Teātra romāns

13. nodaļa ES UZZINU PATIESĪBU

Biedri, nekas nav sliktāks par mazdūšību un neticību sev. Šīs īpašības tad arī noveda mani pie tā, ka sāku do­māt, vai tiešām nevajadzētu māsu, līgavu, pārtaisīt par māti.

«Nudien, nevarētu būt,» pats pie sevis spriedu, «ka viņš tā runātu bez pamata. Viņš taču tādas lietas saprot!»

Un, paņēmis rokā spalvu, sāku uz lapas kaut ko rakstīt. Teikšu vaļsirdīgi: iznāca īsts murgojums. Galvenais "bija tas, ka es ienīdu nelūgto māti Antoņinu tik ļoti, ka sakodu zobus, līdzko viņa parādījās uz papīra. Nu, protams, tur nekas nevarēja iznākt. Savi varoņi jāmīl; ja tas nav iespē­jams, neiesaku nevienam ķerties pie spalvas — jums iz­nāks vislielākās nepatikšanas, to lieciet vērā.

— To lieciet vērā! — es nosēcos un, saplēsis papīru ga­balu gabalos, nosolījos uz teātri neiet. Tas bija mokoši grūti. Man tomēr gribējās zināt, ar ko viss beigsies. «Nē, lai viņi mani pasauc,» es domāju.

Tomēr pagāja viena diena, pagāja otra un trešā diena, pagāja nedēļa — nesauca. «Acīmredzot taisnība neģēlim Ļikospastovam,» es nodomāju, «viņi lugu neuzvedis. Te tev nu bija afiša un «Fenīzes tīkli»! Ak, kā man neveicas!»

Pasaulē labu ļaužu netrūkst, man jāteic, atdarinot Ļi- kospastovu. Pie manas istabas durvīm kāds pieklaudzi­nāja, un ienāca Bombardovs. Es par viņu tik ļoti noprie­cājos, ka man pat acis iekņudējās.

— Tas bija sagaidāms, — Bombardovs sacīja,, sēdēdams uz palodzes un dauzīdams ar kāju pa radiatoriem, — tā arī iznāca. Vai tad es jūs nebrīdināju?

• — Bet padomājiet, padomājiet jel, Pjotr Petrovič! — es iesaucos. — Kā lai nelasa šāvienu? Kā lai to nelasa?!

— Tad nu arī izlasījāt! Lūdzu, — Bombardovs skadri noteica. ,

— Es no sava varoņa nešķiršos, — es nikni attraucu.

— Jums arī nebūtu jāšķiras…

— Apžēlojieties!

Un es aizgūtnēm izstāstīju Boinbardovam visu: gan par māti, gan par Petju, kurš piesavinātos man dārgos varoņa monologus, gan par kinžalu, kas mani īpaši kaitināja.

— Kā jums patīk tādi plāni? — es iekaisis jautāju.

— Murgi, — Bombardovs atbildēja, nez kāpēc paskatī­damies atpakaļ.

— Tā ir!…

— Tāpēc arī nevajadzēja strīdēties, — Bombardovs klu­sām pamācīja, — bet atbildēt tā: es jums ļoti pateicos, Ivan Vasiļjevič, pa jūsu aizrādījumiem, katrā ziņā cen­tīšos ņemt tos vērā. Nedrīkst runāt pretim — vai jūs sa­protat vai nesaprotat? Sivcevā Vražekā pretim nerunā.

— Kā tad tā?! Neviens un nekad nerunā pretim?

— Neviens un nekad, — Bombardovs atbildēja, ik vārdu noskaldīdams, — nav runājis pretim, nerunā pretim un ne­runās pretim.

— Lai viņš sacītu ko sacīdams?

— Lai sacītu ko sacīdams.

— Bet ja viņš sacīs, ka manam varonim jābrauc uz Penzu? Vai arī, ka šai mātei Antoņinai jāpakaras? Vai arī, ka viņa dzied kontraltu? Vai ka šī krāsns ir melna? Kas man uz to jāatbild?

— Ka šī krāsns ir melna.

— Kāda tad tā izskatīsies uz skatuves?

— Balta ar melnu traipu.

— Kaut kas nenormāls, nedzirdēts!…

— Neko darīt, jādzīvo vien ir, — Bombardovs atbil­dēja.

— Apžēlojieties! Vai tiešām Aristarhs Platonovičs ne­var viņam neko pateikt?

— Aristarhs Platonovičs nevar viņam neko pateikt, jo Aristarhs Platonovičs nerunā ar Ivanu Vasijjeviču kopš tūkstoš astoņi simti astoņdesmit piektā gada.

— Kā tas var būt?

— Viņi sastrīdējās tūkstoš astoņi simti astoņdesmit piektajā gada un kopš tā laika nesatiekas, pat pa tālruni vierts ar otru nerunā.

— Man reibst galva! Kā tad teātris var pastāvēt? -

— Pastāv, kā redzat, un pastāv tīri labi. Viņi ir sada­lījuši sfēras. Ja, teiksim, Ivans Vasiļjevičs ieinteresējies par jūsu lugu, tad Aristarhs Platonovičs tai vairs pirkstu nepieliks — un otrādi. Tātad nav iemesla, kura dēj viņi varētu sadurties. Tā ir Joti gudra sistēma.

— Ak kungs! Un, kā par spīti, Aristarhs Platonovičs ir Indijā. Ja viņš būtu šeit, es grieztos pie viņa…

— Hm, — Bombardovs novilka un paskatījās pa logu.

— Nav taču iespējams sadarboties ar cilvēku, kurš ne­vienu neklausa!

— Ne, viņš klausa. Viņš klausa trīs personas: Gavriilu Stepanoviču, krustmāmiņu Nastasju Ivanovnu un Augustu Avdejevnu. Lūk, uz zemeslodes ir trīs personas; kuras var ietekmēt Ivanu Vasijjeviču. Ja kāds cits, izņemot minētās personas, iedomāsies Ivanu Vasijjeviču iespaidot, tad pa­nāks tikai to, ka Ivans Vasijjevičs rīkosies pretēji,

— Bet kāpēc?!

— Viņš nevienam neuzticas.

— Bet tas taču ir briesmīgi!

— Katram ievērojamam cilvēkam ir savi untumi, — Bombardovs izlīdzinoši noteica.

— Labi. Es saprotu un uzskatu stāvokli par bezcerīgu. Ja manu lugu var rādīt uz skatuves tikai tā izkropļotu, ka tai zūd katra jēga, tad nemaz nevajag to uzvest! Ne­gribu, ka publika, redzēdama, kā divdesmitā gadsimta cilvēks, kuram rokās revolveris, noduras ar kinžalu, rādītu uz mani ar pirkstu!

— Neviens nerādītu, jo nekāda kinžala nebūtu. Jūsu varonis nošautos kā katrs normāls cilvēks.

Es pierimu.

— Ja jūs būtu uzvedies mierīgi, — Bombardovs turpi­nāja, — uzklausījis padomus, piekritis gan kinžaliem, gan Antoņinai, tad nebūtu ne viena, ne otra. Visam ir savi piegājieni un paņēmieni.

— Kas tie par paņēmieniem?

— Tos zina Miša Paņins, — Bombardovs atbildēja aiz- kapa balsī.

— Tātad tagad viss pagalam? — es noskumis jautāju.

— Pagrūti, pagrūti, — Bombardovs skumji atbildēja.

Pagāja vēl nedēja, no teātra nebija nekādu ziņu. Mana

brūce pamazām aizvilkās, un vienīgais nepanesamais grūtums bija gājieni uz «Kuģniecības vēstnesi» un nepie­ciešamība sacerēt aprakstus.

Bet pēkšņi… 0, šis nolādētais vārds! Aiziedams uz mūžu, aiznesu sev līdzi nepārvaramas, mazdūšīgas bailes no šā vārda. Es baidos no tā tāpat kā no vārda «pārstei­gums», kā no vārdiem «jūs sauc pie tālruņa», «jums .te­legramma» vai «jūs lūdz kabinetā». Es pārāk labi zinu, kas šiem vārdiem seko.

Tātad pēkšņi un pavisam negaidot manās durvīs parā­dījās Demjans Kuzmičs, paklanījās un pasniedza man aicinājumu nākamajā dienā pulksten četros ierasties te­ātrī.

Nākamajā dienā lietus nelija. Nākamajā dienā bija stingrs rudens sals. Gāju uz teātri nervozēdams, papēžus pret asfaltu klaudzinādams.

