Piecas nedēļas gaisa balonā

XX nodala Šikomores palma. —> Mamutu Spārnotais pajūgs. — Divu cilšu Augstākās varas iejaukšanās. Pudele no debesīm. — koki. — «Kara koks». — cīņa. — Slaktiņš. —

— Tas gluži vienkārši ir sikomores stumbrs, uz kura sakrājusies augsnes kārtiņa. Kādudien vējš tajā iemetis palmas sēkliņu, un palma sākusi augt kā uz zemes.

— Lielisks paņēmiens, — Džo iesaucās, — to es no­teikti ieviesīšu Anglijā; Londonas parkiem tas būtu Joti izdevīgi, nemaz nerunājot par to, ka tādā veidā varētu iegūt li,elākas ražas augļu dārzos; mums rastos vairāk- stāvu dārzi, it īpaši tos iecienītu sīkzemnieki.

Tobrīd «Viktorijai» vajadzēja pacelties augstāk, lai pārlidotu vairāk nekā trīssimt pēdu augsto banānkoku biezokni,

— Rau, cik vareni koki! — Kenedijs iesaucās. — Neko skaistāku par šiem lieliskajiem mežiem nespēju iedomā­ties. Skaties taču, Semjuel!

— Tev taisnība, Dik, šie banānkoki ir apbrīnojami aug­sti; taču Amerikas mežos nevienu tie nepārsteigtu.

—■ Kā tā? Vai tad iespējami vēl augstāki koki?

— Bez šaubām, .tā saucamie «mamutu koki». Kalifor- nijā, piemēram, atrasts četrsimt piecdesmit pēdu augsts ciedrs — tāds augstums pārsniedz parlamenta ēkas torni un pat kolosālo Ēģiptes piramīdu. Pie pamatnes ciedra apjoms ir simt divdesmit pēdu, bet koncentriskie koksnes slāņi liecina, ka šim kokam ir pāri par četriem tūksto­šiem gadu.

— Nu, tad jau tas nav nekas neparasts, ser, — Džo ieminējās. — Dzīvojot pasaulē četri tūkstoši gadu, jebkurš var sasniegt tādus apmērus.

Bet, kamēr doktors un Džo sarunājās; mežu jau bija nomainījušas kādā laukumā lokveidīgi izvietojušās būdas. Laukuma vidū slējās vientuļš koks. To ieraugot, Džo iesaucās:

— Nu, ja šim kokam četri tūkstoši gadu jāzied ar tā* diem ziediem, tad es nemaz to neapskaužu!

Un viņš norādīja uz gigantisku sikomori, kuras stumbru gandrīz apraka cilvēku kaulu kaudze. Uz kokā saspraus­tiem dunčiem karājās Džo pieminētie «ziedi» — cilvēku galvas.

— Tas ir kanibālu «kara koks», — doktors paskaidroja. — Indiāņi savus upurus noskalpē, bet afrikāņi tiem nocērt galvas.

— Modes untums! — Džo piezīmēja.

Taču ciemats ar asiņainajām galvām jau nozuda, tā vietā tuvojās cita — tikpat atbaidoša aina: pusapgrauzti cilvēku ļīķi, satrunējuši skeleti, izsvaidīti locekļi, pamesti hiēnām un šakāļiem par ēsmu.

Kanibālu koks

— Tie droši vien ir noziedznieku līķi, — doktors sacīja. — Tā vismaz rīkojas Abesīnijā, kur noziedzniekus pamet plēsīgiem zvēriem, zvēri tos nokožj pēc tam sa­plosa un mierīgi apēd,

— Tāds sods nav nežēlīgāks par karātavām, — skots piebilda, — vienīgi netīrāks.

•— Āfrikas dienvidu apgabalos, — doktors turpināja, —- noziedznieku iesloga viņa paša būdā kopā ar lopiem un reizēm pat ar visu ģimeni, pēc tam būdai pielaiž uguni un to nodedzina. To es saucu par īstu nežēlību, kura pār­spēj pat karātavas, kas nav tik bargs soda veids, kaut gan arī to mēs abi ar Kenediju uzskatām par barbarisma palieku.

Džo asajam skatienam nepagāja secen plēsīgu putnu bari, kas lidinājās gaisā, un viņš tos rādīja ceļabiedriem.

— Ērgļi! — pavērojis putnus tālskatī, Kenedijs pavēs­tīja. — Lieli, skaisti putni, kas lido tikpat ātri kā mēs.

— Debesis mūs brīdina no viņiem, — doktors piezī­mēja. — Kaut tik viņi mums neuzbruktu, tie balonam bīstamāki nekā plēsīgie zvēri un mežoņu ciltis.

— Nieki! — mednieks sacīja. — Mēs tos atbaidīsim ar šāvieniem.

— Dārgo Dik, labāk būtu, ja šoreiz nevajadzētu iz­mantot tavu palīdzību; balona apvalks neizturētu putnu knābju cirtienus; par laimi, man šķiet, ka mūsu lidaparāts šos briesmoņus drīzāk atbaida nekā pievelk.

— Ā! Man iešāvās prātā lieliska doma! -— Džo iesau­cās. — Šodien man tādas rodas bez gala; ja mums izdotos notvert šos ērgļus, mēs varētu tos iejūgt grozam priekšā, lai tie mūs velk! '

— Priekšlikums ir vērā ņemams, — doktors atbildēja, — kaut gan šķiet, ka ar tik stūrgalvīgiem putniem tas nebūs īstenojams.

