Teātra romāns

10. nodaļa AINAS PIRTSPRIEKšā

Pielēca! Beidzot pielēca! Manā lugā bija trīspadsmit ainu. Sēdēdams savā istabiņā, turēju sev priekšā vecu sudraba pulksteni un balsī pats sev lasīju lugu, acīmredzot ļoti izbrīnīdams kaimiņu aiz sienas. Pēc katras ainas izlasī­šanas izdarīju atzīmi uz papīra. Kad biju galā, iznāca, ka lasīšana aizņem trīs stundas. Tad man ienāca prātā, ka izrādes laikā ir-starpbrīži, kad publika iet uz bufeti. Pierēķinājis starpbrīžus, sapratu, ka manu lugu vienā va­karā nospēlēt nevar. Nakts mokas, saistītas ar šo jau­tājumu, noveda pie tā, ka es vienu ainu izsvītroju. Tas saīsināja izrādi par divdesmit minūtēm, bet. stāvokli ne­glāba. Atcerējos, ka bez starpbrīžiem ir ari pauzes.

Tā, piemēram, aktrise stāv un raudādama kārto vāzē ziedus. Runāt viņa neko nerunā, bet laiks uz priekšu iet. Tātad murmināt tekstu mājās — tas ir viens, bet izrunāt to no skatuves — pavisam kas cits.

Nācās vēl kaut ko no lugas izmest, bet, ko, nezināju. Viss man likās svarīgs, un bez tam — vajadzēja tikai kaut ko nolemt izmešanai, un visa ar pūlēm celtā ēka sāka brukt, un man sapnī rādījās, ka krīt karnīzes un gāžas balkoni, un šie sapņi bija visai zīmīgi.

Tad izsvītroju vienu lugas personu, tālab viena aina it kā sašķiebās, pēc tam tā izlidoja pavisam un palika vien­padsmit ainu. Vairāk, lai lauzītu galvu cik lauzīdams, lai pīpētu cik pīpēdams, neko saīsināt nevarēju. Man katru dienu sāpēja kreisie deniņi. Sapratis, ka tālāk nekas ne­iznāks, nolēmu lietu atstāt tās dabiskajai gaitai.

Un tad devos pie Poliksenas Toropeckas.

«Nē, bez Bombardova netikšu galā…» es nodomāju.

Un Bombardovs man visādā ziņā palīdzēja. Viņš pa­skaidroja, ka šī jau otrreiz pieminētā Indija un pirts- priekša nebūt nav murgs un dzirdes apmāns. Tagad bei­dzot sapratu, ka Neatkarīgā Teātra priekšgalā atrodas divi direktori: Ivans, kā es jau zināju, Vasiļjevičs un Aris- tarhs Platonovičs …

— Starp citu, sakiet — kāpēc kabinetā, kur parakstīju līgumu, ir tikai Ivana Vasiļjeviča portrets?

Te nu Bombardovs, kurš parasti bija ļoti enerģisks, sa- minstinājās:

— Kāpēc? … Apakšā? Hm … hm … nē… Aristarhs Platonovičs… viņš… tur… viņa portrets ir augšā…

Sapratu, ka Bombardovs vēl nav pie manis pieradis, kautrējas no manis. Tas bija skaidrs pēc šīs nesakarīgās atbildes. Un es aiz smalkjūtības tālāk neizjautāju… «Sī pasaule valdzina, bet tā pilna ar mīklām…» es nodomāju.

Indija? Tas esot ļoti vienkārši. Aristarhs Platonovičs pašlaik atrodoties Indijā, tālab arī Foma taisījies sūtīt viņam ierakstītu vēstuli. Kas attiecoties uz pirtspriekšu, tad tas esot aktieru joks. Tā viņi iesaukuši (un tas iegā­jies) augšējā direktora kabineta priekšistabu, kurā strā­dājot Poliksena Vasiļjevna Toropecka. Viņa esot Aristarha Platonoviča sekretāre..,

— Bet Augusta Avdejevna?

— Nu, protams, Ivana Vasiļjeviča.

Aha, aha …

— Nav nekāds «aha», — Bombardovs sacīja, domīgi uz mani skatīdamies, — jūs labāk, es jums to silti iesaku, pacentieties atstāt uz Toropecku patīkamu iespaidu.

— Es taču neprotu!

— Nē, pacentieties gan!

Turēdams rokā caurulītē saritinātu manuskriptu, uzkāpu teātra augšējā stāvā un aizgāju līdz tai vietai, kur pēc norādījumiem atradās pirtspriekša.

