Piecas nedēļas gaisa balonā

XVI nodala Negaisa vēstneši. Mēness zeme. — Āfrikas kontinenta nākotne. — Mašīna un pastardiena. — Apvidus saul­rieta stundā. — Flora un fauna. — Negaiss. — Ugunīgā josla. — Zvaigžņotās debesis.

— Lūk, ko nozīmē kļūt par Mēness dieves dēliem bez viņas ziņas, — Džo teica. — Zemes pavadonis ar mums gandrīz izspēlēja ļaunu joku. Vai gadījumā jūs, ser, ar savu ārstēšanu nesakompromitējāt dieves godu?

— Jā, bet kāds tad īsti bija tas Kazeha sultāns? — Ke­nedijs pavaicāja.

— Vecs, pusdzīvs pļēgurs, — doktors atbildēja, — pār kura nāvi nez vai kāds sēros. Taču notikušais ir laba mā­cība, ka slava un gods ātri gaist, tāpēc nav vērts ar. to pārāk aizrauties.

— Žēl gan! — Džo iesaucās. —- Man tas bija ļoti pa prātam. Ko jūs neteiksiet! Tu redzi, ka tevi pielūdz, tu sāc iejusties dieva lomā… Bet pēkšņi kā par postu uzlec mēness, turklāt gluži sarkans, itin kā no tiesas sanik­nots …

Kamēr viņi tā tērzēja un Džo attēloja mēnesi gluži jaunā āspektā, debesīs ziemeļu pusē savilkās smagi, drau- / dīgi mākoņi. Diezgan spēcīgs vējš trīssimt pēdu augstumā dzina «Viktoriju» uz ziemeļaustrumiem. Kaut gan zilās debesis virs balona bija skaidras, gaiss kļuva neparasti spiedīgs.

• Ap astoņiem vakarā ceļotāji sasniedza 32°40' austrumu garuma un 4°17' dienvidu platuma. Negaisam tuvojoties, vējš viņus nesa ar trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā. Lejā ātri garām slīdēja viļņojošie, auglīgie Mfuto zemes līdzenumi. Apbrīnojami gleznainā ainava saistīja ceļotāju skatienus.

— Pašlaik mēs atrodamies Mēness zemes centrā, — doktors paskaidroja, — tā saglabājusi savu antīko nosau­kumu clroši vien tāpēc, ka Mēness dievieti šeit pielūdz kopš senseniem laikiem. Apgabals patiešām ir skaists, vēl krāšņāku augu valsti nez vai izdotos kaut kur atrast.

— Ja to pārnestu uz Londonu, tā likto'š nedabiska un tomēr bezgala krāšņa, — Džo piebilda. •— Kāpēc tāds skaistums lemts tikai mežoņu zemēml

»— Bet kas lai zina, — doktors turpināja, — vai ar laiku šī zeme nekļūs ievērojams kultūras centrs? Iespējams, ka nākotnē, kad Eiropā augsne būs noplicināta un nespēs vairs barot cilvēkus, tautas pašas dosies šurp.

— Vai' esi par to pārliecināts? — Kenedijs vaicāja.

—- Bez šaubām, Dik. Paseko vēstures gaitai, atceries tautu staigāšanu, un tu nāksi pie līdzīga slēdziena. Pirmā pasaules barotāja bija Āzija, vai nav tiesa? Četrtūkstoš gadu tā radīja,» apaugļoja, ražoja, bet vēlāk, kad zeme, kur kādreiz bija viļņojušās zelta druvas, pārvērtās akme­ņainos tuksnešos, Āzijas bērni pameta tās izsūkto, savī­tušo krūti. Un, kā zināms, viņi devās uz Eiropu — uz šo jauno, vareno zemi, kas viņus baro jau divtūkstoš gadu. Bet arī Eiropas auglība sāk zust, zemes ražība samazinās ar katru gadu, aizvien jaunas un jaunas slimības bojā augu valsti, trūcīgās ražas, izejvielu nepietiekamība — viss neapšaubāmi liecina par dzīvības spēku izsīkumu un nenovēršamu iznīcību. Tāpēc mēs redzam, ka tautas stei­dzas pie Amerikas pilnās krūts kā pie avota, bet arī to nevar saukt par neizsīkstošu, drīzāk gan par vēl neizsī- kušu. Arī šis jaunais kontinents reiz novecosies; neskar­tos mežus tur izcirtis rūpniecības vajadzībām, augsne, pārmērīgi ražojot, noplicināsies, jo pārāk daudz no tās būs prasījuši; vietās, kur tagad ievāc pa divām ražām gadā, vēlāk izsūktā zeme ar mokām dos vienu. Tieši tad Āfrika piedāvās jaunajām rasēm savā -klēpī gadsimtiem ilgi glabātos dārgumus. Eiropietis kaitīgo klimatu uzlabos ar augu seku un meliorāciju; visi Āfrikas ūdens "ceļi tiks apvienoti kopējā gultnē un veidos kuģojamu artēriju. Un zeme, virs kuras mēs-lidojam, kļūs varena lielvalsts, auglīgāka, bagātāka un dzīvot spējīgāka nekā citas, un tajā tiks veikti daudz nozīmīgāki atklājumi nekā tvaika un elektrības izpēte.

