Teātra romāns

8. nodaļa ZELTA ZIRGS

— Jā, — viltīgi un noslēpumaini piemiedzis acis, atkār­toja Iļčins, — es lasīju jūsu romānu.

Acis iepletis, skatījos uz savu sarunu biedru, te trīsošas gaismas, apspīdētu, te tumsā grimstošu. Aiz logiem gāza lietus. Pirmo reizi mūzā redzēju savā priekšā lasītāju.

— Bet kā jūs to dabūjāt? Redziet… Žurnāls… — es liku noprast, ka domāju romānu.

— Vai jūs Grišu Aivazovski pazīstat?

— Nē.

Iļčins pacēla uzacis, viņš brīnījās.

— Griša vada literāro daļu Draudzīgo Kohortā.

— Kas tā par Kohortu?

Iļčins bija tik pārsteigts, ka nogaidīja zibeni, lai uz mani paskatītos.

Uzzibsnīja un nodzisa, un Iļčins turpināja:

— Kohorta — tas ir teātris. Vai jūs nekad neesat tajā bijis?

— Neesmu bijis nekādos teātros. Es, redziet, Maskavā esmu nesen.

Negaisa spēks izsīka, un sāka atgriezties diena. Redzēju, ka radu Iļčinā jautru izbrīnu.

— Griša bija sajūsmā, — Iļčins sacīja nez kāpēc vēl noslēpumaināk, — un iedeva žurnālu man. Lielisks ro­māns!

Nezinādams, kā tādos gadījumos jāizturas, es Ijčinain paklanījos.

— Un zināt, kāda doma man ienāca prātā, — Iļčins čukstēja, noslēpumaini piemiegdams kreiso aci, — jums no šā romāna jāiztaisa luga!

«Likteņa pirksts!» nodomāju un sacīju;

— Vai zināt, esmu jau sācis to rakstīt.

Iļčins izbrīnījās tik ļoti, ka ar labo roku pakasīja kreiso ausi un vēl stiprāk samiedza acis. Liekas, viņš sākumā tā­dai sakritībai'pat neticēja, bet atguva pašsavaldību.

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Noteikti turpiniet, ne'brīdi ne- apstādamies!-Vai Mišu Paņinu pazīstat?

— Nē.

— Mūsu literārās daļas vadītājs.

— Aha.

Talak Iļčins sacīja, ka sakarā ar to, ka žurnālā nodru­kāta tikai trešā daļa romāna, bet katrā ziņā nepieciešams zināt turpinājumu, man šis turpinājums jānolasot no rok­raksta viņam un Mišām, tāpat arī Jevlampijai Petrovnai, un, pieredzes mācīts, vairs nejautāja, vai viņu pazīstu, bet pats paskaidroja, ka tā esot sieviete — režisore.

Visi Iļčina projekti mani ļoti satrauca.

Bet viņš čukstēja:

— Jūs uzrakstiet lugu, bet mēs to uzvēdīsim. Tas gan būs lieliski! Vai ne?

Krūtis man pildīja satraukums, biju apskurbis no dienas negaisa, no kaut kādām priekšnojautām. Bet Iļčins ru­nāja:

— Zināt, pasaulē viss iespējams — ja nu pēkšņi iz­dodas pielauzt veco … Ko?

Uzzinājis, ka es arī veco nepazīstu, viņš pat galvu pa­šūpoja, un viņa acīs bija lasāms: «īsts dabas bērns!»

— Ivans Vasiļjevičs! — viņš čukstēja. — Ivans Vasiļ- jevičs! Kā? Jūs viņu nepazīstat? Vai neesat dzirdējis, ka viņš stāv Neatkarīgā priekšgalā? — Un piemetināja: — Tavu brīnumu!,,,

Galvā man viss griezās un visvairāk no tā, ka apkārtējā pasaule mani ar kaut ko uzbudināja. It kā es to būtu jau redzējis seņāk sapņos un tagad, lūk, atrodos tajā,

Mēs ar Iļčinu izgājām no istabas, iegājām zālē ar ka­mīnu, un manī šī zāle radīja skurbinošu prieku. Debesis noskaidrojās, un pēkšņi stars krita uz parketu. Bet pēc tam mēs pagājām garām dīvainām durvīm, un, redzot manu ieinteresētību, Iļčins ar pirkstu vilinoši aicināja mani iekšā. Soļu troksnis noslāpa, iestājās-mēms klusums un pilnīga pazemes tumsa. Mani vilka mana pavadoņa glābēja roka, garenā spraugā paspīdēja mākslīgā gaisma — mans pavadonis bija pašķīris otrus aizkarus —, un mēs atradāmies mazā skatītāju zālē ar apmēram trīssimt vie­tām. Pie griestiem lustrā blāvi dega divas spuldzes, priekš­kars bija atvērts, un skatuve stāvēja vaļā. Tā bija svinīga, noslēpumaina un tukša. Tās kaktus aizsedza ēnas, bet vidū, mazliet mirguļodams, uz pakaļkājām slējās zelta zirgs.

