Teātra romāns

6. n o d a ļ a KATASTROFA

Jā, šī nodaļa laikam būs pati īsākā. Rīta agrumā jutu, ka man pār muguru pārskrien drebuļi. Pēc tam tie atkār­tojās. Sarāvos čokurā un pabāzu galvu zem segas — jutos vieglāk, bet tikai uz brītiņu. Pēkšņi kļuva karsti. Pēc tam atkal auksti un sala tik stipri, ka sāka klabēt zobi. Man bija termometrs. Tas rādija 38,8. Laikam biju saslimis.

Pret pašu rītu mēģināju aizmigt un līdz šim brīdim at­ceros šo rītu. Līdzko aizveru acis, tā pār mani noliecas seja ar acenēm un purpina: «Pieņem,» — bet es atkārtoju tikai vienu: «Nē, neņemšu.» Vasilijs Petrovičs it kā rā­dījās sapnī, it kā patiesi atradās manā istabā, pie kam pats šausmīgākais bija tas, ka viņš lēja sev konjaku, bet dzēru es. Parīze kļuva pavisam neciešama. Grand Opera, bet tajā kāds rāda pigu. Saliec pirkstus, parāda un atkal paslēpj. Saliec pirkstus, parāda.

— Teikšu taisnību, — es murmināju, kad aiz saplēstā, nemazgātā aizkara jau bija uzaususi diena, — tīru patie­sību. Vakar redzēju jaunu pasauli, un šī pasaule man bija pretīga. Es tajā iekšā neiešu. Tā ir sveša pasaule. Sķebīga pasaule! Bet to nekādā ziņā nedrīkst izpaust, t-ss!

Manas lūpas neparasti ātri kļuva sausas. Es nezin kā­pēc noliku sev blakus žurnālu burtnīcu, jādomā, ka ar nolūku lasīt. Bet neko nelasīju. Gribēju vēlreiz ielikt ter­mometru, bet neieliku. Termometrs guļ blakus uz krēsla, bet man.pēc tā nez kāpēc kaut kur jāiet. Tad zaudēju at- imiņu pavisam. Sava «Kuģniecības» darbabiedra seju atce­ros, bet ārsta seja neskaidri izplūdusi. Ar vārdu sakot, tā bija gripa. Vairākas dienas peldēju karsonī, bet pēc tam temperatūra pazeminājās. Man vairs nerādījās Šan- Zelizē, un neviens nespļāva uz cepures, un Parīze nestie­pās simt verstu garumā.

Iegribējās ēst, un laipnā kaimiņiene, meistara sia-va, iz­vārīja man buljonu. Dzēru to no krūzītes ar atdauzītu osiņu, .pūlējos lasīt pats savu sacerējumu, bet, izlasījis pārdesmit rindu, šo nodarbību pametu.

Apmēram divpadsmitajā dienā biju vesels. Mani pār­steidza tas, ka Rūdolfi nebija mani apmeklējis, kaut gan biju viņam uzrakstījis zīmīti, lai viņš pie manis atnāk.

Divpadsmitajā dienā izgāju no mājas, devos uz «Medi­cīnisko banku biroju» un ieraudzīju tam priekšā lielu at­slēgu. Tad iesēdos tramvajā un ilgi braucu, aiz nespēka turēdamies pie stieņa un pūzdams elpu uz aizsalušo stiklu. Atbraucu tur, kur dzīvoja Rūdolfi. Piezvanīju. Neatvēra. Piezvanīju vēlreiz. Atvēra vecītis un ar nepatiku palū­kojās manī.

— Vai Rūdolfi mājās?

Vecītis paskatījās uz savu rītakurpju purniem un at­bildēja:

— Viņa nav.

Uz maniem jautājumiem, kur viņš palicis, kad būs, un pat uz muļķīgo jautājumu, kāpēc pie «Biroja» durvīm karājas atslēga, vecītis kaut kā sastomījās, apjautājās, kas es tāds esot. Izstāstīju visu, pat par romānu klāju vaļā. Tad vecītis teica: ■

— Viņš pirms nedēļas aizbrauca uz Ameriku.

Varat mani nosist, ja man būtu kāda jausma, kur pa­zudis Rūdolfi un kāpēc.

Kur pazudis žurnāls, kas noticis ar «Biroju», kāda Amerika, kā viņš aizbraucis — nezinu un nekad neuzzi­nāšu. Kas tas par vecīti, velns viņu zinai

Pēcgripas vājuma dēļ manās izvārdzinātajās smadzenēs pazibēja pat doma, vai tikai neesmu to visu redzējis sapnī — tas ir, gan pašu Rūdolfi, gan nodrukāto romānu, gan Šan-Zelizē, gan Vasiliju Petroviču, gan ar naglu ievainoto ausi. Bet, atbraucis mājās, atradu savā istabā deviņus zilus žurnāla numurus. Romāns bija iespiests. Bija. Lūk, kur tas ir.

No pārējiem, kuri bija nodrukāti žurnālā, es diemžēl nevienu nepazinu. Tā ka nevienam nevarēju par Rūdolfi pajautāt.

Vēlreiz uz «Biroju» aizbraucis, pārliecinājos, ka nekāda biroja tur vairs nav, bet ir kafejnīca ar galdiņiem, kas klāti ar vaskadrānu.

Nē, jūs man paskaidrojiet — kur palikuši vairāki simti žurnālu? Kur tie ir?

Tik mīklains notikums kā ar šo romānu un Rūdolfi manā dzīvē nekad nebija atgadījies.