Nakts Florencē

IV PALACO RIKARDI

Un tagad lasītājam jānokāpj no balkona, kur mēs viņu palūdzām uzkāpt, jānāk mums līdzi uz Larga ielu, kur mēs to palūgsim sekot tā saucamajā Vecā Koma pilī, kas tajos laikos bija pazīstama ar nosaukumu palaco Rikardi.

Bet iepriekš dažos vārdos minēsim šīs lepnās pils cēlāju un pametīsim skatienu uz šo lielo Mediči dzimtu, kas dalījās divos nozarojumos: vecākajā un jaunākajā, no kuriem gan tikai kādi trīs locekļi skaitījās florencieši.

Jūlijs II, kura Mikelandželo rokas marmorā veidotais krūšutēls ar nosaukumu Domātājs, bija hercoga Aleksandra tēvs, bet varbūt tas bija Klements VII vai kāds vienkāršs mūļu dzinējs… Mēs jau teicām, ka pat viņa māte, pazīstama mauru kurtizāne, nezināja sava dēla īsto tēvu.

Hercogs piederēja pie dzimtas vecākā zara. Jaunākā zara reprezentanti bija Lorencīno, ar kuru iepazināmies iepriekšējā nodaļā, un Koms, kas vēlāk kļuva Aleksandra pēcnācējs. Koms I, kuram vēsture ir devusi pievārdu — Florences Tibērijs.

Atstāsim šoreiz pie malas pirmdzimtā tiesības un iesāksim ar Komu. Tādā veidā mums būs ērtāk risināt savu stāstu, kas iepriekšējā nodaļā beidzās ar Lorencīno. Bet vispirms lai sakām dažus vārdus par par palaco Rikardi un tā. cēlāju.

To bija licis celt Koms Vecākais. Sākumā Florence viņu divas reizes izraidīja, bet beigās deva tam goda pilno nosaukumu — Tēvijas glābējs.

Viņa tēvs bija tas pats Žans Mediči, par kuru Makiavelli raksta sekojošo: „Žans Mediči bija pati žēlsirdība. Viņš deva dāvanas ne tik vien tiem, kas tās lūdza, bet viņš centās apmierināt arī to vajadzības, kas pie viņa nemaz nebija griezušies. Viņš vienādi mīlēja visus savus līdzpilsoņus, slavēdams krietnos un līdzjuzdams sliktajiem. Viņš nekad nedzinās pēc goda un tomēr viņam tā bija vairāk nekā jebkuram citam. Nekad viņš neaicināts neieradās pilī, un tomēr katrā svarīgākā gadījumā viņu turp aicināja. Viņš atcerējās cilvēkus viņu trūkumā un palīdzēja tiem panest viņu labklājību. Nekad izšķērdīgajos pārsaimniekošanas laikos viņš nepaķēra savu daļu valsts mantas un pielika savu roku komunālajiem fondiem tikai tādēļ, lai tos palielinātu. Viņš bija laipns pret visiem maģistrātiem, un tā kā debesis viņam bija liegušas tālredzību, bet piešķīrušas viņam daiļrunības dāvanas un, kaut gan pēc pirmā acu uzmetiena viņš likās grūtsirdīgs, tomēr drīz vien varēja pārliecināties, ka viņš ir jautras dabas un sabiedrisks cilvēks.

Šis lielais pilsonis, Laurensa Vecākā un Koma tēvs, divas reizes bija izvēlēts par precīzo, vienreiz par gonfalonjēru, reiz viņš bija viens no desmit stratēģiem, tad sūtnis pie Ungarijas karaļa Vladislava, pie pāvesta Aleksandra V un pie Dženovas Republikas valdības. Viņš bija lieliski ticis galā ar visiem tam uzticētajiem uzdevumiem un ar tādu uzmanību un lojalitāti veicis savu augsto misiju, ka viņa iespaids uz augstmaņiem kļuva arvien lielāks un arī tautā viņu popularitāte pieauga, kaut gan šāda piekrišana no abām pusēm ir gaužām reta parādība.

Viņš mira 1428.gada februāra beigās un tika apglabāts Svētā Laurensa bazilikā, kas ir viena no slavenākajām Filipo Bruneleski celtnēm. Šis pats Filipo Bruneleski trīsdesmit gadu vēlāk kļuva nemirstīgs ar Florences katedrāles būvi. Komam un Laurensam šīs bēres izmaksāja trīs tūkstošus zelta florīnu, kas mūsu naudā būtu simts tūkstoši franku un vini to pavadīja uz pēdējo dusas vietu kopā ar saviem astoņdesmit, radiniekiem un visiem ārvalstu sūtņiem, kas tai laikā bija Florencē.

