Nakts Florencē

i SANTA KROČE LAUKUMS

Ja gaisa baloni būtu bijuši izgudroti pāvesta Farnēzes Aleksandra trešajā valdīšanas gadā — šis pāvests baznīcas hronoloģijā stāv starp Klementu VII un Jūliju III un saucas Pāvils — un ja mūsu lasītājs ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā būtu tajā pacēlies virs Florences pilsētas, lūk, ko viņš būtu ieraudzījis 1537.gada naktī no 2. uz 3.augustu.

Divās vai trīs vietās vāji apgaismotu tumšu masu, kas stiepās no Santa • Maria della Pače līdz Sangallo vārtiem un no della Zeka līdz della Serpe bulvārim!

Ap vidu šinī masā, kuru plata sudraboti mirdzoša lenta — Arno upe — dalīja divās nevienlīdzīgās daļās, viņš būtu ieraudzījis šinī jumtu jūrā kā milzīgas valzivs vienu otrai līdzās peldam divas varenākās Florences celtnes, Arnolfo Dihapo roku vadītas: Ziedubagātas Dievmātes katedrāli un pilsētas maģistrāta palaco, kas tagad saucas Vecā Pils.

Līdzās Santa Trinita laukumam Leanoli un Čipolle ielu stūrī milzīgām, tumsā nogrimušām kapenēm līdzīgā masīvā celtnē viņš būtu pazinis Stroci pili ar tās dzelzī kaltām durvīm, gredzeniem un lāpturiem.

Trīs gaišākie plankumi bija:

Katedrāles laukums, kur hercoga Aleksandra kareivju pūlis, kas sastāvēja no visu zemju sbiriem,*starp kuriem pārsvarā bija spāņi un vācieši, kafejnīcu priekšā, kā tas Florencē parasts, līksmi tērēja saņemto algu, ko tiem hercoga vārdā bija izmaksājis viņu vadonis Aleksandrs

Tiesas un p licijas kalpotāji agrāko laiku pāvestu baznīcas valstī.

Vitelli, kurā tēvs, Pāvils Vitelli, pirms diviem gadiem kādas sacelšanās laikā bija ticis nogalināts. Plītēdami un dziedādami, kareivji bieži aizkāra vēlīnos garāmgājējus, kas, iedami savās darīšanās vai izpriecās, bija spiesti vienā vai otrā virzienā šķērsot Ziedubagātās Dievmātes laukumu.

Otra vieta bija mazā Garofāno ieliņa pie Santa Maria Novellas, kur kardināls Cibo ar serenādi uzjautrināja tā laika pazīstamo kurtizāni Lauru di Felbro, ko tas ar savu zeltu bija novīlis Frančesko Paci. Šī devība tomēr nemazināja kardināla milzīgās bagātības, jo ļaudis melsa, ka viss šis zelts tam nākot no hercoga Aleksandra, kuram galantais kardināls viņa laulātās draudzenes prombūtnes laikā bija piegādājis savu brāļa sievu marķīzi Cibo.

Beidzot, trešais apgaismotais punkts šinī tumšajā masā bija Sanabrozijo vārti, kur daži bandīti dedzināja un izlaupīja Ručellas namu, kura īpašnieks bija viens no tā laika pazīstamākajiem trimdiniekiem.

Citur visur valdīja klusums un tumsa.

Tomēr, ja īsajos starpbrīžos, kad mēness paspīdēja caur mākoņu plaisām, mūsu novērotājs gaisā būtu pametis skatienu uz Santa Kroče laukumu, viņš, atvizot bālajiem mēness stariem, vispirms būtu ieraudzījis klosteri, kas kā plašs četrstūris piegūla laukumam.

Tad Dilūvio ielas stūrī viņš būtu ievērojis aku ar lielisku dzelzs rotājumu, kādi tajos laikos visikdienišķīgajiem priekšmetiem piešķīra īstu mākslas darbu vērtību. Šī aka patiesi bija kāda bagāta Florences pilsoņa, Segio Kaporāno iedaža, viņš to bija licis izrakt sava nama priekšā, lai tā kalpotu daiļumam un citām praktiskākām vajadzībām.

Beidzot uz liela robota mūra, kas stiepās no Koči ielas līdz Torta ielai, viņš būtu pamanījis sēžam kādu cilvēku. Kājas tam nokarājās pār mūri, bet līdzās bija noliktas virvju trepes un pats viņš tik tikko bija saskatāms milzīgo koku paēnā, kuru galotnes lepni pacēlās pāri mūrim.

Vienīgais gaišais punkts visā šai vietā bija Dievmātes tēla priekšā degoša lampa, kas bija novietota klostera stūra sienas nišā pretī Pepe ielai.

