Pēdējais karš

Pirmā nodaļa. NOKAVĒJUŠIES PAR GADU

1.

K/K * - "SEGEŽA" PERSONĀLSASTĀVS, PIERAKSTA OSTA - ZEME-14, G/K 304089 **

Kuģa kapteinis - Genādijs Sergejevičs Zagrebins.

Vecākais stūrmanis (pēc starta) - Aleksejs Ivanovičs Bakovs.

Vecākais mehāniķis - Aleksandrs Aleksandrovičs Leščuks.

Otrais stūrmanis - Gļebs Andrejevičs Bauers.

Otrais mehāniķis - Ivans Filipovičs Antipins.

Trešais stūrmanis - Zenonas Kudarauskas.

Trešais mehāniķis - Kira Sergejevna Tkačenko.

Ārsts - Vladislavs Vladimirovičs Pavlišs.

Radists - Jurijs Petrovičs Cigankovs. ***

Pavārs - Emīlija Karenovna Lonesjana.

Stažieri - Hristo Raikovs, Sņežina Panova. ****

Pasažieri - Korona Aro, Korona Vas.

_______________

* K/K - kosmosa kuģis.

** G/K 304089 - kosmosa kuģa "Segeža" galaktiskais kods.

*** Labāk pazīstams ar segvārdu "Mazulis".

**** Stažieri no Sofijas Kosmosa pētījumu institūta.

2.

STEIDZAMI K/K G/K 304089 KAPTEINIM ZAGREBINAM SASKAŅĀ AR GALAKTIKAS CENTRĀ NOSLĒGTO LĪGUMU JUMS TIEK PAVĒLĒTS NEKAVĒJOTIES PĀRTRAUKT LIDOJUMU SEKTORĀ 31-6487 SAGAIDĪT K/K KENŠ G/K 312 UZŅEMT UZ BORTA PASAŽIERUS UN ĪPAŠI SVARĪGU KRAVU TITĀNA ŠAHTĀM PAREDZĒTĀS IEKĀRTAS PĀRKRAUT K/K KENŠ TURPINĀT LIDOJUMU SASKAŅĀ AR CENTRA PĀRSTĀVJU INSTRUKCIJĀM VĒLAM VEIKSMI ZEME-14 KOLLI

Mazulis parakstīja veidlapu, atzīmēja laiku: 8 stundas 40 minūtes. Kuģa laiks. Sakaru seanss ar Zemi sāksies pēc divām stundām.

Mazulis ieslēdza iekšējo sakaru ekrānu. Uz tiltiņa kapteinis nebija viens pats. Viņš stāvēja, noliecies virs galda ar kartēm, ar lielajām plaukstām atspiedies uz malas, un abi praktikanti - Sņežina un Hristo - skatījās viņam pār pleciem, klausījās.

"Es pats labāk uzkāpšu augšā, pateikšu meistaram," nodomāja Mazulis. "Radiogramma ir personiska, steidzama."

Mazulis apstiprināja uztveršanu un izslēdza raidītāju. Apstiprinājuma signāls, steidzoties uz Zeme-14, iztēlē parādījās viņam redzama ķermeņa formā, pazūdot no acīm, steidzoties daudzu miljonu kilometru garumā starp meteorītu straumēm un kosmiskajiem stariem uz vietu, kur Agnese Kollija to gaida. Nē, viņa negaida. Viņa zina, ka signāla saņemšana prasa gandrīz pusstundu. Viņa pagriežas pret savu partneri, sarkanmataino Ahmedu, lūdzot viņu aizskriet pēc kafijas. Un Ahmeds skrien. Un Agnese, izmantojot vientulības brīdi, izņem meteorītu žurnālā paslēptu vēstuli no Jurija Cigankova, kuru viņa nekad nesauc par Mazuli un viņai nepatīk, ja citi tā sauc. Vēstule jau ir pazudusi krokās - otrā nedēļa beidzas, kad "Segeža" sāka lidojumu uz Titānu. Ahmeds atgriežas ar kafijas tasi, Agnese nemanāmi slēpj vēstuli. Ahmeds pasmaida un saka, ka viņam ir divas biļetes...

Pulkstenis virs galvas nozvanīja ceturtdaļstundu. Astoņi četrdesmit piecas. Mazuļa garastāvoklis sabojājās. Kāpēc viņš nolēma, ka Agnese pārlasīs viņa vēstuli? Viņa varēja to izmest bez atvēršanas. Mazulis ieslēdza autoradistu, izgāja koridorā.

Koridoru piepildīja zema, daudzbalsīga dunoņa. Tajā saplūda tālas balsis, gaisa sanēšana kondicionieros, čaboši robotu soļi, trauku šķindoņa bufetē - un visas šīs skaņas tika izšķīdinātas, sajauktas un nogremdētas motoru monotonajā, zemajā dūkšanā.

Mazulis apstājās, ar prieku klausoties kuģa balsīs, savilka uz leju jaku un ar plaukstu pieglauda matus. Un ieraudzīja doktoru Pavlišu. Ārsts atstāja savu kabinetu. Viņš nesa balta papīra rulli, vēzējot ar to kā ar airi. Vairāk nekā visi pārējie uz "Segežas", ārsts izskatījās pēc ideāla astronauta. Ostā uz Zemes viņš uzvilka tālo reisu astronauta zilo mundieri; tad viņa acis ieguva kalnu ezera krāsu, un sudraba čūska, kas apvijās ap bļodu virs viņa augšējās kabatas, kaut kādu iemeslu dēļ radīja iespaidu par stūres ratu. Meitenes viņu sauca par "kapteini". Pavlišs mazliet noslēpumaini pasmaidīja.

Mazulis nespēja pretoties kārdinājumam. Viņš atcerējās, kā ārsts bija pieskandinājis Sņežinai pilnas ausis par Titāna ametistiem, kaut arī pats uz Titāna nebija bijis.

- Klausies, Slava, - sacīja Mazulis. - uz Titānu nelidosim.

- Kas noticis? - ārsts jautāja.

- Steidzama no Zemes, - sacīja Mazulis, rādot viņam formulāru no tālienes, un grasījās doties tālāk.

- Pagaidi. - Slava aizšķērsoja ceļu ar papīra rulli. - Neuzvedies kā sieviete.

- Tas ir kā? - jautāja Mazulis.

- Zini, viņas saka: - Ah, es kaut ko zinu, bet tev neteikšu.

- Jocīgais. Redzi taču: personīgi kapteinim. Mēs dodamies uz satikšanos ar "Korona Kenš". Vai tu tādu zini? G/K 312?

- Un kā vēl! Tas taču Galaktikas centrs. Iešu pateikšu Sņežinai.

"Nu re," nodomāja Mazulis, palikdams viens. "Kāpēc es nevarētu pateikt Sņežinai?"

- Kā mazi bērni, - viņš nomurmināja pie sevis, atverot stūres mājas durvis. - Es pateikšu, es nepateikšu...

- Ar ko tu tur runā? - vaicāja dežūrējošais stūrmanis Gļebs Bauers.

- Pats ar sevi.

- Kas par depešu?

- Meistaram, - Mazulis stingri atbildēja.

- Kāpēc ne laikā? - Bauers jautāja. Viņš sēdēja uz dīvāna stūrmaņa kaktā un lasīja sektora navigācijas karti.

- Vai kaut kas nopietns? Mazulis klusēdams iegāja stūres kajītē.

Zagrebins stāvēja pie lielā ekrāna, stāstot stažieriem dažādas pasakas; tie ar sajūsmu mirkšķināja un naivi ticēja katram vārdam. Mazulis lēnām piegāja pie viņiem un nostājās pretī meistaram. Netālu no Hristo. Tas tika darīts ar nodomu - Hristo bija neliela auguma, bet Sņežina bija ievērojami garāka par Mazuli, un viņam nepatika stāvēt blakus viņai.

- Genādij Sergejevič, - sacīja Mazulis. - Jums steidzama no Zemes.

Zagrebins nodzēsa cigareti pie lielā ekrāna malas nostiprinātajā pelnu traukā, lēnām un rūpīgi izlasīja telegrammu, pat nedaudz pakustinot lūpas. Mazulis paskatījās uz Sņežinu un nopriecājās, ka Pavlišs nav paspējis viņai neko pateikt.

- Kas tur ir? - čukstēja Hristo, ar elkoni pabikstot Mazuli. Zagrebins novilka lielu, mīkstu, vasarraibumainu plaukstu gar pulti un ieslēdza iekšējos sakarus.

- Es lūdzu vecāko palīgu uzkāpt komandtiltiņā, - viņš teica. Tad pagriezās pret Mazuli un mānīgi laipnā balsī jautāja:

- Komandai jau paziņots?

- uzreiz uz šejieni, tieši no sakaru kabīnes,- atbildēja Mazulis. - Vai nu es nesaprotu!?

- Starp reģistrēšanas laiku un jūsu parādīšanos šeit, pagājušas desmit minūtes. No tālienes nācāt?

