Pēdējais karš

Septītā nodaļa. Pazeme

1

Bakovs kļūdījās. Antipins neatstāja visurgājēju, par to nebrīdinot "Segežu". Viss bija daudz vienkāršāk.

Kad Sņežina un profesors ieraudzīja krūmos ziedus un uzkāpa kalna nogāzē, lai tos aplūkotu, Antipins ne mirkli nepazaudēja viņus un pat uzturēja sarunu ar Sņežinu - lai nodrošinātos.

Pēc tam, kad Sņežina un Kori pagājās dziļāk krūmā un pazuda starp zariem, Antipins visurgājēju aizveda līdz pašai krūma malai, kur sākās kalna nogāze. Lai to izdarītu, viņam uz brīdi nācās novērsties no biedriem, taču tas viņu pārāk neuztrauca, jo viņš dzirdēja, kā Sņežina runā ar profesoru.

Visurgājēja lūka bija atvērta, un, apturot mašīnu, Antipins izlīda līdz jostai, lai no augšas labāk redzētu, cik tālu biedri aizgājuši. Viņš redzēja, kā skafandri spīguļo un gribēja kāpt atpakaļ lejā, bet ieskatoties šķita, ka aiz profesora muguras kustas krūmi. Tie varēja kustēties arī no vēja, bet Antipins bija noraizējies un, uzlicis rokas uz augšējās lūkas malām, pavilka sevi augstāk.

Un tajā brīdī kāds vīrietis, nedzirdami uzkāpis pa visurgājēja kāpurķēdi, satvēra Antipinu aiz kakla aizmugures un spēcīgi parāva uz sevi. Negaidījis uzbrukumu, Antipins zaudēja līdzsvaru un izkrita no lūkas. Viņš mēģināja ar kāju sasniegt trauksmes pogu, bet netrāpīja. Antipins zaudēja samaņu - spēcīgās rokas sažņaudza mīkstos audus uz rīkles, un viņš iegārdzās... Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Sņežinas balss:

- Kas ar jums, Ivan Filipič?

Tajā pašā sekundē vēl trīs izlēca no krūmiem un uzklupa Sņežinai un profesoram, nometa uz zemes un sasēja. Sņežinas saucienus pēc palīdzības Antipins vairs nedzirdēja.

Uzbrucēji pavēlēja sagūstītajiem pacelties. Sņežina piecēlās un tikai tad pamanīja, ka tie ir ligonieši, ģērbušies pretradiācijas skafandros ar lielām caurspīdīgām ķiverēm, līdzīgām tām, kādas kādreiz nēsāja nirēji. Zem skafandriem varēja redzēt militāros formas tērpus. Uzbrucēji bija bruņoti ar automātiem un īsiem zobeniem pie portupejām.

- Kāpēc jūs mums uzbrukāt? - jautāja Sņežina.

Karavīrs, kuru viņa uzrunāja, noķiķināja par nesaprotamās valodas skaņām, un viņa ļenganie zilganie vaigi noraustījās.

- Kas jūs esat? - jautāja Sņežina ligoniešu valodā.

- Klusēt!, - sacīja karavīrs. Viņa balss bija apslāpēta un vāji dzirdama. Viņu ķiveres nebija pielāgotas neliela attāluma sakariem.

Profesors Kori nespēja piecelties - viņam, par mēģinājumu pretoties, smagi iesita pa muguru. Viņš sēdēja aizvērtām acīm un bieži aizsmakuši elpoja.

Viens no kareivjiem no krūmiem izvilka zaļu kasti - acīmredzot rāciju -, izvilka antenu, pie pašas ķiveres pielika mikrofonu un ātri sāka kaut ko ligoniski runāt.

Iešalcās krūmi, parādījās vēl divi karavīri - viņi vilka aiz kājām Antipinu. Mehāniķa ķivere atleca, atsitoties pret akmeņiem, un galva ar aizvērtām acīm nedzīvi un bezpalīdzīgi kūļājās ķiveres iekšpusē.

- Kas ar viņu?

Sņežina metās pie Antipina, bet viens no karavīriem viņu tik smagi pagrūda, ka viņa nokrita. Jaunpienācēji nometa Antipinu blakus Sņežinai un sarunājās savā starpā.

- Neuztraucieties, viņš ir dzīvs, - klusi sacīja profesors.

- Klausos, - karavīrs sacīja mikrofonā, un uzbrucēji sāka steigties.

Divi vilka Antipinu, viens uzlika plecos vieglo sirmgalvi. Sņežinai pavēlēja piecelties, un ceturtais karavīrs gāja aiz muguras, grūstot viņu no aizmugures ar automāta stobru. Piektais noslēdza gājienu. Viņš nesa rāciju.

Jau kāpdama pa akmeņaino plaisu, Sņežina pagriezās un ieraudzīja debesīs spīdīgu punktu - punkts krita uz kalnu dārzu. Izlūkdisks, viņa domāja un pacēla roku. Kareivis sāpīgi iesita viņai ar automātu starp lāpstiņām un izlamājās. Nē, disks viņus nepamanīja.

Karavīrs pavēlēja pagriezties pa labi, un Sņežina pamanīja šauru caurumu - ieeju alā. Karavīri tur ievilka Antipinu un Kori, Sņežina iegāja pati. Ala bija pilnīgi tumša.

- Uz priekšu, uz priekšu, - karavīrs neskaidri uzkliedza.

2

Karavīri pierasti gāja pilnīgā tumsā - acīmredzot, ceļš viņiem bija labi pazīstams. Sņežina mēģināja saskaitīt soļus, bet drīz vien sajuka. Pilnīgā tumsā ātri zaudē realitātes izjūtu. Apkārt sabiezēja tumsa, spiedīga, nomācoša, un Sņežina nespēja izvairīties no sajūtas, ka tūlīt kaut kur atsitīsies ar galvu. Viņa gāja, ar kājām taustoties pa grīdu, un kareivis visu laiku aizmugurē lamājās un ar automāta stobru grūda mugurā. Beidzot apstājās.

Apakšā kaut kas iedūcās, tad grīdā parādījās šaura, apgaismota josla. Tā kļuva platāka un pārvērtās par lūku - ieeju tunelī, kas stāviem pakāpieniem gāja lejup.

Gūstekņus ievilka iekšā, un Sņežina, paceldama galvu, redzēja, kā akmens plāksne atgriežas savā vietā, cieši nogriežot no alas.

Uz priekšu aizstiepās garš, vāji apgaismots koridors. Tagad karavīri vairs nesteidzās: viņi bija mājās un nebaidījās no vajāšanām.

Viņi sarunājās skaļāk, smējās un atcerējās, cik veikli tika veikta operācija.

