Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXIII nodala Minējumi un pieņēmumi. — «Viktorijas» līdzsvara at­jaunošana. — Doktora Fērgusona jaunās aplēses. — Ke­nedijs dodas medībās. — Pilnīga Čada ezera izpēte. — Tangalija. — Atgriešanās. — Lari.

Nākamajā dienā, 13. maijā, ceļotāji vispirms izpētīja krastmalu, kurā paši atradās. Tā atgādināja stingru saus­zemes saliņu milzīgu purvu vidū. Visapkārt, cik tālu vien varēja saredzēt, auga niedres, garuma ziņā neat- palikdamas no Eiropas kokiem.

Džo Čada ezerā

Necaurejamie dumbrāji bija drošs aizsargs «Vikto­rijai»; vienīgi ezera pusi vajadzēja uzmanīt; neaptvera­mais ūdens spogulis izpletās bezgala tālu, it īpaši aus­trumu virzienā, un pie apvāršņa nebija saskatāms itin nekas — ne kontinents, ne salas.

Līdz šim vēl abi draugi nebija iedrošinājušies piemi­nēt nelaimīgo biedru. Pirmais savus pieņēmumu? izteica Kenedijs.

— Iespējams,, ka Džo ir sveiks un vesels, —• viņš teica. — Tas veiklais zellis ir tik labs peldētājs, kādu nav daudz. Edinburgā Džo Fortas līci pārpeldēja kā nieku. Gan mēs vēl redzēsimies, nav tikai zināms, kur un kad; bet, lai atvieglotu viņam atgriešanos, mēs no savas puses nedrīkstam laist garām ne mazāko izdevību.

— No tavas mutes dieva ausī, Dik! — doktors aizkus­tināts sacīja. — Darīsim visu, lai atrastu mūsu Džo! Sāksim ar orientēšanos. Bet vispirms jāatbrīvo «Vikto­rija» no ārējā apvalka, kas vairs nav lietojams; līdz ar to balons atbrīvosies no liekām sešsimt piecdesmit mār­ciņām, tādēļ vien ir vērts papūlēties.

Doktors un Kenedijs ķērās pie darba; tas prasīja lielu piepūli; neparasti stipro tafta apvalku vajadzēja noplēst gabalu pa gabalam un sagriezt šaurās strēmelēs, lai iz­vilktu cauri tīkla acīm. Caurums, ko bija izplēsuši kon- doru knābji, bija vairāk pēdu garš.

Šis darbs prasīja, mazākais, četras stundas; beidzot tomēr izdevās atbrīvot iekšējo balonu, un izrādījās, ka tas nemaz nebija cietis. «Viktorija» tagad samazinājās par vienu piekto daļu sava apjoma.

Ievērojamā starpība pārsteidza Kenediju.

— Nez vai lidot būs vēl iespējams? — viņš vaicāja.

— Par to neuztraucies, Dik! Aerostata līdzsvaru atjau­nošu, un mēs varēsim ceļojumu turpināt, pat ja atgriez­tos nabaga Džo.

— Ja atmiņa neviļ, Semjuel, kritiena brīdī mēs atra­dāmies netālu no kādas salas.

— Patiesi gan, arī es to atceros; bet šo salu, kā jau visas Čada ezera salas, droši vien apdzīvo pirāti un citi bīstami mežoņi; jādomā, ka viņi redzēja mūsu katastrofu, un, ja Džo ir kritis viņu*gūstā, tad kas zina kā viņam tur ies, vienīgi mežoņu māņticība spēs viņu glābt.

— Saku tev vēlreiz, Semjuel, Džo prot izkulties no jebkuras ķezas; es paļaujos uz viņa veiklību un attapību.

— Cerēsim, ka viss beigsies labi. Bet tagad, Dik, do­dies medībāfc, tikai neaizklīsti pārāk tālu. Mūsu pārtikas krājumi steidzīgi jāpapildina, jo lielāko tiesu esam izme­tuši laukā.

