Saules Zaķīšu Zemē

Neparasti notikumi Brīnumaino Pasaku Pili

Uz jasmīnu mājiņas sliekšņa Raibumiņu jau nepacietīgi gaidīja vecais zaķis Garausis, zaķiene Greizace un viņu saules zaķīši. Ja jūs tikai zinātu, cik laimīgs jutās Raibumiņš, atkal tos ieraudzīdams! Raibumiņš jau gribēja mesties viņu apkampienos, tomēr laikus atģidās, ka tas būtu veltīgi: nevar taču apkampt zaķīšus, kas veidoti no saulstariņiem! Vajadzēja apmierināties ar parastu sasveicināšanos.

Iegājis mājiņā, Raibumiņš nolika apmetni tajā pašā kaktā, kur karājās viņa svārciņi, un tūdaļ to aizmirsa. Pirmkārt, tā­dēļ, ka saules zaķīšu klātbūtnē uzreiz aizmirstas visas bēdas, uztraukumi un nelaimes, — tāda nu reiz bija šo apbrīnojamo, pasakaino būtņu īpatnība. Otrkārt, zaķiene Greizace viņu tūdaļ aicināja pie galda, uz kura atradās vesels kalns visdažādāko ziedu, kas burvīgi un kārdinoši smaržoja. Izsalkušajam Raibumiņam gandrīz vai apreiba galva. Taču puisēnam no mie­lasta nekas nesanāca.

Visiem redzot, apmetnis, kas bija nomests kaktā, pēkšņi sa­kustējās, tad sāka strauji celties uz augšu, un mirkli vēlāk jasmīnu mājiņā, atdurdamies ar galvu pret griestiem jau stā­vēja Tumsas Kungs.

— Ha-ha-ha! — it kā nākdami no dziļas akas, atskanēja viņa briesmīgie smiekli. — Nu tikai saturieties! Jūsu nelaimī­gajai Saules Zaķīšu Zemei drīz būs beigas! — pateicis šos vārdus, Tumsas Kungs nesteigdamies izgāja no jasmīnu mā­jiņas.

Raibumiņš vai sastinga aiz pārsteiguma. Arī saules za­ķīši, lai gan labi zināja, ka Tumsas Kungs ieradīsies, tomēr uz brīdi samulsa. Izsteigušies no mājiņas, viņi ieraudzīja, ka Tumsas Kungs dodas uz Brīnumaino Pasaku Pili. Viņa tum­šais stāvs skaidri izdalījās uz saulainās zemes ziedošā fona. Kur vien krita viņa melnā ēna, ziedi tūdaļ novīta un nonīka. Tiesa gan, tiklīdz Tumsas Kungs aizgāja tālāk, tie atkal atdzī­vojās un uzplauka, taču tik un tā — šermuļi skrēja pār muguru, to visu redzot…

Brīnumaino Pasaku Pils iedzīvotāji, neko nenojauzdami, dzīvoja savu ierasto dzīvi. Viss bija klusi un mierīgi.

Te pēkšņi notika kaut kas negaidīts. Aladins, kas ar zobu pulveri tikko vēl bija cītīgi spodrinājis savu burvju lampu, ne­gaidot uzspļāva tai, trieca pret grīdu un sāka mīdīt ar kājām.

Vecais Hotabičs, uz ātru roku no bikšturiem un virtuves podu dakšām pagatavojis pamatīgu kaķeni, paslēpās zem galda un sāka apšaudīt vecās, laipnās fejas, kuras izšuva dī­vānu spilventiņus.

Buratino piegāja pie Iļjas Muromieša un no visa spēka iesita viņam ar zelta atslēdziņu pa pieri. Bet Iļja Muromietis, kas ar vienu pirkstu varētu Buratino nospiest kā mušu, pēkšņi sāka pinkšķēt un, ar delnām rausdams asaras pār bārdaina­jiem vaigiem, smalkā balstiņā sūdzējās: «Ko tu kaujies? Pa­teikšu mammai!» — gluži kā mazs zēns, kuram nodarīts pāri.

Vecene no «Pasakas par zelta zivtiņu» pameta savu sa­sisto sili un sāka dzīties pakaļ Runcim Zābakos, cenzdamās uzmīt tam uz astes. Pie tam viņa neganti kliedza: «Atdod zā­bakus! Atdod zābakus!»

Bet vecais zvejnieks no tās pašas pasakas iebāza galvu ak­vārijā un ar muti pūlējās saķert zelta zivtiņu.

Vispār sākās neiedomājams juceklis. Droši vien jūs jau paši noprotat, ka pie visa bija vainīgs Tumsas Kungs. Viņš gribēja sacelt paniku Brīnumaino Pasaku Pilī. Nav zināms, kā tas viss būtu beidzies, ja laikus palīgā neatsteigtos saules zaķīši. Tiklīdz viņi ieradās pilī, visas Tumsas Kunga radītās nekārtības izbeidzās. Ir taču tā, ka, ierodoties saules zaķīšiem, viss sliktais, ļaunais un naidīgais izgaist.

