Piecas nedēļas gaisa balonā

XXIX nodaļa Augu valsts pazīmes. — Franču rakstnieka fantastiskā ideja. — Lieliska zeme. — Adamavas valsts. — Spīka, Bērtona un Barta pētījumu apvienošana. — Atlantikas kalni. — Benues upe. — Jola. — Baželē kalns. — Mendifa kalns.

Uzlidojis gaisā, balons neparasti ātri nesās uz priekšu; ceļotāji ilgojās pēc iespējas drīzāk tikt prom no tuk- .sneša, kas viņiem gandrīz bija kļuvis liktenīgs.

No rīta, ceturksni uz desmitiem, šur tur jau pavīdēja augu valsts pazīmes; tāpat kā .reiz Kristoferam Kolum- bam, zemes tuvumu viņiem vēstīja virs smilšu jūras plī­vojošā zālē; starp akmeņiem, kurus drīzumā nomainīja klintis, šajā smilšu okeānā bikli izslējuši galviņas, rau­dzījās zaļi asni.

Pie apvāršņa parādījās nelielu pakalnu kumpainās muguras; to aprises izplūda miglā; tuksneša vienmuļība pakāpeniski izzuda.

Doktors -Fērgusons ar sajūsmu apsveica jauno apvidu un gluži kā jūrnieks no komandtiltiņa bija gatavs izsauk­ties: «Zeme! Zeme!»

Pēc stundas viņiem gar acīm vēl joprojām slīdēja ļoti mežonīgs apgabals, taču vairs ne tik līdzens, ne tik klajš; pie pelēkajām debesīm iezīmējās pat daži koku silueti.

— Vai mēs jau būtu nonākuši civilizētā zemē? — med­nieks ievaicājās.

— Civilizētā? — Džo iesaucās. — Ko niekus, mister Dik! Vēl neredz neviena cilvēka.

— Lidojot līdzšinējā ātrumā, tie nebūs ilgi jāgaida, — Fērgusons paskaidroja.

— Mister Semjuel, sakiet — vai mēs aizvien vēl lido­jam virs nēģeru zemes?

— Kā tad, Džo, un lidosim virs tās tik ilgi, kamēr nenokļūsim arābu zemē.

•— Arābu zemē, ser, pie īstiem arābiem un viņu ka­mieļiem?

— Nē, nekādu kamieļu šeit nebūs; tie šajā apgabalā ir retums, pareizāk sakot, gandrīz nemaz nav sastopami. Tie mīt dažas paralēles augstāk — ziemeļu daļā.

— 2ēl gan!

— Kāpēc tā, Džo?

— Mēs pretvējā varētu tos izmantot.

— Kādā veidā?

— Man nupat prātā iešāvās gaiša doma, ser: mūsu grozam priekšā varētu aizjūgt kaņiieļus, un lai tie mūs velk! Kā jums šķiet?

— Nabaga Džo, tava iecere nebūt nav jauna; to jau izmantojis kāds atjautīgs franču rakstnieks, tiesa gan, tikai romānā. Viņa varoņi iejūdz kamieļus un liek tiem vilkt balonu. Pēkšņi, nez kur radies, kur ne, kamieļiem uzbrūk lauva. Tas aprij kamieļus līdz ar visām pavadām, un, tādā kārtā nokļuvis gūstā, lauva ir spiests vilkt balonu pats. Kā redzi — tīrā fantastika, kurai ar mūsu ceļojumu nav itin nekā kopīga.

Uzzinot, ka viņa spožā iecere reiz jau izmantota, Džof mazliet samulsis, gudroja, vai kāds cits plēsoņa savu­kārt nevarētu aprīt lauvu, taču, neko prātīgu neizgud­rojis, sāka vērot apkārtni.

Lejā paslīdēja garām neliels ezers, kuru no visām pu­sēm ieskāva pakalni — par īstiem kalniem tos vēl ne­varēja saukt; starp pakalniem vijās, auglīgas ielejas ar jauktu koku necaurejamiem biezokņiem; tajos dominēja elaisa koks, kura lapas ir piecpadsmit pēdu garas un stumbrs klāts asiem ērkšķiem; garāmskrejošais vējš rāva sev līdzi bombaksa sēklu smalkās pūkas; gaisā dvesmoja stiprs pandāna — arābu «kendas» aromāts, kas bija jau­šams pat tajos gaisa slāņos, kur lidoja «Viktorija». Krāšņo tropu floru papildināja papaijas ar platām, ro­botām lapām, Sudānas riekstkoki, baobabi un banān- koki.

— Brīnišķa zeme, — doktors izteicās.

— Lūk, jau parādās dzīvnieki, Džo pavēstīja, — tā­tad tuvumā varētu būt arī cilvēki.

— O, cik vareni ziloņi! — Kenedijs jūsmoja. — Vai nevajadzētu šeit tomēr pamedīt?