Durvis atslīdēja vaļā. Uz tiltiņa parādījās vecākais kapteiņa palīgs Bakovs. Ātrums, ar kādu viņš pārvarēja attālumu no savas kajītes līdz tiltiņam, bija fantastisks, taču tajā pašā laikā Bakovs palika mierīgs un izlikās, ka nesteidzas.

- Mācies, - kapteinis sacīja Mazulim. - Aleksej Ivanovič, izlasiet,- viņš turpināja.

Mazulis atkāpās dažus soļus atpakaļ, ar muguru uzgrūdās Gļebam Baueram. Tas no dīvāna jau bija pacēlis savus divus metrus kaulu un cīpslu. Mazulis pacēla galvu un klusi sacīja:

- uz Titānu nelidosim.- Steidzama no Zemes-14.

- Joko, dusja, - sacīja Gļebs.

- Gļebuška, - kapteinis pasauca. - met malā šos sekundāros informācijas avotus. Atrodi sektoru trīs viens, seši, četri, astoņi, septiņi. Vai atcerēsies? Vai atkārtot?

Četrdesmit trīs minūtes vēlāk Segeža sāka bremzēt. Šajā laikā telegrammas saturs jau bija zināms visai ekipāžai.

3.

Dažas sevišķi delikātas operācijas Emīlija Karenovna neuzticēja nevienam, īpaši robotiem. To skaitā bija zilās servīzes mazgāšana un tīrīšana. Reiz, iepriekšējā reisa laikā, viņa pavēlēja virtuves robotam Griškam izcelt to no skapja. Griška uzreiz sasita vienu krūzīti. Pietrūka vēl vienas krūzītes: Zenonas Kudarauskas to nometa - viņš to nolika garām galdam. Dažreiz, ja bija slikts garastāvoklis, nācās nomierināties un atslābt, Millijas tante no skapī esošajām ligzdām uzmanīgi izņēma plānās porcelāna tasītes, izmazgāja tās ar siltu ūdeni un nosusināja ar tīru frotē dvieli. Aiz daļēji atvērtām durvīm plandījās balsis; apslāpēts, nāca dārdošs troksnis no tilpnēm. Tante Millija berza zilās krūzītes.

- Pirmajā ostā ņemšu aprēķinu, - viņa sacīja, skatoties baltajā bufetes sienā. - pašā pirmajā ostā. No viņas skropstas nokrita liela asara un, noklikšķinot, atbalsojās uz plānā porcelāna. Tante Mila nolika krūzīti zem krāna, nomazgāja asaru. Roboti kaut ko stumdīja koridorā, un Gļebs Bauers uz viņiem kliedza, lai nebojā apšuvumu. Sņežina ieskatījās bufetē, gribēja padzerties, ieraudzīja, kā tante Mila berzē krūzītes, viņai radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, un viņa pavicināja savas skaistās rokas:

- Kaut kas noticis? Kas jūs aizvainoja, Emīlija Karenovna?

- Neviens, - sacīja tante Mila. - Neviens neaizvainoja. Ko tev, Sniedziņ?

Sņežina sakārtoja matus, viskrāšņākos un melnākos matus Kosmosa flotē, un apsēdās uz skrūvējamā ķebļa. Viņa bija rūpīga un pamatīga. Viņai patika skaidrība.

- Neticu. Pastāsti.

Tante Mila piespieda krūzīti pie krūtīm. - Es sapratu, ka man būs jāstāsta. Jā, un es jau gribēju.

- Es viņus gaidīju, - viņa iesāka. - Kā es gaidīju! Visa komanda ir lieciniece. Es pagatavoju torti ar tekstu “Laipni lūgti!” pa vidu... Tā stāv ledusskapī. Bija klaips, tu pati redzēji. Sāls virsū. Zini, es vispār nevaru izturēt pārslodzi, un, kamēr viņi bremzēja, es faktiski neizgāju no kambīzes, pat izslēdzu savu Grišku. Visu pati. Tiesa, Kiročka Tkačenko nedaudz palīdzēja, viņai tas patīk. Tad izgāju uz tamburu, bet kā šitos ieraudzīju, klaipu Kiročkai, un pati uz šejieni. Man slikti, vienkārši nevaru. Tāds iespaids it kā bērnības sapnī, murgā, raudzītos.

- Vai tad jūs tos neesat redzējusi uz Zemes? - Sņežina bija pārsteigta.

- Tur mums, bāzē, bija citi, montēja un uzstādīja motorus. Jauki, ar trim kājām, glīti, akurāti, ar lielām acīm. Bet šitos kā ieraudzīju - iegrūdu klaipu Kiročkai un aizskrēju. Pat kauns, bet neko nespēju ar sevi padarīt. Oi, nāk... Tante Milija netīši aizvēra acis. satvēra ar pirkstiem galda malu - pat locītavas kļuva baltas.

Sņežina pagriezās. Garām atvērtajām durvīm pagāja liels astains krupis. Krupim bija garas, tievas rokas. Viņš žestikulēja ar tām, skaidrojot kaut ko blakus esošajam Mazulim.

- Tu ej, - tante Mila klusi sacīja, neatvērdama acis. - Man ir kauns par sevi, tu nedomā. Tikai pīrādziņu no augšas paņem, no baltās pannas. Ar rīsiem un olām. Sņežina nopūtās, papurināja galvu, izkaisdama brīnišķīgus matus pār pleciem, atvēra skapi un paņēma pīrādziņu no baltās pannas.

- Tie ir ļoti slaveni zinātnieki, - viņa sacīja.

- Es zinu, - tante Mila piekrita. - Manī ir pamodies dzīvnieku atavisms.

- Jūs noteikti pie viņiem pieradīsit, - Sņežina viņu mierināja. - Vai drīkst vēl vienu pīrādziņu?

- Ņem. Tikai vienu. Tuvojas pusdienas. Hristo palūrēja bufetē.

- Piedodiet, - viņš teica. - Sņežina devās pēc shēmas, bet es gaidu. Atvainojiet. - Hristo skumjās, brūnās acis un kustīgās uzacis, viss kustējās līdz ar lūpām. - Piedodiet, - viņš vēlreiz atkārtoja.

- Mēs iesim. - Sņežina nolauza pusi no pīrādziņa praktikantam. - Viss būs labi. Koridorā Sņežina atcerējās, ka gribējusi padzerties, bet neatgriezās.

4.

Divos trīsdesmit nodārdēja gongs. Zagrebins to bija nopircis Rangūnā, kad bija atvaļinājumā. Nevienā kuģī šāda gonga nebija. No sāniem to balstīja no tīkkoka izgrebti ziloņi. Robotiem patika dauzīt pa gongu. Pat biežāk nekā nepieciešams. Sņežina devās pie spoguļa. Viņas salonā esošais spogulis izskatījās kā bumbieris, vai Francijas imperatora Luija Filipa galva, kā to bija gleznojis Daumjērs. Spoguli izgudroja kāds gudrs cilvēks no Interjeru institūta. Sņežina būtu devusi priekšroku visparastākajam, apaļam vai četrstūrainam. Sņežina paskatījās spogulī un iepatikās sev. Viņai nebija narcisma. Sņežina vienkārši bija tik skaista, ka pat pati to atzina. Ķemmējoties, viņa pēkšņi pasmaidīja. "Bet arī mēs viņiem nepatīkam", domāja viņa. "Arī es viņiem šķietu neglīta un pretīga." Ienāca Kiročka Tkačenko. Kiročka par divām galvas tiesām mazāka nekā Sņežina, balta un gandrīz caurspīdīga. Medicīnas komisijā viņa pavada trīs reizes vairāk laika nekā jebkurš cits astronauts. Ārsti nespēj noticēt, ka viņa ir vesela, tik vesela, lai strādātu par trešo mehāniķi uz "Segežas".

- Iesi pusdienot, Sniedziņ? viņa jautāja.

- Nāku. Tūlīt. Saspraust matus vai kā?

- Tā kā ir, - sacīja Kiročka. - bet es viena pati baidos iet uz kopkajīti. Ja nu viņi visi jau sēž pie galda, es ienākšu, un meistars teiks: “Šeit ir mūsu trešā mehāniķe, viņa ir tik maza un tieva, bet nedomājiet...” Nu, zini, kā viņš vienmēr stāsta viesiem.

- Muļķības, - sacīja Sņežina, piespraudusi matus galvas aizmugurē. - Viņš tevi ļoti ciena.

- Es ne par to. Tie taču nav parasti viesi. Ar tevi ir mierīgāk.

- Tante jau beidza uztraukties?

- kas tur bija?

- Nobijusies no koronām.

- Manuprāt, nekas īpašs.

- Nu, kā ir tagad? - Sņežina pagriezās pret Kiročku.

- Es taču saku: lai arī kā tu ķemmētu matus...

- Bet sākumā viņi arī man šķita biedējoši, - atzina Sņežina.

- Pasaule ir pārsteigumu pilna.

- Iesim, patiešām šodien nav vēlams nokavēt.

Meitenes devās lejā pa trapu. Doktors Pavlišs stāvēja pie eksperimentālā sienas laikraksta, kuru pilnībā bija izveidojuši roboti.

