Pēdējais karš

Astotā nodaļa. Pēdējais karš

1

Profesors Kori sēdēja atsevišķi no Sņežinas un Antipina. Viņš neko nezināja par to likteni, varēja tikai nojaust, ka, ja viņu vēl liek mierā, tad militārpersonas aizņemtas ar pārējiem kosmonautiem. Uz ģenerāļa izturēšanos Kori skatījās prātīgāk nekā Sņežina. Bez ilūzijām. Viņš jau ilgu laiku pazina ģenerāli. Pēc grezniem portretiem žurnālos, pēc paziņojumiem par tiesu procesiem un pučiem. Viņš pazina arī citus ģenerāļus un radās aizdomas, ka ne tikai Vaprass atradis patvērumu pazemē. Kori pārmeta sev to, ka savlaicīgi neatcerējās par militāro celtniecību kalnos.

Viņš piecēlās no lupatas kaudzes. Sāpēja sirds. Ļoti, ļoti sāpēja sirds. Kori bija aizmirsis, vai "Segežā" varētu atjaunot vecas sirdis. "Ja es atgriezīšos," viņš domāja, "būs jāpajautā doktoram Pavlišam." Kori pat nenojauta, ka Pavlišs ir ļoti tuvu, alas augšējā zālē.

Vai Sņežina un Antipins būs tik naivi, ka pateiks ģenerālim visu, ko viņš vēlas zināt? Vai viņi nesaprot, ka ģenerālis negatavojas pakļauties jaunajai kārtībai uz planētas? Briesmas draud gan kuģim, gan kupolam. Kupolam un visiem tā iedzīvotājiem, kuri domā, ka ir pārdzīvojuši pēdējo karu. Bet karš var sākties no jauna kuru katru mirkli. Un tad neviens to nepārdzīvos. Izņemot pazemes ģenerāļus.

Kori ar pirkstiem paklauvēja sienas. Divas no tām bija cietas, izgrebtas klintī. Viena, pret koridoru vērstā, acīmredzami bija tērauda. Kori visvairāk interesēja ceturtā siena. Tās augšpusē bija lodziņš, pareizāk sakot, plaša sprauga, kas savienoja kameru ar blakus esošo telpu. Tajā bija tumšs. Ja varētu tur iekļūt...

Kori varēja aizsniegt ar rokām līdz spraugas malai - kamera bija zema un diez vai bija paredzēta, lai tajā turētu ieslodzītos. Visticamāk, sprieda profesors, šādās kamerās dzīvoja karavīri. Un viņi nedzīvoja necik ērti. Saliekamās gultas - divas - bija sagāztas un ar ķēdēm pieķēdētas pie sienas. Nevienam neienāca prātā, kaut vienu atgāzt atpakaļ, gūsteknim. Varbūt nebija norādījumu, bet paši karavīri neko nedomāja. Vai varbūt profesoru ilgi negrasījās turēties šajā telpā. Ja viņi joprojām runā ar citplanētiešiem, tad, visticamāk, netērēs laiku ar savējo veci.

Kori mēģināja pievilkties līdz plaisai ar rokām, taču tas bija bezcerīgi. Vājās rokas nespēja pacelt ķermeni pat centimetru no grīdas.

Profesors bezspēcīgi noslīga pret sienu. Nebija izejas.

Durvis nograbēja. Atverē stāvēja militārpersona. Ģenerālis. Vēl viens ģenerālis. Viņa formastērps bija saburzīts un saplēsts. Uz kājas, tieši virs ceļgala, pletās tauku traips. Ģenerālis bija biezi apaudzis ar stīvu, durstīgu bārdu. Viņam bija dīvaina seja, it kā kāds apzināti būtu pievienojis lielgabarīta degunu un ausis normāla izmēra galvai - aiz tām pazuda citas viņa sejas pazīmes.

- Profesor Kori, - sacīja ģenerālis. - Mēs ar prieku sveicam jūs.

- Kā jūs mani pazīstat? - jautāja Kori.

- Klusāk, klusāk, tas viss ir ļoti vienkārši. Es ieskatījos Vaprasa kabinetā. Viņam nemanot, protams. Es jūs atpazinu. Reiz, apmēram pirms pieciem gadiem, es biju komisijā par jūsu izmēģinājumiem. Jūs esat aizmirsis mani. Bet es jūs atceros. Man ir laba atmiņa uz sejām. Vai jūs atļausit man ar jums parunāties?

- Lūdzu, - atbildēja Kori, izmisīgi mēģinot atcerēties, kur viņš bija redzējis šo ģenerāli. Varbūt tajā sanāksmē - bet tādu bija daudz - ģenerālis arī bija klāt nepamanīts?

Ģenerālis izņēma no kabatas lielu atslēgu, atskrūvēja vienu no ķēdēm, kas turēja gultu, un, atgāžot to prom no sienas, uzaicināja profesoru apsēsties.

- Es pie jums paslepus. Tā teikt, konfidenciāli. Es ceru, ka esat patriots?

- Jā, - profesors atbildēja. - savā ziņā.

- Bet man likās, - sacīja ģenerālis, - ka jūs atstājāt šo pasauli pirms kara sākuma. Vai arī esmu aizmirsis?

- Es esmu miris, - Kori sacīja. - Es nomiru, acīmredzot, apmēram trīs mēnešus pirms kara. Un labi izdarīju.

- Kā jūs pavēlēsiet to saprast? Tēlainā nozīmē?

- Nē, vistiešākajā veidā, - atbildēja profesors. - Es nomiru, bet citplanētieši mani atdzīvināja.

- Pagaidiet, pagaidiet... - ģenerāļa izbrīns bija diezgan patiess. - Cilvēku nevar atdzīvināt.

- Mēs to nevaram izdarīt, bet, gods saulei, Visums nebeidzas ar mums. Ir citas pasaules, kas daudz labākas par mūsējo. Tur var to darīt.

- M-jā? Un vai viņiem tas ir viegli?

- Kāpēc jūs tas interesē?

- Es būšu pilnīgi atklāts, - sacīja ģenerālis. Viņš uz brīdi apklusa un sacīja: - Es runāju ar tevi kā ar patricieti. Tu taču esi no otrās kastas?

- Tā bija, ļoti sen. Tagad tam nav nozīmes.

- Protams, tam nav nozīmes. Kas parūpēsies par kastām pasaulē, kurā palikuši divdesmit cilvēki, un turklāt visi dzīvo pazemē? Bet, ja tu esi no augstākas kastas, tu esi cēls ne tikai pēc izcelsmes, bet arī darbiem. Vai man ir taisnība?

- Ļoti apšaubāmi, - profesors atbildēja ne bez ironijas. - Vēsture to nav apstiprinājusi.

- Labi, profesor, es nesākšu ar tevi strīdēties. Man tam nav laika. Es runāšu īsi un atklāti. Es ceru uz savstarpēju sadarbību. Esmu vienkāršs cilvēks, kaut arī patricietis. Man ir apnicis sēdēt pazemē. Man mati sākuši izkrist. Drīz es nomiršu tāpat kā pulkvedis Smirti. Visi nomirsim. Neviena nepaliks. Es gribu tev palīdzēt. Un par to tu palīdzēsi man. Palīdzi man satikt tavus citplanētiešus. Par to es jums palīdzēšu aizbēgt. Kā patricietis patricietim. Labi?

- Vai jūs runājat savā vārdā?

- Savā. Man ir divi karavīri. Uzticīgi. Un tas arī viss. Mums visiem ir pa divi karavīri. Vaprasam ir vairāk. Trīs. Ūdens ezerā jau bojājas. Neko nepadarīsi. Notekūdeņi sūcas. Vai tu gadu esi nosēdējis caurumā? Zem zemes? Sēdēji? To var izturēt tikai Vaprass. Bezdvēseles lelle. Pats no ceturtās kastas. Gandrīz plebejs. Viņam nekas, viņš ir kā mašīna. Viņš ir diktators. Viņš ir planētas karalis. Es tev palīdzēšu aizbēgt un pats aizbēgšu. Es viņiem visu izstāstīšu. Kopā mēs izpostīsim šo pūzni. Visus nogalināsim.

Ģenerāļa balss pieauga gandrīz līdz kliedzienam. Viņa ausis plandījās, bija sārti caurspīdīgas, un deguns kratījās līdzi vārdu ritmam.

"Viņš ir traks", - domāja Kori. - "Viņš ir traks, un tas ir dabiski."

- Ko jūs vēlaties no kuģa, no citplanētiešiem? - jautāja Kori.

- Viņi jau ir vienojušies. Pārējie paklausa Vaprasam. Viņi baidās, ka viņš, tāpat kā pārējos, arī viņus nožņaugs. Bet es nebaidos. Es esmu vecs karotājs...

Ģenerālis aizelsās un apklusa, atvelkot elpu.

- Labi, ģenerāli, - pārtrauca profesors, - mēs ar jums sadarbosimies. Es ceru, ka jūs mūs nepiemānīsiet?

- Mānīt? Kāda varētu būt mānīšanās? Ko es izvēlos - caurumu un nāvi mēneša laikā? Es taču zinu, ka viņi neuzvarēs. Vaprasu tavējie uzraus pie zara. Jau sen pienācis laiks viņu uzraut pie zara. Viņš izliksies, ka vēlas sarunas, pieprasīs, lai kuģis atstāj planētu un atstāj atdzīvināšanas aparātu. Viņi ļoti vēlas dzīvot.

- Pagaidiet, ģenerāli, - sacīja Kori. - Kā jūs zināt, ka viņi vēlas atstāt sev aparātu? Tikko kā jūs ļoti prasmīgi izlikāties, ka neko neesat dzirdējis par cilvēku atdzīvināšanu.

- Sameloju, visu sameloju, - ģenerālis ķiķināja, un viņa seja kļuva kā saburzīts spilvens. - Es tevi pārbaudīju. Un to trako pārbaudīju. Nemirstīgo. Vaprasa mīlulītis. Viņš atgriezās no izlūkošanas, satika tur vienu cilvēku, nobaidīja viņu. Tas pastāstīja visu: gan par kupolu, gan par aparātu. Vēl arī apsolīja palīdzēt, kad būs nepieciešams.

