Saules Zaķīšu Zemē

Laimīgo Sapņu Ielejas noslēpums

Kad viņi atstāja Brīnumaino Pasaku Pili, vecais zaķis Garausis sacīja:

— Bet tagad dosimies uz mājām. Tev sen laiks gulēt. Uz zemes jau drīz nakts būs galā. Uzlēks saule, bet tu vēl neesi ne acis aizvēris. Arī mums, saules zaķīšiem, jāsteidzas uz zemi. Vai redzi: pamale jau sārtojas.

Un Garausis norādīja uz kādu lielu, krāšņu saulespuķi, kas auga turpat netālu.

No sākuma Raibumiņš nesaprata, kāds tam sakars ar saulespuķi.

Tad vecais Garausis zēnam paskaidroja, ka saulespuķe sau­les zaķīšiem ir svēta puķe, tā ir visu saulaino ziedu karaliene. Saules Zaķīšu Zemē tā aizstāj pulksteni. Saulespuķe vienmēr lūkojas uz sauli, vienmēr griež galvu uz to pusi, kur pa debess jumu slīd saule. Paskatījušies uz saulespuķi, zaķīši pavisam droši zina, kad tiem pienācis laiks doties uz zemi, un viņi ne­kad nenokavējas.

Pa ielām jau steidzīgi skraidīja saules zaķīši. Viņu bija tik daudz, ka Raibumiņam apžilba acis.

Piepeši viens no viņiem apstājās Raibumiņa priekšā un iesaucās:

— Puisēn, es tevi pazīstu! Tu taču toreiz biji mežā!

Raibumiņš pārsteigts apstājās. Tad lūk, kas viņu toreiz bija izglābis no huligāniem! Zēns gribēja pajautāt saules zaķītim, kā viņu sauc, un pateikties par izglābšanu, bet no zaķīša vairs nebija ne vēsts. Nē, kautrīgie saules zaķīši nebija pieraduši, ka viņiem kāds pateiktos. Tie vienmēr savus labos darbus darīja pašaizliedzīgi un slepeni.

Vecais Garausis ieveda Raibumiņu savā jasmīnu mājiņā un apguldīja vismīkstāko pujeņu gultā.

«Bet kā gan liels cilvēkbērns var gulēt uz ziediem?» var­būt jūs jautāsiet. «Viņš taču tos tikai saņurcīs — un vairāk nekā!»

Nemaz ne. Tas cilvēks, kurš nokļūst Saules Zaķīšu Zemē, pirmkārt, kļūst tikpat mazs kā saules zaķīši un, otrkārt, tikpat viegls kā zaķīši. īsi sakot, viņš pārvēršas par mazu pasaku cilvēciņu. Lūdzu, piedodiet, ka biju aizmirsis jums pastāstīt par to agrāk…

Zaķis Garausis, nolicis gulēt Raibumiņu, steidzās panākt savus zaķēnus, bet Raibumiņš tūlīt iegrima dziļā miegā.

Viņš gulēja visu dienu līdz pat vakaram: viņu bija nogurdi­nājuši daudzie pārdzīvojumi un bezmiega nakts.

Kad Raibumiņš atvēra acis, vecais Garausis jau bija mājās.

Lai gan joprojām vēl spīdēja saule un viss šeit šķita brīnum jauks, tomēr Raibumiņam bija smagi ap sirdi. Viņš atce­rējās, ka redzējis sliktu sapni, bet, tieši kādu, — paguvis aiz­mirst. Tā taču bieži gadās, ka, līdzko pamosties, tūlīt aizmirsti, ko esi sapņojis. Vari pūlēties, cik gribi, bet viss velti — nekas nav palicis atmiņā.

No visa sapņa Raibumiņam bija palikusi prātā tikai viena doma: viņam nekavējoties jāatstāj Saules Zaķīšu Zeme un kaut kur jāiet. Bet aiziet viņš nevēlējās: bija žēl tik ātri šķir­ties no saules zaķīšiem. Tāpēc nav ko brīnīties, ka Raibumiņš ļoti sadrūma.

To tūlīt ievēroja vecais Garausis — līdz šim Saules Zaķīšu Zemē nevienam nekad nav bijis slikts garastāvoklis.

— Raibumiņ, kas tev noti­cis? — viņš bažīgi jautāja.

— Es redzēju nelāgu sapni: man jāatstāj jūsu zeme.

