Nakts Florencē

VI NOASA BALODIS

Kamēr ungārs hercogam stāstīja par savām aizdomām, kaut arī, kā mēs to jau redzējām, bez panākumiem, Lorencīno izgāja no Rikardi pils, un tiklīdz bija ārpus redzes aploka, steidzīgiem soļiem devās uz savu nelielo, bet apbrīnojamu gaumi iekārtoto mājiņu, kura bija cienīga būt par paša Alkibiāda vai Fiesko mitekli.

Aizdarījis ieejas durvis, viņš skriešus uzskrēja pa trepēm, un vēl pirms • Birbanta iegāja kabinetā, kur to gaidīja minētā persona, kas nebija gribējusi nosaukt savu vārdu.

12. 3axa3 N» 333

Dzirdot Lorencīno soļus, kas tai acīm redzot jau bija pazīstami; viņa norāva masku un piecēlusies steidzās pretī.

— Luīza!.. — iesaucās Lorencīno un viņa balsī bija dzirdams pārsteigums un bailes.

Luīza metās sava līgavaiņa rokās.

— Luīza! — atkārtoja Lorencīno, bailīgi apkārt skatīdamies un dodams Birbantam zīmi apsargāt durvis. — Ak, Dievs! Kā tu varēji būt tik neuzmanīga un ierasties pie manis gaišā dienas laikā?

— Lorencīno, — iesaucās jaunā meitene, — hercogs zina, kur es dzīvoju!

. — Vai tik vien tās bēdas? — smiedamies jautāja Lorencīno.

— Augstais Dievs! Un tu domā, ka tā nav vislielākā nelaime, kāda mums būtu varējusi notikt?

— Katrā gadījumā, mīļais bērns, es to biju paredzējis un spēris vajadzīgos soļus. Bet tagad saki man, jo man tas ir jāzina, kā tas viss notika?

— Šorīt, izejot no Santissima Annunciātas, kurp es biju aizgājusi noklausīties svēto mesi, kāds cilvēks man bija sācis sekot.

Lorenco paraustīja plecus.

— Es tev jau labi piekodināju, bērns, neiziet bez maskas.

— Mans dārgais Lorenco, es biju maskā. Bet nenojauzdama, ka šodien kāds cilvēks grib mani izspiegot, es vienu acumirkli noņēmu masku, lai ar svētīto ūdeni pārmestu krusta zīmi, bet šis cilvēks bija noslēpies aiz ūdens tvertnes.

— Un tā viņš tevi pazina un sāka sekot?

— Līdz pat mājām…

— Tev vajadzēja iegriezties pie kādas draudzenes un aiziet pa • pakaļdurvīm, lai nojauktu viņam pēdas.

— Ak, Lorenco, es par to nemaz neiedomājos! Redzēdama, ka man seko, es vienkārši zaudēju galvu.

— Un šis cilvēks bija ungārs?

— Jā, es to parādīju Asuntai, un Asunta viņu pazina.

— To visu es jau zināju.

— Kā! Tu zināji? Kā tas ir iespējams?

— Es nāku tieši no hercoga.

— Nu, un tad?

— Un tad, mans mīļais bērns, pirmkārt tev nevajag uztraukties.

— Man nevajag uztraukties!.. Jā, kā tas saprotams?

— Tev ir vismaz trīs dienas un trīs naktis laika.

— Trīs dienas un trīs naktis?

— Trijās dienās un trijās naktis var daudz kas notikt, — teica Lorenco.

— Bet, atceries, ka, ieteikdams man visādus līdzekļus, kā noslēpt manu atrašanās vietu, tu man simtām reižu esi teicis, ka tu labāk gribētu mirt, nekā redzēt viņu atklājam.

— Jā, bet toreiz mums draudēja lielas briesmas.

— Un vai tagad šo briesmu vairs nav?

— Vismaz tās nav tik lielas.

— Tātad tu neuztraucies par to, ka hercogs zina manu dzīvokli?

— Es viņam pateicu tavu adresi, pirms ungārs to bija paspējis izdarīt. Jaunā meitene vienu acumirkli palika bez valodas.

— Lorenco, — viņa teica, — es tevi redzu, es tevi klausos, bet saprast es tevi nesaprotu.