- Kā sauc šo cilvēku?

- Nav nozīmes, es nezinu, es nepievērsu uzmanību. Plebejiem ir tādi neparasti vārdi. Es visu dzirdēju. Vaprass gandrīz palēcās. Tāda iespēja! Šeit mēs mirstam, bet tur ir aparātiņš. Un kuģis. Mēs arī kuģi sagrābsim. Bet neteiksim, izliksimies it kā mēs būtu valdība, it kā mums šeit būtu divi kājnieku bataljoni un tūkstoš raķešu. Mēs nepieprasīsim kuģi uzreiz, bet, tiklīdz nokļūsim tur, mēs to noteikti pieprasīsim.

- Es visu saprotu, - sacīja Kori. Un pie sevis piebilda: "Tas ir vēl bīstamāk, nekā es domāju." - Kā jūs gatavojaties izkļūt no šejienes, ģenerāli? - viņš jautāja.

- Mēs tagad pa galveno eju - rezerves uzspridzināja - jūsējos sagūstīja. Četrus. Viņi paši salīda slazdā, lai palīdzētu jums tikt ārā. Nezināja, ar ko darīšanas: ar Ligonas kara skolas labākajiem prātiem. Es to organizēju. Tādu iespēju jau sen biju paredzējis. Lai tad kad vajag, - bah-bah - sprādziens, un nav ieejas. Pie galvenās ieejas stāv mans cilvēks. Es viņam apsolīju, ka ņemšu līdzi. Muļķi, taktiku nezina, divdesmit invalīdi, bet uzbrūk starpplanētu kreiserim. Jums taču ir kreiseris?

- Nē, tikai iznīcinātājs. Ar trim atomu lielgabaliem un kaujas staru sistēmām. - Kori nopietni ierunājās.

Ģenerālis ir gatavs doties uz pārrunām ar kolēģiem, bet nevēlēsies sarunas ar civiliedzīvotājiem.

- Tā jau domāju, - ģenerālis priecājās. - es tikai tāpat pajautāju par kreiseri. Kad es ieraudzīju attēlu, ko izdarīja Nemirstīgais, uzreiz sapratu: ja viņiem ir šādi iznīcinātāji - tad ja kreiseris atlidos - cauri būs!

- Šeit ir mani draugi, - sacīja Kori, ļaujot ģenerālim sagremot militāros noslēpumus. - Viņiem jāiet kopā ar mums.

- Pat nedomā, - sacīja ģenerālis. Pat nedomā, tā neviens neaizies. Viņus nenošaus. Vaprass saprot: tas ir viņa trumpis. Bet tevi nošaus. Tu neesi trumpis, kaut arī patricietis. Tevi nošaus. Un mani nošaus. Un mani nošaus, ja uzzinās. Un ja paliksi pie viņiem, arī nošaus...

Ģenerālis žēloja sevi. Viņš nolaida galvu plaukstā un šņukstēja. Profesors kamerā uztvēra saldo apziņu miglojošo zāles smaržu. Acīmredzot ģenerālis bia paņēmis šņaucienu, pirms izlēma nākt kamerā pie Kori. Tagad narkotikas sāka iedarboties. Vajadzēja steidzami bēgt, ja vispār bija iespējams aizbēgt ar šādu sabiedroto. Informācija, kuru Kori uzzināja, bija tik svarīga, ka viņam patiešām nāksies uzstāt par savu biedru atbrīvošanu.

- Ejam, ātri, - viņš teica ģenerālim.

- Kurp? Ak jā, mēs bēgam.

Ģenerālis pakratīja degunu un ar troksni iešņūca gaisu.

- Bēgsim. Man pie ieejas ir savs cilvēks. Bet tu uzraksti man caurlaidi. Ja tevi nošaus, lai tavējie laiž mani iekšā.

Ģenerālis pasniedza profesoram apgrauztu zīmuli un saburzītu papīra gabalu. Kori paņēma zīmuli, iztaisnoja lapu, bet nesācis rakstīt, sacīja:

- Es uzrakstīšu, bet jums būs saprātīgāk atstāt mani šeit un vienam doties uz kuģi. Vai ne?

- Gudrinieks, - ģenerālis apstiprināja. - Es būtu tevi uz vietas nokniebis. Atstāj zīmuli kā dāvanu. Tas ir mans pēdējais zīmulis. Vaprasam ir, bet viņš nedod. Ejam. Izejot, nekavējoties skrien ap stūri pa kreisi. Tur durvis būs atvērtas. Ja kas, nirsti. Nē, es labāk pats iešu pa priekšu. Citādi aizbēgsi viens pats.

Ģenerālis piecēlās, salīgojās. Apziņa viņu bija atstājusi. Ģenerālis atgrūda Kori dziļi kamerā un pirmais izgāja koridorā. Kori bija dažus soļus aiz muguras, un viņam pat nebija laika atstāt kameru, kad viņš izdzirdēja Vaprasa kluso, zaglīgo balsi. Acīmredzot Vaprass nodevēju koridorā gaidīja.

- Vai apmeklējāt ieslodzīto, ģenerāli?

- Es? - tas jautāja. - pat nedomāju. Es tāpat pastaigājos, elpoju gaisu. Neuzdrošinieties uzrunāt mani bez titula!

- Bet es tieši eju pakaļ jūsu draugam. - Jāatbrīvo kamera. Tūlīt mēs saņemsim vēl dažus, bet šito jālikvidē. Vai viņam daudz paspējāt izstāstīt? Savienību piedāvājāt? Draudzību? Bēgt plānojāt? Es jūs jau ilgu laiku vēroju.

Kori atleca no durvīm, bet tad saprata, ka nav kur paslēpties. Viņš aizcirta durvis. Par laimi, arī to iekšpusē bija smags aizbīdnis. Kori aizgrūda aizbīdni un juta, kā viņa sirds atsakās strādāt. Tūlīt... Tūlīt... kaut kas vēl jāizdara?

Koridorā skanēja ģenerāļa-dumpinieka balss. Balss bija nožēlojama un apjukusi. Ģenerālis gribēja dzīvot, bet saldā zāle liedza viņam saprātības paliekas.

Kori paskatījās uz labo roku. Kas tajā ir? Ahā, zīmulis. Kāpēc viņam vajadzīgs zīmulis?

Kori sakopoja visu savu gribu, lai padzītu melno ūdeni, kas pārpludināja smadzenes. Uz kameru atvedīs citus. Savējos... Gaitenī atskanēja šāviens. Ģenerāļa balss pārtrūka, pārvērtās īsā kliedzienā un aizrijās sēcienā.

- Atver durvis, Kori, - Vapras klusi sacīja. - Labāk atver un paliksi dzīvs.

Kori neatbildēja. Viņam vajadzēja paspēt...

- Dežurant, dod kārtu pa durvīm, - sacīja Vaprass. Lodes noklabināja uz plānā tērauda, iespiežot tajā vienādus iespiedumus. Kori tikai paskatījās uz durvīm un novērsās. Viņš vairs neizskatījās to virzienā.

Vēl viena automāta kārta. Vēl viena.

- Blīvāk, - sacīja Vaprass. - uz aizbīdni.

Pēc divām minūtēm Nemirstīgais, ar kāju izsitis durvis, ieskrēja kamerā. Viņš izšāva automāta kārtu uz veco vīru un tas, raustoties no ķermeni dragājošajām lodēm, mīksti nokrita uz akmens grīdas. Ar pēdējo kustību, paspējis iemest stūrī, lupatu kaudzē, jau nevajadzīgo zīmuli.

2

- Padodieties. Mēs jums pāri nedarīsim, - pērkonīgi dārdēja balss. - Mēs gribam ar jums runāt.

- Tad kāpēc jāšauj? - jautāja Pavlišs, pamatīgi paslēpies aiz stalaktītiem.

- Pārtrauciet pretestību.

- Pat nedomājam, - sacīja Mazulis. - Tikai kāja asiņo. Es piesmērēšu visu alu.

- Tas ir slikti, te ir radiācija, - sacīja Pavlišs. - Un nav ar ko pārsiet.

- Es skaitu līdz trīs, - sacīja balss. - Nometiet ieročus un izejiet uz zāles centru.

- Skaiti. - Pavlišs balss virzienā raidīja uguns straumi no pistoles.

Uguns stars atsitās pret griestiem, izkaisīja dzirksteles un izkusušu klinšu pilieni nopakšķēja uz alas grīdas.

Iestājās klusums.

Pavlišs izmantoja pauzi, lai pierāpotu tuvāk Mazulim.

- Nu, kur tevi? Ah tu, kāda neraža.

No aizmugures, tajā pusē, kur palika Hristo un Devkali, bija dzirdams cīņas troksnis.

- Palīgā! - iekliedzās Hristo. - Pa...

Pavlišs bez vilcināšanās steidzās turp, un viņam ceļā no aiz akmens piecēlās vīrietis skafandrā. Vīrietis iesita viņam ar dūri pa skafandra mīksto vēderu.

...Sasaistītos astronautus veda pa koridoru, pa kuru pavisam nesen bija gājusi Sņežina.

Kāds ārējs novērotājs būtu pamanījis, ka viņus veda tie paši karavīri, kuri no rīta bija slēpnī, ka šie karavīri ir noguruši, netīri un dusmīgi. Bet alā nebija novērotāju no ārpuses.

Pretim astronautiem pa koridoru vasarraibumains cilvēks vilka aiz kājām ķermeni. Plikā galva ar sirmo pūku slotiņu sitās pret grīdas akmeniem. Vīrietis pavilka līķi uz sāniem, lai palaistu garām jaunos gūstekņus.

- Profesor Kori! - iekliedzās Devkali.

- Ejiet garām, nekavējieties,- karavīrs viņu pagrūda mugurā. - Šeit.