- Šausmīgs skats, - viņš teica. - Bet viss pareizi. Ir pat anonīma vēstule uz redakciju: "Cik ilgi vēl gongs zvanīs nepareizajā laikā?"

Doktors Pavlišs svinīgi piedāvāja dāmām abas rokas, un durvis uz kopkajīti atvērās.

- Ar jūsu atļauju, - Pavlišs pamāja vecākajam stūrmanim.

- Lūdzu, - atbildēja Bakovs.

Viņa kazaku cekuls un ūsas bija rūpīgi saķemmēti. Kapteiņa palīgs bija pilnā parādes formā. Astronauta tālo reisu zīmotne atstaroja lustras gaismu un izkaisīja to ar zaķīšiem pa kajītes stūriem. Visi brīvie apkalpes locekļi jau sēdēja pie galda. Sņežina devās uz savu vietu starp Pavlišu un Kudarausku. Griška, virtuves robots, koķetīgā baltā priekšautā (tante Mila šuva mājīgumam) izlika galda piederumus.

- Kur tad Milas tante? - jautāja Mazulis.

- Emīlija Karenovna, - sauca Bakovs. - Mēs jūs gaidām.

- un svētku torti arī, - piebilda Mazulis.

- Emīlija Karenovna nenāks, - ātri sacīja Sņežina.- Viņa nejūtas labi.

- Kā tā? - kapteiņa palīgs stingri paskatījās uz Pavlišu. Pavlišs dziļi nosarka - sārtums uzreiz pārskrēja vaigiem, izlīda līdz zilajām acīm un pat piepludināja pieri.

- Viņa man ne par ko nesūdzējās, Aleksej Ivanovič.

- Nekas īpašs, - sacīja Sņežina. - Medicīniskā palīdzība nav nepieciešama.

Visi apklusa kaut kā vienlaikus, un ilgstoša pauze piespieda visus pievērsties durvīm. Tagad viņi ienāks, domāja Sņežina. Varbūt arī viņiem ir mazliet neomulīgi. Viņi ieies, viņi redzēs garu galdu: vienā galā vieta kapteinim, bet vecākajam palīgam - otrā. Mēs jau redzējām šo galdu tik reižu, ka to pat nepamanām, bet viņus var pārsteigt. Varbūt, ka viņiem vispār nav galdu. Bet tur tālāk aiz zaļās portjeras pusapaļš dīvāns, tā priekšā šaha galdiņš, viena bandinieka trūkst; nardas, pie kurām spēlē Mazulis ar doktoru. abās durvju pusēs pie sienas - gleznas, - vienā pārdrošs kliperis traucas pa viļņu galotnēm, ātrā lidojumā noplēšot tās, otrā - meža ezers..."

Kapteinis Zagrebins atvēra durvis, lai ielaistu viesus. Pirmo, koronu Aro, tad koronu Vas. Bet varbūt otrādi. Zagrebins iegāja aiz viņiem.

- Labdien, - viņš teica.

Zagrebins izskatījās oficiāls un nedaudz svinīgs. Gaišie mati saķemmēti atpakaļ, uz pakauša cekuls.

- Ļaujiet man iepazīstināt jūs, - viņš teica, - ar mūsu viesiem. No šodienas - apkalpes locekļiem.

Viesi aizņēma visu brīvo vietu starp galdu un durvīm. Abi bija galvas tiesu mazāki par Zagrebinu, bet daudz smagāki un masīvāki. astes viņi bija pārmetuši pār pleciem, lai nepieskartos mēbelēm. Astes gali, ragveida, dakšoti, nedaudz kustējās. Viesi jutās šauri un neērti. Viņi bija uztraukušies.

- Labdien, - teica viens no viesiem.

Uz krūtīm viņam karājās melna lingvista kaste. Apkalpes locekļi piecēlās, tuvojās viesiem, lai iepazīstinātu ar sevi. Visi lieliski saprata, ka tas nav jādara - ceremonija ievilkās, katram bija jāapiet ap galdu, jāspiežas starp krēsliem, pēc tam jāatgriežas savā vietā. Zagrebins neiedomājās pateikt: "sēdiet", bet labot kļūdu nesāka, tikai atkāpās soli atpakaļ, durvju ailē. Kad pienāca Sņežinas rinda, viņa pastiepa roku un koronas roka, tieva, raupja, sausa kā avīzes lapa, viegli aptvēra viņas pirkstus. Sņežina ieskatījās viesa acīs, pagriežot galvu prom no biedējošajiem ragiem uz astes. Acu bija daudz. Tās stiepās rindā, apkārt galvai.

- Korona Aro,- sacīja viesis. Zvīņaini zaļā āda uz viņa ķermeņa izrādījās plāns kombinezons.

- Diemžēl, - piebilda Zagrebins pēc tam, kad Mazulis, pēdējais no apkalpes locekļiem, atgriezās savā vietā,- mūsu viesi nevar pusdienot kopā ar mums kopkajītē. Viņiem ir pārtikas krājumi, kas atšķiras no mūsu piedāvātā... Sņežinai šķita, ka no bufetes puses atskanēja atvieglojuma nopūta.

Korona Aro - viņš bija tumšākā kombinezonā - pieskārās krēsla sēdeklim ar membrānām savienoto pirkstu galiem. Viņa rokas bija tik garas, ka viņam pat nevajadzēja pieliekties. Zagrebins norādīja uz krēslu sev pie otriem sāniem koronam Vas. Pats neapsēdās - gaidīja, kad apsēdīsies viesi.

- Mēģiniet riskēt, - sacīja Pavlišs.

- Protams. - Aro kaut kā saplaka no sāniem, izstiepās, mīksti iegāja ar roku balstiem pārklātā sēdekļa lokā un sastinga, it kā gaidīdams, ka krēsls tūlīt sabruks.

- Ļoti ērti, - viņš teica.

- Nez, cik daudz viņi sver? - čukstā Pavlišam pajautāja Sņežina. Pie galda bija iestājies klusuma mirklis, un visi sadzirdēja Sņežinas čukstus. Pavliša vietā atbildēja Aro:

- Apmēram simts trīsdesmit kilogramu.

Bakovs pārmetoši paskatījās uz Sņežinu. Viņš prata pārmetoši skatīties uz praktikantiem. Sņežina nepacēla acis, bet sajuta šo skatienu.

- Bet man ir četrdesmit seši, - sacīja Kiročka Tkačenko, lai mazinātu neērto pauzi.

- Paldies, - Aro atbildēja.

Griška baltā priekšautā ieskatījās kopkajītē un jautāja:

- Zupu pasniegt?

- Lūdzu, - Bakovs pamāja.

- Un neaizmirsti mūsu viesus, - sacīja Zagrebins. - Zini?

- Jā, es atceros, - robots atbildēja.

Griška uz galda uzlika bļodu ar boršču un koronām atnesa paplāti ar želejveidīgiem kubiņiem.

- Pasniedz man maizi, lūdzu, - Mazulis palūdza Kiročku, ar acs kaktiņu vērojot, kā koronas pārliek želejas gabaliņus uz saviem šķīvjiem. Viņi to izdarīja ar karotēm, iepriekš noskatoties, kā cilvēki tās lieto.

5.

- Slava, - Kiročka jautāja Pavlišam, - kā var izskaidrot - tik sena rase, - bet astes nav atrofējušās?

- Varbūt tām ir noderīgas funkcijas, - Pavlišs izklaidīgi atbildēja. - būs jāpajautā.

- Vai tu vēlētos tos izpētīt? Veikt asins analīzi? - vaicāja Sņežina, ievelkot dūmus. Pirmajā gadā viņu gandrīz izslēdza no institūta par smēķēšanu.

- Tam nav jēgas. - Pavlišs paskatījās Luisam-Filipam līdzīgajā spogulī, un pieglauda ciešās cirtas. - Tas pats, kas ja šimpanze vēlētos veikt asins analīzes man. Es tagad domāju par kaut ko citu: kāpēc kapteinis joprojām nav mums pateicis, kur un kāpēc mēs lidojam?

- Varbūt viņš pats nezina? - minēja Kiročka.

- Viņi aizgāja uz tiltiņu, - sacīja Sņežina.

- Kas - viņi?

- Meistars, pirmais palīgs un koronas.

- Kāpēc viņi visi ir koronas? - jautāja Kiročka. - Būtu nu atmetusi, Sņežka, to smēķēšanu. Nav ko elpot. Slava kā ārsts varēja tev pastāstīt, cik tas ir kaitīgi.

- Es zinu bez viņa. - Sņežina nodzēsa cigareti. - Smēķētāja hronisks klepus, pēc tam mākslīgas plaušas un garlaicīgas vecumdienas sanatorijā.

- Varbūt ies secen, - sacīja Pavlišs. - Kā mēs varam būt noderīgi koronām? Es saprotu: ja viņi kaut kur jāaizved, bet pašu kuģis ir tālu. Bet viņi lidoja ar savējo...

