Nakts Florencē

DAŽI VĀRDI PAR ITĀLIJU

Atļaujos sev šo teikumu, kas daudziem skanēs kā paradokss — „Tautas nav vainīgas pie tā, ka viņa dzīvo verdzībā: brīvība vai verdzība ir atkarīgas no dažādiem topogrāfijas apstākļiem, kādos tās dzimušas."

Kādēļ induss nav brīvs? Kādēļ brīvs nav ēģiptietis? Kādēļ krievs nav brīvs? Kādēļ abas Amerikas vēl šodien ir melno tirgus?

Pametiet acis uz šo teritoriju masīviem.

— Brīvība ir Dieva gars, un Dieva gars, — saka Genēzis, — lidoja virs ūdeņiem.

Verdzība ir visur tur, kur plešas plaši, ūdeņu neizvagoti kontinenti.

Tā tas ir Indijā, kas stiepjas no Kalkutas līdz Persijas jūras līcim. Tā tas ir Ēģiptē, kas stiepjas no Mēness kalniem līdz Vidusjūrai. Tāpat arī ir Krievijā no Kaspijas līdz Baltijas jūrai. Ilgi tā pastāvēja Ziemeļamerikā, vēl ilgāk Dienvidamerikā, un neviens nevar pateikt, kad tā beigsies Āfrikā.

Pametiet acis uz pasaules karti un spriediet paši!

Tad apskatiet mūsu mazo Eiropu un salīdziniet to ar Āzijas masīvu, ar necaurejamo Āfriku un ar šīm divām Amerikām, kas stiepjas cauri abām Zemes puslodēm un ar republiku dibināšanu dod brīvības paraugu visai pasaulei.

Un tad šis neatdarināmais brīnums, ko sauc par Grieķiju.

Pasekojiet triju jūru kontūrām, kas apskalo tās šaurumus, pussalas un krastu klintis, paskatieties, cik daudz tur līču un reljefi veidotu zemes šaurumu.

Vai nav jāsaka, ka tie ņirb un vizmo uz kartes un ka visas šīs saliņas ir mazas Dēlos salas, gatavas kuru katru brīdi atrauties no jūras dibena, lai aizlidotu mākslas un zinātnes vēju virpuļos?

Atcerieties,-kā tā saslienas cīņā pret nekustīgo Āziju; viņa tai uzbrūk Argonautu braucienā; viņa to apvalda Trojas karā; Salamīnas kaujā viņa to uzvaroši atvaira un pakļauj sev Aleksandra Lielā laikā; viņa pieteic cīņu Austrumu jūteklībai, ierobežo poligāmiju un, atdodama sievietei dvēseli, ko tai liedz Višna, Džerids un Zaratustra, viņa padara to par vīrieša cīņasbiedru.

Lūk, ko ir izdarījusi tūkstoš līču zeme Grieķija, viskaistākā starp visskaistākajām, dievišķīga un tomēr jau cilvēcīga* uz ūdeņiem izplaukušais brīvības zieds; visaugstāko sasniegumu zeme, kurai neviena cita nav spējusi līdzināties un kuru ikvienai, kas gribējusi tuvoties skaistumam, ir vajadzējis atdarināt.

Pēc Grieķijas nāk Itālija, kura vairāk atgādina salu un kuru tāpat apskalo trejas jūras: Tirēnu, Adrijas jūra un Vidusjūra. Arī tā padzen savus ķēniņus un top republika, kas tikai tad vainago savus imperatorus, kad jau stāv uz savas materiālās un garīgās panīkšanas laikmeta sliekšņa.

Sabiedrisko normu kārtošanā tā ir darījusi vairāk nekā Grieķija. Grieķija aprobežojās ar koloniju dibināšanu; Roma ne tik vien kolonizē, bet arī adoptē, tā ievelk sevī tautas, sakausē nācijas; tā uzsūc visu pasauli, viss tajā sakūst: Austrumu kultūra un Rietumu barbarisms; tā uzceļ Panteonu visas pasaules dieviem; tad ar vienu rokas vēzienu satriec šo Panteonu līdz ar visām statujām un altāriem, lai ietu un nomestos ceļos uz Golgātas krustveidīgā brīvības koka pakājē.