Mēs jau tikām minējuši, bet labākas notikuma izpratnes dēļ turam par vajadzīgu atkārtot, ka, sākot ar šiem abiem Žana dēliem, Mediči nama ģenealoģiskajā kokā iezīmējās tā lielā dalīšanās, kas pašķir ceļu nākamaji­em mākslas veicinātājiem un Toskānas valdniekiem.

Vecākais nozarojums, kurš bauda lielu cieņu republikā, sākot ar Komu Vecāko, strauji kāpj uz augšu un tajā sevišķi izceļas Laurenss Lieliskais un hercogs Aleksandrs.

Jaunākai zars novirzās sāņus, gūst slavu kaujas laukos un principātā, un tā redzamākās personas ir Melno Bandu Zans un Koms I.

Koms Vecākais piedzima vienā no tiem laimīgajiem laikmetiem, kad tautā visi tās spēki mostas uz attistas un kad ģeniālam cilvēkam ir dotas visas iespējas tikt pie slavas.

Līdz ar viņu bija sācies Florences Republikas spožākais laikmets. Māksla atdzima visās nozarēs: Bruneleski cēla monumentālas katedrāles; Donatello cirta savas skulptūras, Orkaņja veidoja durvju ailes un Maskačo izgleznoja bazilikas.

Beidzot vēl saimnieciskais uzplaukums, iedams soli solī ar uzplaukumu mākslā, izveidoja no Toskānas, ko iežogoja Lombardija, Baznīcas valsts un Venēcijas Republika, ne tik vien varenāko, bet arī vislaimīgāko zemi visā Itālijā.

Koms jau piedzima ļoti bagāts un šīs savas bagātības viņš vēl pavairoja divkārtīgi, tādā kārtā, būdams tikai vienkāršs pilsonis, viņš bija ieguvis ārkārtīgi lielu iespaidu. Kad viņš nebija pilsētas pārvaldē, viņš to nekad neapkaroja; ja tā rīkojās pareizi, Koms teica: „Tas ir labi"; bet ja pārvalde novirzījās no taisnā ceļa, Koms teica: „Tas ir slikti". Un šī uzslava vai paļa bija ārkārtīgi iespaidīga. Tā iznāca, ka Koms, nebūdams valdības galva, bija vēl lielāks par to: viņš bija valsts cenzors.

No visa teiktā viegli saprotams, ka pār šādu cilvēku pamazām vajadzēja savilkties draudošiem negaisa mākoņiem. Koms to it labi redzēja un dzirdēja ducinām, bet, aizņemts ar saviem lielajiem darbiem, kuros izpaudās viņa lielie projekti, viņš pat nepagrieza galvu uz to pusi, no kurienes atskanēja pirmie draudīgie grāvieni.

Pavisam mierīgi viņš pabeidza Svētā Laurensa kapelas būvi, ko jau bija aizsācis viņa tēvs, turpināja celt dominikāņu mūku Svētā Marka klostera baznīcu, strādāja pie Sanfrediāno klostera un lika jau pamatus tam skaistajam palaco Largo ielā, par. kuru mēs pašreiz runājam.

Beidzot, kad viņa ienaidnieku draudi kļuva jau gluži atklāti, viņš atstāja Florenci un devās uz Mugello, kur bija karājies viņa dzimtas šūpulis. Lai nestāvētu dīkā, viņš tur uzcēla Bosko un Svētā Fransiska klosterus; tad atgriezās pilsētā, lai apskatītu Svētā Krusta tēvu noviciāta kapelas pabeigšanu un Kamaldīlas Eņģeļu klostera būvi.

Bet tiklīdz pret viņu tika pacelts pirmais akmens, tas no jauna atstāja pilsētu, lai dotos pasteidzināt savu Karedži Katalio Fresoti un Trebio villu celšanu. Tad viņš Jeruzālemē nodibināja nabagu svētceļnieku hospitāli un atkal atgriezās Florencē pārliecināties, cik tālu pavirzījušies skaistā palaco jaunbūves darbi uz Larga ielas.