Pirms pirtspriekšas bija kaut kāda telpa ar dīvānu; tur es paliku stāvam, brītiņu panervozēju, sakārtoju kakla­saiti, prātodams par to, kā atstāt uz Poliksenu Toropecku labu iespaidu. Un pēkšņi man likās, ka no pirtspriekšas skanētu raudas. «Man tā būs izklausījies…» nodomāju un iegāju pirtspriekšā, kur tūdaļ kļuva skaidrs, ka man nav vis izklausījies, Nopratu, ka aiz dzeltenās rakstām­pults sēdošā dāma ar lielisko sejas krāsu un sārto džem­peri ir Poliksena Toropecka, un raudāja tieši viņa.

Apjucis un nepamanīts paliku durvīs stāvam.

Pa Toropeckas vaigiem ritēja asaras, vienā rokā viņa burzīja kabatdrāniņu, ar otru dauzīja pa rakstāmpulti. Bakurētains, drukns cilvēks ar zaļām zīmotnēm, aiz šaus­mām un bēdām apkārt klīstošu skatienu stāvēja rakstām­pults priekšā, grābstīdamies ar rokām pa gaisu.

— Poliksena Vasiļjevna! — cilvēks kliedza aiz izmisuma pārvērstā balsī. — Poliksena Vasiļjevna! Vēl nav parak­stīts! Rīt parakstīs!

— Tas ir zemiski! — kliedza Poliksena Toropecka. — Jūs izturējāties zemiski, Demjan Kuzmič! Zemiski!

— Poliksena Vasiļjevna!

— Tā ir apakšējo intriga pret Aristarhu Platonoviču, izmantojot to, ka viņš ir Indijā, bet jūs viņiem palīdzējāt!

— Poliksena Vasiļjevna! Dārgumiņ! — cilvēks iebļāvās briesmīgā balsī, — Ko jūs runājat! Lai es savam lab­darim …

— Negribu neko dzirdēt, — Toropecka sauca, — viss ir meli, nekrietni meli! Jūs esat uzpirkts!

To izdzirdīs, Dernjans Kuzmičs iebļāvās:

— Poli… Poliksena! — un pēkšņi pats sāka raudāt baigā, dobjā, rejošā basā.

Bet Poliksena atvēzēja roku, lai uzsistu pa rakstām­pulti, sita un iedūra sev plaukstā spalvas galiņu, kas rē- ,-gojās ārā no vāzītes. Nu Poliksena klusām iespiedzās, iz­šāvās ārā no rakstāmpults, iekrita krēslā un sāka dauzīt

kājas, kurās bija ārzemju kurpes stikla briljantiem ro­tātām sprādzēm.

Demjans Kuziničs pat neiebļāvās, bet no sirds dziļu­miem iekaucās:

— Ak kungs! Ārstu! — un metās ārā, bet aiz viņa priekštelpā izmetos arī es.

Pēc minūtes man garām paskrēja cilvēks pelēkā uz­valkā ar marli un pudelīti rokā un pazuda pirtspriekšā.

Es dzirdēju viņa saucienu;

— Dārgā! Nomierinieties!

— Kas noticis? — priekštelpā pajautāju Demjanam Kuzmičam.

— Kā jums patīk, — Demjans Kuzmičs iedūcās, pa­vērsdams pret mani izmisušas, asarainas acis, — viņi mani aizsūtīja uz komisiju pēc mūsu ceļazīmēm oktobrī uz So- čiem… Raugi, četras ceļazīmes iedeva, bet Aristarha Pla- tonoviča māsasdēlam komisijā nez kāpēc aizmirsa parak­stīt… Atnāc, saka, rīt divpadsmitos… Un, lūk, kā jums patīk — es dzenot intrigas! — Un pēc Demjana Kuzmiča cietēja skatiena varēja redzēt, ka viņš ir nevainīgs, ne­kādas intrigas nav dzinis un vispār ar intrigām nenodar­bojas.

No pirtspriekšas bija dzirdams vājš bļāviens «ai!» — un Demjans Kuzmičs izdrāzās no priekštelpas un pazuda bez vēsts. Pēc minūtēm desmit aizgāja arī ārsts. Kādu laiciņu pasēdēju priekštelpā uz dīvāna, kamēr no pirts­priekšas neatskanēja rakstāmmašīnas klaboņa, tad sadū­šojos un gāju iekšā. «

Poliksena Toropecka, nopūderējusies un nomierinājusies, sēdēja aiz rakstāmpults un rakstīja uz mašīnas. Es pakla­nījos, cenzdamies, lai tā būtu patīkama un tanī pašā laikā pašcieņas pilna paklanīšanās, un ierunājos arī patīkamā un pašcieņas pilnā balsī, kas tālab, man par pārsteigumu, skanēja nomākti.

