Teātra romāns

11. nodaļa ES IEPAZĪSTOS AR TEĀTRI

Toropecka mašīnrakstīšanas mākslu pārvaldīja ideāli. Ne­kad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu. Viņai nevajadzēja diktēt ne pieturas zīmes, ne atkārtot norādījumus, kurš runā. Nonācu tik tālu, ka, pa pirtspriekšu šurpu turpu pastaigādamies un diktēdams, apstājos, aizdomājos un pēc tam sacīju: «Nē, pagaidiet…» — mainīju uzrakstīto, pa­visam pārstāju norādīt, kurš runā, murmināju un runāju skaļi, bet, lai es darītu ko darīdams, no Toropeckas rokām nāca ideāli tīra lugas lappuse, gandrīz bez labojumiem, bez nevienas gramatiskas kļūdas — nes kaut tūlīt uz tipogrāfiju.

Vispār Toropecka savu darbu prata un tika ar to galā lieliski. Mēs rakstījām tālruņa zvanu pavadījumā. Sākumā tie man traucēja, bet vēlāk es'pie tiem tā pieradu, ka tie man iepatikās. Poliksena tika galā ar zvanītājiem nepa­rasti izveicīgi. Viņa tūlīt kliedza:

— Jā? Runājiet, biedri, ātrāk, esmu aizņemta! Jā?

No tādas atbildes biedrs, kurš atradās Vada otrā galā, apjuka un sāka melst visādas muļķības, un tika tūdaļ saukts pie kārtības.

Toropeckas darbības loks bija ārkārtīgi plašs. Par to pārliecinājos pēc tālruņa zvaniem.

— Jā, — Toropecka sacīja, — nē, jūs zvanāt nepareizi. Man nav nekādu biļešu… «Es tevi nošaušu!» (Tas tika teikts man, atkārtojot jau uzrakstītu frāzi.)

Atkal zvans.

— Visas biļetes jau pārdotas, — Toropecka sacīja. — Man nav kontramarku… «Ar to tu neko nepierādīsi.» (Man.)

«Tagad sāku saprast,» es domāju, «cik daudz ir to, kuri grib tikt Maskavā uz teātri par brīvu. Un cik savādi: ne­viens no viņiem nemēģina braukt par brīvu tramvajā. Tā­

pat neviens no viņiem neies uz veikalu un neprasīs, lai viņam bez maksas iedod kārbu ķilavu. Kāpēc viņi domā, ka teātrī nevajag maksāt?»

— Jā! Jā! — Toropecka kliedza tālrunī. — Kalkuta, Pendžaba, Madrasa, Allahabada… Nē, adresi nedodam! Jā? — viņa griezās pie manis.

— «Nepieļaušu, ka vīņš dzied spāņu serenādes zem ma­nas līgavas logiem,» — es dedzīgi turpināju, skraidīdams pa pirtspriekšu.

— «Līgavas logiem…» — Toropecka atkārtoja. Rak­stāmmašīna ik pēc brītiņa nodžinkstēja. Atkal dārdēja tālrunis.

— Jā! Neatkarīgais Teātris! Man nav nekādu biļešu! «Līgavas logiem …»

— «Līgavas logiem!…» — es atkārtoju. — «Jermakovs nomet ģitāru uz grīdas un izskrien uz balkona.»

— Jā! Neatkarīgais! Man nekādu biļešu nav! «…uz balkona.»

— «Anna traucas …» nē, vienkārši «seko viņam».

— «Seko…» — jā? Ak jā. Biedri Butovič, jums biļetes būs atstātas kantorī pie Fiļas. Visu labu!

— «Anna. Viņš nošausies!

B a h t i n s. Nenošausies!»

— Jā! Sveicināti! Jā, ar viņu. Pēc tam Andamānu salas. Diemžēl adresi nevaru dot, Albert Albcrtovič… «Neno­šausies!…»

Jāatzīst, ka Poliksena Toropecka savu darbu prata. Viņa rakstīja ar desmit pirkstiem — ar abām rokām; līdzko tāl­runis sāka zvanīt, rakstīja ar vienu roku, ar otru noņēma klausuli, kliedza: — Kalkuta neesot patikusi! Pašsajūta laba… — Demjans Kuzmičs bieži ienāca, pietecēja pie rakstāmpults, pasniedza kaut kādus papīrus. Toropecka ar labo aci tos pārlasīja, uzlika zīmogu un ar kreiso roku rakstīja uz mašīnas: «Ermoņikas jautri spēlē, bet no tā…»

— Nē, pagaidiet, pagaidiet! — es saucu. — Nē, nevis «jautri», bet «kaut ko bravūrīgu»… Vai arī, nē… pagai­diet, — apjucis skatījos sienā, nezinādams, kā ermoņikas spēlē. Toropecka pa to laiku pūderējās, runāja pa telefonu ar kaut kādu Missi, ka planšetes korsetei Vīnē paķeršot Alberts Albertovičs. Pirtspriekšā ieradās dažādi ļaudis, un sākumā man bija neērti diktēt viņu klātienē, likās, ka esmu vienīgais plikais starp apģērbtajiem, bet drīz vien pieradu.

Šad tad parādījās Miša Paņins un katru reizi, iedams garām, lai mani uzmundrinātu, paspieda man rokas augš­delmu, un iegāja pa durvīm, aiz kurām, kā jau zināju, atradās viņa analītikas kabinets.

Atnāca gludi skūtais režisoru korporācijas priekšsēdē­tājs Ivans Aleksandrovičs Poltorackis, kuram bija pagri­muša romieša profils un kaprīzi uzmesta apakšlūpa.

