Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXI nodaļa Starts naktī. — Saruna trijatā. — Kenedija mednieka in­stinkts. — Piesardzības soļi. — Sari straume. — Čada ezers. — Ezera ūdens. — Nīlzirgs. — Veltīgs šāviens.

Ap trijiem no rīta Džo, stāvot sardzē, ievēroja, ka pilsēta zem viņiem beidzot attālinās. «Viktorija» tur­pināja lidojumu. Kenedijs un Fērgusons pamodās.

Paskatījies kompasā, Fērgusons apmierināts pārlieci­nājās, ka vējš viņus nes uz ziemeļrietumiem.

— Liktenis mums labvēlīgs, — viņš sacīja, viss veicas lieliski, jau šodien pat mēs redzēsim Cada ezeru.

— Vai tas ir ļoti liels? — Kenedijs vaicāja.

— Jā gan, Dik, tā izmēri sniedzas līdz simt divdes­mit jūdzēm,

— Lidojums virs ūdens plašuma ienesīs mazliet da­žādības mūsu ceļojumā.

— Šķiet, ka par vienveidību mums nebūtu jāsūdzas, turklāt ceļojums rit teicamos apstākļos.

— Bez šaubām, Semjuel, atskaitot ūdens trūkumu tuksnesī, nekādu nopietnu briesmu nav bijis.

— Katrā ziņā mūsu lieliskā «Viktorija» visu šo laiku ir turējusies nevainojami; šodien ir divdesmitais maijs; mēs uzsākām ceļojumu astotajā aprīlī, tātad esam jau ceļā divdesmit piecas dienas; vēl desmit dienu, un bū­sim galā.

— Kur?

— To pateikt nevaru, bet vai nav vienalga?

— Tev taisnība, Semjuel; paļausimies uz providenci, gan tā mūs vadīs un pasargās tāpat kā līdz šim. Mēs taču neizskatāmies pēc tādiem, kas šķērsojuši infekci­jām visbagātāko zemi pasaulē.

— Mēs gribējām pacelties gaisā un pacēlāmies.

— Lai dzīvo gaisa ceļojumi! — "Džo iesaucās. —< Pēc divdesmit piecu dienu lidojuma mēs vēl esam sveiki un veseli, paēduši un labi — pat par daudz labi atpū­tušies, taisni kājas sāk kļūt stīvas, es labprāt tās izlo­cītu, nostaigājot trīsdesmit jūdzes.

— Šo prieku tu varēsi atļauties Londonas ielās, Džo; mēs izbraucām trijatā tāpat kā Denhems, Klapertons un Overvegs, kā Bārts, Ričardsons un Fogels, taču jāse­cina, ka mums veicies labāk nekā mūsu priekštečiem-— mēs visi vēl esam kopā. Un ļoti svarīgi būtu arī tur­pmāk nešķirties. Bet, ja «Viktorijai» draudētu briesmas, kamēr viena no mums nebūtu klāt, un mēs būtu spiesti pacelties gaisā, tad diez vai mēs ar viņu vēl kādreiz tiktos. Lūk, kāpēc man, atklāti sakot, nepatīk laist Ke- nediju medībās.

— Bet, dārgo Semjuel, tu taču neliegsi man reizēm šo prieku; mūsu pārtikas krājumus vajag papildināt; starp citu, pirms aizbraukšanas _tū pats mani iekārdināji ar lieliskām medību iespējām Āfrikā, bet pagaidām ar Andersonu vai Kemingu es šai ziņā mēroties nevaru.

— Dārgo Dik, šķiet, ka atmiņa tevi viļ vai arī savus varoņdarbus tu noklusē aiz smalkjūtības; manuprāt, uz tavas sirdsapziņas ir vienas antilopes, viena ziloņa un divu lauvu dzīvības, nemaz nerunājot par sīkajiem me­dījumiem.;

— Ak tā? Bet vai šīs trofejas Āfrikā, kur medniekam stobra galā var trāpīties jebkurš pasaules dzīvnieks,— vai tās tev neliekas pārāk nenozīmīgas? Skat, skat, kur auļo žirafes, vesels bars!

— Un tādas ir žirafes? — Džo neticēja savām acīm. — Tās taču nav lielākas par manu dūri!

— Tāpēc, ka mēs uz tām skatāmies no tūkstoš jūdžu augstuma; tuvumā tās būtu trīsreiz lielākas par tevi pašu.

— Bet kā tev patīk šīs gaceles un strausi, kuri drā­žas vēja ātrumā? — Kenedijs turpināja.

Vai tad tie ir strausi? — Džo brīnījās. — Tās taču ir vistas, īstas vistas!

— Paklau, Semjuel, — vai nevaram kaut kā tiem pie­tuvoties?