Apstājās pie tērauda durvīm. Karavīrs nospieda durvju priekšā pogu, un durvis lēnām slīdēja vaļā. Aiz tām izrādījās diezgan liels vestibils. Tiklīdz ārējās durvis aizvērās, no augšas uzšļācās dušas strūklas. "Tātad", domāja Sņežina, "viņi uzmanīgi pasargā sevi no radiācijas". Duša pārstāja. Karavīri novilka savus skafandrus un, slīdot uz slapjās akmens grīdas, pakarināja tos nišās.

- Noģērbt, - kāds no viņiem, rādot uz skafandru, pavēlēja Sņežinai.

Sņežina paklausīja. Kori pats nespēja tikt galā ar skafandru, un Sņežina nāca viņam palīgā. Tad viņa palīdzēja karavīriem noģērbt Antipinu.

Atvērās iekšējās durvis, un aiz tām atradās tas pats koridors, tikai nedaudz labāk apgaismots. Pie galdiņa pie koridora ieejas sēdēja vēl viens militārists. Automāts karājās virs viņa uz āķa.

- Apsveicu, - viņš teica, ieraugot karavīrus. - Jūs tiksiet apbalvoti.

Koridora vienā pusē bija daudzas identiskas pelēkas durvis. Otra puse bija tukša. Karavīri nogādāja sagūstītos pie trešajām durvīm pēc kārtas. Iekšpusē bija klintī izcirsta telpa ar gludu cementa grīdu. Uz grīdas gulēja lupatu kaudze.

Durvis aizcirtās un sarūsējuši nograbēja aizbīdnis. Zem griestiem knapi kvēloja elektriskā lampiņa. Kvēloja nevienmērīgi, acīmredzot, motors darbojās slikti.

Sņežina izklāja lupatas pa grīdu un uzvilka uz tām Antipinu. Kori, saliecies pie durvīm, vaidēja.

- Dzert, - Antipins ierunājās, neatverot acis. Sņežina piegāja pie durvīm un iesita pa tām ar dūri. Durvis atbalsoja skaļi un ilgi. Sņežina vēl vairākas reizes iesita pa tām.

Pa koridora akmens grīdu noklaudzēja soļi. Apstājās durvju priekšā. “Actiņa” atbīdījās, un kareivis, tas kurš sēdēja pie galda koridorā, jautāja:

- Ko vajag?

- Ūdeni, - sacīja Sņežina. - Un ātrāk.

- Nenomirsiet, - vienaldzīgi nomurkšķēja karavīrs un aizgāja. Sņežina dzirdēja, kā pa grīdu nošņirkst vilktā krēsla kājas. Militārists atkal apsēdās savā postenī.

- Ak Tā! - Sņežina nodomāja. - Nu, tu tā vienkārši no manis neatbrīvosies.

Viņa ar dūri iesita durvīs un klausījās, kā sitiena troksnis izplatās koridorā ar zvanošu būkšķi. Militārists nereaģēja. Sņežina ritmiski sita pa durvīm tā, ka sitiena skaņa pārklājās ar iepriekšējo mirstošo zvana būkšķi. Tad viņa mainīja tempu un izsita ložmetēja kārtu.

Kāds nāca no gaiteņa otra gala.

- Kas notiek? - jautāja jaunā balss dežurantam.

Tas teica:

- ūdeni prasa.

- Kāpēc nedevi?

- Nenomirs.

- Atnes ūdeni, pulkvedis lamāsies. Viņam šitie nepieciešami. Es pasēdēšu tavā vietā.

Militārists nolamājās, bet aizgāja. Pēc piecām minūtēm durvis atvērās, un karavīrs iegrūda Sņežinai kvadrātveida skārda kārbu. Lodējums bija bojāts un kārba tecēja.

- Dzer.

Sņežina padzirdināja Antipinu. Viņš uz brīdi atvēra miglainās acis, gribēja kaut ko pateikt, bet atkal zaudēja samaņu. Sņežina noliecās pie profesora:

- Jūs jūtaties slikti?

- Nekas, tas drīz pāries, - sacīja profesors. - Vai mehāniķim ir labāk?

- Jā.

- Tas viss ir mana vaina, - sacīja profesors. - sasodītā vecuma aizmāršība. Pirms manas nāves šajos kalnos sāka kaut ko būvēt. Tikai ne šajā nogāzē - aiz pārejas. Es aizmirsu. Vajadzēja brīdināt kapteini.

- Es domāju, ka viņiem tur vajadzētu būt citai izejai, - sacīja Sņežina. - Ja šī ir militārā bāze, tad mūs ieveda caur slepenu rezerves ieeju.

- Jums taisnība, - Kori sacīja, viebdamies no sāpēm. - Šī ir armija. Viņi paredzēja šādu iespēju. Un tomēr, pusotra gada sēdēt šajā bedrē...

Antipins ievaidējās un pagriezās uz sāniem. Viņš centās piecelties.

- Guli, Vaņa, - sacīja Sņežina.

- Mēs iekļuvām ... lamatās?

- Slazdā, - sacīja profesors. - Ļoti muļķīgi iekritām slazdā.

- Velns parāvis! - sacīja Antipins. - galva plīst pušu. Kā viņi mūs sagūstīja? Es, atceros, izlīdu pa lūku līdz pusei, lai paskatītos, un tad kāds mani sāka žņaugt, un es nokritu. Tas arī viss.

- Pilnīgi pietiekami. Vienīgais mierinājums, - sacīja Kori, - viņi mūs nenogalināja uzreiz. Tātad, vēl negatavojas.

- Kopumā situācija nav tik slikta, - ar izspēlētu optimismu sacīja Sņežina. - Tagad mēs zinām, kur viņi slēpjas, un sazināsimies ar viņiem. Mēs taču to gribējām.

- Klusu, - sacīja Kori. - Nāk. Pa gaiteni klaudzēja zābaki.

Durvis atvērtas. Koridorā stāvēja garš karavīrs mundierī, kas bija dekorēts ar zelta izšuvumiem ar spīdīgām zīmēm uz labā pleca.

- Vai jūs varat ienākt pie manis? - jautāja militārists. - Šeit mums būs neērti sarunāties.

Sņežina vēlējās atbildēt, bet Antipins viņu pārtrauca:

- Ja man palīdzēs, tad es aiziešu. Tālu jāiet?

3

- Es jūs netraucētu, ja tas nebūtu steidzami, - iesāka augstais karavīrs, kad sagūstītie apsēdās viņa kabineta nobružātajos ādas krēslos.

Kabinets, tāpat kā kamera, bija izcirsts klintī, bet celtnieki centās tam piešķirt kaut kādu komforta izskatu. Sienas bija pārklātas ar koka paneļiem līdz krūšu augstumam, un grīdu klāja plastmasas paklājs.