— Mīl' pardon. Vai rakstāt jau otro cēlienu? Gran­diozi! — viņš izsaucās un iegāja pa otrām durvīm, ko­miski kājas cilādams, lai parādītu, ka cenšas netrokšņot. Kad durvis pavērās, varēja dzirdēt, kā viņš runā pa tāl­runi:

— Man vienalga … esmu cilvēks bez aizspriedumiem … Tas ir pat oriģināli ierasties hipodromā apakšbiksēs. Bet Indija nepiekritīs… Visiem pašūts vienādi — gan kņazam, gan vīram, gan baronam… īstas apakšbikses gan pēc krāsas, gan pēc fasona! Bet jūs uzstājiet, ka va­jadzīgas bikses. Kas man par daļu! Lai pārtaisa! Dzeniet viņu pie velna! Ko viņš melo! Tādi kostīmi nav Petjas Dītriha garā! Viņš esot uzzīmējis bikses! Skices ir man uz galda! Petja.,. Izsmalcināts vai neizsmalcināts, pats viņš staigā biksēs! Pieredzējis cilvēks!

Dienas zenītā, kad es matus plūkādams, pūlējos iztē­loties, kā precīzāk izteikt — ka, lūk… cilvēks krīt… no­sviež revolveri… asinis tek vai netek?«es. —, pirtspriekša ienāca jauna, pieticīgi ģērbusies aktrise un iesaucās:

— Sveicināta, sirsniņ, Poliksena Vasiļjevna! Es jums atnesu puķītes!

Viņa noskūpstīja Poliksenu un nolika uz rakstāmpults četras dzeltenas astras.

— Vai par mani no Indijas nekā nav?

Poliksena atbildēja, ka esot, un izņēma no rakstāmpults biezu aploksni. Aktrise uztraucās.

— «Sakiet Vešņakovai,» — Toropecka lasīja, — «ka esmu uzminējis Ksenijas lomas mīklu …»

— Ak, nu, nu!… — Vešņakova sauca.

— «Mēs ar Praskovju Fjodorovnu bijām Gangas krastā, un tur man atausa gaisina.- Patiesībā Vešņakovai nav jā­nāk pa vi.4usdurvīm, bet no sāniem, tur, kur atrodas pia- nīns. Lai neaizmirst, ka viņa nesen zaudējusi vīru un ne­kādā ziņā neuzdrīkstējies iznākt pa vidusdurvīm. Viņa iet mūķenes gaitā, acis uz leju nolaidusi, turēdama rokā pī­peņu pušķīti, kas tipiski ikvienai atraitnei…»

— Ak dievs! Cik pareizi! Cik dziļi! — VeŠņakova jūs­moja. — Patiesi! Tālab man pa vidusdurvīm bija nepa- rocīgi.

— Pagaidiet, — Toropecka turpināja, — te ir vēl, — un nolasīja: — «Bet vispār — lai Vešņakova nāk, no ku­rienes pati vēlas! Es atbraukšu, tad viss noskaidrosies. Ganga man nepatika, manuprāt, šai upei kaut kā trūkst…» Nu, tas uz jums neattiecas, — Poliksena pie­bilda.

— Poliksena Vasiļjevna, — Vešņakova ierunājās, — aizrakstiet Aristarham Platonovičain, ka esmu viņam ārprātīgi, ārprātīgi pateicīga!

— Labi.

— Bet vai es pati nevaru viņam aizrakstīt?

— Nē, — Poliksena atbildēja, — viņš izteica vēlēšanos, lai viņam neviens nerakstot, izņemot mani. Tas viņu no­gurdinātu viņa pārdomu laikā.

— Saprotu, saprotu! — Vešņakova iesaucās un, Toro- pecku noskūpstījusi, aizgāja.

Ienāca drukns, enerģisks cilvēks vidējos gados un vēl durvīs starodams iesaucās:

— Vai jauno anekdoti jau dzirdējāt? Ak jūs rakstāt?

— Nekas, mums ir starpbrīdis, — Toropecka sacīja, un druknais cilvēks, ko acīmredzot smacēja anekdote, priekā laistīdamies, noliecās pie Toropeckas. Tanī pašā laikā viņš ar rokām aicināja šurp citus. Anekdoti klausīties ieradās Miša Paņins, Poltoraqkis un vēl kāds. Galvas noliecās pār rakstāmpulti; Ēs dzirdēju: — Sinī brīdī vīrs atgriežas viesistabā… — Aiz rakstāmpults iesmējās. Druknais vēl kaut ko čukstēja, tad Mišu Paņinu sagrāba viņa smieklu lēkme «ah, ah, ah», Poltorackis iesaucās: — Grandiozi! — bet druknais iesmējās laimīgiem smiekliem un tūdaļ metās ārā, saukdams:

Vasja! Vasja! Pagaidi! Vai dzirdēji? Pārdošu tev jaunu anekdoti.

Bet viņam neizdevās anekdoti Vasjam pārdot, jo To­ropecka viņu atsauca atpakaļ.

Izrādījās, ka Aristarhs Platonovičs bija rakstījis arī par drukno.

— «Pasakiet Jelaginam,» — Toropecka lasīja, — «ka viņam vairāk par visu jābaidās spēlēt rezultātu, uz ko viņu vienmēr ļoti velk.»

Jelagins pārvērtās sejā un ieskatījās vēstulē.

