Teātra romāns

15.nodaļa

Kā pelēka, tieva čūska, kas velkas caur visu parteru, aiz­locīdamās nezin kur, uz partera grīdas gulēja elektriskais vads izolācijas apvalkā. No tā barojās maza lampiņa uz galdiņa, kas stāvēja partera vidusejā. Lampiņa deva tieši tik daudz gaismas, lai apgaismotu papīra lapu un tintnīcu uz galda, Uz papīra bija uzzīmēts strupdegunains ģīmis, līdzās ģīmim gulēja vēl svaiga apelsīna miziņa un stāvēja pelnutrauks, pilns papirosu galiem. Blāvi mirgoja karafe ar ūdeni, tā atradās ārpus gaismas loka.

Parters grima tādā pustumsā, ka cilvēki, ienākuši tajā no gaismas, sāka iet taustīdamies, ķerdamies pie krēslu atzveltnēm, kamēr acis nebija apradušas.

Skatuve stāvēja vaļā, un to no augšas vāji apgais­moja priekšējā sofite. Uz skatuves ar mugurpusi pret publiku slējās kaut kāda siena, bet uz tās bija rakstīts: ««Vilki un avis» — 2». Bija redzams krēsls, rakstāmgalds, divas taburetes. Krēslā sēdēja strādnieks krievu kreklā un svārkos un uz vienas no taburetēm — jauns cilvēks svār­kos un biksēs, bet'sajozies ar siksnu, pie kuras karājās zobens ar Jura pušķi.

Zālē bija smacīgi — ārā maijs jau sen bija pilnā plau­kumā.

Bija mēģinājuma pārtraukums — aktieri aizgāja uz bu­feti brokastot. Es paliku. Pēdējo mēnešu notikumi bija atstājuši savu iespaidu, jutos kā sadauzīts, visu laiku gri­bējās apsēsties un sēdēt ilgi un nekustīgi. Tāds stāvoklis, starp citu, nereti mijās ar nervozas enerģijas uzplūdiem, kad gribējās kustēties, paskaidrot, runāt un strīdēties. Bet pašlaik es atrados pirmajā stāvoklī. Zem lampiņas kupola slāņojās biezi dūmi, tos iesūca kupoliņā, bet pēc tam tie cēlās kaut kur augšup.

Manas domas riņķoja tikai ap vienu — ap manu lugu. Kopš tās dienas, kad Foma Strižs atsūtīja man liktenīgo vēstuli, mana dzīve pārmainījās līdz nepazīšanai. It kā cilvēks būtu no jauna piedzimis, it kā viņam istaba būtu cita, kaut gan tā bija tā pati istaba, it kā arī apkārtējie ļaudis būtu citi un Maskavā viņš, šis cilvēks, pēkšņi da­būja eksistences tiesības, dzīve ieguva jēgu un pat nozī­mību.

Bet domas bija piekaltas tikai pie viena, pie lugas, kas aizņem visu laiku — pat sapņus, jo sapņos tā rādījās jau kādās neesošās dekorācijas uzvesta, rādījās no repertuāra noņemta, rādījās izgāzusies vai arī milzīgus panākumus guvusi. Atceros, ka otrajā no šiem gadījumiem luga tika uzvesta uz slīpām sastatnēm, uz kurām aktieri izskatījās -kā apmetēji un spēlēja ar lukturiem rokās, dziedādami vienā dziedāšanā. Autors nez kāpēc atradās viņu vidū, staigāja pa nedrošajiem šķērskokiem tikpat brīvi kā muša pa sienu, bet lejā bija liepas un ābeles, jo lugas darbība norisinājās dārzā, kas bija pilns ar satrauktu publiku.

Pirmajā gadījumā visbiežāk rādījās tāds variants — autors, iedams uz ģenerālmēģinājumu, aizmirsis uzvilkt bikses. Pirmos soļus viņš uz ielas spēra apjucis, cerēdams, ka izdosies aizlavīties nepamanītam, un pat sadomāja, kā taisnoties garāmgājējiem — kaut ko par vannu, kurā tas nupat bijis, un par biksēm, kas, tā sacīt, esot aiz kulisēm. Bet, jo tālāk, jo kļuva ļaunāk, un nabaga autors Hpa pie ietves, meklēja avīžu iznēsātāju, viņa nebija, gribēja no­pirkt mēteli — trūka naudas,- paslēpās parādes durvīs un saprata, ka ģenerālmēģinājumu nokavējis …

— Vaņa, — no skatuves atskanēja vārga balss. — Dod dzelteno!

Balkona malējā ložā, kas atradās pie pašas skatuves, kaut kas iedegās, no ložas krita slīps gaismas kūlis, uz skatuves grīdas izgaismojās dzeltens aplis un līda uz priekšu, ietverdams sevī gan krēslu ar nobružāto pār­valku, ar nodauzīto apzeltījumu uz rokbalstiem, gan iz- spūrušo butaforu ar koka kandelabru rokā.

Jo tuvāk nāca pārtraukuma beigas, jo kustīgāka kļuva skatuve. Augstu paceltie, zem skatuves debesīm neskai­tāmās rindās sakārtie audekli pēkšņi atdzīvojās. Viens no tiem tika vilkts augšup un atkailināja rindu tūkstoš sveču- gaismas spuldžu, kas grieza acīs. Kāds cits nez kāpēc, gluži otrādi, slīdēja lejup, bet, līdz grīdai nenonācis, cē­lās atkal augšup. Kulises parādījās melnas ēnas, dzel­tenais stars klejoja, iesūkdamies ložā. Kaut kur klaudzēja āmuri. Parādījās cilvēks civilās biksēs, bet ar piešiem un, tos žvadzinādams, pārgāja pāri skatuvei. Pēc tam kāds, noliecies pie skatuves grīdas, piespiedis roku pie mutes kā vairogu, kliedza grīdā:

— Gnobin! Aiz-iet!

Tad viss uz skatuves gandrīz bez trokšņa sāka virzīties sāņus. Rau, aizslīdēja butafors, viņš aizbrauca ar visu kandelabru, aizpeldēja krēsls un galds. Kāds skrēja pa grozāmo skatuvi pretim tās kustības virzienam, sāka lē­kāt, mēģinādams atgūt līdzsvaru, un, to atguvis, aizslī­dēja. Dūkoņa pastiprinājās, un iepriekšējo dekorāciju vietā parādījās savādas koka konstrukcijas, veidotas no nekrāsotām, stāvām kāpnēm, šķērskokiem, dēļu seguma. «Brauc tilts,» es nodomāju un vienmēr nez kāpēc jutu sa­traukumu, kad tas nostājās savā vietā.

— Gnobin! Stop! — kāds cits kliedza uz skatuves. —- Gnobin, dod atpakaļ!

Tilts bija savā vietā. Pēc tam nogurušajās acīs no augšas iešļāca sānu gaismas, atkailinājās vēderainas spuldzes, tad atkal pazuda, un no augšas nolaidās rupji apgleznots audekls, kas karājās ieslīpi. «Sarga būdiņa…» es domāju, maldīdamies pa skatuves ģeometriju, nervo­zēju, centos aplēst, kā tas viss izskatīsies, kad barikādes vietā, kura sastāvēja no dažādiem citu lugu krāmiem, kas pirmie pagadījušies pa rokai, beidzot iztaisīs īstu tiltu. Kulisēs uzzibsnīja izvelbti prožektori ar jumtiņiem, no apakšas skatuvi pārplūdināja silts, dzīvs gaismas vilnis. «Rampa iedegta …»

Tumsā, acis samiedzis, pamanīju figūru, kura ar no­teiktiem soļiem tuvojās režisora galdiņam.