Aladins izmisumā saķēra galvu un tūdaļ sāka labot savu salauzto burvju lampu. Vecais Hotabičs, ceļos krizdams, lūdza piedošanu laipnajām fejām par savu puicisko uzvedību. Buratino ar asarām acīs atvainojās Iļjam Muromietim. Vecene vai dega aiz kauna, atcerēdamās, cik vieglprātīgi bija dzinusies pakaļ Runcim Zābakos. Bet vecais zvejnieks gandrīz vai aiz­rijās akvārijā aiz liela samulsuma.

Visi ļoti uztraucās, uzzinājuši, ka Saules Zaķīšu Zemē iera­dies Tumsas Kungs.

Brīnumaino Pasaku Pilī nekavējoties izsludināja kara stā­vokli. Pasaku bērnus tūdaļ evakuēja uz Smieklu Torni. Tāpat arī vecās, nevarīgās burves. Visi parejie sagatavojās kaujai.

Pa to laiku Tumsas Kungs bija jau iekļuvis pazemē. Tur, tumsā, viņš jutās kā mājās. Drūmajās, mitrajās velvēs ik pa­laikam atbalsojās viņa līksmes pilnie saucieni. Viņš apsveica ieslodzītos — velnus, cilvēkēdājus un raganas — un izlaida tos no cietuma. Mežonīgi kliedzot, viss šis velna dzimums izlauzās, no krātiņiem un neprātīgi trakoja, priecādamies par atbrīvošanu. Taču no Saules Zaķīšu Zemes viņi nevarēja aizmukt līdz tam laikam, kamēr nebija sasists burvju spogulis.

Izcēlās neredzeta jezga. Ļaunie spēki pārvērta skaistās, smar­žīgās rozes par riebīgiem, slapjiem krupjiem; tīteņus, meža vīnogulājus un citus staipekņus par briesmīgām čūskām, bet malvas un saulespuķes — par krokodiliem.

Un drīz visa zeme mudžēt mudžēja no visādiem mūdžiem.

Tas vēl nebija viss — cilvēkēdāji, velni un raganas drāzās uz Laimīgo Sapņu Ieleju un tur mīdīja kājām un iznīcināja laimīgos sapņus. Bērniem visā pasaulē tūlīt sāka rādīties drausmīgi sapņi. Bērni pamodās un raudāja.

Vajadzēja nekavējoties darit galu šīm nekārtībām. Visi Brīnumaino Pasaku Pils iedzīvotāji metās cīņā. Bet cik grūti viņiem bija cīnīties pret šiem jaunajiem spēkiem! Ja agrāk pasakās mierīgi varēja nocirst galvas drakoniem un visādiem pūķiem, cilvēkēdājus nogrūst bezdibeņos, ļaunos carus līdz ausīm iedzīt zemē, lai tādā kārtā tos iznīcinātu, — tad šinī gadījumā to nekādi nedrīkstēja darīt. Tāpēc ka visi šie velni, raganas, cilvēkēdāji, drakoni, ļaunie burvji un burves bija vienīgie un neaizskaramie eksemplāri, kas speciāli tika sagla­bāti pasakām. Ja gadījumā tos iznīcinātu, tad bērniem visā pasaulē zustu iespēja redzēt tos pasakās. Varbūt tad vispār pasakas izzustu: ikvienā pasakā taču ir kāda ļauna vara, ar kuru cīnās labais varonis. Tātad katrā ziņā šie ļaunie gari bija jāatstāj dzīvi. Bija atļauts tos tikai saķert, sasiet un iemest atpakaļ pazemes pagrabā.

Ak, cik tas bija grūts uzdevums!

Visi pasaku varoņi sadalījās pa vienībām: Apaļzirnītis ko­mandēja vienību, kas cīnījās ar drakoniem un pūķiem; kalps Balda ar saviem ļaudīm uzbruka velniem; Runcis Zābakos de­vās pretī cilvēkēdājiem; vecais Hotabičs un Aladins karoja ar ļaunajiem austrumu džiniem, muļķītis Ivanuška pūlējās pieveikt Raganu un citas nejaukas burves…

Iedegās sīva kauja. Pretinieki laida darbā gan burvju nū­jiņas un burvju lampas, gan burvju gredzenus un burvju sta­bules, gan apburtus šķēpus — visu pasaku arsenālu. Saus­zemes karaspēku no gaisa atbalstīja aviācija — lidojošie pa­klāji, ugunsputni, zirdziņi kuprainīši.

