Nakts Florencē

III FĪLIPS STROCI

Likās, ka ari pats Filips Stroci to bija aizmirsis, tik ļoti viņu aizkusti­nāja nupat redzētais skats.

Kad Mateo, atgriezdamies un vērīgi lūkodamies tumsā, saskatīja pret akas dzelzs margām atēnojamies kāda cilvēka figūru, viņš tanī pazina savu kungu un pavēlnieku; bet kad viņš bija pienācis klāt, Filips Stroci tam vispirms nejautāja par savu meitu, nē…

— Vai tu arī pazini šo mūķeni? — viņš prasīja.

— Vai es to pazinu?.. Jā, Ekselence, — atbildēja Mateo nopūzdami­es; — tā ir mana tautieša, vecā vilnas kārsēja Nikolas Lapo miesīgā meita. Atceros, ka pirms viena vai diviem gadiem Florencē runāja, ka hercogs Aleksandrs licis nolaupīt to viņas tēvam un ka divas dienas pēc nozušanas tā iestājusies klosterī. Visu šo laiku, kā man nupat vēl teica kāds no grēku nožēlniekiem, viņa ir pavadījusi asarās un lūgšanās un šorīt mirusi kā svētā.

— Vēl, hercog Aleksandr, viens upuris, kurš pie debesu troņa sauc pēc atriebšanas. Lai Dievs dod, ka tas būtu pēdējais!

Sirmgalvis pārmeta krusta zīmi un pakratīja galvu, it kā gribētu aizdzit šīs domas par citu likteni un nodarboties ar savējo; tad, vērsdamies pie Mateo, viņš atvieglotā balsī un gandrīz vai smaidīdams uzprasīja:

— Nu, kas ir, Mateo, vai tu redzēji manu māsu?

— Jā, Ekselence.

— Nu tad saki drīzāk, ko viņa tev teica… Vai mana meita ir drošībā?

— Viņa tā vismaz domā…

— Kā, viņa domā?

— Kā Jūsu Ekselence nojauta, viņa nav varējusi paturēt sinjorīnu Luīžu pie sevis; kad, jūs satiksities, viņa jums par to tuvāk pastāstīs.

— Un Luīza?

— Ir paslēpta šinī pašā laukumā, kādā mazā mājiņā, kur tā dzīvo kopā ar veco Asuntu un kur jūsu māsa aiz bailēm, ka viņu neizseko, jau piecpadsmit dienas nav uzdrošinājusies ierasties?

— Un kur ir šī mazā mājiņa? — jautāja Fīlips Stroci, būdams acīm­redzami uztraukts.

— Tā atrodas starp Fogna un Dilūvio ielām.

— Fogna un Dilūvio ielām! — iesaucās sirmgalvis, atcerēdamies, ka tieši tā bija mazā mājiņa, kurā pirms pusstundas bija iegājis jaunais cilvēks.

— Tu maldies, Mateo… tā nevar būt īstā adrese, ko tev ir iedevusi mana māsa.

— Piedošanu, monsieur, tieši šo adresi man iedeva sinjora Kaponi; un baidīdamās, ka es to varētu aizmirst, viņa man to deva abējādi — mutiski un rakstiski.

— Un mana meita tur dzīvo viena pati? — jautāja sirmgalvis, slaucīdams sviedrus no pieres.

— Viena pati kopā ar veco Asuntu.

— Un pie viņas nav nevienas citas sievietes?

— Nevienas citas.

— Ak, mans Dievs!

Un juzdams, ka viņam kājas ļogās, vecais pieķērās pie akas dzelzs margām.

— Dievs augstais, kas jums notika?..

— Kas juma kait, monsieur Filip?

Šis jautājums lika sirmgalvim atjēgties.

— Nekas, — viņš teica, — nekas, Mateo… mazs reibonis. Ej un uzgaidi mani Svētā Marka laukumā, pretī dominikāņu klosterim; pēc stundas ceturkšņa es būšu tur.

— Bet, Ekselence… — gribēja iebilst vecais kalps, kurš noprata, ka viņa kungam ir kas neparasts padomā.

— Ej, Mateo, ej!.. — atkārtoja Stroci; un viņa balsī bija tik daudz sāpju, ka Mateo aizgāja, vairs neuzdrošinādamies bilst ne vārda.