«Romanuss nāk, tātad tūlīt kaut kas notiks…» es do­māju, ar roku aizsegdamies no lampas.

Un, patiesi, pec dažiem mirkļiem virs manis parādījās pāršķirta bārdiņa, pustumsā spīgoja diriģenta Romanusa satrauktās acis. Pogcaurumā Romanusam mirgoja jubi­lejas nozīmīte ar burtiem «NT».

— Se non e vero, e beti trovatoun varbūt arī stiprāk vēl! — kā parasti, iesāka Romanuss, viņa acis šaudījās, degdamas kā vilkam stepē. Romanuss meklēja upuri un, to neatradis, atsēdās man līdzās.

— Kā jums tas patīk? Ko? — acis piemiedzis, Roma­nuss man jautāja.

«Ievilks — ak vai! — ievilks viņš mani tūlīt sarunā…» es domāju, sēdēdams pie lampas un viebdamies.

— Nē, esiet tik labs, pasakiet savas domas, — Roma­nuss runāja, manī ar acīm urbdamies, — tas ir īpaši in­teresanti tāpēc, ka jūs esat rakstnieks un nevarat vienal­dzīgi izturēties pret nejēdzībām, kas pie mums notiek.

«Skat, cik veikli viņam tas iznāk …» es nodomāju un sadrūmu tā, ka iekņudējās miesa.

— Iesist koncertmeistaram un turklāt vēl sievietei pa muguru ar trombonu? — Romanuss ar azartu jautāja. — Nē-e. Nekā nebija! Es trīsdesmit piecus gadus strādāju uz skatuves, bet kaut ko tādu vēl neesmu redzējis. Vai Strižs domā, ka muzikanti ir cūkas un tos var sadzīt kūtī? Interesanti, kā tas ir no rakstnieka viedokļa?

Ilgāk no sarunas izvairīties neizdevās.

— Kas tad noticis?

Romanuss tikai to vien bija gaidījis. Skanīgā balsī, cenzdamies, lai dzirdētu strādnieki, kuri aiz ziņkāres pul­cējās pie rampas, Romanuss pavēstīja, ka Strižs esot iegrūdis muzikantus skatuves kabatā, kur neesot nekādas iespējas muzicēt sekojošu iemeslu pēc: pirmkārt — šauri, otrkārt — tumši, bet-treškārt — zālē neesot dzirdama ne skaņa, ceturtkārt — viņam neesot kur stāvēt, muzikanti viņu neredzot.

— Tiesa, — Romanuss spalgi paziņoja, — ir tādi cil­vēki, kuri no mūzikas nesaprot vairāk kā daži kustoņi…

«Kaut tevi velns parautu!» es nodomāju.

—… no dažiem augļiem!

Romanusa pūles vainagojās ar panākumiem — no elek­triķu būdiņas atskanēja smiekli, no būdiņas izspraucās galva.

— Tiesa, tādām personām nevajag nodarboties ar re­žiju, bet tirgot kvasu pie Novodevičjes kapsētas!… — Romanuss aizsvilās.

Smiekli atkārtojās.

1 Ja ari tā nav patiesība, tad labi izdomāts (itāl.).

Tālāk noskaidrojās, ka nejēdzības, ko pieļāvis Strižs, nav palikušas bez sekām. Trombonists tumsā iedūris ar trombonu koncertmeistarei Annai Anufrijevnai Deņžinai mugurā tā, ka …

-— … rentgens parādīs, ar ko tas beigsies!

Romanuss piebilda, ka ribas cits citam varot lauzt nevis teātrī, bet alus dzertuvē, kur, starp citu, daži guvuši savu aktierisko izglītību.

Montiera līksmā seja rēgojās virs būdas cauruma, un mute viņam vai plīsa pušu no smiekliem.

Bet Romanuss apgalvoja, ka tā tas nebeigšoties. Viņš pamācījis Annu Anufrijevnu, ko darīt. Mēs, paldies die­vam, dzīvojam Padomju valstī, Romanuss viņai atgādi­nājis, ribas arodbiedrības biedriem lauzt nav atļauts. Viņš ieteicis Annai Anufrijevnai uzrakstīt iesniegumu vietējai komitejai.

— Tiesa, es pēc jūsu acīm redzu, — Romanuss turpi­nāja, urbdamies manī un cenzdamies notvert mani gais­mas lokā, — ka jums nav pilnas pārliecības par to, ka mūsu slavenais vietējās komitejas priekšsēdētājs tikpat labi orientējas mūzikā kā Rimskis-Korsakovs vai Šūberts.

«Ir gan tips!» es nodomāju.

— Atvainojiet!… — es sacīju, cenzdamies runāt bargi.

1 — Nē, būsim atklāti! — Romanuss iesaucās, spiezdams man roku. — Jūs esat rakstnieks! Un lieliski saprotat, ka diez vai Mitja Malokrošečnijs, kaut arī viņš divdesmit reižu būtu priekšsēdētājs, atšķir oboju no čella vai Baha fūgu no fokstrota «Aleluja».

Tad Romanuss izteica prieku, ka esot vēl labi, ka tu­vākais draugs…

— … un pudeles brālis! …

Tenorīgajai ķiķināšanai elektriķu būdiņā pievienojās aizsmacis basiņš. Virs būdas jau līksmoja divas galvas.

…Antons Kalošins palīdzot Malokrošečnijam izprast mākslas jautājumus. Tas, starp citu, neesot nekāds brī­nums, jo pirms darba teātrī Antons dienējis ugunsdzēsēju komandā, kur pūtis tauri. Bet, ja nebūtu. Antona, Roma­nuss zvērot, ka dažs labs no režisoriem gluži vienkārši sajauktu «Ruslana» uvertīru ar pašu parastāko «Lai dus nu dieva mierā»!

«Sis cilvēks ir bīstams,» es domāju, skatīdamies uz Ro- manusu, «ļoti bīstams. Pret viņu nav iespējams cīnīties!»

Ja Kalošina nebūtu, pie mums, protams, varētu likt mu­zikantam spēlēt, pakarot viņu pie priekšējās sofites ar kājām gaisā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Ivans Vasi|jevičs teātri nerādās, tomēr teātrim nākšoties samaksāt Annai Anufrijevnai par sadragātajām ribām. Jā, Romanuss vi­ņai esot devis padomu griezties arī savienībā, uzzināt, kā tur skatoties uz tādām lietām, par kurām patiesi varot sacīt:

— Se noti e vero, e ben trovato, — un varbūt arī stiprāk vēl.

Aizmugurē atskanēja klusi soļi, tuvojās glābiņš.

Pie galda stāvēja Andrejs Andrejevičs. Andrejs Andre- jevičs bija teātrī režisora pirmais palīgs, un viņš vadīja lugu «Melnais sniegs».

Andrejs Andrejevičs, paresns, plecīgs blondlns ap ga­diem četrdesmit, kustīgām, pieredzējušām acīm, savu darbu prata labi. Bet šis darbs bija grūts.

Andrejs Andrejevičs, kurš par godu maijam bija ģērbies nevis parastajā tumšajā uzvalkā un dzeltenajos zābakos, bet zilā satīna kreklā un dzeltenīgās brezenta kurpēs, pie­gāja pie galda, turēdams padusē nemainīgos papes vākus.

