Saules Zaķīšu Zemē

Kas notika pēc tam

Tātad zemes virsū nu bija pieveikta pati pēdējā ļaunā burvju vara. Nakts Murgu Kancelejas Priekšnieks, briesmīgais un nesaudzīgais Tumsas Kungs, uz mūžīgiem laikiem nu bija ieslodzīts Brīnumaino Pasaku Pils pagrabos. Arī Murgi, palikuši vieni bez sava saimnieka, kļuva nekaitīgi un pamazām iznīka.

Ak, cik nu gaiša, līksma un jauka kļuva dzīve! Kur gan bija palikušas ļaunās un drūmās sejas? Visi staigāja smaidīdami, laimīgi. It kā vispār nekad nebūtu bijis niknu un īgnu cilvēku. Agrāk Murgi cilvēkiem iedvesuši nelabas domas…

Pat huligāni, šie rūdītie bandīti un slepkavas, nesaņemdami vairs Murgu atbalstu, kļuva bezspēcīgi. Huligāni taču uzbruka tikai tiem, kas no viņiem baidījās. Bet šīs bailes cilvēkos mo­dināja Murgi.

Raibzemieši visvairāk bija baidījušies no huligāniem, bet nu, tiklīdz viņi pēkšņi pārstāja bīties, — skat, paši huligāni kļuva gļēvi, nožēlojami zaķapastalas. Raibzemieši viņus viegli uzvarēja un padzina no savas zemes.

Raibzeme atkal kļuva brīva un neatkarīga valsts.

Raibzemes iedvesmotas, arī citas valstis, kurām bija uz­kundzējušies huligāni, — un tādu zemju nebija mazums! — centās nokratīt verdzības važas. Huligāni bija sev pakļāvuši gandrīz puspasaules, bet drīz vien viņu vara visur bija gāzta.

Arī Trīsdesmit Triju Nelaimju Alas iemītniekiem pienāca bēdīgs gals. Saules zaķīši sagrāva pretīgo alu un sadedzināja itin visas slimības. Diemžēl šie velnišķie radījumi bija pagu­vuši izsēt baciļus visā pasaulē. Taču ārsti veiksmīgi cīnās ar tiem. Nav nekādu šaubu, ka nā­kotnē slimības būs pilnīgi iznī­cinātās.

Saules zaķīši ilgi domāja, ko iesākt ar Melnās Nakts Karaļ­valsti. Bez Tumsas Kunga tai vairs nebija nekādas nozīmes. To varēja iznīcināt vienā mirklī. Taču tādā gadījumā nakts iz­zustu uz visiem laikiem un pa­liktu tikai nebeidzama diena. Līdz ar to vairs nebūtu arī rītu un vakaru, kas atdala dienu no nakts. Tas lika apdomāties. Vai ir vērts tā darīt?

Pirmkārt, ļaudis ir ļoti piera­duši pie nakts. Viņi pieraduši naktīs gulēt un redzēt laimīgus sapņus. Gulēt diena — tas ne­pavisam nav tas…

Otrkārt, naktis mēdz būt ļoti skaistas. Kāpēc gan, piemēram, atņemt ļaudim iespēju pastaigā­ties mirdzošā mēness naktī pa jūras krastu un noraudzīties, kā pa mēness celiņu lēkā mēness zaķīši?…

Starp citu, tad jau arī mēness zaķīšiem būtu jāiet bojā. Viņi taču dzīvo tikai naktī.

Un kur tad klusie vasaras va­kari, kad purpursarkanā saule nogurusi laižas uz rietu, spoži zeltīdama visu pamali!

Un agrie maija rīti, kad pir­mie saulstari, rasā dzirkstīdami, modina visu dabu un liek ska­nēt putnu balsīm ziedošajos dār­zos!

Nē, to visu zaudēt būtu ļoti žēl!

Arī pašiem saules zaķīšiem vajadzētu nepārtraukti atrasties uz zemes. Tad arī Saules Zaķīšu Zeme vairs nebūtu vajadzīga.

Tā būtu jālikvidē. Bet ko tad lai iesāktu ar Laimīgo Sapņu Ieleju un Brīnumaino Pasaku Pili? Radās bezgala daudz jau­tājumu.

Un saules zaķīši pēc ilgām pārrunām Lielajā Saules Pado­mes sēdē nolēma: Melnās Nakts Karalieni iznīdēt, bet pašu nakti saglabāt. Tā arī izdarīja.

Tomēr dažās pasaules malās, piemēram, ziemeļos, viņi no­lēma atstāt izmēģinājumam tā saucamās «baltās naktis», tas ir, tādas naktis, kad viss gaišs kā dienā. Ja šie izmēģinājumi izrādīsies sekmīgi, tad varbūt nākotnē nakti iznīcinās pavisam. Taču par to vēl pāragri spriest. Kad dzīvosim, tad redzēsim.