Un tad šī krusta paēnā jūs redzat dzimstam republikas citu pēc citas.

Kur tās radās vispirms?

Piekrastēs.

Jau kopš Solona laikiem ir novērots, ka jūrnieki ir visneatkarīgākie ļaudis: jūra, tāpat kā tuksnesis, ir patvērums pret tirāniem. Tas, kurš pastāvīgi atrodas starp ūdeni un debesīm neaptveramas bezgalības.- priekšā, neatzīs citu kungu kā vienīgi Dievu.

Tā, lūk, arī Venēcija, kas nav pat cietzeme, bet tikai salu savienība, ar brīvības karogu rokā iet kā pirmā.

Kas ir tās tauta? Dažas nabadzīgas Akvilejas un Padujas dzimtas, kas bēga no Atillas, šā Āzijas masīva briesmoņa.

Sākumā katra sala, kā nu prazdama, ved savu atsevišķu dzīvi, bet 697.gadā visas salas apvienojās un ievēlēja kopīgu vadoni. Vēl labu laiku Venēcija atzīst Austrumimpērijas virskundzību, bet X gadsimta sākumā tā salauž savas robežas un pakļauj sev Istrijas un Dalmācijas piekrastes pilsētas.

Adrijas jūras valdniecei seko Piza: kopš 888.gada tā top par patstāvīgu republiku ar savu pārvaldi un drīz vien izvēršas par vienu no varenākiem Itālijas tirdzniecības centriem; atņem vienu daļu Sardlnijas arābiem, otru dženoviešiem, dabūn no pāvesta Korsiku, iekaro Palermo, Baleāru salas un Elbu, izkaulē sev privilēģiju nodibināt faktorijas Konstantinopolē, Tirā, Laodisā, Tripolē un Ptalemajā.

Un tomēr Pizai bija jāpanīkst un jākrīt, jo, aizmirsusi savus pirmsākumus, tā kļuva imperiālistiski varaskāra — īsta gibelīnu partijas pilsēta, tādēļ arī, lai nožņaugtu vareno renegātu, pret to apvienojās četras gvelfu pilsētas: Pistoija, Luka, Sienna un Florence.

Tad tālāk — Dženova. Piekļāvusies kalnu masīvam, kas to, līdzīgi augstai klinšu sienai, atdala no Lombardijas, tā bija lepna uz savu visskaistāko ostu Eiropā, jo tanī jau X gadsimtenī kuģi ņudzēt ņudzēja.

Tā kā tās noslēgtais stāvoklis to nodrošināja pret impērijas uzmākšanos, Dženova nodevās tirdzniecībai un dēku pilnai jūrniecībai ar tādu aizrautību, ka četrus gadu simteņus vēlāk viens no tās dēliem kļuva par jaunas pasaules atradēju. 936.gadā to noposta saracēņi, bet nav vēl pagājuši simt gadu, kad dženovieši sabiedrībā ar citiem pārstaigā ar uguni un zobenu Sardīniju, atmaksādami neticīgajiem par viņu iebrukumu Ligūrijā.

Kafaro, visvecākās, 1101.gadā sāktās un 1164.gadā pabeigtās hronikas stāsta, ka tai laikā, kad viņš rakstīja šo hroniku, dženoviešiem jau bijis savs maģistrāts no četriem vai sešiem locekļiem, kas saukušies par konsuliem un pārmaiņus dalījušies pilsētas pārvaldīšanā, palikdami savā amatā trīs vai četrus gadus.

Tik daudz par piekrastes iedzīvotājiem.

Kas attiecas uz Itālijas vidienas pilsētām, tad tās bija palikušas iepakaļ.

Brīvības dvesma, kas pāršalca piekrasti, bija gan sasniegusi Milānu, Florenci, Perūzu, Areko, bet šīm pilsētām trūka jūras, tas ir, to skatieni nepievērsās bezgalībai. Tās nevarēja sūtīt savus kuģus plašumā, kur vējiem ceļš, un kā marmora lauva, kas rotaļīgi ritina bumbu, tā impērija izstiepa pēc tām sava ķetnas.

Tā kā mūsu turpmākajā stāstā darbība noris Florencē, tad aplūkosim tuvāk šo pilsētu.

