Saules Zaķīšu Zemē

Negaidīts priekšlikums

Pamodies agri no rīta, Raibumiņš nesaprata, kā viņš bija varējis iemigt pie trīspadsmitās istabas durvīm. Viņš labi atcerējās, ka vakar, slaucīdams grīdu, bija nonācis līdz tām un palūkojies istabā. Bet, ko viņš tur bija ieraudzī­jis un kāpēc pēkšņi iemidzis, — nekādi nevarēja atcerēties. Taisnība gan, šo triju dienu laikā visi kolonijā bija pieraduši, ka miegs viņus pārsteidz visneparastākajās vietās, un vairs ne par ko nebrīnījās. Tomēr Raibumiņu mocīja ziņkārība: ko gan īsti viņš bija redzējis tur — aiz svešinieka durvīm, ko?! Visu rītu zēns lauzīja galvu, bet veltīgi.

Nelīdzēja arī tas, ka viņš vēlreiz palūkojās istabā. Nekā sevišķa tur nebija. Saules pielijušā telpā uz grīdas gulēja melns apmetnis, bet Tumsas Kungs droši vien mierīgi gulēja gultā, kuru pa durvju spraudziņu nevarēja saskatīt. Raibumiņu pārņēma nemiers. Viņam likās, ka kuru katru brīdi atgadīsies kaut kas negaidīts un nelāgs. Un tiešām, tā tas arī notika.

Raibumiņš vilka ārā no akas spaini, kad kāda neredzama vara lika viņam palaist spaini vaļā, un tas plunkšķēdams iekrita atpakaļ ūdenī, pēc tam šī pati vara lika viņam ātri skriet uz māju, uzdrāzties otrajā stāvā un pieklauvēt pie trīs­padsmitās istabas durvīm. Izbrīnījies viņš pats sev jautāja: «Ko gan es daru? Kāpēc?» — taču kājas pašas nesa uz priekšu, it kā tās nebūtu viņa.

— Nāc iekšā! Es tevi gaidu! — atskanēja Tumsas Kunga balss.

Raibumiņš atvēra durvis un iegāja istabā. Sākumā viņam šķita, ka tā ir tukša. Bet, labi apskatījies, Raibumiņš vistum­šākajā kaktā ieraudzīja to, kas viņu sauca. Tumsas Kungs jau bija apmetnī, un kapuce, kā arvien, sedza viņa seju.

— Nāc tuvāk, zēn, — viņš aicināja. — Nebaidies, es tev nedarīšu nekā ļauna. Tieši otrādi, es gribu tevi lūgt izdarīt man kādu pakalpojumu. Tev jādodas man līdzi tālā ceļā un jāpalīdz man kādā lietā. Pagaidām es tev neteikšu — kādā. Gan jau pats redzēsi. Tikai zini, ka tev tas neprasīs lielas pūles. Bet par atalgojumu tu saņemsi daudz naudas. Vai esi ar mieru?

Tumsas Kunga briesmīgās, melnās acis cieši raudzījās Raibumiņā. Zēnam no šī skatiena pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņš jau gribēja atbildēt: «Nē, es neparko neiešu jums līdzi!» — un aizbēgt, taču pats pret savu gribu nomurmināja:

— Jā, jā, esmu ar mieru. Es labprāt iešu jums līdzi.

Un tikai pēc tam Raibumiņš spēja piebilst:

— Bet ko teiks vectētiņš Brīnumiņš? Viņš var mani ne­laist.

— Nu, tas ir sīkums, — Tumsas Kungs pasmaidīja savu noslēpumaino smaidu. — Mēs tūlīt ar viņu aprunāsimies, un es domāju, ka viņš tevi palaidīs.

Kopā ar Tumsas Kungu Raibumiņš kā pa sapņiem izgāja no istabas un nokāpa lejā pie vectētiņa Brīnumiņa. Uzzinājis, kāpēc abi ieradušies, viņš ļoti izbrīnījās. To varēja redzēt no viņa sejas. Un Raibumiņš cerēja, ka vectētiņš tūdaļ teiks: «Nē, Tumsas Kungs, diemžēl es zēnu nevaru laist jums līdzi. Viņš ir mans pirmais palīgs, un bez viņa es nevaru iztikt!» Bet viss notika pavisam citādi. Vectētiņš Brīnumiņš laipni pasmaidīja un klusi teica:

— Ak, labprāt, Tumsas Kungs, lūdzu. Ņemiet zēnu prom kaut uz visiem laikiem. Viņš man nemaz nav vajadzīgs. Esiet tik labs.

Bija skaidri jūtams, ka viņš runāja to, ko nedomāja. Vē­lāk vectētiņš atzinās, ka viņu tai brīdī bija pārņēmusi kāda tumša vara un viņš pats neesot sapratis, kā tas viss noticis.

Raibumiņam bija jāpošas ceļā. Tas neprasīja daudz laika. Zēns salika mazā aizsainītī visas savas mantas: novalkātus zābaciņus, vamzīti, kas bija pāršūts no mātes vilnas jakas, vejas pāri un vecu, saliecamu kabatas nazīti, kurš viņam bija palicis mantojumā no tēva.

Tai pašā dienā abi devās ceļā. Visi kolonijas iedzīvotāji iznāca viņus pavadīt. Daudziem acīs mirdzēja asaras: bija žēl šķirties no Raibumiņa.

.