— O, ser, — Džo- iesaucās, —- es vēlētos to visu redzēt pats savām acīm!

-— Par agru esi nācis pasaulē, maņu zēn.

— Starp citu, — Kenedijs ieminējās, — kad rūpnie­cība sāks visu izsūkt savā labā, tas droši vien būs ļoti drūms laikmets. Cilvēki tikmēr gudros un gudros aizvien jaunas mašīnas, līdz tās aprīs viņus pašus. Man vienmēr Ticies, ka pastardiena būs klāt tajā brīdī, kad zemeslodi uzspridzinās kāds gigantisks, līdz trīs miljardiem atmo­sfēru sakarsēts tvaika katls.

— Jāpiebilst, — Džo teica, — ka amerikāņi nebūs ne pirmie, ne pēdējie, kas tādu mašīnu izgudros. '

— Tiesa gan, — doktors piekrita, — tvaika katlu iz­gudrojumu jomā viņi ir nepārspējami. Bet lai paliek tam­līdzīgas diskusijas, labāk priecāsimies par Mēness zemi, ja mums reiz laimējies to redzēt.

Pēdējie saules stari, laužoties cauri mākoņu gubām, ap­zeltīja katru sīkumu lejā; koku milzeņiem, kokveida papardēm, sūnām, kuras klāja zemi, — visam tika kaut kas no šīs gaismas; uz viegli viļņotās zemes virsmas daž­viet slējās nelieli konusveida pakalni; kalnus'pie apvār­šņa nemanīja, visapkārt bija milzīgi ērkšķainu krūmu biezokņi, necaurejami dzelkšņaini dzīvžogi, bet starp šiem džungļiem — klajumi ar daudziem ciematiem; kolosālas eiforbijas un koraļļveida krūmāji ieskāva tos kā dabiski nocietinājumi.

Drīz vien starp krāšņajiem "zaļumiem līdzīga čūskai aiz­locījās Malagarasi — pati lielākā Tanganjikas ezera pie­teka; šajā upē ieplūst daudzas straumes, kuras ūdeņus smeļ no palu strautiem vai dīķiem, kas izveidojušies māl- zemes slānī. Aeronautiem šī apvidus rietumu daļa, no augšas veroties, šķita viens vienīgs ūdenskritumu tīkls.

Leknajās pļavās tik tikko saredzami garajā zālē ganī­jās lopi ar kuprainām mugurām; brīnumaini smaržoja meži, atgādinot kolosālus ziedu pušķus, bet dienā no svel­mainās saules džungļu' biezoknī slēpās lauvas, leopardi, hiēnas un tīģeri. Reizēm kāds zilonis sapurināja koku lapotnes un varēja dzirdēt, kā zem tā baltajiem ilkņiem lūst koku stumbri.

— īstākā medību vieta! — Kenedijs sajūsmināts iesau­cās. — Ticu, ka uz labu laimi meža biezoknī izšauta lode - atrastu sev vērtīgu mērķi. Vai tomēr nevajadzētu mazliet izvingrināt roku?

—• Nekādā gadījumā, Dik, tuvojas nakts, turklāt draus­mīga nakts, kurai līdzi nāk negaiss. Vētras Āfrika mēdz būt briesmīgas.

—• Jums taisnība, ser, — Džo piekrita, — gaiss kļūst neciešami smags, vējš pilnīgi aizsnaudies; var jaust kaut ko tuvojamies.

— Gaiss šķiet elektrizēts, — doktors piebilda, — ik­viena dzīva būtne sajūt šo stāvokli, kuram seko ciņa ar stihiju, un jāatzīstas, ka tik spēcīgi to izjūtu pirmoreiz.

Nīlzirgi

— Bet vai tādā gadījumā nevajadzētu piezemēties? — mednieks vaicāja.

— Gluži otrādi, Dik, mums vajadzētu pacelties vēl aug­stāk. Bīstos vienīgi, ka atmosfēras strāvu krustošanās

laikā varam novirzīties no iecerētā ceļa.

— Semjuel, tu taču nedomā mainīt virzienu, kurā mēs lidojam, sākot ar piekrasti?

