Saules Zaķīšu Zemē

Trīsdesmit Triju Nelaimju Ala

Beidzot Raibumiņš sajuta, ka viņu izkrata no maisa. Viņš pakrita un vēlās lejup pa mitrām kāpnēm. Aizcirzdamās noblākšķēja durvis, un nodārdēja dzelzs aizbīdnis.

Raibumiņš bija nokļuvis milzīgā, baigā alā. No augstajiem griestiem pilēja ūdens un plūda vēsa, zaļgana gaisma. Šajā spokainajā puskrēslā kustējās dīvainas būtnes. Raibumiņš vē­rīgi paskatījās uz tam un šausmās nodrebēja. Ne velti šī vieta saucās par Trīsdesmit Triju Nelaimju Alu. Šeit dzīvoja slimī­bas. Itin visas, kādas tikai pasaule sastopamas. Te grīļojošā gaitā garām aizvilkās Šarlaka madāma — riebīga vecene, ku­ras āda nokarājās Iēveru lēveriem. Viņai nopakaļus sīkiem so­līšiem tipinaja Drudzis. Kaut kur tuvumā kā rejošs suns nepār­traukti vaukšķināja Garais Klepus. Angīnas kundze ar apsietu kaklu pastaigājās zem rokas ar misteru Gripu, kurš nemitīgi šķaudīja. Bet mazliet tālāk kvernēja brāļi Tīfi — Vēdertīfs, Iz­situmu Tīfs un Atguļas Tīfs. Vēdertīfs visu laiku ar rokām tu­rēja ciet savu vēderu. Izsitumu Tīfu no vienas vietas klaja sīki, sarkani plankumiņi. Bet Atguļas Tīfs ik pēc brīža kaut kur aizgāja un atkal atgriezās atpakaļ.

Izrādījās, ka slimība Cūciņa ir patiešām īsta cūka, kas rukšķēja kādā kaktā.

Ar vārdu sakot, alā mudžēt mudžēja visādas slimības. Raibumiņš baidījās pat pakustēties. Viņam šķita, ka visas slimī­bas tagad metīsies tam virsū. Bet Raibumiņam, tāpat kā vi­siem citiem zēniem un meitenēm, ļoti nepatika slimot.

Taču slimības nepievērsa zēnam nekādu uzmanību. Tās viņu nemaz neievēroja. Alā bija tik neaprakstams troksnis no kle­pus, vaidiem un gaudām, ka, bez šaubām, grūti bija sadzirdēt noklaudzam durvis, kad huligāni pa tām iegrūda Raibumiņu.

Zēns uzmanīgi devās atpakaļ uz izeju. Lai gan viņš zināja, ka ārā netiks, tomēr tur augšā, pie durvīm, viņam likās drošāk.

Pamazam, rāpdamies no pakāpiena uz pakāpienu, Raibumiņš virzījās uz augšu pa slidenajām akmens kāpnēm. Beidzot viņš nonāca pie biezajām ozolkoka durvīm un pamēģinaja tās atgrūst ar plecu. Bet kur nu! Durvis no ārpuses bija aizšautas ar dzelzs bultu. Pat visstiprākais cilvēks, īsts spēka vīrs, tas nespētu uzlauzt.

Raibumiņu pārņēma drūmas domas. Cik muļķīgi viss iznācis!

Tumsas Kungs vēlas, lai Raibumiņš drīzāk atnes viņam burvju apmetni, bet viņa labākie draugi — huligāni traucē šo nodomu un grib Raibumiņu nonāvēt. Tiesa gan, huligāni nekā nezina, jo Tumsas Kungs taču ir palicis Saules Zaķīšu Zemē un savu noslēpumaino plānu citiem nav izpaudis. Neviens Rai­bumiņam nevar palīdzēt. Pat ne saules zaķīši, jo debesis klāj tumši mākoņi, kas aizsedz sauli. Kāda nelaime! Ko nu darīt?