— Kāpēc tad tā?

— Es pats nezinu. Kaut vai sit mani nost, neatceros, ko sapņoju. Tikai viens pali­cis prātā: man noteikti jāiet prom.

— Nē, tā nedrīkst palikt. Jāpārbauda, kas tas bija par sapni.

— Viegli sacīt — jāpār­bauda! Bet kā lai to izdaru, ja, par spīti visām pūlēm, neko nevaru atcerēties?

— Es tev varu palīdzēt. Nāc man līdzi!

Un vecais Garausis atkal veda Raibumiņu pa Saules Za­ķīšu Zemi — gar puķu māji­ņām, gar ziliem, dzidriem eze­riem un krāšņiem puķu dār­ziem. Viņi gāja ilgi, līdz beidzot nonāca plašā, zaļā ielejā, pār kuru lējās spoža saules gaisma. Te vecais Garausis sacīja:

— Šī ir Laimīgo Sapņu Ieleja. Re, šajā malā atrodami šo­dienas sapņi. Tur arī meklē savējo!

Raibumiņš pārsteigts apstājās.

Visa Ieleja bija no vienas vietas kā nosēta ar violetiem zie­diem. kas atgādināja tulpes, tikai ziedlapiņas bija klātas ar liegām, samtainām pūciņām. Jūs, protams, pazīstat šos zie­dus — tās ir vienas no pirmajām pavasara puķēm. Arī zemes virsū tās parasti sauc par sapņu puķēm.

Taču jūs pat nenojaušat, ka šajos ziedos dzīvo laimīgie sapņi. Katrā ziedā cits sapnis. Kad tas izlido no zieda, lai kā­dam parādītos, zieds aizveras un noliec galviņu.

Naktī Laimīgo Sapņu Ieleja ir pavisam tukša: visi sapņi aizlidojuši uz Zemi. Un tikai retumis violetajiem ziediem pali­kušas atvērtas ziedlapiņas. Tas nozīmē — kādam nenāk miegs. Tomēr gadās, ka arī dienā dažs sapnis aizlido, lai parādītos tam, kurš iemidzis. Pa lielākajai daļai šie sapņi rādās bērniem, kas guļ dienasvidu.

Dienas sapņus iznēsā pa zemi saules zaķīši. Nakts sapņus viņi iznēsāt nevar, jo naktī taču viņi neuzturas uz zemes. Ar nakts sapņiem nodarbojas saules zaķīšu brālēni — mēness za­ķīši (izrādās, ka ir arī tādi!). Un, ja saules zaķīši ir saules bērni, tad mēness zaķīši — mēness bērni. Bet mēness, kā re­dzams, ir saules jaunākais brālis.

Saules zaķīši, kā jūs jau zināt, uz zemes uzturas tikai pa dienu, bet naktī tie nozūd. Turpretī mēness zaķīši klejo tikai pa nakti, kad spīd mēness, bet no rīta tie paslēpjas savā Mēness Zaķīšu Zemē, kas arī atrodas aiz burvju spoguļa, tikai pavisam citā vietā. Saules zaķīši ar mēness zaķīšiem satiek ļoti labi un palīdz cits citam.

Dažreiz pa dienu mēness zaķīši iet ciemos pie saviem brā­lēniem. Ja jūs kādreiz dienas laikā pie debesīm redzat mēnesi, tad ziniet, ka tas sūta savus zaķīšus ciemos pie saules zaķīšiem.

Bet nu atgriezīsimies Laimīgo Sapņu Ielejā.

Raibumiņš lēni klīst pa Ieleju, ik pa brīdim noliekdamies un ieskatīdamies izplaukušajās sapņu puķēs. Un, tiklīdz puisēns ielūkojas ziedlapās, kad uzreiz tam acu priekšā parādās spilgta ainava, un viņš sapņo nomodā.

Labu laiku Raibumiņatn gadījās tikai sveši sapņi, kas bija rādījušies nepazīstamiem zēniem un meitenēm. Tie bija sapņi par bērnu trijriteņiem, par milzīgām, skaistām lellēm, par šo­kolādes konfekšu kalniem vai arī piedzīvojumu sapņi par tā­liem jūras braucieniem, par ceļojumiem, kā arī par robežsar­giem un spiegiem.