Kad Sulla, pakļaudams Tomai Itāliju, iegāja Etrūrijā, tā bija vēl vienīgā zeme, uz kuru neattiecās kolonizācijas un agrie likumi un kuras tauta vēl bija saglabājusi savu brīvību.

Laikā starp divām asiņainām kaujām imperators reiz apstājās kādā jaukā ielejā, kur tecēja upe ar daiļskanīgu nosaukumu, un še viņš dibināja

pilsētu, dodams tai vārdu — Flora, kuru drīkstēja izrunāt vienīgi Romas patricieši.

Tā radās Florence.

Divi no trīs lielākajiem pasaules dzejniekiem ir dzimuši uz auglīgas Etrūrijas zemes:

Vergīlijs — Mantujā,

Dante — Florencē.

Šī ir tā pati province, par kuru Makmvelli saka: „Para nata a resucitāre Je cose morte."

Sullas pilsētu, Mediči, Bokačio, Makiavclli, .Gvičardini, Ameriko Vespuči, Cimabu, Brunelieši Andre del Sārto un Leona X turpmāko dzimteni ieņēma un nopostīja Tolila un Narzes. Kārlis Lielais to atjaunoja 781.gadā.

Beidzot, lai paildzinātu tai ceu uz brīvību, Gotfrīds no Lotringijas, Toskānas marķīzs, nomira 1070.g., bet viņa sieva Beatrise — 1076.gadā, atstādami savai meitai Matildai mantojumā vislielāko lēni, kāds vien Itālijā jebkad ir bijis. Divas reizes precējusies, pirmo reizi ar Gotfrīdu Jaunāko un otru reizi — ar Bavarijas gvelfu, viņa šķīrās no pirmā un tāpat arī no otra vīra, novēlēdama visus savus īpašumus Sv.Pētera krēslam.

Florence tūdaļ sekoja Venēcijas, Pizas un Dženovas paraugam; tā kļuva par republiku tāpat kā Sienna, Pistoija un Areko.

Tanī laikā Itālija bija sašķēlusies divās lielās partijās: gvelfos un gibelinos.

Dažos vārdos paskaidrosim šo divu partiju vadošos principus.

1073.gadā mūks Hildebrants bija ievēlēts par pāvestu un, iesēzdamies Svētajā Krēslā, pieņēma Gregora VII vārdu.

Vācijā toreiz valdīja ķeizars Indriķis IV.

Gregors VII bija ģeniāls cilvēks, kurš patiesi reprezentēja kristīgās baznīcas, tas ir, demokrātijas domu. —

Apskatījies visapkārt Eiropā, viņš tur redzēja tautas mostamies — kā sējumi mostas pēc ziemas miega. Viņš arī saprata, ka viņa, kā Svētā Pētera pēcnācēja uzdevums ir ievākt šo brīvības ražu, kas izaugusi no Kristus vārda sēklas; lai emancipētu tautas, kuru priekšstāvis viņš bija, viņš nolēma pirmāmkārtām emancipēt pašu baznīcu.

Tāpēc 1076.gadā viņš publicēja dekrētu, ar kuru saviem pēcnācējiem noliedza Svētā Krēsla ieņemšanu saistīt ar kādas laicīgas varas gribu.

Ar šo dienu sākot Svētais Krēsls bija pacelts tādā pašā augstumā kā ķeizara tronis, un ja aristokrātijai bija savs cēzars, tad tagad tāds bija arī tautai.

Nekad vēl gadījums, liktenis vai augstāka vara nebija nostādījusi vienu otram pretī divus cilvēkus ar tik neatlaidīgu gribu.

Uz pāvesta dekrētu Indriķis IV atbildēja ar reskriptu. Romā ieradās viņa sūtnis, kurš pavēlēja valdonīgajam pontifiksam nolikt tiāru, bet kardināliem lika ierasties ķeizara galmā, lai tur nozīmētu citu pāvestu.

Starp garīgo un laicīgo varu bija sācies karš.

Gregors VII kā Olimpietis ļāva krist sava zibens bultām.

Ķeizar* smējās par ekskomunikāciju.

Un patiesi — abu cīnītāju spēki likās ļoti nevienādi.