— Luīza, vai tu man uzticies?

— O, jā…

— Nu, labi, kāda tad tev vajadzība mani saprast?

— Ak, es tomēr gribētu ieskatīties tavā sirdī.

— Nabaga bērns, visu ko tu vari no Dieva izlūgties, tikai ne to!

— Un kāpēc ne?

— Tad tu gribi ieskatīties bezdibenī…

Un smiedams savu savādo smieklu, viņš piebilda:

— No tā, ko tu tur redzētu, tev sāktu galva reibt.

— Lorencīno!

— Tu arī?

— Nē, nē, Lorencīno, mans dārgais Lorenco!

— Vai tev, Luīza, nav vairāk nekā jauna, ko man teikt? — jautāja Lorenco, stingri skatīdamies uz meiteni.

— Vai tas tev arī jau būtu zināms?

— Ka tavs tēvs ir Florencē, vai nav tā?

— Ak, Dievs!..

— Tu redzi, es jau to zinu…

— Jā, vai tu zini visu? Saki! — meitene izbailēs iesaucās.

— Es zinu, ka tu, Luīza, esi eņģelis un ka es tevi mīlu, — atbildēja Lorencīno.

— Šorīt pie manis atnāca kāda mūks un atnesa man šo priecīgo un tomēr briesmīgo ziņu, viņš ar mani ilgi runāja par tevi un mūsu mīlu.

— Ceru, ka tu viņam nekā nebūsi stāstījusi? — jautāja Lorenco.

— Tomēr, bet tikai kā bikts noslēpumu.

— Luīza! Luīza!

— No viņa mums nav ko bīties, tas ir brālis Leonardo, Savonarolas māceklis.

— Luīza! Luīza, es pats no sevis baidos.-.. Un vai tu redzēji savu tēvu?

— Ne, mūks man teica, ka tēvs vēl nevēloties mani redzēt.

— Nu, tad es esmu bijis laimīgāks nekā tu, jo es viņu redzēju.

— Kad?

— Vakar vakarā.

— Še, pie tevis?

— Nē, pie tava nama durvīm, kur viņš bija redzējis mani ieiejam un gaidīja, kad atkal iznākšu.

— Un tu ar viņu runāji?

— Jā.

— Ak, Dievs, ko viņš teica?

— Viņš man lika priekšā kļūt par tavu vīru.

— Un?

— Es, Luīza, atteicos.

— Tu, Lorenco, atteicies!?

— Es atteicos.

— Un tomēr tu saki, ka mani mīlot.

— Jā, Luīza, taisni tāpēc, ka tevi mīlu, es atteicos.

— Ak, Dievs! Tu, Lorenco, man laikam gribi būt mūžīga mīkla? Un kāpēc tu atteicies?

— Tāpēc, ka tas brīdis vēl nav nācis. Uzklausi mani, Luīza… Tu zini, ko visu par mani runā Florencē?

— Ak, jā! — dedzīgi iesaucās jaunā meitene. — Bet es tev zvēru, ka nekad tam neesmu ticējusi.

— Neizliecies stiprāka, kā tu patiesībā esi, Luīza: ne vienu reizi vien tu par mani esi šaubījusies.

— Jā, tev taisnība, kad tu nebiji pie manis, Lorenco, bet tiklīdz es atkal ieraudzīju tevi un dzirdēju tavu balsi, tiklīdz es redzēju, ka tavs skatiens nogrimst manās acīs, kā pašreiz, tad es sev teicu: visa pasaule pieviļas, bet mans Lorenco mani neviļ!

— Un tev ir taisnība, Luīza. Padomā vien, ko es pārcietu, kad man tika piedāvāts manu sapņu lielākais dārgums un man vajadzēja tikai pamāt ar galvu, lai tas kļūtu mans, kad man vajadzēja tikai izstiept roku, lai to satvertu un es — atteicos, atteicos no tā, par ko es citos apstākļos būtu samaksājis ar savu dzīvību! Ak, Luīza, tu nezini, ko es pagājušajā naktī pārcietu! Cik daudz rūgtu asaru es esmu norijis un daudz dziļu moku man nācās noslēpt, tu to nekad nezināsi!

— Nabaga bērns! Lai Dievs aizdzen no tavas svētītās pieres visas tumšās bēdu ēnas, visu to postu un kaunu, kas aptumšo manējo!

