Saules Zaķīšu Zemē

Raibumiņš

Vectetiņš Brīnumiņš mīlēja visus kolonijas bērnus un pret visiem vienlīdz labi izturējās. Un tomēr bērnu vidū bija kāds zēns, kuru viņš sevišķi mīlēja un kuru izraudzījās par savu pirmo palīgu. Varbūt tas notika tāpēc, ka vienīgi šo zēnu nekad neviens neapmeklēja. Viņa vecāki un visi radi bija gājuši bojā sacelšanās laikā pret huligāniem, un viņš bija palicis bārenītis.

Zēnam bija deviņi gadi, un viņu sauca par Raibumiņu. At­jautīgā un rosīgā rakstura dēļ viņu kolonijā visi mīlēja. Nekad viņu neviens netika redzējis raudam, kaut gan viņam droši vien bieži bija skumji un sāpīgi ap sirdi. Pie pārējiem bērniem, kaut arī tikai reizi mēnesī, tomēr nāca vecāki, taču viņam pat nebija ko gaidīt…

Par spīti visam Raibumiņš bija liels nebēdnis un jokupēte­ris. Ja viņš pamanīja kāda bērna acīs skumjas, tad tūlīt izdo­māja kādu joku, lai savu biedru izklaidētu un uzjautrinātu.

Raibumiņu visi ļoti mīlēja. Pat vectētiņa Brīnumiņa draugi — meža putni un zvēri — ar viņu cieši sadraudzējās. Zēns tos cienāja ar dažādiem gardumiem un bieži ar tiem kopā rotaļājās.

Taču vislabāk Raibumiņš sapratās ar ziloni Breusu un pērtiķīti Jokdari. Kad cēla koloniju, milzīgais lutausis Breuss bija ziloņu — celtņu vadītāju brigadieris un jau toreiz sadraudzē­jās ar Raibumiņu. Sēdēdams Breusa mugurā, Raibumiņš viņu komandēja, un zilonis cītīgi izdarīja visu, ko tam lika. Ar vi­ņiem kopā strādāja arī pērtiķītis Jokdaris, kas bija augstkāpējs montieris. Viņu draudzība nostiprinājās jo dienas jo vairāk. Kad bija beigušies celtniecības darbi, zilonis Breuss un pērti­ķītis Jokdaris sāka tāpat vien apciemot Raibumiņu. Breuss uz savas platās muguras vizināja bērnus, bet Jokdaris vi­ņus smīdināja ar saviem trikiem.

Dažreiz vectētiņš Brīnumiņš atļāva Raibumiņam kopā ar Breusu un Jokdari doties nelielos ceļojumos pa meža biezokni. Raibumiņš tad uztrausās zilo­nim mugurā, viņam blakus no­tupās Jokdaris, un Breuss gluži kā tanks lauzās cauri tropu ne­caurejamiem biezokņiem. Tie bija ļoti interesanti un aizraujoši ceļojumi. Kādus tik neparastus augus un apbrīnojamus zvērus Raibumiņš nedabūja redzēt! Tur bija gan puķes, uz kuru zied­lapām mierīgi varētu nostāties liels cilvēks, gan kolibriji — mazmazītiņi putniņi mušas lie­lumā, gan ķirzakas — pāris metru garumā un koki, kuri bija tik zemi kā zāle!

Katrs šāds jauns ceļojums iepriecināja zēnu: viņš ļoti mī­lēja dabu.

Reiz visi trīs draugi devās uz mežu. Raibumiņam bija priecīgs prāts — viņš dziedāja kādu dziesmiņu. arī Breuss bija labā omā, un viņš raiti soļoja, vicinā­dams snuķi. Visi jutās brīnišķīgi. Viņi pat nemanīja, ka bija aiz­klīduši no kolonijas pārāk tālu.

Te pēkšņi norībēja šāviens, pēc tam otrs, trešs… Pērtiķītis žēli iekaucās un novēlās lejā beigts. Zilonis Breuss apstājās, ka zemē iemiets, tad lēni saļima uz ceļiem un, smagi nopūzda­mies, nogāzās uz sāniem. Raibumiņš ieripoja krūmos. Viņš sa­sitās un zaudēja samaņu.

Atvēris acis, Raibumiņš ierau­dzīja, ka pār viņu noliekušies trīs pamatīgi tēvaiņi ar šautenēm ro­kās. Raibumiņš viņus uzreiz pazina. Tie bija huligāni Bils Blēdis, Džons Klibiķis un Toms Zirneklis — labi pazīstami visā Raibzemē.

