Teātra romāns

5. nodaļa NEPARASTI NOTIKUMI

Nozagt nav grūti. Nolikt atpakaļ — rau, to vajag prast. Atbraucu pie sava drauga ar makstī ieliktu brauniņu ka­batā.

Sirds man salēcās, kad jau aiz durvīm izdzirdu viņa klaigas:

— Māmiņ! Bet kas vēl? …

Vecenītes — viņa mātes balss skanēja dobji;

— Ūdensvada labotājs …

— Kas noticis? — es jautāju, novilkdams mēbeli.

Draugs atskatījās un nočukstēja:

— Nospēruši šodien revolveri… Draņķi tādi…

— Ai-ai-ai, — es sacīju.

Vecā māmuļa tekāja pa visu nelielo dzīvoklīti, rāpoja gaitenī pa grīdu, ielūkojās kaut kādos grozos.

— Māmiņ! Tas ir muļķīgi! Nerāpojiet pa grīdu!

— Vai šodien? — es priecīgi jautāju. (Viņš kļūdījās — revolveris pazuda vakar, bet viņam nez kāpēc likās, ka viņš to vakar naktī redzējis galda atvilktnē.)

— Kas tad pie jums bija?

— Ūdensvada labotājs! — mans draugs kliedza.

— Parfjoša! Kabinetā viņš negāja, — māmuļa bikli ru­nāja, — gāja tieši pie krāna ..,

— Ak, māmiņ! Ak, māmiņ!

— Vai vairāk neviens nav bijis? Bet kas bija vakar?

— Ari vakar neviena nebija! Tikai jūs iegriezāties — un vairāk neviens.

Un mans draugs pēkšņi ieurbās manī izvalbītām acīm.

— Apžēlojieties! — es teicu ar pašcieņu.

— Ak! Cik ātri jūs, inteliģenti, apvainojaties! — draugs iesaucās. — Es taču nedomāju, ka to esat nospēris jūs.

Un tūdaļ metās skatīties, pie kura krāna gājis ūdens­vada labotājs. Pie tam māmuļa tēloja ūdensvada labotāju un pat atdarināja viņa intonācijas.

— Rau; tā viņš ienāca, — vecenīte runāja, — sacīja «sveicināti» … pakāra cepuri un devās …

— Uz kurieni devās? …

Vecenīte, ūdensvada labotāju tēlodama, iegāja virtuvē, mans draugs steidzās viņai pakaļ, es izdarīju vienu mal­dinošu kustību, it kā sekotu viņiem, bet tūdaļ atgriezos kabinetā, ieliku brauniņu ne kreisajā, bet labajā galda at­vilktnē un devos uz virtuvi.

— Kur jūs viņu turat? — es kabinetā līdzjūtīgi jau­tāju.

Draugs atvēra kreiso atvilktni un parādīja tukšu vietu.

— Nesaprotu, — sacīju, plecus paraustīdams, — tiešām mīklains gadījums — jā, skaidrs, ka nozagts.

Mans draugs pavisam sadrūma.

— Un tomēr es domāju, ka nav nozagts, — pēc brītiņa piebildu, — ja neviena nav bijis, kas tad būtu varējis to nozagt?

Draugs uzlēca kājās un pārmeklēja priekšnamā veca šineļa kabatas. Tur nekā nebija.

— Acīmredzot nozagts, — es domīgi noteicu, — būs jāziņo milicijai.

Draugs kaut ko nostenēja.

— Vai jūs nevarējāt to iebāzt kaut kur kādā citā vietā?

— Es to vienmēr nolieku vienā un tai pašā vietā! — mans draugs nervozēdams iesaucās un kā pierādījumu at­vēra vidējo galda atvilktni. Tad kaut ko nomurmināja, atvēra kreiso atvilktni un pat iebāza tajā roku, pēc tam zem tās apakšējo, bet tad, jau lādēdamies, attaisīja labo.

— Tavu brīnumu! — viņš nosēcās, skatīdamies uz mani. — Tavu brīnumu .,. Māmiņ! Atradās!

Viņš šinī dienā bija neparasti laimīgs un uzaicināja mani palikt uz pusdienām.

Ticis galā ar revolvera jautājumu, kas gulēja uz manas sirdsapziņas, spēru soli, ko var nosaukt par riskantu, — pametu darbu «Kuģniecības vēstnesī».

Es pārcēlos citā pasaulē, apmeklēju Rūdolfi un sāku satikties ar rakstniekiem, no kuriem dažam labam bija jau ievērojama popularitāte. Bet tas viss tagad manā atmiņā kaut kā izbālis, neatstādams tajā neko, vienīgi garlan čību, visu to esmu aizmirsis. Un nevaru aizmirst tikai vienu; savu iepazīšanos ar Rūdolfi izdevēju — Makaru Rvacki.