Nejauši viņš uzgāja arī vectētiņa Brīnumiņa sapni. Vai at­cerieties, to pašu, par kuru vecais mednieks ieminējās Raibumiņam tajā naktī? Vectētiņš toreiz bija runājis patiesību. Raiburniņš nu pats par to pārliecinājās. No vectētiņa Brīnumiņa sapņa zēns ļoti sīki uzzināja, kas ar viņu bija noticis: viņš redzēja gan savus piedzīvojumus kolonijā, gan ceļojumu līdz burvju spogulim, gan arī visu, visu pārējo, ko viņš bija piere­dzējis Saules Zaķīšu Zemē. Sapnis pārtrūka tajā vietā, kur Raibumiņš sāk staigāt pa Laimīgo Sapņu Ieleju, tas ir, — sap­nis beidzās līdz ar šo brīdi. Un tomēr varēja just, ka tās vēl nav sapņa beigas…

Bet tāds jau bija Laimīgo Sapņu Ielejas likums. Šeit varēja ieraudzīt tikai to, kas jau noticis. Nākotne palika noslēpums.

Raibumiņš ar mīlestību atcerējās vectētiņu Brīnumiņu. Ko gan viņš tagad dara? Kā gan viņiem visiem klājas tur, kolonijā?

Tomēr pašreiz Raibumiņam neatlika nekas cits kā meklēt savu sapni.

Viņš vēl ilgi klaiņāja pa Laimīgo Sapņu Ieleju. Beidzot ieskatījās kādā ziedā un… Jā, tas bija viņa sapnis! Raibumiņš to uzreiz atcerējās. Vispirms viņam atmiņā atausa ļaunais Tumsas Kungs. Tāpēc, ka sapnis bija tieši par viņu.

Lūk, ko stāstīja Raibumiņa sapnis.

Tumsas Kungs ir nodomājis iznīcināt Saules Zaķīšu Zemi. Bet to var izdarīt, tikai sadauzot burvju spoguli. Šis darbs pa spēkam vienīgi Andersena pasakas «Sniega karaliene» varo­nim Trollim. Un arī tikai tāpēc, ka viņam jau ir šāda pieredze. Vai atcerieties, kā viņš sadauzīja kādu burvju spoguli, kura šķembas pajuka pa visu pasauli, sagādādamas tik daudz posta?…

Taču Trollis jau sen ir ieslodzīts Brīnumaino Pasaku Pils pagrabā. Saules zaķīši viņu modri uzmana un tikai reizēm stingrā apsardzībā aizved darboties kādā pasakā.

Tumsas Kungs ir nodomājis atbrīvot Trolli. Tieši tāpēc viņš ielavījies Saules Zaķīšu Zemē. Tas nemaz nenācās tik viegli. Tumsas Kungs savā melnajā apmetnī nevarēja iziet caur bur­vju spoguli — tas ne par ko viņu nebūtu ielaidis. Tāpēc viņš nometis apmetni un paslēpies Raibumiņa svārku kabatā, — bū­dams no tumsas, viņš varēja sarauties pavisam maziņš un patverties jebkurā spraudziņā. Un tā, iekārtojies Raibumiņa svārku kabatā, viņš iekļuvis Saules Zaķīšu Zemē.

Taču bez sava burvju apmetņa (jūs jau paši saprotat, ka tas nebija parasts, bet gan burvju apmetnis) Tumsas Kungs zaudēja visu savu spēku un varu. Sēdēdams Raibumiņa kabatā, viņš varēja visu redzēt, dzirdēt un saprast, taču nekā nespēja darīt. Tiesa gan, sākumam ar to pietika, jo Tumsas Kungam vispirms vajadzēja uzzināt, kur atrodas Brīnumaino Pasaku Pils, lai tad izlemtu, kā iekļūt pagrabā.

Taču bez burvju apmetņa atbrīvot Trolli nebija nemaz ko domāt. Tumsas Kungs pat degunu nedrīkstēja pabāzt ārā no Raibumiņa svārku kabatas, jo Saules Zaķīšu Zemē vienmēr ir ļoti gaišs un saulains. Bet Tumsas Kungs baidās no gaismas — tajā viņam jāiet bojā.

Tagad Tumsas Kungam vajadzēja, lai kāds ienes viņa ap­metni Saules Zaķīšu Zemē. Un to varēja izdarīt vienīgi Raibumiņš. Tā Tumsas Kungs, izmantodams savu varu pār sapņiem, bija iekļuvis Raibumiņa gaišajā, laimīgajā sapnī un iedvesis viņam savu viltīgo domu.