Un šīs milzīgās celtnes izauga kā pēc burvju mājiena — visas vienā laikā, nodarbinādamas neskaitāmus strādnieku barus un arhitektus. Pieci simti tūkstoši ekiju tika tajās ieguldīti, kas, mūsu naudā pārvērtējot, būtu septiņi vai astoņi miljoni franku, un tomēr, par spīti šiem nebeidzamajiem izdevumiem, neviens nevarēja teikt, ka šis greznības dievinātājs pilsonis būtu kļuvis nabagāks.

Tas bija tāpēc, ka Koms patiesi bija bagātāks nekā dažs labs viņa laika karalis. Viņa tēvs Žans bija tam atstājis gandrīz vai četrus miljonus zeltā un sudrabā un astoņus vai desmit miljonus vērtspapīros, un visu šo bagātību viņš pats ar kursa operācijām bija pavairojis gandrīz vai pieckārtīgi. Visdažādākos Eiropas centros viņa vai arī viņa aģentu vārdā strādāja sešpadsmit bankas. Florencē visi skaitījās viņam parādā, jo viņa naudas maks bija atvēris katram.

Tāpēc, lūk, kad viņam beidzot pienāca ilgstoša svešniecības stunda; kad Reno Albici to uz desmit gadiem izraidīja uz Savonnu; kad 1433.g. 3.oktobra naktī viņš līdz ar savu dzimtu un klientiem atstāja Florenci, tad likās, ka no Toskānas galvaspilsētas aizietu viss viņas galms. Nauda, šīs tautas saimnieciskās sadzīves asinis līdz ar viņa aiziešanu, likās, bija gluži izsīkušas; visi viņa pasāktie lielie celtniecības darbi palika nepabeigti: visas šīs villas, palaco, baznīcas, kas tik tikko bija pacēlušās no zemes, citas pusbūvētas, citas gandrīz vai jau gatavas, tagad izskatījās pēc drupām, kas nepārprotami liecināja, ka pilsētai ir uzbrukusi briesmīga nelaime.

Pie pusceltajām būvēm pulcējās strādnieki, prasīdami darbu, un katru dienu šie pūļi kļuva arvien lielāki — izbaduši un draudoši. Bet pa to laiku viņš, būdams uzticīgs saviem principiem visu vadīt pie zelta pavediena, sāka piedzīt parādus no saviem daudzajiem debitoriem, bet to visu tā palēnām, bez draudiem, kā spaidīgos apstākļos nonācis draugs un nevis ka nepielūdzams aizdevējs, kas padzen savas summas. Pie tam viņš apgalvoja, ka vienīgi izraidīšana spiež viņu savus aizdevumus atprasīt un- ka viņš to nemaz nedarītu, ja būtu varējis palikt Florencē un turpināt savus bezgalīgos pasākumus.

Tā kā kredīta atprasīšana daudziem nāca pilnīgi negaidīta, tie vai nu nespēja samaksāt, vai arī atmaksādami izputēja, tā kā nemiers no strādniekiem* pārsviedās arī uz pilsoņu aprindām.

Pēc piecpadsmit "trimdas gadiem Koms tika aicināts atpakaļ, jo ar politiska apsvēruma starpniecību pie varas bija nākusi demokrātija. Bet pateicoties savam stāvoklim un bagātībai, trimdinieks triumfators stāvēja pārāk augstu pāri visiem tiem, kas viņu bija izvēlējuši un nedomāja raudzīties uz tiem kā uz pilsoņiem, kur nu vēl, kā uz sev līdzīgiem.

Sākot ar Koma atgriešanos Florencē, kas līdz šim vienmēr bija piederējusi pati sev, tā kļuva par viņa dzimtas īpašumu; trīs reizes padzīta, tā atkal trīs reizes atgriezās, atnezdama pilsētai pēc pirmās padzīšanas zelta ķēdes, pēc otrās — sudraba, bet pēc trešās — dzelzs važas.

Koms tika saņemts ar svinībām un uguņošanu, un jau pirmajā atgriešanās dienā viņš atkal ķērās pie savām būvēm, tirdzniecības un biržas spekulācijām, atstādams izrēķināšanos ar pretiniekiem savu piekritēju rokās. Sākās ilgas vajāšanas un bezgalīgi nāvessodi, kuros Komam šķietami nebija ne mazākās līdzdalības.