Pirmais, kas man dūrās acīs, bija važoņa zirgs, noba­rots kā degunradzis, un sausnējs večukiņš uz bukas. Un nez kāpēc es tūlīt sapratu, ka tas ir Dirkins. Tāpēc es uztraucos vēl vairāk. Pašā teātrī mani pārsteidza zināms

satraukums, kas izpaudās it visā. Kantorī pie Fijas ne­viena nebija, visi viņa apmeklētāji, proti, pareizāk sakot, paši stūrgalvīgākie no tiem, dirnēja pagalmā, bozdamies aiz aukstuma un retumis ielūkodamies pa logu. Daži pat dauzīja pie rūts, bet veltīgi. Es pieklauvēju pie durvīm, tās atvērās, spraugā pazibēja Bakvaļina acs, es izdzirdu Fiļas balsi:

— Nekavējoties ielaist!

Un mani ielaida. Tie, kuri dirnēja ārpusē, mēģināja tikt iekšā līdz ar mani, bet durvis aizcirtās. Mani, pa kāp­nēm noripojušu, piecēla Bakvaļins, un es nokļuvu kantorī. Fiļa nesēdēja savā vietā, bet atradās priekšējā istabā. Fijam bija jauna kaklasaite, kā šodien atceros — ar pun­kti ņiem; Fiļa bija neparasti gludi noskuvies.

Viņš sveicināja mani tā īpaši svinīgi, bet ar mazliet skumju pieskaņu. Teātrī kaut kas notika, un es jutu, kā varbūt jūt vērsis, kuru ved uz kaušanu, ka notika kaut kas svarīgs, kur es, iedomājieties vien, spēlēju galveno lomu.

To varēja manīt pat pēc Fiļas īsās frāzes, ko viņš klu­sām, bet pavēloši adresēja Bakvaļinam:

— Saņemiet mēteli!

Mani pārsteidza kurjeri un vietu ierādītāji. Neviens no viņiem mierīgi nesēdēja, bet visi satraukti rosījās, kas nepiederošam cilvēkam bija pavisam neizprotami. Tā Demjans Kuzmičs rikšiem paskrēja man garām, atstādams mani iepakaļ, un klusām uzkāpa beletāžā. Līdzko viņš bija pazudis no acīm, tā no beletāžas izdrāzās Kuskovš un skrēja lejā, arī rikšiem, un arī pazuda. Pa krēslaino apakšējo foajē aiztipināja Kļukvins un nez kāpēc aizvilka aizkariņu vienam no logiem, bet pārējos atstāja neaiz- vilktus un izgaisa bez pēdām.

Bakvaļins nesās garām pa troksni slāpējošo zaldātu vadmalu un pazuda tējas bufetē, bet no tējas bufetes iz­metās Pakins un paslēpās skatītāju zālē.

— Lūdzu augšā, nāciet man līdzi, — Fiļa sacīja, mani godbijīgi pavadīdams.

Mēs kāpām augšā. Klusi garām aizzibēja vēl kāds un devās uz balkonu. Man sāka likties, ka apkārt skraida mirušo ēnas.

Kad mēs bez trokšņa nonācām pie pirtspriekšas durvīm, ieraudzīju Demjanu Kuzmiču, kurš stāvēja pie tām. Kāda figūriņa žaketē devās uz durvju pusi, bet Demjans Kuz­mičs klusām iespiedzās un krusteniski iepletās durvīs,

figūriņa parāvās sāņus un izgaisa kaut kur pustumsā uz kāpnēm.

— Ielaist! — Fiļa nočukstēja un pazuda.

Detnjans Kuzmičs uzgūlās uz durvīm, tās mani ielaida un … vēl vienas durvis, es atrados pirtspriekšā, kur pus­tumsas nebija. Pie Toropeckas uz rakstāmpults dega lampa. Toropecka nerakstīja, bet sēdēja, skatīdamās avīzē. Man viņa pamāja ar galvu.

Bet pie durvīm, kas veda uz direkcijas kabinetu, stāvēja Menažraki zaļā džemperī, briljanta krustiņu kaklā un lielu spožu atslēgu saišķi pie lakotās ādas jostas.

Viņa sacīja «šeit», un es nokļuvu spilgti apgaismotā istabā.

Pirmais, kas dūrās acīs, — dārgas, ar zeltu rotātas Ka- rēlijas bērza mēbeles, tāds pats milzīgs rakstāmgalds un melns Ostrovskis kaktā. Pie griestiem dega lustra, pie sie­nām spīdēja veclaicīgas lampas. Pēkšņi man likās, ka no portretu galerijas rāmjiem izkāpuši portreti un nāk man virsū. Es pazinu Ivanu Vasiļjeviču, kas sēdēja uz dīvāna aiz apaļa galdiņa, uz kura stāvēja trauciņš ar ievārījumu. Pazinu Kņaževiču, pēc portretiem pazinu vēl dažas personas, starp tām neparasti iznesīgu dāmu sārfā blūzē, brūnā, ar pogām kā zvaigznēm nosētā žaketē, virs kuras bija uzmestas sabuļādas. Uz dāmas sirmajiem ma­tiem pārgalvīgi turējās maza cepurīte; viņas acis zem melnajām uzacīm mirdzēja un mirdzēja pirksti, uz kuriem bija smagi briljanta gredzeni.

Bet istabā bija arī tādas personas, kas galerijā neie­tilpa. Pie dīvāna atzveltnes stāvēja tas pats ārsts, kurš lēkmes laikā glāba Miločku Prjahinu, un arī tagad turēja rokā glāzīti, bet pie durvīm ar to pašu nelaimes izteiksmi sejā stāvēja bufetnieks.

Sānos atradās liels, apaļš galds, apklāts ar neredzēti baltu galdautu. Ugunis laistījās kristālā un porcelānā, ugunis drūmi atspīdēja narzāna pudelēs, pazibēja kaut kas sarkans, liekas, laša ikri. Kad ienācu, paprāvā sabied­rība, atzvēlusies krēslos, sakustējās un atbildēja uz manu paklatiīšanos.

— Ā! Leo!… — Ivans Vasiļjevičs jau iesāka.

— Sergej Leontjevič, — Ķņaževičs mudīgi iestarpināja.

— Jā … Sergej Leontjevič, laipni lūdzam! Piesēdieties, padevīgi lūdzu! — Un Ivans Vasiļjevičs man cieši pa­spieda roku. — Vai' nevēlaties kaut ko uzkost? Varbūt

jums labpatiktos paēst pusdienas vai pabrokastot? Lūdzu bez ceremonijām! Mēs pagaidīsim. Jermolajs Ivanovičs mums ir īsts* burvis, vajag viņam tikai pateikt un … Jer- molaj Ivanovič, vai mums būtu kaut kas pusdienām pie­mērots?

Atbildes vietā burvis Jermolajs Ivanovičs izturējās tā: pārgrieza baltas acis, pēc tam atgrieza tās atpakaļ un lū­dzoši paskatījās uz mani.

— Vai varbūt kādus dzērienus? — Ivans Vasiļjevičs turpināja mani cienāt. — Narzanu? Limonādi? Dzērveņu dzērienu? Jermolaj Ivanovič! — Ivans Vasiļjevičs bargi sacīja. — Vai mums ir pietiekami dzērveņu krājumi? Lū­dzu tam stingri sekot.

Par atbildi Jermolajs Ivanovičs kautri pasmaidīja un nokāra galvu.

— Jermolajs Ivanovičs taču … hm … hm … ir mags. Pašā visgrūtākajā laikā viņš ar storēm izglāba no bada visu teātra personālu! Citādi visi līdz pēdējam būtu ap- miruši. Aktieri viņu dievina!

Jermolajs Ivanovičs ar nule aprakstīto varoņdarbu ne­lepojās, bet, gluži otrādi, viņa sejā iegūla kāda drūma ēna.

Skaidrā, stingrā, skanīgā balsī paziņoju, ka esmu gan brokastis, gan pusdienas paēdis, un kategoriskā formā atteicos gan no narzāna, gan dzērvenēm.

— Tad varbūt kūku? Jermolajs Ivanovičs visā pasaulē pazīstams ar savām kūkām!… •

Bet es vēl skanīgākā tin stiprākā balsī (vēlāk Bombar- dovs pēc aculiecinieku izteicieniem attēloja mani, sacī­dams: «Kā stāsta, esot gan jums bijusi balss!» — «Kāda tad?» — «Aizsmakusi, ļauna, spiedzīga …») atteicos arī no kūkām.