Romanusa acis uzliesmoja spožāk, un Andrejs Andre­jevičs nepaguva vēl nolikt zem lampas papes vākus, kad uzmutuļoja skandāls.

Tas sākās ar Romanusa frāzi:

— Es kategoriski protestēju sakarā ar vardarbībām pret muzikantiem un lūdzu ierakstīt protokolā to, kas notiek!

— Kādas vardarbības? — Andrejs Andrejevičs jautāja oficiālā balsī un mazliet sarauca uzaci.

— Ja pie mums uzVed lugas, kas vairāk līdzinās ope­rai… — Romanuss iesāka, bet apķērās, ka autors sēž tepat, un turpināja, sašķiebis seju uz manu pusi smaidā, — kas arī ir pareizi! Jo mūsu autors saprot mūzikas lielo nozīmi drāmā! … Tad … Es lūdzu orķestrim ierādīt vietu, kur tas varētu spēlēt!

— Orķestrim ir ierādīta vieta kabatā, — Andrejs Andre­jevičs sacīja, izlikdamies, ka atver papes vākus sakarā ar steidzamu lietu.

— Kabatā? Bet varbūt labāk sufliera būdiņā? Vai bu- taforu darbnīcā?

— Jūs teicāt, ka gremdētavā nevarot spēlēt.

— Gremdētavā? — Romanuss iespiedzās. — Un es at­kārtoju, ka nevar. Un tējas bufetē arī nevar, jūsu zinā­šanai.

— Jūsu zināšanai, cs arī pats zinu, ka tējas bufetē nevar, — Andrejs Andrejevičs sacīja, un viņam saraucās otra uzacs.

— Jūs zināt, — Romanuss atbildēja un, pārliecinājies, ka parterā Striža vēl nav, turpināja: — Jo jūs esat vecs darbinieks un mākslu saprotat, ko nevarētu sacīt par dažu labu no režisoriem …

— Vienalga — griezieties pie režisora. Viņš pārbaudīja akustiku…

— Lai pārbaudītu akustiku, vajag vismaz kādu aparātu, ar ko pārbaudīt, piemēram, ausis! Bet ja kādam bērnībā …

— Es atsakos turpināt sarunu tādā tonī, — Andrejs Andrejevičs sacīja un aizvēra papes vākus. '

— Kādā tonī?! Kādā tonī? — Romanuss brīnījās. — Es tikai griežos pie rakstnieka, kurš arī ir sašutis par to, kā pie mums kropļo muzikantus!

— Apžēlojieties… — es iesāku, redzēdams Andreja Andrejeviča izbrīna pilno skatienu.

— Nē, piedodiet! — Romanuss kliedza uz Andreju An- drejeviču. — Ja palīgs, kuram jāpazīst skatuve kā savi pieci pirksti…

— Lūdzu mani nemācīt, kā jāpazīst skatuve,—Andrejs Andrejevičs sacīja un norāva papes vākiem saitīti.

— Ko lai dara! Jāmāca! —.indīgi ņirgdams, Romanuss nosēcās.

— Es ierakstīšu protokolā to, ko jūs runājat! — Andrejs Andrejevičs teica.

— Un es būšu priecīgs, ja jūs ierakstīsiet!

— Lūdzu, lieciet mani mierā! Jūs dezorganizējat dar­biniekus mēģinājuma laikā!

— Lūdzu, pierakstiet arī šos vārdus! — Romanuss fal- setā spiedza.

— Lūdzu nekliegt!

— Arī es lūdzu nekliegt!

— Lūdzu nekliegt! — Andrejs Andrejevičs atsaucās, acis zibinādams, un pēkšņi trakās dusmās iebļāvās: — Augšējie! Ko jūs tur darāt?! — un metās pa kāpnītēm uz skatuvi.

Pa eju jau steidzās Strižs, bet aiz viņa parādījās aktieru tumšie silueti.

Skandāla sākumu ar Strižu es atceros.

Romanuss steidzās viņam pretim, satvēra zem rokas un ierunājās:

— Foma! Es zinu, ka tu cieni mūziku un tā nav tava vaina, bet es lūdzu un prasu, lai palīgs neuzdrošinātos ņirgāties par muzikantiem!

— Augšējie! — uz skatuves kliedza Andrejs Andreje- vičs. — Kur ir Bobiļevs?

— Bobiļevs ēd pusdienas, — no debesīm atskanēja dobja balss.

Aktieri lokā aplenca Romanusu un Strižu.

Bija karsts, bija maijs. Simtiem reižu šie cilvēki, kuru sejas pustumsā virs kupola likās tik noslēpumainas, bija grimējušies, iemiesojušies skatuves tēlos, uztraukušies, iz- smēļušies … Viņi pa sezonas laiku bija noguruši, nervo­zēja, gražojās, kaitināja cits citu. Romanuss sagādāja milzīgu un patīkamu izklaidēšanos.

Garais, zilacainais Skavronskis priecīgi berzēja rokas un čukstēja:

— Tā, tā, tā… Liec vaļā! īsts dievs! Tu viņam pasaki visu, Oskar!

Tam visam bija savas sekas.

— Lūdzu uz mani nekliegt! — Strižs pēkšņi ierēcās un uzblieza ar lugu pa galdu.

— Tu pats kliedz!! — Romanuss iespiedzās.

— Pareizi! īsts dievs! — Skavronskis uzjautrinājās, uz­mundrinādams gaņ Romanusu: — Pareizi, Oskar! Mums ribas dārgākas par šitām izrādēm! — gan Strižu: — Vai tad aktieri sliktāki par muzikantiem? Tu, Foma, ņem šo faktu vērā!

— Tagad derētu kvasiņš, — Jelagins žāvādamies sa­cīja,— nevis mēģinājums… Un kad šis ļembasts beigsies?

Ļembasts vēl kādu laiciņu turpinājās, no loka, kas bija sastājies ap lampu, skanēja saucieni un augšup cēlās dūmi.

Bet mani ķīviņš vairs neinteresēja. Slaucīdams nosvī­dušo pieri, stāvēju pie rampas, skatījos, kā maketu darb­nīcas māksliniece Aurora Gosjē iet pa skatuves apļa malu ar mērstienīti, likdama to pie grīdas. Gosjē seja bija mie­rīga, mazliet skumja, lūpas sakniebtas. Gosjē gaišie mati brīžam, kad viņa noliecās pie rampas malas, uzliesmoja gluži kā aizdedzināti, brīžam apdzisa un kļuva līdzīgi pelniem. Un es prātoju par to, ka visam, kas pašlaik no­tiek, kas tik mokoši ieilgst, — visam pienāks gals …

Pa to laiku ļembasts bija beidzies.

— Sāksim, bērniņi! Sāksim! — Strižs kliedza. — Mēs zaudējam laiku!