Aiz viņiem aizvērās tērauda durvis, kas bija ložu cauršautas kā siets.

- Te arī bijušas kaujas, - sacīja Mazulis noslīgdams uz grīdas. - kāja sāp.

- Šeit bija profesors Kori, - sacīja Pavlišs. - Viņu izvilka no šejienes.

- Tā nevar būt, - sacīja Hristo. - vienkārši nevar notikt.

Viņš stāvēja atspiedies pret sienu un aizvēris acis.

- Kā redzi, tad viss notiek, - atbildēja Pavlišs. - Un, ja Kori cīnījās ar viņiem, tad mums pats Dievs to licis. Mēs cīnīsimies.

- Viņš tika nogalināts, - sacīja Devkali. - Jūs viņi varbūt nenogalinās. Savējos viņi nežēlos.

- Zini ko... - Mazulis saviebās no sāpēm. Viņš ar pūlēm noplēsa sava kombinezona izturīgo audumu un mēģināja izveidot kaut ko līdzīgu pārsējam. - Zini ko, Devkali, tagad nav īstais laiks, lai dalītos mūsējos un jūsējos. Mēs visi tagad esam savējie.

- Varbūt ar lupatu aptīt? - jautāja Hristo, norādot uz stūri. Viņš devās pie lupatu kaudzes un mēģināja atrast tīrāku. - Uz tām ir asinis, - viņš teica. - profesora asinis.

- Lupatas nevajag. - Devkali noliecās pār Mazuli, - velns zina, cik ilgi tās šeit gulējušas! Sāpīgi?

- Ļoti, - sacīja Mazulis. - Bet paciest var.

- Pat nav ar ko izskalot.

- Ir slikti, ka es nevaru atbalstīties uz kājas, - sacīja Mazulis. - Ja kaut kas notiks, es neesmu cīnītājs.

- Mēs vēl pakarosim, Cigankov, - sacīja Pavlišs. Pavlišs kaut kā pārsēja Mazuli un piegāja pie Hristo, kurš joprojām nekustīgi stāvēja pie sienas. Pat vienas blāvas spuldzītes gaismā bija redzams, cik viņš ir bāls.

- Par ko aizdomājies, Hristo? - jautāja Pavlišs.

- Es - neko. Man viss kārtībā, - atbildēja praktikants. - Viņi, kad man tika novilkts skafandrs, viņi mani sita. Saproti, viņi mani ar kājām spārdīja. Jābūt zilumiem.

- Gribi, paskatīšos, kas ar tevi?

- Nē. Man tagad nesāp. Tikai ļoti aizvainojoši. Kāpēc mani vajadzēja sist? Par ko?

- Tev lekciju nolasīt? - jautāja Pavlišs. - Lekciju par to, ka Galaktika nav nepārtraukti svētki un atklāšanas prieks? Lekciju par to, ka, izrādās, cīņa vēl nav beigusies? Par to, ka vajag cīnīties arī par pārējiem?

- Es visu saprotu, - sacīja Hristo.

- Tu padomā, ka meitene Sņežina jau vairākas stundas atrodas šeit. Un arī viņu, iespējams, sita. Un varbūt tev nāksies no... Es nevaru tevi mierināt. Un es neko nevaru apsolīt.

- Es saprotu.

- Pag, kas tur pie sienas?

- Pavlišs ieraudzīja kaut kādus burtus, kas bija paslēpti aiz Hristo muguras.

- Paej malā. Tas ir uzrakstīts krievu valodā, Hristo atsprāga no sienas.

- Kur?

- Eh, nav lukturīša, - Pavlišs sacīja, noliecoties pār uzrakstu: - "Neticiet"... Grūti saredzams.

Mazulis, lekdams uz vienas kājas, piesteberēja tuvāk. Pienāca arī Devkali. Viņš no kabatas izvilka nelielu šķiltavu.

- Lūk, - viņš teica. - Man Bakovs uzdāvināja. Mednieku.

Plāna liesmas mēle izgaismoja apli sienā. Pavlišs lasīja skaļi, lēnām, ar grūtībām izburtojot nevienmērīgo steidzīgo rokrakstu. Daži vārdi gandrīz pazuda uz sienas nelīdzenumos, burti bija sagrozīti. Cilvēks, kurš rakstīja ar zīmuli uz sienas, labi nezināja krievu valodu.

“Neticiet viņiem,” - lasīja Pavlišs. - "Viņu ir divdesmit. Viņi vēlas sagrābt kuģi. Iznīcināt visus. Viņi gatavos viltību, sūtīs delegāciju. Neticiet. Ir vēl viena izeja. Gaitenī pa kreisi, tālāk. Sņežina, Antipins citā kamerā, brīdiniet kuģi. Ģenerāli nogalināja, tagad nogalinās mani, Kori no...

Kori, - sacīja Pavlišs. - Viņš paspēja.

- Pēc stundas vai divām mūsējie uzspridzinās alas ieeju, - sacīja Mazulis.

- Tas ir slikti,- doktors atbildēja. - Mūsējie nedrīkst līst alā; viņus apšaus. Mums pašiem jātiek ārā.

- Kā? - jautāja Hristo. Tagad, kad bija jārīkojas, apātija bija pazudusi.

Pavlišs apstaigāja kameru. Paskatījās uz plaisu augšpusē.

- Cilvēks tur varētu izlīst? Nāc Hristo es tevi pacelšu. Tu esi viegls. Kāp man uz muguras.

Pavlišs nometās četrrāpus un pagrieza muguru praktikantam. Tas ar rokām sasniedza plaisas malu un uzmanīgi vilka sevi uz augšu, līdz viņa galva bija vienā līmenī.

- Ko tu redzi? - čukstēja no apakšas Pavlišs.

- Ir tumšs.

- Vari izlīst?

- Vajadzēs izlauzt dažus akmeņus. Tev nav smagi?

- Nē.

- Tad pacieties. Es izkustināšu.

- Ātrāk, viņi var ienākt.

- Devkali piegāja tuvāk, lai paņemtu akmeni no Hristo rokām.

- Kāds nāk, - Mazulis čukstēja.

Hristo nolēca uz grīdas, bet Devkali paslēpa akmeni stūrī, zem lupatām. Durvis nedaudz atvērās, un karavīrs uzmanīgi paskatījās iekšā, iegrūdis automāta stobru.

- Ko trokšņojat? - viņš jautāja. - Vai dzīvot apnicis?

Viņš apskatīja sagūstītos. Tie sēdēja uz grīdas, šķietami vienaldzīgi pret visu. Karavīrs nomierinājās, aizcirta durvis un devās atpakaļ uz savu posteni.

Pavlišs, nezaudējot laiku, nometās četrrāpus un Hristo nekavējoties piecēlās līdz spraugai.

_ Mazulis ar Devkali paliks šeit, kamerā, - sacīja Pavlišs. - Runājiet, izturieties dabiski. Varbūt no tās telpas nav izejas. Tad nāksies atgriezties.

Hristo padeva Devkali vēl vienu akmeni.

- Tagad var izlīst cauri, - viņš teica.

3

Kara ministrija virs Ligonas pacēlās kā milzīgs pelēks kubs, kuru vainagoja daudzi asi tornīši, kas tam piešķīra dīvainu līdzību ar pasakainu gotisku pili. Bumbas to bija saudzējušas vai varbūt tās nespēja tikt galā ar ministru betona biezumu. Glābšanas kuteris apstājās pie galvenās ieejas; nesamērīgi mazas durvis slēpās smagos, milzīgos portālos. Durvis bija plaši atvērtas, un aiz nelielas zemas zāles sākās nebeidzami gaiteņi, piemētāti ar papīriem un pilni ar kņadu - vējš ieskrējis izsistajos šaurajos šaujamlogos, pa gaiteņiem nēsāja papīru driskas par prieku šeit skraidošajiem žurku mazuļiem.

Bauers gāja pirmais, dzenot pa priekšu ātrgaitas robotu; nelielo robotu-Smadzenes, kas bija galva ar kājām. Gudrais robots un neiedomājamu sakņu izvilcējs grozīja galvu, atceroties uzrakstus uz durvīm.

- Mēs šeit vienreiz jau bijām, - Bauers stāstīja ogļracim. - Arhīvi ir pagrabos. Tos izvest nepaspēja. Šis koridors ved uz turieni.

Dažas durvis bija plaši atvērtas, citas bija aizvērtas. Cilvēki no šejienes aizbēga tik ātri, ka viņiem pat nebija laika aizslēgt seifus. Bet tikai daži sasniedza bumbu patversmes. Iepriekšējo reizi Bauers skatīja šo “skeletu koridoru”, kas ved uz galveno bumbu patversmi.

Uz grīdas gulēja biezas tērauda durvis.

- Pagājušajā reizē tās nācās izgriezt, - sacīja Bauers. ogļracis neatbildēja. Viņam šķita, ka Bauers ir pārāk mierīgs. Viņam vajadzēja skriet, bet viņš staigā pa koridoru un pat ieskatās dažās istabās. Ogļracis nezināja, ka Bauers pilnībā paļāvās uz robotu. Ogļracis nekad nebija ticies ar mazajām Smadzenēm. Smadzenes sēdēja "Segežas" lielo Smadzeņu nodalījumā un risināja mazus uzdevumus, ar kuriem galvenās Smadzenes sevi neapgrūtināja.

Aiz tērauda durvīm sākās kāpnes. Tā veda lejā ar sašaurinātiem gājieniem un atdūrās pret koridoru. Uz abām pusēm norādīja bultiņas ar vienādiem uzrakstiem: "Arhīvs".

Bauers apstājās. Lielgalvas robots paskraidelēja pa koridoru vienā virzienā, otrā. Tad pasvilpoja labajā koridorā.

- Mums uz turieni, - sacīja Bauers. - Viņš mūs sauc.

Robots stāvēja tērauda durvju priekšā, kas neatšķīrās no citām tādām pašām, vienādi tumšiem trīsstūriem pagraba baltajā sienā.