Šai brīdī Raibumiņš ar šausmām ievēroja, ka slimības viņu pamanījušas. Nikni grūstīdamās, tās virzījās pa kāpnēm aug­šup. Visām pa priekšu, nemitīgi šķaudīdams, vilkās pretīgais misters Gripa. Raibumiņš aizmiedza acis un apklāja seju ar rokām. Zēns jau juta, ka viņam ir paaugstināta temperatūra un sākas iesnas. Tūlīt viņš saslims!…

Te pēkšņi atskanēja briesmīgas raudas un vaidi, — un Rai­bumiņš juta, ka temperatūra atkal kļūst normāla un iesnas pa­zūd kā nebijušas. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka visas slimī­bas kliegdamas brēkdamas drāžas pa kāpnēm lejup, bet viņam blakus sēž saules zaķīši. Zēns uzreiz saprata, kāpēc slimības tā mūk. Tās visas taču ļoti baidās no saules un, protams, arī no saules zaķīšiem.

Raibumiņš tūlīt pazina gan veco zaķi Garausi, gan zaķīti Pūkainīti, gan arī citus zaķēnus — to bija pavisam kādi des­mit. Gandrīz raudādams aiz prieka, Raibumiņš pateicās zaķī­šiem par glābšanu.

Izrādījās, ka tieši šai laikā saules zaķīši, pieveikdami Mā­koņus — Krākoņus, bija nolaidušies uz zemes un steigušies viņu glābt. Saules zaķīši paši bija dabūjuši zināt, ka Raibu­miņš nokļuvis nelaimē. Viņiem par to pastāstījusi vāvere Kuplaste, kura tai brīdī, kad huligāni grābuši ciet Raibumiņu, sēdē­jusi netālu kādā zarā un visu redzējusi. Lai gan vāverei bijis žēl savu krājumu, tomēr tā priecājusies, ka huligāni dabū­juši krietnu mācību, un no visas sirds gribējusi Raibumiņu glābt.

Saules zaķīši ieradās īstajā brīdī. Tagad vairs slimības Raibumiņam nebija bīstamas.

Bet kā izkļūt no alas? Saules zaķīši šeit bija iespraukušies pa mazu durvju spraudziņu. Taču Raibumiņš pa šādu spraudziņu nekad nespētu izlīst! Pat pirkstu tajā neiebāztu!

— Tikai neuztraucies! — zaķītis Pūkainītis mierināja Rai­bumiņu. — Huligāni paši tevi izlaidīs ārā. Gan redzēsi.

Patiešām, nebija ilgi jāgaida, kad atskanēja huligānu soļi un skaļas balsis. Bils Blēdis, Džons Klibiķis un Toms Zirneklis pienāca pie durvīm. Viņi par kaut ko sačukstējās un jautri smē­jās. Droši vien bija izdomājuši Raibumiņam kādu ļoti intere­santu sodu. No jauna noklaudzēja bulta, un durvis atvērās.

Tajā pašā mirklī huligānu smaidošās sejas savilkās pretīgās grimasēs. Viņi stulbi blenza saules zaķīšos, kas bija ielenkuši Raibumiņu. Droši vien huligāni nekad savā mūžā vēl nebija redzējuši dzīvus saules zaķīšus, lai gan, protams, daudz par tiem bija dzirdējuši. Viņi pilnīgi aizmirsa par Raibumiņu. Ne­likdamies par viņu ne zinis, huligāni metās tvarstīt saules za­ķīšus. Šie nejēgas taču nezināja, ka saules zaķīšus nav iespē­jams noķert. Ja vēlaties, jūs paši varat par to pārliecināties. Vai tad var noķert saules stariņu?

Tas tikai bija skats! Huligāni ieskrējās un krita gar zemi, dauzīja ar plaukstām pa to, tirināja kājas un pat knakstināja zobus, cenzdamies saķert saules zaķīšus ar muti. Taču zaķīši aizslīdēja viņiem gar pašu degungalu. Lai kaitinātu huligānus, tie tīšām grozījās viņu tuvumā, nemukdami pārāk tālu prom. Huligāni pārskaitušies tvarstīja ar rokām tukšu gaisu.

Citreiz Raibumiņš būtu jautri smējies, skatīdamies tādos brīnumos, taču šoreiz viņš nekavējās ne mirkli un metās bēgt.

.