Piecas nedēļas gaisa balonā

XLIII nodaa Taliba cilts. — Vajāšana. — Izpostītā zeme. — Mērens vējš. — «Viktorija» slīd aizvien zemāk. — Pēdējie pārti­kas krājumi. — «Viktorijas» palēcieni. — Aizstāvēšanās ar Ieročiem rokās. — Vējš kļūsi spirgtāks. — Senegālas upe. — Guīnas ūdenskritumi. — Sakarsētais gaiss. — Lido­jums pāri Senegālas upei.

'— Ja vakar vakarā mēs drošības pēc nebūtu izmetuši «Viktorijas» aparātus, — doktors teica, — tad būtu neglābjami pagalam.

— Lūk, ko nozīmē savlaicīgi piesardzības soļi, — Džo sacīja, — tagad esam glābti, turklāt pavisam vienkāršā ceļā.

— Tomēr drošībā neesam, — Fērgusons piebilda.

— No kā tu vēl bīsties, Semjuel? — Kenedijs vai­cāja. — Bez tavas ziņas «Viktorija» nolaisties- nevar, un, pat ja. nolaistos, kas tur liels?

— Kas tur liels? Tad palūkojies, Dik!

«Viktorija» jau atradās virs meža malas, kur varēja saskatīt trīsdesmit jātniekus platās biksēs un plīvojo­šos burnusos. Viņi bija apbruņoti, daži rokās turēja šķēpus, daži — garas musketes; sēžot mundro, straujo zirgu mugurās, viņi jāja sīkiem rikšiem tieši tajā vir­zienā, kurp mērenā ātrumā lidoja «Viktorija».

Ieraugot balonu, jātnieki sāka mežonīgi aurot un vi- . cināt ieročus; melnīgsnējās sejas pauda dusmas un draudus, un vēl ļaunāku izskatu tām piešķīra retās, iz­spūrušās bārdiņas; jātnieki šķērsoja zemās plakankal­nes un gludās nogāzes, kuras nolaidās līdz Senegālas upei.

— Tie droši vien ir nežēlīgās taliba cilts mežoņi, E1 Hadži negantie līdzgaitnieki, -— Fērgusons noteica. — Es gan labāk atrastos džungļos pie plēsīgiem zvēriem nekā kristu šo laupītāju nagos.

— Nudien, visai miermīlīgi viņi neliekas, — Kene­dijs piekrita, — taču nevar noliegt, ka tie ir īsti stip­rinieki.

— Laime, ka šie nezvēri neprot lidot, -— Džo pie­bilda, — arī tas jau ir ieguvums.

— Palūkojieties lejā uz izpostītajiem ciematiem un nodegušajām būdām! — Fērgusons turpināja, Lūk, viņu darbs! Kur agrak zēla plaši lauki, tur bandīti sē­juši neauglību un postu.

— Mums klāt viņi tomēr netiks, — Kenedijs piezī­mēja, —- un, ja vēl izdotos pārlidot Senegālas upi, tad mes būtu pilnīgā drošībā.

— Tev taisnība, Dik, bet jāpiebilst, ka vienīgi tādā gadījuma, ja mēs nenokristu, — nenovērsdams acu no barometra, doktors sacīja.

— Vai zini, Džo, — Kenedijs teica, — drošības dēļ derētu turēt gatavībā ieročus.

— Protams, mister Dik, tas nenāktu par ļaunu, >— Džo piekrita. — Cik labi, ka mēs tos neaizmetām!

— Ak, mana dārgā karabīne! — mednieks iesaucās. <— Ceru, ka nekas mūs nešķirs.

Un Kenedijs ļoti, rūpīgi pielādēja savu ieroci; pulvera un ložu viņam vēl netrūka.

— Cik augstu mēs pašlaik lidojam? — viņš pavai­cāja Fērgusonam.

— Aptuveni septiņi simti piecdesmit pēdu augstumā; taču pacelties un nolaisties, meklējot izdevīgas gaisa strāvas, vairs nav mūsu spēkos, mēs esam atkarīgi no balona.

— Ļoti žēl, — Kenedijs sacīja. — Vējš, kā par spīti, ir visai mērens, bet, ja ceļā gadītos orkāns, līdzīgs tam, kas plosījās pēdējās dienās, tad šos bandītus mēs sen vairs neredzētu.

—- Tie neģēļi mums seko vienā mierā, — Džo teica, — viņi nepārpūlas, bet jāj sīkiem riksīšiem, it kā pa­staigājoties.

— Ja viņi nonāktu šāviena attālumā, — mednieks piebilda, — es prieka pēc tos izsistu no segliem citu pēc cita.

— Nešaubos, — doktors sacīja, — taču iegaumē, ka arī mēs tad atrastos šāviena attālumā un «Viktorija» būtu lielisks mērķis viņu garajām musketēm; vari iedo­māties mūsu stāvokli, ja balona apvalks tiktu sašauts.