Jāsaka, ka Rūdolfi piemita viss: gan prāts, gan piere­dze, gan pat zināma erudīcija, viņam trūka vienīgi — naudas. Bet tanī pašā laikā Rūdolfi azartiskā mīlestība uz savu darbu mudināja viņu, lai tas maksātu ko maksā­dams, izdot biezu žurnālu. Bez tā viņš, man liekas, būtu nomiris.

Sakarā ar to es reiz atrados kādā savādā ēkā vienā no Maskavas bulvāriem. Šeit mitinājās izdevējs Rvackis, kā man paskaidroja Rūdolfi. Mani pārsteidza tas, ka izkārtne pie ieejas ēkā vēstīja, ka šeit ir «Fotopiederumu birojs».

Vēl dīvaināk bija tas, ka nekādu fotogrāfa piederumu, izņemot dažus avīžu papīrā ietītus katūna un vadmalas gabalus, telpā nebija.

Tā ņudzēt ņudzēja no ļaudīm. Tie visi bija mēteļos, ce­purēs, dzīvi sarunājās savā starpā. Pa ausu galam iz- dzirdis divus vārdus — «stieple» un «kārbas», es bries­mīgi nobrīnījos, bet arī mani saņēma ar izbrīna pilniem skatieniem. Sacīju, ka esmu ieradies pie Rvacka darīšanās. Man tūlīt ļoti godbijīgi parādīja ceļu uz telpu aiz sa­plākšņa sienas, kur mans izbrīns sasniedza visaugstāko pakāpi.

Uz rakstāmgalda, aiz kura sēdēja Rvackis, atradās kār­bas ar ķilavām, sakrautas cita uz citas.

Bet pats Rvackis man nepatika vēl vairāk nekā ķilavas viņa izdevniecībā. Rvackis bija sauss, kalsnējs maza auguma cilvēks, manās acīs, kas bija pieradušas pie blū­zēm «Kuģniecībā», viņa apģērbs izskatījās ārkārtīgi sa­vāds. Viņam bija vizītsvārki, svītrainas bikses, netīra iecietināta apkaklīte, bet pie apkaklītes viņš valkāja zaļu kaklasaiti, un šajā kaklasaitē bija iesprausta adata ar ru­bīnu.

Rvackis mani pārsteidza, bet es Rvacki izbiedēju vai, pareizāk sakot, uztraucu, paskaidrodams, ka esmu iera­dies parakstīt ar viņu līgumu par mana romāna drukā­šanu viņa izdotajā žurnālā. Tomēr viņš ātri atģidās, pa­ņēma abus manis atnestos līguma .eksemplārus, izņēma pildspalvu, parakstīja tos, gandrīz neizlasījis, un pagrūda man abus eksemplārus kopā ar pildspalvu. Biju to jau pa­ņēmis, kad pēkšņi paskatījos uz kārbu, uz kuras etiķetes bija redzams tīkls, kam līdzās stāvēja zvejnieks uzrotītām biksēm, un uzraksts «Augstākā labuma Astrahaņaš ķila­vas», un manī uzzibsnīja kāda smeldzīga doma.

— Vai naudu man izmaksās tūlīt, ka rakstīts līgumā? — es jautāju.

Rvackis izplūda vienā vienīgā saldā, pieklājīgā smaidā.

Viņš noklepojās un sacīja:

— Tieši pēc divām nedējām, pašlaik ir maza aizķerša­nās …

Es noliku pildspalvu.

— Vai pēc nedējas, — Rvackis mudīgi piebilda, — kā­pēc jūs neparakstāt?

— Kad aizķeršanās nokārtosies, — es sacīju, — tad mēs pie viena parakstīsim līgumu.

Rvackis, šūpodams galvu, rūgti pasmaidīja.

— Vai jūs man neticat? — viņš jautāja.

— Apžēlojieties!

— Galu galā — trešdien! — Rvackis sacīja. — Ja jums vajag naudu.

— Diemžēl nevaru.,

— Galvenais ir parakstīt līgumu, — Rvackis prātīgi sacīja, — bet naudu varēs dabūt pat otrdien.

— Diemžēl nevaru. — Un es atbīdīju līgumu un aiz­taisīju pogu.

— Vienu mirklīti, ak, kāds jūs esat! — Rvackis iesau­cās. — Un vēl saka, ka rakstnieki esot nepraktiski ļaudis.