Bils Blēdis bija tievs un garš, ar līku degunu un vienu vienīgu aci; Džons Klibiķis — arī garš, toties resns, pinkainu, melnu bārdu un ar vienu kāju klibs, bet Toms Zirneklis — spalvains, ar lielu vēderu un tievām, garām rokām, tā ka patiešām ļotf atgā­dināja zirnekli.

Visi trīs klusēja un vērīgi blenza Raibumiņā. Zēns vai pamira aiz bailēm, gaidīdams briesmīgo izrēķināšanos.

Beidzot Toms Zirneklis no­rūca:

— Hm… No kurienes te radies šis zeņķis?

— Jā, patiešām dīvaini! Kā viņš te gadījies? — Bils Blēdis aizdomīgi piemiedza savu vienīgo aci.

— Klausies, zeņķi, — ko tu te dari? — Džons Klibiķis uz­brēca Raibumiņam.

Bet Raibumiņš klusēja. Ko lai viņš teiktu? Nevarēja taču izpaust noslēpumu par koloniju!

— Tu mēms esi, vai? Runāt neproti? — Džons Klibiķis ierēcās vēl skaļāk. — Atbildi, ja tev jautā!

Taču Raibumiņš tikai klusēdams pagrozīja galvu. Lai huli­gāni domā, ka viņš ir mēms.

— Pag, pag, man ir skaidrs! — Bils Blēdis izsaucās.

— Droši vien te, mežā, kaut kur būs paslēpušies Raibzemes knauķi. Un šis puika ir viens no viņiem.

— Tad redz kā! Lai tagad piesargās palaidņi! — Toms Zirneklis un Džons Klibiķis kliedza viens par otru skaļāk.

— Tūlīt ved mūs uz turieni! Ātrāk parādi, kur bēgļi slēpjas!

Redzēdams, ka Raibumiņš nekustas ne no vietas, Džons

Klibiķis izrāva milzīgu, līku dunci, kas bija aizbāzts aiz jos­tas, un atvēzējās ar to pret zēnu:

— Rādi ceļu! Ja ne, tad tev gals klāt!

Vēl mirklis — un Raibumiņam būtu bijušas beigas. Viņš pats to labi saprata. Bet vai bija vērts bez kādas jēgas iet bojā!? Raibumiņš piecēlās un veda huligānus dziļāk meža biezoknī…

Vai tiešām jūs domājat, ka Raibumiņš viņus veda uz kolo­niju? Nē! Viņš labāk bija ar mieru doties nāve nekā nodot biedrus. Raibumiņš ne tikai nerādīja huligāniem ceļu uz kolo­niju, bet, gluži otrādi, nolēma ievest viņus tropu meža biezok­ņos — pēc iespējas tālāk no Mazo Draugu Stūrīša. Citas iz­ejas nebija. Tad viņš vismaz neaizietu veltīgi bojā, bet būtu novērsis draugiem nelaimi.

Raibumiņš gāja pa priekšu, bet aiz viņa kliboja Džons Kli­biķis, aiz Klibiķa — Bils Blēdis, un kā pēdējais vilkās Toms Zirneklis. Raibumiņam rokas bija sasietas aiz muguras ar stipru auklu, kuras galu turēja Džons Klibiķis. Par bēgšanu nebija ko domāt.

Raibumiņš gāja neatskatīdamies, skumji nokāris galvu. Zē­nam negribējās mirt. Biezoknī tik skanīgi vīteroja putni, zālē tik koši ziedēja puķes, tik spoži spīdēja saulīte, lauzdamās caur zaļajām lapotnēm! Cik jauki dzīvot pasaulē! Vai tiešām tas ir pēdējais saulstars Raibumiņa dzīvē?… Paliec sveika, mīļā saulīte!… Paliec sveika!…

Te pēkšņi Džons Klibiķis iekliedzās nelabā balsī, un Raibu­miņš sajuta, ka huligāns palaiž vaļā auklu. Raibumiņš atska­tījās. Džons Klibiķis no visa spēka bija ietriecies ar degunu kādā kokā. Kaut kas bija apžilbinājis viņam acis, un huligāns neko vairs nevarēja redzēt. Arī Bils Blēdis un Toms Zirneklis mīņājās uz vietas, aizsegusi ar rokām acis. Pa huligānu se­jām lēkāja savādi žilbinošas gaismas plankumiņi! Un, lai gan visi trīs huligāni drausmīgi brēca un lamājās, tomēr viņi bija bezpalīdzīgi kā akli kaķēni.

