Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXIX nodaļa * Zeme Nigēras ielokā. — Hombori kalnu fantastiskie si­lueti. — Kabra. — Timbukta. — Doktora Barta plāns. — Timbuktas pagrimums. — Viss likteņa ziņā.

Doktors Fērgusons saviem ceļabiedriem labprāt snie­dza paskaidrojumus par apgabalu, kuram pāri viņi lidoja šajā drūmajā, lietainajā dienā. Zemes virsma bija samērā līdzena un nekādi šķēršļi aerostatu netraucēja. Vienīgās raizes doktoram sagādāja sasodītais ziemeļaustrumu vējš, kas viņus attālināja no Timbuktas.

Sasniegusi ziemeļos Timbuktu, Nigēra met slaidu loku un kā gigantiska struktūra ar vairākām saulē mirdzošām attekām plūst atkal tieši uz Atlantijas okeānu; daba šajā upes ielokā - ir ļoti mainīga, vietām bezgala krāšņa un auglīga, vietām pilnīgi kaila, neauglīga; nekultivētās • ze­mes mijas ar maisa laukiem, bet aiz tiem stiepjas plaši irbulenēm apauguši klajumi. Nigēras atteku un pieteku purvainajos krastos veseliem bariem mīt dažādi ūdens putni — pelikāni, prīkšķes, zivju dzeņi.

Šur tur pavīdēja tuaregu apmetnes, kur ādas teltīs zvil­nēja vīri, bet sievas, vilkdamas dūmus no garām pīpēm, vai nu darbojās mājsaimniecībā, vai slauca kamieļmātes.

Ap astoņiem vakarā «Viktorija» bija nolidojusi vairāk nekā divsimt jūdžu uz rietumiem un ceļotāju acīm atklā­jās lieliska aina: mēness stari, lauzdamies cauri mākoņu gubām un lietus straumēm, slīdēja pāri Hombori kalnu grēdai. Cik dīvainas likās šīs bazaltiskās kalnu kores! Tumšo debesu fonā tās iezīmējās kā fantastiski silueti, atgādinot milzīgas viduslaiku pilsētas leģendārās dru­pas, — tā polārajās jūrās acis pārsteidz peldošie ledus- kalni.

— Redzot šo ainavu, prātā nāk «Udolfas noslē­pumi»,.— doktors piezīmēja. — Drūmāku un noslēpu­maināku izskatu pat Anna Redklifa nespētu piešķirt sa­vai kalnu ainavai.

— Nudien! — Džo iesaucās. — Tādā spoku valstībā es gan nevēlētos nakti palikt vienatnē. Vai zināt, ser, ja ne­būtu grūti to izdarīt, es šo ainavu labprāt pārceltu uz Skotiju. Lomonda ezera krastā tā neizskatītos slikti, un tūristi turp skrietu bariem.

— Mūsu balonā pārāk maz vietas, lai atļautos īstenot tavu ieceri. Bet šķiet, ka «Viktorija» jau maina virzienu. Lieliski! Šīs noslēpumainās vietas gari ir mums labvēlīgi, tie uzsūtījuši lēnu dienvidaustrumu vēju, kas novirzīs mūs uz īstā ceļa.

Patiesi — «Viktorija» atkal uzņēma kursu uz zieme­ļiem un divdesmitā maija rītā jau lidoja pāri sarežģīta­jam Nigēras baseina kanālu, upju un pieteku tīklam. Daži no kanāliem bija tā aizauguši ar zāli, ka atgādināja leknas pļavas. Te Fērgusons uzgāja ceļu, ko bija nostai­gājis Bārts lejup gar upi līdz Timbuktai. Nigēra- šajā vietā bija astoņdesmit pēdas plata, abos tās krastos kup­loja krustzieži un tamarindi, apkārt lēkāja gazeles, ar gredzenotajiem ragiem bakstīdamas kuplo zāli, no ku­rienes tām uzglūnēja aligatori.

No Džennē pa ceļu starp koku milzeņiem garās rindās vilkās karavānas — tur soļoja precēm apkrauti ēzeļi un kamieļi; pēc brītiņa kādas upes līcī parādījās puslokā izvietotas zemas mājeles; uz jumtiem un terasēm bija sakrauts viss mājas tuvumā nopļautais siens.

— Tā ir Kabra, Timbuktas osta! — doktors priecīgi iesaucās. — Bet līdz pašai pilsētai no šejienes ir nepilnas piecas jūdzes.

— Jūs esat apmierināts, ser? — Džo vaicāja.;

— Esmu sajūsmā, manu zēn!

— Jauki. Tad viss kārtībā.

Patiesi — divos dienā ceļotāju aCīm atklājās noslēpu­mainā tuksneša karaliene Timbukta, kurai senos laikos, tāpat kā Atēnām un Romai, bijušas savas zinātnieku sko­las un filozofijas katedras.

Te nu Fērgusons varēja pārliecināties, cik pareizas ir doktora Barta pašrocīgi zīmētās kartes. Plašajā balto smilšu klajumā Timbukta iezīmējās kā milzu trīsstūris, kura ziemeļiem pievērstā virsotne ieurbās tuksnesī; pil­sētas apkaimē neredzēja neko vairāk kā meža graudzā­les, pundurmimozas un nīkulīgu krūmāju.

No putna lidojuma Timbukta šķita salikta no lodvei­dīgiem un kubiskiem klucīšiem. Šauro ielu malās redzēja kubiskus nededzinātu ķieģeļu namiņus un niedru būdas ar smailiem salmu jumtiem. Uz māju terasēm nevērīgās pozās gulēja koši ģērbti vīrieši ar šķēpu vai musketi rokās. Šajā stundā ielās nemanīja nevienas sievietes.

