Teātra romāns

2. nodaļa NEIRASTĒNIJAS LĒKME

Lieta tāda, ka, kalpodams «Kuģniecībā» par necilu korek­toru, es šo savu amatu ienīdu un pa naktīm — reizēm līdz rītausmai — savā mansardā rakstīju romānu.

Iecere radās reiz naktī, kad pamodos pēc bēdīga sapņa. Sapnī man rādījās dzimtā pilsēta, sniegs, ziema, Pilsoņu karš… Pa sapņiem man garām aizslīdēja mēms putenis, bet pēc tam uzradās vecas klavieres un līdzās tām cil­vēki, kuru vairs nav šai pasaulē. Sapnī mani pārsteidza mana vientulība, man kļuva sevis žēl. Un es pamodos

vienās asarās. Iededzu noputējušo spuldzīti, kas karājās virs galda. Tā apgaismoja manu nabadzību — lēto tint­nīcu, nedaudzās grāmatas, žūksni vecu avīžu. Kreisie sāni no atsperes sāpēja, sirdi sagrāba bailes. Jutu, ka tūdaļ pie galda nomiršu, nožēlojamās nāves bailes mani paze­moja tiktāl, ka es iestenējos un satraukti skatījos apkārt, meklēdams pret nāvi palīdzību un aizstāvību. Un šo pa­līdzību es atradu. Klusām ieņaudējās kaķis, ko kādreiz biju pievācis kādā pievārtē. Dzīvnieks uztraucās. Pēc mirkļa viņš jau tupēja uz avīzēm, skatījās uz mani apa­ļām acīm, jautāja, kas noticis.

Pelēcīgais, izkāmējušais dzīvnieks vēlējās, lai nekas ne­notiktu. Patiesi, kas gan baros šo veco kaķi?

— Tā.ir neirastēnijas lēkme, -*- skaidroju kaķim. — Tā manī ir jau ieperinājusies, tā attīstīsies un aprīs mani. Bet pagaidām vēl var dzīvot.

Māja gulēja. Paraudzījos pa logu. Piecos stāvos neviens logs nebija apgaismots, sapratu, ka tā nav māja, bet daudzstāvu kuģis, kas peld zem nekustīgām, melnām de­besīm. Mani iepriecināja doma par kustību. Es nomieri­nājos, nomierinājās arī kaķis, aizvēra acis.

Tā es sāku rakstīt romānu. Aprakstīju miegaino puteni. Pūlējos attēlot, kā zem spuldzes ar abažūru spīguļo kla­vieru sāni. Tas man nepadevās. Bet es iespītējos.

Dienā centos pēc viena — tērēt iespējami mazāk spēku savā piespiedu darbā. Darīju to mehāniski, tā, lai tas ne­nodarbinātu galvu. Izmantoju katru izdevīgu gadījumu, lai no dienesta aizietu it kā slimības dēļ. Man, protams, neticēja, un mana dzīve kļuva nepatīkama. Bet es visu pacietu un pamazām iekaisu. Gluži kā nepacietīgs jau­neklis gaida tikšanās stundu, tā es gaidīju nakti. Nolā­dētais dzīvoklis tikmēr nomierinājās. Es piesēdos pie galda .., Ziņkārīgais kaķis notupās uz avīzēm, bet romāns viņu pārlieku nesaistīja, un viņš pamanījās pārsēsties no avīžu lapas .uz aprakstītās lapas. Un es saķēru viņu aiz čupra un noliku savā vietā.

Reiz naktī pacēlu galvu un nobrīnījos. Mans kuģis ne­kur nepeldēja, māja stāvēja uz vietas, un bija pavisam gaišs. Spuldzīte neko neapgaismoja, bija pretīga un uz­mācīga. Es to nodzēsu, un šķebīgā istaba nostājās manā priekšā rītausmā. Pa asfaltēto pagalmu zaglīgā, klusā gaitā staigāja dažādas krāsas kaķi. Katru burtu uz papīra varēja saskatīt bez kādas spuldzes.

— Ak dievs! Tas ir aprīlis! — es iesaucos, nez kāpēc izbijies, un lieliem burtiem uzrakstīju: «Beigas».

Beigas ziemai, beigas puteņiem, beigas aukstumam. Pa ziemu biju pazaudējis savus nedaudzos paziņas. Stipri noplucis, saslimis ar reimatismu un kļuvis drusku mežo­nīgs. Taču skūties skuvos katru dienu.

Par to visu domādams, izlaidu kaķi pagalmā, pēc tam atgriezos un aizmigu — kā liekas, pirmo reizi pa visu ziemu —, gulēju bez sapņiem.