Indriķis III bija atstājis savam dēlam milzīgu mantojumu, pirmkārt, visu feodālo varu Vācijā, šai klasiskajā feodālisma zemē; tad, otrkārt, pilnīgi noteicošu iespaidu visā Itālijā un, beidzot, tiesību iecelt un, protams, arī atcelt pāvestus.

Gregoram VII nebija nekā; viņam pat nebija noteikšana ne Romā, ne Baznīcā, kuru tas bija sacēlis pret sevi ar celibāta uzlikšanu priesteriem un vajādams tos Baznīcas locekļus, kas gribēja paturēt savas sievas vai piegulētājas.

Bet tur, kur trūka redzama spēka, radās neredzams varas atbalsts — sabiedriskā doma.

No visām pusēm vajāts bēglis tomēr palika uzvarētājs, kaut gan šim uzvarētājam viņa nāves stundā nebija pat akmens, ko palikt pagalvī, un viņš mira, teikdams šos vārdus, kas ļoti atgādināja Bruta pēdējo teicienu:

„Es mīlēju taisnību un ienīdu netaisnību, tāpēc arī mirstu trimdā. "Dilexi just it i am, et od iv i iniquitatem, propterea morior in exilio"

Bet ekskomunikācija nepalika bez sekām. Vācijas prinči sapulcējās Terburgā, un tā kā Indriķis IV dusmās bija pārkāpis savas varas robežas, kas viņam gan piešķīra tiesību uz investitūru, bet nevis uz iecelšanu, tā piedraudēja viņu atcelt uz to pašu tiesību pamata, ar kādām to bija izvēlējuši, ja viņš gada laikā nesamierinātos ar Svēto Krēslu.

Un viņam vajadzēja piekāpties. Kā grēku nožēlnieks ķeizars ieradās pie Romas vārtiem bez kareivjiem, bez karogiem, bez bruņojuma, tērpies ar virvi apjoztā svētceļnieku tērpā un basām kājām. Asti, Kremona, Milāna, Pāvija un Lodi redzēja viņu ejam garām un pārliecinājušās, cik bezspēcīga būtne ir tāds ķeizars bez sceptera un zobena, tās viņa acu priekšā lauza tam doto uzticības zvērastu.

Gandrīz vai visu atstāts Indriķis IV vienā kreklā, basām kājām trīs dienas nostāvēja sniegā Kanosas pils pagalmā. Tikai pēc trim dienām pāvests bija ar mieru viņu pieņemt.

Nākamajā dienā šīs abas valdošās varas — ķeizars un pāvests — kopīgi gāja pie dievgalda, pie kam pāvests lūdza Pestītāju pārvērst maizi indē, ja viņš būtu kādā ziņā vainojams.

Dieva vietnieks uzticēja lietas izšķiršanu Dieva tiesai.

Ķeizars atgriezās Vācijā. Tur viņš aizmirsa doto solījumu un to, ka bija dalījis svēto mielastu ar savu ienaidnieku.

Viņš iecēla Klementu III par pāvestu; sakāva vācu firstus, kas bija piedraudējuši to atcelt no troņa, kā uzvarētājs pārgāja Alpus un ieņēma Romu.

Bet tad Dieva lāsts, it kā atriebdams tā Kunga priesteri, gāzās par veco ķeizaru. Viņa vecākais dēls Konrāds, kuram tas bija piešķīris Romas karaļa titulu, sacēlās pret viņu.

Indriķis IV atņēma tam karaļvārdu un par viņa pēcnācēju iecēla savu otro dēlu.

Bet ķeizara ģimenē bija ieperinājies dumpīgs gars.

Šis otrs dēls, arī Indriķis, savukārt sacēlās un, vai nu būdams laimīgāks vai nelaimīgāks nekā viņā brālis, sagūstīja savu tēvu.

Tad bīskapi, kas bija tīri no simonijas grēka, izrāva sirmgalvim no rokām kroni, scepteri un karaļtērpu. Kad tēvs redzēja, ka pats dēls paceļ roku pret viņu, viņa žēlabas bija ne mazāk aizgrābjošas kā Cēzara vārdi:

„Tiklīdz es to ieraudzīju, savās sāpēs un tēva mīlestībā līdz sirds dziļumiem satricināts, es metos viņam pie kājām un lūdzu to pie viņa Dieva, viņa dvēseles svētības un goda atsacīties no sava nodoma un nesagandēt ar šo varmācības aktu savu sirdsapziņu un sava vārda labo slavu, jo kaut arī savu pārkāpumu dēļ es būtu izpelnījies tā Kunga sodību, bet nekad vēl dievības likums nav cēlis dēlus par tēvu grēku atriebējiem."