- Mums jāpalīdz zēnam. Bauers izvilka griezēju no skafandra kabatas. Metāls pie atslēgas kļuva sarkans, pēc tam balts. - Paej malā, - Bauers sacīja oglracim. - Pilieni var uzkrist.

Durvis izkusa, un metāls tecēja lejup lietus lāsēm pa tērauda virsmu, šņācot un sabiezējot līdzīgi vaskam uz grīdas.

Robots, lai netērētu laiku veltīgi, aizskrēja uz gaiteņa tālāko galu, pēc tam atgriezās.

- Pagaidi tagad, līdz atdziest, - sacīja Bauers.

- Nekas. - ogļracis trieca ar plecu pa durvīm.

Durvis ieslīdēja iekšā, un, lai saglabātu līdzsvaru, Renci uz mirkli atspiedās ar roku uz metāla un atlēca, turot plaukstu pie mutes.

- Apdedzinājies? - nopietni jautāja Bauers. - Es taču tev teicu.

- Nekas, nesāp, - sacīja ogļracis, viebjoties sāpēs.

Robots jau bija ieslīdējis spraugā un svilpojot, skraidīja starp seifu rindām. Bauers stiprāk uzspieda uz durvīm ar zābaka zoli un iegāja, cenšoties nepieskarties karstajam metālam. Ogļracis, pūšot plaukstā, sekoja viņam.

Robots skrāpējās ap vienu no seifiem, iegrūdis plānu zondi slēdzenes caurumā.

- Izdedzini, - Renci sacīja.

- Nevajag. Viņš neprasa. Var redzēt, ka viņš pats zina, kā to atvērt.

Robots ar pieredzējuša kramplauža žestu uzmanīgi grozīja zondi slēdzenē, klausoties vājajos klikšķos. Pēkšņi viņš atleca un sastinga divu soļu attālumā no seifa. Durvis mīksti atvērās.

Bauers ielūkojās garajos, dziļajos plauktos un sacīja robotam:

- Bez tevis šeit neatrast. Ļauj man tevi pacelt, un tu pameklēsi tās mapes, kas mūs interesē.

Robots neatbildēja, bet pagarināja zondi un paklauvēja pa plaukta malu.

- Jā, paldies.

Bauers izvilka trīs mapes no plaukta un aiznesa tās pie galda.- Tagad palīdzi man, - viņš pagriezās pret ogļraci. - Es neesmu stiprs Ligonas valodā.

Ogļracis, kustinādams lūpas, arī viņš nebija stiprs lasīšanā, lasīja uz mapēm salīmētās etiķetes.

- Šī, - viņš teica, - droši vien šī.

- "Manves apgabals. Raķešu karaspēka drošības spēku objekts. Pilnīgi slepeni".

Bauers atraisīja mapi saturošās lentes, un izvilka karti.

- Ir īstā, - viņš teica. - Paskaties, kur viņiem ir galvenā ieeja!

4

- Kuteri? Es - "Segeža", sacīja kapteinis. - Pie jums dodas Bauers ar pazemes bāzes karti. Būs pie jums pēc septiņām minūtēm. Kādas ziņas?

- Jūs sapratu, jūs sapratu, - atbildēja Bakovs. - Otrās ieejas pēdas netika atrastas. Alā bija šāvieni. Neviens neatbild uz klauvēšanu.

- Skaidrs, - sacīja kapteinis. - Cik ilgi jums līdz turienei jālaužas?

- Pusstunda.

- Varbūt galu galā izmantot sprāgstvielas?

- Pēc tām jālido uz bāzi. Būs ilgāk. Bakovs pārslēdzās uz Bauera kuteri.

- Gļeb! Te Bakovs runā. Atradāt?

- Atradām. Ja neatrastu, neatgrieztos tik ātri.

- Vai ir otra ieeja?

- Jā, un nepavisam ne tur, kur mēs meklējām. Tuvāk pilsētai. Tā bija rezerves raķešu bāze. Saskaņā ar karti astoņas raķetes ar kodolgalviņām. Kopumā pēc trim minūtēm es būšu pie jums. Sagatavojiet adapteri. Kurkulim pateicība. Ne reizi nekļūdījās.

5

Šoreiz uz ģenerāļa Vaprasa kabinetu tika izsaukti abi - gan Antipins, gan Sņežina.

Ģenerālis pavēlēja karavīram iziet. Tad viņš ar izsmalcinātu smaidu sacīja:

- Es no sirds atvainojos kungam ... Antipinam? Antipinam. Un Panovas kundzei arī. Mēs izdarījām kļūdu, nežēlīgāk nekā prasīts, pratinot jūs. Bet, saprotiet mani pareizi, kara apstākļi dažreiz neļauj man zaudēt nevienu minūti. Tad mums nebija pietiekami daudz datu. Tagad mums tie ir. Turklāt mēs pārliecinājāmies, ka pirmās pratināšanas laikā jūs nemēģinājāt mūs apzināti maldināt. Bet kurš varēja zināt...

Ar pārāk gariem un ne pārāk tīriem nagiem ģenerālis no galda kastes izvilka šķipsniņu košļājamās gumijas. Tad viņš padomāja un pasniedza kasti Sņežinai un Antipinam.

- Piedodiet, es aizmirsu. Bet jūs, iespējams, nekošļājat? Pretīgs ieradums.

- Mēs pūšam dūmus pa muti, - Antipins drūmi sacīja. Nobrāzumi uz viņa vaiga bija apžuvuši un sāpoši. Uz galvas varēja just pamatīgu punu - tas no tā, kad viņu ar galvu trieca pret skapi.

- No mutes dūmi - ļoti asprātīgi, - piekrita ģenerālis. - Un vai nesadegat? Vai visa uguns paliek iekšā? Karstas sirdis!

Sņežina iedomājās kapteini, kurš kopā ar dūmiem no mutes spļauj uguni. Paskaidrot ģenerālim, kas ir smēķēšana, neviens nesāka.

- Tātad... - ģenerālis paspēlējās ar kastīti. - Mūsu izlūki ir tikuši jūsu nometnē. Visu uzzināja. Droši atgriezušies mājās. Mēs zinām gan jūsu spēkus, gan jūsu iespējas. Tagad mēs zinām, ka militāri mēs jūs pārspējam. Tehniski jūs esat pārāki par mums. Tomēr jūs esat mūsu viesi. Varbūt nelūgti un nevēlami, bet viesi. Nav pieņemts cīnīties ar viesiem. Var sarunāties ar viesiem, un, ja nepieciešams, var lūgt viņus doties mājās. Tātad, es gribu runāt ar jūsu priekšnieku, kapteini... Zagrebinu un citu priekšnieku, koronu Aro kungu. Vai esmu pareizi izrunāju vārdus? Labākais veids, kā saprasties, ir sarunas. Mēs esam civilizētas tautas, un es ceru, ka nesenā pagātnē notikušie skumjie starpgadījumi neatkārtosies.

- Kā jūs plānojat risināt sarunas? - jautāja Antipins. Viņš neuzticējās ģenerālim.

- Mēs izlaidīsim Panovas kundzi, un viņa par visu vienosies ar jūsu priekšniecību.

- Un es? Kā ir ar profesoru Kori?

- Pagaidām jūs paliksiet šeit. Piesardzība ir nepieciešama pat attiecībās ar labāko draugu. Jūs būsiet ķīlnieks. Tāpat kā citi jūsu draugi.

Sņežina atcerējās mazās figūras alā.

- Vai viņi ir dzīvi?

- Dzīvi, veselīgi un neizjūt nekādas neērtības.

- Mēs gribētu viņus redzēt.

- Diemžēl tas nav iespējams. Atkal drošības apsvērumu dēļ. Tātad jūs piekrītat? Ja jūs nepiekrītat, es pievērsīšos jūsu biedriem. Es ceru, ka viņi būs piekāpīgāki. Jūs paši esat vairākkārt norādījuši, ka jau sen gribējāt satikties ar mums. Tagad mēs paši piedāvājam jums šo tikšanos.

- Piekrīti, Sniedziņ, - sacīja Antipins.

- Ar vienu nosacījumu, - sacīja Sņežina. - Ja jūs baidāties apvienot mūs ar saviem biedriem, salieciet Antipinu kopā ar profesoru Kori. Viņš ir vecs vīrs un nejūtas labi.

- Obligāti. Es jums svinīgi apsolu to izdarīt. Tiklīdz Antipins atgriezīsies savā istabā, viņam atvedīs veco vīru.

Vaprass runāja nopietni un pārliecinoši. Sņežina piecēlās.

- Tad velti netērēsim laiku. Esmu gatava.

6

Pavlišs un Hristo stāvēja tumšā, ar krāmiem piebāztā telpā. Tajā nebija gaismas, un kā nevienmērīgs taisnstūris bija redzama sprauga, caur kuru viņi iekļuva.

- Devkali, - Pavlišs klusi sacīja. - Devkali, nomet savu šķiltavu.

- Ņem. Kas ir tur?

- Mēs vēl nezinām.

Šķiltavas atsitās pret grīdu blakus Pavlišam. Viņš to atrada un, paceldams no grīdas, aizdedzināja.

Nevienmērīgā liesmas mēles gaisma no tumsas parādīja lupatas, tukšas kastes, saišķus, kastes - tā bija kaut kāda noliktava. Pavlišs iegrūda roku divās vai trijās kastēs, cerot tur atrast ieročus, bet ieroču tajās nebija. Bet Pavlišs istabas stūrī atrada divus metāla stieņus, kas jebkurā brīdī varētu noderēt.

- Akmens laikmeta haubice, - Pavlišs sacīja, pasniedzot vienu no stieņiem Hristo. Stienis bija smags un droši pagarināja roku. - Esi piesardzīgs ar to. Var ielauzt galvu.

Hristo devās ceļā uz durvīm. Mēģināja tās atvērt. Durvis bija aizslēgtas no ārienes.

- Nu? - atkal pajautāja Mazulis no blakus kameras.

- Tāds pats būris, - sacīja Pavlišs.