Patrikejevs, Vladičinskis, Skavronskis jau staigāja pa skatuvi starp butaforiem. Uz skatuves uzkāpa arī Roma- nuss. Viņa parādīšanās nepagāja bez sekām. Viņš piegāja pie Vladičinska un norūpējies jautāja, vai tam neliekoties, ka Patrikejevs lietojot pārāk daudz bufonādes paņēmienu un sasmīdināšot publiku tieši tajā brīdī, kad Vladičinskim ir visnozīmīgākā frāze: «Bet kur lai es, pēc jūsu domām, palieku? Esmu vientuļš un slims …»

Vladičinskis kļuva bāls kā nāve, un pēc brītiņa gan ak­tieri, gan strādnieki, gan butafori stāvēja rindā pie ram­pas, klausīdamies, kā lamājas senie ienaidnieki Vladi­činskis un Patrikejevs. Vladičinskis, atlētiski noaudzis cilvēks, bāls jau no dabas, bet tagad aiz niknuma vēl bā­lāks, savilka dūres un, cenzdamies, lai viņa spēcīgā balss skanētu biedinoši, uz Patrikejevu neskatīdamies, runāja:

— Es vispār šo jautājumu tā neatstāšu! Jau sen laiks saukt pie kārtības cirka klaunus, kas, štampus lietodami, apkauno teātra marku!

Komiķis Patrikejevs, kurš uz skatuves tēloja smieklīgus jaunus cilvēkus, bet dzīvē bija plecīgs, neparasti izveicīgs un izdarīgs, centās rādīt nicinošu un tanī pašā laikā draudīgu ģīmi, tālab viņa acis pauda skumjas, bet seja — fiziskas sāpes, un viņš aizsmakušā balsī atbildēja:

— Lūdzu, neaizmirsties! Esmu Neatkarīgā Teātra ak­tieris, nevis kino haltūrists kā jūs!

Romanuss stāvēja kulisēs, apmierināti acis zibinādams, ķildnieku balsis pārkliedza Striža balss, kurš no zāles bļāva:

— Tūlīt pārtrauciet! Andrej Andrejevič! Dodiet trauk­smes zvanus Strojevam! Kur viņš palicis? Jūs man no­raujat ražošanas plānu!

Andrejs Andrejevičs palīga postenī ierastām kustībām spieda pogas uz vadības pults, bet kaut kur tālu gan aiz kulisēm, gan bufetē, gan foajē satraukti un griezīgi šķin­dēja zvani.

Bet Strojevs, kurš bija aizķēries pirtspriekšā pie Toro- peckas, tikmēr, pa pakāpieniem lēkdams, steidzās uz ska­tītāju zāli. Uz skatuves viņš nokļuva ne caur zāli, bet no sāniem, caur izeju uz skatuvi, aiztika līdz postenim, bet no turienes līdz rampai, klusu šķindinādams piešus, kas bija uzmaukti uz parastajiem apaviem, un palika stāvam, veikli izlikdamies, it kā viņš šeit būtu ieradies jau sen.

— .Kur Strojevs? — Strižs ieaurojās. — Zvaniet viņam, zvaniet! Pavēlu izbeigt ķildas!

— Zvanu! — Andrejs Andrejevičs atbildēja. Pēkšņi viņš pagriezās un ieraudzīja Strojevu. — Es jūs saucu ar trauksmes zvanu! — Andrejs Andrejevičs bargi sacīja, un tūdaļ zvanīšana teātrī aprima.

— Mani? — Strojevs atsaucās. — Kāpēc mani ar trauk­smes zvanu? Esmu šeit jau desmit minūtes, ja ne ceturt­daļstundu … vismaz … Mama ,.. mia … — viņš, rīkli tīrīdams, atklepojās.

Andrejs Andrejevičs ievilka gaisu, bet neteica neko, tikai nozīmīgi paskatījās. Ievilkto gaisu viņš izlietoja, lai izkliegtu:

— Lūdzu nepiederošās personas atstāt skatuvi! Sākami

Viss norima, aizgāja butafori, aktieri izklīda pa savām

vietām. ,Romanuss kulisēs čukstus apsveica Patrikejevu par to, cik viņš vīrišķīgi un pamatoti iebildis Vladičin- skim, kuru jau sen esot laiks saukt pie kārtības.

16. noda|a IZDEVĪGAS PRECĪBAS

Jūnijā kļuva vēl karstāk, nekā bija maijā.

Tas man iespiedies atmiņā, bet pārējais brīnumainā kārtā no atmiņas izdzisis. Kaut kādi fragmenti tomēr ir saglabājušies. Tā atcerQS Dirkina drošku pie teātra ieejas, pašu Dirkinu vatētā, zilā kaftānā uz bukas un pārsteigtos šoferus, kuri apbrauca Dirkina drošku.

Bez tam atceros lielu zāli, kurā bija nekārtīgi salikti krēsli, un uz šiem krēsliem sēdošos aktierus. Bet pie galda, kas apklāts ar vadmalu, Ivans Vasiļjevičs, Foma Strižs un es.

Biju iepazinies ar Ivanu Vasiļjeviču tuvāk un varu teikt, viss šis laiks palicis atmiņā kā ļoti saspringts. Tas bija tāpēc, ka visas savas pūles es veltīju tam, lai atstātu uz Ivanu Vasiļjeviču labu iespaidu, un rūpju man bija ļoti daudz.

Ik pārdienu devu Dusjai gludināt savu pelēko uzvalku un akurāti maksāju viņai par to desmit rubļus.

Es atradu pavārti ar sagrabējušu, it kā no kartona uz­slietu būdiņu un pie drukna cilvēka, kam uz pirkstiem mirdzēja divi briljanta gredzeni, nopirku divdesmit iestĶ vinātas apkaklītes un katru dienu, iedams uz teātri, uzliku tīru. Bez tam — ne jau pavārtē, bet valsts universālvei­kalā — biju iegādājies sešus virskreklus: četrus baltus, vienu ar violetām svītriņām, vienu ar zilām rūtiņām uņ astoņas kaklasaites dažādās krāsās. Pie cilvēka, kurš jeb­kuros laika apstākļos bez cepures sēdēja kādā stūrī pašā pilsētas centrā līdzās letei, uz kuras bija sakārtas kurpju šņores, nopirku divas bundžiņas dzeltena apavu smēra un ho rītiem, paņēmis no Dusjas suku, tīrīju savas dzeltenās kurpes, bet pēc tam tās spodrināju ar rītasvārku malu.

Šie neticamie, baismīgie izdevumi noveda pie tā, ka es divās naktīs sacerēju mazu stāstiņu ar nosaukumu «Blusa» un no mēģinājumiem brīvajā laikā ar šo stāstu kabatā staigāju pa nedēļas žurnālu un laikrakstu redakcijām, Cenzdamies stāstu pārdot. Sāku ar «Kuģniecības vēstnesi», kur stāsts patika, bet kur atteicās to drukāt aiz tā pilnīgi pamatotā iemesla, ka tarn ar upes kuģniecību nav nekāda sakara. Būtu ilgi un garlaicīgi stāstīt par to, kā apstai­gāju redakcijas un kā man tajās atteica. Atceros tikai to, ka mani nez kāpēc visur uzņēma nelaipni. It īpaši atminos kādu pilnmiesīgu cilvēku ar pensneju, kurš manu sacerē­jumu ne tikai strikti atraidīja, bet nolasīja man arī kaut ko līdzīgu notācijai.

—: Jūsu stāstā jūtami nevēlami mājieni, — sacīja tuk­lais cilvēks, un es manīju, ka viņš skatās uz mani ar pre­tīgumu.

Jūtu nepieciešamību sevi attaisnot. Tuklais cilvēks maldījās. Nekādu mājienu stāstā nebija, bet jāatzīst (ta­gad to var darīt), ka šis stāsts bija garlaicīgs, neveikls un autoru pilnīgi atmaskoja: viņš nevar rakstīt nekādus stāstus, viņam nav tāda talanta.

