Teātra romāns

9. nodaļa SAKĀS

Pacēlis galvu, redzēju virs sevis matētu bumbu, pilnu ar gaismu, sānos stikla skapī milzīgu sudraba vainagu ar lentēm un uzrakstu «Mīļajam Neatkarīgajam Teātrim no Maskavas zvērinātajiem.,.» (viens vārds bija ieliecies), bet savā priekšā —* smaidošas aktieru sejas, kas bieži mainīja izteiksmi.

No tālienes atplūda klusums un retumis tāda ka saska­nīga, skumja dziedāšana, pēc tam tāds troksnis kā pirtī. Tur, kamēr es lasīju savu lugu, notika izrāde..

Visu laiku slaucīju pieri ar kabatlakatiņu un redzēju savā priekšā druknu, plecīgu cilvēku, gludi noskūtu, ar bieziem matiem uz galvas. Viņš stāvēja durvīs un neno­laida no manis acis, it kā kaut ko apsvērdams.

Viņš ir vienīgais, kurš iespiedās atmiņā, viss pārējais lēkāja, mirgoja un mainījās; bez tam nemainīgs bija arī vainags. To atceros visspilgtāk. Tāda bija lasīšana, tomēr nevis uz Mācību skatuves, bet uz Galvenās.

Naktī aiziedams, pagriezos atpakaļ, paskatījos, kur esmu bijis. Teātris, kas atradās pilsētas centrā līdzās gastro- nomijas veikalam un iepretim «Bandāžām un korsetēm», bija bruņurupucim līdzīga, pavisam neievērojama ēka ar matētiem kubveida lukturiem.

Nākamajā dienā rudens mijkrēslī man šī ēka atklājās no iekšpuses. Atceros, ka soļoju pa mīkstu vadmalas pa­klāju, apkārt kaut kam, kas, kā man liekas, bija skatītāju zāles iekšējā siena, un garām man slāja ļoti daudz ļaužu. Sākās sezona.

Un es klusām soļoju pa paklāju un nonācu kabinetā, kas bija ārkārtīgi mājīgi iekārtots, un tur sastapu patīkamu pusmūža cilvēku ar skūtu seju un jautrām acīm. Tas bija repertuāra daļas vadītājs Antons Antonovičs Kņaževičs.

Virs Kņaževiča rakstāmgalda karājās spilgta, priecīga glezna… atceros, uz tās bija aizkars ar sarkanām bārk­stīm, bet aiz aizkara gaiši zaļš, jautrs dārzs…

— A, biedrs Maksudovs, — Kņaževičs laipni iesaucās, pieliekdams galvu sāņus, —• bet mēs jūs jau gaidīt gai­dām! Laipni lūdzu, sēdieties, sēdieties!

Un es apsēdos ļoti ērtā ādas krēslā.

— Dzirdēju, dzirdēju, dzirdēju jūsu lugu, — Kņaževičs smaidīdams runāja un nez kāpēc izpleta rokas, — lieliska luga! Tiesa, tādas lugas mēs nekad neesam uzveduši, nu, bet šo pēkšņi ņemsim un uzvēdīsim, ņemsim un uzvē­dīsim …

Jo vairāk Kņaževičs runāja, jo jautrākas kļuva viņa acis.

— …un jūs kļūsiet šausmīgi bagāts, — Kņaževičs turpināja, — brauksiet ar karietēm! Jā-ā, ar karietēm!

«Tomēr,» es nodomāju, «viņš ir sarežģīts cilvēks, šis Kņaževičs … ļoti sarežģīts …»

Un, jo vairāk priecājās Kņaževičs, jo es, pats sev par brīnumu, kļuvu aizvien saspringtāks.

Vēl drusciņ ar mani parunājis, Kņaževičs pazvanīja.

— Mēs jūs tagad sūtīsim pie Gavriila Stepanoviča, tā sakot, nodosim viņam tieši rokās, tieši rokās. Mūsu Gav- riils Stepanovičs ir visbrīnišķīgākais cilvēks.,. Mušai pāri nenodarīs! Mušai!

Bet uz zvanu ienākušais cilvēks ar zaļām zīmotnēm iz­teicās tā:

— Gavriils Stepanovičs teātrī vēl nav ieradies.

— Ja nav, tad nav, — Kņaževičs atsaucās tikpat līksmi kā iepriekš,'—nepaies ne pusstunda, un būs klāt! Bet jūs pa to laiku pastaigājiet pa teātri, paskatieties, papriecā­jieties, padzeriet bufetē tēju un sviestmaizītes, sviestmai­zītes netaupiet, neapbēdiniet mūsu bufetnieku Jermolaju Ivanoviču!

Un es devos staigāt pa teātri. Soļošana pa vadmalu sa­gādāja man fizisku baudu, un vēl mani iepriecināja visur valdošā noslēpumainā pustumsa un klusums.

Pustumsā man gadījās vēl viena iepazīšanās. Pie manis pienāca vājš, garš cilvēks apmēram manos gados un stā­dījās priekšā:

— Pjotrs Bombardovs.