Un tad pēkšņi viņa bālajā sejā iegūla skumjas, viņš satraukti atskatījās — bija iedrāzies kāds jauns cilvēks un sniedza Rvackim baltā papīrā ietītu kartona biļeti.x «Tā ir biļete ar vietas karti,» es nodomāju, «viņš kaut kur brauc…»

Izdevēja vaigos iesitās sārtums, viņa acis iemirdzējās — kaut ko tādu es nebiju gaidījis.

Ar vienu vārdu sakot, Rvackis izsniedza man summu, kas bija minēta līgumā, bet par pārējo naudu izrakstīja vekseļus. Pirmo un pēdējo reizi mūžā turēju rokā man izsniegtus vekseļus. (Pēc vekseļu blankām kaut kur aiz­skrēja, pie kam es gaidīju, sēdēdams uz kaut kādām kas­tēm, kas izplatīja ļoti stipru zābaku ādas smaku.) Man varen glaimoja tas apstāklis, ka man ir vekseļi.

Nākamie divi mēneši man no atmiņas pagaisuši. At­ceros tikai, ka es izteicu Rūdolfi sašutumu par to, ka viņš mani sūtījis pie tāda kā Rvackis, ka izdevējs nevar būt ar duļķainām acīm un rubīna adatu. Atceros arī, kā sa­lēcās mana sirds, kad Rūdolfi sacīja: «Nu, parādiet vek­seļus,» — un kā tā nostājās savā vietā, kad viņš caur zo­biem izgrūda: «Viss kārtībā.» Bez tam nekad neaizmirsīšu, kā atbraucu saņemt naudu par pirmo no šiem vekseļiem. Sākās ar to, ka izkārtnes «Fotopiederumu birojs» vairs nebija un to bija nomainījusi izkārtne «Medicīnisko banku birojs».

Es iegāju un teicu:

— Man jāsatiek Makars Borisovičs Rvackis.

Skaidri atceros, kā man saļodzījās kājas, kad izdzirdu, ka M. B. Rvackis esot… ārzemēs.

Ak, sirds, mana sirds! … Bet, starp citu, tas tagad nav svarīgi.

īsi runājot: aiz finiera sienas sēdēja Rvacka brālis. (Rvackis bija aizbraucis uz ārzemēm desmit minūtes pēc mana līguma parakstīšanas — vai atceraties vietas karti?) Aloizijs Rvackis, atlētiskas uzbūves cilvēks ar drūmu ska­tienu, ārēji pilnīgs pretstats savam brālim, vekseli ap­maksāja.

Naudu par otro vekseli es pēc mēneša, dzīvi nolādē­dams, saņēmu jau no kādas oficiālas iestādes, kur vekseļi tiek protestēti (notāra kantoris vai varbūt banka, kur bija lodziņi ar režģiem).

Sākot ar trešo vekseli, biju kļuvis gudrāks — ierados pie otrā Rvacka divas nedēļas pirms termiņa un teicu, ka esmu noguris.

Rvacka drūmais brālis pirmo reizi pacēla uz mani acis un norūca:

— Saprotu. Bet kāpēc jums gaidīt termiņus? Varat sa­ņemt arī tūlīt.

Astoņsimt rubļu vietā saņēmu četrsimt un ar lielu at­vieglojumu atdevu Rvackim divus iegarenus papīriņus.

Ak, Rūdolfi, Rūdolfi! Paldies jums par Makaru un par Aloiziju. Tomēr nesteigsimies uz priekšu — tālāk būs vēl ļaunāk,

Starp citu, nopirku sev mēteli.

Un beidzot pienāca diena, kad es niknā salā atnācu uz to pašu ēku. Bija vakars. Simt sveču gaismu spuldze ne­ciešami grieza acīs. Zem spuldzītes aiz saplākšņa sienas nebija neviena Rvacka (vai maz jāsaka, ka arī otrs bija aizbraucis). Zem šīs spuldzītes sēdēja Rūdolfi mētelī, bet viņam priekšā uz galda un uz grīdas, un zem galda gu­lēja pelēkzilas nupat kā nodrukātā žurnāla burtnīcas… O, acumirklis! Tagad man tas liekas smieklīgi, bet toreiz biju jaunāks.

Rūdolfi acis mirdzēja. Jāsaka, ka savu darbu viņš mī­lēja. Viņš bija īsts redaktors.