Kā fantoms — slīdošiem un klusiem soļiem — Fīlips Stroci tagad devās uz mazo mājiņu, cieši apņēmies ielauzt durvis, ja tās netiktu atdarītas. Bet tieši tai brīdī, kad viņš jau izstiepa roku pēc āmura, durvis kā uz burvja mājienu pagriezās savās eņģēs un kāds cilvēks maskā parādījās uz sliekšņa.

Pirms šis cilvēks paguva atkāpties, Fīlips Stroci bija to sagrābis aiz apkakles un viņu starpā norisinājās sekojošs dialogs:

— Ko tu gribi? — jautāja maska.

— Kas tu tāds esi? — atjautāja sirmgalvis.

— Kāda tev tur daļa? — atbildēja maskotais, pūlēdamies izrauties no sirmgalvja dzelzs pirkstiem.

Bet tas ar spēcīgu rāvienu ievilka viņu sānielā.

— Man ir tāda daļa, ka es uz vietas to vēlos zināt…

Un ar lik ātru kustību, ka viņa pretinieks nepaspēja to ne paredzēt, ne atvairīt, viņš norāva tam masku.

It kā atbalstīdams apvainotā tēva vēlēšanos, mēness šai brīdī izlīda mākoņu spraugā, apgaismodams Santa Kroče laukumu.

Tagad sirmgalvis un jaunais cilvēks viens otru pazina un abi izgrūda pārsteiguma kliedzienu.

— Fīlip Stroci! — iesaucās jauneklis.

— Lorencīno! — izsaucās sirmgalvis.

— Filip Stroci! — atkārtoja jauneklis, nespēdams apslēpt bailes, kas bija dzirdamas viņa balsī. — Nelaimīgais! Ko tu meklē še, Florencē?.. Vai tu nezini, ka par tavu galvu ir izsolīti desmit tūkstoši florīnu?..

— Es esmu nācis prasīt hercogam norēķinus par Florences brīvību, bet no tevis — par manas meitas godu…

— Mīļo tēvoc, ja tu būtu ieradies tikai šīs pēdējās lietas dēļ, tad tā būtu pavisam viegli nokārtojama, jo tavas meitas gods ir tik pat neskarts, kā tad, ja māte būtu to glabājusi sava kapa dibenā.

— Kā? Lorencīno iznāk pulkstens divos naktī no manas meitas dzīvokļa un apgalvo, ka mana meita ir vēl sava tēva cienīga!.. Lorencīno melo!

— Ak, nabaga vecais vīrs, kam trimda un nedienas ir novājinājušas atmiņu! — iesaucās jaunais cilvēks, pie kam viņa balsī bija saklausāmas savādas zobgalīgas skumjas. — Bet tu, Stroci, esi aizmirsis vienu, proti, ka tu esi apprecējis Jūliju Sodarini, manas mātes māsu; ka Luīza un es bijām nolemti viens otram un ka tava sieva, kamēr šī svētā vēl dzīvoja, nekad netaisīja nekādu izšķirību starp mani un abiem taviem dēliem Tomasu un Pjēru. Kas tur ko brīnīties, ka es joprojām mīlu Luīžu un ka Luīza mīl mani, kad tu pats esi piekritis mūsu mīlai?

Stroci domīgi noglaudīja pieri.

— Tas tiesa, — viņš nomurmināja, — es to biju piemirsis; bet, mazliet papūloties, es atceros visu… visu, tu vari būt mierīgs. Lūk, nupat es atceros… Klausies… Jā gan, tu esi manas māsas dēls; es un mana sieva tikām nolēmuši jūs vienu otram; mēs netaisījām nekādu izšķirību starp tevi un mūsu abiem pārējiem bērniem.

Nu, tad zini, Lorencīno, solītais laiks ir pienācis; tev ir divdesmit pieci, bet Luīzai sešpadsmit gadu. Es esmu vajāts un bēglis, viņa ir atstāta un viena; vajag kādu, kas to mīlētu kā tēvs un laulāts draugs. Viņa ir vienīgā manta, ko tirāns man, trimdiniekam, nav vēl atņēmis; vienīgais eņģelis, kas par mani virs zemes vēl aizlūdz ir viņa… Un šo eņģeli, manu vienīgo mantu, manu cerību es, nabaga trimdinieks, atdodu tev, Lorencīno… Ņem manu meitu, dari to laimīgu, un lai cik liela ir šā nama dārguma vērtība, es tomēr vēl arvien uzskatīšu sevi par tavu parādnieku.