Bombardovs bija Neatkarīgā Teātra aktieris, sacīja, ka esot noklausījies manu lugu un ka, pēc viņa domām, tā esot laba luga. Nez kāpēc iedraudzējos ar Bombardovu no pirmā brīža. Viņš atstāja uz mani ļoti gudra, vērīga cilvēka iespaidu.

— Vai nevēlaties apskatīt mūsu portretu galeriju foajē? — Bombardovs pieklājīgi jautāja.

Pateicos par priekšlikumu, un mēs iegājām milzīgā foajē, kas tāpat bija izklāts ar pelēku vadmalu. Foajē aiļu starpas vairākās rindās bija nokārtas ar portretiem un pa­lielinātām fotogrāfijām apzeltītos, ovālos rāmjos.

No pirmā ietvara uz mums lūkojās ar eļļu gleznota sie­viete ap gadiem trīsdesmit, dekoltēta, jūsmīgām acīm un uzbužinātiem, taisni apgrieztiem matiem uz pieres.

— "Sāra Bernāra, — Bombardovs paskaidroja.

Līdzās slavenajai aktrisei ietvarā atradās ūsaina cilvēka

fotoattēls.

— Andrejs Pahomovičs Sevastjanovs, teātra apgaismo­šanas meistars, — Bombardovs pieklājīgi paskaidroja.

Sevastjanova kaimiņu es pazinu pats — tas bija Moljērs.

Aiz Moljēra atradās dāma: galvā maza, iešķībi uzlikta bļodveida cepurīte, ap pleciem lakats, uz krūtīm sasprausts ar bultu, un rozā mežģīņu nēzdodziņš, ko dāma turēja, atšiepusi mazo pirkstiņu.

— Ludmila Silvestrovna Prjahina, mūsu teātra ak­trise,.— Bombardovs pavēstīja, pie kam viņam acīs pa­zibēja tāda kā uguntiņa. Bet, pašķielējis uz mani, Bom­bardovs neko nepiebilda.

— Piedodiet — bet kas tas tāds? — es brīnījos, skatī­damies uz cilvēku ar bargu seju un lauru lapām cirtai­najos matos. Cilvēks bija togā un turēja rokā liru piecām stīgām.

— Imperators Nērons, — Bombardovs sacīja, un atkal viņa acis iedegās un apdzisa.

— Bet kāpēc?!!

— Pēc Ivana Vasiļjeviča pavēles, — Bombardovs sa­cīja stingu seju. — Nērons bija dziedonis un aktieris.

— Tā, tā, tā.

Aiz Nērona atradās Gribojedovs, aiz Gribojedova — Šekspīrs atlocītā, cietinātā apkaklē, aiz viņa — kāds ne­zināmais, kurš, kā izrādījās, bija Pļisovs un četrdesmit gadu darbināja teātrī grozāmo skatuvi.

Tālāk nāca Zivokīni, Goldoni, Bomaršē, Stasovs, Ščep- kins. Bet pēc tam no ietvara man pretī vērās pārgalvīgi uz vienas auss uzmaukta ulānu ķivere, zem tās kundziska seja, iepomadētas ūsas, kavalērijas ģenerāļa epoletes, sar­kans atloks, patronu soma. .

— Nelaiķis ģenerālmajors Klaudijs Aleksandrovičs Ko- marovskis-Ešapārs de Bionkūrs, viņa augstības leibgvar- des ulānu pulka komandieris. — Un, pamanījis manu ziņ­kāri, Bombardovs tūlīt pastāstīja:

— Viņa dzīves stāsts ir ārkārtīgi neparasts. Reiz viņš uz divām dienām atbraucis no Pītera uz Maskavu, paēdis pie Testova pusdienas un vakarā nokļuvis mūsu teātrī. Nu, protams, apsēdies pirmajā rindā, skatījies… Neatceros, kādu lugu spēlējuši, bet aculiecinieki stāsta, ka tajā ainā, kur attēlots mežs, ar ģenerāli kaut kas noticis. Mežs, saulriets, putni pirms došanās pie miera dzied, aiz ska­tuves zvanu skaņas tālā ciematā … Skatās — ģenerālis sēd un ar batista lakatiņu slauka acis.

Pēc izrādes viņš iegājis Aristarha Platonoviča kabinetā. Biļešu kontrolieris pēc tam stāstīja, ka, kabinetā ieiedams, ģenerālis dobji un izmisīgi sacījis: «Pamāciet — ko darīt?»

Tad viņi ar Aristarh'u Platonoviču ieslēgušies…

— Piedodiet — kas ir Aristarhs Platonovičs? — es jau­tāju.

Bombardovs paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet tūdaļ izbrīnu pārvarēja un paskaidroja:

— Mūsu teātra priekšgalā ir divi direktori — Ivans Vasiļjevičs un Aristarhs Platonovičs. Piedodiet — vai jūs neesat maskavietis?

— Nē, es — neesmu … Turpiniet, lūdzu.

