Piecas nedēļas gaisa balonā

XXVII nodaļa Neciešama svelme. — Halucinācijas. — Pēdējās ūdens lāses. — Bezcerīga nakts. —- Pašnāvības mēģinājums. — Samums. — Oāze. — Lauva un lauvene.

Nākamajā rītā pamodies, doktors vispirms pievērsa acis barometram. Dzīvsudraba stabiņš gandrīz nebija krities.

«Nekā jauna, itin nekā!» viņš nodomāja.

Izkāpis no groza, Fērgusons devās pētīt laika apstāk­ļus: tā pati svelme, tās pašas gandrīz pilnīgi skaidrās debesis, tas pats nepielūdzamais miers gaisā.

— Vai tiešām ne mazāko cerību?! — doktors iesaucās.

Iegrimis domās, Džo neatbildēja, viņš pārdomāja sava izlūkgājiena plānu.

Kenedijs piecēlās gluži savārdzis, viņu bija pārņēmis bīstams uzbudinājums; kas modināja bažas. Viņu mocīja nežēlīgas slāpes. Viņš tik tikko spēja kustināt lūpas un mēli.

Nedaudz ūdens viņiem vēl bija atlicis, tas bija zināms katram, katrs par to domāja un ilgojās-pēc tā-, taču ne­viens neiedrošinājās spert pirmo soli.

Trīs ceļabiedri — trīs draugi apveltīja cits citu ar drūmiem skatieniem, viņus plosīja dzīvnieciska iekāre, ko visspilgtāk apliecināja Kenedijs; Dika spēcīgais or­ganisms nepieciešamā ūdens trūkuma dēļ cieta visātrāk; augu dienu viņu māca murgi; staigājot šurp un turp, viņš kaut ko aizsmakušā balsī kliedza, koda sev dūrēs, bija gatavs pārgriezt vēnas un dzesēt slāpes ar asinīm.

— Ak, sasodītā slāpju zeme! — Diks kliedza. — Nē, nē, tā drīzāk ir bezcerības zeme!

Tad viņš pilnīgā bezspēkā saļima; bija dzirdama vie­nīgi viņa sēcošā elpa, kas lauzās no apkaltušajām lūpām.

Pievakarē pirmās neprāta pazīmes sāka izrādīt arī Džo; plašās smilšu masas viņam rādījās kā milzu dīķis ar dzidru ūdeni; viņš vairākkārt pieplaka pie karstās zemes, lūkodams nodzerties, bet, piecēlies ar putekļu pilnu muti, nikni sauca:

— Sasodīts! Šis ūdens ir sāļš!

Kamēr Fērgusons un Kenedijs nekustīgi gulēja, Džo pēc kādas neprāta lēkmes sajuta nepārvaramu kārdinā­jumu izdzert atlikušo ūdeni. Nespēdams apspiest iekāri, viņš uz ceļgaliem pievilkās pie groza un, ar acīm vai aprīdams pudeli, satvēra to un pielika pie lūpām.

Tajā brīdī viņam līdzās atskanēja griezīgs kliedziens:

— Dzert! dzert!

Viņam klāt uz ceļiem bija pierāpojis Kenedijs; nelai­mīgais nožēlojamā izskatā, ar asarām acīs lūdza, lai Džo y atdod ūdeni viņam. Džo raudot atdeva pudeli, un Kene­dijs to izsūca visu līdz pēdējam malkam.

— Paldies tev! — viņš izdvesa.

Bet Džo to vairs nedzirdēja, viņš bija noģībis.

Kā īsti pagāja šī moku nakts, nav zināms. Otrdienas rītā nelaimīgie sajuta, ka viņu locekļi ugunīgajos saules staros pamazām sažūst. Džo lūkoja piecelties, bet tas neizdevās; viņš vairs nebija spējīgs īstenot savu plānu.

Džo palūkojās apkārt. Iegrimis drūmās domās, uz krū­tīm sakrustotām rokām grozā sēdēja doktors un neprātī­gām acīm vērās vienā punktā. Kenedijs izskatījās atbai­došs: viņš. mētāja galvu no vienas puses uz otru kā krā­tiņā ieslodzīts plēsīgs zvērs.

Pēkšņi mednieka acis pievērsās karabīnei, kuras laide rēgojās virs groza malas.