Tomēr notika brīnums. Trīs nedēļas ar stāstu kabatā nostaigājis un pabijis Varvarkā, Vozdviženkā, Tīrajos dī­ķos, Strastnijas bulvārī un pat, cik atceros, Pļuščihā, es negaidot pārdevu savu sacerējumu Mjasņickā, Zlatoustin- skas ieliņā, ja nemaldos, piektajā stāvā, kādam.cilvēkam ar lielu dzimumzīmi uz vaiga.

Saņēmis naUclu un izlīdzinājis briesmīgo robu savās fi­nansēs, atgriezos teātrī, bez kura vairs nevarēju dzīvot kā morfinists bez morfija.

Ar smagu sirdi jāatzīstas, ka visas manas pūles bija veltas un, man par šausmām, deva pat pretēju rezultātu. Burtiski, ar katru dienu es Ivanam Vasiļjevičarn patiku aizvien mazāk un mazāk.

Naivi būtu domāt, ka visus aprēķinus es balstīju tikai uz dzeltenajām kurpēm, kurās atspīdēja pavasara saule. Nē! Tā bija viltīga, sarežģīta kombinācija, kurā, piemē­ram, ietilpa tāds paņēmiens kā runu teikšana klusā, dzijā un iekšējas pārliecības pilnā balsī, šī balss apvienojās ar tiešu, atklātu, godīgu skatienu, ar vieglu smaidu uz lūpām (ne jau ar lišķīgu, bet vaļsirdīgu). Es biju ideāli sa­sukājies, noskuvies tā, ka, pārvelkot ar plaukstu pār vaigu, nebija jūtams ne mazākais asumiņš, es izteicu īsus, gudrus, ar jautājuma izpratnes dziļumu pārsteidzošus spriedumus, un nekas neiznāca. Sākumā Ivans Vasiļjevičs, mani satiekot, smaidīja, pēc tam viņš smaidīja aizvien retāk un retāk un beidzot pavisam pārstāja smaidīt.

Tad es pa naktīm noturēju mēģinājumus. Paņēmu mazu spogulīti, nosēdos tā priekšā, skatījos atspīdumā un ru­nāju:

— Ivan Vasiļjevič! Redziet, kas par lietu: pēc manām domām, kinžalu nevar lietot…

Un viss gāja kā smērēts. Uz lūpām rotājās pieklājīgs un lēnprātīgs.smaids, acis no spoguļa raudzījās tieši un gudri, piere bija gluda, matu celiņš stiepās pār melno galvu kā balts diegs. Tam visam bija jādod rezultāti, un tomēr viss iznāca aizvien sliktāk un sliktāk. Es zaudēju spēkus, novājēju un ģērbos drusku nevīžīgāk. Atļāvos vienu un to pašu apkaklīti uzlikt divas reizes.

Reiz naktī nolēmu izdarīt pārbaudi un, spogulī neskatī­damies, norunāju savu monologu, bet pēc tam ar zaglīgu kustību pagriezu acis sāņus un, kontroles pēc ieskatī­damies spogulī, aiz šausmām sastingu.

No spoguļa uz mani raudzījās seja ar sarauktu pieri, atieztiem zobiem un acīm, kuras pauda ne tikai satrau­kumu, bet arī kādu apslēptu nolūku. Es saķēru galvu; sapratis, ka spogulis mani nodevis un piemānījis, nometu to uz grīdas. No tā izlēca trīsstūrains gabaliņš. Runā- — tā esot slikta zīme, ja saplīstot spogulis. Ko tad lai saka par bezprāti, kurš pats saplēš savu spoguli?

— Muļķis, muļķis, — iesaucos, bet, tā kā es svepstēju, tad man šķita, ka nakts klusumā būtu ieķērkusies vārna — tātad es biju labs tik ilgi, kamēr skatījos spo­gulī, bet, līdzko to novācu, tūdaļ zuda kontrole un mana seja atradās manu domu varā un … ek, velns mani rāvis!

Es nešaubos par to, ka manas piezīmes, ja vien tajās kāds ieskatīsies, atstās uz lasītāju ne visai4abu iespaidu,

Viņš domās, ka viņam darīšana ar viltīgu, divkosīgu cil­vēku, kurš kaut kādas savtības dēļ cenšas atstāt uz Ivanu Vasiļjeviču patīkamu iespaidu.

Nesteidzieties nosodīt. Es jums tūlīt pateikšu, kas tā bija par savtību.

Ivans Vasiļjevičs ietiepīgi un uzstājīgi centās izmest no lugas to ainu, kurā Bahtins (Behtejevs) nošaujas, kurā spīd mēness un spēlē ermoņikas. Bet es tai pašā laikā zināju un redzēju, ka tad luga beigs eksistēt. Taču tai vajadzēja eksistēt, jo es zināju, ka tajā ir patiesība. Rak­sturojumi, kas doti par Ivanu Vasiļjeviču, bija pārāk skaidri. Lai gan, jāatzīstas, tie bija lieki. Es viņu izpētīju un izpratu jau pirmajās mūsu pazīšanās dienās un ap­jēdzu, ka nekāda cīņa ar Ivanu Vasiļjeviču nav iespējama. Man palika viens vienīgs ceļš — panākt, lai viņš mani uzklausa. Dabiski, ka sakarā ar to vajadzēja darīt visu, lai viņš savā priekšā redzētu patīkamu cilvēku. Lūk, kā­pēc sēdēju pie spoguļa. Es pūlējos izglābt šāvienu, gri­bēju, lai būtu dzirdams, cik baismīgi uz tilta dzied ermo­ņikas, kamēr mēness apspīdētajā sniegā izplešas asins- traips. Man gribējās, lai redzētu melno sniegu. Vairāk neko es negribēju.

Un atkal ieķērcās vārna.

— Muļķis! Vajadzēja saprast galveno! Kā var patikt cilvēkam, kurš tev pašam nepatīk? Ko tu iedomājies? Ka tu šo cilvēku apmānīsi? Tev pašam kaut kas būs pret viņu, bet viņam tu centīsies iedvest pret sevi simpātijas? Tas taču nekad neizdosies, lai tu spoguļa priekšā lauzītos cik lauzīdamies.

Bet Ivans Vasiļjevičs man nepatika. Arī krustmāmiņa Nastasja Ivanovna nepatika, ārkārtīgi nepatika Ludmila Silvestrovna. Bet tas jau ir jūtams.

Dirkina droška nozīmēja, ka Ivans Vasiļjevičs brauc uz teātri, uz «Melnā sniega» mēģinājumiem.

Katru dienu ap pusdienas laiku Pakins teciņus ieskrēja tumšajā parterā, aiz šausmām smaidīdams un nesdams rokās galošas. Aiz viņa nāca Augusta Avdejevna ar rū­tainu pledif rokās. Aiz Augustas Avdejevnas — Ludmila Silvestrovna ar piezīmju kladi un mežģīņu lakatiņu.

Parterā Ivans Vasiļjevičs uzāva galošas, apsēdās pie , režisora galda, Augusta Avdejevna apmeta Ivanam Va- siļjevičam ap pleciem pledu, un sākās skatuves mēģinā­jums.

Šā mēģinājuma laikā Ludmila Silvestrovna, piemetusies netālu no režisora galdiņa, kaut ko rakstīja kladē, rei­zumis izdvesdama paklusus sajūsmas saucienus.