Viens no viņa draugiem, kurš bija nojaulis to vīru, kura roka slepeni iedarbina bendes cirvi, kādudien ieradās pie viņa, lai tam pateiktu, ka, šādā veidā turpinādams, viņš drīz vien iznīcinās visus pilsētas iedzīvotājus. Viņš sastapa Komu tā birojā, sēžam pie kāda tirdznieciska aprēķina. Koms pacēla galvu un, nenolicis spalvu, ko viņš turēja rokā, ar dīvainu smaidu noskatījies, teica:

— Es labāk gribu iznīcināt šīs pilsētas iedzīvotājus, nekā to vēlreiz zaudēt.

Un nelokāmais metemātiķis atkal pievērsās saviem skaitļiem.

Tā, lūk, tuvodamies mūža galam, viņš bija kļuvis bagāts, varens un godāts, bet Dieva rīkste bija to situsi viņa ģimenes dzīvē. Viņam bija vairāki bērni, no kuriem tikai viens bija palicis pie dzīvības. Un kad beidzot to salauztu un nespēcīgu nēsāja apkārt pa bezgalīgajām zālēm, lai viņš aplūkotu freskas un rotājumus, tas, galvu kratīdams, skumji teica:

— Ak vai, šī mītne ir pārāk liela tik mazai ģimenei!

Un tiešām — kā visu savu bagātību, savas varas un sava vārda vienīgo mantinieku viņš atstāja Pēteri Mediči, kas atrazdamies vidū starp Komu — Tēvijas Glābēju un Laurensu Lielisko dabūja pievārdu Pēteris Rcimatiķis.

Šo palaco Rikardi, no Konstantinopoles padzīto grieķu zinātnieku patversmi, renesanses laika mākslu šūpuli un tā laika Kriskas akadēmijas sēžu vietu, pēc Pētera Reimatiķa apdzīvoja Laurenss Lieliskais, kas tur apmetās pēc Paci sazvērestības, kurā tas tikai ar mokām bija izglābies. Viņš savukārt novēlēja to līdz ar visiem milzīgajiem dārgakmeņu krājumiem, antīkajām kamejām, greznajiem ieročiem un oriģinālmanus- kriptiem kādam citam Pēterim, kas nesaucās vis Pēteris Rcimatiķis, bet gan Pēteris Nelga, Pēteris Vientiesis, Pēteris Trakais.

Tas bija tas pats, kurš atvēra Florences vārtus Kārlim VIII un kurš izdeva tam Sarzanas, Pietra Santas, Pizas, Libra Fatas un Livorno atslēgas un piespieda republiku samaksāt tam divsimt tūkstošus florīnu.

Beidzot milzīgais stumbrs bija izdzinis tik varenus zarus, ka tā spēks sāka nīkt. Un tiešām, kad nomira Katrīnas Mediči tēvs Laurenss II, no Koma Vecākā pēcnācējiem vēl bija palicis tikai Jūlija II nelikumīgais dēls, kardināls Hipolits, kas tika noindēts Itrī pilī. Tad Jūlijs, kurš kļuva Klements VII un kura nelikumīgo tēvu Juliānu Vecāko Paci nogalināja Ziedubagātās Dievmātes katedrālē; un beidzot Juliāna vai Klementa, vai kāda vienkārša mūļu dzinēja bastards hercogs Aleksandrs, kurš dabūja Toskānas hercoga vārdu un ar kuru mēs iepazināmies kādā viņam parastā nakts dēkā uz Santa Kroce laukuma.

Kā viņš bija kļuvis par valdnieku, to mēs tūdaļ.gribam paskaidrot.

Tiklīdz Klements VII bija uzkāpis pāvesta tronī, viņa skatiens tūdaļ pievērsās abiem viņa brāļadēliem — Hipolitam un Aleksandram, un tas bija jo dabīgāk tāpēc, ka pēdējais, kas atklātībā tika atzīts par Laurensa II dēlu, patiesībā bija Klementa VII dēls vēl no tiem laikiem, kad viņa tēvs bija tikai vienkāršs Rodosas bruņinieks.

Tāpēc viņš pirmām kārtām izmantoja visu savu iespaidu, lai vecākā nozarojuma nelikumīgajiem pēcnācējiem saglabātu to izcilo stāvokli, kādu Mediči nams Florencē arvien bija ieņēmis.

Tikai Klements VII sev par nelaimi bija sabiedrojies ar Franciju; sekas bija tās, ka spāniešu Burbonu konetabla vadībā izlaupīja Romu un saņēma pašu pāvestu gūstā. Bet Klements VII zināja izpalīdzēties. Viņš pārdeva septiņas sarkanas cepures, izdalīja pieciem kardināliem ienesīgas vietas un tā sadabūja vajadzīgo izpirkšanas naudu.