— «Sakiet viņam,» — Toropecka turpināja, — «ka viesību ainā pie ģenerāļa viņam nav tūdaļ ar pulkveža sievu jāsasveicinās, bet vispirms jāapiet apkārt galdam, mulsi jāpasmaida. Viņam ir degvīna fabrika, un Viņš ne­kādā ziņā uzreiz nesasveicinās, bet…»

— Nesaprotu! — Jelagins ierunājās, — piedodiet, ne­saprotu, — Jelagins apmeta istabā loku, it ka kaut ko apiedams, — nē, es to tā nejūtu. Man nav parocīgi!… Pulkveža sieva viņa priekšā, bet viņš nez kāpēc ies… Nejūtu!

— Vai jūs gribat sacīt, ka saprotat šo vietu labāk nekā Aristarhs Platonovičs? — Toropecka jautāja ledainā balsī. šis jautājums Jelaginu samulsināja.

— Nē, es to nesaku… — Viņš nosarka. — Bet spriediet pati… — Un viņš atkal apmeta istabā loku.

— Es domāju, ka vajadzētu līdz zemei paklanīties Aristarham Platonovičam par to, ka viņš no Indijas…

— Nez kāpēc pie mums vienmēr līdz zemei un līdz ze­mei, — Jelagins pēkšņi norūca.

«Ē, viņš ir malacis,» es nodomāju.

— Labāk uzklausiet, ko Aristarhs Platonovičs raksta tālāk, — un viņa lasīja: — «Bet vispār — lai viņš dara, kā grib. Es atbraukšu, un luga kļūs visiem skaidra.»

Jelagins kļuva līksms un izstrādāja tādu joku. Viņš no­braucīja ar roku vienu vaigu, pēc tam otru vaigu, un man likās, it kā viņam manu acu priekšā izaugtu vaigubārda. Pēc tam viņš saruka mazāks augumā, augstprātīgi pie­pūta nāsis un, plūkādams iedomāto vaigubārdu, caur zobiem norunāja visu, kas bija par viņu rakstīts vēstulē.

«Kāds aktieris!» es nodomāju. Sapratu, ka viņš tēlo Aristarhu Platonoviču.

Toropeckai sejā iesitās asinis, viņa sāka smagi elpot.

— Es jūs lūgtu!…

.— «Bet vispār…» — Jelagins novilka caur zobiem, pa­raustīja plecus un savā parastajā balsī sacīja: — Nesa­protu! un izgāja. Redzēju, kā viņš, patvēries priekš­telpa, apmeta vel vienu loku, neizpratnē paraustīja plecus un pazuda..

— Ak, šie videkļi, — Poliksena,ierunājās,-—nekā svēta! Jūs dzirdējāt, kā viņi runā?

— Khm, — es atbildēju, nezinādams, ko sacīt, un, gal­venais, nesaprazdams, ko nozīmē vārds «videkļi».

Pirmās dienas beigās kļuva skaidrs, ka pirtspriekšā lugu rakstīt nevar. Poliksenu uz divām dienām atbrīvoja no viņas tiešajiem pienākumiem, un mūs abus pārcēla uz vienu no sieviešu ģērbtuvēm. Demjans Kuzmīčs stenēdams atstiepa uz turieni rakstāmmašīnu.

Atvasara padevās', dodama vietu drēgnam rudenim. Pa logu plūda pelēka gaisma. Sēdēju uz kušetītes, atspīdē­dams skapja spogulī, bet Poliksena— uz ķeblīša. Man likās, ka esmu it kā divstāvīgs. Augšējā stāvā valda ju­ceklis un nekārtība, ko nepieciešams savest kārtībā. Lugas uzstājīgie varoņi viesa dvēselē neparastas rūpes. Katrs prasīja vajadzīgos vārdus, katrs centās ieņemt pirmo vietu, nobīdot pie malas citus. Labot lugu — tā ir ārkār­tīgi nogurdinoša lieta. Galvas augšējais stāvs trokšņoja un kustējās, un traucēja priecāties par apakšējo, kur val­dīja iedibinājies, nesatricināms miers. No mazās, konfekšu kastei līdzīgās ģērbtuves sienām, mākslotus smaidus smaidīdamas, skatījās sievietes pārspīlēti pilnīgām lūpām un ēnām zem acīm. Šīs sievietes bija krinolīnos vai platos svārkos. Starp viņām no fotogrāfijām zobus mirdzināja vīrieši cilindriem rokās. Viens no viņiem bija platām epo­letēm. Resnais dzērāja deguns nokārās līdz lūpai, vaigi un kakls izvagoti grumbām. Nepazinu Jelaginu, kamēr Poliksena man nepateica, kas tas tāds ir.

Skatījos uz fotogrāfijām, no kušetes piecēlies, aptaus­tīju neiedegtos lampionus, tukšo pūdertrauku, ieelpoju tikko jaušamo kādas krāsas smaržu un Poliksenas pa­pirosu aromātu. Te bija klusi, un šo klusumu pārtrauca tikai rakstāmmašīnas ķlaboņa un tās klusie džinkstieni, un bez tam reizēm drusku čīkstēja parkets. Pa atvērtajām durvīm varēja redzēt, kā reizēm uz pirkstgaliem garām paiet kaut kādas pavecas, kalsnas sievietes, nesdamas iecietinatu svārku kalnus.

Retumis šā gaiteņa svinīgo klusumu no kaut kurienes iztraucēja dobjas mūzikas brāzmas un tāli, bargi klie­dzieni. Tagad zināju, ka uz skatuves, kaut kur dziji aiz veco gaiteņu tīmekļa, aiz noejām un kāpnēm, mēģina lugu «Stepans Razins».

Mēs sākām rakstīt pulksten divpadsmitos, bet divos bija pārtraukums. Poliksena aizgāja uz pirtspriekšu, lai aprau­dzītu savu saimniecību, bet es devos uz tējas bufeti.