Ir tādi jauni cilvēki, un jūs, protams, viņus būsiet Mas­kavā satikuši. Sie jaunie cilvēki atrodas žurnālu redak­cijās numura iznākšanas brīdī, bet viņi nav rakstnieki. Tos var redzēt visos ģenerālmēģinājumos, visos teātros, kaut gan viņi nav aktieri, viņi apmeklē gleznu izstādes, kaut gan paši neglezno. Operas primadonnas viņi nesauc uzvārdā, bet vārdā un tēvvārdā, tāpat vārdā un tēvvārdā viņi sauc personas, kuras ieņem atbildīgus amatus, kaut gan ar šiem ļaudīm personiski nav pazīstami. Lielā teātra pirmizrādē viņi, spraukdamies starp septīto un astoto rindu, laipni māj ar roku kādam beletāžā, «Metropolē» viņi aizņem galdiņu pie paša fontāna un daudzkrāsainās spuldzītes apgaismo viņu kļošīgās bikses.

Viens no tādiem sēdēja Rūdolfi priekšā.

— Nu, kā jums patika kārtējais numurs? — Rūdolfi jautāja jaunajam cilvēkam.

— Iļja Ivanič, — 'jaunais cilvēks saviļņoti iesaucās, grozīdams rokās burtnīcu, — apburošs numurs, bet, Iļja Ivanič, atļaujiet jums sacīt pavisam atklāti, mēs, jūsu lasītāji, nesaprotam, kā jūs ar savu gaumi varējāt ievietot šo Maksudova savārstījumu!

«Velna milti!» es sastingdams nodomāju.

Bet Rūdolfi man sazvērnieciski pamirkšķināja un jau­tāja:

— Un kāpēc ne?

— Apžēlojieties! — jaunais cilvēks iesaucās. — Vis­pirms… jūs man atļausiet būt atklātam, Iļja Ivanovič?

— Lūdzu, lūdzu, — Rūdolfi starodams atbildēja.

— Vispirms ; — trūkst elementāras pareizrakstības … Varu jums pasvītrot divdesmit vietas ar rupjām sintak­tiskām kļūdām.

«Vajadzēs tūdaļ pārlasīt,» pamirdams nodomāju.

— Un stils! — jaunais cilvēks kliedza. — Mans dievs, cik šausmīgs stils! Bez tam tas viss ir eklektiski plaģiā- tiski, kaut kā bezzobaini. Lēta filozofija, virspusība.,. Slikti, plakani, Iļja Ivanovič! Turklāt viņš atdarina…

— Ko? — Rūdolfi jautāja.

— Averčenko, — jaunais cilvēks iesaucās, ' grozīdams un gumzīdams žurnālu un ar pirkstu atplēsdams sali­pušās lapas, — pašu parastāko Averčenko! Es jums tūlīt parādīšu. — Un jaunais cilvēks^sāka šķirstīt burtnīcu, pie kam es, izstiepis kaklu kā zoss, sekoju viņa rokām. Bet viņš diemžēl neatrada, ko meklēja.

«Atradīšu mājās,» es nodomāju.

— Atradīšu mājās, — solīja jaunais cilvēks, — žurnāls sabojāts, goda vārds, Iļja Ivanovič. Viņš taču ir tīrais analfabēts! Kas viņš tāds ir? Kur mācījies?

— Viņš saka, ka esot beidzis baznīcas skolu, — acis zibinādams, Rūdolfi atbildēja, — bet, starp citu, pajau­tājiet viņam pats. Lūdzu, iepazīstieties!

Uz jaunā cilvēka vaigiem parādījās zaļš pelējums, bet viņa acīs plaiksnīja neizsakāmas šausmas.

Es paklanījos jaunajam cilvēkam, viņš atieza zobus, viņa patīkamos vaibstus izķēmoja ciešanas. Viņš iekunk­stējās un izrāva no kabatas nēzdodziņu, un tad es pa­manīju, ka viņam pa vaigu tek asinis. Es sastingu.

— Kas jums notika? — Rūdolfi iesaucās.

— Nagla, — jaunais cilvēks atbildēja.

— Labi, es iešu, — teicu ar sausu mēli, cenzdamies uz jauno cilvēku neskatīties.

— Ņemiet žurnālus!

Paņēmu sainīti autoreksemplāru, paspiedu roku Rū­dolfi, paklanījos jaunajam cilvēkam, kurš, nosviedis uz grīdas žurnālu un spieķi, joprojām spieda pie vaiga nēz­dogu, atmuguriski virzījos uz izeju, atsitos ar elkoni pret galdu un izgāju ārā.

Lielām pārslām krita eglīšu sniegs.

Nav vērts aprakstīt, kā augu nakti nosēdēju pie žurnāla, pārlasīdams romānu dažādās vietās. Ievērības cienīgi ir tas, ka brīžam man romāns patika, bet tūlīt pēc tam likās pretīgs. Uz rīta pusi tas mani iedzina šausmās.