Romāns ilgi jālabo. Jāizsvītro -daudzas vietas, simtiem vārdu jāaizstāj ar citiem. Liels, bet nepieciešams darbs!

Tomēr mani pārvarēja kārdinājums, un, izlabojis pir­mās sešas lappuses, atgriezos pie ļaudīm. Es ielūdzu viesus. Starp tiem bija divi žurnālisti no «Kuģniecības», darba cilvēki tāpat kā es, viņu sievas un divi literāti. Pirmais — jaunākais — pārsteidza mani ar to, ka nepār­spējami veikli rakstīja stāstus, bet otrais bija pieredzējis pusmūža cilvēks, kurš, tuvāk iepazīstoties, izrādījās šaus­mīgs draņķis.

Vienā vakarā es nolasīju apmēram ceturto daļu no sava romāna.

Sievas no lasījuma kļuva tik miegainas, ka mani sāka mocīt sirdsapziņa. Bet žurnālisti un literāti izrādījās iz­turīgi ļaudis. Viņu spriedumi bija brālīgi patiesi, diezgan bargi un, kā tagad saprotu, taisnīgi.

— Valoda, — klaigāja literāts (tas, kurš izrādījās draņķis), — galvenais — valoda! Valoda nekur neder.

Viņš izdzēra lielu glāzi degvīna, norija sardīnīti. Es ielēju viņam otru. Viņš to izdzēra, uzkoda desas gabalu.

— Metafora! — iesaucās uzkodis.

— Jā, — godbijīgi apstiprināja jaunais literāts, — va­loda nabadzīga.

Žurnālisti nesacīja neko, bet līdzjūtīgi māja ar galvu, iemeta. Dāmas ar galvu nemāja, nerunāja, kategoriski at­teicās no speciāli viņām nopirktā portvīna un dzēra deg­vīnu.

— Kā gan lai tā nebūtu nabadzīga, — vecākais literāts sauca, — metafora nav suns — lūdzu ņemt to vērā! Bez tās iznāk pliki! Pliki! Pliki! Atcerieties to, vecais! .

Vārds «vecais» katrā ziņā attiecās uz mani. Es sastingu.

Projām iedami, norunāja atkal pie manis atnākt. Un pēc nedēļas bija no jauna klāt. Es nolasīju otru porciju. Vakaru vainagoja tas, ka vecākais literāts pavisam ne­gaidot un pret manu gribu sadzēra ar mani tubrālības un sāka mani saukt par Leontjiču.

— No valodas nav ne velna! Bet saistoši. Saistoši, ka tevi velns parautu (tas ir, mani)! — sauca vecākais, no­tiesādams aukstogaļu, ko bija gatavojusi Dusja.

Trešajā vakarā uzradās vēl viens cilvēks. Arī literāts — jauns un mefistofelisks no vaiga, ar kreiso aci šķielējošs, neskuvies. Teica, ka romāns slikts, bet izrādīja vēlēšanos noklausīties ceturto un pēdējo daļu. Bija vēl kāda šķir­tene un viens ar ģitāru futrālī. Sinī vakarā guvu daudz noderīga. Mani kautrīgie biedri no «Kuģniecības» pierada pie plašākas sabiedrības un izteica arī savas domas.

Viens teica, ka septiņpadsmitā nodaļa izstiepta, otrs — ka Vaseņkas raksturs neesot uzzīmēts pietiekami reljefi. Gan vienam, gan otram bija taisnība.

Ceturtais un pēdējais lasījums notika nevis pie manis, bet pie jaunā literāta, kurš tik izveicīgi sacerēja stāstus. Te bija jau cilvēku divdesmit un es iepazinos ar literāta vecmāmiņu, ļoti patīkamu večiņu, kuras sejā neiederējās tikai viens — izbīļa izteiksme, kas nez kāpēc nepameta viņu visu vakaru. Bez tam redzēju aukli, kura gulēja uz lādes.

Romāns bija nolasīts. Un tad notika katastrofa. Klau­sītāji visi kā viens sacīja,'ka romānu nevarēšot nodrukāt tāpēc, ka to nelaidīšot cauri cenzūra.

Es pirmo reizi izdzirdu šo vārdu un tikai tad apjēdzu, ka, romānu sacerēdams, ne reizi netiku padomājis, vai to laidīs vai nelaidīs cauri.

Sāka viena no dāmām (pēc tam uzzināju, ka arī viņa ir šķirtene). Viņa teica tā:

— Sakiet, Maksudov, — vai jūsu romānu laidīs cauri?

— Nē, nē, nē, — iesaucās vecākais literāts, — nekādā ziņā! Par «cauri laišanu» nevar būt ne runas! Uz to ne­maz nav ko cerēt. Vari neuztraukties, vecais, — nelaidīs cauri.