Paskaidrojis, ka esmu tas un tas un mani šurp atsūtījis Foma, lai es diktētu lugu, saņēmu no Poliksenas uzaici­nājumu apsēsties un pagaidīt, ko arī darīju.

Pirtspriekšas sienas bija nokārtas ar daudzām fotogrā­fijām, dagerotipiem un glezniņām, starp kurām izcēlās liels, ar eļļas krāsām gleznots portrets, kurā bija redzams reprezentabls vīrietis garos svārkos, ar vaigu bārdu pēc septiņdesmito gadu modes. Uzminēju, ka tas ir Aristarhs Platonovičs, bet nesapratu, kas tā par gaisīgu, baltu jau­navu vai dāmu, kas rēgojās aiz Aristarha Platonoviča galvas un turēja rokā caurspīdīgu plīvuru, šī mīkla mani tik ļoti mocīja, ka, nogaidījis izdevīgu brīdi, ieklepojos un par to pajautāju.

Uz brīdi iestājās klusums, kura laikā Poliksenas ska­tiens kavējās pie manis, it kā mani pētīdams, un beidzot viņa atbildēja, bet kaut kā negribīgi:

— Tā ir mūza.

— A-ā, — es noteicu.

Atkal sāka klabēt mašīna, un es aplūkoju sienas un pārliecinājos, ka uz katra uzņēmuma vai kartītes attēlots Aristarhs Platonovičs dažādu personu sabiedrībā.

Kāds nodzeltējis, vecs uzņēmums attēloja Aristarhu Platonoviču meža malā. Aristarhs Platonovičs bija ģērbies rudenīgi un pilsētnieciski — botēs, mētelī un cilindru galvā. Bet viņa pavadonis bija kaut kādā virsjakā ar me­dību somu un divstobreni. Pavadoņa seja, pensnejs, sirmā bārda man likās pazīstami. .

Poliksena Toropecka pēkšņi izrādīja apbrīnojamu īpa­šību.— vienā un tai pašā laikā rakstīt un kaut kādā brī­numainā veidā redzēt, kas notiek istabā. Es pat sarāvos, kad viņa, negaidīdama jautājumu, sacīja:

— Jā, jā, Aristarhs Platonovičs ar Turgeņevu medībās.

Tāda pašā kārtā uzzināju, ka tie divi kažokos pie Slav-

janskas veikala ieejas līdzās važoņa divjūgam ir Aristarhs Platonovičs un Ostrovskis.

Četri pie galda un aizmugurē gumijkoks: Aristarhs Pla­tonovičs, Pisemskis, Grigorovičs un Ļeskovs.

Par nākamo attēlu nemaz nevajadzēja jautāt: baskā- jainais sirmgalvis garā kreklā, rokas aiz jostas aizbāzis, spurainām uzacīm, nekoptu bārdu un pliku pauri neva­rēja būt neviens cits kā Ļevs Tolstojs. Viņam pretim stā­vēja Aristarhs Platonovičs čičunča vasaras uzvalkā ar plakanu salmu cepuri galvā.

Bet vislielākā mērā mani izbrīnīja nākamais akvarelis. «Tas nevar būt!» es nodomāju. Nabadzīgā istabiņā at­zveltnes krēslā sēdēja cilvēks ar ļoti garu putna degunu, slimām un satrauktām acīm, matiem, kas taisnām šķip­snām krita lejup uz izmocītajiem vaigiem, šaurās, gaišās biksēs ar pēdu lencēm, apavos stūrainiem purniem, zilā frakā. Uz ceļiem manuskripts, uz galda svečturī svece.

Jauns, gadus sešpadsmit vecs cilvēks — vēl bez vaigu bārdas, bet ar to pašu augstprātīgo degunu, ar vārdu sakot, neapšaubāms Aristarhs Platonovičs, īsā jakā tēr­pies, — stāvēja, balstīdamies ar rokām pret galdu.

Es, ieplētis acis, skatījos uz Poliksenu, un viņa sausi atbildēja:

— Jā, jā. Gogolis lasa Aristarham Platonovičam «Mi­rušo dvēseļu» otro daļu.