- Ššš, - Hristo nočukstēja, - tur, aiz sienas, dzirdi?

Aiz sienas sarunājās ligoniešu valodā. Pat varēja izšķirt vārdus.

- Nu, Devkali, ātri nokļūsti pie mums šeit, - Pavlišs čukstēja. - Ļauj man tev palīdzēt.

Pēc minūtes Devkali, gandrīz apgāžot lielgabarīta kasti, iekrita Pavliša rokās. tas aizveda viņu pie sienas. Devkali pielika tai ausi. Aiz sienas bija strīds.

- Protams, - teica augsta, sausa balss, tā, ko viņi dzirdēja alā. - Es ļaušu tai sievietei iet prom un domāju, ka mēs varam pilnībā paļauties uz viņu. Viņa neko nenojauš.

- Vai jūs neesat nolēmis vēlu, Vapras? - viņu pārtrauca dobjš, it kā aizsmacis bass.

- Kāpēc vēlu?

- Viņi jau atraduši mūsu galveno ieeju. Es nezinu, kā viņiem izdevās, bet viņi to atrada. Riņķo virs tās, un paies tikai dažas minūtes, pirms viņi to pamanīs. Viņi zina, kur ir ieeja.

- Nu, un ko tas maina?

- Daudz ko. Tiklīdz viņi mūs nogriezīs no divām pusēm, mēs iekritīsim peļu slazdā. Varbūt viņi jau atrodas aizmugurējā alā.

- Viņi būs ļoti uzmanīgi. Citplanētieši jau ir zaudējuši pusi apkalpes. Un viņi nevar paļauties uz bijušajiem mirušajiem. Mirušie nekavējoties pāries mūsu pusē.

- Bet es par to neesmu pārliecināts, ģenerāli, - sacīja šaubīgais bass.

- Man nepatīk kad ar mani strīdas. Pat jūs.

- Tikai daži no mums iebilst. Vēl gads - un tādu vispār nebūs.

- Tagad nav ko baidīties. Dienas laikā mums rokās būs dezaktivācijas iekārtas un sešdesmit plebeju. Un kuģis. Mēs ne tikai atgūsim planētu, bet arī iziesim kosmosā.

- Laba ideja, ģenerāli, - sacīja bass, - bet riskanta.

- Mēs jau esam pieraduši riskēt. Un mums nav ko zaudēt.

- Ir vēl viena iespēja, Vapras.

- Kāda?

- Vienojieties ar citplanētiešiem. Piekrist viņu palīdzībai. Iet zem kupola. Un tad, kad viņi aizlidos...

- Pirmkārt, viņi var nemaz neaizlidot. Otrkārt, mums kupolā tiks atņemti ieroči un par priekšniekiem tiks nozīmēti plebeji. Iespējams, ka viņi mūs vispār likvidēs. Es viņu vietā tā darītu. Mēs esam pārāk bīstami. Mēs esam vilki viņu izaudzināto jēru barā. Nē, nevar būt kompromisa. Vai nu mēs, vai viņi - uz planētas nav vietas diviem. Slava saulei!

- Slava saulei! - trīs vai četras balsis daudzbalsīgi atbildēja.

Aiz sienas viss apklusa. Devkali jau iztaisnojās un pagriezās pret Pavlišu, lai nodotu viņam sarunas saturu, kad nepazīstama balss atkal ierunājās:

- Nu kāpēc jūs atlaidāt sievieti? Labāk viņu būtu atstājuši.

- Zinu bez jums, - Vaprass sausā balsī asi iebilda. - Ar sievieti ir vieglāk tikt galā. Sarunu grupu uz kuģa vadīsiet jūs, ģenerāli.

- Klausos, sacīja bass, kurš pirmīt šaubījās.

- Nemirstīgais vadīs kaujas grupu, lai ieņemtu kupolu. Kopā ar viņu es sūtīšu astoņus karavīrus. Tas ir pietiekami. Apģērb viņus skafandros, kas ir atņemti ienaidniekiem. Visiem nepietiks. Nu, tur, kā sanāks. Šeit paliks viens skafandrs. Prieks manis.

- Kāpēc tikai viens?

- Es tā pavēlu. Es palieku šeit. Kopā ar mani, trīs karavīri un, protams, abi mehāniķi. Diemžēl vakar man vajadzēja novākt savu veco draugu. Bet jūs saprotat, man nebija citas izvēles. Viņš nobijās. Vēstniecības ietvaros uz kuģi dodaties jūs, ģenerālis un pieci karavīri. Saģērbieties no neaizskaramā krājuma. Pulkvedi, kur ir jūsu jaunie zābaki? Tātad uz kuģi iet septiņi cilvēki. Pārējie uzmanīgi pienāk pie kupola, kur viņus satiek mūsu cilvēks. Kupolā esošajam mūsu cilvēkam - Nemirstīgais, kurš vadīs uzbrukuma vienību, viņu labi pazīst - ir jāorganizē palīdzība. Viņam jāmēģina atslēgt signalizācijas ierīces. Nevienu bez vajadzības nenogalināt. Kad mēs sagrābsim kuģi, var sekot soda ekspedīcija. Viņi gan stāsta, ka centrs ir miermīlīgs. Es nezinu. Es nekad nevienu tādu neesmu sastapis. Tātad soda ekspedīcijas gadījumā mums būs nepieciešami vērtīgi ķīlnieki, ar kuriem mēs atpirksimies. Tad viņi mūs atstās mierā. Mēs pat varam izkaulēt jebkuru palīdzību. Bet tas ir nākotnes jautājums. Ģenerāli, sagatavojieties. Sieviete jūs gaida. Mēs jūs vērosim no šejienes. Jūs zināt, kā ar viņiem vajag runāt, ko teikt. Galvenais ir ievilkt sarunas. Ar sauli!

- Ar sauli!

7

Ģenerālis ar plakanu, garlaikotu seju un lielu galvu, kas šķita tukša, tik stipri tajā rezonēja viņa basa balss, neveikli iesēdināja Sņežinu drezīnā. Karavīri uzkāpa aiz muguras. Drezīnu vadīja slimīga izskata vīrietis zilā, ielāpainā kombinezonā. Viņš uzmanīgi paskatījās uz Sņežinu, kad viņa apsēdās, un šķita, ka vēlas kaut ko pateikt, bet neuzdrošinās, baidoties no ģenerāļa un karavīriem.

Lingvista melnā kaste pārceļoja uz plakanās sejas ģenerāļa krūtīm.

Kad drezīnai grabēdama pa sarūsējušajām sliedēm, sāka kustēties Sņežina jautāja:

- Kur jūs ņēmāt lingvistu?

- Vai jūs domājat šo? Labi sen atpakaļ. Vēl agrāk. Atradām kalnos mirušu cilvēku. No jūsējiem, bet ar četriem pirkstiem. Paņēmām no viņa pistoli un šo lietu.

Sņežina atcerējās, kā aizbēga Ranmakans.

Pēc trīs vai četriem kilometriem drezīna apstājās tērauda durvju priekšā. Viens no karavīriem pagrieza riteni, un durvis graboši atvērās.

- Šeit ir jūsu skafandrs, - sacīja ģenerālis. - Iepazīsties, grupas vadītājs Monkli no Prapves.

Izkāmējušais virsnieks paklanījās.

- Kur viņi ir? - ģenerālis jautāja virsniekam. Viņš nezināja, ka Sņežina nedaudz saprot Ligonas valodu.

- Jau šeit. Nesen piezemējās.

- Ejam.

Alas delegācija ātri uzvilka primitīvus pretradiācijas tērpus. Drezīna sāka klabēt uz sliedēm, skrienot atpakaļ tuneļa dziļumā. Atvērās otrie vārti. Aiz tiem - atkal tunelis. Arī pa tuneļa vidu skrēja sliedes, taču tās bija pārklātas ar biezu rūsu - acīmredzot neviens tās nelietoja. Ģenerālis steidzināja uz Sņežinu. Viņš gāja ātri, smagi elpojot. Kaut kas bija noticis tur, pie ieejas, un delegācijai bija jāierodas pēc iespējas ātrāk. Karavīrs, kas nesa rāciju, visu laiku klupa un atpalika. Ģenerālis apgriezās un, nepalēninot rikšus, uz viņu kliedza. Karavīrs, klibodams, panāca ģenerāli.

Pa kreisi no tuneļa atzarojās plaša eja, un sliedes pagriezās turp. Sņežina palūkojās to virzienā, bet ģenerālis no aizmugures viņu pagrūda.

- Noslēpums, - viņš teica. - Mūsu noslēpums.

Priekšā parādījās akmens siena, kas bloķēja tuneli. Tā centrā viena no plāksnēm pārvietojās uz sāniem, tiklīdz karavīrs, kurš apsteidza ģenerāli, nospieda vadības pults sviru.

Ieejas kvadrātā uzpūta vakara vējš un nelieli lietus pilieni. Ģenerālis izbāza galvu ārā. Viņš kaut ko pie sevis pateica un pagriezās pret Sņežinu:

- Ejiet.

Sņežina pārkāpa pār augsto akmens slieksni un izkļuva brīvībā.

Izeja no tuneļa bija uz akmeņiem noklātas kalna nogāzes. Priekšā bija mazāki pakalni. Tie mierīgiem pakāpieniem kāpa lejā līdz tālajai krēslā tītajai jūrai un nedaudzām mājām tās krastā, aiz kurām, neliels no šejienes, stāvēja "Segežas" disks. Tā bija Manve.

- Paskatieties pa labi, - sacīja ģenerālis.

Sņežina pagrieza galvu. Netālu, apmēram piecdesmit metru attālumā, atradās "Segežas" kuteris, kas gulēja uz zemes, un blakus tam, nedaudz paceļoties virs zemes, bija glābšanas laiva.

Sņežina pacēla roku, un uzreiz ieslēdzās sakaru savienojums viņas skafandrā.

Bakova aizsmakusī balss, nogurusī balss, sacīja:

- Sniedziņ, Panova, vai tā esi tu?