— Starp citu, par kūkām, — pēkšņi samtainā basā ierunājās neparasti izmeklēti ģērbies un sasukājies blon- dīns, kurš sēdēja blakus Ivanam Vasiļjevičam, — atceros, mēs reiz sanācām pie Pručevina. Un, visiem par pārstei­gumu, ierodas lielkņazs Maksimilians Petrovičs … Mēs aiz smiekliem gar zemi… Jūs taču Pručevinu pazīstat, Ivan Vasiļjevič? Es jums pēc tam šo komisko gadījumu izstāstīšu.

— Pručevinu pazīstu, — Ivans Vasiļjevičs atbildēja, — visīstākais blēdis. Viņš savu miesīgo māsu līdz krek­lam izģērba … Nu-u.

Pēkšņi durvis ielaida vēl vienu cilvēku, kurš neietilpa galerijā, — proti, Mišu Paņinu. «Ak, viņš taču nošāva .. nodomāju, Mišas sejā skatīdamies.

— Ā! Godājamais Mihail Aleksejevič! — Ivans Vasiļ- jevics iesaucās, sniegdams ienācējam roku. — Laipni lūdzam! Apsēdieties krēslā. Atļaujiet jūs iepazīstināt, — Ivans Vasiļjevičs griezās pie manis, — šļs ir mūsu^ dār­gais Mihails Aleksejevičs, kurš pie mums veic vissvarī­gākās funkcijas. Bet tas …

— Sergejs Leontjevičs! — Kņaževičs jautri iestarpi­nāja.

— Taisni ta!

Neteikdami, ,ka esam jau pazīstami, un šo pazīšanos nenoliegdami, mēs ar Mišu vienkārši paspiedām viens otram roku.

— Nu-u, sāksim! — Ivans Vasiļjevičs paziņoja, un visas acis pavērsās pret mani, tā ka man iekšā viss sa­griezās. — Kurš vēlas izteikties? Ipolits Pavlovičs!

Tad neparasti iznesīgs un ļoti gaumīgi ģērbies cilvēks, kura cirtas bija melnas kā kraukļa spārns, iesprauda acī monokli un pievērsa savu skatienu man. Pēc tam ielēja sev narzānu, izdzēra glāzi, noslaucīja muti ar zīda ka- batdrānu, brītiņu pašaubījās, vai neiedzert vēl, izdzēra otru glāzi un ierunājās.

Viņam bija brīnišķīga, mīksta, trenēta balss, pārlieci­noša, tāda, kas aiziet līdz pašai sirdij.

— Jūsu romāns, Le.., Sergej Leontjevič? Vai tā? Jūsu romāns ir ļoti, ļoti labs'… Tas … ē… kā to lai saka, — te orators pašķielēja uz lielo galdu, kur stāvēja narzāna pudeles, un Jermolajs Ivanovičs tūlīt pietipināja pie viņa un pasniedza svaigu pudeli, — ir psiholoģiski dziļi tverts, varoņi notēloti neparasti patiesi… E … Kas zīmējas uz dabas aprakstiem, tad tajos jūs esat sasniedzis, es pat teiktu, gandrīz Turgeņeva līmeni! — Pēkšņi glāzē iešņā­cās narzāns, orators izdzēra trešo glāzi un ar vienu uz­acs kustību izmeta monokli no acs.

— Sie, — viņš turpināja, — dienvidu dabas apraksti… ē … zvaigžņotās Ukrainas naktis … tad vēl šalcošā Dņepra … ē … kā teicis Gogolis … ē … Brīnumaina ir Dņepra, kā jūs atceraties… un akāciju smarža… Tas viss jums ir izstrādāts meistarīgi…

Es atskatījos uz Mišu Paņinu — tas bija tramīgi ierā­vies krēslā, bet viņa acis bija velnišķīgas.

— īpaši… ē… atstāj iespaidu šis birztalas ap­raksts … papeļu sidrabainās lapas … vai atceraties?

— Man līdz šim brīdim acu priekšā nakts ainas uz Dņepras mūsu izbraukuma laikā! — dāma ar sabuļādām sacīja kontraltā. '

— Starp citu, par izbraukumu, — ierunājās bass līdzās Ivanam Vasiļjevičam un nosmējās, — toreiz ar ģenerāl­gubernatoru Dukasovu iznāca ļoti pikants gadījums. Vai jūs viņu atceraties, Ivan Vasiļjevič?

— Atceros. Visbriesmīgākais rīma! — Ivans Vasiļje- vičs atsaucās. — Bet turpiniet.

— Attiecībā uz jūsu romānu nevar teikt neko citu, iz­ņemot komplimentus… bet… ē… ē… jūs man pie­dodiet … skatuvei ir savi likumi!

Ivans Vasiļjevičs ēda ievārījumu, ar patiku klausīda­mies Ipolita Pavloviča runu.

— Jums savā lugā nav izdevies attēlot visu jūsu dien­vidu aromātu, šīs tveicīgās naktis. Lomas nav psiholoģiski izstrādātas, tas sevišķi sakāms par Bahtina lomu … — Pēkšņi orators nez kāpēc ļoti apvainojās, pat papukšķēja ar lūpām: P … p … un es … ē … nezinu, — orators piedauzīja ar monokļa maliņu pie mapītes, un es nojautu, ka tā ir mana luga, — to nav iespējams uzvest… piedo­diet, — viņš nobeidza, jau pagalam aizvainots, — piedo­diet!

Tai brīdī mūsu skatieni sastapās. Un runātājs manējā, kā man liekas, izlasīja dusmas un izbrīnu.

Lieta tāda, ka manā romānā nebija ne akāciju, ne sid­rabaino papeļu, ne šalcošās Dņepras, ne… ar vārdu sa­kot, nekā.tāda nebija.

«Viņš nav lasījis! Viņš manu romānu nav lasījis,» man galvā dunēja, «tomēr atļaujas par to runāt! Viņš kaut ko muld par Ukrainas naktīm… Kāpēc viņi mani atsau- kuši šurp?!»

— Kurš vēl vēlētos izteikties? — visiem skatienu pār­laidis, mundri jautāja Ivans Vasiļjevičs.

Iestājās saspringts klusums. Izteikties neviens nevēlē­jās. Vienīgi no kakta atskanēja balss:

— A-ha-ha …

Es pagriezu galvu un ieraudzīju kaktā tuklu, padzīvo­jušu cilvēku tumšā kreklā. Viņa seja man bija neskaidri iespiedusies atmiņā no portreta… Viņa acis skatījās

maigi, seja visnotaj pauda garlaicību, hronisku garlai­cību. Kad es paskatījos, viņš novērsa acis.

— Vai jūs vēlaties izteikties, Fjodor Vladimirovič? — Ivans Vasiļjevičs griezās pie viņa.

— Nē, — viņš atbildēja.

Klusēšana kļuva dīvaina.

— Bet varbūt jūs kaut ko vēlaties?* — Ivans Vasiļ­jevičs vērsās pie manis.

Balsī, kas nebija ne skanīga, ne mundra, ne skaidra — es pats tik daudz apjēdzu —, sacīju tā:

— Cik sapratu, mana luga neder, un es lūdzu atdot to man.

Šie vārdi nez kāpēc izsauca satraukumu. Krēsli sakus­tējās, kāds no aizmugures pieliecās pie manis un sacīja:

— Nē, nu kāpēc tad tā? Piedodiet!

Ivans Vasiļjevičs paskatījās uz ievārījumu, bet pēc tam ar izbrīnu uz apkārtējiem.

— Hm… hm … — un viņš sāka bungot ar pirkstiem, — mēs draudzīgi sakām, ka spēlēt jūsu lugu — tas būtu nodarītn jums briesmīgu ļaunumu! Visbriesmīgāko ļau­numu. īpaši, ja pie lugas ķersies Foma Strižs. Jūs pats būsiet nelaimīgs un mūs nolādēsiet…

Pēc brītiņa es atbildēju:

— Tādā gadījumā lūdzu atdot to man.

Un tad es skaidri izlasīju Ivana Vasiļjeviča acīs dus­mas.

— Mums ir līgumiņš, — pēkšņi no kaut kurienes at­skanēja balss, un tai brīdī aiz ārsta muguras parādījās Gavriila Stepanoviča seja.