— Bet saki, draugs, •— kā lai apstājamies, kad esam ierauti tik spēcīgā gaisa -strāvā? Nē, Dik, tev vajadzēs paciest šīs Tantala mokas. Gan vēlāk atgūsi nokavēto.

Šeit tiešām nebija grūti sakairināt mednieka iztēli. Dikam sirds krūtīs lēkāt lēkāja un pirksti neviļus sa­žņaudza karabīnes laidi.

Florai līdzvērtīga bija arī šīs zemes fauna. Tik tikko saredzami garajā, biezajā zālē gulēja meža vērši; cauri meža biezoknim kā viesulis drāzās milzīgi pelēki, melni un dzeltenīgi ziloņi, visu savā ceļā salauzdami, samīdami, nopostīdami un iznīcinādami. Pakalnu mežainajās nogā­zēs šalca ūdenskritumi un uz ziemeļiem plūstošas upes. Tajās sprauslodami peldēja nīlzirgi, bet krastos vāļājās divpadsmit pēdu garie zivjveidīgie lamantīni, saulē iz- slējuši piebriedušās krūtis.

Tas bija nēparasts zvēru dārzs ar grandiozu oranžē­riju, kur starp kokveida augiem lidinājās neskaitāmi spilgtu krāsu putni.

Pasakaini krāšņā daba liecināja, ka aerostats nonācis Adamavas valsta

— Esam uz pēdām mūsdienu atklājumiem, — Fērgu­sons sacīja. — Es turpinu citu ceļotāju aizsāktos pētī­jumus; pats liktenis mūs šurp atvedis, draugi; tagad, va­rēsim apvienot kapteiņu Bērtona un Spīka, kā arī dok­tora Barta atklājumus; mēs pametām angļus, lai tiktos ar hamburdzieti, un drīz būsim pie galējās robežas, ko izdevies sasniegt šim drosmīgajam pētniekam.

— Kā noietais ceļš rāda, — Kenedijs teica, — abas zemes, kuras šie zinātnieki pētījuši, šķir milzīgs attālums.

— Šo attālumu nav grūti aprēķināt. Ņem karti, Dik, un paskaties, uz kura meridiāna atrodas Ukereves ezera galējais dienvidu punkts, ko sasniedzis Spīks.

—- Gandrīz uz trīsdesmit septītā.

— Un Jola, līdz kurai nonācis Bārts un virs kuras mēs šovakar lidosim?

— Aptuveni uz divdesmitā meridiāna.

— Abus šos punktus šķir divdesmit pieci grādi; ja attālums starp diviem garuma grādiem ir sešdesmit jū­dzes, tad kopā būs tūkstoš pieci simti jūdžu.

— Tīkama pastaiga kājām, — Džo piezīmēja.

—- Par. spīti visam, šī pastaiga notiks. Livingstons un Mofats laužas kontinenta iekšienē; viņu atrastais Njasa ezers atrodas diezgan tuvu Tanganjikas ezeram, ko at­klājis Bērtons; līdz gadsimta nogalei šīs milzīgās platī­bas katrā ziņā tiks apgūtas. Vējš mūs diemžēl nes uz rietumiem, -— paskatījies kompasā, doktors piebilda, kaut gan es labprāt lidotu atkal uz ziemeļiem.

Pēc divpadsmit stundu lidojuma «Viktorija» sasniedza> Sudānas robežu. Pirmie cilvēki, kurus ceļotāji ieraudzīja, bija šua cilts arābi, kuri klejoja apkārt ar saviem ganām­pulkiem. Pie apvāršņa iezīmējās Atlantikas augstās ko­res. Neviens eiropietis šajos kalnos vēl nebija spēris ķāju, bet kalnu aptuvenais augstums bija divi tūkstoši seši simti metru. Pa kalnu rietumu nogāzi uz okeānu plūst visas upes, kādas Vien atrodamas šajā Āfrikas daļā; Atlantikas kalni ir šā apvidus Mēness kalni.;

Beidzot ceļotāji saskatīja īstu upi; milzīgiem skudru pūžņiem līdzīgās cilvēku apmetnes upes krastos lieci­nāja, ka tā ir viena no lielākajām Nigēras pietekām -—• J3enue, tā pati, kuru iezemieši dēvē par «ūdens avotu».

— Benue, — doktors ceļabiedriem stāstīja, — nākotnē kļūs dabisks satiksmes ceļš uz Sudānas iekšieni. Braucot pa šo upi kāda drosmīga kapteiņa vadībā, tvaikonis «Pie- jāda» reiz bija sasniedzis Jolas pilsētu; kā redzat, mēs atrodamies jau pazīstamā zemē.

