Teātra romāns

PRIEKŠVĀRDS

Brīdinu lasītāju, ka man nav nekāda sakara ar šo pie­zīmju sacerēšanu — tās nokļuva manās rokās visai sa­vādos un bēdīgos apstākļos.

Tieši tajā dienā, kad Sergejs Leontjevičs Maksudovs 'izdarīja pašnāvību — tas notika Kijevā pagājušā gada pavasarī —, saņēmu pašnāvnieka laikus izsūtītu, ļoti biezu bandroli un vēstuli.

Bandrolē atradās šīs piezīmes, bet vēstulei'bija dīvains saturs:

Sergejs Leontjevičs darīja zināmu, ka, aiziedams no dzīves, viņš dāvinot man savas piezīmes, lai es, viņa vie­nīgais draugs, tās izlabotu, parakstītu ar savu vārdu un laistu klajā.

Neparasta, tomēr pirmsnāves vēlēšanās!

Veselu gadu vācu ziņas par Sergeja Leontjeviča radiem un tuviniekiem. Veltīgi! Pirmsnāves vēstulē viņš nebija melojis — viņam šajā pasaulē neviena nebija."

Un es dāvanu pieņemu.

Otrkārt: paziņoju lasītājam, ka pašnāvniekam nekad mūžā nav bijis nekāda sakara ne ar dramaturģiju, ne ar teātriem, viņš bija un palika neievērojams laikraksta «Kuģniecības vēstnesis» līdzstrādnieks, kurš vienu vienīgu reizi uzstājies beletrista lomā, bet arī tad neveiksmīgi — Sergeja Leontjeviča romāns netika izdots.

Tādā kārtā Maksudova piezīmes ir viņa fantāzijas, diemžēl slimīgas fantāzijas auglis. Sergejs Leontjevičs sirga ar slimību, kam ir visai nepatīkams nosaukums — melanholija.

Labi pazīdams Maskavas teātru dzīvi, esmu ar mieru galvot, ka ne tādu teātru, ne tādu cilvēku, kādi attēloti nelaiķa sacerējumā, nekur nav un nav bijis.

Un, beidzot, treškārt un pēdīgi: mans darbs pie piezī­mēm aprobežojās ar to, ka devu tām nosaukumu, pēc tam nosvītroju epigrāfu, kas man šķita pretenciozs, nevaja­dzīgs un nepatīkams.

Epigrāfs bija šāds:

«Jebšu ikvienam pēc viņa darbiem .,.»

Un bez tam izliku pieturas zīmes tur, kur to trūka. Sergeja Leontjeviča stilu nelaboju, kaut gan tas neap­šaubāmi ir paviršs. Starp citu, ko gan var prasīt no cil­vēka, kurš divas dienas pēc tam, kad bija pielicis punktu savām piezīmēm, metās uz galvas lejā no Ķēžu tilta, Tātad,,,