— A! — Diks nelabā balsī ierēcās, ar pārcilvēciskiem spēkiem pierausdamies kājās.

Kā apstulbis, kā prātu zaudējis, viņš tuvojās ierocim' un; satvēris to, pielika stobru pie mutes.

— Ser, ser! — velkoties viņam klāt, Džo izmisīgi sauca.

— Liec mieru, vācies prom! — skots gārdza.

Starp abiem sākās cīniņš.

— Vācies, vai es tevi nogalināšu! — Kenedijs kliedza.

Bet Džo, no visa spēka pieķēries viņam, neatlaidās;

cīniņš ieilga, taču Fērgusons nepievērsa tam uzmanību; negaidot karabīne izšāva; sadzirdējis šāvienu, doktors pietrūkās kājās un, izslējies visā augumā kā rēgs, palū­kojās apkārt.

Acis viņam spēji iedegās, roka izstiepās pret apvārsni, un viņš necilvēciskā balsī iesaucās:

— Skatieties! Lūk, tur!

Fērgusona saucienā un kustībās bija tik daudz spara, ka Džo un Kenedijs, palaiduši vaļā viens otru, pievēr­sās viņam.

Neaptverami plašie līdzenumi viļņojās kā vētrā tra­kojoša jūra; smilšu vāli gāzās cits citam virsū, no dien­vidaustrumiem neticamā ātrumā tuvojās milzīgs, virpu­ļojošs smilšu stabs; saule nozuda aiz tumšā mākoņa, kas meta garugaro ēnu līdz pat «Viktorijai»; smalki smilšu graudiņi lidoja viegli kā lietus lāses, un šis trakojošais paisums nāca aizvien tuvāk.

Fērgusonam acīs atmirdzēja cerības un spēks.

— Samums! — viņš iekliedzās.

— Samums! — Džo atkārtoja, īsti nesaprazdams, ko šis vārds nozīmē.

— Jo labāk! — negantās dusmās iesaucās izmisušais4 Kenedijs. — Jo labāk! Ātrāk pienāks gals!

— Jo labāk gan! — Fērgusons sacīja. — Tas taču ir mūsu glābiņš!

Viņš metās klāt smilšu balastam un sāka to sviest laukā no groza.

Beidzot viņu sapratuši, biedri steidzās palīgā.

— Un nu, Džo, — doktors teica. — Tagad vēl atliek atbrīvoties no piecdesmit mārciņām tavas rūdas!

Džo nekavējoties to izdarīja, kaut gan sirds mirkli sā­pīgi iesmeldzās. Balons sāka celties augšup.

— īstā laikā, — doktors piezīmēja.

Samums patiesi tuvojās ātri. Pēc īsa brīža «Viktorija» būtu sadragāta, saplosīta gabalos un iznīcināta. Kolosā­lais viesuļstabs jau bija gandrīz klāt un bēra pār aero­statu smilšu krusu.

— Met vēl -laukā balastu! — doktors pavēlēja.

— Klausos! — Džo atsaucās, pārveldams pāri bortam milzīgu kvarca gabalu.

«Viktorija» spēji uzšāvās gaisā virs viesuļstaba un, ierauta spēcīgā gaisa strāvā, neticamā ātrumā laidās pāri bangojošai smilšu jūrai.

Semjuels, Diks un Džo klusēja; viesuļvētrā atspirguši, viņi ar cerībām raudzījās nākotnē.

Ap trijiem samums norima; nogulušās smiltis veidoja neskaitāmus pauguriņus; atmosfērā atkal valdīja pilnīgs miers.

«Viktorija» planēja virs kādas oāzes, kura atgādināja zaļiem_ kokiem klātu saliņu smilšu okeānā.

— Ūdens! Tur ir ūdens! — doktors iesaucās.

Nekavējoties atvēris augšējo ventili, viņš izlaida daļu

ūdeņraža un lēnām piezemēja aerostatu divi simti pēdu attālumā no oāzes. , - '

Ceļotāji četrās stundās bija veikuši divi simti četrdes­mit jūdzes.

Veicīgi iekrāvuši grozā balastu, Kenedijs un Džo no­lēca zemē.

— Neaizmirstiet šautenes! — doktors viņiem uzsauca. — Ņemiet tās līdzi, taču esiet piesardzīgi!