Tagad pienācis laiks paskaidrojumam. Manas nepatikas iemesls, ko es muļķīgā veidā centos neizrādīt, nebūt ne­slēpās pledā vai galošās un pat ne Ludmilā Silvestrovnā, bet gan tanī apstāklī, ka Ivanš Vasiļjevičs, kurš piecdesmit piecus gadus strādāja par režisoru, bija izgudrojis plaši pazīstamu un, pēc vispārējām domām, ģeniālu teoriju par to, kā aktierim jāgatavo sava loma.

Es ne mirkli nešaubījos par to, ka teorija ir patiesi ģe­niāla, bet mani noveda līdz izmisumam šīs teorijas prak­tiskais pielietojums.

Lieku galvu ķīlā — ja es no kaut kurienes atvestu uz mēģinājumu neko nezinošu cilvēku, viņš būtu ļoti pār­steigts.

Patrikejevs manā lugā tēloja sīku ierēdni, kurš iemī­lējies sievietē, kas pret viņu vienaldzīga.

Loma bija komiska, un pats Patrikejevs tēloja nepa­rasti komiski un ar katru dienu aizvien labāk. Viņš bija tik labs, ka man sāka likties, it kā tas nebūtu Patrikejevs, bet tieši tas ierēdnis, kuru esmu izdomājis. Šķita, ka Patrikejevs ir eksistējis pirms šā ierēdņa un kaut kādā brīnumainā kārtā es viņu esmu uzminējis.

Līdzko Dirkina droška parādījās pie teātra un Ivanu Vasiļjeviču ietina pledā, sākās darbs tieši ar Patrikejevu.

— Nu-u, sāksim, — Ivans Vasiļjevičs aicināja.

Parterā iestājās goddevīgs klusums, un uztrauktais

Patrikejevs (bet aiz uztraukuma viņam acis kļuva raudu­līgas) notēloja ar aktrisi mīlestības atklāšanas ainu.

— Tā, — Ivans Vasiļjevičs noteica, enerģiski caur lor­netes stikliem acis zibinādams, — tas nekur neder.

Es iekšēji novaidējos, un man vēderā kaut kas pārtrūka. Nevarēju iedomāties, ka to varētu notēlot kaut kripatiņu labāk, nekā tēloja Patrikejevs. «Un, ja viņš to panāks,» es nodomāju, ar cieņu skatīdamies uz Ivanu Vasiļjeviču, «es teikšu, ka viņš patiesi ir ģeniāls.»

Nekur neder, — Ivans Vasiļjevičs atkārtoja, — kas tad tas ir? Tie ir kaut kādi jociņi un nepārtraukta uzspēle. Kā viņš izturas pret šo sievieti?

— Viņš to mīl, Ivan Vasiļjevič! Ak, kā mīl! — iesaucās Foma Strižs, kurš bija visu šo ainu vērojis.

— Tā, — Ivans. Vasiļjevičs attrauca un atkal griezās pie Patrikejeva: — Bet vai jūs esat padomājis par to, kas ir kaislīga mīlestība?

Par atbildi Patrikejevs no skatuves kaut ko nosēca, bet, ko tieši, nevarēja saprast.

— Kaislīga mīlestība, — Ivans Vasiļjevičs turpināja, — izpaužas tā, ka vīrietis mīļotās dēļ gatavs uz visu, — un pavēlēja: — Atvest divriteni!

Ivana Vasiļjeviča pavēle Strižu sajūsmināja, un viņš nepacietīgi uzsauca.

— Ei, butafori! Divriteni! .

Butafors izstūma uz skatuves vecu divriteni ar nobru­žātu rāmi. Patrikejevs uz to raudulīgi paskatījās.

— Mīlētājs savas mīļotās dēļ dara visu, — Ivans Va­siļjevičs skanīgi sacīja, — ēd, dzer, staigā un brauc…

Pamiris aiz ziņkāres un intereses, ielūkojos Ludmilas Silvestrovnaš rūtiņu kladē un ieraudzīju, ka viņa bērna rokrakstā ieraksta: «Mīlētājs savas mīļotās dēļ dara visu…»

— …tātad — esiet tik labs un pabraukājiet savas mī­ļotās meitenes dēļ ar divriteni, — Ivans Vasiļjevičs pavē­lēja un norija piparmētru tabletīti.

Es nenovērsu acis no skatuves. Patrikejevs uzsvempās uz riteņa, aktrise, kura tēloja viņa iemīļoto, atsēdās krēslā, piespiedusi pie vēdera milzīgu lakādas somu. Patri­kejevs iekustināja pedāļus un nedroši sāka braukāt apkārt krēslam, ar vienu aci lūrēdams uz sufliera būdu, kurā bai­dījās iekrist, bet ar otru uz aktrisi.

Zālē sāka smaidīt.

— Tas nav tas, — Ivans Vasiļjevičs aizrādīja, kad Patrikejevs apstājās, — kāpēc jūs blenžat uz butaforu? Vai jūs braucat viņa dēļ?

Patrikejevs brauca atkal, šoreiz ar abām acīm uz ak­trisi blenzdams, nepaspēja pagriezties un aizbrauca aiz kulisēm.

Kad viņu atgrieza, divriteni aiz stūres stumjot, Ivans Vasiļjevičs arī šo braucienu neatzina par pareizu — un Patrikejevs braucā trešo reizi, pagriezis galvu uz aktrises pusi.

— Šausmīgi! — Ivans Vasiļjevičs sarūgtināts no­teica. — Muskuļi saspringti, jūs sev neticat. Atslābiniet muskuļus, atbrīvojiet tos! Nedabiska galva, jūsu galvai nevar ticēt.

Patrikejevs brauca, galvu noliecis, skatīdamies caur pieri.

— Tukšs brauciens, jūs braucat pa tukšo, jūs neesat aizpildīts ar savu mīļoto.

Un Patrikejevs sāka braukt atkal. Vienreiz viņš brauca, iespiedis roku sānos un pārgalvīgi skatīdamies uz mī­ļoto. Vadot stūri ar vienu roku, viņš strauji pagrieza un uzbrauca virsū aktrisei, ar netīro riepu nosmērēdams viņai svārkus, un viņa izbailēs iekliedzās; Iekliedzās arī Lud­mila Silvestrovna parterā.

Apvaicājies, vai aktrise nav ievainota un vai viņai nav vajadzīga kāda medicīniska palīdzība, un uzzinājis, ka nekas briesmīgs nav noticis, Ivans Vasiļjevičs atkal lika Patrikejevam braukt pa apli, un viņš brauca daudzas rei­zes, kamēr beidzot Ivans Vasiļjevičs pajautāja, vai viņš neesot noguris. Patrikejevs atbildēja, ka noguris neesot, bet Ivans Vasiļjevičs teicās redzam, ka Patrikejevs ir no­guris, un viņš tika atbrīvots.

Patrikejevu nomainīja viesu grupa. Es izgāju bufetē uzpīpēt un, kad atgriezos, redzēju, ka aktrises soma guļ uz grīdas, bet viņa pati sēž uz savām rokām tieši tāpat kā trīs viņas viesi un viena viešņa, tā pati Vešņakova, par kuru tika rakstīts no Indijas. Visi viņi pūlējās izrunāt tās frāzes, kas attiecīgajā vietā bija paredzētas lugas dar­bības gaitā, bet nekādi nevarēja tikt uz priekšu, jo Ivans Vasiļjevičs ik reizi apturēja katru, kurš kaut ko pateica, paskaidrodams tam, kas par nepareizību. Gan viesu, gan Patrikejeva mīļotās -*- lugas galvenās varones grūtības pavairoja tas, ka viņiem ik brīdi gribējās atbrīvot rokas un pavadīt vārdus ar žestiem.

