Piecas nedēļas gaisa balonā

XIX nodaļa Nila. — Trīcošais kalns. — Dzimtenes atmiņas. — Arābu stāsts. — «Ņamņam» ciltis. — Džo nopietnās pārdomas. — «Viktorija» lavierē. — Aerostats paceļas gaisā. — Blanšāra kundze.

•— Kādā virzienā mēs īsti lidojam? —« ievērojis, ka draugs pētī kompasu, Kenedijs vaicāja.

— Uz ziemeļaustrumiem.

— Velns'lai parauj! Un nevis uz ziemeļiem?

— Protams, ne, Dik, un es bīstos, ka mums būs grūti sasniegt Gondokoro; gaužām žēl, bet nekas — mēs to­mēr esam paguvuši apkopot gan ziemeļos, gan austru­mos izdarītos pētījumus; nē, mēs sūdzēties nevaram.

«Viktorija» pamazām attālinājās no Nīlas.

Paraudzīsimies vēl pēdējoreiz uz šīm nepieejamām, paralēlēm, kuras šķērsot nav izdevies pat drosmīgāka­jiem ceļotājiem! — Fērgusons teica. — Tieši šeit dzīvo eiropiešiem naidīgās ciltis, kas pieminētas Pitrika, Arno, Miani un jaunā ceļotāja Ležāna labākajos darbos par Nīlas augšteci»,

— Tātad mūsu atklājumi ai zinātnieku hipotēzēm sa­skan? — Kenedijs vaicāja.

— Pilnīgi. Baltā upe — Bahrelabiada — iztek no ezera, kas ir tik liels kā jūra; tieši tur meklējams Baltās Nīlas sākums; dzeja ar šo atklājumu katrā ziņā zaudēs daudz: šai upju karalienei labprāt piedēvē dievišķu izcelsmi; senos laikos to sauca par Okeānu un gandrīz nešaubīgi ticēja, ka tā iztek tieši no saules. Bet šajā jautājumā vajag piekāpties un palaikam pieņemt to, ko māca zi­nātne; var jau būt, ka zinātnes mācība nepastāvēs mū­žīgi, bet dzejnieki būs vienmēr.

— Lūk, atkal redzami ūdenskritumi, — Džo teica.

— Tie ir" Makedo ūdenskritumi uz trešās paralēles. Tas pilnīgi skaidrs. Ak, kāpēc mums neizdevās vēl pāris stundu palidot virs Nīlas!

— Bet tur, mums priekšā, — mednieks norādīja, — es saredzu kāda kalna galotni.

— Tas ir Logveka kalns,-ko arābi nosaukuši par «trī­cošo»[31], — Fērgusons .paskaidroja. — Visas šīs vietas ir apmeklējis Debono, ceļodams ar Latifa Efendi vārdu. Nī­las piekrasti apdzīvo naidīgas ciltis, tās pastāvīgi savā starpā karo. Iedomājieties paši, kādām briesmām pakļā­vās Debono!

Vējš sāka nest «Viktoriju» uz ziemeļrietumiem. Lai iz­vairītos no Logveka kalna, vajadzēja meklēt citu gaisa strāvu.

— Vai zināt, mani draugi, —• doktors ceļabiedriem teica,_— tikai tagad mēs pa īstam uzsāksim lidojumu pāri Āfrikai. Līdz šim mēs gājām savu priekšteču pēdās. Bet nu lidosim uz vēl neizpētītām zemēm. Vai jums ne­pietrūks drosmes?

— Nekādā ziņā! — Diks un Džo vienbalsīgi atbildēja.

— Nu, tādā gadījumā dosimies ceļā! Un lai dievs stāv mums klāt!

Laižoties pāri gravām, mežiem un šur tur izkaisītiem ciematiem, ceļotāji ap desmitiem vakarā sasniedza Trī­cošā kalna lēzenās nogāzes.

Neaizmirstamajā 23. aprīļa dienā pēc piecpadsmit stundu lidojuma «Viktorija» ar spēcīga vēja palīdzību bija veikusi vairāk nekā trīssimt piecpadsmit jūdžu.

Taču ceļojuma pēdējā posmā aeronautu noskaņojums kļuva skumjš, Grozā iestājās klusums. Varbūt doktors Fērgusons bija .iegrimis domās par saviem atklājumiem? Varbūt abi viņa ceļabiedri domāja par to, kas viņus sa­gaidīs svešajās, neizpētītajās zemēs? Protams, un citādi nemaz nevarēja būt, turklāt šīm domām pievienojās at­miņas par dzimteni un draugiem tālumā. Vienīgi Džo visu vēroja filozofiskā mierā, uzskatīdams, ka dzimtenē, atrazdamās tālumā, nevar būt arī šeit. Semjuela Fērgu­sona un Dika klusēšanu viņš tomēr piecieta.