«Viktorijas» vajāšana nemitējās visu rīta cēlienu. Ap vienpadsmitiem aerostats bija pavirzījies piecpa­dsmit jūdžu uz rietumiem. Doktors uzmanīgi pētīja katru mākonīti pie apvāršņa. Viņš, kā arvien, baidījās no vēja maiņām. Kas notiktu, ja viņus sāktu nest atpakaļ uz

Nigēru! Turklāt bija skaidri, manāms, ka balons slīd uz leju. Kopš izlidošanas brīža tas bija jau noslīdējis par trīssimt pēdām, bet līdz Senegālai vēl atlika jūdžu div­padsmit. Lidojot pašreizējā ātrumā, viņi to varēja sa­sniegt tikai pēc trim stundām.

Pēkšņi Fērgusona uzmanību atkal saistīja kliedzieni; nēģeri briesmīgā sašutumā dzina zirgus, cik jaudas.

Paskatījies uz barometru, doktors acumirklī atskārta, ko nozīmē šie kliedzieni.

— Mēs krītam! — Kenedijs iesaucās.

— Jā gan, — Fērgusons apstiprināja.

«Velns lai parauj!» Džo nodomāja.

Pēc ceturtdaļstundas «Viktorija» bija nepilnu piec­desmit pēdu atstatumā no zemes, taču vējš, par laimi, pieņēmās.

Mežoņi auļoja, cik jaudas, un drīz vien norībēja mus- kešu zalve.

— Netrāpīja, stulbeņi! — Džo iesaucās. — Manu­prāt, šos neliešus vajag turēt pieklājīgā attālumā. — Un, notēmējis uz nēģeri, kurš jāja priekšgalā, viņš izšāva; jātnieks novēlās no zirga, pārējie apstājās, un «Vikto­rija» paguva mazliet aizsteigties tiem priekšā.

— Viņi ir piesardzīgi, — Kenedijs piebilda.

— Tāpēc ka nešaubās par panākumiem, — Fērgu­sons sacīja, — bet, ja mēs nolaidīsimies vēl zemāk, vi­ņiem izdosies mūs sagūstīt. Par katru cenu jāpaceļas augstāk!

— Ko vēl varētu mest pār bortu? — Džo gudroja.

— Visu atlikušo pemmikānu! Tā mēs atslogosimies

no trīsdesmit mārciņām.

— Klausos, mister Semjuel! — izpildīdams pavēli, Džo iesaucās.

Kad «Viktorijas» grozs jau gandrīz skāra zemi, tā negaidot spēji pacēlās gaisā, un mežoņiem izlauzās dusmu kliedzieni; pusstundu ^ēlāk aerostats sāka atkal strauji krist uz leju, ūdeņraža gāze sūcās cauri apvalka porām.

Drīz vien grozs tuvojās zemei; nēģeri metās tam klāt, bet «Viktorija», kā parasti tādās reizēs, atsitusies pret zemi, ar augstu palēcienu uzšāvās gaisā, taču, noli­dojusi pāris jūdžu, no jauna slīdēja lejup.

— Vai tiešām mums neizdosies aizbēgt? — Kenedijs nikni iesaucās.

— Met laukā degvīna krājumus, Džo! — Fērgusons pavēlēja. — Svied prom arī darba rīkus, svied visu, kam vien ir kāds svars, arī mūsu vienīgo enkuru, ja ne­pieciešams!

Džo aizsvieda no sienas norautos barometrus, pēc tam termometrus, taču arī ar to nepietika, un, pacēlu­sies augstāk, «Viktorija» pēc mirkļa jau atkal krita le­jup. Nēģeri skrēja tai pakaļ un bija apmēram divsimt pēdu attālumā no tās.

— Met laukā abas šautenes! — doktors medniekam uzsauca.

— Tikai pēc tam, kad tās būs izšautas, — mednieks atbildēja.

Un cits pēc cita norībēja četri jātnieku barā tēmēti šāvieni; bandas nikno kliedzienu pavadībā zemē no­krita četri nēģeri.

«Viktorija» vēlreiz uzlidoja. gaisā; tā atgādināja mil­zīgu gumijas bumbu, kas, atsitusies pret zemi, ar aug­stiem palēcieniem virzās uz priekšu. Skats bija ērmots — trīs nelaimīgie milzu soļiem lūkoja izbēgt vajātājiem, un šķita, ka, pieskaroties zemei, tie līdzīgi Antejam uz­sūc jaunus spēkus. Taču draudīgajam stāvoklim «vaja­dzēja reiz beigties. Dienas vidus bija tuvu. «Viktorija» saruka, iztukšojās, izstiepās; tās apvalks, kļuvis ļen­gans, plīvoja vējā, tafta ieloces šņirkstēja, berzdamās cita gar citu.