Redzēdams manu izbrīnu, Strižs man čukstus paskaid­roja, ka Ivans Vasiļjevičs tīšām aizliedzis aktieriem dar­boties ar rokām tāpēc, lai viņi pierastu izteikt domas ar vārdiem, nelietojot žestus.

Jauno, neparasto iespaidu pārpilns devos no mēģinā­juma mājās, spriezdams tā:

«Jā, tas viss ir brīnumaini. Bet brīnumaini tikai tāpēc, ka es šajā ziņā esmu profāns. Katrai mākslai ir savi likumi, noslēpumi un paņēmieni. "Piemēram, mežonim lik­sies smieklīgi un sayādi, ka cilvēks ar suku tīra zobus, piedzīdams muti ar krītu. Nezinātājam šķitīs jocīgi, ka ārsts, kam tūdaļ vajadzētu ķerties pie operācijas, rīkojas ar slimnieku tik dīvaini, piemēram, ņem izmeklēšanai asi­nis un tamlīdzīgi…»

Visvairāk es alku redzēt, kā nākamajā mēģinājumā beigsies scēna ar divriteni, tas ir, paskatīties, vai Patrike- jevam izdosies braukt «viņas dēļ».

Tomēr otrā dienā neviens par divriteni pat neieminējās un es redzēju citas — ne mazāk pārsteidzošas izdarības. Tam pašam Patrikejevam vajadzēja pasniegt mīļotajai puķu pušķi. Tas sākās pulksten divpadsmitos dienā un turpinājās līdz pulksten četriem.

Pie kam puķu pušķi pasniedza ne tikai Patrikejevs, bet visi pēc kārtas: gan Jelagins, kurš tēloja ģenerāli, gan pat Adalberts, kurš tēloja laupītāju bandas vadoni. Tas mani ārkārtīgi izbrīnīja. Bet Foma arī šinī gadījumā mani nomierināja, paskaidrodams, ka Ivans Vasiļjevičs, kā vienmēr, rīkojoties neparasti gudri, uzreiz iemācīdams kādu skatuvisku paņēmienu veselam pulkam aktieru. Un patiesi Ivans Vasiļjevičs pavadīja mācību stundu ar in­teresantiem un pamācīgiem stāstiem par to, kā jāpasniedz ziedi dāmām un kā kurš tos pasniedzis. Sakarā ar to uz­zināju, ka labāk par visiem to esot darījis tas pats Koma- rovskis-Bionkūrs (Ludmila Silvestrovna, izjaukdama mē­ģinājuma kārtību, iesaucās: «Ak, jā, jā, Ivan Vasiļjevič, nevaru aizmirst!») un itāļu baritons, kuru Ivans Vasiļje­vičs pazinis Milānā 1889. gadā.

Es, jāatzīstas, šo baritonu nepazīdams, varu teikt, ka labāk par visiem ziedus pasniedza pats Ivans Vasiļjevičs. Viņš aizrāvās, uzgāja uz skatuves un kādas trīspadsmit reizes parādīja, kā jāpasniedz šī jaukā dāvana. Vispār sāku pārliecināties, ka Ivans Vasiļjevičs ir apbrīnojams un patiesi ģeniāls aktieris.

Nākamajā dienā nokavēju mēģinājumu un, kad ierados, redzēju, ka uz skatuves krēslos cieši cits pie cita sēž gan Olga Sergejevna (aktrise, kura tēloja varoni), gan Vešņa- kova (viešņa), gan Jelagins, gan Vladičinskis, gan Adal­berts, gan daži man nepazīstami un pēc Ivana Vasiļjeviča komandas «viens, divi, trīs» izņem no kabatām neredzamus kabatas portfeļus, pārskaita tajos neredzamu naudu un atliek tos atpakaļ.

Kad šī etīde bija beigusies (bet tai par iemeslu, cik sa­pratu, bija tas, ka Patrikejevs šinī ainā skaitīja naudu), sakas cita etīde. Andrejs Andrejevičs saaicināja uz ska­tuves veselu pulku cilvēku, un, apsēdušies krēslos, viņi ar neredzamiem spalvaskātiem uz neredzama papīra un neredzamiem galdiem sāka rakstīt vēstules un tās aizlīmēt (atkal jau Patrikejevs!). Pats trakākais bija tas, ka tai vajadzēja būt mīlestības vēstulei.

Šī etīde iezīmējās ar pārpratumu: proti — rakstītāju vidū kļūdas pēc bija iekļuvis butafors.

Ivans Vasiļjevičs, skubinādams tos, kam jāiznāk uz ska­tuves, un pēc izskata slikti pazīdams jaunos, kuri šogad bija uzņemti palīgsastāvā, ievilka neesošās vēstules sa­cerēšanā jaunu, cekulainu butaforu, kurš klaiņoja gar skatuves malu.

— Ko jūs gaidāt, — Ivans Vasiļjevičs viņam uzkliedza, — vai jums jāsūta atsevišķs ielūgums?

Butafors apsēdās uz krēsla un sāka kopā ar visiem rak­stīt gaisā un spļaut uz pirkstiem. Manuprāt, viņš to ne­darīja sliktāk par citiem, bet rakstot tā bikli smaidīja un sarka.

Tas bija par iemeslu Ivana Vasiļjeviča saucienam:

— Kas tas tur malā par klaunu? Kā viņu sauc? Viņš varbūt grib strādāt cirkā? Kas tā par nenopietnību?

— Viņš ir butafors! Butafors, Ivan Vasiļjevič! — Foma iestenējās, un Ivans Vasiļjevičs apklusa, bet butaforu aiz­sūtīja projām ar labu.

Tā dienas aizritēja nemitīgā darbā. Es pieredzēju ļoti daudz. Noskatījos, kā aktieru bars, ko vadīja Ludmila Silvestrovna (kura, starp citu, lugā nepiedalījās), klieg­dams skrēja pa skatuvi un pieplaka pie neredzamiem logiem.

Lieta tāda, ka tajā pašā ainā ar puķu pušķi un vēstuli bija skats, kad mana varone pieskrien pie loga, ieraudzī­dama tajā tālu blāzmu.

Tas arī deva pamatu plašai etīdei. Šī etīde ārkārtīgi izvērtās un, teikšu atklāti, noveda mani līdz visdrūmāka­jam garastāvoklim.

Ivans Vasiļjevičs, kura teorijai, starp citu, piederēja atklājums, ka tekstam mēģinājumos nav nekādas nozīmes un ka raksturi lugā jārada, tēlojot katram pašam ar savu tekstu, lika šo blāzmu pārdzīvot visiem.

Tālab katrs, kurš skrēja pie loga, kliedza to, kas viņam šķita nepieciešams.

— Ak dievs, ak dievs! — kliedza lielākā daļa.

— Kur deg? Kas tas? — Adalberts iesaucās.

Dzirdēju vīriešu un sieviešu balsis, kas bļāva:

— Glābieties! Kur ūdens! Tur deg Jeļisejevs!! (Velns zina kas!) Glābiet! Glābiet bērnus! Tas ir sprādziens! Iz­sauciet ugunsdzēsējus! Mēs esam pagalam!