- Zini, Slava, sacīja Kiročka, gribi saderēt, ka mēs pusstundas laikā uzzināsim visu?

- Kapteinis lūdz visus no dežūrām brīvos apkalpes locekļus pulcēties kopkajītē, - Bakova balss noskanēja pa iekšējo tīklu.

- No tevis Slava, Ļeņingradas kūka "Metropole",- pasmaidīja Kiročka.

- Un šķiet, ka tā jau ir astotā, - sacīja Sņežina.

- Bet es nemaz nestrīdējos, - sacīja Pavlišs. - Starp citu, kūkas ir tikai piecas.

6.

Koronas apsēdās blakus uz dīvāna. “Gan es pie viņiem pieradīšu,” domāja Sņežina. Viņai izdevās aizskriet pie tantes Milas. Krustmāte Milija jau zināja, ka koronas kopkajītē neēdīs, un izturējās pret viņiem daudz maigāk. Viņa pat teica: "Ir pareizi, ka paņēmuši savu ēdienu. Kāpēc mocīties ar mūsu uzturu? Gandrīz viss ir konservēts. Atlikuši tikai pieci kilogrami sīpolu." Zagrebins paskatījās apkārt kopkajītē: vai visiem bija ērti?

- Cigankov, - viņš pagriezās pret Mazuli, - kājās patiesības nav. Saruna var būt gara. Emīlija Karenovna, vai jūs neesat aizņemta?

- Es nāku, - tante Mila atbildēja no bufetes. Viņa neuzdrošinājās nepaklausīt kapteinim. Tante Mila apsēdās aiz Bauera, tālāk no koronām.

- Pirmkārt, - sacīja Zagrebins, - es nolasīšu kāda ziņojuma tulkojumu. Šo tulkojumu tikko izdarīja Smadzenes. Tāpēc es visu nestāstīju uzreiz pēc pusdienām. Es saprotu, ka, ja es būtu jūsu vietā, es arī būtu pārsteigts: kāpēc meistars ir tik noslēpumains?

- Bet mēs neesam, - Mazulis pārliecinoši sacīja.

- Neticu, - nogrieza Zagrebins un atlocīja papīra lapu. Tad viņš mirkli padomāja, salocīja to atkal un turpināja: - Pirms lasīšanas es īsumā pastāstīšu šī dokumenta izcelšanās vēsturi. Kā jūs zināt, Galaktikas centrs pēdējos gados ir paveicis daudz darba, lai izpētītu zvaigznes un it īpaši mūsu Galaktikas planētu sistēmas. Šis darbs ir garš, grūts, un Galaktikas centrs piesaista visus, kas tam var būt noderīgi. Iespējams, ka pēc mūsu lidojuma beigām "Segeža" arī dosies ilgos meklējumos. Kāpēc es nosaucu "Segeža", es ceru, ka jūs saprotat. Līdz šim uz Zemes ir tikai trīs šīs klases kuģi. Dzinēji tiem tika samontēti ar centra speciālistu palīdzību. Mēs varam izlēkt caur telpu. Bez tā Galaktiku nevar apgūt. Tātad... - Zagrebins paskatījās uz koronām, kuri nekustīgi sēdēja, vai nu baidoties salauzt dīvānu, vai arī uzmanīgi klausījās. Viesu klātbūtnē Zagrebins bija mazliet kautrīgs. Liekas, ka nav par ko kaunēties: kuģis kā kuģis un apkalpe ir laba, bet tomēr... - Tātad, - atkārtoja Zagrebins, - šo pētījumu laikā ... Pirms sešpadsmit gadiem Galaktikas centrs tikās ar mums. Fakts, ka tikšanās bija nejauša, kaut arī mēs jau paši bijām devušies kosmosā, norāda, cik sarežģīti ir šie meklējumi. Varēja satikt vēl pēc desmit gadiem. Līdz šim ir izpētīti septiņi procenti no Galaktikas planētu sistēmām. Vēl trīsdesmit procenti planētu atrodas uzraudzībā. Starp tām vairākas ir apdzīvojamas. Vienu no šīm planētām nosacīti sauc par Zilo. Turp mēs lidojam. Kļuva ļoti kluss.

- Attālums? - pēkšņi jautāja Ivans Filippovičs Antipins, otrais mehāniķis.

- Deviņdesmit trīs gaismas gadi no šejienes,- sacīja korona Aro. - Lielais lēciens.

Atkal pauze. Tad kapteinis izlīdzināja matu cekulu uz galvas aizmugures un turpināja:

- Ir jautājumi. Daži jautājumi. Tādi ir radušies man, kas nozīmē, ka arī jums tādi ir. Pirmais jautājums: kāpēc mēs turp lidojam? Otrkārt: kāpēc mēs? Treškārt: kāpēc? Pareizi?

- Pareizi, - Antipins apstiprināja. Viņam arī bija šie jautājumi.

- Vispirms atbildēsim uz pirmo. Tāpēc es izlasīšu ziņojumu. Šis ir garš un ļoti detalizēts dokuments. Tas gulēs šeit uz galda, un ikviens to varēs izlasīt pilnībā, nesteidzoties. Es šeit pasvītroju dažas vietas. Es pakavēšos pie tām... Zagrebins atkal atlocīja smalki izdrukāto tulkojuma lapu.

- Tas sākas ar apelāciju: “Galaktikas centram. Ziņojums no automātiskā izlūkošanas diska G/I 31-4576. Lidojuma mērķis - izpētīt planētu "Zilā", uz kuras tika atzīmēta virkne lielas enerģijas sprādzienu, acīmredzami kodolizcelsmes. Sprādzienu rakstura noteikšana (signāls, konflikts, uzbrukums no ārpuses). un turpmākā rīcība."

- Aijaijai, - Pavlišs klusi sacīja.

- Man ir jautājums mūsu viesiem, - sacīja kapteinis.

- Lūdzu, - atbildēja korona Aro.

- No kurienes tika novērota Zilā planēta? No Galaktikas centra? Vizuāli? Galu galā attālums ir vairāki parseki.

- Citiem vārdiem sakot, jūs vēlaties jautāt, kad notika sprādzieni? Nedaudz vairāk nekā pirms gada, - sacīja korona Aro. - Novērošana nebija no mūsu planētas, bet gan no šī Galaktikas sektora novērojumu stacijas. Un no turienes signāls gāja caur Galaktikas centra kanālu. Gandrīz uzreiz. Trīs mēnešus pēc sprādzieniem uz planētu tika aizsūtīts izpētes disks. Vai es pareizi atbildēju uz jautājumu?

- Paldies, - kapteinis pamāja. - Turpināsim lasīt: "Tuvojoties Zilajai planētai, tiek precizētas tās fizikālās īpašības. Diametrs pie ekvatora ir 13 000 kilometru, attālums līdz zvaigznei ...". Nu, šeit ir vesela virkne datu... aha, te ir tas, kas mūs interesē: “Virsmas temperatūra svārstās no plus līdz mīnus trīsdesmit celsija grādiem; atmosfēras sastāvs: skābeklis - divdesmit astoņi procenti, oglekļa dioksīds, slāpeklis, inertas gāzes; septiņdesmit procenti platības planētas ir pārklātas ar ūdeni ... " Nu, un tā tālāk. Tagad vissvarīgākā lieta: "Pirmajā planētas lidojuma laikā 100 kilometru augstumā tika atklātas neskaitāmas saprātīgo, šeit dzīvojošo būtņu racionālas aktivitātes pēdas. Proti, pilsētas, hidrotehniskas būves, ceļi, atklātas minerālu izstrādes utt. Nevienas dzīvas būtnes uz planētas nav konstatēts. Pēc pārejas uz zemāku orbītu. kļuva iespējams ar pārliecību apgalvot, ka Zilās planētas civilizācija ir sasniegusi agrīnā atomlaikmeta tehnoloģisko līmeni. Konflikta periods. Acīmredzot viens no šādiem konfliktiem planētai kļuva liktenīgs..." Korona Aro lēnām pagrieza galvu, lūkojoties apkalpes sejās. Visi klusēja. Gaidīja.

- "...Radiācija uz planētas sasniedz tādu līmeni, ka nav iespējama tāda veida bioloģiskā dzīvība, kāda dzīvoja uz planētas pirms konflikta. Mēs pieņemam, ka pat tad, ja kāds no Zilās planētas iemītniekiem katastrofas laikā spēja paslēpties pazemes patversmē, uz šo brīdi jau ir miris. Apstarojuma līmenis krītas ārkārtīgi lēni. Konflikta laikā karojošās puses uz planētas nogāza vairākus simtus lielu kodolierīču un lielāko daļu apdzīvoto punktu iznīcināja." - Zagrebins glīti salocīja papīru un izlīdzināja to. - Kādi jautājumi? Skaidrs, kurp mēs ejam?

- Ak, Dievs! - tante Mila nopūtās. - Visu savu zemi izpostījuši?

- Jā, - sacīja korona Aro. - Nepalika pat dzīvnieki, pat putni. Tur ir pilnīgs tukšums.