Protams, bez saules zaķīšu palīdzības pasaku varoņi nezin vai būtu pieveikuši visus šos mošķus.

Saules zaķīši apžilbināja drakoniem un pūķiem acis, un tikai tad Apaļzirnītis ar savu karapulku guva pār tiem uzvaru un atkal iemeta visus tumšajā pagrabā.

Saules zaķīši palīdzēja arī vecajam Hotabičam un Aladinam iedzīt austrumu džinus atpakaļ pudelēs.

Saules zaķīši pamācīja muļķīti Ivanušku, kā visvieglāk tikt galā ar Raganu: ietriekt viņu piestā un uzlikt virsū vāku.

Ar vārdu sakot, visur un vienmēr saules zaķīši izšķirīgā brīdī steidzās labajiem pasaku varoņiem talkā.

Pašā cīņas karstumā Raibumiņš, kas, protams, kaujā neva­rēja piedalīties, pēkšņi atcerējās Tumsas Kungu, un viņu pār­ņēma bažas. Kur palicis šis ļaundaris? Varbūt viņam jau ir izdevies atbrīvot Trolli? Un kāpēc visi aizmirsuši viņu — pašu galveno ienaidnieku…

Taču visapkārt valdīja tāds juceklis, ka vispār nebija iespē­jams atgādināt kādam par Tumsas Kungu. Un Raibumiņš no­lēma pats visu noskaidrot. Uzmanīgi slēpdamies aiz krūmiem, lai viņu nejauši neieraudzītu kāds ļauns burvis un nepārvēr­stu par žurku, krupi vai krokodilu, Raibumiņš tuvojās pazemes ieejai.

Nokāpis pa kāpnēm lejā, viņš apstājās un ieklausījās. Pašā dziļumā, kaut kur gara, tumša gaiteņa viņā galā, atskanēja drausmīgi kliedzieni un lāsti. Raibumiņš neuzdrīkstējās iet tālāk. Viņam jau Tumsas Kungs bija sagādājis tik daudz ne­patikšanu, ka zēns nepavisam vairs nevēlējās sastapties ar viņu šaja baismīgajā vietā. Un tā, neuzzinājis neko, Raibu­miņš devās atpakaļ uz virszemi. Tur kauja jau bija beigusies. Visur mierīgi staigāja labie burvji ar burvju nūjiņām rokās un atbūra ziedus: no krupjiem, čūskām un krokodiliem atkal radās rozes, tīteņi, saulespuķes un citas puķes. Uz pazemes eju steidzās Apaļzirnītis, nesdams padusē pēdējo drakonu, kurš bija cieši sasiets un bezspēcīgs.

— Tēvocīt Apaļzirnīt, — Raibumiņš pieskrēja tam klāt, — tur, pazemē, atrodas Tumsas Kungs. Jūs visi viņu esat pilnīgi aizmirsuši! Viņš tur kliedz un lādas. Droši vien ir iau izlaidis arā Trolli. Kas gan tagad notiks?

— Ko velti uztraucies? — Apaļzirnītis pasmaidīja. — Sau­les zaķīši nekad neaizmirst pašu galveno. Iesim nu, paska­tīsimies!

— No tiesas?

— Nebaidies, dēliņ! Gan pats redzēsi, ka visas briesmas jau garām.

Raibumiņš neticīgi paraudzījās uz Apaļzirnīti. Taču tas izskatījās tik varens vīrs, ka būtu pavisam smieklīgi neiet vi­ņam līdzi. Un Raibumiņš sadūšojās.

Pa ceļam Apaļzirnītis iemeta sasaistīto drakonu kāda ka­merā un aizslēdza durvis ar lielu priekškaramo atslēgu (pro­tams, tā bija burvju atslēga, kuru nevar atvērt nekādi ļaunie gari!), tad viņi ilgi gāja pa apakšzemes gaiteni. Ceļu apgais­moja jāņtārpiņi, kas spīgoja pie griestiem gluži kā mazas elektriskās spuldzītes.

Puskrēslā aiz kameru restēm vīdēja raganu, velnu un cil­vēkēdāju baigie ģīmji. Visi šie pekles izdzimumi bolīja acis un mežonīgi rēca, ar zobiem nikni grauzdami restes. Likās, ka viņi nupat, nupat izkļūs atkal brīvībā. Bet tā tikai likās. Šīs taču bija burvju restes, un velni ar raganām varēja veltīgi sapņot par izkļūšanu no savām kamerām.

Kādā kamera uz plauktiem, gluži kā vīnu veikalā, stāvēja rindā pudeles. Šajās pudelēs bija iesprostoti ļaunie austrumu džini. Cauri stiklam varēja redzēt, ka viņi tur lokās un raujas čokurā.