Vecās Pils torņa pulkstenis lēni nosita divpadsmit. Cilvēks, kas sēdēja uz mūra un, acīmredzot, še bija nolikts sardzē, skaitīja pulksteņa sitienus ar tādu uzmanību, kas pavisam nesaskanēja ar viņa šķietamo nevērību. Šai brīdī kāds otrs, kaltajiem papēžiem ielas bruģi dimdinādams, piešiem žvadzot iznāca no Dilūvio ielas un devās uz klostera vārtiem. Sargs no mūra sekoja tam ar vislielāko uzmanību, bet, acīmredzot, pazina viņu tikai tai brīdī, kad tas apstājās pie klostera vārtiem, lai pieklauvētu. Tiklīdz nācējs jau izstiepa roku, sargs iesvilpās tik zīmīgi, ka nebija vairs nekādu šaubu, — tas ir sauciens.

Un patiesi — nācējs pagriezās, un kad tas pats svilpiens skanēja vēl otru reizi, viņš klusi nolaida āmuru un devās turp, no kurienes nāca aicinājums.

Tā ka mēness atkal bija pazudis mākoņos, viņš nevarēja saskatīt savu biedru un, tikai uztaustījis virvju trepes, viņš noskārta, ar ko tam ir darīšana.

Pielicis abas delnas pie mutes, viņš klusinātā balsī iesaucās:

— Ungār, vai tu?

— Es pats, — atbildēja jautātais.

— Kāda joda pēc tu tupi kā pūce augšā uz mūra, ja tev kopā ar hercogu vajadzētu atrasties Santa Kroče klosterī?

— Hercogs nemaz nav Santa Kroče klosterī, — atbildēja cilvēks, kurš bija nosaukts par ungāru, — viņš ir pie marķīzes Cibo.

— Kāpēc pie marķīzes, ja viņam vajadzēja būt klosteri? — jautāja atnākušais.

— Gaidi vien, lai es tev no piecpadsmit pēdu augsta mūra izklāstītu visas monsieur dēkas… Kāp augšā un tu dabūsi dzirdēt visu, ko vien vēlies zināt.

Tūdaļ tas, kuram šis uzaicinājums bija domāts, satvēra trepi un, rāpdamies ar tādu veiklību, kas liecināja, ka šādi vingrinājumi viņam nav sveši, drīz vien bija uzkāpis pie ungāra.

— Kas tad ir noticis? — viņš jautāja.

— Ak, pavisam vienkārša lieta. Kādas ticīgās nāve ir uztraukuši visu komūnu. Fra Leonardo bija tur un labā abatese par to godu, ko monsieur viņai bija vēlējies parādīt, bija to lūgusi atnākt kādu citu dienu vai, pareizāk sakot, naktī…

— Un vai Viņa Augstība ar to apmierinājās?

— Viņa Augstība gribēja likt izsviest mirušo kopā ar mūku, kas to vāķēja. Bet kā krietns katolis es viņam iečukstēju ausī, ka labāk ir likt šīs ticīgās pilnīgi mierā un iet sagādāt pārsteigumu skaistajai marķīzei Cibo.

— Nudien, tas būtu labi, — viņš atteica, — es pavisam biju aizmirsis šo nabaga marķīzi…

Un tā kā viņam vajadzēja tikai pāriet šo laukumu, tad viņš to arī darīja.

— Bet vai hercogs uzkāpa pa šīm tavām trepēm?

— Goda vārds, nē! Marķīza nav mājās, un viņš droši iegāja pa durvīm. Tikai Lorencīno, kuram labāk patīk divi sargi nekā viens, drošības pēc nolika mani šeit.

— Ahā, es pazīstu mūsu draudziņu… vienmēr piesardzīgs.

— Cst, Džakopo! — pačukstēja ungārs.

Un tiešām — šai brīdi no Neapmierināto ielas puses bija dzirdams soļu troksnis.

Nācēji, divi platos mēteļos satinušies vīrieši, tūdaļ parādījās pie klostera sienas stūra, neapstādamies pagāja garām Pepe un Fogna ielām un, pārgājuši gareniski pāri laukumam, iegriezās Torto ielā.

— Piezvani tā klusāk, — teica viens no tiem, — lai kaimiņi mūs nedzird.

— Nav vajadzīgs, — atbildēja otrs, — man ir nama durvju atslēga.

— Tad viss ir labi, — noteica pirmais.

Un abi, nepamanījuši ne Džakopo, ne ungāru, iegriezās Torta ielā un tur pazuda.

— Klausies, — teica ungārs, — ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, — atbildēja Džakopo, — ka, lūk, divi godīgi pilsoņi atgriežas mājās un ka vienam no tiem ir nama durvju atslēga.

— Jā, bet no kura nama durvīm? Nokāp un paskaties, kurp viņi ieiet. Man ir aizdomas…

— Kādas?