Kamēr sirmgalvis runāja, Lorencīno viņā klausījās ar pieaugošu nemieru. Bet kad Fīlips Stroci tam piedāvāja savas meitas roku, viņš grīļodamies atkāpās, atspiezdamies pret kādu balkona kolonnu. Beidzot, kad sirmgalvis apklusa, arī viņš brīdi cieta klusu, it kā vārdi, ko viņš gribēja teikt, būtu iesprūduši tam kaklā. Tad viņš apspiestā balsī atbildēja:

— Tu pats Stroci it labi zini, ka tas, ko tu man piesoli, kādreiz bija iespējams un varbūt būs reiz atkal iespējams nākotnē, bet pašreiz tas nav īstenojams.

— O, es jau iepriekš zināju, kāda būs tava atbilde, Lorencīno!.. Bet saki, kāpēc tas nav iespējams, saki?.. Dievs, lūk, dod man pacietību tevi uzklausīt un es klausos…

— Nu, labi, kā tu vari gribēt, lai es, hercoga Aleksandra mīlulis, es, viņa uzticības persona un hercoga Aleksandra draugs apprecētu tieši tā vīra meitu, kurš trīs gadus ved pret hercogu atklātu cīņu; kurš sešus gadus, kamēr hercogs ir uzkāpis tronī, jau divas reizes ir mēģinājis viņu nogalināt un kurš, kaut gan izraidīts no Florences, kur par viņa galvu izsolīta liela summa, ir šovakar atgriezies, lai atkal izdarītu kaut kādu tamlīdzīgu neprātību… Jo, saproti labi, Fīlip, es saucu par neprātu katru sazvērestību, kas neizdodas; bet ja tā izdotos, es to sauktu par gudrību. Precēt tavu meitu! Precēt Luīžu Stroci!.. Tad jau man vajadzētu būt prātā jukušam.

— Ak, Dievs, ak, Dievs! — iesaucās sirmgalvis, — ko tu man vēl liksi piedzīvot?.. Un tomēr iešu līdz galam… Lorencīno, tu nupat pieminēji manu atmiņu un redzēji, ka tā man nav zudusi, bet atļauj, ka es drusku pamodinu arī tavējo.

— Stroci, Stroci, es tevi brīdinu, ka esmu daudz ko aizmirsis.

— O, — iesaucās sirmgalvis, — ir daudz kas tāds, ko tev vajadzēto atcerēties: tie ir padomi, ko tev deva tavs tēvs; tie ir solījumi, ko tu devi savai dzimtenei…

— Turpini vien, Filip, — teica jaunais cilvēks, - es tev tūdaļ atbil­dēšu.

— Lorenco, — atsāka vecais, — vai tiešām būtu varējusi notikt tik liela pārmaiņa, ka tevī būtu zudis tas viss, kas tevī kādreiz bija, kā tagadne tik ātri būtu iznīcinājusi pagātnes solījumus? Vai tas var būt, ka Savonarolas dedzīgais piekritējs būtu kļuvis par šā Mediči bastarda lišķi.

— Turpini, turpini, — teica Lorencīno, — es atzīmēju katru tavu vārdu, lai uz tiem varētu atbildēt.

— Vai tas ir iespējams, — turpināja Stroci, — ka tas, kurš deviņ­padsmit gadu vecumā tēloja Brutu republikas traģēdijā, piecus gadus vēlāk Nērona galmā tēlo Narcišu…

— Vai Otomu…

— Nē, tas nav iespējams, tas nevar' būt!