- Es atvainojos par zināmu rupjību, ka mani padotie atļāvās pret jums. Bet saprotiet viņus pareizi: viņu rīcībā bija dažas minūtes, un viņi ļoti ātri un precīzi veica operāciju.

Sņežina beidzot kārtīgi aplūkoja militārpersonu. Viņš bija līdzīgs kurtam kad tas met spalvu - tikpat kalsns, ātrs un mazliet nekārtīgs. Tomēr nekārtība izskatā - formas tērpa nelīdzeni aizlāpītā piedurkne, atšķirīgi apgriezti mati pie deniņiem, netīrumi zem nagiem - uzreiz nepievērsa uzmanību. Uz karavīra krūtīm karājās melnā lingvista kaste. Parastais standarta lingvists no "Segežas".

- Kāpēc mūs vajadzēja dauzīt, sagrābt un vilkt? - jautāja Antipins. - Mēs paši atnāktu pie jums. Mēs jau ilgi meklējām tikšanos ar jums.

- Vai vēlaties pateikt, ka jums bija aizdomas par mūsu eksistenci?

- Jā, - sacīja Antipins. - Pirms dažām nedēļām mūsu grupa Kalnu dārzā atklāja svaigas pēdas. Bet mēs nezinājām, kur jūs meklēt, lai ar jums sazinātos.

- Nu, tagad viss beidzies labi, un mēs esam satikušies, - sacīja militārists. - Ļaujiet stādīties priekšā, Manves ģenerālis Vaprass. Varbūt esat dzirdējuši? Manai mātei bija īpašu preču veikals. Tagad sakiet man: kāpēc jūs mūs meklējāt?

- Kā tā - kāpēc? Mums taču jāsatiekas, - Sņežina bija pārsteigta. - Galu galā mēs visu planētu pārmeklējām, meklējam dzīvus cilvēkus.

- Ne visu uzreiz, - sacīja ģenerālis. Viņš izlīdzināja vienmērīgo matu celiņu un pārdomāti atkārtoja: - Ne visu uzreiz. Vispirms uzdošu jautājumus es. Tā ir mana specialitāte. Pirms kara es biju izlūkošanas priekšnieks.

- Ak, jā, kā tad, es tagad atceros, - sacīja profesors Kori. - Jūs pavēlējāt astoņus studentus sadedzināt dzīvus. Pēc universitātē notikušās demonstrācijas, jūs paziņojāt, ka demonstrācijas organizētāji ir pji spiegi.

- Varbūt viņi arī bija spiegi, - tāpat domīgi sacīja ģenerālis. - Katrā ziņā tuvojās karš, un mēs nevarējām pieļaut demonstrācijas. Kā jūs zināt par mani? Vai esat ligonietis?

- Jā, - sacīja profesors. - Kori no Ligonas. Botāniķis

.- Protams, man vajadzēja uzreiz uzminēt. Jūs esat atšķirīgs no viņiem. Tāpēc pāriesim pie jautājumiem. No kurienes jūs atlidojāt pie mums?

Uzreiz kaut kā neviens neatbildēja. Sņežina paskatījās uz Kori. Mori uz Antipinu. Ne tāpēc, ka viņi negribēja atbildēt, vienkārši katrā grupā vienmēr ir kāds, kurš atbild uz jautājumiem un pieņem lēmumus.

Ģenerālis šo aizķeršanos uztvēra kā nevēlēšanos atbildēt. Viņš nedaudz nolieca galvu pa kreisi. Gaidīja. Ģenerālī cīnījās konfliktējošas jūtas. No vienas puses, vajadzēja ar citplanētiešiem apieties nesaudzīgāk - iebiedēt. Laiks negaidīja - katru sekundi viņu biedri varēja atrast alu, un tad, ja paveicās, pazemes eju uz bāzi. Bet ģenerālis vēl nezināja citplanētiešu spēku. Viņu vispār nepameta ģenerāļa necienīga doma, ka šī melnmatainā sieviete varētu pastiept ar rādītājpirkstu un no viņas pirksta izšļāktu nāvējošas uguns straume. Kaut kur, kaut kādā pirmskara asa sižeta filmā ģenerālis to bija redzējis. Tur bija citplanētieši, kas nolaidās uz Munas, un tur bija kāds atjautīgs ģenerālis, kurš vadīja cīņu pret citplanētiešiem un gandrīz nomira, kad viens no viņiem uz viņu izšāva ar pirkstu. Tiesa, tajā romānā citplanētieši nebija tādi kā cilvēki. Viņiem bija četras rokas, un viņu sejas bija kā pūķiem.

Kāds karavīrs pieklauvēja, ienāca istabā, un ģenerāļa ausī čukstēja, ka pār plaisu lidinās kuģis, kurš divus skafandros izsēdinājis uz zemes.

- Neko neuzsākt. Noņemt posteņus, - pavēlēja ģenerālis. Tad viņš sausi paskatījās uz sagūstītajiem un atkārtoja jautājumu: - No kurienes jūs pie mums atlidojāt?

- Mēs atlidojām no Galaktikas centra, - Antipins atbildēja.

- Kādā nolūkā?

- Novērotāji centrā pamanīja, ka uz jūsu planētas notiek atomkarš.

- Kas ir Galaktikas centrs?

- Grūti izskaidrot. - Antipins saviebās: viņam galva burtiski plīsa no sāpēm.

- Iedzeriet ūdeni. - Ģenerālis pasniedza Antipinam glāzi.

- Galaktikas centrs, - padzēries aukstu ūdeni sacīja Antipins, - ir dažādu civilizāciju, dažādu planētu kopiena, kuras ir sasniegušas noteiktu attīstības līmeni.

- Un ja nav sasniegušas?

- Tad viņi nezina par Galaktikas centra esamību. Katra civilizācija iziet bīstamu attīstības posmu, kad iznīcināšanas līdzekļi, kara līdzekļi jau ir sasnieguši tādu robežu, ka ar to palīdzību var pilnībā iznīcināt dzīvību uz planētas. Parasti saprātīgas radības pašas pārvar šo bīstamo brīdi.

- Un ja nē?

- Ja nē, tad notiek tas, kas notika ar jums. Galaktikas vēsturē ticis reģistrēts vēl viens šāds gadījums. Bet centra ekspedīcija uz šo planētu aizlidoja vairāku simtus gadu pēc tās nāves. Lielākā daļa galaktisko civilizāciju jau ir pakāpušās pāri pašiznīcinošo karu barjerai.

- Kāpēc?