— Lai notiek, Semjuel; es drīz atgriezīšos.

Veiksmīgas medības

Paņēmis divstobreni, Kenedijs pa garo zāli aizsoļoja uz tuvējo mežu; pēc brītiņa atskanēja vairāki šāvieni, vēstījot, ka medības ir veiksmīgas.

Fērgusons tikmēr uzsāka grozā palikušo priekšmetu uzskaiti un jaunās «Viktorijas» līdzsvarošanu; viņiem vēl bija atlikušas trīsdesmit mārciņas pemmikāna, nedaudz tējas un kafijas, gandrīz pusotra galona degvīna un pilnīgi tukša ūdens tvertne; žāvētā gaļa bija gājusi zudumā.

Doktors zināja, ka aerostata celtspēja samazinājusies par deviņi simti mārciņām sakarā ar to, ka no pirmā balona bija izplūdis ūdeņradis, tagad, no jauna līdzsva­rojot aerostatu, šo starpību vajadzēja ievērot. Jaunās «Viktorijas» tilpums bija sešdesmit septiņi tūkstoši ku­bikpēdu, un tā saturēja trīsdesmit trīs tūkstoši četri simti astoņdesmit kubikpēdu ūdeņraža. Gāzes karsējamais apa­rāts, šķiet, bija labā stāvoklī: nebija cietusi ne elektriskā baterija, ne spirāle.

Tātad jaunā balona celtspēja aptuveni līdzinājās trīs­tūkstoš mārciņām. Aplēsis aparāta, ceļotāju, ūdens re­zervju, groza un tā piederumu svara summu un pieskai­tījis tai piecdesmit galonu ūdens un simt mārciņu gaļas kopsvaru, doktors aprēķināja, ka visa krava sver divi tūkstoši astoņi simti trīsdesmit mārciņu. Tātad drīkstēja ņemt līdzi vēl simt septiņdesmit mārciņu balasta nepa­redzētam gadījumam, un tā balona līdzsvars būtu nodro­šināts.

Rīkojoties saskaņā ar šīm aplēsēm, doktors aizstāja Džo svaru ar lieku balastu. Ar sagatavošanās darbiem viņš noņēmās augu dienu, pabeigdams tos tikai, Dikam pārnākot. Medniekam bija veicies: viņš atnesa veselu kaudzi meža zosu un pīļu, purva sloku, prīkšķu un tār- tiņu. Tūlīt pat noplūcis putnus, Diks sāka tos kūpināt. Uzspraudis medījumus uz tieviem iesmiem, viņš pakāra tos dūmos virs zaļu zaru ugunskura. Kad putni likās pie­tiekami nokūpināti — šai ziņā Kenedij am pieredzes ne­trūka —, viņš medījumu novietoja aerostata grozā.

Nākamajā dienā gaļas krājumus nācās papildināt.

Tā darbojoties, abus ceļotājus pārsteidza vakars. Va­kariņās viņi ēda sausiņus un dzēra tēju. Nogurdinošais darbs abiem bija izraisījis gan labu ēstgribu, gan miegu. Stāvot sardzē un vērojot tumsu, katrs no viņiem šķita sadzirdējis Džo balsi; bet — ak vai! — balss, kuru viņi tā ilgojās saklausīt, skanēja pārāk tālu.

Gaismiņai austot, Fērgusons pamodināja Kenediju.

— Es ilgi gudroju, — doktors teica, — ko iesākt, lai mēs atrastu Džo.

— Bušu miera ar jebkuru tavu priekšlikumu, Semjuel. Stāsti!

— Pirmkārt, ir nepieciešams dot viņam kādu ziņu.

— Protams! Citādi lāga zēns nodomās, ka esam viņu pametuši.

— Pamest viņu? Nu nē! Viņš pārāk labi mūs pazīst, lai tā domātu. Tomēr pavēstīt, kur mēs atrodamies, va­jadzētu katrā ziņā.

— Bet kā to izdarīt?