8

- Viņiem šeit ir palicis maz cilvēku, - sacīja Pavlišs. Viņš mēģināja ar stieņa galu izkustināt tērauda durvis.

- Vai mums no tā vieglāk? - jautāja Hristo.

- Jā, - Pavlišs sacīja un nometa stieni uz grīdas. - Es ceru, ka vieglāk. Tāpēc vajag kāpt atpakaļ. Iekšā kamerā.

- Kas tev ir padomā? - vaicāja Mazulis no spraugas.

- Mēģināsim klauvēt pa durvīm. Spēcīgāk. Maz ticams, ka viņiem ir palicis daudz sardzes dieninieku. Kori rakstīja, ka viņu ir divdesmit cilvēku. Un tas nozīmē, ka visi, izņemot Vaprasu un divus vai trīs karavīrus, aizgāja.

- Ja sāksim klauvēt, pietiks ar vienu, lai mūs visus apšautu, - sacīja Devkali.

- Kāpēc viņam vajadzētu šaut? Mēs lūgsim ūdeni. Tagad mums ir ierocis. - Pavlišs pacēla stieni no grīdas un pameta to uz augšu. - Vai ir kādi citi ieteikumi? Es ar prieku uzklausīšu. Tikai lūdzu tos izteikt ļoti īsi.

Un tajā pašā brīdī, it kā kāds būtu noklausījies Pavlišu, pa gaiteni aizvēlās dārdoņa.

- Vai dzirdiet? - jautāja Mazulis no nākamās kameras. - Dauzās, it kā dzirdētu, ko mēs runājam.

- Viens no mums, - sacīja Pavlišs. - Sņežina vai Antipins. Kā lai uzzin, kura kamera tā ir?

- Neuzzināt, - sacīja Mazulis.

- Pagaidi! - Pavlišs satvēra Hristo aiz rokas, kurš jau bija pacēlis dūri, lai sistu pa durvīm.

- Es taču teicu, mums vispirms ir jāatgriežas savā kamerā. Kā mēs šeit varētu atrasties?

Klauvēšana apstājās. Pēc minūtes vēlreiz nobūkšķēja tērauda dunoņa. Tad atkal apklusa.

Pavlišs piegāja pie spraugas, pievilkās un ar Mazuļa palīdzību, pārcēlās uz savu veco kameru. Pēc tam ievilka Devkali un Hristo.

- Visi ir šeit? - viņš jautāja. - Sāksim. Paslēpt ieročus. Kā tur ir?

- Klusē, - sacīja Mazulis. - Nu, tagad mēs kā uzdosim pa durvīm, - nekavējoties atbildēs.

Viņš bija pirmais, kurš pielēca pie durvīm uz vienas kājas un uzsita tām ar dūri.

***

... Kad Sņežinu aizveda, Antipins pagaidīja vēl dažas minūtes, vai Kori atvedīs uz kameru, Vaprass taču solīja. Bet koridors bija kluss, it kā visi būtu aizgājuši prom no pazemes. Antipins devās pie durvīm un pieklauvēja. Neviens ilgi nenāca. Visbeidzot, durvis ar graboņu atvērās, un sargs, stāvot gaitenī, jautāja:

- Ko tu gribi?

Antipins nesaprata. Viņš teica:

- Kur ir profesors Kori? Mans draugs? Kur viņš ir? Apsargs kaut kam pasmaidīja, iespējams, domāja: “Ir nu gan dīvaina valoda šiem citplanētiešiem” - un aizcirta durvis.

Apsarga soļi gandrīz noklusa uz koridora akmens grīdas, kad pēkšņi no durvīm atkal atskanēja klauvēšana. Antipins negrasījās padoties.

Apsargs atgriezās un sacīja, neatverot durvis:

- Aizveries, citādi tev būs sliktāk. Man nav jāskraidelē no kameras uz kameru. Jau tā stāvu otro maiņu.

Sagūstītais neko nesaprata. Viņš turpināja atkārtot:

- Kori, Kori!

- Kāds Kori? - teica apsargs. - Es piezvanīšu ģenerālim. Uzgaidi minūti.

Viņam sekoja sitieni pa durvīm.

Apsargs izsauca ģenerāli. Ģenerālis atradās savā kabinetā.

- Vaprasa kungs, - sacīja apsargs. - Te viens no ieslodzītajiem pieprasa kaut kādu Kori. Ko darīt? Mūsu valodu viņš nesaprot.

- Zini ko, - sacīja Vaprass. - Man nav laika ar jums ņemties. Vēl kāds tur ir?

- Nē, es esmu viens.

- Viens? Slikti. Bet vienalga. Dari ko gribi. Apniks - aizver rīkli.

Ģenerālis atvienojās, nometa klausuli.

Apsargs atgriezās pie vestibila posteņa galda, apsēdās. Gribējās gulēt. Karavīram pēdējā laikā vienmēr gribēja gulēt. Kājas kļuvušas vājas, Arvien biežāk sāp galva, un vienmēr gribējās gulēt. Klauvēšana pie durvīm, atbalsojoties pa tukšo koridoru, kaitināja un traucēja gulēt. Karavīrs ķiveri uzvilka dziļāk uz ausīm, bet tas nepalīdzēja. Karavīrs nevēlējās aizbāzt ieslodzītā rīkli. Karš ar viņiem ir ģenerāļu darīšana. Jo vēlāk tāpat būs sliktāk. Bet klauvēšana traucēja gulēt. Klauvēšana sitās pa galvu, un no tā smadzenes kļuva vēl šķidrākas. Klauvēšana bija jāpārtrauc. Tā jau var traks palikt. Karavīrs piecēlās un devās uz nemierīgo kameru.

- Nu, paklusētu taču, - sacīja karavīrs, cerot kaut kā vienoties ar ieslodzīto. - Es taču tevi brīdināju. Galva plīst pušu.

Ieslodzītais noklausījās karavīra vārdus un atkal sāka runāt par savu Kori.

- Nu, tumsa ar tevi, - sacīja karavīrs.

Viņš atvēra durvis, iegāja kamerā. Ieslodzītais ar lielu zilumu uz vaiga runāja kaut kādus draudīgus vārdus, apvainojās. Karavīrs uz viņu skatījās ar zināmu līdzjūtību, pat gribēja pamest un atstāt mierā, bet tad viņš iedomājās, kā kaitinošais klauvējiens atkal aizskanēs pa gaiteni, un ar izveicīgu profesionālu kustību iesita ieslodzītajam pa galvu ar automāta saliekto rokturi. Sagūstītais tikai paspēja pacelt rokas un tad kā mīksts maiss nokrita uz grīdas. Karavīrs noliecās, pacēla plakstiņu - dzīvs. Karavīrs devās uz posteni, atnesa no turienes virves, sasēja ieslodzītā rokas un kājas, aizbāza muti. Viņš to izdarīja ātri un ierasti, pareizāk sakot, viņš pat nepamanīja pats savu rīcību: rokas pašas sēja ieslodzīto. Tik daudzas reizes pirms kara tas bija jādara. Un arī šeit, kad pirms trim mēnešiem sākās nemieri.

Viņš izslēdza gaismu kamerā - lai guļ.

Karavīrs iztaisnojās. Tagad var atgriezties savā postenī un nosnausties. Nav zināms, kas notiks pēc pusstundas. Varbūt naktī arī neizdosies pagulēt.

Un tad, it kā kāds par viņu ņirgātos, kareivis dzirdēja dārdoņu no koridora otrā gala. Tur arī ar dūri sit pa durvīm.

- Ak šitā! - karavīrs kļuva dusmīgs.

Viņš paķēra automātu un, neaizslēdzis kameru, - kur ieslodzītais liksies? - aizskrēja, klaudzinot ar smagajiem zābakiem, uz citām durvīm. Viņš tūlīt tiem rādīs! Viņi visi te apklusīs. Karavīrs turēja automātu pie stobra un vicināja ar laidni. Tūlīt viņi dabūs!

Karavīrs bija aizmirsis, ka otrajā kamerā atradās nevis viens ieslodzītais, bet četri. Drošības dienesta karavīram nekad nevajadzētu aizmirst par šādām lietām. Nekad. Tas var slikti beigties. Bet galva tik ļoti sāpēja un dusmas bija tik niknas, ka tās viņu pārņēma līdz pirkstu galiem. Viņš atrāva vaļā kameras durvis, iedrāzās iekšā un vienkārši gribēja nolaist automāta laidni uz galvas pirmajam svešiniekam, kurš stāvēja viņam priekšā, kad kāds no aizmugures iesita viņam pa galvu.

Karavīrs centās apgriezties, lai redzētu uzbrucēju, joprojām nesaprotot, no kurienes tāds te varētu gadīties, kad otrais sitiens ar dzelzs stieni atņēma viņam samaņu.

Automāts izlēca no viņa rokas un, trāpījis Pavlišam, aizlidoja stūrī.

- Liekas, ka es viņu nogalināju - klusi sacīja Devkali. - Liekas, ka es viņu esmu nogalinājis.

Devkali nometās ceļos un pieskārās karavīra galvai.

- Mazulis ar Devkali paliks šeit, - sacīja Pavlišs. - Mazulim labāk atpūsties. Un pie viena paskatieties, kas tur ir ar karavīru.

Pavlišs paņēma automātu.

- Kā ar šito šauj? - viņš jautāja Devkali. - Ar šādām lietām es vēl neesmu saskāries.

Devkali, nepaceļoties no ceļgaliem, paņēma automātu no Pavliša rokām un pagrieza rakstaino drošinātāja rokturi.

- Šeit jānospiež. Tur jābūt septiņdesmit patronām. Karavīrs, šķiet, ir dzīvs. Sirds pukst.

- Nu tad labi. Tu neuztraucies, Devkali. Ja tu nebūtu viņam iesitis, viņš būtu no manas sejas uztaisījis plāceni. Šitas nepažēlotu.