Šis lūgums, kas būtu varējis aizkustināt visniknāko ienaidnieku, neatra­da dēla sirdi; pamests bez visa kā, pat bez drēbēm, badā un aukstumā Indriķis ieradās Speierā un pieklauvēja pie Dievmātes baznīcas vārtiem; viņš pats bija to cēlis un tagad, atsaukdamies uz to, ka viņš prot lasīt un dziedāt, lūdza pieņemt viņu baznīcas apkalpē.

Bet mūki izturējās draudīgi un to padzina, un viņš devās uz Lježu, lai tur nomirtu kā visnožēlojamākais ubags, pie kam viņa apbedīšana tika liegta un tā miesas veselus piecus gadus trūdēja kādā pagrabā.

Un tā, lūk, ķeizars un pāvests, galvenie pretinieki šai cīņā, kas turpinās jau gadu simteņus un ilgi vēl šķels cilvēku cilti, abi nomira trimdā, viens Lježā, otrs Salernā, tālu no troņiem, uz kuriem tie reiz bija sēdējuši.

No šīs cīņas starp kroni un tiāru radās tie divi lielie nogrupējumi, kas bija par postu visai Itālijai.

Tie, kas nostājās pāvestu, tas ir, tautas pusē, pieņēma gvelfu vārdu, atvasinādami to no Saksijas hercoga Indriķa Lepnā brāļa dēla Bavarijas hercoga Gvelfa II vārda. Tie, kas pieslējās Indriķim IV, tas ir, aristokrātijai, saucās par gibelīniem pēc Vaiblingenas pils, kuras sinjors bija Švābu zemes hercogs, Fridriķa Hohenštaufena dēls Konrāds.

Florence tāpat kā citas pilsētas sašķēlās divās partijās, un šo partiju naids, kā liecina Dante, bieži krāsoja Arno ūdeņus sarkanus, tā kā lilijas kļuva sārtas.

Un tagad vēl pēdējo vārdu par šo Itāliju, šo Grieķijas meitu un Francijas māti, kuras skolēni mēs esam tiklab kara, kā arī politikas mākslā.

Tai laikā, kad citu tautu arhitektūra vēl kalpoja reliģiskiem mērķiem, itāliešiem jau bija, un tas ir itāliešu garu zīmīgi raksturojošs fakts — sava pilsoniska arhitektūra.

Vārds pontifikss, burtiski tulkots, nozīmē — tiltu cēlājs.

Lielais vairums itāļu monumentu un gandrīz vai visi etrusku monumenti bija tilti, ūdensvadi, kapenes; dievnami Itālijā līdz XV gadsimtam stāvēja tikai otrā vietā. Vislielākās naudas summas Pizas pilsoņi veltīja nevis savai katedrālei, bet gan savam Kampo-Santo, tas ir, pilsētas kapsētai.

Pilsoņi savos kapos varēja justies labāk nekā Dieva baznīcā.

Kad Galcas Sforca gribēja pabeigt savas katedrāles arkas, viņam trūka arhitektu un tos vajadzēja aicināt no Strasburgas.

Itāļu sabiedriskajā struktūrā ievērību pelna vēl kas cits, proti: nevienā tautā individuālisms nav tik varens kā šeit. Itālis, kurš tikai ar zināmiem noteikumiem atdodas Dievam, ir vēl atturīgāks savās saistībās ar cilvēkiem.

Veselus trīs gadu simteņus Itālijas iekārta bijusi feodālisma atveids, bet nekad pats feodālisms.

Tajā ir stipras pilis, strauji zirgi, skaisti ieroči, bet nav kā Francijā no feodālisma izrietoša cilvēka pakļaušana cilvēkam.

Itāļa heroLsms ir augstākas dabas; viņš pieķeras idejai un ja viņš reiz ir pieķēries kādai idejai, tad viņš arī mirst par to un mirst apbrīnošanas cienīgi.