— Stāsta, ka viņas esot daiļas, — doktors sacīja. — Vai redzat trīs mošeju torņus, kas vienīgie palikuši no senās pilsētas svētnīcām. Pilsēta daudz zaudējusi no savas bijušās greznības. Trīsstūra virsotnē saskatīsiet Sonkores mošeju, ko ieskauj galerijas, kuras balstās uz visai precīza zīmējuma arkādēm; bet tālāk izplešas San- gungu kvartāls, turpat netālu redzama Sidi Jadžas mo­šeja un daži divstāvu nami. Pilis un pieminekļus velti šeit nemeklējiet. Vietējais šeihs ir tikai tirgonis un viņa karaļnams — tirdzniecības kantoris.

— Rādās, ka tur vīd pussabrukuša cietokšņa mūri, — Kenedijs piezīmēja.

— Cietoksni sagrāvuši fellahi 1826. gadā; toreiz pil­sēta bijusi par trešo daļu lielāka, jo kopš vienpadsmitā gadsimta Timbukta vienmēr bijusi iekārojams objekts un pa kārtai piederējusi gan tuaregiem, gan sonraī, gan marokāņiem un pat fellahiem; bet šis lielais kultūras centrs, kur sešpadsmitajā gadsimtā tādam zinātniekam kā Ahmeds Baba piederējusi bibliotēka ar tūkstoš seš­simt manuskriptiem, tagad- pārvērties Centrālās Āfrikas tirdzniecības noliktavā.

Timbukta patiesi likās pamesta un stipri panīkusi; kā visām savu mūžu nodzīvojušām pilsētām, tai bija uz­spiests nolaidības zīmogs; vienīgie paaugstinājumi tās līdzenajā teritorijā bija priekšpilsētu atkritumu kaudzes un pakalns, uz kura izvietojās tirgus.

.Kad «Viktorija» lidoja pār Timbuktu, pilsētā pamodās zināma dzīvība, atskanēja bungu rībieni; bet nez vai Timbuktas pēdējais zinātnieks paguva pavērot neparasto parādību: spēcīgs tuksneša vējš aizrāva ceļotājus tālāk, viņi jau atkal lidoja virs Nigēras līkumotajiem krastiem, un pēc neilga laika Timbuktā palika viņiem aizmugurē kā viens no ceļojuma daudzajiem acumirklīgajiem iespai­diem.

— Un tagad paļausimies uz likteni, lai tas mūs vada, kurp tīk, — Fērgusons noteica.

— Kaut nu uz rietumiem! — Kenedijs piebilda.

— Skat, ko! — Džo iesaucās. —-Es gan nemaz neno- bītos, ja vajadzētu atgriezties pa šo pašu ceļu uz Zan- zibāru vai pat lidot pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku.

— Bet, Džo, vispirms taču jārod iespēja to izdarīt, —- Fērgusons piezīmēja.

— Un kā mums trūkst, lai tā nerastos?

— Mums trūkst gāzes, draugs; balona celtspēja strauji pazeminās. Vajadzēs taupīt ūdeņradi, lai tas neizsīkst, pirms sasniedzam okeāna piekrasti. Domāju, ka būs jā­sāk mest laukā balasts. Mēs kļūstam pārāk smagi,

— Redz nu, ko nozīmē dīkdienīga dzīve, mister Sem­juel! — Džo piezīmēja. — Augām dienām guļot šūpuļ- tīklā un neko nedarot, tauki aug un jāpieņemas svarā gribot negribot. Vai nav īsts slaistu ceļojums? Mājās visi teiks, ka esam. šausmīgi nobarojušies un smagi.

— Jāatzīst, ka tādi prātojumi ir īsti Džo garā, — Ke­nedijs sacīja, — bet pacieties, draugs, kas zina kāds lik­tenis mūs sagaida. Ceļa gals vēl tālu. Semjuel, ap kuru vietu tu ceri sasniegt Āfrikas piekrasti?

— Grūti atbildēt, Dik; mēs atrodamies ļoti nepastāvīgu vēju varā; es tomēr būtu laimīgs, ja izdotos nolaisties kaut kur starp Sjerraleoni un Portendiku; tur man zi­nāma kāda zeme, kur mēs sastaptu draugus.

— Būtu patīkami spiest tiem roku, — Diks noteica, — bet vai šobrīd mēs lidojam pareizā virzienā?

— Ne gluži, Dik, ne gluži; paskaties uz kompasa rā­dītāju — vējš mūs nes uz dienvidiem, un mēs lidojam augšup pa Nigēru uz tās iztekas avotiem.

— Lieliska izdevība atklāt šos avotus, ja tie jau ne­būtu zināmi, — Džo ieminējās. — Bet vai sliktākajā ga­dījumā mēs tur nevarētu atrast kaut ko citu?

— Ne, Džo. Nomierinies taču, es ceru, ka tiktai mēs neaizlidosim.

Naktij tuvojoties, doktors izmeta laukā pēdējos ba­lasta maisus; «Viktorija»' pacēlās augstāk; kaut gan deg­lis darbojās pilnā sparā, aerostats nespēja noturēties vienmērīgā augstumā. Tobrīd viņi atradās sešdesmit jū­dzes uz dienvidiem no Timbuktas, bet nākamajā rītā pa­modās virs Nigēras krastiem netālu no Debo ezera.