- Nu, es jau saprotu, - sacīja Devkali. - Es vienmēr to esmu sapratis. Bet es nekad neesmu sitis cilvēkus.

- Tāpēc viņi sita jūs, - sacīja Pavlišs, izejot koridorā.

- Jūs esat izmainījies, doktor, - domīgi sacīja Hristo, tuvojoties Pavlišam.

Pavlišs saviebās un neko neatbildēja. Viņš gāja piesardzīgi, sperdams soļus uz papēžiem un piespiežoties pie sienas. Automāts nepierasti atspiedās uz rokas.

9

Koridora labā siena bija tukša. Kreisajā pusē stiepās bezgalīga durvju virkne. Dažās vietās no koridora atzarojās gaiteņi, kuros arī slēpās durvis, un arī tur bija kluss.

Koridora galā bija durvis uz slūžu kameru. Pie durvīm bija galds, uz tā spuldze, lauka telefons.

- Sliktākā gadījumā ārā iesim caur alu,- sacīja Pavlišs.

- Tā taču aizbērta.

- Ak, velns! Bet varbūt mūsējie tur jau ir tikuši iekšā. Ir jau nakts.

Atskanēja klusa grabēšana. Uz galda zvanīja telefons.

- Skriesim atpakaļ, - Hristo čukstēja. - Tūlīt viņi nāks pārbaudīt posteni.

- Nē, ar to mēs neko nepanāksim. Ejam tālāk. Pavlišs pieklauvēja pie trešās kameras durvīm. Tālrunis nebeidza zvanīt.

- Hristo, skrien pie Devkali, lai viņš pienāk pie telefona. Ātri.

Hristo aizklabināja zābakiem pa koridoru. Telefons apklusa. Pavlišam likās, ka ir pagājušas piecas minūtes. Patiesībā nebija pagājusi pat minūte. Telefons klusēja.

- Kāpēc tik ilgi?

- Es uzreiz, - Devkali bija pārsteigts. - Kaut kas notika? Hristo ielidoja un saka: "Ātrāk pie doktora."

- Es gribēju, lai tu atbildētu pa telefonu.

- Bīstami, - sacīja Devkali. - Viņi te pazīst viens otru pēc balss.

- Un kur tad Hristo? Palika pie Mazuļa?

- Jā.

Pavlišs ar pirkstu piesita pie blakus durvīm un klausījās, nedaudz noliecot galvu.

- Kamēr visas kameras izklauvēsi, karavīri saskries.

- Esi kluss. Kāds nāk.

Aiz koridora līkuma, ko varēja uzminēt pēc dzeltenās gaismas plankuma, kas krita uz galvenā tuneļa grīdas, plakšķināja piesardzīgi soļi. Cilvēks, kas tuvojās koridoram, negribēja lai viņu dzirdētu. Un ja nebūtu mirušā pazemes klusuma, kur varēja dzirdēt lidojošu mušu (kaut arī mušu te sen vairs nebija), gūstekņi nebūtu neko sadzirdējuši.

Un tad, izdzēšot soļus, atkal sagrabēja telefons.

- Pienākt? - jautāja Devkali.

Pavlišs noliedzoši papurināja galvu. Ceļš uz telefonu veda pār blakus gaiteņa gaismas plankumu, kurā kāds bija.

- Ja kāds no viņiem, - čukstēja Pavlišs, piespiežot lūpas Devkali ausij, - viņš atbildēs uz tālruni.

Gaišajā plankumā uz grīdas parādījās vīrieša ēna. Ēna uz mirkli sastinga. Tad aizsedza gaismas vietu - kāds ātri devās galvenā tuneļa virzienā. Pavlišs un Devkali piespiedās pie sienas, cenšoties tajā ieaugt.

Cilvēks ienāca galvenajā tunelī un piegāja pie telefona. Paņēma klausuli un teica:

- Klausos.

Tas nebija karavīrs. Pat vājā tuneļa gaismā bija redzams, ka viņš ģērbies, šur tur salāpītā un sairušā kombinezonā ar taukainiem plankumiem. Uz muguras izgaismojās liels kvadrātveida ielāps. Cilvēks bija salīcis un, ejot, tik tikko vilka kāju.

- Jā, - sacīja vīrietis. - Viss ir kārtībā. Viņš pakarināja klausuli un apgriezās.

- Nolaidiet automātu, - viņš teica. - Es jūs redzu. Man nav ieroča.

10

Cilvēks piegāja tuvāk. Pavlišs nenolaida automātu, bet vīrietis nepiegrieza vērību uz viņu pavērstajam stobram. Viņš gāja nolaidis rokas uz leju, un tās uz katra soļa nedzīvi šūpojās. Neaizgājis pāris soļus līdz gūstekņiem viņš apstājās, jo viņu sagrāba klepus lēkme. Cilvēks aizspieda muti ar roku, lai klepus tik skaļi neizplatītos pa tuneļiem, un bija baisi skatīties, kā viņa ķermenis dreb no gaisa, kas plūst no plaušām.

Cilvēks uz grīdas izspļāva asins recekli un, atspiedies pret sienu, smagi elpoja. Uzelpojis, viņš aizsmakuši sacīja:

- Klimats šeit slikts. Šeit visi drīz apmirs.

- Kas jūs esat? - jautāja Devkali.

- Kam jums mans vārds? Esmu plebejs, mehāniķis. Kādam ir jātīra atejas un jābrauc ar drezīnu. Kādreiz tādu kā es bija daudz. Mums apsolīja dzīvi. Ir palikuši divi. Tikai divi. Es nācu jums palīdzēt. Mēs jau sen domājam visu uzspridzināt, lai nepaliktu ne viņi, ne mēs. Bet tagad es zinu. Es redzēju jūsējos. Es ierados parunāt. Viņi vēlas nogalināt jūsējos. Es dzirdēju. Es gribēju nogalināt karavīru. - Plebejs no kabatas izvilka nelielu pistoli. - Man ir viena patrona. Mums jābēg. Paņemiet mani līdzi. Es gribu augšā.

Devkali nebija pabeidzis tulkošanu, kad Pavlišs atbildēja:

- Pasaki viņam. Labi, ka atnāca. Bet te ir mūsu biedri. Un mums tie vispirms jāatrod.

- Nē, - sacīja mehāniķis. - Viņu šeit nav. Sieviete devās augšā. Ģenerāļi viņu paņēma sev līdzi. Vēl viens tika nogalināts.

- Bet bija divi.

- Varbūt viņi nogalināja divus. Nav neviena cita.

- Viņš maldās, - sacīja Pavlišs. "Kāpēc viņiem vajadzēja nogalināt?

Mehāniķis mēģināja pasmaidīt, un viņa lūpas šķīrās uz sāniem, atverot smaganas bez zobiem.

- Viņi pat savējos nogalina. - Kā zvēri bedrē. Un jūsējos arī. Viņi nevienu nežēlo. Šodien Vaprass nogalināja ģenerāli. Ģenerālis gribēja bēgt, tāpat kā es. Un tad viņi nogalināja jūsējos.

- Jā. Mēs redzējām Kori. Kori ir miris. Bet kā ir ar Antipinu? Galu galā kāds klauvēja.

- Kāds klauvēja, - Devkali stāstīja mehāniķim.

- Nedrīkst gaidīt, - sacīja mehāniķis. - Tikko zvanīja Vaprass. Es piegāju pie telefona. Es teicu, ka viss ir kārtībā. Vaprass vēlreiz pārbaudīs. Atsūtīs karavīru, vai pats atnāks.

- Vai daudz karavīru palicis?

- Viens pie galvenās ieejas, viens sargā alu, augšā, ložmetēja ligzdā. Bet viņš ir slims. Un mans draugs uz drezīnas. Viņš arī ir ļoti slims. Bet Vaprass ir veselīgs. Ja viņš uzzinās, viņš nogalinās visus.

- Lūk ko, - sacīja Pavlišs. - Jūs ejiet pie mūsējiem un mēģināt uztaisīt kādas nestuves Mazulim. Es vēl pastaigāšu gar durvīm. Antipinam vajadzētu atrasties kaut kur šeit. Galu galā viņš taču klauvēja.

Pavlišs, pavadīja ar skatienu Devkali un mehāniķi, kas vilkās aiz viņa, ar pistoli nokārtā rokā, devās uz koridora galu, ar pirkstiem klauvēdams pie durvīm. Ja durvis nebija aizslēgtas, viņš tās atvēra un paskatījās iekšā. Bet īpaši neieskatījās. Jo meklēja aizslēgtas durvis. Durvis, pa kurām bija dauzījis Antipins. Pavlišs sasniedza kameru, kurā uz grīdas gulēja mehāniķis. Durvis šeit bija pusvirus. Katram gadījumam, viņš paskatījās iekšā. Kamerā bija tumšs, un Pavlišs aizvēra durvis.

Viņš sasniedza koridora pēdējās durvis, kad dzirdēja troksni tuneļa otrā galā. Devkali un Hristo iznāca no kameras. Mazulis lēca uz vienas kājas starp viņiem, apskāvis viņu kaklu. Mehāniķis ar pistoli gāja aiz muguras.

Pēc plebeja vārdiem Sņežina aizbrauca uz "Segežu". Sniedziņš ir drošībā. Kori ir miris. Antipina nekur nav, bet, iespējams, viņš arī miris. Pazemē vairs nav ko darīt. Ātrāk uz kuģi! Neskatoties uz to, Pavlišu neatstāja nepatīkama sajūta. Varbūt Antipins atrodas kādā tālā kamerā?

- Bet otrs mūsu cilvēks nevarēja aizbraukt kopā ar sievieti? - Vaicāja Pavlišs, kad viņa biedri tuvojās viņam.

- Nē, - sacīja mehāniķis, - es viņu vedu ar drezīnu līdz galvenajai ieejai. Karavīri mums teica, ka citplanētieši ir baismīgi un ar astēm un ēd cilvēkus. Bet es redzēju sievieti, un viņa paskatījās uz mani. Viņa nebija ļauna. Es sapratu, ka karavīri melo. Un es arī uzzināju, ka viņi nogalināja to sirmgalvi, kurš bija viens no mums, bet devās pie jums. Vai jūs tiešām varat atgriezt dzīvē?

