Saules Zaķīšu Zemē

Sastapšanas ar veciem paziņām

Kad Raibumiņš bija ticis pāri upītei, viņš ieraudzīja drūmu skatu. Visapkārt auga no­žēlojami koki ar bezspēkā nokārušamies zariem, kurus bija no­lauzusi kāda ļauna roka, miza bija sagraizīta ar nazi un izrai­binātā dažādiem ķeburiem un neglītiem vārdiem. Zemē mētājas izpostītas putnu ligzdas un sasistas olas. Bet uz kāda veca bērza sniegbaltās mizas bija izgriezta baiga miroņgalva ar dunci zobos — Huligānijas ģerbonis. Raibumiņš uzreiz sa­prata, ka šeit «saimniekojuši» huligāni.

Debesis kļuva gaišākas. Tuvojās rīts. Mežs pamodās — la­potnē ievidžinājās neredzami putni, čaklais darbavīrs dzenis sāka kalt kādā kokā, un kaut kur tālumā žēli iekliedzās vālodze.

— Laikam nepagūsim aiziet līdz galam, — Čiks nopūzda­mies sacīja, — aust jau gaisma, un man laiks pazust. Bet ne­kas. Vai redzi to lielo dobumu simtgadīgajā ozolā? Ielien tajā un atpūties, bet vakarā es atkal būšu klāt, un mēs iesim tālāk. Starp citu, tur ir rieksti — paēd, tu taču esi izsalcis. Dobums pieder vāverei Kuplastei, tur atrodas viņas pārtikas noliktava. Vāvere nedusmosies, jo viņa ir mana laba paziņa… Dobumā tu būsi drošībā. Tikai nebāz galvu ārā — ieraudzīs huligāni, sagrābs tevi ciet, un būs lielas nepatikšanas. Nu tad paliec sveiks! Līdz vakaram!

To pateicis, Čiks sāka bālēt un gaist un drīz vien izgaisa pavisam.

Raibumiņš ierāpās koka dobumā. Tur bija silti, mājīgi un diezgan ērti. Stūrī atradās vesels maiss ar visgaršīgākajiem meža riekstiem un ciedru čiekuriem. Protams, Raibumiņš vis­pirms pamatīgi saēdās riekstus, bet pēc tam saritinājās čokurā un aizmiga. Tā nu tagad bija, ka dienas viņam kļuva par nakti, bet naktis — par dienu. Naktī viņš staigāja un darbojās, bet dienā gulēja.

Raibumiņam sapnī atkal rādījās Tumsas Kungs — viņš draudēja un kaut ko kliedza, taču pamodies zēns visu aizmirsa. Viņu no miega iztraucēja kaut kādas balsis. Bija drūma, pelēka diena. Debesis klāja mākoņi kā liela, tumša sega.

Zem ozola skanēja skaļas balsis. Tās bija rupjas, nepatī­kamas, taču Raibumiņam likās jau dzirdētas. Viņš nenocietās un uzmanīgi palūkojās lejup. Un ko jūs domājat? Zem ozola stāvēja Raibumiņa vecie paziņas — huligāni Bils Blēdis, Džons Klibiķis un Toms Zirneklis. Džons Klibiķis savā lielajā, spal­vainajā rokā turēja zaķīti — nevis mēness vai saules zaķīti, bet gan parasto pelēci, — viņš to raustīja aiz ausīm, saukdams:

— Dejo! Dejo, ienaidniek, kad kungs tev liek! Dejo, jeb vai es tev noraušu ausis!

Taču zaķis negribēja dejot un tikai raudzījās savos mocītā­jos ar naidā degošām acīm. Lai nu kāds teic, ka zaķi ir bailīgi!

— Ak negribi! Nu tad tev tūliņ beigas! — Klibiķis iesaucās, izraudams dunci.

Bils Blēdis un Toms Zirneklis sāka jautri smieties.

Raibumiņš aizmirsa jebkuru piesardzību un visu pasauli. Zēns nevarēja pieļaut, ka viņa acu priekšā notiek slepkavība. Viņš paķēra lielu čiekuru un no visa spēka svieda ar to Klibiķim. Čiekurs trāpīja huligānam pa degunu. Klibiķis iebļāvās aiz sāpēm un palaida zaķi vaļā. Tas iemuka krūmos un nozuda.

— Re, re, kur vainīgais, — koka dobumā! — Bils Blēdis ieaurojās. Kaut gan viņam bija tikai viena acs, tomēr tā visu ļoti labi redzēja.

— Kas tur ir? — Toms Zirneklis skaļi noprasīja.

— Kāds puika! — Blēdis atbildēja. — Es viņu redzēju. Tāds nieka knēvelis!

— Tad mēs tūlīt ar viņu izrēķinā­simies! — nikni iebrēcās Džons Klibiķis, vēl arvien viebdamies aiz sā­pēm. — Zirnekli, rāpies kokā!

Aptverdams resno stumbru ar sa­vām garajām, stiprajām rokām, Zir­neklis rāpās uz dobumu. Klibiķis un Blēdis viņam piepalīdzēja. Raibu­miņš saprata, ka nebūs labi. Taču viņš nolēma tik viegli nepadoties. Pa­ķēris riekstus un čiekurus, zēns sāka ar tiem apmētāt huligānus. Čiekuri kā krusa bira lejup, rieksti paukšķē­dami atsitās pret jaundaru pierēm, uzdauzot tiem lielus, zilus punus. Zirneklis novēlās no koka. Arī Klibi­ķis un Blēdis nokrita gar zemi, ap­segdami galvas ar rokām. Tomēr, lai arī cik liels bija čiekuru un riekstu krājums ozola dobumā, tas beidzot iz­sīka. Bez tam Raibumiņš bija tikai mazs zēns, bet huligāni — pamatīgi tēvaiņi. Kad Raibumiņam vairs nebija ar ko aizsargāties, Zirneklis aši uzrā­pās kokā un, ar savu kaulaino roku satvēris puisēnu aiz apkakles, izcēla viņu no dobuma.

— Ehē, šis taču ir tas pats puika, kurš mums toreiz iz­muka! — Bils Blēdis iesaucās.

— Viņa dēļ mēs apmaldījāmies un gandrīz aizgājām bojā, — Toms Zirneklis dusmīgi piebalsoja. — Viņam tūlīt jā­novelk āda pār acīm!

— Nē, — Džons Klibiķis ierēcās, — tas ir par maz! Es esmu cietis visvairāk. Mans nabaga deguns saņēma tik briesmīgu triecienu, ka baidos, vairs nevarēšu pat tabaku šņaukt. Šim velnēnam ir jāsaņem tik bargs sods, lai viņš to mūžam atcerē­tos! Ieslēgsim viņu Trīsdesmit Triju Nelaimju Alā, lai viņš tur sēž līdz tam laikam, kamēr mēs izlemsim, kā viņu sodīt.

Klibiķa vārdi izpelnījās atzinīgus saucienus. Huligāni Raibumiņu sasēja, iebāza lielā maisā un kaut kur aizstiepa.

.