— Nekavējoties jāieņem savas vietas grozā un jāceļas gaisā.

— Bet ja nu vējš mūs a-izrauj sāņus?

— Par laimi, tas nevarēs notikt. Tu redzēsi, Dik, ka vējš «Viktoriju» dzīs uz ezeru: vakar tas mums nebija vajadzīgs, taču šodien būs ļoti vēlams. Tikai jācenšas noturēties virs ūdens plašuma augu dienu. Džo nevarēs mūs nepamanīt, jo katrā ziņā ar acīm nemitīgi meklēs «Viktoriju». Iespējams pat, ka viņš mums pavēstīs savu atrašanās vietu.

— Ja Džo būs viens un brīvs, tad noteikti to izdarīs.

— Bet, ja viņš sagūstīts, — doktors turpināja, — tad, ņemot vērā to, ka nēģeri savus gūstekņus nemēdz ieslodzīt, Džo mūs ieraudzīs un mūsu nolūkus sa­pratīs.

— Bet, ja nu nekādu signālu nebūs, — Kenedijs neat­laidās, — ja neatrodam no viņa ne pēdas — viss taču jāparedz! — ko tad?

— Tad lūkosim nokļūt ezera ziemeļu piekrastē, turo­ties pēc iespējas redzamības robežās; pēc tam apstāsi­mies, nogaidīsim, izpētīsim apkārtni, pārmeklēsim krast­malu, kur Džo droši vien būs mēģinājis nokļūt, un ne- pametīsim šo vietu, iekams nebūs darīts viss, lai viņu atrastu.

— Tādā gadījumā dosimies ceļā! — mednieks mudi­nāja.

Gatavodamies pamest purva saliņu, .viņi iepriekš pre­cīzi aplēsa šīs vietas koordinātes; tad, palūkojies kartē, doktors noteica, ka saliņa atrodas Čada ezera ziemeļu piekrastē starp Lari pilsētu un Inžemini ciematu; kā vienu, tā otru jau bija apmeklējis majors Denhems. Ka­mēr Fērgusons tā darbojās, Kenedijs nolēma papildināt svaigas gaļas krājumus. Kaut gan tuvējos purvos pēdas bija atstājuši degunradži, lamantīni un nīlzirgi, Dikam tomēr nelaimējās sastapt nevienu no šiem lielajiem dzīv­niekiem.

Septiņos no rīta ceļotāji ar grūtībām atbrīvoja no koka «Viktorijas» enkuru — nabaga Džo to vienmēr bija vei­cis ļoti veikli. Kad sakarsētā gāze bija izpletusies, jaunā «Viktorija» uzlidoja divi simti pēdu augstumā. Sākumā tā griezās uz vietas, taču beidzot diezgan strauja vēja plūsma to aizrāva un nesa pāri ezeram ar divdesmit jū­džu ātrumu stundā.

Doktors centās turēties divi līdz pieci simti pēdu aug­stumā. Kenedijs ik pa brītiņam izšāva no karabīnes. No­nākuši virs salām, ceļotāji ar zināmu risku pietuvojās tām, apskatot brikšņus, krūmus, meža biezokņus, pār­meklējot katru vietiņu, kur koka pavēnis vai klinšu iedobe varēja sniegt patvērumu viņu biedram! Viņi no­laidās zemu virs garajām pirogām, kuras izvagoja ezera līmeni. Ieraugot aerostatu, zvejnieki bailēs ielēca ūdenī un drudžainā steigā peldēja uz salu.

— Nekur nekas nav manāms, — pēc divu stundu vel­tīgiem meklējumiem Kenedijs teica.

— Pacieties, Dik, nezaudē dūšu! Katastrofas vieta vairs .nevar būt tālu.

Ap vienpadsmitiem «Viktorija» bija jāu nolidojusi de­viņdesmit jūdžu, tā sastapa jaunu gaisa strāvu, kas no­virzīja to gandrīz taisnā leņķī sešdesmit jūdzes uz aus­trumiem. Aerostats planēja virs lielas, apdzīvotas salas, kas, pēc Fērgusona domām, varēja būt Ferama, uz kuras atrodas bidiomu cilts galvaspilsēta.