- Jā, - sacīja Pavlišs. - Varam. Vai jūs neesat redzējis to cilvēku, trešo?

- Nē. Ko mēs šajā koridorā darīsim?

- Vai mēs iesim caur alu?

- Jā, jūsējie uzlauza ieeju uz to.

Plebejs piegāja pie galda un nospieda uz tā pogu.

- Ko viņš dara?

- Izslēdzu signalizāciju, - sacīja mehāniķis. - Ja to neatvienot, tad, kad slūžas atvērsies, sāksies trauksme. Esmu šeit jau ilgu laiku. Es zinu visu. Es sauli neesmu redzējis vairāk nekā gadu. Karavīriem un ģenerāļiem ir antiradiācijas tērpi. Mums nav.

Mehāniķis nolaida uz leju galējo nažuslēdzi. Slūžu durvis pašķīrās. Pirmais iegāja mehāniķis un ieslēdza gaismu. Atkal iezvanījās tālrunis. Mehāniķis gribēja atgriezties, bet Pavlišs viņu apturēja.

- Nav laika, - viņš teica. - Pasakiet viņam, Devkali, ka, ja viņš atkal atbildēs uz zvanu, Vaprass visu sapratīs.

Mehāniķis piekrītoši pamāja.

Devkali piegāja pie sienā iebūvētā skapja un to atvēra. Tajā karājās divi Ligonas pretradiācijas aizsargtērpi. Un viss.

- Viņi paslēpuši mūsu skafandrus, - sacīja Hristo. - Mums neaiziet.

- Aiziesim, - sacīja Pavlišs, paņemdams vienu no tērpiem un padodot to Devkali. - Apģērb šo. Otro dosim mūsu ceļvedim.

- Bet kā ar mums? - jautāja Hristo.

- Tāpat aiziesim. Nāksies paslimot.

- Radiācija taču nāvējoša!

- Es esmu ārsts - pabarošu jūs ar zālēm, apmēram nedēļu pavārtīsieties pa slimnīcu, un viss pāries. Bet, ja negribi slimnīcā, nogalināsim un atkal atdzīvināsim. Jau bez radiācijas slimības. Es jokoju... Katrā ziņā ceļojums būs nepatīkams, bet ne nāvējošs. Jūs varēsim izārstēt. Cita lieta, ka šeit ir mūsu saimnieki. Viņi ir jāaizsargā. Pirmkārt, mēs joprojām nezinām, kā uz tiem reaģē mūsu līdzekļi, un, otrkārt, es varu piedāvāt tev, Hristo, un mazulim nepatīkamu alternatīvu. Jūs esat savējie...

- Ņem manu skafandru, - sacīja Devkali. - Es nebaidos no nāves.

- Kas vēl nebūs, - Hristo apvainojās. - Es iešu. Mehāniķis turēja skafandru tālu no sevis izstieptās rokās, it kā tas būtu indīgs.

- Es iešu tāpat, - viņš teica. - Es jau esmu slims un tāpat drīz miršu. Man vienalga. Es tika gribu redzēt sauli.

Devkali piegāja pie Mazuļa.

- Uzvelciet, - viņš teica. - Jūs esat ievainots; tas jums ir īpaši bīstami.

Mazulis noraidoši purināja galvu.

- Devkali ir taisnība, - sacīja Pavlišs. - Patiesībā skafandrs visvairāk ir vajadzīgs tev. Es to nevarēju pateikt, bet Devkali ir taisnība.

Mazulis pasmaidīja:

- Es tik un tā nekur tagad nederu. Un turklāt es gribu tikt atbrīvots no maiņām, gulēt slimnīcā un lasīt grāmatas. Lūk tā. Ejam?

- Slimnīcā tu tāpat izgulēsies, - sacīja Pavlišs. - To nu es tev garantēju. Un pietiek sarunu. Skafandrus uzvilks slimie - Mazulis un mūsu draugs.

- Uzmanību, - atskanēja Vaprasa sausā balss. - Trauksme. Bēgšanas mēģinājums. Pavēlu aizturēt un pretošanās gadījumā iznīcināt...

Mehāniķis jau bija atvēris slūžu ārdurvis - priekšā bija tunelis, aiz kura bija jāsākas alai.

Pavlišs un Hristo satvēra Mazuli un skrēja pa tuneli. Aiz muguras, apdzenot, draudot, gaudoja sirēna.

- Nekas, - Mazulis murmināja, lēkdams uz vienas kājas, lai Pavlišs un Hristo varētu viņu vieglāk pārnest, - tas viss ir blefs. Viņam nav cilvēku. Viņš mums neko neizdarīs.

Bet ne Mazulis, ne viņa biedri par to nebija pārliecināti.

Nesasniedzis pēdējās durvis, mehāniķis pēkšņi atvēra neuzkrītošu lūku sienā un, pavēlēdams ar žestu pārējiem palikt, pazuda tajā.

- Kas tad nu? - izbrīnījās Mazulis. - Tiešām nobijās?

- Nē, - Pavlišs sacīja, atspiedies pret sienu, lai ievilktu elpu. - Šķiet, es nojaušu, kāda ir šī problēma. Tur vajadzētu būt ložmetējam, kurš tur alu uz grauda. Mums vienalga neaiziet, ja viņu nenovācam. Gaidiet.

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Virs viņu galvas noskanēja viegls plīkšķis, it kā būtu pārplīsis audums. Tad lūka atkal atvērās, un mehāniķis ar kājām pa priekšu smagi izkāpa no tās. Vienā rokā viņam bija pistole, bet otrā - automāts, kas atņemts ložmetējniekam. Viņš padeva automātu Devkali un, ne vārda neteicis, devās pie pēdējo vārtu nažuslēdža.

- Atkal karš, - izmisumā teica Devkali. - Uz planētas ir tikai daži cilvēki! Un atkal karš, atkal mēs nogalinām viens otru.

Nažuslēdzis noliecās, un durvju vērtne lēnām sāka braukt katra uz savu pusi.

Aiz tām bija pēdējās kameras melnais šķēlums. Kāpnes. Virs tām plāksne. Mehāniķis ieslēdza otro slēdzi. Plāksne nodrebēja, pacēlās un pēkšņi sastinga.

Gaismas nodzisa. Vaprass izslēdza alu sektora enerģiju.

Absolūtā tumsā, saspiesti šaurajās kāpnēs, bēgļi atkal bija slazdā.

Bija dzirdams tikai tas, cik smagi cilvēki elpo, kā automāts, krītot, noklaudz uz akmens...

11

- Ko tagad? - Čukstēja Mazulis. - atpakaļ? Kā tu domā, Slava?

- Pagaidi, - atbildēja doktors. - Devkali, pajautā viņam: vai viņš ir pārliecināts, ka mūsējie jau atradās alā?

- Jā, - mehāniķis atbildēja. - Viņi uzspridzināja aizsprostojumu. Bet negāja iekšā.

- Paceliet mani. Augstāk, vēl augstāk. Jā, te ir plaisa.

Pavlišs pieķērās pirkstiem pie akmens lūkas malas un, noliecis galvu tā, lai viņa mute bija augstāk par grīdu, kliedza:

- Ei, te ir kāds dzīvs! Palīgā!

Ala klusēja.

Pavlišs sacīja elpojošajā ciešajā tumsā:

- Padodiet man automātu.

Viņš ieslidināja automātu plaisā un izšāva kārtu. Lodes skaļi un dobji grabēja, laužot stalaktītus.

Cilvēki zem plāksnes aizturēja elpu. Pie alas ieejas kaut kas noklandzēja, un smagi soļi - viens, otrs, trešais - sāka būkšķināt pa akmeņiem. Kaut kas smags un uzmanīgs nāca pie plāksnes. Gaismas stars pārslīdēja pār grīdu un pieskārās paceltajam akmenim. Pavlišs aizmiedza acis. Soļi apstājās blakus. Divi metāla pirksti satvēra plāksnes malu un lēnām,it kā bez pūlēm to pacēla no zemes.

Akmens plāksne dobji nokrita uz grīdas. Luktura stars pārslīdēja pār šauro, pārpildīto tamburu, un divu pirkstu roka nolaidās lejā, lai palīdzētu viņiem izkļūt.

- Nebaidies. - Hristo, kurš pēkšņi bija atgriezies pie sava ierastā labā noskaņojuma, uzsita uz pleca bailēs trīcošajam mehāniķim. - Darba robots. Acīmredzot to šeit atstāja.

Hristo bija taisnība. Robotu, kurš bija atbrīvojis no aizgruvuma alas ieeju, Bakovs atpakaļ uz kuģi neņēma. Viņš atstāja to šeit, katram gadījumam. Bakovs, kā vienmēr, bija apdomīgs.

Nakts jau bija atnākusi uz pakalniem, drūma, lietaina nakts, un vējš virmoja pa iedobi līdz Kalnu dārzam.

Hristo pacēla kombinezona apkakli, lai mazāk pilienu nokristu uz viņu, un ar rokām apklāja galvu. Mazuli nesa robots. Mehāniķis gāja blakus Devkali un atkārtoja:

- Es savu zemi neesmu redzējis vairāk nekā gadu. Vairāk nekā gadu. Šeit līst.

Mehāniķis paklupa, un Devkali vajadzēja paņemt viņu zem rokas, lai viņš nekristu.

Zemāk, klajumiņā, Kalnu dārzā, stāvēja visurgājējs. Neviena nebija, kas to atgrieztu kuģī.

- Tev nāksies palikt šeit, vecais, - Pavlišs sacīja robotam. - Bolivārs nepaņems sešus.

Robots neko neatbildēja. Viņš nelasīja grāmatas. Viņš palika stāvam starp zemes gabaliem, un aizejošā visurgājēja aizmugurējie lukturi atstarojās slapjā metāla korpusā.