— Mums ir izejamā diena, — Iļčins čukstēja svinīgi kā dievnamā, p|e tam viņš jau atradās pie otras auss un tur­pināja: — Jaunatnei ludziņa patiks, labāku nemaz nevar vēlēties. Jūs neskatieties, ka zāle liekas maziņa, patiesībā tā ir liela, un vietas šeit, starp citu, vienmēr izpārdotas. Bet, ja izdosies pārliecināt veco, tad, skaties vien, luga varbūt ies pat uz lielās skatuves! Vai ne?

«Viņš mani kārdina,» domāju, un sirds aiz priekšno­jautām pamira un notrīsēja, «bet kāpēc viņš runā pavisam ačgārni? Nav taču svarīgi, ka visas vietas ir pārdotas, svarīgs tikai šis zelta zirgs, bez tam ārkārtīgi interesants ir tas noslēpumainais .vecis, kuru vajag pielauzt un pār­liecināt, lai luga ietu …»

— Sī pasaule ir mana .., — čukstēju, nemanīdams, ka esmu sācis runāt balsī.

— Ko?

— Neko, es tāpat vien.

šķiroties Iļčins iedeva man zirnītis

«Augsti godājamais Pjotr Petrovič!

Esiet tik laipns un katrā ziņā pagādājiet vietu uz «Fa­vorītu» «Melnā sniega» autoram.

No sirds Jūsu Iļčins.»

— To sauc par kontramarku, — Iļčins man paskaidroja, un es satraukts atstāju zāli, saņēmis pirmo kontramarku

savā mūžā,

No šīs dienas mana cļzīve krasi mainījās, pienā dru­džaini strādāju pie lugas, kaut gan dienasgaismā ainiņas no lappusēm vairs nerādījās, kastīte palielinājās līdz mā­cību skatuves apmēriem.

Vakarā nepacietīgi gaidīju tikšanos ar zelta zirgu.

Nevaru pateikt, vai luga «Favorīts» bija laba vai slikta. Tas mani arī neinteresēja. Bet šajā uzvedumā bija kāds neizskaidrojams jaukums. Līdzko mazajā zālē nodzisa gaisma, aiz skatuves sāka spēlēt mūzika un kastītē sa­radās aktieri, ģērbti XVIII gadsimteņa kostīmos. Zelta zirgs stāvēja skatuves sānos, tēlotāji reizēm iznāca un apsēdās pie zirga kājām vai dedzīgi sarunājās pie viņa purna, bet es tīksminājos.

Mani sagrāba rūgtas žēlas, kad uzvedums beidzās un va­jadzēja iet projām. Man ļoti gribējās uzvilkt tieši tādu kaftānu, kāds bija aktieriem, un piedalīties darbībā. Pie­mēram, likās, ka būtu ļoti jauki, ja es nejauši iznāktu no kulisēm, pielīmējis sev sarkanu, strupu dzērāja degunu, tabakas krāsas kaftānā ar niedru spieķi un tabakas dozi rokā un pateiktu kaut ko ļoti smieklīgu, un šo joku es iz­domāju, sēdēdams blīvajā skatītāju rindā. Bet kaut ko smieklīgu izrunāja citi, ko bija sacerējis cits, un zāle brī­žam smējās. Ne pirms, ne pēc tam man dzīvē nav ga­dījies nekas tāds, kas radītu lielāku baudu.

«Favorītu» es, pārsteigdams drūmo un noslēgto Pjotru Petroviču, kurš sēdēja aiz lodziņa ar uzrakstu «Mācību skatuves administrators», noskatījos trīs reizes, turklāt pirmo reizi otrajā rindā, otro reizi — sestajā un trešo reizi — vienpadsmitajā rindā. Bet Iļčins regulāri turpināja apgādāt mani ar zīmītēm, un es noskatījos vēl vienu lugu, kur aktieri bija tērpti spāniešu kostīmos un viens aktieris tēloja kalpu tik smieklīgi un lieliski, ka aiz tīksmes man uz pieres izspiedās sīkas sviedru lāses.