Ievērojot dotās garantijas, Klementu bija atstājuši puslīdz brīvībā; pāvests izmantoja šo apstākli, lai, pārģērbjoties par zemnieku, izkļūtu no Romas un aizbēgtu uz Orvieti.

Un tā, lūk, fiorenciešiem, kas jau trešo reizi bija padzinuši Mediči, likās, ka tie var būt pilnīgi mierīgi, jo pāvests bija aizbēdzis un Kārlis V varēja svinēt uzvaru.

Bet kopīgās intereses var atkal tuvināt tos, ko ir šķīrušas kopīgas intereses. 1519.gadā Kārlis V bija ticis ievēlēts par ķeizaru, bet pāvests to vēl nebija kronējis. Un tomēr šis svinīgais akts tajā laikā, kad baznīcu šķēla Luters, Cvingli un Indriķis III, bija ārkārtīgi no svara viņa Katoliskās Majestātes projektu īstenošanai. Un tā, lūk, starp kroni un tiāru tika panākta vienošanās, ka Klements VII svaidīs ķeizaru, bet ķeizars iekaros viņam Florenci. Kad Florence būtu ieņemta, tajā par hercogu ieceltu bastardu Aleksandru, kurš tad apprecētu ķeizara nelikumīgo meitu Austrijas Margarētu. Par seši miljoni iedzīvotāju interesēm, protams, nebija runas. Ko gan nozīmē tautas intereses, kad runa ir par pāvesta un ķeizara nelikumīgajiem bērniem?

Viss tika izdarīts, kā bija norunāts: Kārlis V ieņēma Florenci, iecēla tur par hercogu Aleksandru, bet 1535.gada 28.februārī apprecināja viņu ar savu meitu.

Laikā, kad norisinās mūsu stāsts, hercogs Florencē jau valdīja piecus gadus, bet kā viņš valdīja, to mēs jau redzējām.

Viņa lielais protežētājs pāvests Klements VII bija miris jau pirms diviem gadiem.

Mēs jau pieminējām, ka vienlaikus ar vecākā Mediči nama locekļiem vēl dzīvoja divi jaunākā nozarojuma pārstāvji.

Šie divi bija Lorencīno un Koms.

Komam bija septiņpadsmit gadu un viņš bija Melno Bandu Žana dēls.

Vispirms dažus vārdus par šo Melno Bandu Žanu, kas bija viens no slavenākajiem Itālijas kondotjēriem.

Tas bija Milānas hercogs Galeas meitas Katrīnas un kāda otra Žana Mediči dēls. Viņa tēvs nomira jauns, bet māte, palikusi atraitne savos labākajos gados, pārdēvēja zēnu, kas saucās Ludviķis, par Žanu, lai, cik nu tas bija iespējams, dēlā atdzīvinātu sava mirušā vīra piemiņu. Bet drīz vien viņas bažas par dievināto puisēnu pieauga tādā mērā, ka viņa to apģērba par meiteni; un, tāpat kā Tēti bija slēpuši Ahileju Deidamijas galmā, viņa to paslēpa Annalēnas klosterī.

Bet ne dieviete, ne māte nespēja piekrāpt likteni: abiem zēniem bija lemts kļūt par varoņiem un mirt jaunībā.

Kad zēnam bija divpadsmit gadu, viņš tika izņemts no klostera. Katrs viņa vārds un žests atsedza viņa drēbēs paslēptos melus. Viņš atgriezās savas mātes mājā un Lombardijā sāka pirmās ieroču gaitas, pie tam tik sekmīgi, ka driz vien dabūja pievārdu Neuzvaramais. Pateicoties savai slavai, viņš driz kļuva par Republikas kapteini.

Reiz, atgriežoties Lombardijā kā Francijas karaļa sabiedrotās līgas kapteinis, viņš pie Burgo Forte cietokšņa ar falkonetes šāvienu tika ievainots virs ceļgala, un pie tam tik smagi, ka viņam vajadzēja nogriezt gurnu.

Tā kā bija jau nakts, Žans negribēja, ka cits kāds rādītu ķirurgiem lāpu, viņš pats to turēja visu operācijas laiku un ne reizi viņa roka neiedrebējās tik stipri, ka liesma sāktu trīsēt. Vai nu ievainojums bija pārāk grūts, vai operācija bija slikti izdevusies, bet pēc divām dienām Žans Mediči deviņpadsmit gadu vecumā mira.