- Un kā radās konflikts? - vaicāja Kudarauskas.

- Mēs vēl nezinām.

- Un mūsu uzdevums ir uzzināt pēc iespējas vairāk par zaudēto civilizāciju?

- Un arī tas, - apstiprināja Aro.

Kapteinis Zagrebins apsēdās blakus viesiem uz dīvāna. Viņiem deva iespēju atbildēt uz jautājumiem.

- Kāpēc tieši mēs? - vaicāja Pavlišs. - Mūsu kapteinis pats uzdeva šo jautājumu pirms dažām minūtēm.

- Es atbildēšu? - korona Aro pagriezās pret kapteini.

- Protams, - sacīja kapteinis. - Jūs ziniet labāk nekā es.

Kapteinis uzlika lapu ar ziņojuma tulkojumu, un tūlīt Antipins izstiepa roku un paņēma to no galda. Sņežina skatījās pār plecu Antipinam. Ziņojums bija iespiests pazīstamā mašīnā: tikai vakar Sņežina no Smadzenēm saņēma padomu par rezerves stieņu glabāšanu; apspriešanās notika uz tā paša papīra un ar tādu pašu šriftu.

- Dokumentā, kuru paņēma mehāniķis Antipins, - sacīja korona Aro (Antipins pārsteigts, ka korona jau atcerējies viņa vārdu, pacēla galvu), - tam ir izskaidrojums. Izlūkošanas aparāts nolaidās vienā no pilsētām, paņēma gaisa, augsnes paraugus, atrada dažus priekšmetus, ko izgatavojuši Zilās planētas iedzīvotāji. Starp tiem bija šis. - Aro pavilka uz sāniem zaļu zvīņainu ādu - parādījās kabata - un uzmanīgi izvilka fotogrāfiju. Tā attēloja cilvēku. Ezera krastā, aslapaina koka ēnā, stāvēja cilvēks. Cilvēks smaidīja.

7

Pēdējā fotogrāfiju apskatīja Emīlija Karenovna. Viņa to atdeva un skaļi iešņukstējās. Mazulis pagriezās, gribēja kaut ko pateikt, bet neteica. Korona pagrozīja lingvista regulēšanas pogu - acīmredzot, pieņēma šņukstu par lingvista nesaprastu un neiztulkotu vārdu.

- Tā lūk - sacīja Zagrebins. - Turp mēs lidojam.

- Uz kapsētu, - piebilda Bauers.

- Ko tad agrāk nepamanīja? - jautāja tante Millija.

- Jūs taču zināt, - sacīja Kiročka, - pamanīja sprādzienus. Un bija jau par vēlu.

- Tas varēja notikt arī pie mums, - sacīja Kudarauskas. - Bet mēs tikām galā.

- Jūs tikāt galā, - sacīja korona Vas. - Un mēs arī. Viņa balss skanēja ļoti vienmērīgi, to izlīdzināja lingvista skaļrunis. Vīrieša fotogrāfija pie ezera, palika uz galda.

- Dīvaina sajūta, - sacīja Sņežina. - Ja es zinātu, ka viņš vienkārši miris, būtu fotogrāfija kā fotogrāfija. Bet es zinu, ka ne tikai viņš nomira - viņi visi nomira. Iedomājieties visi. Viņi uzcēla mājas, devās apciemot viens otru. Viņi domāja, ka arī viņu bērni uzcels mājas un dosies ciemos. Un tagad neviena nav - ne bērnu, ne māju. Un nav pie kā doties ciemos. Un mēs nokavējāmies. Uz vienu gadu. Un droši vien, kad pēdējais no viņiem mira, viņš jau zināja, ka nekā nekad vairs nebūs. Ir tik briesmīgi nomirt, kad zini, ka nekas cits vairs nenotiks...

- Bet kāpēc galu galā tomēr mēs? - Bauers jautāja. - Kāpēc jūs nelidojāt ar savu kuģi?

- Tas ir saprotams, - Mazulis atbildēja ātrāk, nekā korona. - Viņi bija tādi paši, vai gandrīz tādi paši kā mēs. Un mēs labāk sapratīsim visu, kas viņiem bija. Labāk.

- Jā, jums taisnība, - sacīja korona Aro. - Viss, kas ir izveidots uz šīs planētas, jums ir pazīstamāks, tuvāks. Kad saņēmām ziņojumu, tad mūs vienkārši pārsteidza šī nejaušā līdzība. Daba reti atkārtojas. Pareizāk, tā nemaz neatkārtojas. Bet tā sagadījies, ka Zilā planēta ir ļoti līdzīga Zemei. Un evolūcija uz tās notikusi pa tiem pašiem ceļiem. Protams, tās bijušie iedzīvotāji nav īsti cilvēki. Mēs parādīsim jums izlūkošanas materiālus. Viņi atšķiras no jums. Bet visā Visumā viņi ir jums vistuvākās būtnes. Un es saprotu jūsu jūtas. Ļoti žēl uzzināt, ka Visumā bija brāļi un šie brāļi ir nomiruši. Bet, ja jautājums būtu tikai par materiālu vākšanu, mēs nelūgtu Zemei piešķirt kosmosa kuģi, lidojumam uz Zilo planētu ...

Iestājās pauze. Klusums. Mazulis atvēra muti, lai pateiktu savu: “Es zinu”, bet neko nepateica. Tas bija retais gadījums, kad pat Mazulis nezināja, ko teikt.

- Varbūt to būs grūti izskaidrot, - sacīja kapteinis.

- Jā, - sacīja korona Aro. - Mēs nenācām pie jums ar tukšām rokām.

Sņežina pieķēra sevi uzmanīgi aplūkojot koronas tievos pirkstus, it kā cerot tajos kaut ko ieraudzīt, kaut ko noslēpumainu un nozīmīgu, kā dēļ "Segeža" tika noņemta no reisa un saņēma tik neparastu uzdevumu.

.- Vai mēs visi tagad varētu doties uz mūsu laboratoriju? - jautāja korona Aro. - Mēs to aprīkojām sestajā kravas nodalījumā. Tur mēs jums visu parādīsim un izskaidrosim.

Abi viesi vienlaikus pacēlās no dīvāna un devās uz izeju. Pie durvīm korona Aro apstājās, lai ļautu Sņežinai iet pa priekšu. Viņš paslēpa asti aiz muguras. Sņežina viņam sacīja:

- Jūs ātri apgūstat informāciju.

- Es ceru drīz ar jums runāt bez lingvista palīdzības, - Aro atbildēja, - man ir laba atmiņa.

Tante Mila gaidīja, līdz visi izies, lai joprojām būtu tālāk no koronām. Bet uz laboratoriju devās arī viņa. Tantei Milai bija ļoti žēl cilvēku. Vai gandrīz cilvēku, kas sevi bija pazudinājuši. Viņa gaitenī panāca Kiročku un pateica:

- Kira, jūs tiešām pajautājiet šiem, varbūt ne viņi paši, varbūt kāds pie viņiem aizlidoja?

- Nu, kas varēja aizlidot?

- Galaktika ir milzīga, - sacīja tante Mila. - to apdzīvo visādi radījumi.

Pavlišs dzirdēja sarunu un pats pavaicāja:

- Sakiet man, korona Aro, bet vai nevarētu notikt tā, ka planētas iedzīvotājiem uzbruka no ārpuses?

- Ļoti maz ticams, - korona atbildēja, neatskatoties. - Bet uz vietas mēs visu uzzināsim.

8.

Korona Aro piegāja pie zaļās konsoles, kas aizņēma pusi no tālās sienas. Apkalpojošais robots klusiņām paripoja malā, lai viņu netraucētu. Korona Vas apstājāties pie operāciju galdam līdzīga aparāta, pārklāta no augšas ar caurspīdīgu vāku. Aparāts bija savienots ar šļūtenēm un vadiem ar otru, mazāku vadības pulti galvas galā.

- Šis ir eksperimentāls aprīkojums, - teica Vas. Ja kopkajītē runāja galvenokārt Aro, tad šeit Vas bija pārliecinātāks un runīgāks. - Mēs pabeidzām tā montāžu pirms dažiem mēnešiem. Galaktikā tas vēl nav pazīstams. Un ilgi vēl nebūtu zināms, ja nebūtu notikusi nelaime ar Zilo planētu. Aparatūras mērķis ir atdzīvināt mirušās vai nonāvētās dzīvās būtnes.

Pavlišs, kā apburts, tūlīt piegāja pie galda.

- Ja ķermenī saglabājušās iedzimtības šūnas, mēs varam pēc tām atjaunot visu organismu, - turpināja Vas. - Jebkurā dzīvā organismā iedzimtības šūnas glabā informāciju, ieskaitot tā struktūru, funkcijas, vairošanas metodi. Ne tikai pie mums - arī uz jūsu planētas jau sen ir iemācījušies lasīt šo informāciju, veikt korekcijas tajās, apkarojot ģenētiskās slimības un defektus. Gan jūs, gan mēs pirms daudziem gadu desmitiem iemācījāmies mākslīgi audzēt embrijus. Nākamais solis - šūna.