Tad pienāca maijs, un kādā vakarā beidzot sanāca kopā gan Jevlampija Petrovna, gan Miša, gan Iļčins, gan es. Mēs devāmies uz šauru istabiņu šās pašas Mācību ska­tuves ēkā. Logs jau bija atvērts, un pilsēta par sevi atgā­dināja ar sirēnu kaucieniem.

Izrādījās, ka Jevlampija Petrovna ir karaliska dāma ar karalisku seju un briljanta auskariem ausīs, bet Miša pār­steidza mani ar saviem smiekliem. Viņš sāka smieties pēk­šņi — ah, ah, ah! — pie kam tad visi pārtrauca sarunu un gaidīja. Kad viņš izsmējās, tad pēkšņi kļuva vecāks, apklusa.

«Cik viņam sērīgas acis!» sāku pēc sava slimīgā iera­duma fantazēt. «Viņš kādreiz Pjatigorskā duelī nogali­nājis draugu,» domāju, «un tagad šis draugs naktis nāk pie viņa un mēnesnīcā pie loga māj ar galvu.» Man Miša ļoti patika.

Gan Miša, gan Iļčins, gan Jevlampija Petrovna bija neparasti pacietīgi, un es vienā paņēmienā nolasīju viņiem to romāna trešdaļu, kas nāca aiz nodrukātās. Pēkšņi, juzdams sirdsapziņas pārmetumus, apstājos, sacīdams, ka tālāk viss tāpat saprotams. Bija vēls.

Starp klausītājiem notika saruna, un, kaut gan viņi ru­nāja krieviski, tā bija tik noslēpumaina, ka es neko nesa­pratu.

Mišām bija paradums, kaut ko apspriežot, skraidīt pa istabu, reizēm pēkšņi apstājoties.

— Osips Ivaničs? — Iļčins, acis miegdams, klusu jau­tāja.

— Nē, nē, — Miša attrauca un pēkšņi sāka aiz smiek­liem kratīties. Izsmējies viņš atkal atcerējās par nošauto un novecoja.

— Vispār jau vecie … — Iļčins iesāka.

— Nedomāju, — Miša norūca.

Tālāk bija dzirdams: — Jā, bet uz vieniem pašiem Ga- ļiniem un tamlīdzīgiem ne visai.,. (To teica Jevlampija Petrovna.)

— Piedodiet, — Miša asi ierunājās un sāka vēzēt ar roku, — es sen esmu uzsvēris, ka pienācis laiks šo jau­tājumu teātrī pārskatīt!

— Bet ko teiks Sivceva Vražeka? (Jevlampija Pet­rovna.)

— Jā, un nevar zināt, kā pret to visu izturēsies In­dija, — Iļčins piemetināja.

— Jātaisa viss uz grozāmās skatuves, — Iļčins klusu čukstēja, — gan viņi aizbrauks dziedādami.

— Sivceva! — Jevlampija Petrovna daudznozīmīgi sa­cīja.

Šinī brīdī manā sejā acīmredzot parādījās pilnīgs izmi­sums, jo klausītāji pārtrauca savu nesaprotamo sarunu un pievērsās man.

— Mēs jūs ļoti lūdzam, Sergej Leontjevič, — Miša sa­cīja, — lai luga būtu gatava, vēlākais, augustā … Mums ļoti, ļoti vajag, lai sezonas sākumā to jau varētu nolasīt.

Neatceros, kā beidzās maijs. No atmiņas izbālējis arī jūnijs, bet atceros jūliju. Iestājās neparasts karstums. Sēdēju pliks, ietinies palagā, un sacerēju lugu. Jo tālāk tiku, jo grūtāk gāja. Mana kastīte sen vairs neskanēja, romāns apdzisa un gulēja nedzīvs, gluži kā nemīlēts. Krāsainās figūriņas uz galda nekustējās, neviens nenāca palīgā. Acu priekšā tagad stāvēja Mācību skatuves kaste. Varoņi pieņēmās apmēros un iesoļoja tajā saskaņoti un visai braši, bet acīmredzot viņiem tur, līdzās zelta zirgam, tik ļoti patika, ka viņi nekur netaisījās aiziet, un notikumi attīstījās, bet galu tiem nevarēja saredzēt. Pēc tam kar­stums noplaka, stikla krūze, no kuras dzēru vārītu ūdeni, iztukšojās, bet dibenā peldēja muša. Sāka līt, pienāca augusts. Pēkšņi saņēmu vēstuli no Mišas Paņina. Viņš jautāja par lugu.

Sadūšojos un naktī pārtraucu notikumu gaitu. Lugā bija trīspadsmit ainu.