Ģenerāļa jautājumi bija aprauti un īsi. Viņam gribējās būt lietas kursā, bet paša zinātkāre viņu aizkavēja. Antipina atbildes neizskaidroja ne uz Munas ieradušos citplanētiešu spēku, ne viņu militārās iespējas, taču ģenerālis nevarēja atteikties no šīs vispārīgās informācijas. Kosmosa plašums bija paslēpts aiz Antipina vārdiem, biedējošs kosmosa plašums, kurā Ligonas ģenerālim, izrādījās, nemaz nebija vietas.

Antipins nopūtās. Viņš nebija liels meistars runāšanā. Viņš centās runāt tāpat kā kapteinis vai vismaz Pavlišs būtu runājis viņa vietā - pamatīgi un saprotami.

- Galaktika, kurā mēs dzīvojam, kosmiskā mērogā ir dzimusi nesen. Tās zvaigžņu sistēmas, kurās varēja veidoties dzīvība, attīstījās gandrīz vienlaicīgi. Atkal kosmiskajā mērogā. Atšķirība ir par dažiem gadsimtiem, piemēram mēs...

- Kas ir šie "mēs"?

- Mūsu planēta, ar kuru mēs esam dzimuši, Zeme. Mēs iesta'jāmies Galaktikas centrā tikai pirms dažiem gadiem.

- Vai jums ir atomieroči?

- Nē.

- Kāpēc? Netika izgudroti? Neizdevās?

- Naivs jautājums. Kodolieroči ir mūsu pagātne. Tie bija. Tie tika iznīcināti, kad beidzot sapratām, ka tie galu galā novedīs pie vispārējas nāves.

- Paši sapratāt?

Ģenerālis neticēja Antipinam. Sņežina to saprata no tā, kā viņa gaišās porcelāna acis sašaurinājās.

- Protams, paši. Galaktikas centrs tad par mums nezināja.

- Un pie jums bija atomkarš?

- Bija liels karš, kurā tika izmantotas divas atombumbas. Tad vēl daudzus gadus tās uzspridzināja izmēģinājumos un lai piedraudētu citiem, un armijas uzkrāja ieročus. Tas bija ļoti bīstami.

Atkal ienāca karavīrs. Ģenerālis viņu uzklausīja, nenovērsdams acis no Antipina, klusēdams pamāja ar galvu un atlaida karavīru.

- Tātad, - sacīja ģenerālis, - uzzinājuši, ka kaut kur notiek karš, jūs steidzāties to novērstu. Vai es jūs pareizi sapratu?

- Gandrīz. Kad mēs zinājām, karš bija beidzies. Uzzinājām, ka uz planētas cilvēki ir miruši. Bet mēs cerējām izglābt vismaz daļu cilvēku.

- Priekš kam?

- Lai viņi dzīvotu. Lai dzīvotu jūsu planēta.

- Bet jūs atļauju mums paprasījāt?

- Kam?

- Ligonas likumīgās valdības atļauju.

- Tāda neeksistēja.

- Mēs pastāvējām - es esmu uzskatāms piemērs.

Antipins nevarēja noturēties nepasmaidījis.

- Kas tad tā par valdību, - viņš sacīja, - kura slēpjas alā pēc tam, kad ir ļāvusi planētai iet bojā? Kā mēs varētu zināt, ka jūs esat dzīvs? Jūs pamatīgi slēpāties.

- Tā nav mūsu vaina, ka planēta gāja bojā. Nāvējošo gāzi palaida pji. Mūsu ienaidnieki. Visa dzīvā ienaidnieki. Barbari.

- Bet jūs uzspridzinājāt visas viņu pilsētas. Vēl pirms viņi palaida gāzi.

- Pji - zvēri un slepkavas, - sacīja ģenerālis, un Sņežinai šķita, ka tajā brīdī viņš tic saviem vārdiem. - Pji izgudroja sev dzīvu dievu, pielūdza viņu un upurēja cilvēkus. Jūs par to nezinājāt? Tomēr tagad saruna nav par to. Jūs mēģiniet pārliecināt, ka ieradāties pie mums, lai palīdzētu planētai. Bet pēc tam? Ja jūs atrastu dzīvus cilvēkus? Vai jūs pārvērstu planētu par koloniju?

- Kāpēc mums tas būtu vajadzīgs? - atbildēja uz jautājumu ar jautājumu Antipins.

Viņš bija noguris, bet savu vājumu nedrīkstēja parādīt. Antipins saprata, ka ģenerālis jebkuru vājuma izpausmi uztvers kā savu paša spēku. Bet joprojām bija iespējas vienoties, kaut kā saprast vienam otru. Un nedrīkstēja atstāt novārtā šīs iespējas.

- Es vēl nezinu, kāpēc. Es neesmu pietiekami pazīstams ar jums. Bet nemēģiniet mani pārliecināt, ka esat filantropi. Labi. - ģenerālis piecēlās. - Tagad mani interesē dažas konkrētas detaļas. Man tie nav vajadzīgi vienkāršas ziņkārības dēļ, un es vēlētos, lai jūs uz maniem jautājumiem atbildētu vaļsirdīgi, īsi un ātri. Laiks iet uz beigām.

Ja ģenerālis nebūtu izteicis šo brīdinājumu, Antipins būtu turpinājis vaļsirdīgi atbildēt uz visiem jautājumiem. Bet pēc tā, kā izmainījās ģenerāļa tonis, kad viņš piecēlās un staigāja pa kabinetu, Antipins saprata, ka vispārējā saruna ir beigusies. Vai arī pārnesta uz nākotni. Sākās pratināšana. Un šo pratināšanu veica izlūkdienesta vadītājs, kurš jau sen tam bija specializējies. Antipins atcerējās vēsturisko filmu, kurā arī ģenerālis staigāja pa istabu, tikai citā, zemes mundierī, un arī sacīja, ka uz jautājumiem jāatbild īsi un vaļsirdīgi.

- Es vienmēr atbildu vaļsirdīgi, - sacīja Antipins.

- Ļoti labi. Pirmais jautājums: cik jūsu ir uz kuģa?

Antipins atvēra muti, lai atbildētu, bet Sņežina, neslēpdamās, uzkāpa viņam uz kājas. Antipins paskatījās.

- Neatbildi, - sacīja Sņežina, redzot, ka ģenerālis pamanījis viņas kustību.

Ģenerālis pasmaidīja un nospieda pogu uz galda. Viņš jau bija sapratis, ka citplanētieši neprot šaut no pirksta. Viņi nervozē.

- Aizvediet sievieti prom, - ģenerālis sacīja ienākušajam karavīram. - Un šo veci. Un salieciet viņus atsevišķi, lai viņi nesarunātos.

Kad viņi tika aizvesti, ģenerālis atkal pievērsās Antipinam.