Nākamās dienas notikumi man labi palikuši atmiņā. No rīta pie manis bija veiksmīgi apzagtais draugs, kuram uz­dāvināju vienu romāna eksemplāru, bet vakarā devos uz viesībām, ko rīkoja grupa rakstnieku sakarā ar ievērojamu notikumu — slavenā literāta Izmaila Aleksandroviča Bon- darevska laimīgu atgriešanos no ārzemēm. Svinības pa« pildināja vēl tas, ka vienlaikus bija paredzēts godināt arī otru slavenu literātu — Jegoru Agapjonovu, kurš bija atgriezies no sava ceļojuma pa Ķīnu.

Ģērbos un gāju uz šo vakaru ar lielu satraukumu. I<ā nekā tā bija man tā jaunā pasaule, pēc kuras tiecos. Sai pasaulei vajadzēja atvērties manā priekšā un turklāt no vislabākās puses — uz vakaru vajadzēja ierasties visievē- rojamākiem literatūras pārstāvjiem, visam tās ziedam.

Un tiešām, iegājis dzīvoklī, jutu priecīgu pacēlumu.

Pirmais, kas man dūrās acīs, bija tas pv ats vakardienas, jaunais cilvēks, kurš ar naglu bija sev savainojis ausi. Es viņu pazinu, kaut gan viņš viss bija nosaitēts ar tīrām marles saitēm.

Viņš priecājās par mani kā par savējo un ilgi spieda roku, piemetinādams, ka visu nakti esot lasījis manu ro­mānu, pie kam tas viņam sācis patikt.

— Es arī, — sacīju viņam, — lasīju visu nakti, bet romāns man sāka nepatikt.

Mēs sirsnīgi sarunājāmies, turklāt jaunais cilvēks man pavēstīja, ka būšot stores galerts, un vispār bija līksms un pacilāts.

Pavēros apkārt — jaunā pasaule ielaida mani sevī, un šī pasaule man patika. Dzīvoklis bija milzīgs, galds klāts apmēram divdesmit piecām personām; laistījās kristāls, mirguļoja pat melnie ikri, svaigie, zaļie gurķi nez kāpēc radīja muļķīgi priecīgas domas par kaut kādiem pikni­kiem, par slavu un citām lietām. Mani tūlīt iepazīstināja ar ļoti slavenu autoru Ļesosekovu un ar Tunski — novelistu. Dāmu bija maz, tomēr bija.

Ļikospastovs bija klusāks par ūdeni, zemāks par zāli, un es tūlīt kaut kā nojautu, ka viņš laikam ir kādu rangu zemāks par citiem, ka pat ar iesācēju rudcirtaino Ļesose­kovu viņu vairs nevar salīdzināt, nerunājot, protams, par Agapjonovu vai Izmailu Aleksandroviču.

Ļikospastovs pievirzījās man klāt, mēs sasveicinājāmies.

— Nu ko, — diez kāpēc nopūzdamies, sacīja Ļikospas­tovs, — apsveicu. Apsveicu no sirds. Un teikšu tev skaidri un gaiši — tu, brāl, esi veikls. Būtu licis galvu ķīlā, ka tavu romānu nevar nodrukāt, ka tas nav iespējams. Ne­tieku gudrs, kā tu esi apstrādājis Rūdolfi. Pareģoju tev, ka tu tālu tiksi! Kad tā skatās uz tevi, — īsts jēriņš… Bet klusie ūdeņi…

Pēkšņi Ļikospastova apsveikumus pārtrauca skaļš zvans pie ieejas durvīm, un kritiķis Konkins, kurš pildīja saim­nieka pienākumus (vakars notika viņa dzīvoklī), iesau­cās: — Viņš!

Un patiesi: tas bija Izmails Aleksandrovičs. Priekštelpā bija dzirdama skanīga balss, pēc tam skūpstīšanās šmauk- sti, un ēdamistabā ienāca maza auguma pilsonis ar celu­lozes apkaklīti un īsos svārkos. Sis cilvēks bija apjucis, kluss, pieklājīgs un turēja rokās cepuri, ko nez kāpēc ne­bija atstājis priekštelpā; cepurei bija samta apmale un uz tās putekļaina apaļa kontūra, kas palikusi no civilā die­nesta kokardes.

«Apžēlojieties, te ir kāds pārpratums…» es nodo­māju — tik ļoti ienākušā cilvēka izskats nesaskanēja ar brašajiem smiekliem un vārdu «novelc», kas atskanēja no priekštelpas.