— … ieslēgušies, un, ko runājuši, nav zināms, bet ir zināms, ka jau naktī ģenerālis aizsūtījis uz Pēterburgu telegrammu ar šādu saturu: «Pēterburgā. Viņa augstībai. Sajutu aicinājumu kļūt par aktieri Jūsu augstības Neatka­rīgajā Teātrī, padevīgi lūdzu atvaļināt no dienesta. Ko- marovskis-Bionkūrs,»

Es ievaidējos un jautāju; —

— Un kas notika?

— Iznāca tāda putra, ka prieks, — Bombardovs atbil­dēja. — Aleksandram Trešajam telegramma piegādāta divos naktī. Speciāli uzmodināts. Viņš vienā veļā, bārda, krustiņš .,. saka: «Dodiet šurp! Kas ir ar manu Ešapāru?» Izlasījis un divas minūtes nav varējis neko parunāt, tikai piesarcis un sēcis, pēc tam sacījis: «Pasniedziet zīmuli!» — un tūlīt uzšņāpis uz telegrammas rezolūciju: «Lai Pēter­burgā no viņa nav ne smakas! Aleksandrs.» Un licies gulēt.

Bet ģenerālis otrā dienā vizītsvārkos un biksēs ieradies tieši uz mēģinājumu.

Rezolūciju pārklājuši ar laku, bet pēc revolūcijas tele« gramma atdota teātrim. Jūs varat to apskatīt mūsu re­tumu muzejā.

— Kādas lomas viņš tēloja? — es jautāju.

— Valdniekus, karavadoņus un kambarsulaiņus bagātos namos, — Bombardovs atbildēja, — mums, zināt, viss vairāk Ostrovska garā, visādi tirgotāji… Bet pēc tam ilgi gāja «Tumsības vara»… Nu, protams, manieres mums, paši saprotat… Bet viņš zināja visu līdz pēdējam sīkumam — kā padot dāmai lakatiņu, kā ieliet vīnu, fran­ciski runāja ideāli, labāk par frančiem … Un viņam bija vēl viena kaislība — šausmīgi mīlēja aiz skatuves atda­rināt putnus. Kad gāja lugas, kur darbība notfka pava­sarī laukos, viņš vienmēr sēdēja kulisēs uz virvju kāpnēm un svilpoja kā lakstīgala. Lūk, kāds jocīgs atgadījums.

— Nē! Es jums nepiekritu! — iekarsis iesaucos. — Pie jums teātrī ir tik jauki, ka ģenerāļa vietā es rīkotos gluži tāpat…

— Karatigins, Taljoni, — Bombardovs skaitīja, vez­dams mani no portreta pie portreta, — Katrīna Otrā, Ka- rūzo, Feofans Prokopovičs, Igors Severjaņins, Batistins, Eiripīds, dāmu šūšanas ceha vadītāja Bobiļeva.

Te pēkšņi neskanīgiem teciņiem foajē ietipināja viens no tiem, kuriem bija zaļās zīmotnes, un čukstus paziņoja, ka Gavriils Stepanovičs ieradies teātrī. Bombardovs pār­trauca stāstījumu pusvārdā, cieši paspieda man roku, pie tam klusām pateica mīklainus vārdus:

— Esiet nelokāms… — un izplēnēja kaut kur pus­tumsā.

Bet es sekoju cilvēkam, kurš aidinieka gaitā gāja man pa priekšu, paretam pamādams man ar pirkstu un sāpīgi pasmaidīdams.

Platajā gaitenī, pa kuru mēs gājām, pēc katriem desmit soļiem uz sienām bija redzami spoži elektriski uzraksti: «Klusumu! Blakus mēģinājums!».

Iera'udzījis, ka mani ved, cilvēks ar zelta pensneju un arī ar zaļām zīmotnēm, kurš sēdēja krēslā šā lokveida gaiteņa galā, pielēca kājās, čukstus izgrūda: — Esiet svei­cināti! — un atvēra smagu aizkaru ar zeltā izšūtu teātra emblēmu «NT».

Pēkšņi atrados teltī. Griestus aizklāja zaļš zīds, stiep­damies uz visām pusēm no centra, kur dega kristāla lustra. Seit bija novietotas mīkstas zīda mēbeles. Vēl viens aizkars, bet aiz tā matstikla durvis. Mans jaunais pava­donis pensnejā tām netuvojās, bet ar žestu parādīja, lai pieklaudzinu, un tūdaļ pazuda.

Klusām pieklaudzināju, satvēru rokturi, kam bija ap­sudrabotas ērgļa galvas forma, iesēcās pneimatiskā at­spere, un durvis mani ielaida. Atdūros ar seju pret aizkaru, sapinos, atbīdīju to …

Manis nebūs, manis ļoti drīz nebūs! Esmu tā izlēmis, tomēr tas ir diezgan drausmīgi… Bet mirdams atcerēšos kabinetu, kurā mani pieņēma teātra saimniecības daļas pārzinis Gavriils Stepanovičs.

Līdzko iegāju, milzīgs pulkstenis kreisajā stūrī maigi nozvanīja un nospēlēja menuetu.