— To var, Dik, taču piezemēties gan ne. Bet saki man — kāda jēga nokaut zvērus, ja no tiem nebūs ne­kāda labuma? Ja runa būtu par lauvu, tīģeri vai hiēnu, tad es vēl saprastu — viena plēsoņas pasaulē mazāk! Bet nogalināt gaceli vai antilopi tikai tāpēc, lai apmie­rinātu mednieka iekāri, nudien nav vērts! Vispār, draugs, nolaidīsimies simt pēdu augstumā, un, tiklīdz pamanīsim kādu plēsīgu zvēru; lūdzu, sagādā mums to prieku un ielaid tam lodi pierē.

«Viktorija» pakāpeniski slīdēja lejup, kaut gan aiz­vien vēl turējās pietiekami drošā augstumā. Šajā me­žonīgajā, biezi apdzīvotajā zemē ik brīdi bija sagaidā­mas neparedzētas briesmas.

Tobrīd ceļotāji lidoja tieši virs Šari; upes ēnainos krastus klāja dažādu krāsu un augu koki; visās malās vijās gan liānas, gan citi staipekņi, veidojot košu krāsu gammu. Krokodili gozējās saulē vai nira ūdenī veikli kā ķirzakas; savā starpā rotaļādamies, tie metās uz sa­liņām, ar kurām upe bija kā piebērta.

Tā aerostats pārlidoja bagāto, ziedošo Mafataijas ap­gabalu. Ap deviņiem no rīta doktors Fērgusons un, viņa biedri beidzot sasniedza Čada ezera dienvidu krastu. Tātad šeit bija Āfrikas Kaspija — šī iekšzemes jūra, kuras eksistence ilgu laiku tika apšaubīta un. pieskai­tīta pasakām; līdz tai bija nonākušas vienīgi Denhema un Barta ekspedīcijas. Doktors mēģināja uzmest ezera aprises, kuras tagad jau stipri atšķīrās no 1847. gadā kartēs atzīmētajām; patiesībā pilnīgi nospraust šā ezera mainīgās robežas nav iespējams, jo ezera krastus klāj staigni, gandrīz nepārejami purvi, kuros Bārts tik tikko nenoslīka; laiku pa laikam šos meldriem un piecpa­dsmit pēdu augstiem papirusiem aizaugušos purvus pār­plūdina ezera ūdeņi; bieži vien applūst arī piekrastes pilsētas, kā tas notika ar Ngornu 1856. gadā, bet vie­tās, kur vēl nesen bija Bornu mājas, tagad peld nīl­zirgi un aligatori.

Žilbinoši saules stari glāstīja ezera ūdeņus, kuri zie­meļos šķita saplūstam ar debesīm.

Doktors vēlējās nogaršot ūdeni, kas tika atzīts par sāļu; tuvoties ezera līmenim varēja droši, un «Vikto­rija» kā putns nolaidās piecu pēdu augstumā virs tā.:

Džo iegremdēja pudeli ezerā un līdz pusei piepildītu izvilka laukā; nobaudot ūdeni, viņi sajuta zināmu nāt­rija piegaršu un atzina, ka dzeršanai tas nav ieteicams.

Kamēr doktors eksperimenta rezultātus pierakstīja, viņam līdzās atskanēja šāviens. Nespēdams valdīt savu medību kāri, Kenedijs bija notēmējis uz briesmīgu nīl«: zirgu; dzīvnieks, kas mierīgi snauda krastmalā, pēc šā­viena nozuda ūdenī, bet šķita, ka dzīvnieks bija vienī­gais, ko mednieka smailā lode panāca.

— Labāk to vajadzēja harpunēt, — Džo noteica.

— Jā, bet ar ko?

— Ar vienu no mūsu enkuriem. Tāds āķis būtu īsti piemērots šim dzīvniekam.

— Bet Džo! Tā patiesi ir spoža doma.;.? — Kenedijs iesaucās.

— Tikai, lūdzu, nemēģini to īstenot, — doktors aiz­rādīja. — Šis dzīvnieks mūs ātri ievilks tur, kur mums nav ne mazākās vēlēšanās nokļūt.

— Jo vairāk tāpēc, ka' esam izpētījuši Cada ezera ūdens īpašības. Starp citu, mister Fērguson, vai šī ēr-i motā «zivs» ir ēdama?

— Tava zivs, Džo, ir gluži vienkārši cietādaino su­gas zīdītājdzīvnieks; stāsta, ka nīlzirga gaļa esot lie­liska un ezera piekrastes iedzīvotāji ar to tirgojoties.;

— Tādā gadījumā ļoti žēl, ka Diks aizšāva garām.

— Šis dzīvnieks ir ievainojams tikai vēderā vai starp gūžām; Dika lode to pat neieskrambātu. Bet, tiklīdz at­radīšu piemērotu vietu, mēs nolaidīsimies ezera zie­meļu piekrastē; tur Diks nonāks īstā zvērnīcā un pēc patikas varēs atgūt nokavēto.

— Lieliski! — Džo iesaucās. — Lai misters Diks pa* medī nīlzirgus! Es labprāt nogaršotu šīs amfībijas gaļu.; Vai tā nav nejēdzība — ielauzties pašā Āfrikas sirdī, bet pārtikt tur vienīgi ar purva slokām un irbēm gluži kā Anglijā!