- Es ceru, ka mēs ar jums vienosimies, - viņš teica. - Jūsu ceļabiedri nevar būt atbildīgi par savu rīcību un nevar saprast situācijas nopietnību, kurā atrodas. Ja jūs sakāt patiesību, tad jūs jau ilgi nekarojat, bet militārām lietām, tāpat kā izlūku lietām, nepieciešama profesionalitāte. Ja jūs to nepraktizēsiet, tad jūs varat zaudēt kauju arī pret vāju ienaidnieku. Jūs neesat profesionāļi. Es esmu profesionālis. Tātad jums būs jāpaklausa.

- Es piekrītu atbildēt uz jūsu jautājumiem, - sacīja Antipins. - Bet arī es uzdošu jautājumus. Un, pirmais, vissvarīgākais jautājums: kāpēc jums tas viss ir vajadzīgs?

- Kas?

- Kāpēc jums vajadzēja mūs nolaupīt? Kāpēc vajadzēja vilkt uz šejieni? Kāpēc pratināt un draudēt, kāpēc lepoties ar profesionalitāti? Galu galā galu galā mēs nekad nemēģinājām no jums slēpties, neatteicāmies no sarunām un neatsakāmies arī tagad.

- Kā lai mēs zinām, ka jūs sakāt patiesību? Lieciet sevi manā vietā. - ģenerāļa balsī ieskanējās vecas skumjas. - Mēs jau daudzus mēnešus dzīvojam pazemē. Mēs to nebijām aprēķinājuši. Ir arī labi, ka ala, kuru atradām, teicami pasargāja mūs no radiācijas, un pazemes ezers alā izrādījās pietiekams ūdens avots. Esmu pārliecināts, ka nekur citur uz Munas šādi apstākļi nav saglabājušies.

- Jā, cilvēku vairs nav, - piekrita Antipins. - Vismaz mēs neatradām to pēdas.

- Lai izdzīvotu, man nācās atbrīvoties no liekajām mutēm, - domīgi sacīja ģenerālis.

- Jūs nogalinājāt savējos?

- Jā. Palika mazākums. Sākumā alā bija trīs reizes vairāk cilvēku. Un pat vairāki civilie politiķi - patricieši, ministri. Mēs viņus likvidējām. Tā bija smaga nepieciešamība. Ja stiprākie nebūtu uzvarējuši, visi būtu miruši. Neko nevar darīt Un tad mēs uzzinājām, ka pie mums ir atlidojuši viesi. Mēs jums sekojām. Dažas nedēļas, tagad nolēmām rīkoties.

- Kāpēc tādā veidā? Vai nebūtu labāk sazināties ar mūsu kuģi? Parunāt ar kapteini vai Galaktikas centra pārstāvjiem.

- Mēs labprātāk runājam, diktējot savus noteikumus. Mēs neticam jums un nekad neticēsim šīm saldajām muļķībām par palīdzību bojā gājušai planētai. Būsim godīgi: vai jūs interesē mūsu šahtas? Mūsu pilsētas? Mūsu mākslas darbi? Mūsu lauki? Kas?

- Viss mūs interesē, - sacīja Antipins (kā sāp galva!), - gan pilsētas, gan lauki, gan cilvēki, bet priekš jums pašiem.

- Muļķības, - ģenerālis sacīja ar pārliecību. - Pat man nerūp šo cilvēku liktenis. Bet es nevaru izdzīvot viens pats. Tāpēc mēs dzīvojam kopā. Kā redzat, es esmu atklāts un ceru, ka pretī jūs būsiet tikpat atklāts. Un tāpēc es jautāju: cik cilvēku jums ir uz kuģa?

- Bet cik jūsējo ir šeit?

- Tā nav atbilde. Es jūs brīdinu, man ir krājumā daži ietekmes pasākumi, par kuriem jums pat nav aizdomas. Kā kuģis ir bruņots?

4

Divi karavīri ievilka Antipinu kamerā un nometa viņu uz grīdas. Viņa seju klāja liels zilums. Antipins skaļi grieza zobus, tik skaļi, ka Sņežinai šķita, ka viņa zobi drūp.

- Netuvoties, - sacīja viens no kareivjiem Sņežinai, kas steidzās pie mehāniķa. - Ej! Tava kārta.

Un viņš aizvilka Sņežinu uz durvīm.

Ienākot kabinetā, Sņežina iekšēji sarāvās. Joki beigušies. Svešinieki izrādījās ienaidnieki. Bet, ja viņi ir ienaidnieki, tad briesmas draud gan kuģim, gan kupolam. Nāve. Sņežina nedzirdēja, ko ģenerālis teica par profesionāļiem Antipinam, taču viņa saprata, ka viņa atrodas tādu cilvēku varā, kuru profesija ir slepkavība. Kupola un kuģa iedzīvotāji visu mūžu nodarbojās ar pavisam citām, mierīgām lietām.

- Nu, lūk, te nu jūs esat. - Ģenerālis gandrīz sirsnīgi piecēlās no galda. - Es ceru, ka jūs paskatījāties, cik tālu noveda jūsu pavadoņa spītība. Apsēdies. Sākumā es gribu teikt, ka jūsu situācija ir bezcerīga. Pilnīgi bezcerīga. Jūsu biedri mēģināja jūs atrast, bet no tā nekas neiznāca. Turklāt tikai tagad es uzzināju, ka viņi atrodas alas priekšējā zālē un maz ticams, ka no turienes izies. Vai vēlaties paskatīties?

Ģenerālis atvēra aizkarus blakus galdam, un tur parādījās mazs televizora ekrāns. Ģenerālis to ieslēdza. Ekrānā parādījās izplūdis melnbalts lielas tumšas telpas attēls, ko apgaismoja viena prožektora gaisma. Tās vidū stāvēja saujiņa cilvēku skafandros. Sņežina piegāja tuvāk ekrānam. Skafandri bija pazīstami. Tie bija uz Zemes ražotie skafandri.

- Jūsu biedri, - atkārtoja ģenerālis, - atrodas tajā alā, caur kuru jūs atveda šeit. Viņi vēlreiz pierādīja, ka viņus nevar saukt par profesionāļiem. Viņi ir lamatās. Un kā tas tiks darīts tālāk, es jums tagad parādīšu. Diemžēl jūsu pavadonis zaudēja samaņu, pirms es uzzināju par šādu notikumu pavērsienu, kas mums ir izdevīgs. Paskaties.

Ģenerālis nospieda pogu, un Sņežina ieraudzīja, ka figūriņas uz ekrāna pagrieza galvas pret prožektoru. Alā kaut kas notika. Lūk, viņi skrien uz otru alas galu...

- Neliels nobrukums, - ģenerālis mierīgi sacīja. - Ieeja, caur kuru viņi iekļuva, aizbruka. Viņi nevar izkļūt. - ģenerālis izslēdza ekrānu. - Nākotne ir jūsu ziņā, dārgā meitene. Jūs lieliski saprotat, ka mēs varam kontrolēt katru no tiem četriem cilvēkiem alā. Ja nepieciešams, mēs viņus varam nogalināt. Un nekas pasaulē viņus neatgriezīs.