Man dūrās acīs dažādās gaismas. Zaļā gaisma, kas nāca no rakstāmgalda, proti, pareizāk sakot, ne no galda, bet no sekretāra, proti, ne no sekretāra, bet no kādas ļoti sarežģītas ietaises ar desmitiem atvilktņu, ar vertikāliem nodalījumiem vēstulēm, ar otru lampu uz lokāmas sudraba kājas, ar elektrisko šķiltavu cigāriem.

Velnišķīga sarkana gaisma gailēja zem palisandra koka galda, uz kura stāvēja trīs tālruņi. Niecīga balta gais­miņa spīdēja no maza galdiņa ar plakanu ārzemju rak­stāmmašīnu, ar ceturto tālruni un kaudzīti zelta grie­zuma papīru, uz kuriem bija «NT» ģerbonis. Vēl bija gaisma, kas lija no griestiem.

Kabineta grīda bija izklāta ar vadmalu, taču ne ar zal­dātu, bet ar biljarda vadmalu, un uz tās atradās tumši sarkans, veršoku biezs paklājs. Milzīgs dīvāns ar spil­veniem un tam līdzās turku ūdenspīpe. Arā, Maskavas centrā, bija diena, bet neviens stars, neviena skaņa kabi­netā neiekļuva no ārpuses caur logu, cieši aizsegtu ar trīskāršu aizkaru. Seit bija mūžīga, gudra nakts, šeit oda pēc ādas, cigāriem, smaržām. Sasilušais gaiss glāstīja seju un rokas.

Pie sienas, apvilktas ar rakstainu zeltītu safjānu, ka­rājās liels fotoattēls, kurā bija redzams cilvēks ar māksli­nieciski kupliem matiem, piemiegtām acīm, uzskrullētām ūsām un lorneti rokā. Sapratu, ka tas ir vai nu Ivans Va- siļjevičs, vai Aristarhs Platonovičs, bet, tieši kurš no abiem, nezināju.

Strauji pagriezies uz taburetes skrūves, pie manis vēr­sās neliela auguma cilvēks ar melnu franču bārdiņu, ar bultveida ūsām, kas slējās uz augšu.

— Maksudovs, — es sacīju.

— Piedodiet, — jaunais paziņa atsaucās augstā tenorā un norādīja, ka tūlīt, sak, tikai jāizlasa papīrs un…

…viņš izlasīja papīru, pameta sāņus pensneju melnā saitītē, izberzēja nogurušās acis un, pilnīgi pagriezis sekretāram muguru, skatījās uz mani, neko nesacīdams. Viņš raudzījās man acīs tieši un atklāti, uzmanīgi mani pētīdams, kā pēta jaunu, nupat kā iegādātu mehānismu. Viņš neslēpa, ka pēta mani, viņš pat piemiedza acis. No­vērsu skatienu — nelīdzēja, sāku uz dīvāna grozīties… Beidzot nodomāju: «Aha …» — un pats, tiesa, saņēmis kopā visu savu gribasspēku, par atbildi ieskatījos šim cil­vēkam acīs. Pie tam nez kāpēc jutu pret Kņaževiču ne­skaidru īgnumu.

«Kas par dīvainību,» domāju, «vai viņš ir akls, šis Kņaževičs… mušas… mušas… nezinu… nezinu… Tēraudpelēkas, dziļi iegrimušas, mazas actiņas… tajās dzelžaina griba, velnišķīga drosme, nelokāma apņēmība … franču bārdiņa… kālab tāds mušai pāri nenodarīs?… Viņš ir ārkārtīgi līdzīgs Dimā musketieru vadonim… Kā to sauca … Aizmirsies, velns parāvis!»

Turpināt klusēšanu kļuva nepanesami, un to pārtrauca Gavriils Stepanovičs. Viņš nez kāpēc rotaļīgi pasmaidija un pēkšņi paspieda man ceļgalu.

— Nu ko, laikam nāksies parakstīt līgumiņu? — viņš ierunājās.

Pagrieziens uz taburetes, pagrieziens atpakaļ, un Gav- riila Stepanoviča rokās "atradās līgums.

— Tikai nezinu gan, kā to lai paraksta, nesaskaņojot ar Ivanu Vasiļjeviču, — to sacīdams, Gavriils Stepanovičs neviļus uzmeta īsu skatienu portretam.

«Aha! Nu, paldies dievam … tagad zinu,» es nodomāju, «tas ir Ivans Vasiļjevičs.»

«— Ka neiznāk nepatikšanas, — Gavriils Stepanovičs turpināja. — Nu, lai iet — jūsu dēļi — viņš draudzīgi pasmaidīja.

Pēkšņi bez klauvējiena atvērās durvis, pašķīrās aizkars un ienāca dāma ar valdonīgu dienvidnieciska tipa seju, paskatījās uz mani. Es viņai paklanījos, sacīdams: — Maksudovs …

Dāma man paspieda roku stingri kā vīrietis un atbil­dēja:

— Augusta Menažraki, — atsēdās uz taburetes, izņēma no zaļā džempera kabatiņas zelta iemuti, aizpīpēja un sāka klusām klaudzināt uz mašīnas.

Izlasījis līgumu, atklāti runājot, neko nesapratu un ne­centos saprast.