— Jā, Filip, — rūgti izsaucās jaunais cilvēks, — tas viss ir taisniba. Bet ja nu reiz par to ir runa, tad atjauj, ka ari es tev atgādinu pagātni… Kas apspieda Florenci? Klements VII. Kas piedāvājās jums divas reizes nogalināt Klementu VII, kaut ari viņš bija pāvests un mans protektors, kā viņš pats mēdza teikt? Es… Bet kas mani noraidīja, teikdams: „Dari, bet nozieguma sekas jāuzņemas tev pašam." Tas bijāt jūs!.. Kad Florence tika aplenkta un ieņemta padevās; kad visi atzina, ka tikai vienīgi kāds no Mediči var tajā valdīt, kurš bija tas, kas jums teica: „Es esmu Pjēra Fransuā Mediči dēls, divkārtējs Laurensa radinieks, Koma brālis un Marijas Sadarīni dēls; mana māte ir pazīstama kā ļoti gudra un apdomīga sieviete, un es zvēru pie sava godavārda, ka atkal nodibināšu republiku; kas to teica jums?.. Es!.. Un, goda vārds, es to arī būtu izdarījis. Bet nē. Jums labāk patika kādas maurietes dēls, kādas dzimtas vecākā nozarojuma bastards; bet kad es saku — vecākā nozarojuma, tad jūs paši nezināt un viņa māte nezina ne tik - kā dēls viņ? ir… Vai viņa tēvs ir Urbinās hercogs Laurenss, vai Klements VII, vai vienkāršs mūļu dzinējs. Bet jums visiem viņš šķita labāks, jūs to izvēlējāt, godinājāt, un tu, Stroci, biji pirmais, kas to darīja. Bet mani jūs atstājāt, mani, kuram jūs nekā nevarējāt pārmest.

Lorencīno ar rūgtumu brīdi noskatījās uz Filipu Stroci un tad turpināja:

— Tā kā es augumā biju trausls un sievišķīgs, jūs mani saucāt, vieni par Lorencīno, otri par Lorencačo. Jūs teicāt, ka es visriebīgākajā kārtā esot pielīdis pāvestam Klemantam VII, un, nespēdami mani apmelot, jūs par mani izplatījāt visādas tenkas. Lai jūs sanāktu naidā ar hercogu Aleksandru, vajadzēja nocirst galvas pirmajam gonfalonēram Karduči, Bernardam Kastiljone un vēl četriem citiem maģistriem; otram gonfalonē­ram Rafaēlam Džirolami vajadzēja tikt ieslodzītam Pizas cietoksnī, kur to noindēja; sludinātāju Benuā Forāno vajadzēja izdot Klementam VII, kurš viņu ieslēdza Svētā Eņģeļa cietoksnī un nomērdēja badā.

Brālis Cakarijs, kuram, pārģērbjoties par zemnieku, bija laimējies izbēgt, nomira Perūzā, bet kādā nāvē, to nezina neviens.

Simts piecdesmit viscienīgāko pilsoņu tika izraidīti un divpadsmit citiem, starp kuriem biji arī tu, tika uzdots pārorganizēt Florences satversmi, ja par republiku vairs nevarēja būt runas!

Šai divpadsmit vīru komitejai vajadzēja atcelt tiesas un pārvaldes gonfalonēronus un uz visiem laikiem noliegt atjaunot līdzšinējo maģistratūru, kas ar tādu spožumu bija valdījusi divus gadu simteņus.

Jaunais hercogs pulcināja ap sevi svešus algotņus un iecēla svešzem­nieku Aleksandru Vitelli par viņu komandieri, bet nodevēju Gičardini par Boloņas gubernatoru. Saziņā ar pāvestu viņš Itri pilī noindēja savu pirm­dzimto, kardinālu Hipolitu Mediči; apprecējis ķeizarisko princesi Austri­jas Margeritu, viņš, par spīti šīm laulībām, turpināja savas ārprātīgās orģijas, apkaunodams vissvētākos klosterus un viscienījamākās Florences pilsoņu ģimenes. Tas viss bija vajadzīgs…

Un kad es visu to redzēju, kad es redzēju, ka uz augšu var tikt viszemiskākie lišķi un nelieši, ka ikviens godaprāts un krietna sirds tiek nonievāta, tad es ierados Florencē, kļuvu hercoga galminieks, draugs, vergs un viņa orģiju līdzgaitnieks. Un tā kā man nebija izdevies kļūt pirmajam godā, es kļuvu otrs negodā… Saki, Fīlip, vai tas nav smalks aprēķins?..

— Lorencīno, Lorencīno!.. Vai tā ir taisnība, ko daži klusu čukst? — iesaucās Stroci, satverdams jaunā cilvēka roku, un par spīti tumsai, meklēdams atbildi viņa acīs.

— Un ko tad čukst šie daži? — jautāja jauneklis.