Man uz pakauša mati saslējās, it kā no aizmugures kāds būtu uzpūtis, un kaut kā pats no sevis neviļus pa­spruka:

— Cik tad Aristarham Platonovičam gadu?!

Uz nepieklājīgo jautājumu saņēmu arī attiecīgu at­bildi, pie kam Poliksenas balsī bija saklausāma tāda kā vibrācija:

— Tādiem cilvēkiem kā Aristarhs Platonovičs gadi ne­eksistē. Jūs acīmredzot ļoti pārsteidz, ka Aristarha Plato- noviča darbības laikā daudziem bijusi izdevība pabūt viņa sabiedrībā?

— Apžēlojieties! — es izbijies iesaucos. — Gluži ot­rādi!… Es… — Bet vairāk neko sakarīgu nepateicu, jo nodomāju: «Bet kas tad ir otrādi?! Ko-es muldu?»

Poliksena apklusa, un es nospriedu: «Nē, man nav iz­devies atstāt uz viņu labu iespaidu. Ak vai! Tas nu ir skaidrs!»

Pēkšņi durvis atvērās un pirtspriekšā sparīgā gaitā ienāca dāma, un man uz viņu vajadzēja tikai paskatīties, lai pazītu Ludmilu Silvestrovnu Prjahinu no portretu ga­lerijas. Viss šai dāmai bija kā portretā: gan lakatiņš, gan rokā tas pats nēzdodziņš, un viņa to tāpat turēja, atšie- pusi mazo pirkstiņu.

Es domāju, ka nebūtu slikti, ja mēģinātu atstāt ari uz viņu patīkamu iespaidu — labs labu nemaitā —, un pie­klājīgi paklanījos, bet tas palika nepamanīts.

Ieskrējusi dāma iesmējās trīsuļojošiem smiekliem un iesaucās:

— Nē, nē! Vai tiešām jūs neredzat? Vai tiešām jūs ne­redzat?

— Bet ko tad? — Toropecka jautāja.

— Spīd taču saulīte, saulīte! — Ludmila Silvestrovna sauca, rotaļādamās ar nēzdodziņu un pat drusku dejo­dama. — Atvasara! Atvasara!

Poliksena paskatījās uz Ludmilu Silvestrovnu ar noslē­pumainu skatienu un sacīja:

— Vajadzēs izpildīt anketu.

Ludmilas Silvestrovnas priecīgā noskaņa pēkšņi izgaisa, un viņas seja tā pārvērtās, ka tagad e° - nu portretā ne­kādā ziņā nebūtu pazinis.

— Kas par anketu? Ak mans dievs! Mans dievs! — Un es vairs pat viņas balsi nepazinu. — Nupat priecājos par saulīti, koncentrējos, nupat kaut ko krāju, diedzēju kodolu, nupat ieskanējās stīgas, jutos kā svētnīcā… un lūk… Nu, dodiet, dodiet to šurp!

— .Nevajag kliegt, Ludmila Silvestrovna, — Toropecka klusu aizrādīja.

— Es nekliedzu! Es nekliedzu! Un es neko nevaru sa­lasīt. Pretīgi uzdrukāts. — Prjahinas acis skraidīja pa pe­lēko anketas lapu, un pēkšņi viņa to atgrūda: — Ak, rak­stiet jūs pati, rakstiet, es šajās lietās neko nesaprotu!

Toropecka paraustīja plecus, paņēma spalvaskātu.

— Nu, Prjahina, Prjahina, — Ludmila Silvestrovna nervozi iesaucās, — nu, Ludmila Silvestrovna! Un visi to zina, un es neko neslēpju!

Toropecka ierakstīja anketā trīs vārdus un jautāja:

— Kad jūs esat dzimusi?

Šis jautājums atstāja uz Prjahinu satriecošu iespaidu — uz vaigiem viņai parādījās sarkani plankumi, un viņa pēk­šņi ierunājās čukstus:

— Svētā dievmāte! Ko tas nozīmē? Nesaprotu, kam tas jāzina, kāpēc? Kāpēc? Nu, labi, labi. Esmu_ dzimusi maijā, maijā! Ko vēl no manis vajag? Ko?

— Vajadzīgs gads, — Toropecka klusām sacīja.

Prjahina nedabiski izvalbīja acis, un viņas pleci ietrī­cējās.

— O, kā es gribētu, — viņa čukstēja, — lai Ivans Va- siļjevičs redz, kā spīdzina aktrisi pirms mēģinājuma!…

— Nē, Ludmila Silvestrovna, tas neiet, — Toropecka attrauca, — ņemiet anketu līdzi uz māju un izpildiet to pati, kā vēlaties.