Man gribējās sacīt: «Uzvediet manu lugu, man taču nekā, nekā nevajag, vienīgi tiesības nākt šurp katru dienu, divas stundas gulēt uz šā dīvāna, ieelpot tabakas medaino aromātu, klausīties pulksteņa zvanos un sapņot!»

Par laimi, es to nepateicu.

Atceros, ka līgumā bieži tika minēti vārdi «ja» un «tā­pēc ka» un katrs punkts sākās ar vārdiem «Autoram nav tiesību …».

Autoram nav tiesību atdot savu lugu citam Maskavas teātrim.

Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienam Ļeņin- gradas teātrim.

Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienai KFPSR pilsētai.

Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienai UPSR pilsētai.

Autoram nav tiesību savu lugu publicēt.

Autoram nav tiesību prasīt no teātra kaut ko, bet, ko, esmu aizmirsis (21. punkts).

Autoram nav tiesību protestēt pret kaut ko, bet, pret ko, arī neatceros.

Starp citu, viens punkts izjauca šā dokumenta vienvei­dību — tas bija 57. punkts. Tas sākās ar vārdiem: «Autors apņemas». Saskartā ar šo punktu autors apņemas «bez ierunām un nekavējoties izdarīt savā lugā labojumus, iz­maiņas, papildinājumus vai saīsinājumus, ja direkcija vai kāda komisija vai iestāde, vai organizācija, vai kooperā­cija, vai atsevišķas personas, kurām ir nepieciešamās pilnvaras, tādu prasa, — nesaņemot par to nekādu atlī­dzību, atskaitot to, kura norādīta 15. punktā».

Pievērsis savu uzmanību šim punktam, redzēju, ka tajā pēc vārdiem «atlīdzība» seko tukša vieta.

Jautājoši pasvītroju šo vietu ar nagu.

— Un kādu atlīdzību jūs uzskatītu par sev pieņe­mamu? — Gavriils Stepanovičs vaicāja, no manis acu ne­novērsdams.

— Antons Antonovičs Kņaževičs, — es atbildēju, — sa­cīja, ka man došot divi tūkstoši rubļu …

Mans sarunu biedrs godbijīgi nolieca galvu.

— Tā, — viņš noteica, brītiņu klusēja un piemetināja: — Eh, nauda, naudiņa! Cik tās dēļ pasaulē daudz ļau­numa! Mēs visi domājam tikai par naudu, bet vai par dvē­seli kāds padomā?

Es savas darba dzīves laikā biju tādā mērā no šādām sentencēm atradis, ka, jāatzīstas, apjuku… nodomāju: «Kas zina, varbūt Kņaževičam taisnība … Vienkārši esmu nocietinājies un kļuvis aizdomīgs …» Lai ievērotu pieklā­jību, nopūtos, un sarunu biedrs atbildēja man, savukārt nopūzdamies, pēc tam rotaļīgi pamirkšķināja man ar aci, kas pilnīgi nesaskanēja ar nopūtu, un intīmi pačukstēja:

— Četrsimt-rublišu. Ko? Tikai priekš jums. Nu?

Jāatzīstas, biju sarūgtināts. Lieta tāda, ka man patie­šām nebija ne kapeikas naudas un es ļoti biju cerējis uz šiem diviem tūkstošiem.

— Bet varbūt var tūkstoš astoņsimt? — es jautāju. "— Kņaževičs sacīja .,,

— Viņš meklē popularitāti, — Gavriils Stepanovičs rūgti atsaucās.

Pēkšņi pie durvīm pieklaudzināja, un cilvēks ar zaļām zīmotnēm ienesa paplāti, apklātu ar baltu salveti. Uz paplātes atradās sudraba kafijas kanniņa, piena krūzīte, divas porcelāna tasītes, no ārpuses apelsīnu krāsā un iekš­pusē apzeltītas, divas sviestmaizes ar kaviāru, divas — ar oranžu, caurspīdīgu lasi, divas ar sieru, divas ar auksto rostbifu.

— Vai aiznesāt paketi Ivanam Vasiļjevičam? — jautāja Augusta Menažraki ienācējam.

Tas pārvērtās sejā un sašķieba paplāti.

— Es, Augusta Avdejevna, steidzos uz bufeti, bet ar paketi aizskrēja Ignutovs, — viņš ierunājās.

— Es neliku Ignutovam, bet jums, — Menažraki sa­cīja, — tas nav Ignutova darbs — nest paketes Ivanam Vasiļjevičam. Ignutovs ir stulbs, kaut ko saputros, pateiks ko lieku… Vai tad jūs gribat, lai Ivanarn Vasijjevičam paaugstinātos temperatūra?

— Grib nobeigt, — Gavriils Stepanovičs vēsi sacīja.

Cilvēks ar paplāti klusu iekunkstējās un nosvieda ka­rotīti.

— Kur Pakins bija tikmēr, kamēr jus kavējāties bu­fetē? — Augusta Avdejevna jautāja.

— Pakins skrēja pēc mašīnas, — jautātais paskaidroja,

— bet es drāzos uz bufeti, sacīju Ignutovam — «skrien pie Ivana Vasiļjeviča».

— Bet Bobkovs?