Kas tad bija šis Indriķis IV, kuram pieķērās gibelīni? Tikai ideja.

Un kas bija Gregors VII, kuram pieķērās gvelfi? Tāpat ideja.

Bet, kā jau mēs teicām, viena reprezentēja aristokrātiju, otra — demokrātiju.

Itāļu ģēnijs ir kaislīgs, bet bargs. Viņš nepieļauj, kā to mums atļauj mūsu ģēnijs, nevajadzīgu briesmu dēku pilno meklēšanu tāpat kā Servantesa darbs, viņa bruņniecības poēma ir satīra par bruņniecību.

Protams, viņiem ari ir melanholisks ģēnijs — Torkvato Tasso. Bet Tasso tika uzskatīts par prātā jukušu, un ja jūs pavaicāsit itāļiem, ko viņi vērtē augstāk, „Trakojošo Rolandu" vai «Atbrīvoto Jeruzālemi", deviņi no desmit jums atbildēs: — «Trakojošo Rolandu".

Tas pats sakāms par arhitektūru un glezniecību. Maz dabas skatu, tāpat kā maz ir aprakstošās poēzijas. Visur, pat laukos vērojams pilsētas konstruktīvais iespaids, un modernajā Itālijā jūs varat redzēt tiklab seno etrusku, kā arī romiešu pilsētu ietekmi.

Zemes vidienas itālim nepietiek ar tām robežām, ko viņam kalnu un krāčaino upju veidā ir novilkusi pati daba. Atstādams savu marmora pili, viņš nemeklē meža paēnu, zaļo mauru vai brīvi plūstošos, čalojošos strautus; nē, viņš apmaina savu pili pret kādu villu ar akmens iežogotiem dārziem un ūdens baseiniem.

Apskatiet labi šo villu Destē un Izolabella, no kurām viena atrodas vienā, bet otra otrā Itālijas malā, un jūs redzēsit, ka tie ir tie paši ciklopiskā rakstura vilcieni, kādus sastopam nevien Volteras mūros, bet arī Piti un Stroci piļu drūmajos masīvos; tāpat arī, ja, pārejot no arhitektūras pie glezniecības, ja jūs tikai labi pameklēsit, tad atradīsit to pašu etrusku mākslai īpato līniju Džioto, Rafaēla un pat Mikelandželo darbos. Florenciešu un tāpat arī romiešu skolas gleznotāju cilvēku figūras gandrīz vai vienmēr izpaužas primitīva vienkāršība un pozu nabadzība, un tas arī ir saprotams zemē, kur brauc vēl ar tādām pašām arbām, kā mums to apraksta Vergīlijs un kur lopus, kā tajos laikos, kad Mantijas dzejnieks vēroja lielos, gremojošos vēršus, vēl joprojām baro ar koku lapām, nevis ar zāli, un tie ir jāieslēdz aplokos, lai nenopostītu vīnogulājus un jaunos olīvu dēstus.

Vienīgi tikai ziemeļos vēnēciešu un lombardiešu zemniecības piekļāvī­gais raksturs dara cilvēku cilvēcīgāku.

Itālijā viss ir likums un matemātika. Izstrādājot savu pilsoņu tiesību kodeksu, Kriskas akadēmijā viens vārds tiek apsvērts gadiem ilgi. Itāļu modernajā literatūrā, kas ir daudz šaurāka un pedantiskāka nekā mūsējā, trūkst iesakņojušos jaunvārdu, jo zinātnieki tos gluži vienkārši nav ļāvuši lietot valodā. Vēl šodien, tai vietā, lai sacītu: šaut ar karteču, itālis saka: šaut ar akmeņiem — tirare a sealia.

Šis sistematizēšanas princips jo redzamāk izpaužas viņu militārās taktikas paņēmienos. Itāļu kondotjēru praksē kāra vešana kļuva par zinātni, kuras principus uzstādīja Montekukulli.

Itālijā gleznotāji un arhitekti, gluži dabīgi, ir civilo vai kara resoru inženieri. Leonardo da Vinči izgudro dinamikas un apūdeņošanas ierīces. Mikelandželo ieslēdzas Florencē, lai aizstāvētu to pret spāniešiem.

Abi vislabākie modernās un antīkās pasaules kara ģēniji pieder Itālijai:

Cēzars un Napoleons.