- Brauns Masačūsetsā strādā ar pelēm, - sacīja Pavlišs. - Es par to lasīju. Bet pagaidām...

- Nav brīnums, - atbildēja korona Aro. - Eksperimentus sākām daudz agrāk. Un arī mums ilgi neveicās. Problēma bija tā, kā nolasīt mirušajā šūnā esošo informāciju.

- Un cik ilgi šūna glabā informāciju pēc nāves? - vaicāja Pavlišs.

- Tas ir atkarīgs no apstākļiem, kādos tā glabājas.

- Bet, ja jūs pēc šūnas informācijas atjaunojat ķermeni, vai tajā tiks atgriezta atmiņa? Vai atdzīvinātā būtne atcerēsies savu pieredzi? Tās nav parastajā šūnā.

- Jums taisnība, doktor, - piekrita Vas, nepacietīgi sitot pa grīdu ar savu astes galu. - Ne katra šūna mums ir piemērota un derīga.

- Ir pagājis gads, - sacīja Sņežina.

- Un tomēr mēs nezaudējam cerību, - atbildēja Aro.- Mums jau ir izdevies eksperimentālos dzīvniekus atdzīvināt kad pagājuši daži mēneši pēc viņu nāves, - piebilda Vas, - un tagad mēs gribam nodemonstrēt jums mūsu iekārtu. Diemžēl mums nav nevienas dzīvas radības, kuru varētu nonāvēt. Sakiet man, vai uz jūsu kuģa ir kādi dzīvnieki?

Bakovs kaut kādu iemeslu dēļ tūlīt pagriezās uz Emīlijas Karenovnas pusi.

- Emīlija Karenovna? - viņš stingri noprasīja.

- Man peļu nav, - sacīja tante Milija. - Un nemaz nevar būt!

- Es taču teicu, paņemsim kaķi, - atgādināja Kiročka. - uz "Keiptaunas" ir astoņi kaķēni. Piedāvāja kaut visus.

- Mēs no tā baidījāmies, - sacīja korona Vas un pagriezās pret Aro. Viņš izslēdza lingvistu. Koronu saruna šķita līdzīga simfoniskā orķestra skaņdarbam - nebija iespējams noķert vienu secīgu līniju tonālās mūzikas skaņās.

- Piedodiet, - korona Aro atkal ieslēdzās. - Mēs apspriedām iespēju uz laiku nogalināt vienu no mums. Bet maz ticams, ka palikušais, viens pats tiks galā ar aprīkojumu.

- Nu, ko jūs, - Zagrebins viņu mierināja. - Mēs kaut ko izdomāsim, jūs neuztraucieties.

- Es esmu jūsu rīcībā, - sacīja Mazulis.

- Nejūc nu prātā! - Kiročka viņu pārtrauca.

- Kāpēc tad ne? Es vismaz būšu pirmais mākslīgi atdzīvinātais cilvēks. Es vēlāk uzrakstīšu stāstu, varbūt pat zinātnisku apcerējumu. "Pusstunda viņpasaulē."

- Nē, nē, - Vas atteicās. - Mēs nepiekrītam. Tādu risku uzņemties nedrīkst.

Tante Mila pēkšņi jautāja:

- Bet, ja saldētu vistu?

- Vistu?

- Tas ir tāds putns, - skaidroja Bauers. - Mēs tos ēdam.

- Tikai tā ir izķidāta, - sacīja tante Milija.

- Ļoti labi,- teica korona Vas.

Tante Mila aizsteidzās uz pieliekamo.

- Mums būs jāgaida, līdz tā atkūst, - sacīja korona Vas. - Tas nebūs ilgi.

- Mēs pagaidīsim, - atbildēja Bakovs, un viņa kviešu ūsu gali pacēlās augšup.

Pirmoreiz Bakovs lidoja kā kapteiņa palīgs un bija uzsvērts "Segežas" patriots. Rūpīgi uzraudzīja apkalpes un kuģa tīrību, veselību, rūpējās par priekšzīmīgu stāvokli. Par to Pavlišs dažreiz ņurdēja uz kapteiņa palīgu. "Rīt sāks likt pieciniekus un divniekus par tīrību kajītēs," viņš sūdzējās Sņežinai. "Vai arī zupā skaitīs kalorijas." Tante Milija viņu sauca par “mūsējo ar ūsām”, jo viņai nepatika, ka nepiederošas personas sāk komandēt kambīzē vai bufetē.

- Mēs pagaidīsim, - atkārtoja Bakovs. Viss bija kārtībā. Uz kuģa tika atrasts miris dzīvnieks, jo uz paraugkuģa visam jābūt. Nav zināms, kas varētu būt vajadzīgs uz planētas "X".

Tante Mila turēja vistu aiz ar auklu sasietajām kājām. Vistas ādu klāja sals, mirguļodams ar purpursarkaniem un dzelteniem ledus kristālu plankumiem. Nagi plati atplesti, garais kakls sasalis, knābis palicis vaļā.

- Es izvēlējos ar galvu, ar smadzenēm, - sacīja tante Mila.

Vas paņēma vistu, nolika uz galdiņa pie vadības pults. Ķermenītis skaļi noklaudzēja uz galda virsmas. Aro no sienas pieripināja zaļu spīdīgu kārbu. Kārba paklausīgi apstājās. Vas atvēra vāku, ievietoja vistu iekšā. Tikmēr korona Aro aktivizēja vadības pulti, bultiņas nodrebēja un pa ekrāniem skrēja līkumotas līnijas.

- Trīs vai četru minūšu laikā mēs paaugstināsim temperatūru līdz vēlamajam līmenim, - korona Vas skaidroja.

- Un arī tur jūs plānojat atdzīvināt cilvēkus tādā veidā? - Bauers jautāja.

- Tas ir atkarīgs no tā, vai atradīsim pietiekami labi saglabājušās atliekas, kas ļaus veiksmīgi veikt eksperimentu. Un jūs tagad saprotat, kāpēc mēs lūdzām noņemt no maršruta tieši Zemes kuģi?

- Jā, - sacīja Emīlija Karenovna. Visi pagriezās pret viņu. Tante Mila dziļi nosarka un izlika plaukstu krūtīm priekšā, it kā aizstāvēdamās.- Es negribēju neko teikt.

Aro lūpas izliecās smaidā.

- Tiešām, - viņš teica. - Atvainojiet, bet tas mums nav noslēpums: mūsu izskats Emīliju Karenovnu nedaudz mulsina. Mēs viņai nepatīkam. Vai ne?

- Nē, ko jūs, - tante Mila ātri teica. - Es jau sāku pierast.

Bet vēl neesat pieradusi. Bet jūs taču brīdināja par mūsu ierašanos. Jūs zināt, ka Galaktikas centrs apvieno ļoti atšķirīgas būtnes. Varbūt pat redzējāt mūsu attēlus. Jūs nepārdzīvojāt savas civilizācijas nāvi. Pareizi?

- Nepārdzīvoju,- apstiprināja tante Milija.

- Mēs nolēmām, ka, ja mēs atdzīvināsim vismaz vienu Zilās iemītnieku, viņam būs labāk pamosties tuvu, sev līdzīgu radību vidū.

- Varam sākt, - atzīmēja Vas, kurš, šķiet, nemaz neklausījās savu biedru. Sņežina piegāja tuvāk operāciju galdam. Arī pārējie.

- Operācija prasīs vairākas minūtes. Korona Vas zem nobīdītā vāka ievietoja mīksto, mitro vistu. Vāks nekavējoties atgriezās savā vietā.

- Sākam. - Aro nospieda dažus taustiņus uz vadības pults.

Galda virsma atdzīvojās. No tā izauga skavas, zondes, adatas, un pēc dažām sekundēm vista bija cieši sapīta un gandrīz paslēpta zem to slāņa. Ierīce klusītēm iedūcās.

Sņežina izņēma cigareti, bet neuzdrošinājās smēķēt. Viņa saspieda pirkstus un tabaka izkaisījās pa grīdu. Bakovs pamanīja un dusmīgi pakustināja ūsas, bet neko neteica. "Pēc tam pateiks," nodomāja Sņežina.

- Pirmās minūtes laikā mēs analizējam ķermeņa sastāvu, šūnu struktūru, - Vas teica.

Pavlišs piegāja pie pults un mēģināja uzminēt loģiku rādījumos.

- Mēs lūdzam jūs mums palīdzēt, - Aro pagriezās pret viņu. - Tas nav sarežģīti...

Minūtes vilkās šausmīgi lēni. Šķita ka sekunžu rādītājs iet desmit reižu gausāk, nekā tam vajadzētu būt... Pavlišu pēkšņi sagrāba aukstuma sajūta par gaidāmo neveiksmi, neizdošanos. Tūlīt paies vēl dažas minūtes, un korona Vas satraukts sarosīsies pie instrumentiem, Aro pieklājīgi pamās asti, sakot: "Atvainojiet, bet aprīkojums ir eksperimentāls...". Tomēr koronas klusēja.

