Saules Zaķīšu Zemē

Vēja Slotas bojā eja

Raibumiņš skrēja, cik jaudāja, neskatī­damies ne pa labi, ne pa kreisi. Viņam bija viena vienīga vēlēšanās — aizbēgt pēc iespējas tālāk no hu­ligāniem. Tikai nokļuvis mežā, viņš apstājās un atvilka elpu.

Mežā valdīja kapa klusums. Šķita, ka neviens vairs pakaļ nedzenas. Huligāni droši vien nemaz nebija pamanījuši, uz kuru pusi Raibumiņš aizskrēja. Briesmas nu bija garām. Bet kā tagad atrast vāveres Kuplastes mītni ozola dobumā?

Kad pienāks vakars, tur zēnu gaidīs mēness zaķītis Čiks. Bet Raibumiņš pat nezināja, uz kuru pusi iet. Jūs taču atcera­ties, ka huligāni zēnu iebāza maisā un tad aizstiepa uz Trīs­desmit Triju Nelaimju Alu. Tāpēc viņš nevarēja iegaumēt ceļu. Arī saules zaķīši nespēja Raibumiņam palīdzēt, jo saule jau rietēja, metās krēsla un tuvojās nakts.

Raibumiņš ļoti sadrūma un noskuma. Kas nu iznāk? No huligāniem viņš bija aizbēdzis, pie tam pārciezdams tik daudz dažādu briesmu, bet tagad nezināšanas dēļ viss pagalam.

Te pēkšņi kāds uzmanīgi pieskārās Raibumiņa plecam.

Zēns atskatījās. Viņa priekšā stāvēja pelēkais zaķis — tas pats, kuru Raibumiņš nesen bija izglābis no huligānu nagiem. Zēns laipni uzsmaidīja pelēcim.

Zaķis pamāja ar galvu, pieglauzdams vienu ausi, — viņš it kā aicināja Raibumiņu sev līdzi.

— Ko tu gribi? — zens viņam vaicāja.

Taču zaķis neatbildēja, jo viņš nebija pasaku zaķis, bet pa­visam parasts zaķis un tādēļ arī neprata runāt. Tomēr viņš ne­atlaidīgi aicināja Raibumiņu sev līdzi. Zēns nopūtās un devās zaķim pa pēdām. Bija taču daudz patīkamāk atrasties šā jaukā greizača sabiedrībā nekā vientuļam sēdēt mežā.

Viņi ilgi lauzās cauri bieziem brikšņiem, rāpās pāri vēt­ras izgāztiem kokiem, šķērsoja strautus, kas līču ločiem te­cēja caur mežu.

Cik liels bija Raibumiņa pārsteigums, kad viņš beidzot ieraudzīja, ka viņi ir nonākuši pie tā paša simtgadīgā ozola, kura dobumā dzīvoja vāvere Kuplaste. Bija jau gluži tumšs, un koka zarā sēdēja mēness zaķītis Čiks.

— Ak tas esi tu! — pamanījis Raibumiņu, viņš līksmi iesaucās. — Bet es jau domāju, ka ar tevi noticis kas ļauns. Sāku uztraukties.

Raibumiņš izstāstīja mēness zaķītim visus savus piedzī­vojumus un beigās piemetināja:

— Ja šis pelēkais zaķis mani nebūtu atvedis, es pats ne­parko neatrastu ceļu šurp.

— Jā, pelēkie zaķi ir ļoti labi, — Čiks teica. — Viņi vien­mēr citiem palīdz nelaimē. Vispār viņi ir drosmīgi. Paldies tev, pelēko zaķīt!

Pelēkais zaķis apmulsa un ieleca krūmos.

Bet Raibumiņš un mēness zaķītis Čiks devās tālāk. Atkal mežs, atkal garām zib koki, krūmi un brikšņi.

Jums jau droši vien apnicis klausīties, kā Raibumiņš iet pa mežu… Bet ko lai dara? Arī pašam Raibumiņam apnikusi lielā iešana… Starp citu, nomierinieties. Paskat, viņš jau pie­iet pie kāda liela, veca vītola. Tam ir grumbuļains un červeļains stumbrs un gari, nokareni zari, kas mirkst mežezera tumšajā ūdenī. Augstu, pašā vītola galotnē, saredzama āmuļu biezā, zaļā cepure. Tā tad arī ir Vēja Slota, kurā paslēpts Tum­sas Kunga burvju apmetnis.

Mēness spīd caur vītola zariem, mezdams ūdenī dīvainas, ņirbošas ēnas. Dzelmē šūpojas brūnas, kuplas aļģes, kas atgādina ūdens veča bārdu. Blakus vītolam, gluži kā milzīgs asinssūcējs zirneklis, izpleties liels, nosūnojis celms. Tā sa­trunējusī serde spīgo, un šķiet, ka zirneklis ar savu vienīgo aci stingi lūkojas naktī. Bet nakts noslēpumaini klusē, it kā gaidītu kaut ko…

Cik briesmīga vieta!

Taču Raibumiņš pārvarēja bailes un, aptvēris vītola stum­bru, sāka rāpties pa to uz augšu. Jo augstak viņš tika, jo grū­tāk kļuva virzīties uz priekšu. Zari ķērās kreklā, bikšelēs; tie saskrāpēja rokas, nelaizdami zēnu pie Vēja Slotas. Nevarēja saskatīt ne zemi, ne debesis — visu klāja biezs lapu vainags. Raibumiņš ar pūlēm taustījās uz priekšu šajā aklajā tumsā.