Laukos strādāja milzum daudz vergu, sēdami sorgo, — šī prosas šķirne ir viņu uztura galvenā sastāvdaļa. Pār­steigumā apstulbuši, iezemieši ar acīm sekoja «Vikto­rijai», kura aizšāvās garām kā meteors. Vakarā aero­stats apstājās četrdesmit jūdžu attālumā no Jolas, un ceļotāju priekšā pacēlās abas koniskās Mendifa kalna smailes.

Doktors lika izmest enkurus, lai pietauvotos pie kāda augsta koka, taču spēcīgās vēja brāzmas šūpoja aero­statu tā, ka brīžam tas sasvērās gandrīz līmeniski un aeronauti nonāca bīstamā stāvoklī. Fērgusons augu nakti neaizvēra acu; viņš jau vairākas reizes grasījās pārcirst troses un bēgt prom no vētras. Kad brāzmas beidzot no­rima, balona svārstības vairs .nebija draudīgas.

Nākamajā dienā vējš kļuva mērenāks, bet diemžēl tas nesa «Viktoriju» prom no Jolas. Fērgusons ļoti vēlējās redzēt šo pilsētu, kuru fellahi nesen bija* pārbūvējuši, bet vajadzēja samierināties ar likteni, jo vējš viņus dzina uz ziemeļiem, pat ar nelielu novirzi uz ziemeļaus­trumiem.

Kenedijs ieteica nolaisties šajā dzīvniekiem bagātajā zemē; arī Džo apgalvoja, ka svaigas gaļas krājumi ievē­rojami samazinājušies un būtu nepieciešamas jaunas re­zerves. Taču,. ņemot vērā iezemiešu mežonīgos tikumus un naidīgo attieksmi — viņi uz aerostatu raidīja vairā­kus šāvienus, •— Fērgusons nolēma lidot tālāk. Tobrīd aerostats šķērsoja apgabalu, kurā notika slepkavības, plosījās ugunsgrēki un nemitīgi kari — tos vadīja sul­tāni, riskēdami zaudēt nežēlīgajos slaktiņos savus īpa­šumus.-

Plašu ganību vidū, kur leknā zāle bija kā nosēta mē­ļām puķītēm, izpletās neskaitāmi apdzīvoti ciemati ar iegarenām mājelērn; bišu stropiem līdzīgās zaru būdas slēpās aiz dzelkšņainiem dzīvžogiem. Kenedijs ne reizi vien apgalvoja, ka šejienes mežonīgās kalnu nogāzes vi-< ņam atgādinot Skotijas ainavu.

Par spīti visām Fērgusona pūlēm., vējš «Viktoriju» nesa tieši uz ziemeļaustrumiem pretī Mendifa kalnam, kura galotne sniedzās mākoņos. -Šis augstais kalns šķir Nigē-: ras un Čada ezera baseinus.

Mendifa kalna krāteris

Pēc neilga laika kļuva redzams Baželē kalns; ap tā nogāzēm kā bērni ap mātes krūti bija aplipuši astoņ­padsmit. ciemati — lieliska, ar vienu skatienu aptverama ainava. Gravās brieda rīsa un arahisa lauki.

•Pulksten trijos «Viktorija» sasniedza Mendifa kalnu.

Ar līkumu apiet to nebija iespējams, vajadzēja lidot tam pari. Fērgusons sakarsēja gāzi līdz simt grādiem, tā pa­lielinot balona celtspēju gandrīz par tūkstoš sešsimt mār­ciņām; līdz ar to viņi pacēlās vairāk nekā astoņi tūkstoši pēdu augstumā. Tik augstu «Viktorija» lidoja pirmoreiz, un gaisa temperatūra tur pazeminājās tik strauji, ka dok­tors un ceļabiedri bija spiesti ietīties segās.

Fērgusons nekavējoties sāka nolaisties zemāk, jo ba­lons bija tā piepūties, ka draudēja pārplīst; aeronauti tomēr paguva pārliecināties par Mendifa kalna vulkā­nisko izcelsmi un ievērot, ka sen izdzisušā vulkāna krā­teri pārvērtušies dziļās aizās. Kolosālas putnu izkārnī­jumu masas uz Mendifa kalna veidoja kaut ko līdzīgu kaļķakmens klintīm — ar tām, šķiet, pietiktu visas An­glijas lauku apmēslošanai. .

Pulksten'piecos gaisa balons, kuru no dienvidu vējiem pasargāja kalns, mierīgi šķērsojis tā nogāzes, apstājās lielā pļavā, tālu no apdzīvotām vietām; tiklīdz grozs skāra zemi, tika darīts viss, lai stingri to pietauvotu, pēc tam Kenedijs, paķēris karabīni, metās prom pa slīpo no­gāzi. Pēc neilga laika viņš atgriezās ar pusduci nome­dītu mežapīļu un kādu purva slokai līdzīgu putnu. Džo pacentās pēc iespējas gardāk putnus pagatavot. Pusdie­nas izdevās nevainojami, un nakts pagāja dziļā mierā.