— Es tev saku — kāp zemē un apskaties!

Džakopo nošļūca pa kāpnēm un ielīda Torto ielā, no kurienes drīz vien atkal atgriezās ļoti uztraukts.

— Ei, ungār! — viņš paklusām sauca.

— Kas ir?

— Vai tu neesi kļūdījies?

— Kā tā?

— Viņi iegāja pirmajās durvīs pa kreisi.

— Tas ir Cibo palaco.

— Der TeufeJl* — noņurdēja ungārs.

— Vai hercogs ir viens? — jautāja Džakopo.

— Nē, es jau tev teicu, ka viņš ir kopā ar savu nolādēto brāļadēlu.

— Nu, lūk, tāpēc tik es tev vaicāju, jo būt kopā ar to nozīmē būt pilnīgi vienam.

— Tu maldies… tas ir vēl daudz sliktāk.

— Ja tu skrietu viņus brīdināt.

— Un ja nu es tos par velti iztraucēju? Tad zini, kā mani saņemtu…

Velns (vācu vai.)

— Vai viņš ir apbruņots?

— Viņš ir bruņukreklā un ar zobenu.

— Tad ir labi! Hercogs mēdz teikt, ka savā bruņukreklā un ar zobenu rokā viņš varot uzņemties cīņu ar četriem, bet šie bija tikai divi.

— Tikai divi.

— Kāp augšā, es tev ko gribu teikt.

Džakopo atkal ieņēma savu vietu līdzās ungāram.

— Un kas tas būtu? — viņš jautāja.

Ungārs vērīgi palūkojās visapkārt un brīdi uzmanīgi klausījās.

Tad nolaidis balsi tik zemu, ka Džakopo to tikai ar pūlēm varēja sadzirdēt, viņš čukstēja:

— Un ja nu tas būtu viņš, kas to ii nodevis?

— Lorencīno! — iesaucās Džakopo.

— Lops, vai tu klusēsi!

— O, bet tad tu nu gan ari stāsti lietas…

— Pieņemsim, ka es nekā neesmu teicis.

— Gluži otrādi… pieņemsim, ka tu esi gan kaut ko teicis, tikai paskaidro man savus vārdus.

— Nu, labi.

Te ungārs apklusa un izstiepa kaklu uz tās mājas pusi, kurā bija iegriezušies abi vēlīnie gājēji.

Viņa sejas vaibsti šai brīdī bija tik izteiksmīgi, ka viņa biedrs pat nedomāja tam prasīt stāsta turpināšanu un arī izstiepa kaklu minētajā virzienā.

— Ātri! Ātri! — pēkšņi iesaucās ungārs.

— Ko? Kas ir?

— Tur cērtas.

— Jā gan… es arī dzirdu zobenus šķindam…

— Uzbrukums monsieur].. Džakopo, tu steidzies pie Torta ielas durvīm…apakšā pie trepēm tu atradīsi knaibles!., es skriešu te… Turieties, monsieur, turieties dūšīgi!.. Es tūdaļ būšu klāt!..

Un kamēr Džakopo nokāpa pa kāpnēm un, apbruņojies ar knaiblēm, devās Torta ielas virzienā, ungārs, izrāvis zobenu, pazuda dārzā.

Gandrīz vai tai pašā acumirklī kāds maskojies stāvs parādījās augšā uz mūra un, pieplacis notekai, nogaidīja, kamēr ungārs bija pazudis no viņa redzesloka. Tad tas žigli nokāpa pa kāpnēm, aizskrēja līdz Segio Kaporāno akai, izvilka no sava mēteļa apakšas bruņukreklu un iesvieda to akā; tad viņš atkal atgriezās uz mūra un, redzami uztraukts, sāka klausīties.

Pēc dažām sekundēm atskanēja kliedziens. Tā mēdz kliegt tikai nāvīgi ievainots cilvēks… Tad apklusa zobenu šķinda un iestājās pilnīgs klusums.

— Viens no viņiem ir beigts, — nomurmināja maskotais cilvēks, — bet kurš?

Viņa neziņa nevilkās ilgi; tiklīdz tas bija izteicis pēdējo vārdu, uz mūra parādījās kāda cilvēka galva, tad pleci un, beidzot, viss stāvs. Šis cilvēks zobenu turēja zobos. Ieraudzījis savu biedru, kurš to apakšā pie kāpnēm laukumā gaidīja, viņš apstājās, izņēma zobenu no mutes, nopurināja no tā asinis un sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Pie joda! — viņš teica tik mierīgā balsī, ka nemaz nevarētu sacīt, ka šis cilvēks nupat ir bijis nāves briesmās, — esi tu gan varens biedrs, Lorencīno!.. Mums uzbrūk tikai divi vīri un man jāaizstāvas nevien savā vietā, bet arī vēl tavējā!..