Fērgusons aiz katra krūma cerēja saskatīt Džo; viņam šķita, ka Džo tūlīt parādīsies, metīsies skriet un sauks viņus. Ja Džo nebūs sagūstīts, viņu varēs iecelt grozā kā nieku; bet arī no 'gūsta viņi bija gatavi nelaimīgo izraut, atkārtojot manevru, kas reiz jau bija izman­tots, glābjot misionāru, un Džo tad ātri pievienotos draugiem; taču neviens neparādījās un nekas nelie­cināja par Džo klātesamību. Vai te nebija jākrīt izmisumā?

Pustrijos «Viktorija» tuvojās galējam punktam, ko bija sasniegusi Denhema ekspedīcija, — Tangalijas cie­matam Čada ezera austrumu krastā.

Vēja mainīgums Fērgusonā modināja bažas. Viņš ma­nīja, ka aerostatu dzen atpakaļ uz austrumiem, tātad uz Āfrikas centru, uz neaptveramajiem tuksnešiem. .

— Mums katrā ziņā jāapstājas, — Fērgusons sprieda, — varbūt pat jāpiezemējas; ir jātiek atpakaļ uz ezeru, it īpaši Džo dēļ; bet vispirms lūkosim atrast pretēju gaisa strāvu.

' Ilgāk nekā stundu Fērgusons izmeklējās to dažādos augstumos. Taču «Viktorija» joprojām lidoja uz austru­miem; tad, kā par laimi, tūkstoš pēdu augstumā spēcīga vēja brāzma novirzīja to atkal uz ziemeļrietumiem.

«Maz ticams, ka Džo ir uz kādas salas, citādi viņš zi­nātu, kā dot mums ziņu; viņš droši vien ir izvilkts ezera krastā,» ieraugot Čada ezera ziemeļu piekrasti, doktors Fērgusons nodomāja.

Apšaubāms likās arī pieņēmums, ka Džo būtu varējis noslīkt. Pēkšņi kā Fērgusonam, tā Kenedijam prātā iešā­vās kaut kas baismīgs: piekrastē taču netrūka krokodilu! Skaļi izteikt savas bažas viņi neuzdrīkstējās. Tomēr šīs domas abus vajāja tik neatlaidīgi, ka doktors bez lieka ievada noteica:

— Krokodili šeit mīt tikai ap salām vai ezera krastos; Džo, manuprāt, ir pietiekami veikls, lai no tiem izvai­rītos, turklāt šie dzīvnieki nav visai bīstami, afrikāņi taču mierīgi peldas, nebīstoties ne no kā.

Kenedijs neatbildēja; viņš tobrīd uzskatīja par parei­zāku klusēt.

Ap pieciem vakarā doktors pavēstīja, ka viņi lido virs Lari pilsētas. Rūpīgi apstrādātos, iežogotos lauciņos no niedrēm pītu būdu priekšā iezemieši šai laikā novāca kokvilnas ražu. Ielejā starp ne visai augstiem pakalniem bija izvietojušās apmēram piecdesmit būdu. Vējš pie­ņēmās un nesa «Viktoriju» daudz straujāk uz priekšu, nekā Fērgusons būtu vēlējies; negaidot tas atkal grozījās un rāva aerostatu tieši turp, no kurienes viņi bija atli­dojuši, proti, uz purva saliņu, kur bija aizvadīta pagā­jušā nakts. Šoreiz enkurs ieķērās nevis koka zaros, bet gan kādā blīvā masā, kas sastāvēja no meldriem un bie­zām purva dūņām.

Noturēt aerostatu uz vietas nebija viegli; tumsai iestā­joties, vējš beidzot norima, un abi draugi gandrīz pil­nīgā bezcerībā augu nakti neaizvēra acu.