— Bobkovs skrēja pēc biļetēm.

— Nolieciet šeit! — Augusta Avdejevna pavēlēja, pie­spieda podziņu, un no sienas izlēca galda dēlis.

Cilvēks ar zīmotnēm atplauka, pameta paplāti, ar mu­gurpusi atbīdīja aizkaru, ar kāju atvēra durvis un izsprau­cās pa tām.

— Par dvēseli, par dvēseli padomājiet, Kļukvin! — Gav­riils Stepanovičs nokliedza viņam pakaļ un, pagriezies pret mani, intīmi sacīja:

— Četrsimt divdesmit pieci. Ko?

Augusta Avdejevna ēda sviestmaizi un klusām sita ar vienu pirkstu.

— Bet varbūt tūkstoš trīs simti? Man patiešām neērti, bet man pašlaik nav naudas, un vēl jāmaksā drēbnie­kam …

— Vai šo uzvalku šuva viņš? — Gavriils Stepanovičs jautāja, norādīdams uz manām biksēm.

— Jā.

— Un slikti pašuvis, blēdis, — Gavriils Stepanovičs piezīmēja, — sūtiet viņu pie velna!

— Bet redziet…

— Mums, — Gavriils Stepanovičs ar piepūli sacīja,

— nav bijis tāda precedenta, ka mēs maksātu autoram naudu pie līguma slēgšanas, bet jūsu dēļ… četrsimt div­desmit pieci!

— Tūkstoš divi simti, — es atsaucos mundrāk, — bez tā es cauri netieku … sarežģīti apstākļi…

— Bet vai jūs neesat mēģinājis spēlēt hipodromā? — Gavriils Stepanovičs iejūtīgi apvaicājās.

Nē, — ar nožēlu atbildēju.

Mums viens aktieris ari bija nonācis grūtībās, aiz­brauca uz hipodromu un, iedomājieties, vinnēja pusotra tūkstoša. Bet no mums jums jau nav jēgas ņemt. Saku

kā draugam: paņemsiet par daudz — pazudināsiet sevi! Eh, nauda! Nu, kālab tā vajadzīga? Lūk, man tās nav — un ap sirdi tik viegli, tik mierīgi… — Un Gavriils Ste- panovičs izgrieza uz āru kabatu, kurā patiešām naudas nebija, bet bija pie važiņas piekārts atslēgu saišķis.

— Tūkstoti, — es sacīju.

— Eh, kaut tu izčibētu! — Gavriils Stepanovičs pār­galvīgi iesaucās. — Lai mani pēc tam kaut vai pakar, bet došu jums pieci simti rubļu. Parakstiet!

Parakstīju līgumu, pie kam Gavriils Stepanovičs man. paskaidroja, ka nauda, kas man tikšot izsniegta, esot avanss, ko man jāapņemoties segt no pirmajām izrādēm. Norunājām, ka šodien saņemšu septiņdesmit piecus rub­ļus, pēc divām dienām — simt rubļu, pēc tam sestdien — vēl simt, bet pārējo — četrpadsmitajā.

Ak dievs! Cik prozaiska, cik vienmuļīga man, iznākot no kabineta, likās iela! Smīlāja, vārtos bija iesprūdis ve­zums ar malku, un važonis kliedza uz zirgu briesmīgā, balsī; laika apstākļu dēļ pilsoņi gāja neapmierinātām se­jām. Nesos uz māju, cenzdamies neredzēt skumjās prozas ainu. Dārgais līgums glabājās man pie sirds.

Pārnācis mājās, atradu priekšā savu paziņu (skat. no­tikumu ar revolveri).

Slapjām rokām izvilku no azotes līgumu, iesaucos:

— Lasiet!

Mans draugs līgumu izlasīja un, man par lielu izbrīnu, kļuva uz mani dusmīgs.

— Kas tas par kleķerējumu? Ko jūs, tukšpauri, esat parakstījis? — viņš man jautāja.

— Jūs teātra lietās neko nesaprotat, tāpēc tā nerunā­jiet! — arī es noskaitos.

— Ko tas nozīmē — «apņemas, apņemas», bet vai viņi kaut ko apņemas? — mans draugs rūca.

Sāku viņam dedzīgi klāstīt, kas ir gleznu galerija, cik sirsnīgs cilvēks ir Gavriils Stepanovičs, pieminēju Sāru Bernāru un ģenerāli Komarovski. Man gribējās attēlot, kā pulkstenis atskaņo menuetu, kā garo kafija, cik klusu, cik noslēpumaini skan soļi uz vadmalas, bet pulksteņa sitieni dunēja man galvā, es pats redzēju gan zelta iemuti, gan velnišķīgo uguni elektriskajā krāsnī, gan imperatoru Nē- ronu, bet neko no tā nespēju attēlot.

— Vai tad līgumus viņiem sastāda Nērons? — mans draugs nikni ņirdza.

— Ejiet jūs pupās! — es iesaucos un izrāvu viņam līgumu.

Nolēmām pabrokastot, aizsūtījām Dusjas brāli uz vei­kalu.

Smidzināja rudenīgs lietutiņš. Kas par šķiņķi, kas par sviestu! īsti laimes brīži.

