava garā un grūtā ceļa galā… Godājamais tēvs, šonakt es nogalināšu hercogu Aleksandru.

— Runā klusāk… runā klusāk! — nomurmināja brālis Leonardo.

— Bet, — turpināja Lorencīno, — hercogs ir spēcīgs, veikls un drošs. Var gadīties, ka, mēģinādams glābt Florenci, es pats krītu cīņā. Tātad man ir vajadzīga grēku atlaišana in art icu Jo mortis. Dodiet man to, tēvs dodiet bez kavēšanās! Man šķiet, es esmu pietiekami daudz cietis virs zemes, lai jūs man neliegtu ieeju debesīs!

— Lorencīno, — teica priesteris, — es zinu, ka šis grēks ir attaisno­jams; bet es ņemu šo grēku uz sevi. Un kad Dievs tevi aicinās savā priekšā, lai tu atbildētu par tām asinīm, ko tu izliesi, es nostāšos tavā vietā un teikšu: „Kungs, nemeklē vainīgo… Vainīgais stāv tavā priekšā."

— Labi, tas būtu viss, — teica Lorencīno. — Tagad arī viņš, tāpat kā jūs, ir notiesāts. Viņa laiks drīz būs klāt… Kad rīt, tēv, atnāks pēc jums, sauciet visi: „Hercogs Aleksandrs ir miris! Lorencīno viņu ir nogalinājis! Ejiet uz Lorencīno māju un tur jūs atradīsiet viņa līķi". Tad bende pats nodrebēs, ļaužu pūlis trauksies uz manu māju Larga ielā, atradīs tur hercoga līķi un tai vietā, lai ietu uz ešafotu, jūs iesit savu triumfa gājienu.

— Un tu?

— Es? Es atvēršu tautai tās istabas durvis, kur gulēs hercoga līķis. Tagad es esmu pateicis visu, kas man jums bija sakāms. Ardievu, godājamais tēv!

Tad, paspēris soli uz pārējo cietumnieku pusi, kas bija nostājušies pie durvīm, viņš teica:

— Ceļu, kungi!

— Bet ja nu mēs tev nedosim ceļu? — jautāja Vitorio Paci.

— Ja mums ir ienācis prātā pirms nāves tev vēl atriebties? — piezīmēja Stroci.

Un visi kopā, neizslēdzot pat ievainoto Selvadžo Aldobrandīni, kas mēģināja aizvilkties līdz jaunajam cilvēkam, tie sauca cits caur citu:

— Nāvi tam, kas mūs ir pārdevis! Nāvi nodevējam! Nāvi nelietim! Lorencīno savilka uzacis un uzlika roku uz zobena spala, bet tad viņš

izdzirda, ka brālis Leonardo tam iečukstēja ausī:

— Mierā, Lorenco! Tās ir pēdējās mokas tavā sāpju ceļā un pēdējais ērkšķis tavā vainagā!

Tad, pagriezdamies pie cietumniekiem, viņš skaļā balsī teica:

— Brāļi, ļaujiet šim cilvēkam iet, viņš ir lielākais no mums visiem! Un Lorencīno aizgāja garām pārsteigtajiem cietumniekiem, kas,

paklausīdami brāļa Leonardo pavēlei, viņu vairs nedomāja aizturēt.