Saules zaķīši pažēloja arī bargo Mākoņu — Krākoņu dzimtu. Pirmkārt, tāpēc, ka tie bija darbojušies nevis pēc pašu gribas, bet pēc Tumsas Kunga un Murgu pavēles. Otrkārt, taisnību sa­kot, tie nemaz nebija tik bargi — tie gan rūc un krāc, taču nekādu lielu postu nenodara. Pat gluži otrādi — tie sagādā la­bumu: aplaista zemi, un tādēļ visi stādi un koki aug vēl krāšņāk. Bet no cara Pērkona un carienes Zibens Strēles ļaudis viegli paglābjas, ierīkodami zibeņnovedējus. Bez tam saules zaķīši vienmēr uzvar Mākoņus — Krākoņus, un ļaudīm patīk noskatīties, kā par godu savai uzvarai viņi sarīko jautru ro­taļu, izveidodami varavīksni. Tas ir ļoti skaisti!

Nu, bet Raibumiņš? Kas noticis ar viņu?

Neuztraucieties! Viņam klājas labi. Diezgan izciemojies Sau­les Zaķīšu Zemē un Brīnumaino Pasaku Pilī noskatījies daž­dažādus pasaku varoņu priekšnesumus, viņš beidzot atgriezās savā dzimtajā Raibzemē, kas tagad bija brīva, neatkarīga un laimīga valsts.

Bet tas vēl nav viss.

Parasti pasakas beidzas ar to, ka varonis apprec princesi, pats kļūst par princi, karali vai vispār bagātu cilvēku un dzīvo vienos priekos, neko nedarīdams. Nu, paldies par tādu laimi! Ja jūs tikai zinātu, cik garlaicīgi un skumji būt par ka­rali (kaut arī par labu un krietnu!), dzīvot greznībā un neko nedarīt! Ne velti pasakas šai vietā arī beidzas, jo tālāk taču nav nekā interesanta ko stāstīt — tikai nomācoša garlaicība.

Ne, Raibumiņš nekļuva par bagātnieku, bet par karali vai princi jau nu nepavisam! Protams, viņš arī neapprecējās — kur jūs esat redzējuši, ka cilvēki precētos deviņu gadu vecumā!

Viņš atgriezās pie vectētiņa Brīnumiņa kolonijā Mazo Draugu Stūrītis.

Kad huligānu vara bija lauzta, visi vecāki, protams, tūlīt paņēma bērnus pie sevis, un kolonija kļuva tukša. Taču vec­tētiņš Brīnumiņš palika dzīvot turpat. Neaizgāja prom arī divas vecās aukles. Atgriezies mājās, Raibumiņš palika kopā ar viņiem, un tagad tie dzīvo četratā. Kopīgi apspriedušies, viņi nolēma pārveidot koloniju par bērnu darba un atpūtas namu. Tieši tā, ne vien par atpūtas namu, bet arī par darba namu. Tagad turp pavadīt savas brīvdienas brauc bērni no visas sau­lainās Raibzemes. Viņi gan atpūšas, gan rotaļājas, gan arī strādā. Kolonijā ir daudz darbnīcu. Un katrs bērns dara to, kas viņam padodas vislabāk: viens strādā galdnieka darbnīcā, otrs konstruē dažādas mašīnas, trešais mācās par kurpnieku, ceturtais — par atslēdznieku…

Bet Raibumiņš cieši nolēmis dienās kļūt par dārznieku. Viņš grib panākt, lai viņa dzimtajā zemē uzplauktu tikpat daudz ziedu kā tur, aiz burvju spoguļa, lai viņa dzimtene būtu tikpat koša un pasakaini skaista, kāda ir Saules Zaķīšu Zeme. Un, vai zināt, Raibumiņa sapnis droši vien piepildīsies, tāpēc ka…

Taču labāk paklausieties, ko stāsta viņa skolotājs vectētiņš Brīnumiņš:

— Šim zēnam ir īsta dārznieka talants. Nekad neesmu re­dzējis, ka citam kādam tik labi ieaugtu stādi, tik strauji tiem sazeltu lapas un tik krāšņi saplauktu ziedi. Tā vien šķiet, ka viņš zina kādu noslēpumu.

Vectētiņš taču nevarēja iedomāties, ka Raibumiņam ir pa­līgi, kurus nespēj saskatīt cilvēka acs. Kad Raibumiņš strādā dārzā, uzrakdams zemi ap kokiem vai aplaistīdams tos, ap viņu nemitīgi šaudās spoži gaismas plankumiņi. Izskatās, it kā tur dzirkstītu parastie saulstariņi, taču patiesībā tie ir īsti saules zaķīši.

Jā, jā — vecie draugi Raibumiņu nav aizmirsuši un vienmēr palīdz viņam — gan darbā, gan mācībās, gan jautrajos atpū­tas brīžos…

Saules zaķīši palīdz ne tikai Raibumiņam, bet arī visiem labiem ļaudīm. Kur brīvs un laimīgs darbs, kur prieks un smiekli — tur visur klāt ir saules zaķīši: tādēļ taču viņi radīti, lai cilvēkiem būtu gaiša dzīve.

Varbūt jūs sacīsiet, ka nevarat viņus pamanīt?

Nu, tad jūs droši vien esat aizmirsuši, cik saules zaķīši ir kautrīgi!

Tomēr ieskatieties uzmanīgāk! Viņi slēpjas jūsu smaidā un atspīd jūsu acīs, kad tās staro priekā un laimē.

Un ziniet, kad jums ir labi un jautri, kad jūs darāt krietnu un vajadzīgu darbu, saules zaķīši vienmēr atrodas jums blakus.