Pārpratums, kā izrādījās, tiešām bija. Tūlīt aiz ienācēja Konkins, maigi ap vidu apskāvis, ievilka ēdamistabā garu un druknu skaistuli ar gaišu, cirtainu un koptu bārdu, viļņainiem matiem.

Šeit klātesošais beletrists Fialkovs, par kuru man Rū­dolfi iečukstēja, ka viņš taisot spožu karjeru, bija ģērbies lieliski (vispār visi bija labi ģērbušies), bet Fialkova uz­valku nevarēja pat salīdzināt ar Izmaila Aleksandroviča apģērbu. Vislabākās drēbes un pirmklasīga Parīzes skro­dera šūtais brūnais uzvalks apņēma stalto, bet mazliet patuklo Izmaila Aleksandroviča augumu. Veļa iecietināta, laka kurpes, ametista aproču pogas. Tīrs, balts, svaigs, jautrs, vienkāršs — tāds bija Izmails Aleksandrovičs. No- zibsnīja viņa zobi, un, pārlaidis skatienu dzīru galdam, viņš iesaucās:

— Ha! Velni!

Un pēkšņi nodārdēja gan smiekli, gan aplausi un bija dzirdami skūpsti. Ar dažiem Izmails Aleksandrovičs sa­sveicinājās, paspiezdams roku, ar dažiem sabučojās, dažu priekšā jokodamies aizgriezās, aizsedzis seju ar balto plaukstu, it kā saules apžilbināts, un pie tam spurdza.

Mani, acīmredzot par kādu citu noturēdams, trīs reizes noskūpstīja, pie kam no Izmaila Aleksandroviča nāca konjaka, odekolona un cigāru aromāts.

— Baklažanovs! — Izmails Aleksandrovičs iesaucās, norādīdams uz to, kurš bija ienācis pirmais. — Iepazīs­tieties! Mans draugs Baklažanovs.

Baklažanovs pasmaidīja mocekļa smaidu un, neierastā plašā sabiedrībā atrazdamies, aiz apjukuma uzmauca savu cepuri šokolādes krāsas meitenes statujai, kura turēja rokā elektrisko spuldzīti.

— Es viņu atvedu sev līdzi! — Izmails Aleksandrovičs turpināja. — Nav viņam ko mājās tupēt. Iepazīstieties — brīnišķīgs puisis un īsts erudīts. Un, pieminiet manus vārdus, viņš mūs visus sabāzīs maisā un ne vēlāk kā pēc gada! Kāpēc tu, velns parāvis, uzmauci viņai cepuri? Bak- lažanov!

Baklažanovs no kauna dega un gribēja mesties sasvei­cināties, bet viņam nekas neiznāca, jo viesi steidzās pie galda un starp sēdētājiem jau tika dalīts spīdīgs, labi iz- cepies pildītais pīrāgs.

Dzīres uzreiz sākās draudzīgi, jautri, sparīgi.

— Pīrāgi mūs iegāzuši! — dzirdēju Izmaila Aleksan- droviča balsi. — Kāpēc mēs abi, Baklažanov, jau saēdā- mies pīrādziņus?

Kristāla šķinda glāstīja dzirdi, likās, ka lustra kļuvusi gaišāka. Pēc trešās glāzītes visu skatieni pavērsās pret Izmailu Aleksandroviču: «Par Parīzi! Par Parīzi!»

— Nu, piemēram, bijām automobiļu izstādē, — Ivans Aleksandrovičs stāstīja, — atklāšana, viss gods godam, ministrs, žurnālisti, runas.,, starp žurnālistiem stāv tas blēdis Saška Kondjukovs… Francūzis, protams, tur runu … uz ātru roku savārstītu. Šampanietis, pats par sevi saprotams. Pēkšņi skatos — Kondjukovs piepūš vai­gus, un mēs nepagūstam ne aci pamirkšķināt, ka šis ņem un izvemjas. Dāmas, 'ministrs! Bet viņš, maitas gabals tāds… Un, kas viņam bija uznācis, nevaru līdz šim brī­dim saprast! Kolosāls skandāls. Ministrs, protams, izlie­kas, ka neko nemana, bet kā tu nemanīsi… Fraka, apavi, bikses — tūkstoš franku vērtībā. Viss pagalam… Izveda viņu ārā, padzirdīja ar ūdeni, aizveda …

— Vēl, vēl! — pie galda kliedza.

Pa to laiku kalpone baltā priekšautā pasniedza stori. Saskandināja skaļāk, bija jau dzirdama balsu čala. Bet man mokoši gribējās zināt par Parīzi, un es cauri glāžu šķindai, klaudzoņai un izsaucieniem centos ar ausi uztvert Izmaila Aleksandroviča stāstījumu.