— Visvarenais no mums novērsis savu vaigu, — Ke­nedijs teica, — Mums neglābjami būs jākrīt.

Džo neatbildēja, viņš klusēdams skatījās uz saim­nieku.

— Nē, — Fērgusons iebilda. — Vēl varam izmest laukā vairāk nekā piecdesmit mārciņu.

— Vai te maz ir kas laukā metams? — pārliecināts, ka draugs vairs nav pie pilna prāta, Kenedijs iesaucās.

— Grozs, — doktors atbildēja. — Atliek pieķerties tīklam un, turoties pie tā, sasniegt Senegālu. Veicīgāk! Veicīgāk!

Un drosmīgie ceļotāji steidzās izmēģināt šo glābšanās paņēmienu. Viņi pieķērās tīklam, kā doktors bija licis;

Džo, ar vienu roku iekāries tīklā, ar otru pārgrieza vir­ves, kuras saturēja grozu; brīdī, kad «Viktorija» gandrīz skāra zemi, grožs nokrita.

— Urā! Urā! — Džo iekliedzās, kad atslogotais ba­lons uzšāvās trīssimt pēdu augstumā.

Nēģeri trenca zirgus, ko mācēja; zirgi auļoja, ar vē­deru pieplakdami zemei, bet «Viktorija», ierauta spēcī­gākā vēja strāvā, padrāzās tiem garām un strauji tu­vojās pakalnam, kas iezīmējās pie apvāršņa rietumu pusē. Tāds apstāklis ceļotājiem bija labvēlīgs, jo, kamēr viņi ātri pārlidoja kaļnu, vajātāju bandai vajadzēja ap­iet šo pēdējo šķērsli no ziemeļu puses.

Trīs draugi turējās, pieķērušies tīklam; zem viņiem nokārušās virves viņi bija sasējuši kopā tā, ka tās ta­gad veidoja kaut ko līdzīgu lielai, tukšai kabatai.

Kad pakalns beidzot bija pārlidots, doktors pēkšņi iesaucās:

— Lūk, upe, upe! Tā ir Senegāla!

Un patiesi — pāris jūdžu attālumā no viņiem strau­jos ūdeņus vēla plata, varena upe; tās pretējais krasts, zems un auglīgs, solīja arošu patvērumu un ērtu piezemēšanos.

— Vēl ceturtdaļstunda, un būsim drošībā! — Fērgu­sons teica.

Diemžēl tik laimīgi vis lidojums nebeidzās; iztukšo­tais balons slīdēja aizvien zemāk, tuvodamies pilnīgi kailai, neauglīgai zemei. Garas nogāzes tur mijās ar ak­meņainiem līdzenumiem, vietumis pavīdēja nožēlojami krūmi un saules svelmē sažuvusi zāle.

«Viktorija» lāgiem krita, lāgiem cēlās; tās palēcieni kļuva aizvien zemāki un retāki, bet negaidot šīs tuk­šās, kailās zemes vidū tā ieķērās vientuļa baobaba ga­lotnē.

— Nu mums ir beigas! — mednieks noteica.

— Un līdz upei atlicis tikai simt pēdu! — Džo gaudās.

Nelaimīgie gaisa kuģotāji nolēca zemē, un doktors kopā ar biedriem skrēja uz upi. No upes nāca neizpro­tams troksnis; sasniedzot krastmalu, Fērgusonam kļuva skaidrs, ka troksnis ceļas no Guīnas ūdenskrituma. Krast­malā nemanīja nevienas laivas, nevienas dzīvas būtnes.

Divi tūkstoši pēdu platā Senegāla, skaļi šalkdama, gāzās no simt piecdesmit pēdu augstuma. Upe plūda no austrumiem rietumu virzienā, taču klinšu līnija, "kas aizšķērsoja tai ceļu, stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Straumes vidū slējās dīvainas klintis, atgādinot ērmotus antidilūvija dzīvniekus, kuri pārakmeņojušies stāv upes vidū.

Bija skaidrs, ka šķērsot šo bezdibeni nav iespējams. Kenedijs neviļus bezcerīgi atmeta ar roku. Taču ener­ģiskais, drosmīgais Fērgusons iesaucās:

— Vēl viss nav pagalam!

— Tā jau es domāju! — ne mirkli nezaudējot ticību saimniekam, Džo noteica.

Ieraugot sakaltušo zāli, Fērgusonam bija ienākusi . prātā pārdroša doma. Tā bija vienīgā glābšanās iespēja. Viņš tūlīt pat lika draugiem atgriezties pie balona.

— Ātrāk kā pēc stundas bandīti mūs nepanāks, — Fērgusons sacīja, — mēs nedrīkstam kavēties ne mirkli. Savāksim pēc iespējas vairāk sausās zāles — vismaz simt mārciņu.