Diks metās pie savas karabīnes, bet Džo paķēra šau­teni. Ātri sasnieguši kokus, viņi nozuda zaļajā biezoknī, kas solīja bagātīgu veldzi; viņi pat neievēroja plaši no: mīņātos zāles laukumus un svaigas pēdas šur tur smiltīs.

Soļu divdesmit no viņiem negaidot atskanēja rēciens.

— Lauva! — Džo iesaucās.

— Jo labāk! — Kenedijs izmisīgi piebalsoja. — Mēs cīnīsimies. Gan spēks radīsies, kad tas būs vajadzīgs.

— Piesardzīgāk, mister Dik, piesardzīgāk! Neaizmir­stiet, ka no vienas mūsu dzīvības atkarīga visu pārējo dzīvība!

Bet Kenedijs viņā neklausījās; zvērojošām acīm, bais­mīgs savā pārdrošībā viņš skrēja jau tālāk ar pielādētu karabīni rokās. Zem kādas palmas stāvēja liels, meln- krēpains lauva, ik mirkli gatavs mesties virsū upurim. Pamanījis mednieku, lauva salēcās, bet, pirms kājas skāra zemi, lauvu tieši sirdī ķēra lode, un tas nogāzās zemē beigts.

— Urā! Urā! — Džo iesaucās.

Pieskrējis pie akas, Kenedijs nokāpa lejā pa miklajām kāpnītēm un, pieplacis pie dzidra avota, aizgūtnēm sāka dzert tīro, vēso ūdeni; Džo sekoja viņa piemēram, un kādu laiku bija dzirdami vienīgi guldzieni, it kā tur dzīv­nieki dzesētu slāpes.

— Dzersim prātīgi, mister Dik, — Džo teica, — ka neieraujam pārlieku.

Bet Diks, neklausīdamies viņā, joprojām dzēra. Viņš. iemērca galvu un rokas dzīvinošajā šķidrumā; viņš bija kā apskurbis.

— Bet misters Fērgusons? — Džo atgādināja.

Šie vārdi Kenedij u atsauca īstenībā. Viņš piepildīja līdzņemto pudeli un drāzās augšup pa kāpnēm.

Taču viņam par lielu pārsteigumu akas izeju bija no­slēdzis milzīgs, tumšs ķermenis. Kenedijs un Džo, kurš sekoja viņam pa pēdām, spēji metās atpakaļ.

— Mēs esam sagūstīti!

— Neiespējami! Ko tas var nozīmēt?

Pēkšņi drausmīgs rēciens liecināja, ar kādu jaunu ienaidnieku viņi sadūrušies.

— Otrs lauva! — Džo iesaucās.

— Šoreiz lauvenei Piķis un zēvele! Pagaidi tik tu man! — pielādējot karabīni, mednieks sodījās.

Mirkli vēlāk viņš izšāva, taču dzīvnieks bija jau no­zudis.

— Uz priekšul-— Kenedijs mudināja.

— Nē, mister Dik, jūs taču lauveni nenošāvāt, citādi tā būtu ievēlusies šeit, tas zvērs uzbruks pirmajam, kurš parādīsies, un tad ir beigas!

— Ko nu lai iesāk? Mums taču jātiek laukā no šejie­nes. Semjuels mūs gaida.

— Lauvene jāievilina akā; ņemiet manu šauteni un dodiet šurp karabīni.

— Kas tev padomā?

— Gan redzēsiet.

Novilcis audekla vesti, Džo uzsprauda to stobra galā kā mānekli un pabāza laukā virs akas. Satracinātais dzīv­nieks metās māneklim virsū; Kenedija lode sadragāja lauvenei plecu. Lauvene rēkdama novēlās lejā pa kāp­nēm, apgāzdama Džo. Pēkšņi atskanēja otrs šāviens un akas malā parādījās doktors Fērgusons ar šauteni rokās.

Žigli pielēcis kājās, Džo pārkāpa pāri nedzīvajai lau­venei un pasniedza doktoram ūdeni.

Atri pielicis pudeli pie lūpām, Fērgusons vienā rā­vienā iztukšoja to līdz pusei, pēc tam visi trīs ceļabiedri no sirds pateicās providencei par apbrīnojamo glābiņu.