— Bet jūsu teātris taču negrib to uzvest, kālab tad jums to vajag?

Tad man pieliecās tuvāk seja ar ļoti kustīgām acīm aiz pensneja un spalgs tenoriņš vaicāja:

— Vai tiešām jūs to nesīsiet uz Šlipes teātri? Nu ko viņi jums tur iztaisīs? Nu labi, staigās pa skatuvi braši virsnieciņi. Kāda tam jēga?

— Sakarā ar esošajiem likumiem un norādījumiem šli­pes teātrim to nedrīkst atdot, mums ir līgumiņš! — Gav- riils Stepanovičs sacīja un panācās uz priekšu.

«Kas šeit notiek? Ko viņi grib?» es domāju un pirmo reizi mūžā sajutu briesmīgu elpas trūkumu.

— Piedodiet, — dobji iebildu, — es nesaprotu. Jūs to negribat uzvest, bet tai pašā laikā sakāt, ka citam teātrim atdot es to nedrīkstu. Ko lai iesāk?

Šiem vārdiem bija apbrīnojama iedarbība. Dāma ar sa­buļādām pārmija aizvainotu skatienu ar basu uz dīvāna. Bet visbriesmīgākā bija Ivana Vasiļjeviča seja. Smaids no tās pazuda, man tieši virsū skatījās saniknotas, ugu­nīgas acis.

— Mēs gribam jūs glābt no briesmīga ļaunuma! — Ivans Vasiļjevičs sacīja. — No visreālākajām briesmām, kas jums uzglūn tepat aiz stūra.

Atkal iestājās klusums-un kļuva tik mokošs, ka to iz­turēt vairs nebija iespējams.

Mazliet paurbinājis ar pirkstu krēsla pārvalku, piecēlos un paklanījos. Man ar paklanīšanos atbildēja visi, iz­ņemot Ivanu Vasiļjeviču, kurš raudzījās manī ar izbrīnu. Sāniski aizvirzījos līdz durvīm, paklupu, izgāju ārā, pa­klanījos Toropeckai, kura ar vienu aci skatījās «Izvestijā», bet ar otru manī, un Augustai Menažraki, kas šo svei­cienu uzņēma visai bargi, un izgāju ārā.

Teātris grima mijkrēslī. Tējas bufetē bija parādījušies balti plankumi — tur pirms izrādes klāja galdiņus.

Durvis uz skatītāju zāli bija atvērtas, es īsu brītiņu uz­kavējos un .pavēroju. Skatuve stāvēja vaļā līdz pat aiz­mugurējai ķieģeļu sienai. No augšas tika nolaista zaļa, efejām apvīta lapene, sānos pa milzīgiem atvērtiem vār­tiem strādnieki kā skudriņas nesa uz skatuves resnas, bal­tas kolonnas.

Pēc mirkļa manis teātrī vairs nebija.

Sakarā ar to, ka Bombardovam nebija tālruņa, es viņam tajā pašā vakarā nosūtīju telegrammu ar sekojošu saturu:

«Atnāciet uz bēru mielastu. Bez jums sajukšu prātā, nesaprotu.»

šo telegrammu man negribēja pieņemt un pieņēma tikai pēc tam, kad es piedraudēju sūdzēties par to «Kuģniecī­bas vēstnesī».

Nākamās dienas vakarā mēs ar Bombardovu sēdējām pie klāta galda. Meistara sieva, kuru esrnu minējis jau iepriekš, ienesa pankūkas.

Bombardovam patika mana doma sarīkot bēru mielastu, patika arī istaba, kas bija savesta pilnīgā kārtībā.

— Tagad esmu nomierinājies, — es sacīju pēc tam, kad mans viesis bija remdējis pirmo izsalkumu, — un vēlos tikai vienu — uzzināt, kas tas īsti bija. Mani vienkārši moka ziņkāre. Kaut ko tik dīvainu es vēl nekad neesmu piedzīvojis.

Atbildes vietā Bombardovs uzslavēja pankūkas, pār­laida acis istabai un teica:

— Jums vajadzētu apprecēties, Sergej LeontjeviČ. Ap­precēties ar kādu simpātisku, maigu sievieti vai jaunavu.

— Šo sarunu .Gogolis jau aprakstījis, — es atbildēju, — neatkārtosimies. Sakiet man — kas tas īsti bija?

Bombardovs paraustīja plecus.

— Nekā īpaša nebija, bija Ivana Vasijjeviča apspriede ar teātra dibinātājiem.

— Tā-a. Kas ir tā dāma ar sabuļādām?

— Margarita Petrovna Tauričeskaja, mūsu teātra ak­trise, ietilpst dibinātāju jeb pamatlicēju saimē. Ievēro­jama ar to, ka nelaiķis Ostrovskis tūkstoš astoņi simti astoņdesmitajā gadā, noskatījies, kā tēlo Margarita Pet­rovna — viņa debitējusi —, teicis: «Ļoti labi.»

Tālāk no sava sarunu biedra uzzināju, ka istabā bijuši vienīgi pamatlicēji, kuri sakarā ar manu lugu saaicināti uz loti steidzamu sēdi, un ka Dirkinam paziņojuši iepriek­šējā vakarā, un ka viņš ilgi sukājis zirgu un mazgājis- drošku ar karbolu.

Pavaicājis, kas stāstīja par lielkņazu Maksimilianu Pet- roviču un rīmu ģenerālgubernatoru, uzzināju, ka tas ir pats jaunākais no visiem pamatlicējiem.

Jāsaka, ka Bombardova atbildes izcēlās ar īpašu attu­rību un piesardzību. To ievērojis, mēģināju uzdot savus jautājumus tā, lai tomēr izdabūtu no sava viesa ne vien formālas un sausas atbildes, tādas kā «dzimis tādā un tādā gadā, vārds un tevvārds tāds un tāds», bet vismaz kaut kādu raksturojumu. Mani līdz sirds dziļumiem inte­resēja cilvēki, kuri todien bija pulcējušies direkcijas is­tabā. Biju iedomājies, ka viņu raksturojumam vajadzētu izskaidrot viņu izturēšanos šajā noslēpumainajā sēdē. _

— Vai šis Gornostajevs (tas, kurš stāstīja par ģenerāl­gubernatoru) ir labs aktieris? — jautāju, ieliedams Bom- bardovam vīnu.

— Aha, — Bombardovs atbildēja.

— Nē, ar «aha» ir par maz. Nu lūk, piemēram, par Margaritu Petrovnu zināms, ka Ostrovskis teicis «ļoti labi». Tomēr kaut kas konkrēts! Bet kāda jēga no tāda «aha»? Varbūt Gornostajevs ir ar kaut ko ievērojams?

Bombardovs slepus pameta uz mani piesardzīgu ska­tienu, kaut ko noņurdēja …

— Ko lai jums saka? Hm, hm … — Un, iztukšojis savu glāzi, teica. — Jā, vēl gluži nesen, visiem par pārstei­gumu, ar Gornostajevu notika brīnums …— Un tad sāka liet uz pankūkas sviestu un lēja tik ilgi, ka es iesaucos:

—- Dieva dēļ, nevilcinieties!

«Napareuli» — lielisks vīns, — Bombardovs tomēr iemeta starpā, pārbaudīdams manu pacietību, un turpi­nāja tāi — Tas notika pirms četriem gadiem. Agrā pava­sarī, un, atceros kā tagad, Gerasims Nikolajevičs toreiz bija īpaši jautrs un satraukts. Acīmredzot priecājās cil­vēks ne jau uz labu! Kala kaut kādus plānus, kaut kur traucās, bija kļuvis pat tāds kā jaunāks. Bet viņš, man jums jāsaka, kaislīgi mīl teātri. Atceros, toreiz visu laiku runāja: «Ak, esmu drusku atpalicis, agrāk es mēdzu sekot Rietumu teātra dzīvei, katru gadu mēdzu braukt uz ār­zemēm, nu, un, dabiski, biju lietas kursā par visu, kas notiek teātrī Vācijā un Francijā! Ko nu par Franciju, iedomājieties, lai izpētītu teātra sasniegumus, pabiju pat Amerikā!» — «Nu, tad iesniedziet lūgumu un brauciet,» viņam saka. Viņš tā liegi pasmaidīja. «Nekādā ziņā,» atbild, «tagad nav tādi laiki, lai lūgumus sniegtu! Vai tad es varētu pieļaut, ka manis dēļ valsts tērē dārgo va­lūtu? Lai labāk brauc kāds inženieris vai ekonomists!»