- Paskatieties, - teica Hristo. - Spalva. Vistas āda drebēja. Jaunu spalvu plānas skaidiņas to izurba un izauga kā baltas zāles asmeņi.

- Pareizi? - jautāja Vas. - Es vistu neesmu nekad redzējis.

Sekstīte nedaudz sakustējās, pieplūstot ar asinīm, un kāja nodrebēja, savelkot savus nagus. "Oi," domāja Sņežina, "cik daudz mums vēl jāizdara, kamēr mēs kļūsim līdzīgi viņiem. Cilvēks ir radības kronis. Parādīt viduslaiku cilvēkiem kādu no koronām. Cilvēks - radības kronis. Kam? Lūk! Tie ir īstie radītāji! Pavlišs droši vien tos pat vairāk apskauž nekā es. Viņš taču ir speciālists." Vistas plakstiņi sadrebēja, viņa atvēra knābi un atskanēja īsa, aizsmakusi skaņa. Viņa gribēja piecelties, bet, cieši sasieta, varēja tikai paskatīties apkārt. Aro izslēdza aprīkojumu. Vas atvēra vāku. Zondes un lentes paslēpās galdā. Vista paplandīja spārnus, neveikli piecēlās, it kā mācoties, spēra soli, triumfējoši nokladzināja un, atvēzējusies ar spārniem tā, ka laboratorijā sacēlās vējš, platā lokā nolaidās uz grīdas. Visi stāvēja kā piesaluši pie grīdas, skatījās uz vistu; bet vista, it kā nekas nebūtu noticis, piegāja pie Sņežinas izkaisītās tabakas un mēģināja uzknābāt kripatiņu.

- Nu kā? - korona Vas vaicāja.

- Pārliecinoši, - Pavlišs pamāja.

- Un visa šī operācija ilga divdesmit astoņas minūtes, - sacīja Antipins.

- Ir gan muļķa putns - sacīja Sņežina. - pastaigājas - it kā nekas nebūtu noticis.

- Tas tāpēc, Sņežina, - sacīja Zagrebins, izlīdzinot matus galvas aizmugurē, - ka viņpasaule neeksistē, vismaz vistām. Un Cigankovs veltīgi cerēja, ka viņam sanāks atmiņas veselam rakstam.

- Par cilvēkiem, Genādij Sergejevič, nav pierādīts. Tas, kas nav atļauts vistai, var būt pieejams cilvēkam.

- Pirmās klases radistam,- precizēja Kiročka.

- Nu, es domāju, ka demonstrācija ir beigusies. - Zagrebins paskatījās uz savu pulksteni. - Mums ir daudz darāmā. Un, manuprāt, ir daudz vairāk iemeslu steigties uz Zilo planētu nekā iepriekš. Es domāju, ka vislabāk mēs izteiksim apbrīnu par savu kolēģu darbu, ja spēsim sagatavoties lielajam lēcienam un sasniegt lēciena punktu četrdesmit stundu laikā. Visi dodas sardzē. Mēs kopā ar vecāko stūrmani un galveno mehāniķi kāpsim uz tiltiņa. Es lūdzu pārējos sākt gatavoties. Vēlreiz paldies. Pēdējais bija domāts koronām.

Kapteinis atstāja laboratoriju. Bakovs steidzās viņam pakaļ. Pārējie tomēr nekavējoties neizklīda. Pavlišs iztaujāja koronas par aprīkojumu. Bauers palīdzēja tantei Milai ķert vistu. Mazulis paskatījās uz viņiem un pēkšņi noķiķināja.

- Tu ko? - vaicāja Kiročka Mazulim.

- Es nodomāju: ar svaigu gaļu mēs esam nodrošināti. Saldētavā jābūt govju liemeņiem. Drīz lieli, ragaini lopi sāks pastaigāties pa komandtiltiņu.

- Tu esi prātā jucis, Mazuli - sacīja Kiročka. -Es ļoti baidos no buļļiem un govīm. Viņi metas uz sarkanu, bet es esmu ruda blondīne.

9.

- Sākumā es jutos ļoti neveikli, - sacīja korona Vas. - Mēs ielauzāmies jūsu pasaulē, pat nobiedējām Emīliju Karenovnu.

- Arī es jutos neomulīgi, - sacīja Sņežina. - jūs nu labāk apsēstos.

- Ja jums nav iebildumu, uz grīdas. Mums nav krēslu jūsu izpratnē.

- Sēdieties. Vai jums ieliet sulu?

- Apelsīnu, - korona Vas palūdza. - Aro atkal olbaltumvielas iet uz beigām, bet sintezatoru nekādi neizdodas noregulēt.

- Bet mums jūs palīdzējāt,- sacīja Sņežina, atverot sulas kārbu. - Jūs zināt, tante Mila ir ierīkojusi vistu fermu un gaida, kad tās sāks dēt olas.

- Dēt olas?

- Nu, dzemdēt embrijus. Mēs tos arī ēdam.

- Mjā, žēl, ka mūsu saprāta brāļi tomēr ir nelabojami plēsoņas,- sacīja Vas. - Es jokoju.

- Šodien mēs ieejam lielajā lēcienā, - mainīja tēmu Sņežina. - Būs jālien germovannā. Es atkal sabojāšu visu frizūru.

Vas bija absolūti bezmatains. Viņš nevarēja novērtēt sabojātās frizūras traģēdiju.

- Laba sula, - viņš atzīmēja. - Mazliet skāba.

Viņš atvēra vienu no kabatām, izņēma papīra turziņu, glāzē iebēra kaut kādu pulveri. Sula uzburbuļoja un satumsa.

- Tagad pavisam garšīgi, - sacīja korona Vas. - Pēdējo pusgadu neesmu izgājis no laboratorijas. Kad lielas problēmas risinājums ir tuvu, pārējais paliek fonā. Un reiz mēs ieslēdzām savu ierīci un ievietojām izžuvušu truku - tas ir tāds kukainis. Un pēkšņi tas palēcās.

Atmiņa bija tik spilgta, ka Vas aizvēra visas acis un sastinga ar paceltu glāzi savā peldplēvju rokā.

- Mēs vēl ilgi būtu mēģinājuši. Un pēkšņi šī ziņa. Vai varat iedomāties? Toreiz pats Galaktikas centra koordinators atlidoja pie mums un jautāja, vai mēs varam nekavējoties lidot uz Zilo planētu. Tas ir liels gods. Un es esmu liels zinātnieks un tā arī jūtos.

- Jūs neciešat no pārmērīgas pieticības, - Sņežina pasmaidīja.

- Bet vai man nav taisnība? Kā izgudrojumu izmantos, lai glābtu veselu planētu?

- Mēs pat neesam aizlidojuši turp. Ko darīt, ja nebūs ko glābt?

- Šaubos. Iedomājieties, ja šāda nelaime notiktu uz Zemes. Un visi miruši. Bet noteikti būtu saglabājies noteikts skaits līķu... Bet, starp citu, nav jēgas mani apbēdināt.

- Es nemaz negrasos, korona Vas, - sacīja Sņežina. - Es pati, iespējams, vairāk nekā jūs, vēlos, lai vismaz kādu izdotos izglābt.

- Pasažieru un apkalpes uzmanībai, - pēkšņi stūrī ierunājās skaļrunis. - Pēc divdesmit minūtēm tiek izziņota pirmā gatavības pakāpe lēkšanai caur telpu. Mēs lūdzam visus apkalpes locekļus pārbaudīt kajīšu un dienesta telpu stāvokli. Otrā rezerves nodalījuma vannas ir sagatavotas pasažieriem. Es atkārtoju, otrais rezerves nodalījums.

- Mums vēl ir dažas minūtes, - teica korona Vas. - Es mazliet baidījos, ka izskata un paradumu atšķirības neļaus mums sadarboties. Bet, manuprāt, pēdējās piecas dienas...

- Tante Mila vakar devās uz jūsu laboratoriju. Viena pati, - atgādināja Sņežina.

- Jā, kamēr gaidīja, pastāstīja Aro, ka uz Zemes esot mazi abinieki līdzīgi mums. Un jau kopš bērnības viņa tos nemīlot.

- Tos sauc par krupjiem, - piebilda Sņežina. - Viņi ir ārkārtīgi zemu organizēti.

Pavlišs ieskatījās salonā. Padusē viņš turēja rullī satītu sienas avīzi.- Labdien, Sniedziņ, - viņš teica. - Sveiks, Vas. Pēc kapteiņa palīga rīkojuma es atbrīvoju kuģa sienas no nevajadzīgiem priekšmetiem. Vai tu to neieliktu skapī, Sniedziņ?

- Ieliec pats, - sacīja Sņežina. - Starp citu, netālu no tavas kajītes. Un kāpēc sveicināties, ja tu šodien mani redzēji jau trīs reizes?

- Es izmantoju savas svētas tiesības sazināties ar jebkuru apkalpes locekli, kad viņš nav dežūrā. Kiročka šobrīd atrodas sardzē. Vada strīdus ar Smadzenēm par lēciena secību. Smadzenēm atkal ir jaunas idejas.