Maskavas klimats pazīstams ar savām kaprīzēm. Pēc divām dienām iestājās lielisks laiks, silts kā vasarā. Un es steidzos uz Neatkarīgo. Ar saldu tīksmi, nojauzdams simt rubļu saņemšanu, tuvojos Teātrim un ieraudzīju uz vidus durvīm necilu afišu.

Es lasīju:

«Nākamās sezonas repertuāra plāns: Eshils — «Agamemnons», Sofokls — «Filoktets», Lope de Vega — «Fenīzes tīkli», Šekspīrs — «Karalis Līrs», šillers — «Orleānas jaunava», Ostrovskis — «Ne no šīs pasaules», Maksudovs — «Melnais sniegs».»

Muti ieplētis, stāvēju uz ietves — brīnums, kā man šinī brīdī neizvilka kabatas portfeli. Mani grūstīja, sacīja kaut ko nepatīkamu, bet es joprojām stāvēju, aplūkodams afišu. Pēc tam pagāju malā, cerēdams ieraudzīt, kādu iespaidu afiša atstāj uz garām ejošajiem pilsoņiem.

Izrādījās, ka neatstāj nekādu. Ja neskaita trīs četrus, kuri uz "afišu paskatījās, var teikt, ka neviens to nelasīja.

Bet nepagāja pat piecas minūtes, kad es par savu gai­dīšanu tiku simtkārt atalgots. Straumē, kas plūda uz te­ātri, skaidri atšķīru Jegota Agapjonova masīvo galvu. Viņš gāja uz teātri ar veselu svītu, kurā pazibēja Ļiko- spastovs pīpi zobos un kāds svešinieks ar tuklu, patīkamu seju. Pēdējais nāca kafrs neparasti dzeltenā vasaras mē­telī un nez kāpēc bez cepures. Ierāvos dziļāk nišā, kur stāvēja neuzkrītoša statuja, un vēroju.

Kompānija aizgāja līdz afišai un apstājās. Nezinu, kā lai apraksta to, kas notika ar Ļikospastovu. Viņš pirmais palika stāvam un sāka lasīt. Viņa sejā vēl rotājās smaids, viņa lūpas vēl izrunāja kādas anekdotes vārdus. Rau, viņš bija nonācis līdz «Fenīzes tīkliem». Pēkšņi Ļikospastovs nobālēja un vienā mirklī it kā novecoja. Viņa seja pauda neviltotas šausmas.

Agapjonovs izlasīja, noteica: — Iim,,,

Resnais svešinieks sāka mirkšķināt acis… «Viņš mē­ģina atcerēties, kur dzirdējis manu uzvārdu,",.»

Kafrs angliski apjautājās, ko viņa ceļabiedri ieraudzī­juši.,, Agapjonovs sacīja: — Afiša, afiša, — un sāka zīmēt gaisā četrstūri. Kafrs, neko nesaprazdams, grozīja galvu.

Publika nāca aumaļām,, te aizsegdama, te atklādama kompānijas galvas. Vārdi te atlidoja līdz manim, te pa­gaisa ielas troksnī.

Ļikospastovs_ pagriezās pret Agapjonovu un sacīja:

— Nē, vai jūs redzējāt, Jegor Iļjič? Ko tas nozīmē? — Viņš skumīgi atskatījās. — Viņi taču prātā jukuši!,..

Vējš aiznesa frāzes nobeigumu.

Bija dzirdami gan Agapjonova basa, gan Ļikospastova tenora fragmenti.

— … Jā, no kurienes viņš uzradās? … Bet es taču viņu atklāju.,. Tas pats. Tā… tā..! tā… Baigs tips.,,

Iznācu no nišas un devos tieši pie lasītājiem.

Pirmais mani ieraudzīja Ļikospastovs, un mani pār­steidza tā pārvērtība, kas notika viņa acīs. Tās bija Ļi­kospastova acis, bet tajās parādījās kaut kas jauns, atsve­šināts, starp mums nogūla tāds kā bezdibenis…

— Nu, brālīt, — Ļikospastovs iesaucās, — nu, brālīt! Pateicos, negaidīju! Eshils, Sofokls un tu! Kā tu dabūji to cauri, nesaprotu, bet tas ir ģeniāli! Nu, tagad tu, protams, draugus vairs nepazīsi! Kur nu mums ar Šekspīriem drau­dzēties!

— Bet tu labāk neāksties! — es bikli sacīju.

— Redzi nu, ne vārda vairs nedrīkst pateikti Esi gan tu, goda vārds! Nē, es uz tevi ļaunu prātu neturu. Nāc, sabučosimies, vecais! — Un es jutu asiem bārdas rugājiem nosētā Ļikospastova vaiga pieskārienu.

— Iepazīstieties! — Un es iepazinos ar resni, kurš ne­nolaida no manis skatienu. Viņš sacīja: — Krups.

Iepazinos arī ar kafru, kurš pateica ļoti garu frāzi lau­zītā angļu valodā. Tā kā es šo frāzi nesapratu, tad kafram neko arī neatbildēju.