Kareivji viņu tik ļoti mīlēja, ka pēc tā nāves apvilka sēras un zvērēja, ka mūžīgi nēsās šīs krāsas. Tā cēlās vārds Melno Bandu Žans, kādā viņu vēlāk sauca.

Viņa dēls Koms tika uzaudzināts ne tik vien tālu no visas politiskās dzīves, bet arī tālu no pilsētas. Viņš dzīvoja savā Trebio pilī, un viņa mīlošās mātes vienīgās rūpes bija ne ar ko neatgādināt, ka viņas dēls ir pasaulē.

. Bez tam vēl šinī dzimtas nozarojumā bija otrs, vecākais: šis vecākais bija Lorenco, ko mūsu lasītājiem stāsta sākumā stādījām priekšā kā Lorencīno.

Lorenco, Koma brālis, piedzima Florencē 1514.gada 23.martā. Viņa tēvs bija Pjērs Fransuā Mediči, bet māte — Marija Sodarīni, kuras vārdu jau esam minējuši.

Puisēns bija nepilnus deviņus gadus vecs, kad nomira viņa tēvs. Jau ilgu laiku nāve bija sākusi apciemot šo dzimtu visai agri. Pirmā audzināša­na notika mātes uzraudzībā, bet tad, sākot ar divpadsmito dzīvības gadu, viņš stājās sava tēvoča Fīlipa Stroci aizbildniecībā.

Tur arī izveidojās viņa savādais raksturs, kurā bija sajaucies kopā viss — zobgalība, nenoteiktība, nemiers, bezdievība, godkārība, alkas, pazemība un augstprātība. Līdz. astoņpadsmitajam dzīvības gadam viņa labākie draugi nekad to nebija redzējuši divas reizes no vietas rādām vienu un to pašu seju. Tomēr laiku pa laikam šinī pretešķību pilnajā raksturā uzliesmoja kaislas slavas alkas, kas bija jo vairāk negaidītas tāpēc, ka nāca no tik trausla un sievišķīga ķermeņa, kā visi viņu saukāja par Lorencīno.

Vistuvākie cilvēki nekad nebija redzējuši viņu raudam vai smejamies, jo viņš vienmēr prata tikai lādēt vai zoboties. Tādos brīžos arī viņa seja, kas bija drīzāk sievišķīga nekā skaista, jo viņš bija sērīga izskata tumšmatis, pieņēma tik atbaidošu izteiksmi, ka lai arī cik ātri pārejoša bija viņa jūtu lēkme, kas kā zibens pavīdēja tā sejā, — pat visdrošsirdī­gākajiem kļuva baigi.

Kad viņš palika piecpadsmit gadus vecs, to neizprotamā kārtā iemīlēja ~ Klements VII, kas viņu bija ataicinājis uz Romu. Tas bija tai pašā laikā, kad viņš florenciešiem bija piedāvājies nogalināt pāvestu. Tos šis pusaudža piedāvājums tik ļoti nobiedēja, ka viņi no tā atteicās.

Tad viņš bija atgriezies Florencē, kur ar tādu veiklību un pazemību sāka pieglaimoties hercogam Aleksandram, ka drīz vien kļuva ne tik vien viņa draugs, bet arī vienīgais draugs. Un visu to viņš darīja tikai tāpēc, ka bija ieņēmies prātā — par ko viņu bieži izsmēja — uzrakstīt traģēdiju „Bruts", kuru tas dažas reizes arī bija licis iestudēt.

No otras puses hercogs Aleksandrs viņam pilnīgi uzticējās, ko vislabāk pierāda tas, ka Lorenco bija kļuvis par savedēju visās viņa mīlas intrigās.

Lai kādas bija hercoga iegribas — vai tās sniedzās visaugstāk, vai nolaidās viszemāk, vai viņš sekoja kādai ielas staigulei, vai ielauzās kāda klostera mītnē, vai viņa iekāres priekšmets bija kāda neuzticīga laulāta sieva, vai nevainīga jauna meitene, Lorenco uzņēmās visu, Lorenco visu noveda pie laba gala. Pēc hercoga viņš bija otrs varenākais un visvairāk ienīstais cilvēks Florencē.

Tāpēc arī mūsu lasītāji, kas sekoja mums šinī vēstures ekskursijā, nebrīnīsies, ja dodoties uz hercoga pili, tie sastaps vienā istabā Aleksandru Mediči un viņa mīluli Lorencīno.