Stiprs, īsts cilvēks! Nu-u … (Bombardovs paskatījās caur vīnu uz spuldzi, vēlreiz paslavēja vīnu.) Nu-u, paiet mēnesis, sākas jau īsts pavasaris. Pēkšņi notiek nelaime. Kādu dienu Gerasims Nikolajevičs'ierodas kabinetā pie Augustas Avdejevnas. Klusē. Tā paskatās uz viņu, redz, ka viņš nav vairs cilvēka izskatā, bāls kā krīts, acis drū­mas. «Kas jums kaiš, Gerasim Nikolajevič?» — «Nekas,» atbild, «nepievērsiet uzmanību.» Piegājis pie loga, pa- bungojis ar pirkstiem pa stiklu, sācis svilpot kaut ko ļoti skumju un līdz šausmām pazīstamu. Ieklausījusies, izrā­dās — Šopēna sēru maršs. Nav izturējusi, sirds viņai cil­vēcīgi iesmelgusies, stājusi viņam virsū: «Ko tas nozīmē? Kas noticis?»

Pagriezies pret viņu, greizi pasmaidījis un teicis: «Zvē­riet, ka nevienam neteiksiet!» Viņa, saprotams, nekavē­joties zvērējusi. «Es nupat biju pie ārsta, un viņš atklāja, ka man ir plaušu sarkoma.» Pagriezies un izgājis.

— Jā, tas tik ir numurs … — es klusi sacīju, un man kļuva slikti ap sirdi.

— Kāda runa! — Bombardovs apstiprināja. — Nu-u, Augusta Avdejevna nekavējoties, iepriekš nozvērinājusi noslēpumu neizpaust, pateica to Gavriilam Stepanovičam, tas Ipolitam Pavlovičam, tas sievai, sieva Jevlampijai Petrovnai; ar vārdu sakot, pēc divām stundām pat meis­taru palīgi šūšanas cehā zināja, ka Gerasima Nikolajeviča mākslinieciskā darbība beigusies un ka vainagu var pa­sūtīt kaut vai tūlīt. Jau pēc trim stundām aktieri tējas bufetē sprieda, kam atdos Gerasima Nikolajeviča lomas.

Augusta Avdejevna pa to laiku metas pie klausules un zvana Ivanam Vasiļjevičain. Tieši pēc trim dienām Augusta Avdejevna zvana Gerasimam Nikolajevičam un saka: «Tūlīt pie jums atbraukšu.» Un patiesi atbrauc. Ge- rasims Nikolajevičs guļ uz dīvāna ķīniešu rītasvārkos, pats bāls kā nāve, bet lepns un mierīgs.

Augusta Avdejevna ir izdarīga sieviete, viņa nomet tieši uz galda sarkano grāmatiņu un čeku — blāk"

Gerasims Nikolajevičs nodrebējis un teicis:

— Jūs, ļaunie cilvēki! Es taču to negribēju! Kāda jēga nomirt svešumā!

Augusta Avdejevna ir nelokāma sieviete un īsta sek­retāre! Mirēja vārdus viņa palaidusi gar ausīm un iesau­kusies:

— Fadej!

Bet Fadejs ir uzticīgs Gerasima Nikolajeviča kalpotājs, uz kuru var paļauties.

Un Fadejs tūlīt bijis klāt.

— Vilciens atiet pēc divām stundām. Pledu Gerasimam Nikolajevičam! Veļu. Čemodānu. Neseseru. Mašīna būs pēc četrdesmit minūtēm.

Nāves kandidāts tikai nopūties, atmetis ar roku.

Kaut kur — vai mi tas ir Šveicē uz robežas, vai arī nemaz nav Šveicē —, ar vārdu sakot, Alpos … — Bom- bardovs paberzēja pieri, — ar vārdu sakot, nav svarīgi. Trīstūkstoš metru virs jūras līmeņa atrodas visā pasaulē pazīstamā profesora Klī kalnu dziednīca. Uz turieni brauc tikai bezcerīgos gadījumos. Mēģināts nav zaudēts. Slik­tāk nebūs, bet — mēdz notikt arī brīnumi. Klī liek tādus bezcerīgos vaļējā verandā ar skatu uz sniegotām virsot­nēm, izdara viņiem kaut kādas sarkomatīna injekcijas, liek elpot skābekli, un dažos gadījumos Klī ir izdevies nāvi uz gadu attālināt.

Pēc piecdesmit minūtēm Gerasimu Nikolajeviču pēc viņa paša vēlēšanās aizveda gar teātri, un Demjans Kuz- mičs vēlāk stāstīja, ka redzējis, kā viņš paceļ roku un svētī teātri, bet tad mašīna devās uz Baltkrievijas— Baltijas staciju.

Pēkšņi uzkrita vasara un izplatījās baumas, ka Gera- sims Nikolajevičs miris. Nu, parunāja, izteica līdzjū­tību… Tomēr vasara paliek vasara… Aktieri jau bija ceļa jūtīs, viņiem sākās viesizrādes… Tā ka pārāk lielu sēru vispār nebija… Gaidīja, ka tūlīt, tūlīt atvedīs Ge- rasima Nikolajeviča mirstīgās atliekas… Aktieri pa to laiku izklīda, sezona beidzās. Bet man jums jāsaka, ka mūsu Pļisovs …

— Vai viņš nav tas simpātiskais ar ūsām? — es jau­tāju. — Kurš redzams galerijā?

— Tas pats, — Bombardovs apstiprināja un turpināja: — Tātad viņš dabūja komandējumu uz Parīzi, lai izpētītu teātra mašinēriju. Dabiski, tūdaļ saņēma dokumentus un prom bija. Man jums jāsaka, šis Pļisovs strādā satriecoši un savā. grozāmajā skatuvē ir vienkārši iemīlējies. Viņu ārkārtīgi apskauda. Ikvienam būtu glaimojoši uz Parīzi aizbraukt… «Ir gan laimes bērns!» visi runāja. Vai nu bija, vai nebija laimes bērns, bet paņēma dokumentus un aizlaida uz Parīzi tieši tanī laikā, kad pienāca ziņa par Gerasima Nikolajeviča nāvi. Pļisovs ir neparasta perso­nība un, Parīzē būdams, izmanījās pat Eifeļa torni ne­apskatīt. Entuziasts. Visu laiku nosēdējis gremdētavās, zem skatuvēm, visu, ko vajag, izpētījis, nopircis lukturus, visu godīgi izpildījis. Beidzot viņam jābrauc projām. Tad nu nolēmis drusku pastaigāt pa Parīzi, kaut vai pirms atgriešanās dzimtenē tai acis uzmest. Gājis, gājis, brau­cis ar autobusiem, izskaidrojies pa lielākai daļai ar ņurdē­šanu un, beidzot, izsalcis kā zvērs, nonācis kaut kur, velns viņu zina kur. «Sak,» nodomājis, «ieiešu restorā- niņā, iekodīšu.» Skatās — ugunis. Jutis, ka atrodas kaut kur ārpus centra, viss acīmredzot lēts. Iegājis. Patiesi, vidējās kategorijas restorāniņš. Pavēries apkārt — un, kā stāvējis, tā arī sastindzis.

Redz: pie galdiņa smokingā ar ziedu pogcaurumā sēž nelaiķis Gerasims Nikolajevičs un viņam līdzās divas francūzietes, kuras turklāt no smiekliem plīst vai pušu. Bet viņiem priekšā uz galda trauks ar ledu, šampanieša pudele un šādi tādi auglīši.

Pļisovs pie durvju palodas taisni vai sagrīļojies. «Ne­var būt,» domājis, *man tikai rādās. Gerasims Nikolaje­vičs nevar būt šeit un smieties. Viņš var būt tikai vienā vietā — Novodevičjes kapsētā!»

Stāvējis, ar izvalbītām acīm skatīdamies uz to, nelai­ķim briesmīgi līdzīgo, bet tas piecēlies kājās, pie kam viņa seja sākumā paudusi tādu kā satraukumu, Pļisovam pat licies, ka tas ir it kā neapmierināts ar viņa parādīša­nos, bet pēc tam noskaidrojies, ka Gerasims Nikolajevičs vienkārši bijis pārsteigts. Un Gerasims Nikolajevičs — un tas tiešām bijis viņš — tūdaļ kaut ko pačukstējis sa­vām francūzietēm, un tās uz līdzenas vietas pazudušas.