Lai izskaidrotu tās nelaimes un pagrimšanu, mēdz teikt: Itālija ir pārmainījusies. No vienas puses tā ir kļūda, jo ir pat naivi tenkotāji, un no otras puses — tie ir apzināti meli. Nav zemes, kas tik maz būtu pārmainījusies kā Itālija: katra tās province vēl arvien ir palikusi uzticīga savam antīkajam ģēnijam.

Mēs jau teicām, ka Florence vēl joprojām ir etrusku pilsēta; Neapole turpretī arvien ir bijusi grieķiska; neapolieši vienmēr ir trokšņaini, pļāpīgi un mūzikas mīlētāji. Viņi vēl nav aizmirsuši, ka Nērona laikos šinī pilsētā notika skaņu turnīri.

Improvizētājs, vai nu viņš saucās Staua vai Sgrinēji, arvien tur var sapulcēt ap sevi pūli; venēciešu filozofi ir antīkā gara literāti; romiešu dāmu gredzeni un kaklarotas ir tās pašas, kādas izrok Pompējos, un zelta adata, ar kuru tās mēdz saspraust savus matus, ir tā pati, ar kuru Fulvija pārdūra Cicerona mēli un Popēja izdūra Oktāvijas acis.

Un vai par Romu var teikt, ka tā būtu mainījusies? Vai var teikt, ka šis svinīgais, sapņainais romietis, kurš, kaut arī skrandās tērpts, liekas nupat ir nokāpis no Trojāna kolonnas spirālēm, nav tas pats civis romānus?

Kur jūs esat redzējuši kādu romieti strādājam vai kalpojam? Nē, arī viņa sieva atsakās sašūt sava mēteļa atirušās vīles. Romietis diskutē Forumā un apspriežās uz Marsa laukuma.

Kas labo ceļus? Abrucietis. Kas nes nastas? Bergāmietis. Romietis kā senāk ubago, bet, ja tā var sacīt, viņš ubago kā pavēlnieks.

Jūs teiksit, viņš vēl arvien nežēlīgs — tas var būt — tikai nesakiet, ka viņš ir kļuvis gļēvs. Nekur duncis nesēd tik vaļīgi makstī kā Romā.

Seno romiešu sauciens svētkos bija: «Kristīgos lauvām!" Viņu karnevāla sauciens mūsdienās ir: «Nāvi abata kungam!", «Nāvi daiļajai princesei!"

Un reizi par visām reizēm ir jāizbeidz smieklīgie apgalvojumi par itāļu mīkstčaulību. Mēs jau teicām: itālis pakļaujas nevis cilvēkiem, bet gan idejām.

No visām Itālijas tautiņām ņemsim to, kurai vissliktākā slava — ņemsim neapoletānieti — viņš bēg ar Ferdinandu, viņš bēg ar Miratu, viņš bēg ar Fransuā, un Fransuā vēl saka savam mirstošajam dēlam, kas bieži mīlēja mainīt uniformas: „Vcstite di bianco, vestite do rosso, fuggirono sempre" — vai tie bija ģērbti balti vai sarkani, viņi bēga vienā bēgšanā.

Jā, viņi vienmēr bēga, kad tie sekoja Ferdinandam uz Romu, Miratam uz Tolentino vai Fransuā uz Abruci — viņi bēga tāpēc, ka bija pieķēru­šies cilvēkam, tāpēc, ka viņi paši nezināja, kāpēc tam seko un beidzot

tāpēc, ka šinī cilvēkā nebija nekādas idejas, un ja ari bija, tad tā bija negatīva un nepieņemama

Bet ja neapolieši iekaist par savu ideju, tad paskatieties, kā viņi cīnās!

Šampionē trīs dienas nevar ietikt Neapolē. Kas aiztāv Neapoli? Lacaroni. Un kādi ir Neapoles aizstāvju ieroči? Akmeņi un rungas.

Un kad kalambriešu armija, ko vada kāds kardināls, spiež Šampionē atkāpties; kad bendēm nemaksā vairs par katru nocirsto galvu, bet mēnešalgu, jo galvu krīt pārāk daudz — paskatieties tad, kā prot mirt Neapolē!