— Protams, spēlēs uz Mācību skatuves? — Ļikospas­tovs interesējās.

— Nezinu, — es atbildēju, — saka, ka uz Galvenās.

Ļikospastovs atkal nobālēja un skumji pavērās skaidra­jās debesīs.

— Nu labi, — viņš sacīja aizsmakušā balsī, — lai dievs dod! Centies, centies! Varbūt te tevi gaida veiksme. Ne­izdevās ar romānu, kas zina, varbūt izdosies ar lugu. Tikai nekļūsti lepns. Atceries: nekas nav ļaunāk kā aiz­mirst draugus!

Krups skatījās uz mani un nez kāpēc kļuva aizvien do­mīgāks; bez tam ievēroju, ka viņš ar vislielāko uzmanību pēta manus matus un degunu.

Vajadzēja šķirties. Tas iznāca nepatīkami. Jegors, spiez­dams man roku, apjautājās, vai esmu lasījis viņa grāmatu. Man no izbīļa kļuva auksti, un es sacīju, ka neesmu la­sījis. Tad nobālēja Jegors.

— Kur nu viņš lasīs, — Ļikospastovs ierunājās, — viņam nav laika lasīt mūsdienu literatūru… Nē, nē, es tikai pajokoju …

— Izlasiet, — Jegors svarīgi sacīja, — iznāca laba grā­matiņa.

Iegāju pa beletāžas durvīm. Logs uz ielas pusi bija atvērts. Cilvēks ar zaļām zīmotnēm berza to ar lupatu. Aiz duļķainā stikla pazibēja literātu galvas, līdz manim atplūda Ļikospastova balss:

— Sities… sities kā zivs pret ledu… Sarūgtinoši!

Afiša bija visu man galvā sagriezusi otrādi, un es jutu

tikai vienu; mana luga, patiesību sakot un starp mums runājot, ir ārkārtīgi slikta, un kaut ko vajadzētu darīt, bet, ko, nezinu.

…Un, raugi, pie kāpnēm, kas ved uz beletāžu, manā priekšā nostājās drukns gaišmatis ar apņēmības pilnu seju un satrauktām acīm. Gaišmatis turēja rokā uzblīdušu portfeli.

— Biedrs Maksudovs? — gaišmatis jautāja.

—- Jā, es …

— Izmeklējos jūs pa visu teātri, — jaunais paziņa ieru­nājās, — atļaujiet iepazīties — režisors Foma Strižs. Nu, viss kārtībā. Neuztraucieties un neraizējieties, jūsu luga ir labās rokās. Vai līgumu parakstījāt?

— Jā.

— Tagad jus esat mūsējais, — Strižs noteikti turpinaja. Viņa acis mirdzēja. — Lūk, ko jums vajadzētu izdarīt — noslēgt ar mums. līgumu par visu jūsu turpmāko produk­ciju. Uz visu mūžu! Lai to visu dabūtu mēs. Ja vēlaties, mēs to tūdaļ izdarīsim. Tas ir viens spļāviens! — Un Strižs iespļāva spļaujamtraukā. — Tātad lugu uzvēdīšu es, Mēs to dabūsim gatavu divos mēnešos. Piecpadsmitajā decembrī būs ģenerālmēģinājums, šillers mūs neaizkavēs. Ar Šilleru ies gludi…

— Piedodiet, — bikli sacīju, — bet man teica, ka uz­vēdīšot Jevlampija Petrovna …

Striža seja pārvērtās.

— Kas par Jevlampiju Petrovnu? — viņš man bargi jautāja. — Nekādas Jevlampijas! — viņa balss kļuva me­tāliska. — Jevlampijai ar to nav nekāda sakara, viņa ar Iļčinu uzvedīs «Pagalmā, piebūvē». Man ar Ivanu Vasiļ- jeviču ir cieša noruna! Bet, ja kāds liks kāju priekšā, ja tik tālu nonāks, rakstīšu uz Indiju! Ierakstītu vēstuli, — Foma Strižs draudīgi iesaucās, nez kāpēc kļūdams nemie­rīgs. — Dodiet šurp eksemplāru, — viņš man pavēlēja, izstiepdams, roku.

Paskaidroju, ka eksemplārs vēl nav pārrakstīts.

— Ko tad viņi domā? — Strižs iesaucās, sašutumā ska­tīdamies apkārt. — Vai jūs pie Poliksenas Toropeckas pirtspriekšā bijāt?

Es neko nesapratu un tikai bikli skatījos uz Strižu.

— Nebijāt? Šodien viņai ir brīvdiena. Rīt pat paņemiet eksemplāru, ejiet pie viņas, rīkojieties manā vārdā! Droši!

Pēkšņi mums līdzās parādījās labi audzināts, svepstošs, graciozs cilvēks un sacīja pieklājīgi, bet noteikti:

— Lūdzu mēģinājumu zālē, Foma Sergejevič! Sākam.

Un Foma paķēra portfeli padusē un pazuda, uz atvadām

uzsaukdams:

— Rīt pirtspriekšā! Manā vārdā!

Bet es ilgu laiku paliku nekustīgi stāvam.