Pļisovs atģidies tikai tad, kad Gerasims Nikolajevičs viņu nobučojis. Un tad arī viss noskaidrojies. Pļisovs, klausīdamies Gerasimā Nikolajevičā, tikai saucis: «Nevar būt!» Nu patiešām brīnumi.

Atveduši Gerasiinu Nikolajeviču uz tiem pašiem Alpiem tādā stāvoklī, ka Klī tikai pašūpojis galvu un noteicis: «Hm …» Nu, nolikuši Gerasimu Nikolajeviču uz tās ve­randas. Iešpricējuši to preparātu. Atnesuši skābekļa spil­venu. Sākumā slimniekam kļuvis sliktāk un pat tik slikti, ka Klī, kā mediķi vēlāk Gerasimam Nikolajevičam atzinu­šies, par rītdienu radušies visnepatīkamākie paredzējumi. Jo sirds nav vairs vilkusi. Tomēr rītdiena laimīgi pagā­jusi. Atkārtojuši iešļircinājumu. Nākamā diena pagājusi vēl laimīgāk. Bet tālāk — taisni neticami. Gerasims Niko­lajevičs atsēdies uz kušetes, bet pēc tam sacījis: «Ļaujiet, es pastaigāšu.» Ne vien asistentiem, bet arī pašam Klī acis ieplētušās. Ar vārdu sakot, vēl pēc dienas Gerasims Nikolajevičs staigājis pa verandu, seja kļuvusi sārta, ra­dusies ēstgriba … temperatūra 36,8, pulss normāls, no sāpēm ne vēsts.

Gerasims Nikolajevičs stāstījis, ka uz viņu nākuši ska­tīties no apkārtnes ciemiem. No pilsētām braukuši ārsti, Klī lasījis referātu, kliedzis, ka tādi gadījumi notiekot reizi pa tūkstoš gadiem. Gribējuši Gerasima Nikolajeviča portretu ievietot medicīnas žurnālos, bet viņš esot strikti atteicies: «Man nepatīk troksnis!»

Tad nu Klī sacījis Gerasimam Nikolajevičam, ka viņam Alpos vairs neesot ko darīt un ka viņš sūtot Gerasimu Nikolajeviču uz Parīzi, lai viņš tur atpūstos no pārdzīvo­tajiem satraukumiem. Nu, lūk, Gerasims Nikolajevičs arī nokļuvis Parīzē. Bet francūzietes, paskaidrojis Gerasims Nikolajevičs, — tās esot divas šejienietes, jaunas Parīzes ārstes, iesācējas, kuras taisoties par viņu rakstīt. Lūk, tā­das tās lietas.

— Jā, tas ir kas nedzirdēts! — es piemetināju. — Es tomēr nesaprotu, kā viņš tika cauri!

— Tur jau ir tas brīnums, — Bombardovs atbildēja, — izrādās, ka jau no pirmās injekcijas Gerasima Nikola- jeviča sarkoma sākusi uzsūkties un uzsūkusies!

Es sasitu rokas.

— Ko jūs sakāt! — es iesaucos. — Tā taču nekad ne­notiek!

— Reizi pa tūkstoš gadiem notiek, — Bombardovs at­saucās un turpināja: — Bet pagaidiet — tas nav viss. Rudenī Gerasims Nikolajevičs atbrauca jaunā uzvalkā, atveseļojies, iededzis — pēc Parīzes turienes ārsti aiz­sūtījuši viņu Vēl uz okeānu. Tējas bufetē mūsējie ap Gera- simu Nikolajeviču liptin lipa, klausījās viņa stāstos par okeānu, par Parīzi, par Alpu ārstiem un tā tālāk. Nu, sezona pagāja kā parasti, Gerasims Nikolajevičs spēlēja un spēlēja tīri pieklājīgi, un tā tas vilkās līdz martam… Bet martā Gerasims Nikolajevičs pēkšņi ierodas uz «Lē­dijas Makbetes» mēģinājumu ar spieķīti. «Kas noticis?» — «Nekas, nez kāpēc dur krustos.» Nu, dur un dur, un dur. Padur — pāriet. Tomēr nepāriet. Jo tālāk, jo trakāk.., ar zilo lampu nelīdz… Bezmiegs, uz muguras gulēt ne­var. Sāka novājēt acīm redzami. Pantaponu. Nelīdz! Nu, protams, pie ārsta. Un iedomājieties …

Bombardovs prasmīgi iztaisīja pauzi un tādas acis, ka man pār muguru pārskrēja-šermuļi.

— Un iedomājieties… ārsts viņu izmeklējis, iztaus­tījis, sācis mirkšķināt acis… Gerasims Nikolajevičs vi­ņam saka: «Dakter, nevelciet garumā, es neesmu bāba, esmu visu ko redzējis… sakiet — vai viņa?» Viņa!! — Bombardovs aizsmacis ieķērcās un vienā paņēmienā iz­dzēra glāzi. — Sarkoma bija atjaunojusies! Metusies uz labo nieri, sākusi grauzt Gerasimu Nikolajeviču! Protams, sensācija. Mēģinājumus pie velna, Gerasimu Nikolaje­viču — uz mājām. Nu, šinī reizē jau bija vieglāk. Tagad jau ir cerība. Atkal trīs dienās pase, biļete, uz Alpiem, pie Klī. Tas saņēmis Gerasimu Nikolajeviču kā tuvinieku. Kā nu ne! Gerasima Nikolajeviča sarkoma profesoram reklāmu visā pasaulē nodrošinājusi! Atkal uz verandas, atkal injekcijas — un gluži tas pats! Pēc diennakts sāpes norimušas, pēc divām — Gerasims Nikolajevičs staigājis pa verandu, bet pēc trim dienām prasījis Klī, vai viņš nedrīkstot uzspēlēt tenisu! Kas dziednīcā noticis, nav prā­tam aptverams. Slimnieki pie Klī ešeloniem braukuši! Kā stāstīja Gerasims Nikolajevičs, sākuši celt blakām otru korpusu. Klī, lai būtu, cik atturīgs ārzemnieks būdams, trīs reizes ar Gerasimu Nikolajeviču saskūpstījies un sū­tījis viņu, ka jau pienakas, atpūsties, tikai šoreiz uz Nicu, tad uz Parīzi, bet pēc tam uz Sicīliju.

Un rudenī Gerasims Nikolajevičs atkal pārbrauca — mēs tieši tolaik atgriezāmies no izbraukuma pa Don- basu — svaigs, mundrs, vesels, tikai uzvalks cits — pa­gājušo rudeni bija šokolādes krāsā, bet tagad -pelēks ar sīkām rūtiņām. Trīs dienas stāstīja par Sicīliju un par to, kā buržuji Montekarlo spēlējot ruleti. Sacīja, ka esot pre­tīgs skats. Atkal sezona, un atkal pret pavasari tas pats, vienīgi citā vietā. Recidīvs, bet tikai zem kreisā ceļgala. Atkal Kjī, tad uz Madeiru un noslēgumā — Parīze.

Bet tagad raižu sakarā ar sarkomas uzliesmojumiem gandrīz vairs nebija. Visiem kļuva skaidrs, ka Klī atradis glābšanas paņēmienu. Izrādījās, ka ar katru gadu sarko­mas noturība no injekciju iedarbības mazinās, un Klī ce­rot un pat esot par to pārliecināts, ka vēl trīs četras se­zonas — un Gerasima Nikolajeviča organisms pats tikšot galā ar sarkomas mēģinājumiem dot kaut kur uzliesmo­jumu. Un, patiesi, aizpagājušajā gadā tā izpaudās tikai ar vieglām sāpēm haimora dobumā un pie Klī tūlīt pa­zuda. Bet tagad Gerasims Nikolajevičs tiek ļoti neatlai­dīgi un stingri novērots, un, vai sāpes ir vai nav, aprīlī viņu sūta projām.

— Brīnišķīgi! — es sacīju, nez kāpēc nopūzdamies.

Pa to laiku mūsu dzīres, kā saka, pieņēmās spēkā. Galvas no «Napareuli» kļuva miglainas, saruna vedās gan raitāk, gan, galvenais, atklātāk. «Tu esi ļoti interesants, vērīgs, dzēlīgs • cilvēkš,» es nodomāju par Bombardovu, «un man ārkārtīgi patīc, bet tu esi viltīgs un noslēgts, un tādu tevi padarījusi tava dzīve teātrī…»

— Neesiet tāds! — es pēkšņi lūdzu savu ciemiņu. — Sa­kiet man, es taču jums atzīstos — man ir smagi… Vai tiešām mana luga ir tik slikta?