Visu šo brēku pārkliedza Ludmilas Silvestrovnas spalgā balss, kas spiedza galīgas muļķības:

— Ak, mans dievs! Ak, dievs visvarenais! Kas notiks ar manām lādēm?! Un briljanti, un mani briljanti!!

Tumsdams kā mākonis, skatījos uz Ludmilu Silves- trovnu, kura lauzīja rokas, un domāju par to, ka manas lugas varone saka tikai vienu:

«Paskatieties… blāzma…» — un saka to lieliski, tā ka man ir pavisam neinteresanti gaidīt, kamēr šo blāzmu iemācīsies pārdzīvot Ludmila Silvestrovna, kura lugā ne­piedalās. Mežonīgie kliedzieni par kaut kādām lādēm, kam nebija nekāda sakara ar lugu, mani tik ļoti uztrauca, ka man sāka raustīties seja.

Ivana Vasiļjeviča nodarbību trešās nedēļas beigās mani pārņēma izmisums. Tam bija trīs iemesli. Pirmām kārtām es izdarīju aritmētiskus aprēķinus un pārbijos. Mēs mē­ģinājām trešo nedēļu un visu laiku vienu un to pašu ainu. Bet lugā bija septiņas ainas. Tātad, ja katru ainu ņemtu tikai trīs nedēļas…

— Ak dievs, — es bezmiegā čukstēju, mājās uz dīvāna valstīdamies, — trīsreiz septiņi… divdesmit viena ne­dēļa vai pieci… jā, pieci… vai arī seši mēneši!! Kad gan mana luga tiks izrādīta?! Pēc nedēļas beigsies sezona, un mēģinājumi nebūs līdz septembrim! Ak debesu tēvs! Septembris, oktobris, novembris …

Nakts strauji tuvojās ausmai. Logs bija atvērts, bet vē­sumu nejutu. Es ierados uz mēģinājumiem ar migrēnu, kļuvu dzeltens un novājēju.

Otrs izmisuma iemesls bija vēl nopietnāks. Sai burt­nīcai es varu savu noslēpumu uzticēt: man radās šaubas par Ivana Vasiļjeviča teoriju. Jā! Ir briesmīgi to izrunāt, bet tā tas bija.

Jau pirmās nedēļas beigās manā sirdī iezagās visļaunā­kās aizdomas. Otrās nedēļas beigās es jau zināju, ka ma­nai lugai šī teorija acīmredzot neder. Patrikejevs tik un tā nesāka labāk pasniegt puķu pušķi, rakstīt vēstuli vai atklāt mīlestību. Nē! Viņš kļuva tāds kā sasaistīts un sauss un nekādā ziņā nebija smieklīgs. Bet, galvenais, viņš negaidot saslima ar iesnām.

Kad es par pēdējo apstākli skumji paziņoju Bombardo- vam, viņš iesmējās un sacījaj

— Nu, iesnas viņam ātri pāries. Viņš jau jūtas labāk un vakar un šodien spēlēja klubā biljardu. Līdzko šīs ainas mēģinājumi beigsies, tūdaļ viņa iesnas rimsies. Gaidiet: vēl būs iesnas arī citiem. Un vispirms, es do­māju, Jelaginam.

— Ak, velns parāvis! — es iesaucos, sākdams saprast.

Bombardova pareģojums tūdaļ arī piepildījās. Nāka­majā dienā no mēģinājuma pazuda Jelagins, un Andrejs Andrejevičs protokolā par viņu ierakstīja: «Atbrīvots no mēģinājuma. Iesnas.» Tā pati nelaime piemeklēja Adal- bertu. Tāds pats ieraksts protokolā. Pēc Adalberta — Veš- ņakova. Es griezu zobus, savā aprēķinā pieskaitīdams vēl mēnesi iesnām. Bet nenosodīju ne Adalbertu, ne Patrike- jevu. Patiesi, kāpēc laupītāju vadonim tērēt laiku cetur­tajā ainā ar kliedzieniem par neesošu ugunsgrēku, ja viņam paredzētās laupītāja izdarības iesaistīja viņu tre­šās un tāpat piektās ainas darbībā.

Bet, kamēr Patrikejevs, alu dzerdams, spēlēja ar mar­ķieri amerikanku, Adalberts mēģināja Šillera «Laupītājus» Sarkanās Presņas klubā, kur vadīja teātra pulciņu.

Jā, acīmredzot šī sistēma manai lugai nederēja un lai­kam gan bija tai pat kaitīga. Strīds starp diviem lugas varoņiem ceturtajā ainā noveda pie frāzes;^

«Es tevi izaicināšu uz divkauju!»

Un ne vienu reizi vien es naktī pats sev draudēju no­raut roku par to, ka esmu uzrakstījis šo trīskārt nolādēto frāzi.

Līdzko .to izrunāja,1 Ivans Vasiļjevičs ļoti atplauka un lika atnest rapier-us. Es nobālēju. Un ilgi skatījos, kā Vla- dičinskis un Blagosvetlovs sita asmeni pret asmeni, un trīcēju, iedomādamies, ka Vladičinskis izdurs Blagosvet- lovam aci.

Ivans Vasiļjevičs tikmēr stāstīja par to, kā Komarov- skis-Bionkūrs cīnījies zobeniem ar Maskavas pilsētas gal­vas dēlu.

Bet galvenais nebija šis nolādētais pilsētas galvas dēls, bet tas, ka Ivans Vasiļjevičs man aizvien uzstājīgāk ieteica divkaujas ainu ar zobeniem ierakstīt savā lugā.

Es pret to izturējos kā pret ļaunu joku, un kā gan man bija ap dūšu, kad viltīgais un nodevīgais Strižs sacīja, ka lūdzot, lai pēc nedēļas divkaujas aina būtu «uzmesta». Es sāku strīdēties pretī, bet Strižs stingri turējās pie sava. Līdz pilnīgam ārprātam mani noveda ieraksts viņa reži­sora grāmatiņā: «Seit būs divkauja.»

Arī ar Strižu attiecības sabojājās.

Skumjās un sašutumā es naktīs grozījos no viena sāna uz otru. Jutos aizvainots.

— Droši vien Ostrovskim divkaujas neierakstītu, — es rūcu, — neļautu Ludmilai Silvestrovnai klaigāt par lādēm!

Un dramaturgu grauza sīkas skaudības jūtas pret Os- trovski. Bet tas viss, tā sakot, attiecās uz atsevišķu gadī­jumu, uz manu lugu. Taču bija kaut kas svarīgāks. Izkāmēdams aiz mīlestības pret Neatkarīgo Teātri, pielipis tagad pie tā kā muša pie mušpapīra, es pa vakariem gāju uz izrādēm. Un tad beidzot manas aizdomas pārvērtās par ciešu pārliecību. Es sāku spriest vienkārši: ja Ivana Vasiļjeviča teorija ir pareiza un ar tās palīdzību aktieris var iegūt pārtapšanas spēju, tad, dabiski, ikvienā izrādē katram aktierim jārada skatītājā pilnīga ilūzija. Un jā­spēlē tā, lai skatītājs aizmirstu, ka viņa priekšā ir ska­tuve …

1936—1937

3 Ar prieku! [Franc.)

1 Viņš spēlē! (Franc.)

[1] 2ēl! (franc.)

u atvedīšu ([rauc.).