Un smagi nopūzdamies, Lorencīno atspieda galvu rokās.

— Bet kāpēc tu atteicies? — jautāja meitene.

Lorencīno krampjaini satvēra jaunās meitenes rokas un, tās cieši spiezdams, teica:

— Tāpēc, ka man gan pietiek spēka panest to pazemojumu, kas gulstas uz mani, bet es nekad nespētu paciest, ka tas būtu jācieš tai, ko es mīlu. Tai, ko es mīlu vajag augstu nest savu cēlo, šķīsto, skaidro pieri, un šo jaunavīgo šķīstību, šo eņģeļa nevainību un nemainīgo skaidrību es esmu atradis tevī.

Viņš atkal smagi nopūtās un turpināja:

— Bet tiklīdz tu kļūtu Lorenco sieva, tu visu to zaudētu.

— Un tomēr, Lorenco, — kautrīgi ieminējās jaunā meitene, — reiz tomēr pienāks tā diena, kad starp mums vairs nebūs ne šķēršļu, ne noslēpumu? Reiz taču pienāks tā diena, kad mēs visiem varēsim atklāt mūsu mīlu?

— O, jā! — iesaucās Lorenco, pacēlis vienu roku pret debesīm un otru spiezdams pret krūtīm, — un es ceru, ka tā diena vairs nav tālu!..

— Ak, dārgais draugs, — teica meitene, — tā būs visskaistākā diena manā mūžā.

— Un tā būs liela diena visai Florencei, — turpināja Lorencīno, varbūt pirmo reizi aizraudamies savā entuziasmā. — Nekad vēl neviena hercogiene, uzkāpdama tronī, nebūs piedzīvojusi tādus gaviļu saucienus kā tu! Lai tikai Dievs un tava mīla mani neatstāj un es tev zvēru, Luīza, ka īstenība tālu pārsniegs tavus sapņus par laimi…

— Tātad, Lorenco, ja mans tēvs mani sauks…

— Ej droši pie viņa; saki tam, ka tava mīla ir tīra un nevainīga, un saki tam, ka manējā ir liela un mūžīga.

— Bet hercogs?

— Par to nebēdā, tā būs mana darīšana.

— Monsieur… — dzirdēja sulaini aiz durvīm saucām.

— Kas tur ir? — jautāja Lorencīno.

— Kāds komediants, kurš dzirdējis, ka jūs hercogam par uzjautrinā­šanu gribat uzvest kādu traģēdiju, un nu atnācis lūgt jūs uzņemt viņu jūsu trupā.

— Labi, — noteica Lorenco, — lai viņš pagaida. Es esmu ieslēdzies un un strādāju; drīz es atvēršu durvis un tad lai viņš ienāk.

Tad, pagriezies pret Luīžu, Lorenco teica:

— Bet tu, mans bērns, uzliec savu masku, lai neviens nezinātu, ka tu esi bijusi še. Izej caur šo istabu un šis slepenās kāpnes tevi novedīs pagalmā.

— Ardievu, mans Lorenco! Kad es tevi atkal redzēšu?

— Cerams vēl šonakt. Ak, jā, saki Luīza, kur atrodas tavs tēvs. Tu negribi teikt? Es saprotu tavs nav tavs noslēpums. Nu tad glabā vien…

— Nē, nē, priekš tevis, Lorenco, man nav nekādu noslēpumu! — izsaucās jaunā meitene, mezdamies sava mīļākā rokās.

— Mans tēvs ir Svētā Marka klosterī, brāļa Leonardo cellē. Ardievu!

Un viegli kā balodis, kas izpleš spārnus lidojumam, viņa devās uz

kāpnēm un pagriezusies vēl pameta ar roku pēdējā sveiciena skūpstu Lorencīnam.

Noliecies pār margām, viņš tai sekoja, kamēr vien to spēja saskatīt kāpņu spirālē. Kad tā vairs nebija redzama, viņš atvēra durvis un apsēdās pie galda, uz kura gulēja ar zeltu bagātīgi rotāta Damaskas pistole.

Cilvēks, kuru sulainis bija pieteicis, tūdaļ arī parādījās uz durvju sliekšņa.