Piecas nedēļas gaisa balonā

XIV nodaļa Gumijkoku mežā. — Zilā antilope. — Pulcēšanās sig­nāls. — Negaidīts uzbrukums. — Kanļenjēi. — Nakts gaisā. — Mabunguru. — Žiguelamkoa. — Ūdens rezer­ves. — Ierašanās Kazehā.

Neauglīgā zeme ar izkaltušo, karstumā saplaisājušo māla augsni likās neapdzīvota. Vietumis redzēja kara­vānu pēdas — tur baloja pussatrunējuši, pīšļos pārvēl tušies cilvēku un dzīvnieku kauli.

Pēc pusstundas gājiena Diks un Džo, saspringti turot gatavībā šautenes, iegāja gumijkoku mežā. Kas zina, ar ko te vajadzēs sastapties. Kaut gan Džo nebija lielisks šāvējs, tomēr itin veikli rīkojās ar ieroci. . — Jauka pastaiga, mister Dik, lai gan apkārtne nav sevišķi pievilcīga, — klupdams pār kvarca gabaliem, kuri mētājās visapkārt, Džo teica.

Kenedijs pamāja, .lai biedrs apklust un apstājas. Vi­ņiem bija jāiztiek bez suņiem, bet veiklajam kalpam Džo diemžēl kurta vai putnu suņa oža nepiemita.

Izžuvuša strauta peļķē slāpes dzesēja desmit antilo­pes. Jaušot briesmas, graciozie dzīvnieki kļuva tramīgi; ik pēc malka tie izslēja galvas un ošņāja ar kustīga­jām nāsīm gaisu.

Apgājis dažus biezu krūmu pudurus, Kenedijs tuvo­jās antilopēm, bet Džo stāvēja uz vietas; šāviena attā­lumā Diks nospieda gaili. Antilopes, acumirklī nozuda; tikai viena ievainota nokrita zeme. Kenedijs steidzās medījumam klāt. *

Tas bija skaists, zilganpelēks dzīvnieks,ar sniegbaltu vēderu un kājām — zilā antilope.

•—• Trāpītsļ — mednieks iesaucās. Ļoti retas sugas antilope, ceru, ka man izdosies apstrādāt tās -adu tā, lai to saglabātu.

— Vai tiešām jūs pratīsiet to izdarīt, mister Dik?

— Bez šaubāmi Paskat vien, cik spoža spalva!

— Bet doktors Fērgusons nekādā ziņa nepieļaus ņemt līdzi lieku kravu.

—• Tev taisnība, Džo! Tomēr visu šo skaisto dzīvnieku šeit pamest būtu žēl.

— Visu? Nē, mister Dik. Mēs izgriezīsim pašus labā­kos gabalus, un es to neizdarīšu sliktāk par Londonas miesnieku cunftes, cienījamo priekšnieku.

— Kā vēlies, draugs, bet tev jāzina, ka man, mednie­kam, dzīvnieku nodīrāt nebūtu grūtāk kā nošaut.

— Tam es pilnīgi ticu, mister Dik. Un esmu pārlieci­nāts, ka tikpat viegli jūs pratīsiet uztaisīt pavardu no trim akmeņiem; - sausas- malkas šeit netrūkst, bet man pēc dažām minūtēm būs nepieciešamas gailošas ogles.

— Tas nebūs ilgi jāgaida, — Kenedijs atbildēja.

Viņš nekavējoties iekārtoja pavardu, un pēc brītiņa . tajā jau liesmoja uguns.

Džo izgrieza" antilopes mīkstumus kotletēm un labākos filejas gabalus, kuri drīz vien pārvērtās garšīgos-cepe­šos.

— Kā draugs Semjuels priecāsies! — mednieks sa­cīja.

— Mister Dik, vai zināt, kas pašlaik nodarbina manu prātu? v

-— Droši vien tas, ko tu patlaban dari.

— Nepavisam. Es domāju, kādas sejas mēs rādīsim, ja vairs neatradīsim aerostatu.

— Muļķīgas iedomas! Vai tev šķiet, ka doktors mūs varētu pamest?

— Nē, bet ja nu enkurs pēkšņi noraujas…

— Neiespējami. Turklāt Semjuels viegli varētu atkal nolaisties, viņš taču lieliski vada savu balonu.