Viņam jau sāka zust spēki. Bet tad lapotne kļuva retāka, atkal iemirdzējās mēness! Sasprindzinājis pēdējos spēkus, Raibu­miņš sasniedza Vēja Slotu. Zaļajos staipekņos bija paslēpts kaut kas melns. Tas taču Tumsas Kunga apmetnis! Raibumiņš uzreiz to pazina. Viņš izstiepa roku, lai apmetni paņemtu, bet āmuļu zari pēkšņi cieši sakļāvās ap apmetni. Raibumiņš mē­ģināja atbīdīt zarus sāņus, taču tikai savainoja sev rokas. Viņš apjuka. Te tev nu bija! Ko tagad iesākt? Piepeši Raibumiņš atcerējās, ka viņam bikšu kabatā ir nazītis, kuru viņš bija mantojis no tēva. Lai gan puse asmenīša tam nolauzta, tomēr tas bija tik ass kā žilete, — vari nogriezt, ko tikai vēlies! Raibumiņš vienā mirkli sameklēja nazīti, un — šņikt, šņakt! — āmuļu zari cits pēc cita novēlās zemē. Zēnam griežot šķita, ka tie nevarīgās dusmās vaid un šņāc.

Paņēmis apmetni, Raibumiņš vēl turpināja griezt, līdz bei­dzot nokrita pēdējais āmuļu zars. Vēja Slota nu bija pagalam. Sirmais vītols uzreiz kļuva jaunāks, atlieca taisnu savu nolīkušo stumbru, pamāja ar zariem un liegi iešalcās, tā pateik­damies Raibumiņam. Bet, kad zēns rāpās lejup, viņam šķita, ka vītols palīdz, saudzīgi to pietur ar zariem, lai viņš noturē­tos un nenokristu.

Nokļuvis zemē, Raibumiņš tūdaļ sāka meklēt mēness za­ķīti. Taču no tā vairs nebija ne vēsts. Raibumiņš labi atcerējās, ka, viņam rāpjoties kokā, Čiks bija sēdējis celma tuvumā. Ta­gad tur neviena nebija.

Raibumiņš paskatījās uz debesīm un visu saprata. Kāds mākonis bija aizsedzis mēnesi. Pār koku galotnēm, neganti aurodams, aiztrauca brāzmains vējš — lietus pirmais vēst­nesis. Pēc īsa brīža uz lapām jau iečabējās lietus lāses. Rai­bumiņš sarāvās — kāda lāse viņam aizslīdēja aiz apkakles.

Bet kurš gan būs tāds muļķis un ļausies salīt, ja viņam rokās ir apmetnis! Protams, arī Raibumiņš uzmeta to sev uz pleciem. Bet, tikko viņš ciešāk saņēma apmetņa stūrus, lai labāk sasildītos, kad juta — apmetnis viņu paceļ gaisā! Viegli kā putns viņš lidoja pār mežu, ar kājām skardams koku ga­lotnes. Tad viņš pacēlās vēl augstāk, izlidoja cauri lietus mā­koņiem un, nokļuvis zvaigžņotajās debesīs, traucās uz priekšu.

Raibumiņu pārņēma tāda kā pazīstama sajūta — likās, viņš gulētu un pa miegam lidotu. Tā taču bieži gadās, kad cilvēks sapņos lido: viegli paceļas uz augšu, atraujas no zemes un laižas pa gaisu, un augums ir pavisam, pavisam viegls, tas paklausa ikkatrai kustībai…

Esmu pārliecināts, mani dārgie lasītāji, ka ikviens no jums ir daudzkārt sapnī lidojis un jums šī neparastā sajūta ir labi pazīstama.

Nebrīnieties, ka, uzmetis Tumsas Kunga apmetni, Raibu­miņš pēkšņi sāka lidot kā sapnī. Tas taču nebija vienkāršs, bet burvju apmetnis.

Nepaguva Raibumiņš ne atjēgties, kad jau bija nokļuvis pazīstamajā vietā — starp kalniem, pie burvju ezera. Un atkal viņa acu priekšā ezers pārvērtās par spoguli. Taču šoreiz Raibumiņš par to vairs nebrīnījās.

Viņš bija ļoti priecīgs, ka tik vienkārši un viegli ticis at­pakaļ. Ilgi nedomādams, Raibumiņš devās burvju spogulī. Te pēkšņi — bauks! — dzirkstis vien pašķīda gar acīm un pierē radās milzīgs puns. Raibumiņš bija ietriecies ar pieri spogulī. Te tev nu bija! Zēns ar roku aptaustīja punu, bet pēc tam spo­guli — tā virsma bija cieta un necaurlaidīga. Burvju spogu­lis Raibumiņu nelaida Saules Zaķīšu Zemē. Kāpēc tā? Zēns to nekādi nespēja saprast. Lai cik reižu viņš pieskārās spo­gulim, viņa roka arvien atdūrās pret cietu, biezu stiklu.

Te pēkšņi Raibumiņam iešāvās prātā doma: viņš taču bija aizmirsis noņemt Tumsas Kunga apmetni! Raibumiņš aši no­rāva to no pleciem, salocīja un pasita padusē. Tiklīdz viņš atkal piedūrās pie spoguļa, viņa roka vairs nesastapa nekādu šķēršļu. Un Raibumiņš lēnītiņām, pagriezies sāniski, izstiepis rokas un pieliecis galvu, devās uz priekšu — tieši spogulī. Taču bailes bija veltīgas. Ceļš bija brīvs.

Drīz vien Raibumiņš nokļuva Saules Zaķīšu Zemē.

.