Taisnība, Tumsas Kungs varēja to izdarīt arī agrāk un uz­reiz pavēlēt Raibumiņam ienest apmetni Saules Zaķīšu Zemē. Taču, ieraudzījuši apmetni, saules zaķīši tūlīt visu būtu sapra­tuši, un tad diezin vai Tumsas Kungam būtu laimējies izpētīt, kur atrodas Brīnumaino Pasaku Pils, un izdomāt Troļļa atbrī­vošanas plānu. Saules zaķīši, protams, būtu izjaukuši viņa no­domu, bet tagad viņš visu zināja un varēja rīkoties.

Raibumiņš tūdaļ visu izstāstīja vecajam zaķim Garausim. Vecais Garausis tā uztraucās, ka pat nobālēja. — Ko?! Tumsas Kungs atrodas Saules Zaķīšu Zemē?! Tas ir ļoti bīstami! Nekavējoties jāsasauc apspriede.

Zaķis Garausis pieskrēja pie kādas koka saknes, kas bija izspraukusies no zemes, paraustīja to, un visā zemē pie katras ziedu mājiņas ieskanējās zilie sila pulkstenīši. Un tajā pašā brīdī no visām pusēm uz Laimīgo Sapņu Ieleju sāka skriet sau­les zaķīši. Drīz vien Ieleja bija pilna ar tiem. Kad visi bija sa­pulcējušies, vecais zaķis Garausis uzlēca uz kāda saulespuķes zieda un gluži kā no tribīnes uzrunāja klātesošos:

— Brāļi! Mūsu zemē ir iekļuvis Tumsas Kungs. Viņš grib atbrīvot Trolli un ar tā palīdzību sasist burvju spoguli, lai iz­nīcinātu mūsu zemi. Mums nekavējoties kaut kas jādara! Kā jums zināms, pie mums patlaban viesojas Raibumiņš no Raibzemes. Paslēpies šī zēna svārku kabatā, Tumsas Kungs ticis cauri burvju spogulim. Bet, protams, savu melno apmetni viņš uzreiz nevarēja paņemt līdzi. Un tagad, ļaunprātīgi ietekmē­dams Raibumiņu sapnī, Tumsas Kungs grib aizsūtīt viņu pēc apmetņa. Ko mēs darīsim?

Varēja likties, ka šeit, kur bija sapulcējušies tik daudz klau­sītāju, pēc vecā Garauša vārdiem uzreiz sacelsies milzīga kņada. Bet nekā! Saules zaķīši bija ļoti disciplinēti. Iestājās klusums. Saules zaķīši domāja. Visiem ausis bija nolaistas. Bet tad kādā attālākā malā zaķītim ausis pēkšņi saslējās. Tas nozīmēja, ka viņš lūdz vārdu. Vecais Garausis tūlīt sacīja:

— Lūdzu, runā, zaķīt Pūkainīt!

Zaķītis Pūkainītis ar joni uzlēca uz saulespuķes un, nostā­jies blakus zaķim Garausim, teica:

— Manuprāt, pagaidām neko vēl nevajag darīt. Lai Raibumiņš dodas pēc apmetņa. Kamēr viņš atnesīs apmetni, tikmēr mēs kaut ko izdomāsim.

Vecais Garausis šķībi palūkojās uz runātāju. Tas nepavi­sam nenozīmēja, ka viņš tam neticētu: Garausis vispār nemaz citādi nevarēja skatīties, jo viņš. tapat ka visi citi zaķi, no dzimšanas jau bija šķībacis. Tieši otrādi, Garausis atsaucīgi uzņēma zaķīša Pūkainīša priekšlikumu:

— Man šķiet, ka zaķītim Pūkainītim taisnība, — tā ir vis­labākā izeja.