Desmitos vakarā «Viktorija» noenkurojās iepretī Trī­cošajam kalnam. Tur ceļotāji ieturēja kārtīgas vakari­ņas un, cits citu pa kārtai apsargājot, labi izgulējās.

Nākamajā rītā ceļotāju noskaņojums bija jautrāks nekā iepriekšējā vakarā, laiks bija jauks, ceļavējš — labvēlīgs; brokastu laikā Džo biedrus tā sasmīdināja, ka pašsajūta visiem uzlabojās.

Apgabals, kuru viņi pārlidoja, bija ļoti plašs — tas robežojās ar Mēness un Darfūras kalniem; platības ziņā to varēja salīdzināt ar Eiropu.

— Šķiet, ka mēs pašreiz lidojam virs tās vietas, kur, pēc zinātnieku domām, vajadzētu būt Usogas karaļval­stij; ģeogrāfi uzskata, ka Āfrikas centrā atrodas ārkār­tīgi dziļa ieplaka ar milzīgu ezeru vidū. Palūkosimies, vai tāds pieņēmums atbilst īstenībai.

— Bet kā šis. uzskats varēja rasties? — Kenedijs gri­bēja zināt.

— Tam pamatā bija arābu nostāsti. Arābi ir valodīga, varbūt pat pārāk valodīga tauta. Daži ceļotāji Kazehā vai pie Lielajiem ezeriem -izvaicājuši vergus, kuri nā­kuši no Āfrikas centrālajiem apgabaliem, un, apkopojot viņu dažādos nostāstus par dzimteni, radījuši šo pieņē­mumu. Tādi stāsti pauž daļu patiesības, — kā redzi, hi­potēzes par Nīlu ir attaisnojušās, — Fērgusons teica.

— Jā, tagad tā ir neapšaubāma patiesība, — Kenedijs atzina.

— Un tieši uz tādu dokumentu pamata tiek sastādītas kartes. Arī manā rīcībā ir viena no tām, bet ceļojuma laikā es to pēc vajadzības vēl papildināšu un uzlabošu.

— Vai šis apgabals ir viscaur apdzīvots? — Džo vai­cāja.

— Protams, taču ciltis, kuras te dzīvo, nav diez cik simpātiskas.

— Tā jau es domāju.

— Tās pazīstamas ar vienu kopīgu nosaukumu — «ņamņam», — doktors turpināja, — bet šis skaņu atda­rinājums nenozīmē neko'c-itu kā ēšanu.

— Burvīgs nosaukums! — Džo iesaucās. — «Ņam- ņam»!

— Vai zini, dārgais -Džo, — doktors sacīja, — ja tu pats būtu objekts tāda skaņu atdarinājuma saturam, tad nez vai tik ļoti par to priecātos.

— Ko jūs ar to vēlaties teikt?

— Šīs ciltis uzskata par cilvēkēdājiem.

— Un tam var ticēt?

— Neapstrīdams fakts. Sākumā mēdza apgalvot, ka šiem mežoņiem esot pat astes — gluži kā četrkājaina­jiem, bet vēlāk pārliecinājās, ka astes pieder zvērādām, kuras viņi valkā.

— 2ēl gan, ka tās nav viņu pašu astes, ar tām viņi ērti varētu atgaiņāt moskītus.

— Iespējams, Džo; un - tomēr astes jāpieskaita pasa­kām tāpat kā suņu galvas, kuras dažu cilšu mežoņiem esot redzējis ceļotājs Bren-Rollē.

— Suņu galvas! Ak vai, cik jauki! Tad taču viņi var riet un reizē mieloties ar cilvēka gaļu!

— Diemžēl pārbaudīta patiesība ir tā, ka mežoņi ļoti kāro pēc cilvēka gaļas un aizrautīgi to meklē.

— Cerams, ka ar manu personu tie pārāk neaizrau- sies un to neiekāros, — Džo piezīmēja.

— Ko vēl neizdomāsi! — mednieks viņu apsauca.

— Nudien, mister Dik, ja pienāktu bada gadi un man būtu lemts kļūt kādam par ēsmu, tad es gan sevi novē­lētu jums abiem ar saimnieku. Bet nonākt nēģera vē­derā — nē, to tik ne! Tad es aiz kauna zemē ielīstu,

— Norunāts, Džo, — Kenedijs teica, — nepieciešamī­bas gadījumā mēs tevi apēdīsim,

—- Esmu jūsu rīcībā, cienītie.

— Džo tā runā tāpēc, lai mēs vairāk rūpētos par viņa uzbarošanu, — doktors piezīmēja.

— Iespējams! — Džo neiebilda. — Cilvēks taču ir egoistiska būtne.

Pēcpusdienā debesis aizplīvuroja silta dūmaka, kas cēlās no zemes; tik tikko varēja saskatīt, kas notiek lejā

aiz šiem garaiņiem, un, lai neuzdurtos kādai negaidītai kalnu smailei, doktors pulksten piecos nolēma dot ap­stāšanās signālu.