Citā kamerā uz grīdas bija nolikta liela piesta, kurai virsū uzlikts vāks. Piesta nemitīgi lēkaja, it kā dejodama kādu deju. Piestā sēdēja Ragana, kura vairs nevienu neapdraudēja.

Trešajā kamerā notika kaut kas pavisam neparasts. Kad Apaļzirnītis ar Raibumiņu piegāja pie tās, tur iekšā trakoja milzīga meža cūka un ar saviem varenajiem ilkņiem pūlējās pārkost resnās restes. Tad negaidot tā pārvērtās par mazu pelīti un gribēja veikli izslīdēt laukā. Taču tai pašā mirklī arī restes pārvērtās par smalku dzelzs režģu pinumu. Tad pelīte aši kļuva par odu, taču režģa vietā nu jau bija biezs stikls, un ods sitās pret to, nikni sīkdams. Un tā visu laiku. Nē, ļauna­jiem pasaku varoņiem par bēgšanu nebija nemaz ko domāt!

Bet kur gan atradās Tumsas Kungs? Raibumiņš ar Apaļzirnīti bija jau izstaigājuši gandrīz visu pazemi, bet no viņa ne vēsts.

Piepeši visattālākajā gaiteņa kaktā kāds pērkonīgā balsī tik rupji lādējās, ka Raibumiņš negribot nosarka un ar plauk­stām aizspieda ausis. Tā bija Tumsas Kunga balss.

Bet kas tad noticis? Kāpēc viņš tik rupji lamājas?

— Paskaties! — Apaļzirnītis izsaucas. — Es taču tev sacīju!

Raibumiņš paskatījās uz to pusi, uz kuru viņam norādīja Apaļzirnītis. Pašā pēdējā kamerā aiz biezām restēm uz grīdas sēdēja Trollis un rūgti raudāja, slaucīdams asaras ar savu āža bārdu. Bet kameras priekšā stāvēja kāda dīvaina ierīce, kas atgādināja lielu patvāri. Raibumiņš pūlējās saskatīt Tumsas Kungu, kura balsi viņš nupat bija dzirdējis. Taču veltīgi.

— Es viņu neredzu, — Raibumiņš beidzot atzinās.

— Un nekad arī neredzēsi. — Apaļzirnītis sacīja. — Vis­pār neviens nekad viņu vairs neredzēs. Tumsas Kungs ir tur, krātiņā.

Jā, tā bija patiesība. Gudrais un ļaunais Tumsas Kungs, kurš visiem iedvesa šausmas un varēja ikvienu pārspēt viltībā, beidzot kā vismuļķīgākais pelēns bija iekritis slazdos, kurus tieši šim nolūkam pagatavojuši saules zaķīši. Krātiņš atgādi­nāja ļoti sarežģītu labirintu, kuram nebija nevienas izejas. Vi­sas labirinta sienas bija izklātas ar burvju spoguļiem. Labi­rintā iespīdēja tikai viens vienīgs saules stariņš, taču tas, at­mirdzēdams spoguļos, tik spoži apgaismoja visu labirintu, ka pietiktu tajā tikai ielūkoties, lai uzreiz kļūtu akls. Tur nebija nevienas tumšas spraudziņas, nevienas plaisiņas, kur Tumsas Kungam paslēpties.

Viņam bija lemts mūžīgi svaidīties šajā gaismas jūrā, ne­kad netiekot laukā.

Pasaule bija atbrīvojusies no sava visbriesmīgākā, vis­stiprākā un visnenotveramākā ienaidnieka.

Grūti aprakstīt to prieku, ar kādu šo ziņu uzņēma Saules Zaķīšu Zemē.

Brīnumaino Pasaku Pilī sarīkoja tādas dzīres, kādas vēl nevienā pasakā nav aprakstītas. Vīns lija straumēm… Taču pagaidiet, ne gluži tā, — esmu kļūdījies. Nekāda vīna nebija. Tas nemaz nebija vajadzīgs… Arī bez tā valdīja liela jautrība. Vīna vietā sudrabainām straumēm lija smiekli. Pasaku varoņi pacēla kausus, pilnus ar līksmiem, laimīgiem un dzirkstošiem smiekliem. Uzkodu vietā bija smaidi un asprātīgi joki. Bet kā viņi dejoja! Vai manu dieniņ, kā dejoja! Pat vecās, nevarīgās burves, pametušas savus šuvekļus, metās dejā. Bet vecais Hotabičs, kuram, cik zināms, bija uz pleciem ne viens vien gadu simts, tik veikli pietupās un palēcās, ka beidzot aizķērās ar biksēm aiz lustras. Nācās izsaukt ugunsdzēsēju komandu.

Dzīres turpinājās visu nakti līdz pat rītam, tas ir, — līdz tam brīdim, kad saules zaķīšiem vajadzēja doties uz zemi.

.