Lai tajā nonāktu, man vajadzēja pamest gaiteni un iziet uz kāpnēm. Tūdaļ zuda klusuma burvība. Pa kāpnēm aug­šup kāpa aktrises un aktieri, aiz baltajām durvīm zvanīja tālrunis, kāds cits tālrunis atsaucās kaut kur no lejas.

Apakšā dežurēja viens no Augustas Menažraki izskolo­tajiem kurjeriem. Tad nāca dzelzī kaltas viduslaiku durvis, aiz tām noslēpumaini pakāpieni un, kā man likās, kāda bezgala augsta ķieģeļu aiza, svinīga, pustumša. Šajā aizā, slīpi atbalstītas pret sienām, slējās vairākas kārtas deko­rāciju. Uz to baltajiem koka ietvariem zibēja melni, noslē­pumaini, nosacīti uzraksti: «I kr. pakaļ.», «Grāf. aizmug.», «Guļamistaba, III cēliens». Pa labi atradās plati, augsti, laika gaitā nomelnējuši ^vārti ar tajos ierīkotiem maziem vārtiņiem, ar šausmonīgu atslēgu, un es uzzināju, ka tie ved uz skatuvi. Tādi paši vārti bija arī pa kreisi, un tie izgāja uz pagalmu, un caur šiem vārtiem strādnieki no šķūņiem padeva dekorācijas, kurām nepietika vietas aizā. Es aizā vienmēr uzkavējos, lai vientulībā pasapņotu, un tas bija viegli, jo tikai retais ceļinieks nāca pretim pa šauro taku starp dekorācijām, kur, lai paietu viens otram . garām, vajadzēja sagriezties sāņus.

Dzelzs durvju cilindriskā atspere, kas ar klusu čūskas šņācienu iesūca gaisu, izlaida mani ārā. Trokšņi zem kā­jām izdzisa, es nokļuvu uz paklāja, pēc vara lauvas galvas pazinu Gavriila Stepanoviča kabineta priekštelpu un vēl vienmēr pa to pašu zaldātu vadmalu gāju turp, kur jau bija saskatāmi un sadzirdami ļaudis, — uz tējas bufeti.

Pirmais dūrās acīs spožs daudzspaiņu patvāris, kas stā­vēja uz letes, bet aiz tā maza auguma cilvēciņš, pavecs, noļukušām ūsām, pliku pauri un tik skumjām acīm, ka līdzcietība un satraukums pārņēma katru, kurš vēl nebija pie viņa pieradis. Bēdīgi nopūzdamies, skumjais cilvēks stāvēja aiz letes un skatījās uz sviestmaižu kaudzi ar lašu ikriem un brinzu. Aktieri gāja pie bufetes un ņēma šo ēdamo, un tad bufetnieka acis pieriesās asarām. Viņu ne­iepriecināja ne nauda, ko maksāja par sviestmaizēm, ne apziņa, ka viņš stāv vislabākajā galvaspilsētas vietā — Neatkarīgajā Teātrī. Nekas viņu neiepriecināja, viņa sirds acīmredzot sāpēja, iedomājoties, ka, lūk, apēdīs visu, kas atrodas traukā, apēdīs bez pārpalikuma, izdzers visu mil­zīgo patvāri.

Pa diviem logiem ieplūda asarainas rudens dienas gaisma, aiz bufetes, nekad nenodzisdama, dega tulpjveida sienas lampa, kakti grima mūžīgā krēslā.

Es kautrējos no svešajiem cilvēkiem, kuri sēdēja pie galdiņiem, baidījos pieiet klāt, kaut gan pieiet klāt gri­bējās. Pie galdiņiem bija dzirdami klusināti smiekli, visur kaut ko stāstīja,

Izdzēris glāzi tējas un apēdis sviestmaizi ar brinzu, gāju uz citām teātra telpām. Visvairāk man patika tā vieta, ko sauca par kantori.

ŠI vieta krasi atšķīrās no visām citām vietām teātrī, jo tā bija vienīgā trokšņainā telpa, kur, tā sakot, ieplūda dzīve no ielas.

Kantoris sastāvēja no divām daļām. Pirmā — šaura istabiņa, uz kuru no āra veda tik sarežģītas kāpnes, ka ikviens, kurš pirmo reizi ienāca Teātrī, katrā ziņā paklupa. Pirmajā istabiņā sēdēja divi kurjeri — Katkovs un Bakva- ļins. Viņiem priekšā uz galda stāvēja divi tālruņi. Un šie tālruņi zvanīja, gandrīz nekad neapklusdami.

Es ļoti ātri aptvēru, ka pa tālruņiem sauc vienu un to pašu cilvēku, un šis cilvēks atradās blakusistabā, uz kuras durvīm karājās uzraksts:

«Iekšējās kārtības priekšnieks Filips Filipovičs Tulumbasovs».

Populārākas personas par Tulumbasovu Maskavā nebija un droši vien nekad nebūs. Man likās, ka visa pilsēta ar tālruņa'starpniecību lauzās pie Tulumbasova, un gan Kat­kovs, gan Bakvaļins savienoja ar Filipu Filipoviču tos, kas alka ar viņu runāt.

Vai man kāds ir teicis vai esmu sapnī redzējis, ka Jū­lijam Cēzaram piemitušas spējas darīt vienlaikus vairākus dažādus darbus, piemēram, kaut ko lasīt un kādu uz­klausīt.'

Varu galvot, ka Jūlijs Cēzars būtu apjucis visnožēloja­mākajā veidā, ja viņu nosēdinātu Filipa Filipoviča vietā.