Sņežina klusēja. Acīmredzot, ģenerālis vēl nezina par korona Vas aprīkojumu. Droši vien nezina. Un tiešām viņi neko daudz nevar zināt. Redzēt kuģi - viņi redzēja. Ģenerālis šo vārdu lieto visu laiku. Acīmredzot viņi arī ieraudzīja kupolu, bet tuvāk nokļūt nevarēja. Tātad, kas viņiem galu galā ir vajadzīgs? Tikai iznīcināt mūs? Ģenerāļa balss bija vienmērīga un emocionāla. Varbūt vaina bija lingvistā, kurš nespēja nodot intonāciju. Un atkal jautājums:

- Cik no jums ir uz kuģa? Ar ko kuģis ir bruņots?

Pārsteidzoši aprobežotas ir šī cilvēka domas. Viņš uztver kuģi kā pretinieku un tikai kā pretinieku. Viņš vēlas ar to karot. Viņš vēlas to sakaut.

- Jūs domājat, ka karš ar jums ir bezcerīgs? - saka ģenerālis. - Jūs domājat, ka aiz jums stāv varena civilizācija, kas atnāks palīgā? Nu, pieņemsim, ka mēs esam pārvērtējuši savus spēkus, palīdzība atnāks. Bet kāds labums no tā jums? Līdz tam laikam jūsu vairs nebūs.

- Mēs netaisāmies ne ar vienu karot, - saka Sņežina. - Mēs nevienu negribam iznīcināt. Vai jūs nesaprotat, ka pasaule var būt par soli augstāka nekā tā, kurā jūs dzīvojat? Jā, mēs esam spēcīgāki par jums, acīmredzot, mēs varētu iznīcināt gan jūs, gan jūsu planētu...

- Lūk tā jau ir saruna, - sacīja ģenerālis. - Nav pagājusi pat stunda, kā jūs, mieru mīlošie un lēnprātīgie, sākat runāt par iznīcināšanu. Tas ir raksturīgs katram cilvēkam, vienkārši ir nepieciešams parakties dziļāk.

- Atkal jūs neļāvāt man pabeigt un visu interpretējāt kā gribējāt, - sacīja Sņežina. - Jā, mēs to varētu izdarīt. Bet tas nenotiks. Jūs saprotat, ka tas nav iedomājams.

- Katram dzīvam ķermenim, katram organismam ir pašsaglabāšanās instinkts, - sacīja ģenerālis. - To es mācījos jau skolā. Organisms, kuram nav šī instinkta, nomirst. Viņu apēdīs.

- Karš nav šī instinkta obligāta sastāvdaļa.

- Ko darīt, ja jums uzbruks? Ja ienaidnieki nolaižas uz jūsu planētas? Vai jūs barojat viņus ar saldām maizītēm?

- Jūs nezināt dažus attīstības likumus. Viens no tiem, vispārīgais, ir tas, ka civilizācija, kas ir uzaugusi, lai iekarotu starpzvaigžņu telpu, pārtrauc uztvert karu kā daļu no savas pastāvēšanas. Kosmosa izpēte ir pieejama tikai tiem, kuri ir atteikušies no kariem. Daba ir tik spēcīga un bīstama, ka domājošām būtnēm ir jāapvienojas, lai cīnītos pret to. Tas ir grūtāk nekā visnežēlīgākais karš.

- Mani neinteresē jūsu likumi. Likumi tāpēc izgudroti, lai tos pārkāptu. Es uzdevu jautājumu: kas notiks, ja ienaidnieki uzbruks jūsu planētai?

- Mēs aizstāvēsim sevi. Bet es atkārtoju, ka šie ienaidnieki nevar būt saprātīgi. Vismaz tas vēl nekad nav noticis.

- Es esmu saprātīgs. Un pašlaik es esmu jums vairāk ienaidnieks nekā draugs.

- Jūs iznīcinājāt sevi, pirms iemācījāties būvēt starpzvaigžņu kuģus.

- Mēs sevi neesam iznīcinājuši. Mēs iznīcinājām pārējos. Tātad, mūsu rokās ir jūsu biedru liktenis. Tagad viņi sēž alā un nevar iziet. Man ir aizdomas, ka pēdējā dienā jūsu kapteinim pietrūks labākās komandas daļas. Vai jūsu kuģis ir bruņots?

- Jā, - sacīja Sņežina.

Viņa stāstīja patiesību. Kuģis bija aprīkots ar aizsardzību no dabas spēkiem, no tālu planētu pārsteigumiem. Tātad, ja nepieciešams, viņš varēja pasargāt sevi no ienaidniekiem.

- Jau labāk. Pastāstiet, kāda veida ieročiem. Tikai īsāk.

- Ja godīgi, es neesmu speciāliste. Esmu skolu beigusi praktikante uz mūsu kuģa.

Sņežina runāja lēnām. Galvenais tagad ir laiks. Uz "Segežas" viņi atradīs iespēju atbrīvot cilvēkus no alas. Katra minūte bija tīrs zaudējums ģenerālim viņa karā, kuru Sņežina izkaroja šeit, pazemē; pirmajā un pēdējā karā, kurā viņai bija jāpiedalās.

- Vai ir kāda parole, ar kuru jūs varat iekļūt kuģī? Es nešaubos, ka tāda pastāv. Netaisiet pārsteigtas acis. Es neticēšu, ka jūs tik ļoti...

Ģenerālis ieslēdza televizora ekrānu. Nelielas figūras skafandros pulcējās pie prožektora un mēģināja kaut ko darīt ar akmeņiem, kas bloķēja ieeju.

- Vēl minūte - un viņi nebūs dzīvi. Man nav ko zaudēt. Jums vajadzētu viņus pažēlot. jūs tomēr esat filantropi.

- Es jums pilnīgi godīgi saku: ticiet man vienreiz mūžā! - Sņežina bija sašutusi. - Nav mums nekādu paroļu...