— Ak, monsieur, es domāju, ka mums tas jau reiz uz visām reizēm ir noskaidrots, ka es būšu uzticams līdzgaitnieks jūsu dzīrēs, jūsu izpriecās, jūsu mīlas dēkās, bet jūsu cīņās, — nē… jūsu neveiksmēs — nē… jūsu zobenu cirtienos — nē, nē, nē! Ko lai dara! Jums jāsamierinās ar to, ka tāds, lūk, es esmu, vai ļaujat man iet…

— Zaķapastala! — norūca hercogs un, pārsviedies pār mūri, kāpa zemē pa kāpnēm.

— Jā, zaķapastala, kā tik vien jūs gribat, - atbildēja Lorencīno. — Bet starp līdzīgiem man ir vismaz tā priekšrocība, ka es neslēpju savu mazdūšību. Un bez tam vēl, — piebilda jaunais cilvēks smiedamies, — man taču nav, kā jums, bruņukreklā, kas man varētu dot dūšu.

Hercogs ar abām rokām ātri saķēra pie krūtīm un viņa uzacis draudoši savilkās.

— Tu man to atgādināji, — viņš teica, — es to būšu aizmirsis marķīzes istabā.

Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās, lai kāptu atpakaļ pa kāpnēm; bet Lorencīno, satverdams aiz mēteļstūra, to atturēja.

— Nudien — viņš teica, — pats nelabais ir ielīdis Jūsu Augstībā… Kā! Nieka bruņukreklā dēļ jūs gribat doties briesmās?..

— Tas ir to vērts, — atteica hercogs.

Tomēr viņš uzklausīja Lorencīno un atstāja trepes, par kurām jau bija sācis rāpties augšup.

— Nekad es vairs neatradīšu citu, kas man tik labi piegulētu, kā viņš tā piekļāvās manam augumam, ka nelikās smagāks par caunādas vai zīda vamzi.

1 1. 3aK83 No 333 *

— Marķīze jums to atsūtīs vai atnesīs pali. Vai jūs ari zināt, ka sēru tērpā viņā izskatīsies ļoti skaista?.. Kuru tad no tiem abiem jūs nodūrāt? Es ceru, ka marķīzu…

— Man liekas, ka būšu nogalinājis abus.

— Kā, otru ar'?

Hercogs paskatījās uz savu zobenu, kura asmens līdz pusei bija sarkans no asinīm.

— Tad viņu dzīvībai, — viņš turpināja, - vajadzētu būt sīkstai kā kaķiem. Bet pagaidi… lūk, nāk ungārs; viņš mums pastāstīs ko jaunu.

— Patiesi — uz mūra parādījās ungāra galva.

— Nu, kas ir? — jautāja hercogs.

— Lieta darīta, monsieur, viens ir beigts un otrs arī tikpat kā pagalam… Vai Jūsu Augstība vēlas, ka es to nobeidzu?

— Lai paliek… Tas apstāklis, ka viņi mums uzbruka klusēdami, modina manī zināmas aizdomas, ka viens no tiem bija pats Cibo, tas ir skaidrs, bet man liekas, ka otrs bija Selvadžo Aldobradīni, kas uz tiesas sprieduma pamata ir izraidīts no Florences. Ja tas patiesi būtu viņš, tad šī atgriešanās vairs nebūtu vienkāršs gadījums, bet jau īsta sazvērestība. Paziņo slepenās uzraudzības priekšniekam par visu notikušo un liec manā vārdā apcietināt ievainoto.

— Un nu, monsieur, — teica Lorencīno, — man liekas, mēs varam pazust! Viens cilvēks nogalināts, otrs ievainots un tas viss vienā naktī… man šķiet, tas ir pietiekami.

— Jo vairāk tāpēc, — piebilda hercogs, — ka mums šeit vairs nav ko darīt.

Un hercogs jau bija gatavs doties projām pa Dilūvio ielu, lai sasniegtu Santa Maria Novella laukumu, bet otrs sbirs, kas pa to laiku arī jau bija atgriezies, viņu atturēja.

— Ne uz to pusi, monsieur, — viņš teica, — es dzirdu tur vairākus nākam.

— Tā ir, — apstiprināja ungārs.

Un viņš aizvilka hercogu pa Koči ielu.

— Nu, nu, — noteica hercogs, — vai tad tev, ungār, arī ir bailes?

— Gadās, — atbildēja sbirs. — Un jums, monsieur?

— Nekad, — atteica hercogs Aleksandrs. - Bet tev, Lorencīno?

— Vienmēr, — bija atbilde.

Un visi četri ar hercogu Aleksandru priekšgalā pazuda kādā tumšā ieliņā, kas izgāja uz Lielā Hercoga laukumu.