Bez abiem tiem aparātiem, kas pļerkstēja līdzās Bakva- ļinam un Katkovam, paša Filipa Filipoviča priekšā arī stāvēja divi tālruņi, bet viens, vecmodīgs, karājās pie sienas.

Filips Filipovičs, tukls blondīns ar patīkamu, apaļu seju, neparasti dzīvām acīm, kuru dziļumā dusēja nevienam ne­redzamas, apslēptas, laikam gan mūžīgas, nedziedināmas skumjas, sēdēja aiz barjeras ārkārtīgi mājīgā stūrītī. Vienalga, vai ārā bija diena vai nakts, pie Filipa Filipo­viča vienmēr bija vakars ar degošu spuldzi zaļā kupolā. Uz rakstāmgalda Filipa Filipoviča priekšā atradās četri kalendāri, no vienas vietas pierakstīti ar noslēpumainam piezīmēm, piemēram, «Prjan. 2, part. 4», «13 rīt. 2», «Mon. .77727» un tādā garā,

Uz galda stāvēja pieci atvērti bloknoti, izraibināti tā­dām pašām piezīmēm. Virs Filipa Filipoviča slējās brūnā lāča izbāznis, kuram acīs ieliktas elektriskās spuldzītes. No ārpasaules Filips Filipovičs bija norobežots" ar bar­jeru, un jebkurā dienas laikā uz šīs barjeras ar vēderiem gūlās cilvēki visdažādākajā apģērbā. Šeit Filipam Fili- povičam gāja garām visa valsts — to var droši sacīt; šeit viņa priekšā bija visu klašu, grupu, slāņu, uzskatu, dzi­mumu, vecumu pārstāvji. Kaut kādas nabadzīgi ģērbtas pilsones nonēsātās cepurēs nomainīja karavīri ar dažādu krāsu zīmotnēm. Karavīri atdeva vietu labi ģērbtiem vī­riešiem ar bebrādas apkaklēm un stīvinātām apkaklītēm. Starp stīvinātajām apkaklītēm reizēm pazibēja katūna krievu krekls. Naģene uz nevaldāmām sprogām. Krāšņa dāma ar sermuļiem uz pleciem. Ausene, zila acs. Sieviešu kārtas pusaudze ar nopūderētu deguntcli. Cilvēks ūdens­zābakos, garos vadmalas svārkos, sajozies ar siksnu. Vēl kāds karavīrs, viens rombs. Kāds ar noskūtu, apsaitētu galvu. Večiņa ar drebošu žokli, mironīgām acīm, kura nez kāpēc runāja ar savu pavadoni franciski, bet pavadonei kājās vīriešu galošas. Aitādas kažoks.

Tie, kuri nevarēja ar vēderu uzgulties uz barjeras, drūz­mējās aizmugurē, retumis paceldami augšup saņurcītas zīmītes, retumis bikli iesaukdamies: — Filip Filipoviča Reizēm pūlī, kas aplenca barjeru, iespraucās sievietes vai vīrieši bez virsdrēbēm, vienkārši blūzītēs vai svārkos, un es sapratu, ka tie ir Neatkarīgā Teātra aktieri un aktrises.

Bet, lai pie barjeras nāktu kas nākdams, visiem — ar ļoti retiem izņēmumiem — bija glaimīgs izskats, visi liš­ķīgi smaidīja. Visi atnācēji lūdza Filipu Filipoviču, visi bija atkarīgi no viņa atbildes.

Trīs tālruņi zvanīja, nekad neapklusdami, bet dažkārt kabinetiņu dārdināja visi trīs reizē. Filipu Filipoviču tas nemaz nemulsināja. Ar labo roku viņš ņēma labā tālruņa klausuli, uzlika to uz pleca un piespieda ar vaigu, ar kreiso roku ņēma otru klausuli un piespieda to pie kreisās auss, bet, atsvabinājis labo roku, ņēma ar to vienu no viņam pa­stieptajām zīmītēm, sākdams runāt ar trijiem reizē — kreisajā un labajā tālrunī, tad ar apmeklētāju, pēc tam atkal kreisajā, labajā un ar apmeklētāju. Labajā, ar ap­meklētāju, kreisajā, kreisajā, labajā, labajā.

Vienlaikus nometa abas klausules uz aparātiem un, tā kā atbrīvojās abas rokas, tad paņēma divas zīmītes. No­licis malā vienu no tām, viņš noņēma klausuli no dzel­tenā tālruņa, mazu brītiņu paklausījās, sacīja: — Piezva­niet rīt trijos, — pakāra klausuli un teica apmeklētājam:

— Neko nevaru līdzēt.

Ar laiku sāku saprast, ko Filipam Filipovičam lūdza. Viņam lūdza biļetes.

Viņam lūdza biļetes visdažādākajā veidā. Bija tādi, kuri stāstīja, ka esot atbraukuši no Irkutskas un braucot naktī projām, bet nevarot aizbraukt, neredzējuši «Līgavu bez pūra». Kāds sacīja, ka viņš esot gids no Jaltas. Kādas de­legācijas pārstāvis. Kāds, kurš nebija ne gids un ne sibī­rietis un nekur projām nebrauca, vienkārši pateica: — Pe- tuhovs, vai atceraties? — Aktrises un aktieri sacīja:

— Fiļa, nu, Fiļa, izkārto… — Kāds paziņoja: — Par katru cenu, cena man nav svarīga ..,

— Pazīdama Ivanu Vasiļjeviču divdesmit astoņus ga­dus, — pēkšņi nosvepstēja kāda veča, kurai kodes bija iz­grauzušas beretē caurumu, — esmu pārliecināta, ka viņš man neatteiks…

— Došu stāvvietu, — Filips Filipovičs pēkšņi sacīja un, nenogaidīdams apstulbinātās večas tālākos vārdus, pa­stiepa viņai kādu papīra gabaliņu.