— Baklažanov! Kāpēc tu neēd? …

— Tālāk! Lūdzu! — aplaudēdams kliedza jaunais cil­vēks.

-— Kas notika tālāk?

— Tālāk abi šie blēži Šan-Zelizē saskrienas aci pret aci… Tablo! Un viņš nepagūst ne atskatīties, ka sitas nelietis Katkins ņem un spļauj viņam tieši purnā!.,,

— Ai-ai-ai!

— Jā-ā… Baklažanov! Neguli, velns tāds!… Nu, un no uztraukuma — viņš ir š-šausmīgs neirastēniķis — kļūdās un trāpa dāmai, pilnīgi svešai dāmai tieši uz ce­pures …

. — Šan-Zelizē?!

— Kas tur īpašs! Parīzē tas nav nekas sevišķs! Bet vi­ņai viena cepure maksā trīs tūkstoši franku! Nu protams, kāds kungs viņam ar spieķi pa ģīmi… Šausmīgs skan­dāls!

Pēkšņi stūrī nopaukšķēja un man priekšā šaurā glāzē iedzirkstījās dzeltenais «Abrau»…. Atceros, dzērām uz Izmaila Aleksandroviča veselību.

Un es atkal klausījos par Parīzi.

— Viņš nekautrēdamies saka tam: «Cik?» — bet tas… b-blēdis! (Izmails Aleksandrovičs pat acis samie- dza.) Saka: «Astoņi tūkstoši!» — Bet tas viņam atbild: «Lūdzu, saņemiet!» Un izvelk roku un parāda viņam pigu!

— Grand Opera?! ,

— Kas tur īpašs! Viņam nospļauties uz Grand Opera! Tur otrajā rindā divi ministri.

— Nu, bet tas? Ko tad tas? — kāds smiedamies jau­tāja.

— Izlamājās, protams!

— Kungs, apžēlojies!

— Abus izveda ārā, tur tas nav nekas sevišķs…

Dzīres kūsāt kūsāja. Virs galda jau biezēja dūmu slā­nis.

Jutu zem kājas kaut ko mīkstu un slidenu un noliecies redzēju, ka tas ir gabals laša, bet, kā tas nokļuvis zem kājām, nav zināms. Smiekli apslāpēja Izmaila Aleksan­droviča vārdus, un brīnišķīgie tālākie Parīzes stāsti man palika nedzirdēti.

Nepaguvu vēl, kā nākas, pārdomāt ārzemju dzīves dī­vainības, kad zvans pavēstīja par Jegora Agapjonova iera­šanos. Šeit jau gāja diezgan juceklīgi. No blakusistabas skanēja klavieres — kāds klusām plinkšķināja fokstrotu—, un es redzēju, kā stumdas mans jaunais cilvēks, piespiedis sev dāmu. -

Jegors Agapjonovs ienāca mundri, lieliem soļiem, un tūlīt aiz viņa ietipināja ķīnietis, maziņš, sauss, dzeltenīgs, ar acenēm melnos ietvaros. Aiz ķīnieša — dāma dzeltenā tērpā un spēcīgs, bārdains vīrietis, kuru sauca par Vasi- liju Petroviču.

— Vai Izmašs šeit? — Jegors iesaucās un devās pie Izmaila Aleksandroviča.

Tas, kratīdamies no priecīgiem smiekliem, iesaucās:

— Ha! jegors! — un uzlika savu bārdu Agapjonovam uz pleca. Ķīnietis visiem maigi uzsmaidīja, bet neizdvesa ne skaņas, tāpat viņš klusēja arī turpmāk.

— Iepazīstieties ar manu draugu ķīnieti! — Jegors kliedza, saskūpstījies ar Izmailu Aleksandroviču.

Bet tālāk gāja aizvien skaļāk un juceklīgāk. Atceros, dejojām istabā uz paklāja, tāpēc bija grūti padejot. Uz rakstāmgalda stāvēja krūze ar kafiju. Vasilijs Petrovičs dzēra konjaku. Redzēju krēslā aizmigušo Baklažanovu. Bija stipri piepīpēts. Un nez kāpēc likās, ka, patiesību sa­kot, laiks doties mājās.

Un, pavisam negaidot, man iznāca saruna ar Agapjo- novu. Ievēroju, ka, līdzko pulkstenis nosita trešo nakts stundu, viņš kļuva tāds kā tramīgs. Un sāka ar vienu otru sačukstēties, bet, cik es atceros, putekļu mākonī un dūmos saņēma noteiktus noraidījumus. Es, iesēdies krēslā pie rakstāmgalda, dzēru kafiju, nesaprazdams, kāpēc man smeldz sirds un kāpēc Parīze pēkšņi liekas tik garlaicīga, ka vairs pat negribas tur būt.