— Nelaidīs! — galda īsais gals korī atsaucās.

— Valoda… — sāka tas, kurš bija ģitārista brālis, bet vecākais literāts viņu pārtrauca:

— Pie velna valodu! — viņš iebļāvās, kraudams sev uz šķīvja salātus. — Lietas būtība nav valodā. Vecais uz­rakstījis sliktu, bet saistošu romānu. Tev, blēdi, ir novē­rošanas spējas. Un no kurienes tas viss rodas! Nekādi nebūtu gaidījis, bet.,. saturs!

— M-jā, saturs…

— Tieši saturs, — vecākais literāts kliedza, uzmodinā­dams aukli, — vai tu zini, ko prasa? Nezini? Aha! Tur jau tā lieta!

Viņš piemiedza aci un tanī pašā laikā iemeta. Pēc tam ~ apskāva mani un noskūpstīja, saukdams:

— Tevī ir kaut kas nesimpātisks, tici man! Man tu vari ticēt. Bet es tevi mīlu. Mīlu, sitiet kaut nost! Viņš, blēdis, ir veikls! Urķīgs cilvēks!… Kas? Ko? Vai jūs pievērsāt uzmanību ceturtajai nodaļai? Ko viņš saka varonei? Re­dziet nu!…

— Pirmkārt — kas tie tādi par vārdiem? — es taisījos teikt, viņa familiaritātes saērcināts.

— Tu mani vispirms noskūpsti, — vecākais literāts sauca, — negribi? Lūk, tūdaļ var redzēt, kas tu par biedru! NēN , brāl, tu neesi vienkāršs cilvēks!

— Protams, nav vienkāršs! — otra šķirtene viņam pie­balsoja.

— Pirmkārt… — es atkal saniknots iesāku, bet nekas no tā neiznāca.

— Nekāds «pirmkārt», — pavecais sauca, — tevī ir ieperinājies Dostojevska gars! Jā-a! Nu, labi, tu mani ne­mīli, dievs tev to piedos, es uz tevi ļaunu prātu neturu. Bet mēs visi tevi patiesi mīl.am un vēlam labu! — to teik­dams, viņš rādīja uz ģitārista brāli un otru — man nepa­zīstamu sarkansejainu cilvēku, kurš ieradies atvainojās par nosebošanos, paskaidrodams, ka bijis Centrālajās pir­tīs. — Un es tev saku, kā ir, — vecākais literāts turpi­nāja, — jo esmu radis visiem mest taisnību acīs, — tu, Leontjič, ar šo romānu labāk nekur nerādies. Iedzīvosies nepatikšanās, un mums, taviem draugiem, nāksies ciest, par tavām mokām domājot. Tici man!JZs esmu cilvēks ar lielu, rūgtu pieredzi. Pazīstu dzīvi! Nu, lūk, — viņš ap­vainoti iesaucās un ar žestu aicināja visus par liecinie­kiem, — paskatieties — glūn uz mani vilka acīm. Tā ir pateicība par manu atsaucību! Leontjič, — viņš tā iespie­dzās, ka aukle aiz aizkara uztrūkās no lādes, — saproti! Saproti, ka tava romāna mākslinieciskās vērtības nav tik lielas (šinī brīdī no dīvāna puses atskanēja maigs ģitāras akords), lai tādēļ tu ietu uz Golgātu. Saproti!

— Jel saproti, saproti, saproti! — ģitārists patīkamā tenorā iedziedājās.

— Paklausies, ko es tev teikšu, — pavecais sauca, — ja tu mani tūlīt nenobučosi, piecelšos, aiziešu, pame­tīšu draudzīgo kompāniju, jo tu esi mani apvainojis!

Ciezdams neizsakāmas mokas, noskūpstīju viņu. Koris pa šo laiku bija labi sadziedājies, un pāri citām balsīm eļ­ļaini plūda maigs tenors;

— Jel saproti, saproti..,

Kā kaķis izzagos no dzīvokļa, turēdams padusē smago rokrakstu.

Aukle, kurai bija sarkanas, asarojošas acis, noliekusies dzēra ūdeni virtuvē no krāna.

Nezinu, kāpēc, pastiepu auklei rubli.

— Liecieties mierā, — aukle nikni sacīja, atgrūzdama rubli, — ceturtā nakts stunda! Tās taču ir elles mokas.

Pēkšņi kori iztālēm pārkliedza pazīstama balss:

— Kur tad viņš? Aizbēdzis? Aizturēt viņu! Jūs redzat, biedri..,

Bet ar vaskadrēbi apsistās durvis jau izlaida mani ārā, un es skrēju prom neatskatīdamies.