— Mēs esam astoņi cilvēki, — kāds spēkavīrs iesāka, - un atkal tālākie vārdi aizķērās viņam rīklē, jo Fiļa jau

sacīja:

— Brīvajās vietās! — un stiepa zīmīti.

— Mani sūta Arnolds Arnoldovičs, — iesāka kāds jauns cilvēks, ģērbies ar pretenziju uz greznību.

«Došu stāvvietu,» es domās sacīju priekšā un neuz­minēju.

— Neko nevaru līdzēt, — Fiļa negaidot atbildēja, tikai vienu pašu reizi pārlaidis acis jaunā cilvēka sejai.

— Bet Arnolds…

— Nevaru!

Un jaunais cilvēks pazuda, gluži kā zemei cauri iz­kritis.

— Mēs ar sievu… — tukls pilsonis iesāka.

— Uz rītdienu? — Fiļa jautāja aprauti un ātri.

— Klausos.

— Kasē! — Fiļa iesaucās, un tuklais spiedās ārā, tu­rēdams rokā papīra strēmeli, bet Fiļa pa to laiku jau kliedza tālrunī: — Nē! Rīt! — tanī pašā laikā ar kreiso aci lasīdams pasniegto papīriņu.

Ar laiku sapratu, ka viņš nekādā ziņā nevadās pēc cil­vēku ārējā izskata un, protams, ne jau pēc notaukotajiem papīriņiem. Bija vienkārši, pat nabadzīgi ģērbti cilvēki, kuri, man gluži negaidot, saņēma divas bezmaksas vietas ceturtajā rindā, un bija kaut kādi labi ģērbtie, kuri aiz­gāja, neko nedabūjuši. Cilvēki nesa milzīgus, sarkanus Astrahaņas, Eipatorijas, Vologdas, Ļeņingradas mandātus, un tie nebija derīgi vai varēja būt derīgi tikai pēc piecām dienām no rīta, bet reizēm atnāca vienkārši un klusi ļau­dis un vispār neko neteica, tikai pastiepa roku pāri bar­jerai un tūdaļ dabūja vietu.

Kļuvis gudrāks, sapratu, ka manā priekšā ir cilvēks, kam piemīt pilnīga ļaužu pazīšanas spēja. To sapratis, sajutu saviļņojumu un vēsumu zem sirds. Jā, manā priekšā bija pats lielākais siržu pazinējs. Viņš pazina cilvēkus līdz to sirds dziļumiem. Viņš uzminēja to neizteiktās vēlmes, viņam bija skaidras to kaislības un netikumi, viņš zināja visu apslēpto, bet tāpat redzēja arī labo. Taču galvenais — viņš zināja to tiesības. Viņš Zināja, kam un kad jānāk uz Teātri, kam bija tiesības sēdēt ceturtajā rindā, bet kam jāmokās balkonā, sēžot uz pakāpiena nenoteiktās cerībās, ka gan jau viņam brīnumainā kārtā pēkšņi atbrīvosies kāda vietiņa.

Sapratu, ka Filipa Filipoviča skola bija pati augstākā . skola.

Un kā lai viņš nepazītu cilvēkus, ja viņam piecpadsmit darba gados bija pagājuši garām desmitiem tūkstošu ļaužu! Starp tiem bija inženieri, ķirurgi, aktieri, sieviešu organizatori, izšķērdētāji, mājsaimnieces, mašīnisti, sko­lotāji, mecosoprāni, celtnieki, ģitāristi, kabatas zagļi, zob­ārsti, ugunsdzēsēji, meičas bez noteiktas nodarbošanās, fotogrāfi, plānotāji, lidotāji, puškinisti, kolhozu priekšsē­dētāj i, slepenas kokotes, žokeji, montieri, universālveikalu pārdevējas, studenti, frizieri, konstruktori, liriķi, krimināl­noziedznieki, profesori, bijušie namīpašnieki, pensionāres, lauku skolotāji, vīndari, čellisti, burvju mākslinieki, šķir­tenes, kafejnīcu direktori, pokera spēlmaņi, homeopāti, kon­certmeistari, : grafomāni, konservatorijas biļešu kontrolie­res, ķīmiķi, diriģenti, vieglatlēti, šahisti, laboranti, afēristi, grāmatveži, šizofrēniķi, degustatori, manikīrēs, rēķinveži, bijušie garīdznieki, spekulanti, fototehniķi.

Kāpēc gan Filipam Filipovičam bija vajadzīgi papīriņi? Viņam pietika uzmest acis viņa priekšā uznirušajam at­nācējam un dzirdēt tā pirmos vārdus, lai zinātu, uz ko kuram tiesības, un dotu atbildes, un šīs atbildes vienmēr bija nekļūdīgas.

— Es, — dāma nervozēdama sacīja, — vakar nopirku divas biļetes uz «Donu Karlosu», ieliku somiņā, atnāku mājās…

Bet Filips Filipovičs jau spieda zvana podziņu un, vairs uz dāmu neskatīdamies, sacīja:

— Bakvaļin! Pazaudētas divas biļetes… rinda?

— Vienpads…"

— Vienpadsmitajā rindā. Ielaist. Apsēdināt… Pār­baudīt!

— Klausos! — Bakvaļins atķērca, un dāmas vairs ne­bija, un kāds, jau uzzvēlies uz barjeras, sēca, ka viņš rīt braucot prom.