— Jūsu luga, — Bombardovs sacīja, — ir laba luga. Un punkts.

— Bet kā tad, kā tad izskaidrot visu to dīvaino un briesmīgo, kas notika kabinetā? Vai viņiem luga nepa­tika?

— Nē, — Bombardovs sacīja stingrā balsī, — gluži ot­rādi. Viss notika tikai tāpēc, ka tā viņiem patika. Un patika ārkārtīgi.

— Bet Ipolits Pavlovičs …

— Vairāk par visiem tā patika tieši Ipolitam Pavlovi- čam, — Bombardovs runāja klusu, bet svarīgi, vārdus atdalīdams, un es, tā man likās, notvēru viņa acīs līdz­jūtību.

— Prātu var zaudēt • • • — es nočukstēju.

— Nē, nevajag zaudēt… Jūs vienkārši nezināt, kas ir teātris. Ir pasaulē sarežģītas mašīnas, bet teātris ir pati sarežģītākā…

— Runājiet! Runājiet! — iesaucos un saķēru galvu.

— Luga patika tik ļoti, ka radīja pat paniku, — Bom­bardovs sāka runāt, — tas arī bija visam par iemeslu. Tiklīdz ar to iepazinās — bet pamatlicēji bija par lugu uzzinājuši —, tūdaļ uzmeta pat lomu sadalījumu. Par Bahtinu izraudzījās Ipolitu Pavloviču. Petrovu nolēma dot Valentīnam Konradovičam.

— Kādam … Vai… tam, kurš…

<— Nūja … viņam.

— Bet atvainojiet! — es nevis iekliedzos, bet ierēcos. — Viņš taču …

— Nūja, nūja … — Bombardovs piebalsoja, acīmredzot saprazdams mani no pusvārda, — Ipolitam Pavlovičam ir sešdesmit viens gads, Valentīnam Konradovičam — seš­desmit divi… Cik gadu ir jūsu visvecākajam varonim Bahtinam?

— Divdesmit astoņi!

— Lūk, lūk. Nu-u, līdzko pamatlicējiem izsūtīja lugas eksemplārus, tā grūti pat jums izstāstīt, kas notika. Kaut kas tāds mums teātrī nav pieredzēts visos piecdesmit tā pastāvēšanas gados. Viņi visi vienkārši apvainojās.

— Uz ko? Vai uz lomu sadalītāju?

— Nē. Uz autoru.

Man atlika tikai acis ieplest, ko es arī darīju, bet Bom­bardovs turpināja:

— Uz autoru. Patiešām — pamatlicēju grupa sprieda tā: mēs meklējam, mēs alkstam pēc lomām, mēs, teātra dibinātāji, ar prieku visu savu meistarību parādītu šodie- nīgā lugā un… še tev! Ierodas pelēks uzvalks un atnes lugu, kurā darbojas puišeļi! Tātad mēs to spēlēt neva­ram?! Ko tas nozīmē — vai viņš to atnesis pa jokam? Pašam jaunākajam no pamatlicējiem — Gerasimam Niko- Iajevičam — ir piecdesmit septiņi -gadi.

— Es nemaz nepretendēju, lai manā lugā spēlētu pa­matlicēji! — es iesaucos. — Lai spēlē jaunie!

— Re, cik manīgs! — Bombardovs iesaucās un savieba sātanisku ģīmi. — Lai varbūt Arguņins, Gaļins, Jelagins, Blagosvetlovs, Strenkovskis iznāk priekšā, klanās — bravo! Bis! Urā! Skatieties, labie ļautiņi, cik mēs brīniš­ķīgi spēlējam! Bet pamatlicēji tātad sēdēs un apjukuši smaidīs — tātad, sak, mēs vairs neesam vajadzīgi? Tātad mums jau varbūt laiks uz nabagmāju? Ha, ha, ha! Veikli! Veikli!

— Viss saprotams! — es iesaucos, arī cenzdamies kliegt sātaniskā balsī. — Viss saprotams!

— Kas tur ko nesaprast! — Bombardovs atcirta. — Ivans Vasiļjevičs taču jums sacīja, ka līgava jāpār­taisa par māti, tad to spēlētu Margarita Pavlovnavai Nas- tasja Ivanovna …

— Nastasja Ivanovna?!

— Jūs neesat teātra cilvēks, — Bombardovs atsaucās ar nicīgu smaidu, bet, par ko viņš mani nicināja, nepa­skaidroja.

— Sakiet tikai vienu, — es dedzīgi ierunājos, — ko viņi gribēja nozīmēt Annas lomā?

— Protams, Ludmilu Silvestrovnu Prjahinu.

Pēkšņi mani nez kāpēc pārņēma trakas dusmas.

— Ko-o? Ko tas nozīmē?! Ludmilu Silvestrovnu?! — Es pietrūkos kājās. — Vai jūs jokojat?!

— Bet kas tur sevišķs? — Bombardovs jautāja ar jautru ziņkārību.

— Cik viņai gadu?

— Atvainojiet, to nu'gan neviens nezina.

— Annai ir deviņpadsmit gadu! Deviņpadsmit! Vai sa­protat? Bet arī tas nav pats galvenais. Galvenais ir tas, ka viņa nevar spēlēt!

— Vai Annu?

— Ne tikai Annu, bet vispār neko!

— Apžēlojieties!

— Nē, apžēlojieties jūs! Aktrise, kura gribēja notēlot vajāta un apvainota cilvēka vaimanas un notēloja tā, ka runcis palika traks un saplēsa aizkaru, nevar spēlēt neko.

— Runcis ir stulbenis, — Bombardovs attrauca, "tīksmi­nādamies par manām mežonīgajām dusmām, — viņam ir sirds aptaukošanās, miokardīts un neirastēnija. Viņš taču augām dienām tup gultā, cilvēkus neredz, nu, gluži da­biski, pārbijās.

— Runcis ir neirastēniķis — tam es piekrītu! — es kliedzu. — Bet viņam ir pareiza izjūta, un viņš lieliski saprot teātri. Viņš saklausīja mākslotību! Sajrotiet, pre­tīgu samākslotību. Viņš bija šokēts! Vispār — ko nozī­mēja visas šīs muļķības?

— Viss tika salaists dēlī, — Bombardovs paskaidroja.

— Ko jūs ar to domājat?

— Par dēli mēs saucam katru ķibeli, kas atgadās uz ' skatuves. Vienalga, vai aktieris sajauc tekstu, vai nelaikā aizvelk aizkaru, vai…

— Sapratu, sapratu …

— Sinī gadījumā dēlī salaida divas personas — gan - Augusta Avdejevna, gan Nastasja Ivanovna. Pirmā, sū­tīdama jūs pie Ivana Vasiļjeviča, NastasjU Ivanovnu ne­brīdināja, ka jūs būsiet. Bet otrā, Ludmilu Silvestrovnu ielaizdama, nepārbaudīja, vai pie Ivana Vasiļjeviča kāds nav. Kaut gan, protams, Augusta Avdejevna mazāk vai­nīga — Nastasja Ivanovna bija aizbraukusi uz veikalu pēc sēnēm …

— Saprotams, saprotams, — es sacīju, cenzdamies iz­spiest no sevis mefistofeliskus smieklus, — viss pilnīgi saprotams! Bet tik un tā jūsu Ludmila Silvestrovna nevar spēlēt.

— Apžēlojieties! Maskavieši apgalvo, ka viņa savā laikā esot spēlējusi lieliski…

— Jūsu maskavieši melo! — es iesaucos. — Viņa tēlo asaras un bēdas, bet acis viņai dzalkstī. Viņa lēkā un kliedz «atvasara!», bet acis viņai drudžainas. Viņa sme­jas, bet klausītājiem skrien drebuļi pa muguru, it kā vi­ņiem aiz krekla būtu aizliets narzāns!. Viņa nav aktrise!

— Tomēr! Viņa trīsdesmit gadus apgūst Ivana Vasiļje­viča slaveno teoriju par pārtapšanu …

— Es tādu teoriju nezinu! Manuprāt, teorija viņai nav līdzējusi!