— Ka, līdzīgi pirmajam Brutam, tu izliekoties par plānprātiņu, bet ka tu ik vakaru, tāpat kā viņš, noskūpstot mūsu kopējo māti — zemi, lūgdams, lai tava dzimtene tev piedod šo izlikšanos patiesības labā. Nu, labi, Lorencīno… ja tas tā ir, tad pienācis brīdis nomest masku, tad pienācis brīdis apmainīt nerra zizli pret republikāņa dunci… Lauru vainagi vēl gaida Harmodijus un palmu zari Aristogitonus… Bet ja tu gribi piedalīties lielajos notikumos, kas sagaidāmi, tad tu nedrīksti zaudēt ne mirkli. Rīt vai parīt varbūt būs jau par vēlu. Lorencīno, tev vēl daudz kas jādara, lai tu kļūtu par Lorenco… , -

Labi, es ņemu visu tavu pagātni uz sevi; es tev sagatavošu ceļu uz slavas pilnu nākotni; es tevi uzņemšu mūsējo skaitā un došu tev savu vietu.

Mēs esam trīs simti vīru, kas zvērējuši mirt par Florences brīvību. Stājies mūsu priekšgalā, ved mūs, un es būšu pirmais, kas visiem derēs kā paklausības paraugs!

Lorenco sāka skaļi smiet savu īpato, spalgi metālisko smieklu.

— Vai zini, Stroci, — viņš teica, — tev nu gan ir lieliskas idejas!.. Es, Lorencīno, izpriecu karalis, jautro dienu un trakulīgo nakšu princis, lai kļūstu par vadoni šai sarežģītajai, īsti romiski tumšajai un drausmajai sazvērestībai, kas ar asins dzeršanu no kopējā kausa un zvērastiem pie dunča smailes atgādina Katalīnas dēku…

Nē, mīļais draugs, nē… Ja jau kādreiz man uznāktu trakums kļūt par sazvērnieku, tad es to nedarītu tik svinīgi un drūmi, bet gan apmēram tā kā Fiesko, tikai bez bruņām, lai es nenoslīktu, ja man gadītos iekrist ūdenī.

Un tad vēl es to darītu tikai tad, ja šī tava lepnā Florences republika pienācīgi atalgotu tos, kas viņai nododas; tikai tad, ja viņa būtu mīloša māte saviem dēliem un uzticīga mīļākā saviem draugiem…

Atēnu sāncense, viņa pat nepateicībā pret saviem labākajiem dēliem ir centusies pārspēt savu antīko līdzinieci… Palūko, saskaitīsim, cik viņa ir aprijusi, pat neaizvērdama rīkli, pār viņai uzticīgajiem upuriem… *

Vispirms jau Paci, kuri, nojauzdami nākotnes draudus, gribēja iznīcināt ļaunumu pašā saknē un kuru jūs ļāvāt pakārt pie Vecās Pils margām…

Tad Savonarola, kristietības Likurgs, kas gribēja uzcelt republiku, salīdzinot ar kuru tā, par ko sapņoja Platons, būtu tikai izvirtības un izlaidības skola, un šo cilvēku jūs ļāvāt sadedzināt uz rātslaukuma…

Beidzot Kastiljonas Danti, šo Grakhu laiku romieti, kas diez kā bija iemaldījies mūsu modernajā gadsimtā, jūs ļāvāt noindēt Itri pilī…

Un tā, lūk, virve, uguns sārts un inde ir atvieglojums, ko jūsu lepnā Florence glabā tiem, kas sevi viņai ziedo!..

Paldies! Nē, nē, Fīlip, labāk neielaisties nekādās sazvērestībās, tici man!

Bet ja tu gribi piedalīties sazvērestībās, tad uzklausi mani: sazvēr­niekam jābūt vienam, tu nedrīksti teikt ne vārda gan savai naktsmicei, gan savai kreisajai rokai! Sazvērniekam jābūt bez draugiem, bez domu biedriem, un ja vien tu nebūšu tēmējis pārāk augstu, tu varēsi zināmā mērā cerēt, ka tavs plāns izdosies. Tu, Fīlip, man saki, lai es ieņemot tavu vietu, lai stājoties visu jūsu priekšgalā un plūcot sev šā pasākuma viskuplākos laurus… Neprātīgais, vai gribi lai es tev pasaku, kā šī jūsu sazvērestība beigsies?..

Nepaies ne divdesmit četras stundas un jūs visi būsit aiz restēm. Vai nav tiesa, jūs nupat esat ieradušies Florencē? Jūs tik tikko esat spēruši še kāju, jo pirms divi stundām ienācāt pa tās vārtiem… Un, lūk, viens no jums jau ir nokauts, otrs ievainots un jau ir dots rīkojums jūs visus arestēt.