Sāksim ar Karačiolo — šo astoņdesmit gadus veco admirāli, varoni ar sniegbaltiem matiem. Gaidīdams Nelsona spriedumu, viņš pastaigājas uz Minervas klāja, un pastaigādamies izskaidro jaunam virsniekam, kādā ziņā angļu kuģi savā konstrukcijā ir pārāki par itāļu kuģiem.

Sarunā viņus pārtrauc, lai tam pasludinātu nāves spriedumu. Viņš ir notiesāts uz pakāršanu, saprotiet, tā nav tikai nāve, bet — kauna pilna nāve. Smaidīdams viņš noklausās protokolu un bez mazākās trīsas balsi atkal .griežas pie jaunā cilvēka.

— Es jau jums teicu, — viņš turpināja, — ka, salīdzinot ar mūsējiem, angļu kuģu lielā priekšrocība ir tā, ka tiem virs ūdens ir maz koka, bet daudz buru.

Desmit minūtes vēlāk viņa ķermenis šūpojās pie rājas — kā vispēdīgā Tunisas vai Alžiras pirāta miesas. Nodibinātā karaliskā padome darbojās nepārtraukti.

Tā bija pilnvarota attaisnot vai piespriest nāvessodu.

Spriedums tika izpildīts vēl tai pašā dienā. Padomes sēdes notika otrā stāvā un tās priekšsēdētājs bija kāds nelietis vārdā Speciāle.

Viņa priekšā stājās Nikolo Palemba.

— Nosauc man tavus līdzzinātājus, vai arī tu mirsi, — viņam teica Speciāle. ~

— Mirt es varu arī bez tevis, — atcirta viņam Palemba.

Un tā kā spiedīgās tveices dēļ logs bija atvērts, viņš izrāvās no abu žandarmu rokām, metās ārā uz ielas un uz bruģa pāršķēla galvu.

— Ar ko tu nodarbojies karaļa Ferdinanda laikā? — jautāja Speciāle Čirillo.

— Es biju ārsts, — tas atbildēja.

—• Un pie republikāņiem?

— Tautas priekšstāvis.

— Un tagad, manā priekšā stāvot, kas tu esi?

— Tavā priekšā, nelieti, es esmu — varonis.

Abus uz pakāršanu notiesātos, Čirillo un Pagāno, reizē veda uz karātavām. Tur nonākuši, viņi sāka atrīdēties, kuram pirmajam jāmirst; tā kā neviens negribēja piekāpties, tie izlozēja ar salmiņiem. Pagāno izvilka īsāko, paspieda vēl Čirillo roku, iesprauda salmiņu starp zobiem un smaidīdams droši uzkāpa pa kauna staba trepēm.

Pats par sevi saprotams, ka Čirillo viņam turp sekoja un mira tikpat varonīgi kā Pagāno.

Hektors Karafa ir notiesāts uz giljotīnu; viņš nonāk pie ešafota, kur tam apjautājas, vai viņam neesot vēl kāda vēlēšanās.

— Jā, — atbild Karafa, — es vēlos, lai mani giljotinē augšpēdus, ka varu redzēt asmeni krītam.

Viņu piesēja pie dēļa uz muguras un nevis uz vēdera.

Eleonora Pimentele — apbrīnojama sieviete, kuras vienīgā vaina bija tā, ka republikas laikā viņa bija rediģējusi „Partenopejas Monitūru", tika notiesāta uz pakāršanu. Nekautrīgas un rafinētas sadistiskas iegribas dēļ viņas karātavas ir celtas divreiz augstākas nekā citas.

Cerēdams, ka viņa izlūgsies žēlastību, Speciāle viņai pie karātavām čukst:

— Saki man kādu vēlēšanos, man ir vara izpildīt visu, ko tu lūgsi.

— Tad liec man padot apakšbikses, — atteica šī sieviete.

Es saku: Leonīda laika spartiete un Cincināta laika romiete nebūtu varējušas labāk atbildēt — bet es aizmirsu, ka pat kaunība ir kristietības tikums.

Mocekļi, vai nav tiesa, ka jūs sakustējāties savos kapos, dzirdot franču lielgabalus?

Un tagad atgriezīsimies Florencē, kur mums nolikta satikšanās ar mūsu lasītājiem.

Aleksandrs Dimā.