Prjahina satvēra lapu un, muti šķobīdama, ar pretī­gumu bāza to somiņā.

Pēkšņi iezvanījās tālrunis, un Toropecka griezīgi iesau­cās:

— Jā! Nē, biedri! Kādas biļetes? Nekādu biļešu man nav!… Ko? Pilsoni! Jūs mani aizkavējat! Nav man nekā… Ko? Ak! — Toropeckas seja pietvīka. — Ak! Pie­dodiet! Nepazinu balsi! Jā, protams! Protams! Būs at­stātas tieši pie kontroles. Un likšu, lai atstāj arī pro­grammu! Bet vai pats Feofils Vladimirovičs nebūs? Mums būs ļoti žēl! Ļoti! Visu, visu, visu labu!

Apjukusi Toropecka pakāra klausuli un izmeta:

— Jūsu dēļ sarunāju rupjības nevietā!

«— Ak, izbeidziet, izbeidziet taču! — Prjahina nervozi iesaucās. — Kodols beigts, diena sabojāta!

— Jā, — Toropecka sacīja, — trupas vadītājs lūdza, lai jūs ieejot pie viņa.

Prjahinas vaigos iesitās viegls sārtums, viņa augstprā­tīgi uzrāva uzacis.

— Kāpēc tad tieši es viņam esmu vajadzīga? Tas nu gan ir interesanti!

— Par jums sūdzējusies kostīmu māksliniece Koroļkova.

— Kas tā par Koroļkovu? — Prjahina iesaucās. — Kas tā tāda? Ak jā, atcerējos! Jā, un kā lai neatceras, — pēk­šņi Ludmila Silvestrovna iesmējās tā, ka man pār muguru pārskrēja auksti šermuļi, — ar neatvērtām lūpām izdves­dama skaņu «u», — kā lai neatceras šo Koroļkovu, kura samaitāja man svārku apakšmalu? Ko tad viņa par mani sapļāpājusi?

— Viņa sūdzas, ka jūs ģērbtuvē frizieru klātbūtnē esot viņai aiz dusmām iekniebusi, — Toropecka maigi sacīja, un pie tam viņas kristāla acis uz brītiņu iemirdzējās.

Efekts, ko bija radījuši Toropeckas vārdi, mani pār­steidza. Prjahina pēkšņi atvēra muti plati un šķībi kā pie zobārsta, un no viņas acīm izšļācās divas asaru straumes. Ierāvos krēslā un nez kāpēc pacēlu kājas. Toropecka no­spieda zvana podziņu, tūdaļ durvīs parādījās Demjana Kuzmiča galva un acumirklī pazuda.

Prjahina pielika dūri pie pieres un iebļāvās griezīgā, augstā balsī:

— Mani dzīvu dzen*kapā! Dievs kungs! Dievs kungs! Dievs kungs! Paskaties kaut tu, svētā dievmāte, ko ar mani teātrī dara! Nelietis Pelikāns! Bet Gerasims Nikolajevičs ir nodevējs! Varu iedomāties, ko viņš par mani sapūtis Sivcevā Vražekā! Bet es metīšos pie kājām Ivanam Va- siļjevičam! Lūgšu viņu mani uzklausīt… — viņas balss kļuva dobja un aizlūza.

Pēkšņi durvis atvērās, ieskrēja tas pats ārsts. Rokā vi­ņam bija pudelīte un glāzīte. Nevienam neko nejautādams, viņš ar ierastu kustību ielēja no pudelītes glāzē duļķainu šķidrumu, bet Prjahina aizsmakusi iesaucās:

— Lieciet mani mierā! Lieciet mani mierā! Zemiskie cilvēki! — un izdrāzās ārā.

Ārsts metās viņai pakaļ, saukdams «dārgā!», un aiz ārsta, no kaut kurienes izniris, podagriskās kājas katru uz savu pusi sperdams, aizdrāzās Demjans Kuzmičs.

Pa atvērtajām durvīm plūda klavieru skaņas, un tāla, spēcīga balss kaislīgi dziedāja:

— «…tu būsi pasaul's valdi…i..— balss plētās plašumā, pārvarīgi pieņēmās spēkā, — «nie… ce-e…» — bet durvis aizcirtās, un balss izdzisa.

— Nu-u, esmu atbrīvojusies, sāksim, — Toropecka sa­cīja, maigi pasmaidīdama.