Turpretī Raibumiņam zaķīša Pūkainīša ierosinājums likās nepārliecinošs. Tā kā tas attiecās tieši uz viņu, tad Raibumiņš uzdrīkstējās izteikt savas šaubas:

— Piedodiet, dārgie saules zaķīši, — viņš iesāka. — Es neesmu pret to, ka man jāiet pēc apmetņa. Un, lūdzu, nedomā­jiet, ka es baidos. It nemaz arī ne! Taču man šķiet, ka nest ap­metni šurp ir riskanti. Tas taču nozīmētu, ka mēs atbalstām Tumsas Kunga nodomus. Viņš to vien tikai vēlas. Apģērbis ap­metni, viņš kļūtu neuzvarams, atbrīvotu Trolli, un Saules Za­ķīšu Zeme aizietu bojā. Vai nebūtu labāk, ja es aizietu ar Tum­sas Kungu savā kabatā un vairs šurp neatgrieztos? Bez manis Tumsas Kungs nespētu ienākt caur burvju spoguli, un jūs būtu glābti. Vai vēl labāk — iznīcināsim manus svārkus līdz ar visu Tumsas Kungu! Lai tie sadeg, un tas ir viss! Man to nemaz nav žēl. Lūdzu!

Saules zaķīši ļoti uzmanīgi noklausījās Raibumiņa runu, bija sajūsmā par viņa cēlsirdību, taču tūlīt arī iebilda pret jauno ierosinājumu.

Pirmkārt, iznīcināt svārkus nekādi nav iespējams. Tas, kurš iekļuvis Saules Zaķīšu Zemē caur burvju spoguli, ir ne­aizskarams un tāpat arī viss, kas viņam pieder. Tāds ir šīs zemes svēts likums.

Otrkārt, Raibumiņa priekšlikums, ka viņš aizietu kopā ar Tumsas Kungu un vairs neatgrieztos, ir gan cildens, bet nav pieņemams. Tad Tumsas Kungs paliktu sveiks un vesels un strādātu tālāk savus postošos darbus. To nedrīkst pieļaut.

Tikai ar Tumsas Kunga un viņa sabiedroto — Murgu palī­dzību huligāni ir tik stipri, ka raibzemieši viņus nekādi nespēj uzvarēt. Raibzemes liktenis pilnīgi atrodas Tumsas Kunga ro­kās. Un saules zaķīši jau sen ilgojas sagūstīt Tumsas Kungu, lai ieslodzītu viņu Brīnumaino Pasaku Pils pagrabā un līdz ar to palīdzētu raibzemiešiem. Tieši tagad ir izdevība to izdarīt. Tiesa gan, lai to veiktu, Tumsas Kungam katrā ziņā jāuz­ģērbj savs apmetnis. Bez tā viņš nav notverams, kaut arī ir bezspēcīgs…

Šai brīdī Raibumiņam iešāvās prātā cita doma:

— Bet, pag, viņš taču dzird, ko mēs runājam? Tagad viņš vairs nepaliks šeit, bet centīsies kopā ar mani aizmukt prom.

— Nebīsties, neaizmuks! — vecais zaķis Garausis mierināja Raibumiņu. — Viņš taču zina, ka citādi viņam vairs neiekļūt mūsu zemē. Tāpēc Tumsas Kungs noteikti paliks tepat. Pie tam šis pašapzinīgais nelietis ir pārliecināts, ka mūs uzvarēs.

Raibumiņš nevarēja neatzīt šos neapstrīdamos paskaidro­jumus par pareiziem. Garausis uzrunāja saules zaķīšus:

— Nu, draugi, nobalsosim: kurš ir par zaķīša Pūkainīša priekšlikumu?

Itin visas ausis uzreiz saslējās.

— Vienbalsīgi! — zaķis Garausis paziņoja. — Varat iz­klīst.

Pēc brīža Laimīgo Sapņu Ielejā vairs nebija neviena saules zaķīša. Tie aizsteidzās uz savām mājiņām.

Raibumiņš ar cieņu paraudzījās uz veco zaķi un nodomāja: «Kā viņu visi klausa! Viņš droši vien te ir pats galvenais!» Taču Raibumiņš maldījās. Zaķis Garausis bija parasts sau­les zaķis. Viņu vidū neviena nebija nedz galvenā, nedz pa­kļautā. Visiem saules zaķīšiem bija vienādas tiesības. Un ik­viens no viņiem, ja vajadzēja atrisināt kādu svarīgu jautājumu, varēja sasaukt Lielo Saules Padomi (arī šī bija Lielā Saules Padomes sēde). Taču tam, kurš sasauca Padomi, vajadzēja to vadīt. Tāda nu reiz bija kārtība.

Visus svarīgākos jautājumus saules zaķīši vienmēr ap­sprieda kopīgi Lielajā Saules Padomē.

.