Saules Zaķīšu Zemē

Mēness zaķītis Čiks

Nekavēdamies ne mirkli, Raibumiņš sāka pos­ties ceļam. Viņš novilka savus svārciņus un pakāra tos uz zara vecā zaķa Garauša jasmīnu mājiņā. Svārciņu kabatā taču tupēja Tumsas Kungs, kurš bija jāatstāj te­pat. Tiesa gan, Tumsas Kungs, ja vien gribētu, varētu izlīst no kabatas un paslēpties Raibumiņam azotē vai arī ausī, lai tādā veidā atstātu Saules Zaķīšu Zemi. Tomēr zaķim Garausim bija taisnība — Tumsas Kungs nemaz nedomāja aiziet no šejienes. Viņš cerēja savu zemisko plānu novest līdz galam.

Vecais Garausis pavadīja Raibumiņu līdz pat burvju spogu­lim. Un zēns atkal nokļuva zeltainajā, necaurredzamajā dūmakā.

Vecais zaķis Raibumiņam jau bija pateiciš, ka viņpus spo­guļa — pie ieejas Saules Zaķīšu Zemē viņu sagaidīs mēness zaķītis Čiks. Tas rādīs Raibumiņam ceļu. Bet ceļš būs tāls un grūts. Tumsas Kunga burvju apmetni pūce un sikspārņi bija aiznesuši biezā mežā un paslēpuši augstu kokā starp staipeknīgajiem āmuļu zariem.

Taču mēness zaķītis Čiks bija ievērojis šo vietu un zināja, kā tur nokļūt.

Āmuļi ir parazītaugi. Tie aug uz kokiem un izsūc tiem sulu. Varbūt jūs esat redzējuši uz dažu koku zariem biezas, zaļas cepures — gluži kā putnu ligzdas. Vasarā tās slēpjas starp la­pām un ir grūti pamanāmas. Toties rudenī un ziemā, kad koki jau kaili, tās var labi saskatīt. Tie ir āmuļi. Tautā tos dēvē par Vēja Slotu vai Raganas Slotu. Un pareizi dēvē, jo tas patiešām ir velnišķīgs augs. Āmuļos labprāt mitinās Melnās Nakts Ka­ralienes pavalstnieki. Bieži vien tur pārnakšņo Murgi un Bries­mīgie Sapņi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī Tumsas Kunga burvju apmetnis bija noslēpts tieši āmuļos.

Tā nu Raibumiņš iet taustīdamies caur burvju spoguļa zel­taino dūmaku. Vēl viens solis — un pēkšņi viņu ietina melna tumsa. Raibumiņš bija izgājis no burvju spoguļa. Uz zemes valdīja nakts. Pēc Saules Zaķīšu Zemes spilgtās gaismas pir­majā mirklī šī nakts tumsa Raibumiņu padarīja galīgi aklu.

Kad zēna acis bija apradušas ar tumsu, viņš redzēja, ka atkal stāv ezera krastā. Un, ja viņš nezinātu, tad nekad ne­spētu iedomāties, ka šis ezers, kurā plūst līgani viļņi, var pār­vērsties par burvju spoguli, aiz kura atrodas Saules Zaķīšu Zeme.

Raibumiņš paraudzījās visapkārt, ar acīm meklēdams mē­ness zaķīti Čiku. Tur jau viņš bija! Čiks tupēja uz kāda klints bluķa un spicēja ausis. Raibumiņš pirmo reizi redzēja mēness zaķīti un ar interesi aplūkoja to. Čiks izskatījās tāds pats kā saules zaķīši, tikai bija nevis dzeltenā, bet sudrabaini baltā krāsā, jo viņš taču veidots no mēness stariem!

Raibumiņš iepazinās ar Čiku.

— Nu tad iesim, — aicināja mēness zaķītis. Un viņi devās ceļā.

Jā, tas nebija viegls ceļš. Lidot pa debesīm, kad tevi tur cieši Tumsas Kunga rokas, ir pavisam kas cits nekā soļot kā­jām pa šiem kalniem, aizām un gravām. Mēness zaķītis aši un viegli skrēja pa priekšu, bet Raibumiņš klupdams, nobrāzdams ceļgalus līdz asinīm, vilkās nopakaļus.