— Jūs varbūt teiksiet, ka arī Ivans Vasiļjevičs nav aktieris?

— O nē! Nē! Līdzko viņš parādīja, kā Bahtins noduras, es ievaidējos: acis viņam kļuva kā mironim! Viņš nokrita uz dīvāna, un es redzēju cilvēku, kurš nodūries. Cik no šīs īsā< ainiņas var spriest — bet spriest var, tāpat kā lielu dziedātāju var pazīt pēc vienas frāzes, ko viņš no­dziedājis, — Ivans Vasiļjevičs uz skatuves ir izcila parā­dība. Es tikai nekādi nesaprotu, ko viņš runā par lugas saturu.

— Viņš runa visai gudri!

— Bet kinžals?!

— Ņemiet vērā, ka, līdzko jūs apsēdāties un atvērāt mapīti, viņš jau pārstāja klausīties. Jā, jā. Viņš domāja par to, kā sadalīt lomas, kā rīkoties, lai būtu nodarbināti pamatlicēji, kas jādara, lai viņi varētu spēlēt jūsu lugu, sev nekaitējot… Bet jūs lasāt par kaut kādiem šāvie­niem. Es mūsu teātrī strādāju desmit gadus, un man sa­cīja, ka mūsu teātrī vienīgo reizi šauts tūkstoš deviņi simti pirmajā gadā — un arī tad ļoti neveiksmīgi. Tajā lugā… ek, esmu aizmirsis… pazīstams autors… nu, nav. svarīgi… ar vārdu sakot, divi nervozi varoņi savā starpā lamājušies mantojuma dēļ, lamājušies, lamājušies, kamēr viens bliezis otram no revolvera — un tik un ta garām… Nu, kamēr gāja parastie mēģinājumi, palīgs atdarinājis šāvienu, sasizdams plaukstas, bet ģenerālmē­ģinājumā izšāvis kulisēs no paštaisītā. Nu, Nastasjai Iva- novnai kļuvis slikti — viņa ne reizi mūžā nebija dzirdē­jusi šāvienu —, bet Ludmilai Silvestrovnai uznākusi his­tērija. Kopš tā laika vairs netiek šauts. Lugā izdarījuši labojumu, varonis nešāvis, bet vicinājis lejkannu, klieg­dams: «Es tevi nositīšu, nelieti! — un spārdījies ar kā­jām, un no tā, pēc Ivana Vasiļjeviča domām, luga tikai ieguvusi. Autors uz teātri nāvīgi apvainojies un trīs gadus nerunājis ar direktoriem, bet Ivans Vasiļjevičs palicis nelokāms..,

Jo tālāk ritēja skurbā nakts, jo vairāk noplaka mani jūtu uzplūdi un es vairs Bombardovam skaļi neiebildu, bet uzdevu aizvien vairāk jautājumu. No sāļajiem sarka­najiem ikriem un laša dega mute, mēs dzesējām slāpes ar tēju. Istaba bija dūmu pilna, kā ar pienu pielieta; no atvērtā vēdlodziņa iekšā gāzās auksta gaisa strūkla, bet tā neatsvaidzēja, tikai saldēja.

— Jel sakiet man, sakiet, —- lūdzu dobjā, vārgā balsī, — kāpēc tādā gadījumā, ja luga viņiem neder, viņi ne­grib, ka es atdodu to citam teātrim? Kāpēc viņiem tā va­jadzīga? Kāpēc?

— Tad ta jauki! I<ā — kāpēc? Tas nu gan mūsu teāt­rim ļoti patiktu, ka līdzās kāds uzvestu jaunu lugu, tur­klāt tādu, kura acīmredzot var gūt panākumus! Kāda velna pēc? Jūs taču ierakstījāt līgumā, ka lugu citam te­ātrim neatdosiet?

Pēkšņi man acu priekšā sāka lēkāt neskaitāmi ugunīgi zaļi uzraksti «autoram nav tiesību», kaut kāds vārdiņš «ja …» un viltīgas paragrāfu figūras, prātā iešāvās ar ādu iztapsētais kabinets, uzdvesmoja smaržas.

— Lai viņš nolādēts! — es iesēcos.

Kurš?!

— Lai viņš nolādēts! Gavriils Stepanovičs!

— Ērglis! — Bombardovs iesaucās, zibinādams iekai­sušās acis.

— Bet kāds lēnīgs un par dvēseli vien runā! …

— Maldi, murgi, nieki, novērošanas spēju trūkums! — Bombardovs klaigāja, viņa acis liesmoja, liesmoja papi­ross, dūmi nāca ārā pa nāsīm. — Ērglis, kondors. Viņš sēž uz klints, redz četrdesmit kilometru visapkārt. Un, kolīdz parādās punktiņš, kolīdz pakustas, viņš paceļas gaisā un pēkšņi kā akmens krīt lejup. Zēls brēciens, gār- dzieni… un, lūk, viņš jau pacēlies gaisā ar laupījumu nagos!

— Jūs esat dzejnieks, velns parāvis! — es sēcu.

— Bet jūs, — delikāti pasmaidījis, Bombardovs čuk­stēja, — Jauns cilvēks. Eh, Sergej Leontjevič, es paredzu, jums grūti klāsies …

Viņa vārdi man iedzēla. Domāju, ka nekādā ziņā ne­esmu auns cilvēks, bet tūdaļ atcerējos Ļikospastova vār­dus par vilka smaidu …

— Tātad, — es žāvādamies sacīju, — tātad mana luga netiks uzvesta? Tātad viss pagalam?

Bombardovs vērīgi manī paskatījās un sacīja ar gluži negaidītu siltumu balsī:

— Sagatavojieties izciest visu. Negribu jūs mānīt. Luga neies. Ja nu vienīgi brīnums …

Aiz loga ausa rudenīgs, draņķīgs, miglains rīts. Bet, par spīti tam, ka visapkārt mētājās pretīgas ēdiena atlie­kas un apakštasēs rēgojās vesels lēvenis papirosu galu, es visas šīs nejēdzības vidū vēlreiz — acīmredzot pēdējā viļņa pacelts — sāku runāt monologu par zelta zirgu.

Gribēju notēlot savam klausītājam, kā uz zirga zel­tainajiem krustiem laistās dzirksteles, kā skatuve izdveš vēsumu un savu aromātu, kā zālē skan smiekli… Bet tas nebija galvenais. Aizrautībā saspiedis apakštasi,'kaislīgi centos pārliecināt Bombardovu par to, ka es, līdzko ierau­dzīju zirgu, tūdaļ izpratu gan skatuvi, gan tās vissīkākos noslēpumus. Ka tātad jau sen, sen — varbūt bērnībā, bet varbūt vēl pirms dzimšanas — esmu jau sapņojis, esmu jau neskaidri ilgojies pēc tās. Un, lūk, esmu klāti

— Es esmu jaunais, — es kliedzu, — es esmu jaunais! Esmu neizbēgamais, esmu klāt!

Šai brīdī degošajās smadzenēs sagriezās kaut kādi ri- tenīši un izlēca Ludmila Silvestrovna, uzvijās gaisā, māja ar mežģīņu lakatiņu.

— Viņa nevar spēlēt! — es gārdzu dusmu uzplūdā.

— Bet apžēlojieties!… Nevar taču …

— Palūgšu nerunāt man pretim, — es bargi sacīju, — jūs esat pieradis, bet es, lūk, esmu jaunais, mans ska­tiens ir ass un svaigs! Es redzu viņai cauri…

— Tomēr!

— Un nekāda te… teorija neko nelīdzēs! Bet tam ma­zajam strupdegunim, kurš spēlē ierēdni, rokas ir baltas un balss sēcoša, taču teorija viņam nav vajadzīga, arī tam, kurš tēlo slepkavu ar melnajiem cimdiem,,« teorija nav vajadzīga!

— Arguņins… — dobji atplūda līdz manim cauri dūmu aizkaram.

— Nav nekādu teoriju! — galīgi pašpaļāvībā iestidzis, es klaigāju un griezu pat zobus, un pēkšņi, pavisam ne­gaidot, pamanīju, ka man uz pelēkajiem svārkiem ir liels eļļas traips ar pielipušu sīpola plēksnīti. Apjucis paskatī­jos apkārt. No nakts nebija ne vēsts. Bombardovs nodzēsa spuldzi, un priekšmeti iznira no mijkrēšļa visā savā krop- līgumā.

Nakts bija apēsta, nakts bija garām.