Un tad man pāri noliecās plata seja ar apaļām acenēm. Tas bija Agapjonovs.

— Maksudovs? — vņš jautāja.

— Jā. "

— Zinu, zinu, — Agapjonovs sacīja. — Rūdolfi stās­tīja. Runā, jūs esot nodrukājis romānu.

— Jā.

— Esot varens romāns. Nu, Maksudov, — Agapjonovs pēkšņi sāka čukstēt, piemiegdams aci, — paskatieties uz to personāžu … Redzat?

— To — ar bārdu?

— Jā, jā — mans svainis.

— Vai rakstnieks? — es jautāju, pētīdams Vasiliju Petroviču, kurš, smaidīdams satraukti maigu smaidu, dzēra konjaku.

— Nē! Kooperators no Tetjušiem … Maksudov, nezau­dējiet laiku, — Agapjonovs čukstēja, — vēlāk nožēlosiet. Apbrīnojams tips! Tieši tas, kas nepieciešams jūsu dar­bam. Jūs no viņa vienā naktī nocirpsiet desmit stāstu un katru Izdevīgi pārdosiet. Ihtiozaurs, bronzas laikmets! Stāsta satriecošus notikumus! Stādieties priekšā, ko viņš tur savos Tetjušos saskatījies. Grābiet viņu ciet, citādi no­cels citi un izniekos.

Vasilijs Petrovičs, sajutis, ka runā par viņu, smaidīja vēl satrauktāk un iedzēra.

— Jā, pats labākais… Ideja! — Agapjonovs sēca. — Es jūs tūdaļ iepazīstināšu… Vai esat neprecējies? — Agapjonovs bažīgi pajautāja.

— Neprecējies… — sacīju, izvalbījis acis uz Agap- jonovu.

Agapjonova sejā atmirdzēja prieks.

— Brīnišķīgi! Jūs iepazīsieties un vedīsiet viņu sev līdzi pārnakšņot! Ideja! Vai jums ir kāds dīvāns? Viņš uz dīvāna aizmigs, nekas viņam nenotiks! Bet pēc divām die­nām aizbrauks.

Aiz apjukuma neaptvēru, ko atbildēt, izņemot vienu:

— Man ir viens dīvāns …

— Vai plats? — Agapjonovs bažīgi jautāja.

Bet es jau biju mazliet atģidies. Un pašā laikā, jo Va­silijs Petrovičs sāka dīdīties ar skaidri redzamu gatavību iepazīties, bet Agapjonovs vilka mani aiz rokas.

— Piedodiet, — sacīju, .— diemžēl nekādā ziņā nevaru viņu pieņemt. Dzīvoju caurstaigājamā istabā, svešā dzī­voklī, bet aiz aizslietņa guļ saimnieces bērni (gribēju vēl piemetināt, ka viņiem ir skarlatīna, pēc tam nolēmu, ka tā būtu lieka melošana, un tomēr piebildu)… un viņiem ir skarlatīna. -

— Vasilij, — Agapjonovs iesaucās, — vai tu esi sli­mojis ar skariatīnu?

Cik reižu mūžā man nav nācies dzirdēt sev adresēto vārdu «inteliģents»! Nestrīdēšos, varbūt esmu šo nožēlo­jamo nosaukumu pelnījis. Tomēr šoreiz saņēmu spēkus, un Vasilijs Petrovičs nepaguva ar lūdzošu smaidu atbil­dēt: «Es…» — kad es Agapjonovam stingri pateicu;

— Kategoriski atsakos viņu pieņemt. Nevaru.

— Kaut kā, — Agapjonovs klusām čukstēja, — ja?

— Nevaru.

Agapjonovs nokāra galvu, kodīja lūpas.

— Bet, apžēlojieties, viņš taču atbraucis pie jums! Kur tad viņš apmeties?

— Viņš ir apmeties pie manis, velns viņu rāvis, — Agapjonovs skumji teica.

— Nu, un …

— Pie manis šodien atbrauca sievasmāte ar māsu, sa­protiet, mīļais cilvēk, un tad vēl ķīnietis… Velns viņus dīda, — Agapjonovs negaidot piebilda, — šos svaiņus. Būtu sēdējis Tetjušos …

Un tad Agapjonovs no manis aizgāja.

Mani nez kāpēc pārņēma neskaidrs satraukums, un, ne­atvadījies ne no viena, izņemot Konkinu, es devos projām.