Bet ja nu vējš to aizrauj prom, ja nu viņš vairs ne­spēj pie mums atgriezties?

—- Paklau, Džo, izbeidz fantazēt!

— O, mister Dik, pasaulē viss notiekošais ir dabisks, tātad arī iespējams, tāpēc viss ir jāparedz …

Pēkšņi atskanēja šāviens.

—- Glio! — Džo iesaucās.

•— Mana karabīne! Es pazīstu pēc skaņas. ,

— Signāls!

•— Acīmredzot mums draud briesmas..

—- Bet ja nu viņam? — Džo bažīgi ievaicājās.

— Iesim! ,

Steidzīgi savākusi medību trofejas, mednieki devās at­pakaļ pa noieto ceļu, sekojot zīmēm, kuras Kenedijs bija iecirtis kokos. Meža biezoknis neļāva «Viktoriju» saska­tīt, kaut gan tā nevarēja būt visai tālu.

Noskanēja otrs šāviens.

— Pasteigsimies! — Džo mudināja.

-— Vai .dzirdēji •— atkal šāviens!

— Izklausās, it kā viņš aizstāvētos.

— Skriesim turp!

Un abi mednieki metās skriet, ko kājas nes. Izskrē­juši mežmalā, viņi vispirms ieraudzīja aerostatu, tad dok­toru grozā.

— Kas noticis? — Kenedijs vaicāja.

— Augstais dievs! •— Džo iesaucās.

— Ko tu tur redzi?

r— Bars nēģeru aplenc balonu! -

Patiesi, pāris jūdžu attālumā 110 viņiem gaudodami un vaikstīdamies ap sikomori lēkāja trīsdesmit savādi ra­dījumi. Daži, uzrāpušies kokā, jau rausās augstākajos zaros. Briesmas likās nenovēršamas.

— Pagalam mans saimnieks! — Džo iesaucās.

— Saturies, draugs, nezaudē savaldību un tēmē pēc iespējas precīzāk! Mūsu rokās ir četru melno dzīvības. Uz priekšu!

Kad viņi nepieredzētā ātrumā bija noskrējuši jūdzi, no groza atskanēja jauns šāviens; tas ķēra velnam līdzīgu milzeni, kurš pa enkura trosi jau rāpās uz grozu. Ne­dzīvais ķermenis, mētājot izplestās rokas un kājas, krita lejup no zara uz zaru, līdz beidzot ap divdesmit pēdu no zemes palika karājamies kokā.

— Kad tevi nelabais! — Džo sodījās. — Kā tas lops tur vēl turas?

— Nav svarīgi, — Kenedijs attrauca. Skriesim, skriesim!

— O, mister Kenedij! —■ Džo, skaļi smiedamies, iesau­cās. — Viņš turas ar asti! Ar savu asti! Tas ir pērtiķis! Tie taču ir tikai pērtiķi!

—• Katrā ziņā labāk tā, nekā tie būtu bijuši cilvēki,— mezdamies kaucošā bara vidū, Kenedijs atbildēja.

Tie bija visai bīstami, mežonīgi plēsīgas sugas pa­viāni ar pretīgiem suņa purniem. Taču daži šāvieni tos izklīdināja, un visa vaikstīgā orda izklīda, pamezdama vairākus kritušos.

Kenedijs vienā mirklī pa zīda kāpnītēm iekāpa grozā, bet Džo, uzrāpies sikomorē, atbrīvoja enkuru; grozs no­laidās līdz viņam, un Džo veikli ierausās tajā. Pēc da­žām minūtēm «Viktorija» pacēlās gaisā, un mērens vējš to nesa uz austrumiem.

— Tas tik bija uzbrukums! — Džo teica.

— Mums likās, ka tevi ielenkuši iedzimtie, Semjuel.

— Par laimi, tie bija tikai pērtiķi! — doktors sacīja.

— No tāluma atšķirība maza.

— Arī tuvumā tā nav liela, — Džo piezīmēja.

— Lai nu kā, bet pērtiķu uzbrukumam Varēja būt ļoti nopietnas sekas. Ja no viņu nemitīgās troses raustī­šanas enkurs atbrīvotos, kas zina, kurp vējš mani aiz­nestu.

r—Vai es neteicu, mister Kenedij?