- Viņa tiešām runāja vaļsirdīgi. Un tā nebija viņas vaina, ka ģenerālis nevarēja viņu saprast. Viņi runāja dažādās valodās, kaut arī formāli lietoja vienu. Katrs cilvēks vērtē citus pēc standartiem, pēc kuriem viņš pats ticis audzināts, un tāpat izvērtē apkārtējo rīcību. Varbūt, ja Sņežina runātu ar pārstāvi, kas ir daudz augstāks par Zemes civilizāciju, ar pēctehniskās civilizācijas pārstāvi, viņas domas un centieni būtu šķituši primitīvi un ne vienmēr skaidri saprotami viņas sarunu partnerim. Varbūt arī Sņežina viņam nenoticētu tāpat kā ģenerālis Vaprass neticēja viņai. Sņežina nebija naiva meitene, kas nezin pagātni, kā zinātniskās fantastikas romānos dažreiz tiek attēloti nākotnes cilvēki. Viņa lieliski pārzināja Zemes vēsturi un viņai bija skaidrs priekšstats par to, ko inkvizitori vai gestapo karavīri teica un darīja ar saviem upuriem. Bet, saskaroties ar tālo pagātni, pat daļēji pazīstamu, jūtas atsakās uztvert realitāti. Un viss notiekošais ir nereāls, murgains, bet ar to bija jācīnās. Jo ja necīnīties ar pagātni, tā var uzvarēt. Uz laiku, ierobežotā pasaules vietā, bet var. Un tad kļūdas izlabot ir daudz grūtāk nekā tās izdarīt.

- Ja es zinātu, kas jums nepieciešams, - izmisumā sacīja Sņežina. - Ja es zinātu! Bet jūs uzdodat jautājumus, neko nepaskaidrojot. Vai vēlaties karot ar mums? Tas ir smieklīgi, jūs pats saprotat.

- Varbūt ar lauku es jums paskaidrošu, ko es gribu, bet vispirms jums joprojām būs jāpastāsta, kā nokļūt uz jūsu kuģa. Un kad atbildēsiet, skaties uz ekrānu. Jūsu rīcībā trīs minūtes.

Šajā brīdī istabā ienāca karavīrs un, noliecies pie ģenerāļa, klusi sacīja:

- Nemirstīgais ir atpakaļ. Svarīgas ziņas. Nemirstīgais, nemirstīgais ... Kur Sņežina dzirdēja šo vārdu? No Kudarauskas? No Devkali?

Ģenerālis jautāja: - Tiešām?

- Viņš bija tur un sazinājās.

- Tā-a. Aizvediet sievieti.

Kad Sņežina gāja pa koridoru uz savu kameru, viņa pēkšņi nodomāja: “No kurienes ģenerālim lingvists? Vai ģenerālis bija uz kuģa? Vai kāds no viņa ļaudīm? Varbūt viņš ir tur arī tagad? Kāpēc tad ir visi šie jautājumi?

5

Uz "Segežas" tiltiņa visi pulcējās pie ekrāna.

- Labsirdīgu joku laiks beidzies, - sacīja korona Aro. Viņš bija pirmais, kurš pateica šos vārdus, kurus agrāk vai vēlāk kādam vajadzēja pateikt. - Nobrukums nebija nejaušs. To mēs visi zinām. Saziņa ar tiem, kas palika alā, ir pārtraukta. Es iesaku nekavējoties uzņemt kuģī visus tos, kas dzīvo kupolā. Kuģis ir drošāks. Gadījumā, pat ja mūsu biedri nomirtu, jālido prom. Bez Galaktiskā centra padoma mēs neko nevaram izdarīt.

Bauers pievērsa uzmanību tam, cik labi korona iemācījies runāt krieviski. Domai nebija nekāda sakara ar lietu, un Bauers mēģināja to padzīt. Bauers nepiekrita koronam Aro. Liekas, ka visi vārdi ir pareizi, bet tajā pašā laikā nekādā veidā nav iespējams piekrist.

- Varbūt nobrukums tomēr bija dabīgs? - viņš jautāja.

- Vienalga, lai izsistos cauri vajag stundu vai divas, - sacīja Kudarauskas.

- Ko jūs teiksiet? Kapteinis pajautāja ogļracim Renci, kurš joprojām sēdēja stūrī un drūmi klusēja.

- Es domāju, - lēnām iesāka Renci, - jūsu cilvēki un Kori nonāca militāristu rokās. Kā militāristi izdzīvoja, es nesaprotu. Droši vien klintīs atradās raķešu bāze. Jāatrod dokumenti. Pārmeklēt Aizsardzības ministriju Ligonā. Tur var būt tās plāni. Maz ticams, ka alai ir viena ieeja. Tā ir pārāk maza.

- Nav laika, - sacīja korona Aro. - Mums jāielaužas alā. Ja mūsu biedri nogalināti, nekavējoties evakuēt visus, kas vēlas lidot kopā ar mums. Galaktikas centrs izlems.

- Varbūt Renci ir taisnība, - sacīja kapteinis. - Mums ir glābšanas kuteris. Lai aizlidotu uz Aizsardzības ministriju, vajadzēs mazāk nekā stundu. Tiesa, mums gandrīz nav cilvēku.

- Es varu lidot, - sacīja ogļracis. - Tātad tikai viens no jums būs nepieciešams, lai vadītu mašīnu.

- Es lidošu, - Bauers sacīja. - Kudarauskas paliks.

- Es piekrītu Renci, - sacīja kapteinis, - steidzami jāpārmeklē Aizsardzības ministrijas arhīvi. Bauer, norīkojiet, lai raķetē tiktu ielādētas mazās Smadzenes. Bez tām nevar iztikt. Vai tām ir Ligonas valodas programma?

- Jā, - Bauers īsi atbildēja un, ieslēdzis iekšējos sakarus, pavēlēja robotiem.

- “Segeža", "Segeža", es kuteris, - uz tiltiņa atskanēja Bakova balss. - griežam iezi ar lāzeru. Darbs vēl divām stundām. Ar Pavlišu nav sakaru.

- Lūk ko, Bakov, - kapteinis atbildēja. - Atstāj robotus griezt klinti, nedaudz piecelies un lido apkārt kalnam. Varbūt alai ir cita izeja. Galvenā. Tu mani saprati?

- Skaidrs, Genādij Sergejevič, - sacīja Bakovs. - Mēs te centāmies izklauvēt klinti, un mūsējie atbildēja." Bet grūti dzirdēt. Vispār dzīvi. Līdz saziņai.

- Līdz saziņai, Aleksej, - sacīja kapteinis.

- Varbūt nobrukums tomēr nejaušs, - sacīja Bauers.

Korona Aro noliedzoši papurināja galvu.

Kapteinis devās pie pults un ieslēdza signālsistēmu.

Bākas, kas ieskāva kupolu un Segežu, atbildēja ar krāsainām gaismām.

- Zenonas, es iešu paēst, - sacīja kapteinis. - bet tu acis nenolaid no ekrāna. Jā, un ieslēdz tālsatiksmes pelengatoru.

Kapteinis devās pie durvīm aiz Bauera un Renci, bet apstājās, paskatījās uz koronu Aro un ogļracim sacīja:

- Renci, pirms jūs aizbraucat, pastāstiet savējiem, lai ir gatavi iekāpt kuģī." Katram gadījumam. Sakiet uzmanīgi, lai nesākas panika. Vai jūs varēsiet?