— Ja vien izdotos, — Fērgusons atbildēja, — es lab­prāt novirzīto^ septiņus astoņus grādus uz ziemeļiem un mēģinātu nokļūt līdz tiem platumiēm, kur, jādomā, atro­das Nīlas izteka; var būt, ka tur mums laimētos tikt uz pēdām kapteiņa Spīka ekspedīcijai vai pat Heiglina ka­ravānai. Ja manas aplēses pareizas, tad mēs atrodamies uz 32°40/ austrumu garuma, un man ļoti gribētos nokļūt viņpus ekvatora.

— Skat! •— pārtraukdams draugu, Kenedijs iesaucās. — Vai redzi, kur sprauslādami no dīķiem lien ārā nīlzirgi kā dzīvas gaļas masas un krokodili elsdami velk plaušās gaisu…

— Viņi smok nost, — Džo piemetināja. — Cik jauks tomēr ir mūsu ceļojuma veids, mēs varam nicīgi noska­tīties no augšas uz šiem pretīgajiem radījumiem. Mister Semjuel! Mister Kenedij! Skat, kur ciešās rindās tuvojas zvēru bars! To nav mazāk par pieciem simtiem, un šķiet, ka tie ir vilki!

— Nē, Džo, tikai meža suņi, plēsīgas sugas dzīvnieki, kuri droši uzbrūk pat lauvām. Sastapt tos ceļā ir ļoti bīs­tami: tie spēj jebkuru saplosīt.

— Tādā gadījumā Džo neapņemas uzlikt tiem uzpur­ņus, —- lāga puisis pavēstīja, — starp citu, ja" plēsīgums šiem dzīvniekiem ir dabas dots; tad nedrīkst to ņemt ļaunā.

Negaisam tuvojoties, viss šķietami pamira. Sabiezinā­tais gaisā gandrīz s nemaz vairs nevadīja skaņu — gluži kā telpā, kur sienas klātas ar drapējumu. Putni — dzēr­ves, stārķi, sarkanie un zilie sīļi, dzeltenie ķauķi un muš- ķērāji — noslēpās augsto koku lapotnēs. Pati daba jauta kataklizmas tuvošanos.

Deviņos vakarā «Viktorija» nekustīgi karājās gaisā virs plašā ciematu rajona Msepē, kas tumsā gandrīz ne­bija saskatāms; brīžam nejaušs gaismas stara atspulgs melnajos ūdeņos atklāja taisnus kanālus, un acumirklīga mākoņu pašķiršanās ļāva saskatīt milzu palmu, tama- rindu, sikomoru un eiforbiju tumšos, nekustīgos siluetus.

—• Trūkst elpas, — pūlēdamies ievilkt krūtīs pēc iespē­jas vairāk retinātā gaisa, skots sacīja. — Mēs stāvam uz vietas. Vai nolaidīsimies lejā?

Tuvojas vētra, Dik, — doktors nepacietīgi atbildēja,:

'— Ja tu domā, ka vējš var mūs kaut kur aizraut, tad, manuprāt, atliek vienīgi piezemēties, — skots neatlaidās.

— Var būt, ka vētra šonakt nemaz neuznāk, — Džo iebilda, — mākoņi atrodas pārāk augstu.

—- Tieši tāpēc es bīstos lauzties tiem cauri. Tādā gadī­jumā mēs paceltos pārāk augstu, zaudētu no redzes loka zemi un augu nakti būtu neziņā, vai kustamies uz priekšu vai ne, bet, ja kustamies, tad kādā virzienā?

— Izlem drīzāk, dārgais Semjuel, ir pēdējais laiks.

— Vējš diemžēl pavisam norimis, — Džo sacīja, — ci­tādi tas mūs aizrautu prom no negaisa joslas.

— Tas patiesi jānožēlo, mani draugi, jo mākoņi mums ir visai bīstami: līdz ar tiem nāk pretēja virziena vēji, kas draud mūs ieraut virpulī, turklāt zibeņi balonu var sade­dzināt. Bet, noenkurojoties pie kāda koka, vēja brāzmas mūs nometīs zemē.

— Ko tad lai iesākam?

— Jālūko noturēties divējādu briesmu joslā starp de­besīm un zemi.

— Mēs paliksim nomodā kopā ar tevi.

— Nē, draugi, noslēpiet pārtiku nojumē un liecieties gulēt; kad būs nepieciešams, es jūs modināšu.

—• Bet, ser, vai jums labāk nevajadzētu atpūsties, ka­mēr briesmas vēl tālu?

— Pateicos, Džo, es labāk palikšu nomodā. Patlaban mēs stāvam uz vietas un, ja laika apstākļi nemainīsies, arī rīt būsim tepat.

— Labu nakti, ser.

— Labu nakti, ja vien tāda būs iespējama.

Kenedijs un Džo ietinās segās un apgūlās, bet doktors

palika nomodā.