Ak, Stroci, Stroci, uzklausi labu padomu — kādreiz arī bezprātis var tādu dot: steidzies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru esi nācis, traucies ārā pa vārtiem, kas tevi ir ielaiduši, dodies uz savu Monteredžione pili, aizver vārtus, nolaid režģus, uzvelc savus tiltus un gaidi!..

— Ko? Ko tu gribi, lai es gaidu?

— Kā lai es to zinu? Varbūt kādudien, kāduvakar, kādunakt, tieši tad, kad to vismazāk gaidīsi, kāda balss tev pačukstēs vārdus: «Hercogs Aleksandrs ir miris!"

— Man, Lorenco, šodien spēlē neveicas, — atbildēja Stroci. — No trim lūgumiem, ar kuriem es pie tevis biju nodomājis griezties, divus jau tu esi noraidījis. Bet es ceru, ka vismaz trešo tu uzklausīsi…

— Ar lielāko prieku, Stroci, ja vien tas nebūs tikpat neprātīgs kā abi iepriekšējie.

— Un tas būtu, — iesaucās sirmgalvis, izraudams zobenu, — ka tu man tūlīt dotu atbildi uz visiem taviem apvainojumiem un padomiem.

— Nudien, mīļais draugs, tu noteikti esi traks!.. Duelēties ar mani?.. Ar mani, Lorencīno? Vai tad es maz cīnos, es?.. Tas taču ir izlemts, atzīts un apstiprināts, ka man pat nav spēka pacelt zobenu un ka man paliek nelabi, tiklīdz redzu vienu asins pilienu? Vai tad tu nezini, ka es esmu bāba, gļēvulis?.. Godavārds, es domāju, ka esmu labāk pazīstams, kopš Florence dzied man slavas dziesmas par visu Itāliju un Itālija atkal pa visu pasauli!.. Pateicos, Stroci, vienīgi tu vēl varēji parādīt man šo godu.

— Tev taisnība, Lorencīno, — izsaucās sirmgalvis, — jā, Lorencīno, tu esi nožēlojams gļēvulis. Jā gan, Lorencīno, tu esi nelga un neesi cienīgs krist no manas rokas… Ej, man vairs nav tev ko lūgt… ej, es no tevis nekā vairs negaidu un paļaujos vienīgi uz Dievu… Vācies!..

— Lai notiek, — teica Lorencīno, smiedams savu parasto smieklus, — lūk, nu tu reiz runā prātīgi… Ardievu, Stroci!

— Ardievu!..

Viņš devās projām pa Dilūvio ielu un drīz vien pazuda namu ēnā.

Stroci strauji palūkojās visapkārt, it kā kādu meklētu. Mikele pa to laiku bija beidzis savu lūgšanu un stāvēja uz Fogna ielas stūra.

— Mikele, Mikele! — iesaucās sirmgalvis.

Mikele tūdaļ bija klāt.

— Te es esmu, kungs, — viņš teica.

— Vai redzi to aizejošo cilvēku?.. Tur, lūk, tur… Vai tu viņu redzi?

— Jā.

— Nu, tad klausies, ja šis cilvēks rīt no rīta nebūs miris, mēs visi esam pagalam… viņš zina visu…

— Kā viņu sauc?

— Lorencīno.

— Lorencīno!.. — iesaucās Mikele, — Lorencīno, hercoga mīlulis?.. Esiet bez rūpēm, monsieur Fīlip, viņš mirs…

— Labi… tad ej, un tikai tad rādies manās acīs, kad varēsi teikt: „Viņš ir miris."

Ar rokas mājienu viņš pavēlēja sbiram aiziet, un Mikele uz vietas paklausīja.

• Palicis viens, Stroci, joprojām vēl turēdams rokā kailu zobenu, strauji piesteidzās pie mazās mājiņas un satvēra pie durvīm karājošos āmuru it kā viņš gribētu ieiet.

Bet tad pēkšņi pārdomāja un nepieklauvējis atkāpās murminādams:

— Nē, ne šonakt… rīt; šonakt es viņu nogalinātu.

Un aiziedams viņš pazuda ielu labirintā starp Santa Kroče un Sieviešu laukumu.