■— Tiesa gan, Džof bet tobrīd tu gatavoji antilopes bifštekus un, vērojot tos, mani neganti mocīja ēstgriba.

— Ticu, — doktors sacīja, — jo antilopes gaļa ir se­višķi garšīga.

-— Tūlīt jūs par to pārliecināsieties, ser, galds ir klāts.

— Nudien, medījums smaržo lieliski, — Kenedijs. at­zina.

— Es labprāt visu mūžu ēstu antilopes gaļu vien un piedzertu klāt groku gremošanas veicināšanai, — Džo, pilnu muti ēdot, sacīja.

Viņš steidzās pagatavot groku, ko visi dzēra slavē­dami.

— Līdz šim mums veicies diezgan ciešami, — Džo sprieda.

— Pat pārāk ciešami, — Kenedijs piemetināja. :

— Atzīstieties, mister Kenedij, — vai nenožēlojat, ka devāties mums līdzi?

— Gribu zināt, kurš spētu mani no tā atturēt, — Ke­nedijs noteikti atbildēja.

Pēcpusdienā «Viktorija» iekļuva straujāka vēja plūsmā, un drīz vien barometrs rādīja tūkstoš piecsimt pēdu virs jūras līmeņa.

Ap septiņiem «Viktorija» jau' planēja virs Kanjenjē baseina; šo labi kopto zemi ar tās ciematiem baobabu. un ķirbjkoku pavēnī doktors pazina uzreiz. Te bija kāda Ugogo zemes sultāna rezidence; salīdzinājumā ar citām afrikāņu zemēm tā nelikās tik atpalikusi; ģimenes lo­cekļu pārdošana tur bija daudz retāk sastopama, bet lopi un cilvēki dzīvoja kopā apaļās būdās, kuras atgā­dināja siena kaudzes.

Aiz Kanjenjē atkal sākās akmeņains, neauglīgs apga­bals, bet stundu, vēlāk netālu no Mabunguru to nomai­nīja auglīga ie'plaka, kur bija sakuplojuši krāšņi augi. Pret vakaru vējš norima un gaiss it kā pamira snaudā. Doktors velti izmeklējās plūstoša gaisa strāvas dažādos augstumos; redzot šo pamirumu dabā, viņš nolēma nakti pavadīt gaisā un drošības dēļ pacēlās gandrīz līdz tūk­stoš pēdu augstumam. Tur «Viktorija» apstājās. Dziļajā, klusumā iestājās brīnum jauka, zvaigžņota nakts.

Diks un Džo mierīgi likās gulēt un saldi aizmiga, ka­mēr doktors stāvēja sardzē; pusnaktī viņu nomainīja skots,

■— Ja kaut kas notiek, modini mani, — Fērgusons vi­ņam piekodināja. — Galvenais — neizlaid no acīm ba­rometru, tas taču ir mūsu kompass,

Nakts bija vēsa, starp dienas ^ un nakts temperatūru bija divdesmit septiņu grādu starpība. Tūlīt pēc tumsas iestāšanās sākās zvēru nakts koncerts, izsalkums un slā­pes dzina tos laukā no alām; varžu soprāniem pievieno­jās šakāļu kaucieni; šo- dzīvo orķestri papildināja lauvu iespaidīgie basi.

No rīta, atkal ieņemot savu posteni, doktors Fērgu­sons palūkojās barometrā un redzēja, ka pa nakti mainījies vēja virziens. Pēdējo divu stundu laikā «Vik­torija» bija aiznesta aptuveni trīsdesmit jūdžu uz zie­meļaustrumiem; pašreiz tā lidoja virs Mabūnguru ak­meņainās zemes, kas viscaur bija klāta it kā ar gludi noslīpētiem sienīta bluķiem un klintīm, kuras atgādi­nāja kamieļu kumpainās muguras; konusveida klinšu smailes kā neskaitāmi druīdu dolmeni slējās cita pie citas; šur tur baloja, bifeļu un ziloņu skeleti; koku ne­bija daudz, vienīgi austrumu pusē, kur dziļajos, meža biezokņos tik tikko varēja samanīt dažus ciematus.