— Mēs ērgļus izdresēsim, — Džo neatlaidās. — Laužņu vietā uzliksim ērgļiem acu aizsegus, tad, ar tiem aizklājot vienu vai otru aci, viegli varēsim putnus pagriezt r pa labi vai pa kreisi, bet, aizklājot abas acis, — apstādināt.

— Dārgais Džo, atļauj labāk tava ērgļu pajūga vietā izmantot izdevīgu ceļavēju; uz to var drošāk paļauties, un tam nav nepieciešama barība, — doktors sacīja.

— Neiebilstu, ser, taču no savas ieceres neatkāpjos.

Bija dienas vidus; «Viktorija» jau zināmu laiku lidoja

lēnākā gaitā; zeme lejā zem tās vairs neauļoja, bet mie­rīgi soļoja.

Pēkšņi līdz ceļotāju ausīm nonāca kliedzieni un svil­pieni; noliekušies pār groza malu, viņi klajumā ieraudzīja satriecošu ainu: tur nikni karoja divas ciltis, gaisā kā melns mākonis lidoja bultas. Cenšoties iznīcināt preti­nieku, karotāji «Viktorijas» tuvošanos nebija pamanījuši;

nežēlīgajā kautiņā piedalījās ap trīssimt cilvēku; liela daļa no viņiem bija ievainoti un vārtījās asinīs, skats bija bezgala pretīgs.

Gaisa kuģim parādoties, slaktiņš uz brīdi pierima; me­žoņu kaucieni kļuva vēl spalgāki, augšup uzlidoja dažas bultas, un viena no tām pašāvās grozam tik tuvu garām, ka Džo paguva to notvert.

— Celsimies augstāk, lai bultas mūs nesasniedz, — Fērgusons teica. — Riskēt nedrīkstam! Tas mums nav ļauts.

Cīņa atsākās; tiklīdz kāds karotājs nokrita zemē, preti­nieks tam nekavējoties nocirta galvu; sievietes, kuras arī piedalījās slaktiņā, pievāca asiņainās galvas un krāva tās kaudzēs kara lauka malās; šo riebīgo trofeju dēļ starp viņām nereti izcēlās kautiņš.

— Drausmīgs skats! —Kenedijs ar dziļu riebumu iz­saucās.

— Tie ir ļauni cilvēki, — Džo piebilda. — Starp citu, ja viņiem uzvilktu uniformas, viņi- ne ar ko neatšķirtos no, citiem karavīriem. _

— Man neciešami gribas iejaukties cīniņā, — savici- nājis karabīni, mednieks sacīja.

— Nekādā gadījumā! — Fērgusons viņam uzsauca. — Nejaucies tur, kur tev nav nekādas daļas! Tu gribi tēlot, providenci, bet vai maz zini, kurā pusē taisnība? Steigsimies drīzāk prom no šī baismīgā skata! Ja mūsu slavenie karavadoņi varētu pavērot no augšas savu cīņas lauku, tad arī viņiem droši vien zustu katra patika pēc asinsizliešanas un iekarojumiem.

Kāds no mežonīgās ordas karavadoņiem izcēlās ar atlē­tisku stāvu un īstu Hērakla spēku. Ar vienu roku viņš dūra pīķi ienaidnieka blīvajās rindās un .tikpat nesau­dzīgi rīkojās ar otru, kurā turēja cirvi. Pēkšņi, aizmetis asiņaino pīķi, atlēts metās pie ievainotā pretinieka, no­cirta viņam roku ūn, paķēris to, ar baudu iecirta tajā zobus. „ .

— O, cik pretīgs plēsoņa! — Kenedijs iesaucās. — Es vairs nespēju skatīties.

Un karavadonis ar pāršautu galvu atmuguriski nokrita zemē.

Redzot to, viņa karavīri šausmās sastinga, pārdabiskā nāve viņus nobiedēja, bet pretiniekus tajā pašā laikā iedvesmoja, un puse cīnītāju acumirklī nozuda no kaujas lauka.

— Lidosim projām un meklēsim gaisa strāvu, kas pēc iespējas ātrāk aizrautu mūs no šejienes, — doktors teica. — Man tādi skati derdzas.

Fērgusonam tomēr neizdevās aizlidot tik ātri, lai nepa- gūtu ievērot, kā uzvarētāji metas virsū kritušajiem un ievainotajiem, kā rauj cits citam no rokām vēl siltos cil­vēka gaļas gabalus un kāri tos rij.

— Tfu! Cik pretīgi! — Džo nospļāvās.

Bet «Viktorija» jau cēlās augšup. Mežonīgās ordas zvē­riskie kaucieni vēl kādu laiku to sasniedza; beidzot vēja «Viktoriju» aizrāva uz dienvidiem — tālu prom no kani­bālu slaktiņa.

Viņi lidoja virs paugurāina apvidus, caur kuru uz aus­trumiem plūda neskaitāmas sīkas upes un strauti; tiem, bez šaubām, vajadzēja pievienoties Gazalas upes un Nu ezera pietekām, kuras interesanti aprakstījis Gijoms Le- žāns.

Tuvojoties naktij, «Viktorija», dienā nolidojusi simt piecdesmit jūdzes, izmeta enkuru uz 27° austrumu garuma un 4°20' ziemeļu platuma,