Nakts pagāja bez starpgadījumiem, kaut gan necaur­redzamās tumsas dēļ vajadzēja būt īpaši modriem.

Nākamajā rītā pūta spēcīgs musons; vējš, no apakšas ielauzies balona ielocēs, neganti raustīja šarnīru, ar kuru caurule bija pievienota balonam; tas bija stingri jānostiprina ar virvēm. Džo to paveica ļoti veikli.

Vienlaikus viņš pārliecinājās, ka balons joprojām ir cieši, hermētiski noslēgts.

— Tas ir svarīgi no diviem viedokļiem, <— doktors Fērgusons paskaidroja, — pirmkārt, lieki nezaudējam vērtīgo gāzi, otrkārt — neatstājam ap sevi viegli uzlies­mojošas vielas, kuras reiz varētu āizsvilties un radīt ugunsgrēku. .

— Tāds piedzīvojums gan nebūtu patīkams, — Džo piekrita. . _

— Vai tādā gadījumā mēs pa galvu pa kaklu negāztos lejā? —- Diks ievaicājās.

— Pa galvu pa kaklu, protams, ne. Gāze mierīgi iz­degtu, un mēs lēnītēm piezemētos. Kaut kas tamlīdzīgs atgadījies franču aeronautei Blanšāra kundzei. Taču viņa nekrita lejā kā akmens un droši vien būtu palikusi dzīva, ja aerostata grozs neatsistos pret kādu skursteni un trie­ciens viņu neizmestu no groza.

—- Cerēsim, ka ar mums nekas tamlīdzīgs nenotiks, —- mednieks sacīja, — pagaidām mūsu brauciens neliekas bīstams, un es neparedzu nekādus šķēršļus, kuri mūs kavētu laimīgi sasniegt mērķi;

— Esmu ar tevi vienis prātis, Dik, — Fērgusons sacīja. '— Jāpiebilst, ka gaisa kuģu nelaimes gadījumi vienmēr notikuši neuzmanības vai balona nepareizas konstruk­cijas dēļ. Un vispār starp neskaitāmiem aeronautu lido­jumiem nelaimīgi beigušies ne vairāk kā divdesmit. Vis­lielākās briesmas aeronautiem draud, ceļoties gaisā un piezemējoties. Tāpēc arī mums šādos brīžos jārīkojas ļoti uzmanīgi.

— Skat, brokastlaiks jau klāt! — Džo sacīja. — Bet, kamēr misteram Dikam radīsies iespēja pacienāt mūs ar medījumu, samierināsimies ar gaļas konserviem un ka­fiju,

Vējš kļuva aizvien stiprāks un brāzmaināks; «Vikto­rija» nemitīgi mainīja virzienu. Mētādamās brīžiem uz ziemeļiem, brīžiem uz dienvidiem, tā nespēja rast nevienu pastāvīgu gaisa strāvu;

— Mēs kustamies ļoti strauji, bet patiesībā necik tālu neesam tikuši, — ievērojis biežās magnēta adatas svār­stības, Kenedijs piezīmēja.

— «Viktorijas» ātrums šobrīd ir vismaz simt piecdes­mit jūdzes stundā, — Semjuels Fērgusons paskaidroja.

— Noliecieties un pavērojiet, cik ātri garām slīd ainavas.; Vai redzat? Izskatās, ka mežs pats skrien mums pretī.

— Mežu jau nomainījis klajums, — mednieks piebilda.;

— Bet nu jau klajuma vietā ciemats, — nākamajā mir­klī pavēstīja Džo. — Vai re, cik izmisušas, bažīgas sejas rāda nēģeri!

— Pats par sevi saprotams, — doktors sacīja. — Fran­cijas zemnieki, ieraugot pirmo gaisa kuģi, noturēja to par nez kādu lidojošu briesmoni un sāka uz to šaut'. Tāpēc nedrīkstam nosodīt Sudānas nēģerus, jar ieraugot «Vikto­riju», tie aiz brīnumiem iepleš acis.

— Goda vārds! Kā man gribētos mest viņiem ar tukšu pudeli, ja vien jūs atļautu, saimniek, — Džo teica, kad «Viktorija» simt pēdu augstumā pārlidoja pār kādu cie­matu.— Ja pudele sveika un vesela sasniegtu zemi, viņi to droši vien pielūgtu, bet, ja saplīstu, — 110 tās lauskām darinātu talismanus. «-

To sakot, Džo nosvieda lejā pudeli, kas acumirklī sa­šķīda sīkās drumslās, bet nēģeri, skaļi kliegdami, sabēga savās apaļajās būdās.

Pēc brītiņa Kenedijs iesaucās: „ — Vai redzat tur to koku? Tā stumbrs pieder vienas, bet lapotne pavisam citas sugas kokam.

— Ko tu neteiksi! •— Džo nespēja vien nobrīnīties.

— Zeme, kur koki aug cits uz cita!