- Tas ir ļoti interesanti, - teica korona Vas. - Uz viena no mūsu kuģiem Smadzenes, mēģinot sevi pilnveidot, nosūtīja kuģi tik tālā lēcienā, ka tas materializējās ārpus Galaktikas. Viņus atrada tikai pēc astoņiem gadiem.

- Paldies par informāciju, - Pavlišs pasmīnēja. - Ļoti uzmundrinoši. Astoņu gadu man pietiks, lai sagatavotu nākamo sienas avīzes numuru.

- Es jokoju, - sacīja Vas.

- Iesim pie vannām, - ierunājās Sņežina. - Citādi Bakovs nāks mūs meklēt. Kāpēc uztraukt kapteiņa palīgu?

10.

Kad roboti noslēdz vannu vākus, kurās apkalpes locekļiem būs jāpavada nenozīmīgi mazs un vienlaikus bezgalīgi ilgs lielā lēciena laiks, cilvēki sāk domāt ātrāk nekā parasti. Visa šī procedūra ir nedaudz līdzīga paša bērēm. Tiesa, šis salīdzinājums tiek lietots tikai starp kadetiem un žurnālistiem. Astronauti mēģina izlikties, ka dematerializācija lēciena laikā ir izplatīta un nesarežģīta procedūra, vienkāršāka nekā bremzēšana ar pārslodzi. Un tomēr...

Dzinēji, kas ir uz "Segežas", parādījās uz Zemes mazāk nekā pirms desmit gadiem. Dažus gadus pēc tam, kad Galaktikas centrs ienāca tās dzīvē. Ienāca bez fanfarām un bungām. Pie Mēness bāzes nolaidās disks. No tā parādījās nepazīstamas radības un labā franču valodā (bāze bija franču zonā) paziņoja, ka, vienojoties ar kuģa "Antarktīda" apkalpi, kuru viņi satikuši vienā no tuvējām (salīdzinoši) sistēmām, viņi sev līdzi atveduši "Antarktīdas" pastu. Galu galā tā atgriezīsies uz Mēness pēc četriem gadiem, tā ka pasts, iespējams, interesē radiniekus un draugus...

Galaktikas centra kuģī uzstādītais dzinējs ļāva pārvietoties pa nulles telpu ar tā saucamajiem lēcieniem. Tātad pats lidojums sastāvēja no izlidošanas atklātā kosmosā, paātrinājuma līdz kreisēšanas ātrumam, sagatavošanās lēcienam un pēc tam atkal bremzēšanas vēlamajā kosmosa punktā. Lidojums uz Plutonu un lidojums uz Galaktikas nomalēm aizņēma apmēram vienu un to pašu laiku - trīs līdz četras nedēļas. Tik daudz bija vajadzīgs paātrināšanas un bremzēšanas procedūru veikšanai. "Segeža" bija viens no pirmajiem kuģiem, kas uzbūvēts ar Galaktikas motoru. Tas bija disks, apmēram simts piecdesmit metru diametrā - no attāluma to bija grūti atšķirt no citiem galaktikas kuģiem. Lidojums uz Titānu, no kura tas tika noņemts, lai piedalītos glābšanas ekspedīcijā uz Zilo planētu, bija tā otrais lidojums. Pirms tam, pagājušajā gadā, "Segeža" piedalījās ekspedīcijā uz Siriusu. Tātad lielākajai daļai apkalpes locekļu lēciens vairs nebija nekāds jaunums. Gan kapteinis, gan Bauers, gan Kudarauskas bija pazīstami ar lēno, ne pārāk patīkamo aizmigšanas un vēl nepatīkamāko pamošanās sajūtu pēc iziešanas no lēciena. Bulgāru praktikanti un Bakovs uz šāda kuģa lidoja pirmo reizi. Tiesa, viņi vairākus seansus pavadīja Pamira institūta mācību vannās. Bet tur lēciens bija nosacīts. Kad pamosties, redzi to pašu Majakovska virsotni un to pašu jaku ganāmpulku, kam laikā, kamēr biji bezsamaņā, izdevies nokāpt dažus simtus metru zemāk no pārejas. Šoreiz starp miega sākumu un beigām iestāsies neskaitāmi kilometri, kuru skaits lai arī ir pieejams matemātikai, bet ne prātam.

Roboti aizdrīvēja vannu vākus. Viņu kustības bija mierīgas un nesteidzīgas. Viņiem tas nebija svarīgi, vai iesaiņot cilvēkus vai traukus. Antipins, dežūrmehāniķis, kurš ieies vannā pēdējais, kad būs pārliecināts, ka pārējie guļ un kuģis ir gatavs lēkt, pārbaudīja vannu un armatūras necaurlaidību, uzsmaidīja kā mūmijām satītajiem biedriem, pārgāja pie nākamās vannas....

Šajos brīžos cilvēki sāk domāt ātrāk nekā parasti. Bakovs pieķēra sevi, domājot par Melno jūru, par siltajiem pludmales oļiem, par putām, kas lido virs Aluštas krastmalas, par saules atspīdumu uz viļņiem. Viņš aizdzina noturīgo redzējumu, iedomājoties, ka staigā pa kuģi: vai nav aizmirstas, nepiespiestas, pamestas lietas? Pavliša medicīnas kabinetā? Bufetē? Vai Emīlija Karenovna iesaiņoja zilo servīzi? Bakovs no citu cilvēku stāstiem zināja, ka, izejot no lielā lēciena, noteikti tika atklāts dažādu lietu trūkums: uz liela kuģa visu neuzskaitīt, lai cik rūpīgs kapteiņa palīgs jūs būtu. Grūdiens ir tomēr ļoti spēcīgs. Bet pat to zinot, Bakovs ar visu savu būtību pretojās šādai neizbēgamībai. Tas varētu notikt uz jebkura kuģa, bet "Segeža" nedrīkst izgāzties...

Sņežina iztēlojās iznīcinātu mirušu planētu. Vējš, kas pūš starp māju skeletiem. Vai nu vecā filma, vai arī biedējošā grāmata, kas tika lasīta un sen aizmirsta, piešķīra redzes specifiku līdz detaļām: balkons, kas karājas uz siju paliekām, pulkstenis, piekārts pie staba, apstājies uz visiem laikiem, ietves vidū izmesta bērnu lelle...

Korona Vas domāja, ka pēc lēkšanas atkal būs galvassāpes, atgriezīsies īsi, negaidīti un pazemojoši ģīboņi. Pēc tam padomāja, ka kaut kāda iemesla dēļ, evolūcija apdalījusi cilvēkus, piešķirot viņiem tikai divas acis, ievērojami ierobežojot viņu redzeslauku. Viņš pats skaidri varēja aplūkot gan nodalījuma zilos griestus, gan vannas apakšu, spīdīgu un mīkstu, no apakšas apņemot ķermeni...

Agnese Kollija, kura Mazuļa iztēlē bija kļuvusi ievērojami skaistāka, ieskatījās acīs un čukstēja, ka viņa noteikti gaidīs. Pēdējā viņas parakstītā radiogramma nāca tieši pirms lēciena. Zeme-14 deva atļauju. Nākamās pāris nedēļas vai pat mēneši radiosakaru operatorus atdalīs tik noteikti, ka, pat ja Agnese gribēs beidzot pateikt “Jā” Mazulim, šī ziņa pazudīs kaut kur pusceļā līdz "Segežai", pazudīs un izplēnēs.

Antipins pārliecinājās, ka viss ir kārtībā. Ieslēdza gāzi. Viņš stāvēja uz tiltiņa vienatnē un vēroja, kā bulta sasniedz sarkano līniju. Viņš zināja, ka tagad pasažieru un astronautu domas sajaucas, pārvēršas sapņos, pazūd. Zilā gāze lēnām piepilda vannas, atdzesējot ķermeņus, droši un cieši aptinot.

“Nu ko, pienācis laiks arī mums,- Antipins sev sacīja. Ieslēdza sirēnu "nulles gatavība". Roboti paklausīgi metās pie amortizatoriem. Tikai pēdējais, kam jāaizdrīvē mehāniķa Antipina vanna, gāja aiz muguras, plaksķinot kājas uz elastīgās plastmasas. Kuģis bija miris. Gulēja, noburts. Un Antipins, tāpat kā princis, kurš meklē guļošo skaistuli, lēnām staigāja pa tā snaudošo mežu. Nav kur steigties. Deviņpadsmit minūtes līdz lēcienam... Trīsdesmit sekundes pirms lēciena "Segeža" pārbaudīja sevi: vai visi mehānismi ir gatavi, vai visas dzīvās būtnes ir droši paslēptas, vai visi roboti sevi nostiprinājuši. Ierīces ziņoja: viss ir normāli. Kuģis nodrebēja - neviens no cilvēkiem to vairs nejuta - un, pazudis kosmosā, kā submateriāls vilnis mirklī aizskrēja uz punktu deviņdesmit trīs gaismas gadus tālu no Zemes un divus miljonus kilometru - no Zilās planētas.