— Tā nedrīkst darīt! — kāda cita dāma nikni uzstāja, un acis viņai dzalkstīja. — Viņam jau sešpadsmit! Nav ko skatīties, ka viņš ir īsās bikšelēs…

— Mēs, cienītā, neskatāmies, kādas kuram bikses… — Fiļa metāliskā balsī atcirta, — pēc likuma bērni līdz piec­padsmit gadiem netiek ielaisti. Pasēdi šeit, tūlīt, — viņš tanī pašā laikā intīmi bilda gludi skūtam aktierim.

— Apžēlojieties, — kašķīgā dāma kliedza, — un turpat līdzās laiž iekšā trīs knīpas garos brunčos! Es sūdzēšos!

— Šīs knīpas, cienītā, — Fiļa atbildēja, — bija Kos- tromas liliputes.

Iestājās pilnīgs klusums. Dāmas acis apdzisa, tad Fiļa, atiezis zobus, pasmaidīja tā, ka dāma nodrebēja. Cilvēki, kas spaidīja cits citu pie barjeras, ļaunpriecīgi ķiķināja.

Pēkšņi no sāniem uz barjeras uzzvēlās aktieris nobā- lušu seju, ciešanu pilnām, aizmiglotām acīm un čukstēja:

— Šausmīga migrēna …

Fiļa nebrīnīdamies, nepagriezdamies pastiepa roku at­pakaļ, atvēra sienas skapīti, sataustīja kārbiņu, izņēma no tās paciņu, pastiepa cietējam, sacīdams:

— Uzdzer ūdeni… Klausos, pilsone.

Pilsonei acīs sariesās asaras, cepure nošļuka uz auss. Dāmas bēdas bija milzīgas. Viņa šņaukājās netīrā nēzdo- dziņā. Izrādās, pārnākusi vakar mājās no tā paša «Dona Karlosa» — un somiņas vairs neesot bijis. Bet somiņā bi­juši simt septiņdesmit pieci rubļi, pūdernīca un kabatas drāniņa.

— Ļoti slikti, pilsone, — Fiļa bargi sacīja, — nauda jānogulda krājkasē, nevis jātur somiņā.

Dāma izvalbītām acīm blenza uz Fiļu. Viņa nebija gai­dījusi, ka pret viņas bēdām izturēsies tik cietsirdīgi.

Bet Fiļa tūdaļ ar troksni atvēra galda atvilktni, un pēc mirkļa sagumzītā somiņa ar nodzeltējušu metāla nāru bija jau dāmai rokās. Viņa murmināja pateicības vārdus.

— Nelaiķis ir klāt, Filip Filipovič, — Bakvaļins ziņoja.

Tanī pašā brīdī nodzisa spuldze, atvilktnes ar troksni

aizvērās, steidzīgi vilkdams mēteli, Fiļa spiedās cauri drūzmai un izgāja ārā. Es kā apburts sekoju viņam pa pēdām. Kāpņu pagriezienā ar galvu pret sienu atsities, izgāju ārā. Pie kantora durvīm stāvēja smagā mašīna, apvīta ar sarkanu lenti, un uz tās, aizvērtās acis pret ru­dens debesīm pavērsis, gulēja ugunsdzēsējs. Ķivere mir­dzēja viņam pie kājām, bet galvgalī spurojās egles zari. Fiļa bez cepures, svinīgu seju stāvēja pie smagās ma­šīnas un klusām deva kaut kādus rīkojumus Kuskovam, Bakvaļinam un Kļukvinam.

Smagā mašīna notaurēja un izbrauca uz ielas. Tūlīt no teātra ieejas durvīm atskanēja griezīgas bazūņu skaņas. Publika vienaldzīgā izbrīnā apstājās, apstājās arī smagā mašīna. Teātra ieejas durvīs varēja redzēt bārdainu cil­vēku mētelī — viņš vicināja diriģenta zizli. Tam paklau­sīdamas, vairākas mirdzošas taures piekliedza ielu spal­gām skaņām. Pēc tam skaņas pārtrūka tikpat pēkšņi, kā bija sākušās, un zeltainās taures un gaišbrūnā ķīļbārdiņa pazuda ieejas durvīs.

Kuskovs ielēca kravas mašīnā, trīs ugunsdzēsēji nostā­jās pie zārka stūriem, un, Fiļas norādošā mājiena pava­dīta, smagā mašīna devās uz krematoriju, bet Fiļa atgrie­zās kantorī.

Milzīgā pilsēta pulsē, un tajā visur jūtami viļņi — pai­sums un bēgums. Reizēm Fiļas apmeklētāju vilnis bez īpaši redzama iemesla noplaka un Fiļa atļāvās atlaisties krēslā, ar dažu labu pajokoties, pasmieties.

— Mani atsūtīja pie tevis, — kāda cita teātra aktieris sacīja.

— Atraduši, ko sūtīt — dauzoņu tādu, — Fiļa atbil­dēja, smiedamies vienīgi ar vaigiem (Fiļas acis nekad ne­smējās).

Pa Fiļas durvīm ienāca ļoti glīta dāma lieliski pašūtā mētelī ar sudrablapsu uz pleciem. Fiļa dāmai laipni uz­smaidīja un sauca: — Bonžūr, Missi!

Dāma, viņam atbildot, priecīgi iesmējās. Tūlīt aiz dā­mas istabā ļoti vaļīgā gaitā ar matroža cepuri galvā

ienāca apmēram gadus septiņus vecs knauķis ar nepa­rasti augstprātīgu fizionomiju, kas bija nosmērēta ar sojas šokolādi, un trīs nagu skrāpējumiem zem acs. Knauķis ik pēc noteikta laiciņa klusām žagojās. Aiz knauķa ienāca , apaļīga un satraukta dāma.