Ap septiņiem rītā kā milzu bruņurupucis parādījās liela, ieapaļa klints, kuras apkārtmērs varēja būt divas jūdzes.

— Esam uz pareizā ceļa, — Fērgusons pavēstīja. — Lūk, Ziguelamkoa, tur mēs uz brītiņu apstāsimies. Es gribētu papildināt ūdens krājumus deglim. Mēģināsim kaut kur pieāķēties.

— Šeit ļoti maz koku, — mednieks piezīmēja.

— Tomēr mēģināsim; Džo,. izmet enkurus!

Pamazām zaudējot celtspēju, balons tuvojās zemei. Enkuri krita lejup, viens no tiem ieāķējās kādā klinšu plaisā, un «Viktorija» apstājās.

Maldīgi būtu domāt, ka apstājoties drīkstēja pilnīgi izdzēst degli. Aerostata līdzsvars bija aplēsts atkarībā no jūras līmeņa; apvidum pakāpeniski paaugstinoties, aero­stats, kas lidoja seši līdz septiņi simti pēdu augstumā, protams, noslīdētu zemāk, tāpēc gāzi vajadzēja karsēt ne­mitīgi. Bez degļa palīdzības aerostats varētu pacelties vienīgi tad, ja doktors pilnīgā bezvējā ļautu grozam no­stāties uz zemes un atbrīvotu to no ievērojama sma­guma,

Kā bija atzīmēts kartē, Žiguelamkoa rietumu nogāzi klāja plaši purvi. Paķēris līdzi mučeli, kurā varēja iepildīt ap desmit galonu ūdens, Džo viens pats devās turp. Pie kāda pamesta ciematiņa viņš ātri. atrada ūdeni, un nepagāja ne stundas ceturksnis, kad viņš jau atgriezās ar ūdens rezervēm; pa ceļam viņš neko sevišķu nebija manījis, izņemot milzīgas ziloņu lamatas, kurās pats gan­drīz bija iekritis. Vienās no tām gulēja pussatrunējis zi­lonis.

No sava pārgājiena Džo pārnesa kizila ogām līdzīgus augļus, ar kuriem bija kāri mielojušies pērtiķi. Tie bija mbenbu koka augļi, doktors tos pazina. Žiguelam­koa rietumu nogāzēs šis koks ir ļoti izplatīts. Fērgu­sons bija nepacietīgi gaidījis Džo pārnākam, jo pat īslaicīga apstāšanās šajā - neviesmīlīgajā zemē sagādāja bažas. *

Ūdeni aerostatā iecēla bez grūtībām, jo grozs gandrīz skāra zemi. Fērgusons nekavējoties pastiprināja degļa liesmu, un «Viktorija» atkal pacēlās gaisā.

Viņi atradās ap simt jūdžu no Centrālās Āfrikas ievē­rojamās vietas — Kazeha, ko sasniegt cerēja vēl todien ar dienvidaustrumu vēja palīdzību. Aerostats lidoja četrpadsmit jūdžu stundā; vadīt balonu nebija visai viegli, jo pārlidotā apgabala vidējais augstums virs jū­ras līmeņa bija trīstūkstoš pēdu un, nekarsējot gāzi, ne­būtu iespējams tikt tam pāri. Tomēr, sargādamies gāzi pārkarsēt, doktors aplidoja diezgan stāvas nogāzes, ļoti zemu šķērsojot Tembo un Tūra Velsā ciematus. Pēdējais no minētajiem jau pieder skaistajai Unjamvēzi zemei, kur augi sasniedz neparasti lielus apmērus, it īpaši kak­tusi, kas tur ir īsti milzeņi.

Labvēlīgos laika apstākļos ap diviem dienā svelmaina­jos saules staros, kuri aprija katru niecīgāko vēsmiņu, «Viktorija» jau planēja virs Kazeha — aptuveni trīssimt piecdesmit jūdžu attālumā no piekrastes.

— Deviņos no rīta mēs atstājām Zanzibāru, — ieska­tījies savās piezīmēs^ doktors Fērgusons sacīja, — un, lūk, divās dienās esam nolidojuši turpat pieci simti ģeo­grāfiskās jūdzes[29], ieskaitot novirzes. Kapteiņi Bērtons un Spīks to pašu» ceļu veica četrarpus mēnešos.