- Varēšu. - Renci skumji pasmīnēja. - Mēs esam pieraduši bēgt bumbu patversmēs.

6

Prožektors strādāja. Tā bija autonoma ierīce, kas nebija savienota ar robotu. Mazulis ar Devkali aizvilka to tālāk no ieejas.

- Nokļuvām slazdā, - sacīja Mazulis. - Kā bērni, nokļuvām. Lai aizvērtu šo caurumu, nav jābūt domājošai būtnei. Skudras arī būtu mūs iesprostojušas. Lai vēlāk apēstu ar visām ķidām.

- Nekrīti panikā, Cigankov, - sacīja Pavlišs. - Pagaidām nekas nav noticis. Vismaz mēs tagad esam tuvāk savējiem, nekā bijām agrāk. Mēs vienkārši vēl neesam atraduši parādes durvis, kas ved pie viņiem. Pašiem nobrukumu nenovākt?

- Nē, - sacīja Raikovs. - Nenovākt.

Alas tumsa un smagums uz viņu iedarbojās nomācoši. Viņš runāja klusi, gandrīz čukstā.

- Skaļāk, - sacīja Pavlišs. - Nepadodies skumjām. Viens man teica, ka viņš trīs dienas nosēdēja alā Kamčatkā, un ko jūs domājat?

- Ko?

- Tika ārā.

- Man ir sajūta, ka mūs novēro, - sacīja Devkali. - No turienes. - Viņš neskaidri parādīja roku uz augšu un uz sāniem.

- Varbūt, - Pavlišs piekrita.

- Klusu!

- Kas?

- Vai dzirdi? - jautāja Mazulis.

Tikko dzirdami atskanēja klauvēšana. No ieejas alā.

- Mūsējie, - sacīja Pavlišs.

- Es atbildēšu,- sacīja Raikovs.

Pavlišs devās pie melnās sienas, pielika ķiveri pie akmens. Tā bija labāk dzirdams. Tuk-tuk, - kāds klauvēja. Tuk-tuk, - Pavlišs piesita atpakaļ.

- Vai kāds zina Morzes kodu? - viņš jautāja.

- Jā, - sacīja Hristo. - Es eksāmenu pagājušajā gadā noliku. Hristo izklauvēja: "Mēs esam dzīvi".

“Labi,” pēc ilgas pauzes nāca atbilde. - "gaidiet mūs".

- Acīmredzot ilgi būs jāgaida. Viņi baidās spridzināt, sacīja Mazulis.

- Kā lai viņi zina, ka visa ala nesabruks?

- Jā, un arī mēs nezinām.

Minūti viņi stāvēja, klausoties sitienus. Tāls rībiens stāstīja, ka no ieejas izkritis klints gabals. Atkal piesitieni, bet tikpat tāli.

- Pamatīgi mūs iesprostoja, - čukstēja Hristo Raikovs.

- Bet ja mēs mēģinātu iet viņiem pretī? - jautāja Devkali. - Jums ir divas staru pistoles.

- Nepalīdzēs. Tikai iztērēsim lādiņu. Bet tas var izrādīties noderīgs, - atbildēja Pavlišs. - Lūk ko, kamēr mēs šeit esam ieslodzīti, mēs velti netērēsim laiku. Visticamāk, mēs šeit tikām izolēti, jo nonācām pārāk tuvu viņu patversmei. Un ieejai vajadzētu būt kaut kur tuvumā. Mēs pārmeklējām sienas. Joprojām paliek grīda un griesti. Grīda ir ticamāka. Darīsim tā: tu, Raikov, un tu, Devkali, paliksiet šeit, ēnā, aiz prožektora. Mēs ar Mazuli, kā vairāk pieredzējuši, centīsimies pastaigāt pa zāli. Varbūt atradīsim kaut ko interesantu.

- Ja viņi varētu un gribētu, viņi mūs nogalinātu, kamēr mēs ar Mazuli staigājām gar sienām. Bet kāpēc lai viņi mūs nogalinātu? Nāc, Mazuli. Mēs ņemsim līdzi vienu lāzeru. Otru atstāsim Hristo. Ņem. Ja gadījumā kas, piesedziet ar uguni. Jums skolā tika mācīts, kā rīkoties ar šo lietu?

- Jā, - sacīja Raikovs. - Bet nemācīja šaut cilvēkus. To mūs nemācīja.

- Es nemācu tevi šaut uz cilvēkiem, - Pavlišs drūmi atcirta. - Es pats ienīstu cilvēku šaušanu. Un neesmu šāvis. Bet, ja būs nepieciešams, es to izdarīšu. Nevar zināt kā tur klājas mūsējiem. Mazuli, pa zāli tā vienkārši, nestaigā. No akmens uz akmeni, ar pārskrējieniem. "A la Ger - com a la Ger".

- Vai tas ir franču valodā? - jautāja Mazulis.

- Jā. Un tas nozīmē: "karā - kā karā". Ja ir bail, paliec šeit.

- Kāpēc lai es baidītos? - apvainojās Mazulis.

Plāksni, kas pārklāja ieeju pazemē, pirmais atrada doktors. Viņš uzreiz neticēja savām acīm - plāksne bija rūpīgi piedzīta, un tikai nejaušs laternas slīdošais staru kūlis alas grīdā atrada tievu, pārāk taisnu, lai būtu dabiska, plaisu. Pavlišs vadīja lukturīti gar plaisu līdz tās galam un redzēja, kā tā nogriežas taisnā leņķī.

- Mazuli, - viņš pasauca, - panāc šurp.

- Atradi kaut ko? - jautāja Mazulis, nākot klāt. - Aha... un tiešām...

- Ne no vietas, - mierīga, auksta balss teica krievu valodā. Balss skanēja kaut kur no augšas, atstarojās no alas sienām un pēc tam atbalsojās: "Eesta!" - Nomest ieroci! Ja mēģināsiet pretoties, jūs tiksiet iznīcināti! - balss turpināja tikpat mierīgi.

Ne Mazulis, ne doktors nebija pieradināti pacelt rokas un nomest ieročus. Viņiem vienkārši iepriekš tas nekad nebija jādara. Viņi abi, ne vārda neteikuši, metās stalaktītu mežā.

Nolaužot akmens šķembu fragmentus nodārdēja ložmetēju kārtas.

- Oh, velns! - izlamājās Mazulis. - Man, šķiet, trāpīja.

- Rāpo šurp, - sacīja Pavlišs. Un viņš no visa spēka uzkliedza: - Hristo, izslēdz prožektoru!

Alā nokrita tumsa.

Tā karš atkal atnāca uz planētu Muna.