— Kādam nolūkam? — Kenedijs nesaprata.

— Ūdeņraža mums vairs nav. Bet kas par to? Mēs upi šķērsosim ar sakarsēta gaisa palīdzību.

— Mans labais Semjuel! — Kenedijs iesaucās. —- Tu gan esi īsts ģēnijs!

Kenedijs un Džo nekavējoties ķērās pie darba, un pēc īsa brīža baobaba piekājē izauga liela siena kaudze.

Fērgusons tikmēr ar griezumu balona apakšdaļā pa­lielināja tā atveri, vispirms, protams, izlaidis caur ven­tili ūdeņraža pārpalikumu. Pēc tam viņš sakrāva zem balona zināmu daudzumu zāles un aizdedzināja.

Piepildīt balonu ar karstu gaisu varēja ātri, atlika sakarsēt gaisu līdz simt grādiem, lai tas izretinātos un kļūtu divreiz vieglāks; pēc brīža «Viktorija» jau sāka manāmi noapaļoties; sausās zāles netrūka, doktors ne­ļāva ugunij izdzist, un balona apjoms strauji palielinā­jās.

Bija bez ceturkšņa viens.

Pēkšņi ziemeļu pusē aptuveni divu jūdžu attālumā parādījās vajātāji. Jau varēja dzirdēt viņu kliedzienus un zirgu pakavu dunu.

— Pēc minūtēm divdesmit viņi būs klāt, — Kenedijs noteica.

Guīnas ūdenskritumi

— Šurp zāli, Džo! Dod šurp vēl zāli! — Fērgusons sauca. — Pēc desmit minūtēm mēs pacelsimies gaisa.

— Klausos, saimniek!

Divas trešdaļas balona jau bija pilnas ar sakarsēto gaisu.

— Tagad, draugi, pieķersimies tiklam kā pirmīt, —» doktors mudināja.

— Klausāmies! — Kenedijs atbildēja.

Desmit minūtes vēlāk viegli grūdieni liecināja, ka balons sācis jau celties.

Jātnieki tuvojās, viņi jau bija pieci simti pēdu at­tālumā.

— Turieties stingri! — Fērgusons uzsauca biedriem.

— Par mums neraizējieties, saimniek! Neraizējieties!

Tad doktors ar kāju iegrūda ugunskurā vēl krietnu

klēpi siena, un, temperatūrai paaugstinoties, piepildītais balons strauji pacēlās gaisā, pa ceļam skardams bao- bāba zarus.

— Mēs lidojam! — Džo priecīgs iesaucās.

It kā par atbildi norībēja muskešu zalve, un lode aiz­lidoja gar Džo plecu. Kenedijs pieliecās un ar vienu roku izšāva no karabīnes — vēl kāds ienaidnieks sa­ļima zemē. Mežoņi neganti auroja, redzot, ka balons aiz­lido. Bet tas pacēlās astoņsimt pēdu augstumā un, ierauts spēcīgā gaisa strāvā, aizlīgoja pāri Senegālas upei. Drosmīgais doktors un viņa biedri noskatījās uz lejā šalcošo ūdenskritumu.

Desmit minūšu laikā, nerunājot ne vārda, drosmi­nieki lēnām piezemējās pretējā krastā.

Tur pārsteigti un nobijušies stāvēja divpadsmit vīri franču armijas uniformās. Varat iedomāties viņu pār­steigumu, ieraugot no pretējā krasta gaisā paceļamies aerostatu. Viņi gandrīz noturēja to par kādu pārda­bisku parādību. Taču viņu šefi, jūras kājnieku leitnants un mičmanis, bija lasījuši Eiropas laikrakstos par dok­tora Fērgusona pārdrošo ieceri un acumirklī .aptvēra, kas notiek.

Pamazām zaudējot celtspēju, balons kopā ar bezbailī­gajiem aeronautiem, kuri turējās pie tīkla, sāka pieze­mēties. Tomēr bija jāšaubās, vai viņi spēs sasniegt krastu, un, tiklīdz dažu tuāžu attālumā no Senegālas kreisā krasta balons strauji sāka krist upē, franči metās ūdenī un uztvēra ceļotājus rokās.

— Doktors Fērgusons! — leitnants iesaucās.

— Tas pats, — doktors mierīgi apstiprināja, — un abi viņa draugi.

Glābēji uz rokām iznesa ceļotājus krastā. «Viktori-.

jas» balons sarāvies aizpeldēja kā milzu pūslis pa Sene­gālas straujajiem ūdeņiem un reizē ar tiem nozuda Gumas ūdenskritumā.

— Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās.

Doktors velti pūlējās apslēpt asaras; viņš atplēta ro­kas, un abi viņa draugi, dziļi saviļņoti, metās viņa ska­vās.