Mākoņu blāķi slīga zemāk un zemāk, un tumsa sabie­zēja aizvien vairāk. Melnais debess jums ieskāva zemi, it kā grasīdamies to nožņaugt. Pēkšņi spēcīgs, žilbinošs zibens pāršķēla tumsu; pirms šķēlums paguva aizvērties, apdullinoši nogranda pērkons, satricinot debesu dzīles,

— Celieties! — Fērgusons nokomandēja.

Pamodušies no briesmīgā dārda, abi gulētāji pietrūkās

kājās, gatavi izpildīt jebkuru pavēli.

— Vai mēs piezemēsimies? — Kenedijs vaicāja.

—- Nē, balons to neizturētu., Mums jāceļas vēl augstāk, iekams mākoņi nav pārvērtušies lietus gāzēs un neesam ierauti vēju virpulī.

Tā runājot, Fērgusons pastiprināja degļa liesmu.

Tropos negaiss mēdz uznākt tādā ātrumā, kas līdzinās vējā spēkam. Mākoņus pāršķēla otrs zibens, un tam acu­mirklī sekoja daudzi citi. Debesis viscaur bija ugunīgās svītrās, zem smagajām lietus lāsēm elektriskās dzirkste­les sprēgāt sprēgāja.

— Mēs esam nosebojušies, — doktors sacīja, — tagad mūsu balonam, kas pildīts ar viegli uzliesmojošu gāzi, būs jālaužas cauri uguns joslai.

— Tādā gadījumā labāk laidīsimies lejā! — Kenedijs uzstāja.

— Bet arī tur balonam draud eksplozija, turklāt pieze­mējoties varam uzdurties kādam kokam.

— Tad celsimies vēl augstāk, mister Semjuel! -— Džo ieteica. _

'— Ātrāk! Ātrāk! — skots kliedza.

Šajā Āfrikas daļā tropisko negaisu laikā nereti var sa­skaitīt trīsdesmit vai pat trīsdesmit piecus zibeņus mi­nūtē. Debesis ir vienās liesmās, un pērkons grand nemi­tīgi.

Liesmojošā atmosfērā vējš plosījās ar. negāntu spēku; tas grieza vērpetē mākoņus, šķita, ka visu šo ugunsgrēku uzpūtis kāds milzu ventilators.

Doktors Fērgusons deglī uzturēja vislielāko karstumu; balons piepūtās un lidoja augšup; Kenedijs, groza vidū nometies ceļos, turēja ciet nojumes aizkaru. Balons vir­puļoja un tik bīstami šūpojās, ka ceļotājiem reiba galva.

Aerostata apvalkā izveidojās prāvas ieloces, tajās ielau­zās vējš, un zīda tafts vēja spiediena ietekmē dūktin dūca. Krusa šņākdama cirta gaisu un sprakšķēdama bira pār «Viktoriju». Par spīti visam, aerostats joprojām cēlās augstāk un augstāk; zibeņi vilka ap to ugunīgus zigzag- rakstus. «Viktorija» bija nonākusi īstās krustugunīs.

— Paļaujieties uz dievu! — Fērgusons teica. — Mēs esam tā kunga rokās, vienīgi viņš spēj mūs glābt. Būsim gatavi uz visu, pat uz ugunsgrēku; cerēsim, ka mūsu kritiens nebūs pārāk straujš.

Ceļabiedri gandrīz nesadzirdēja doktora vārdus, tikai saredzēja zibeņu gaismā viņa 'mierīgo seju: viņš vēroja fosforescenci, ko vadīja elektriskās • dzirksteles ap aero­stata tīklu. «Viktorija» griezās un virpuļoja, taču nemi­tīgi cēlās augšup; pēc ceturtdaļstundas tā bija jau izlau­zušies cauri negaisa joslai; elektriskie lādiņi tagad eks­plodēja zem groza, un šķita, ka tam. būtu piekārts milzīgi liels, liesmojošs vainags.,

Tas bija neredzēti skaists dabas skats: lejā •—negaiss, augšā — zvaigžņotas, mierīgas, klusas un nesatraucamas debesis, kur rāma mēness gaisma līst pār negantajiem mākoņiem.

Doktors Fērgusons paskatījās barometrā. Tas rādīja divpadsmit tūkstošu pēdu augstumu. Pulkstenis bija vien­padsmit naktī.

— Paldies dievam, briesmas ir pāri, — doktors sacīja, ■— atliek tikai turēties tādā augstumā.

> — Tas bija drausmīgi, — Kenedijs atzinās.

— Nieki, — Džo iebilda, — mūsu ceļojuma vienmuļībā tas vismaz ienesa tīkamu pārmaiņu, un es nenožēloju, ka esmu redzējis negaisu no augšas. Skats" bija vienreizīgs.