Pēc pusnakts, pārgājuši pāri kalniem, viņi beidzot nonāca kādā biezā mežā. Tur, drūmi klusēdami, auga milzīgi, simt­gadīgi koki. No biezokņa atplūda noslēpumaina čabēšana, kaut kādi piesardzīgi soļi, dobji rūcieni — tur nakts plēsoņas devās uz medībām. Kaut kur tālāk atbalsojās žēli pūces vaidi, likās, tur raudātu kāds slims bērns.

Raibumiņam kļuva baigi.

Ja nebūtu mēness zaķīša, kurš brīžam nozuda, brīžam atkal parādījās, pazibēdams starp biezajiem zariem, zēns droši vien pavisam apjuktu šajos necaurejamajos, baigu ēnu pilnajos meža biezokņos.

Aiz noguruma Raibumiņam grīļojās kājas. Un tad, nonācis kādā nelielā pļaviņā, kas zaigoja mēness gaismā, viņš bezspē­cīgi atslīga zālē:

— Vai, kā esmu piekusis! Tā gribas atpūsties!

— Labi, atpūtīsimies ar, — Čiks bija ar mieru un tūlīt ērti novietojās uz papardes lapas.

Blakus Raibumiņam auga neliels krūms, viss noklāts ar lie­lām, sarkanām ogām. Ogas izskatījās tik vilinošas, ka izsalku­šais Raibumiņš nenocietās un, norāvis dažas ogas, jau gribēja tās iemest mutē un apēst. Bet tai pašā mirklī mēness zaķītis pielēca kājās un iesaucās:

— Neēd! Met prom! Tūlīt met prom!

Raibumiņš izbrīnījies paskatījās mēness zaķītī, tomēr ogas neēda.

— Vai tu zini, kas tās ir? — Čiks jautāja. — Tās ir vilkogas. Ar tām var saindēties. Uz zemes vilkogas tīšām izplata Melnās Nakts Karaliene. Pavasarī šim krūmam uzplaukst skaisti, sārti ziedi, kas atgādina ceriņus. Šo ziedu smarža ir indīga. Ziedi uzplaukst tādēļ, lai saindētu mūs — mēness un saules zaķīšus. Melnās Nakts Karaliene labi zina, ka mēs pār­tiekam no ziedu smaržām. Bet mēs jau sen esam uzzinājuši, cik kaitīgi ir Karalienes ziedi, un nekad tos neostām. Tiklīdz šie krūmi pārzied, tajos aizmetas ogas. Tās domātas cilvēku sain­dēšanai. Tāpēc sargies no šīm ogām un nekad neņem tās mutē!

Kad mēness zaķītis to bija pateicis, Raibumiņam sarkanās ogas likās riebīgas — gluži kā asinīm piesūkušās. Viņš norāva no krūma visas ogas un samīdīja tās kājām, lai kāds no cilvē­kiem nejauši neapēstu.

Raibumiņš vairs negribēja ilgāk uzturēties šai pļaviņā, kur auga tik nejauks krūms.

— Vai zini ko, esmu jau atpūties, — viņš sacīja mēness za­ķītim. — Iesim talak!

Un viņi atkal devās ceļā. Drīz vien abi nonāca pie mazas meža upītes, kas bija aizaugusi ar meldriem un aļģēm.

— Pagaidi, es iešu pameklēt braslu, citādi, kas zin, tu vēl noslīksi, — Čiks brīdināja Raibumiņu. Viņš nolaidās pa mel­driem un nozuda ūdenī. Tā virsma pat nesaviļņojas.

Raibumiņš noliecās pār dzelmi un ieraudzīja, ka Čiks pa­visam mierīgi soļo pa upes dibenu. Izrādās, ka mēness zaķīši, tāpat kā saules zaķīši, itin viegli tiek cauri visam, kas ir caur­spīdīgs, — ūdenim, ledum vai stiklam. Vienīgi necaurspīdīgi priekšmeti spēj aizsprostot viņiem ceļu, taču zaķīši veikli ap­skrien tiem apkārt vai arī pārlec pāri.

Pēc kāda brīža Čiks atkal parādījās krastā.

— Ejam! — viņš sacīja un droši veda Raibumiņu pāri upītei.

.