Raibumiņš pārliecinājās, ka neviens viņam nepievērš uz­manību, un metās bēgt.

Viņš ilgi klaiņoja pa mežu, lai jauktu pēdas. Reižu reizēm zēns apstājās un ieklausījās, vai huligāni nedzenas pakaļ. Taču nekas aizdomīgs nebija dzirdams: laikam huligāni vēl arvien cīnījās ar šo neizprotamo, žilbinošo gaismu.

Tikai vēlu vakarā Raibumiņš nokļuva kolonijā. Savu ceļo­jumu laikā viņš bija labi ievērojis visas takas, tāpēc neapmaldījās.

Kaut gan bija jau tumšs, tomēr kolonijā neviens vēl ne­gulēja. Visi uztraukušies gaidīja Raibumiņu. Un cik visi bija priecīgi, kad beidzot viņu ieraudzīja!

Elpu aizturēdami, bērni klausījās Raibumiņa stāstu par drausmīgo piedzīvojumu mežā. Bet, izdzirduši par labsirdīgā ziloņa Breusa un jautrā pērtiķīša Jokdara bēdīgo galu, viņi ļoti noskuma. Pats Raibumiņš neizturēja un sāka raudāt. Bērni pirmo reizi redzēja, ka Raibumiņš raud. Viņam tik ļoti bija žēl savu uzticamo draugu, ka asaras pašas no sevis plūda pār vaigiem.

Šajā naktī Raibumiņš ilgi nevarēja iemigt. Viņš gulēja ar vaļējām acīm un domāja. Domāja par to, cik grūti dzīvot zemē, kur saimnieko nežēlīgie huligāni, kas ņirgājas, laupa un nogalina katru bez kāda iemesla. Vai tiešām vienmēr tā paliks? Vai tiešām nekādi nav iespējams pieveikt šos nezvē­rus? Vai tiešām nevar cīnīties pret tumšo burvju varu, kas dod tiem spēku?…

Un cik dīvaini — vectētiņš Brīnumiņš it kā būtu nolasījis šīs Raibumiņa domas! Zēns nemaz nemanīja, ka vecais med­nieks klusu pienāk pie viņa gultas, apsēžas uz tās malas un ierunājas:

— Neskumsti, Raibumiņ, nenokar degunu, manu zēn! Iebrucēji vairs ilgi nevaldīs mūsu zemē. Drīz mūsu bēdām būs gals. Nāks jauni laiki, tici man. Es, vai zini, aizmirsu tev pastāstīt, ka vakar redzēju sapni — tādu dīvainu, gaišu un līksmu. Likās, gāja bojā ļaunie, naidīgie spēki, sabruka huli­gānu vara un izgaisa viss tumšais un briesmīgais, kas vien ir pasaulē… Un, cik savādi, šajā sapnī es redzēju arī tevi, Raibumiņ, — tu it kā piedzīvoji dažādas neticamas dēkas (tikai neatceros — kādas!), cīnījies ar kaut ko un uzvarēji. Šajā sapnī es redzēju tevi laimīgu. Tādēļ neskumsti, manu zēn, esmu pār­liecināts, ka tevi gaida interesanti piedzīvojumi un lieli prieki. Guli, Raibumiņ, guli…

Raibumiņš nesaprata, vai vectētiņš Brīnumiņš stāsta pa­tiesību vai arī tāpat vien grib viņu mierināt, taču zēnam uz­reiz kļuva viegli un labi ap sirdi. Pār viņa pieri pārslīdēja tāds kā mīļu roku glāsts, un Raibumiņš iemiga…

…Pagāja kāds laiks, un baigais piedzīvojums mežā pa­mazām sāka aizmirsties, kā parasti aizmirstas viss sliktais un nepatīkamais. Bērni tikai reizēm to atcerējās. Un tādos brīžos, lai arī kā viņi lauzīja galvas, neviens nevarēja pateikt: kas toreiz bija apžilbinājis huligānus un devis iespēju Raibumiņam izglābties? Kas īsti bija šie mazie, spožie un žilbi­nošie gaismas plankumiņi?

Visi prātoja un gudroja, tomēr nekādi nevarēja tikt skaid­rībā.

Pagaidām tas palika noslēpums.

.