— Fui, Aļoša! — viņa iesaucās ar vācu akcentu.

— Amālija Ivanna! — knauķis runāja klusām un drau­dīgi, slepeni rādīdams Amālijai Ivanovnai dūri.

— Fui, Aļoša! — Amālija Ivanovna klusu sacīja.

— Tas nu gan ir vareni! — Fila iesaucās, stiepdams knauķim roku.

Tas nožagojies paklanījās un pievilka kāju.

— Fui, Aļoša! — Amālija Ivanovna čukstēja.

— Kas tev zem acs? — Fila jautāja.

— Es, — žagodamies čukstēja knauķis, nokāris galvu, — sakāvos ar Zoržu …

— Fui, Aļoša, — Amālija Ivanovna čukstēja vienīgi ar lūpām un pilnīgi mehāniski.

No šokolādes blāvās knauķa acis uz brītiņu iegailējās, viņš paņēma tāfelīti.

— Aļoša, tu šodien jau apēdi četrpadsmit, — Amālija Ivanovna bikli čukstēja.

— Nemelojiet, Amālija Ivanovna, — knauķis iekaucās, domādams, ka runā klusām.

— Fui, Aļoša!…

— Fiļa, jūs mani esat pavisam aizmirsis, riebīgais! — dāma klusām iesaucās.

— Noti, madame, impossible! — Fiļa rēca. — Mais Ies affaires toujour.s!2

Dāma smējās čalojošiem smiekliem, sita ar cimdu Fi- ļam pa roku.

— Zināt ko, — dāma pacilāti sacīja. — Man Darja šo­dien izcepusi pīrādziņus, vai neatnāksiet uz vakariņām? Nu?

— Avec plaisirP — Fiļa attrauca un damai par godu iededza lāča acis.

— Kā jūs mani izbiedējāt, pretīgais Fiļka! — dāma iesaucās.

— Aļoša! Paskaties, kāds lācis, — Amālija Ivanovna māksloti jūsmoja, — gluži kā dzīvs!

— Laidiet, — knauķis brēca un rāvās uz barjeras pusi.

— Fui, Aļoša ,..

— Paņemiet, sev līdzi Arguņinu, — dāma, it kā iedves­mas pārņemta, turpināja.'

— Lai atbrauc pēc izrādes, — dāma runāja, pagriezusi muguru Amālijai Ivanovnai.

— Tas ir jauki, dārgais. Jā, Fiļeņka, man jums lūgums. Vai jūs nevarētu uz «Donu Karlosu» kaut kur iekārtot vienu večiņu? Nu? Kaut vai balkonā? Nu, dārgumiņ?

— Šuvēja? — Fiļa jautāja, ar visu saprotošām acīm dāmā skatīdamies.

— Cik jūs riebīgs! — dāma iesaucās. — Kāpēc tad šu­vēja? Viņa ir profesora atraitne un tagad…

— Šuj veļu, — Fiļa runāja kā pa sapņiem, rakstīdams bloknotā:

«Mi. veļ. šuv. balk. sān. 13.»

— Kā jūs uzminējāt! — dāma atplaukdama iesaucās.

— Filip Filipovič, jūs direkcijā sauc pie tālruņa! — Bak- vaļins bļāva.

— Tūlīt!

— Bet es pagaidam piezvanīšu vīram, — dāma sacīja.

Fiļa izdrāzās 110 istabas, bet dāma paņēma klausuli, uz­grieza numuru.

— Man priekšnieka kabinetu. Nu, kā tev klājas? Uz­lūdzu šodien pie mums Filu uz pīrādziņiem. Nu, nekas. Nosnaudies stundiņu. Jā, vēl uzprasījās Arguņins… Nu, man taču neērti… Nu, paliec sveiks, dārgumiņ! Bet kāpēc tev tāda satraukta balss? Nu, skūpstu.

Iespiedies ar dermatīnu apvilktā dīvāna atzveltnē un aizvēris acis, es sapņoju: «O, kāda pasaule… baudu un bezsteigas pasaule…» Iztēlojos šīs nepazīstamās dā­mas dzīvokli. Man nez kāpēc likās, ka tas ir milzīgs dzī­voklis, ka baltā, ļoti plašā priekštelpā pie sienas zelta rāmī karājas glezna, ka istabās it visur spīd parkets. Ka vidusistabā stāv klavieres, ka milzīgs pak …

Manus sapņus pēkšņi pārtrauca kluss kunkstiens un vē­dera rūkšana. Atvēru acis.

. Knauķis, bāls kā nāve, sēdēja uz dīvāna, pārgriezis acis, atspēris kājas pret grīdu. Dāma un Amālija metās pie viņa.

— Aļoša, — dāma iesaucās, — kas tev kaiš?!

— Fui, Aļoša! Kas tev kaiš?! — iespiedzās arī Amālija Ivanovna.

— Sāp galva, — knauķis atbildēja drebošā, vājā bari­tonā, un cepure viņam nomuka uz acs. Viņš pēkšņi pie­pūta vaigus un vēl vairāk nobālēja.

— Ak dievs! — dāma iebļāvās.

Pēc dažām minūtēm pagalmā, iedrāzās vaļējs takso­metrs, kurā, kājās stāvēdams, traucās Bakvaļins.

Knauķim noslaucīja muti ar kabatdrāniņu, un viņu, zem rokām turot, izveda no kantora.

Ak, kantora brīnumainā pasaule! Fiļa! Ardievu! Manis drīz nebūs. Atcerieties mani arī jūs!